Sandra (24) beķerejas durvju zvans skan ik pēc mirkļa. Pusstundas laikā, kamēr es pie kafijas un dievīgas citronkūkas sēžu viņa kafejnīcā, saskaitu vismaz 12 reizes, kad tas nošķind. Tad skaits nojūk, un sāku ieklausīties sarunās. «Tad tev šodien bija grūta diena,» saka Sandris kādam zēnam, iesaiņojot groziņu ar krēmu. Puika stāstījis par savām ķibelēm, bet, ticis pie kūkas, no beķerejas iziet smaidīgs. Kāda sieviete iegādājas puskilogramu pīrādziņu, bet pēc pāris minūtēm atgriežas, lai nopirktu vēl puskilogramu. Smarža izspiedusies cauri maisiņam un likusi viņai atgriezties.
Pirms diviem gadiem, pabeidzis LU Ekonomikas un vadības fakultāti, Sandris drīz vien secināja, ka jaunam finansistam bez pieredzes darbu atrast grūti. Viņš nolēma īstenot mammas ieceri par maizīšu ceptuvi dzimtajā Aizputē. Ieguva bezdarbnieka statusu, bet bez darba nesēdēja – rakstīja biznesa plānu, ko iesniegt valsts atbalsta programmā Altum. «Pašam naudas nebija,» neslēpj. Lai iegūtu aizdevumu, vajadzēja arī paša finansējumu. To iedeva Sandra tētis, kurš jau desmit gadus strādā dārzniecībā Īrijā. «Viņš uzdeva tikai vienu jautājumu: vai tas ir nopietni? Kad teicu «jā», tēvs pajautāja, cik man vajag. Man bija tikai 22 gadi, un es neprasīju 200 eiro, bet desmit reizes vairāk,» ar apbrīnu saka Sandris.
Tagad, kad beķereja jau gadu strādā, Sandris secina, ka galvenais, kas ļaudis pievilina, ir bulciņu smarža. Divas cepējas un viens palīgstrādnieks katru dienu cep ķimeņu un siera bulkas, rabarberu un biezpienmaizītes, gaļas pīrādziņus un ābolu strūdeles, pavedinošas kūkas un groziņus ar tik trekniem pildījumiem, ka nevar nekrist kārdinājumā. Sandris secinājis – ja nebūtu tik labu cepēju, nebūtu arī durvju zvaniņa priecīgās šķindoņas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.