Žurnāla rubrika: Cilvēki

Ai, Pāvilosta!

Posted on jūlijs 22, 2015 by - Slavenība

Uldis Marhilēvičs (58) nekrita kārdinājumā palikt Amerikā, bet par sapelnīto honorāru uzcēla māju jūras krastā Pāvilostā. Senču pilsētu otro gadu pēc kārtas pieskandinās viņa rīkotais festivāls Zaļais stars

Tas ir Pāvlostas karogs – Uldis Marhilēvičs ar re-spektu paceļ acis, kur pagalmā pret debesīm plīvo mastā uzvilktais zilas, baltas un smilšu krāsas zīds ar sarkanu, līku kāpu priedi pilsētas ģerbonī. «Vietējie nesaka «Pāvilosta», bet «Pāvlosta»,» viņš, decenti izrunājot, vērš uzmanību detaļām. «Mēs, Liepājas brāļi, pat dziedājām dziesmu, kas tagad ir paņemta par pilsētas himnu – Ai, Pāvlosta!» viņš piemin savu kompozīciju ar attiecīgu piedziedājumu un Guntara Rača vārdiem: «Kur Akmensrags no vienas puses aiztur vēju, un Labrags otrā pusē jūru mierina, tur zvejnieksievas vētras laikā vāra tēju, kad vīri lēni pietauvojas ostmalā.»

Dzimis netālajā Liepājā, Marhils, kā viņu draudzīgi sauc ne tikai mūziķu aprindās, Pāvilostas vasaras mājā ilgus gadus mastā vilka Liepājas karogu, ko 50 gadu jubilejā bija saņēmis no pilsētas mēra Ulda Seska. «Pagājušogad, kad mēs atklājām Zaļā stara vakara koncertu pludmalē, Pāvlostas mērs Uldis Kristapsons man beidzot uzdāvināja šo, teica: «Uldi, nevar būt, ka tev plīvo Liepājas karogs!»» namatēvs piemin paša izveidoto mūzikas un mākslas festivālu, kas 24. un 25.jūlijā jau otro gadu notiks Latvijas sērfošanas galvaspilsētā.

45 km četrās stundās

Brūni iededzis, stiegrains, šortos vien un saulesbrillēs – Marhils savas mājas pagalmā staigā kā tāds dieviņš. Jūra tepat, dažus metrus tālāk, kad sagribas, var ienirt maigajā zilumā. «Man pat nenāk prātā, ka es kādreiz vasarā varētu aizbraukt no Latvijas. Tas, ka Latvija ir visskaistākā pasaulē, tāpat ir skaidrs, bet vasarā to īpaši izjūti,» mūziķa balsī skan apmierinātība. Bez pārspīlējumiem – no viņa mājas pagalma redzami perfektākie saulrieti visā apkārtnē. Labākais indikators tam ir tūristi, kuri vakaros bariem sabirst zemes strēlē aiz logiem. Eiropas valodas dzirdēt cauri žogam, kas ziņkārīgo acīm noslēpj pagalmu, ir pierasta lieta, bet reiz autobusā atbraukuši pat japāņi. Uldis, no otrā stāva balkona vērojot, kā ūdens rietā pamazām krāsojas sarkans, izbauda VIP klases priekšrocības.

Šādu skatu pirms 100 gadiem varēja baudīt arī viņa vecvectēvs no mammas puses Jēkabs Špekmanis, uz kura zemes celta māja. «Skroderis, labsirdīgs onkulīts ar sirmu bārdu, sirmiem, kupliem matiem, ļoti dievbijīgs. Mums ir viņa bilde, brilles un olekts,» Marhils stāsta. «Mans dēls ir Pāvilostā jau septītajā paaudzē.»

Bērnībā, 60.gadu sākumā, par tādu Pāvilostu mazais Uldis īsti nav zinājis. «Tikai opaps laukos palaikam teica: jānobrauc līdz Āķgalam pēc cukura!» mūziķis atceras. «Pāvilostu tautā sauca arī par Āķgalu.»

«Opaps, kurš brauca pēc cukura», Ulda vectēvs Jānis Ausmanis, dzīvoja Akmensragā 10 kilometrus no Pāvilostas. Ar viņa tēvu Miķeli Marhils spēj domās identificēties. 25 gadus pavadījis cara armijā, Miķelis arī bija mūziķis, bundzinieks. Par dienestu saņēma zemi, radīja sešus bērnus. Akmensraga mājās, sasniedzamās no netālās Sakas, kur bija vilciena pietura, Uldis pavadīja savas bērnības vasaras. «Liepājas vecajā vilcienā, kas gāja uz Ventspili, 45 kilometri līdz Sakai bija jābrauc četras stundas. Tas bērnam bija tāds ceļojums! Gigantiskas pieturas: Ploce – 30 minūtes, Vērgale – 30 minūtes. Cilvēki pa pļavu skrēja uz vietējo veikalu. Pāvilostu sliedes neskāra, tālāk aiz Sakas bija Kursa.»

Uldis uzskata par lielu privilēģiju, ka vēl paspējis piedzīvot idilli ar viensētām mežā, ko vēlāk pilnībā iznīcināja kolhozi. «Omammas lauki – tas bija fantastiski! Visa tā sadzīve, aitas un govis, ko es ganīju… Ar katru gadu, augot lielākam, man deva lielāku platību, ko iet tālāk no mājas ar govi, pilnīgi mežā. Omītei bija divas brūnaļas, beigās tikai viena – Zvaigzne, ar zvaigzni pierē. Kopš tiem laikiem man lielākā labsajūta ir tad, kad nopērku tādu pareizu lauku rupjmaizi, īsto aveņu ievārījumu virsū, un tad ar pienu! Omamma, protams, pati cepa maizi, un tas fantastiskais siltais, saldais piens, ko es gaidīju trīsreiz dienā!» viņš sajūsminās. Tad temperamentīgi, kas, iespējams, uzrāda arī tēva radu, Latgales poļu asinis, pēkšņi maina intonāciju. «Es precīzi zinu, ka omammu arī trīsreiz dienā baidīju. Tāds es biju – viņa nāca ar piena spaini, bet man patika nostāties aiz durvīm: ptau!»

Kur palika Cecīlija?

1969.gadā, kļuvuši pārāk veci, lai paši dzīvotu laukos, omamma ar opapu pārcēlās uz Pāvilostu pie viena no pieciem dēliem, Ulda krusttēva Jāņa. Bet Ulda ģimene Pāvilostā, padomju laikā slēgtajā militārajā zonā, vasarās sāka mitināties kopš 1984.gada, kad omammas māsa, skrodera Špekmaņa meita, norakstīja Marhila mammai veco, savu laiku nokalpojušo māju.

«Protams, man Rīgā vajadzēja ņemt atļauju, lai atbrauktu pie opapa. Ceļa galā, kur Ventspils šoseja, bija šlagbaums. Tagad tas vairs nav noslēpums – pāri pār Sakas upi stāvēja lielās raķetes. Tur vēl tagad var izstaigāt, redzēt bunkurus,» viņš atceras. «Tāpēc jau zviedri noteikti izdeva latviešu leģionārus Padomju Savienībai, ka viņiem bija skaidrs – viens pūtiens, un tādas Zviedrijas pēc kara vairs nebūs.»

Lielā politika atradās jau aiz pagalma žoga. «Zona bija – stingri. Desmitos vakarā jūrmalu uzecēja,» Marhils uzbur skatus kā no Lailas Pakalniņas filmas Kurpe. «Puikas jau visādas muļķības te strādāja, visādas āža kājas taisīja, lai armijnieki domātu, ka te brieži gājuši pāri uz jūru dzert. Kaut gan brieži uz jūru dzert neiet. Bija gadījums, kad atbrauc ciemos tēva krustmeita no Kurmenes… un pazūd! Kur palika Cecīlija? Man zvana no robežsargu posteņa: «Marhiļevič, brauc pakaļ!» Tad jau es spēlēju mūziku, mani zināja. Es aizbraucu – jā, viņa tur ir staigājusi, aizgājusi tālāk aiz akmens, kur vispār nedrīkstēja iet.»

Pāvilostas zvejnieki, uzņēmuma Dzintarjūra darbinieki, stingrā robežsargu kontrolē ar lielajiem kuģiem devās jūrā. Bija tiem laikiem labi apmaksāti un Pāvilostas daļā, ko tagad sauc par Jauno ciemu, ģimenēm sabūvēja vienstāva mājiņas. Taču piekrastes zonā no 1945. līdz 1990.gadam staigāja tikai robežsargu patruļas un daba varēja atpūsties no jebkādas cilvēka ietekmes. «Atceros, kā 1985.gadā gājām ar manu topošo sievu prom pa mežu. Kā pasaku stāstos – zirnekļu tīkli, neredzētas puķes. Viss bija neskarts gadu desmitiem. Pludmalē taisni tādā dienā kā šodien, jūlijā, mēs divi vien izejam,» Marhila teiktais kontrastē ar skatiem, kas tagad vērojami aiz mājas žoga.

Viņa pazīstamā dziesma Lūgums – «aizved mani uz Slīteres siliem, kad tur sila purenes zied» – gan tapusi konservatorijas kopmītnēs, tomēr Ārijas Elksnes slēgtās zonas dabas poēzija  trāpījusi pa īstajām stīgām. «Kad konservatoriju vajadzēja beigt, vajadzēja parādīt dziesmas, toreiz mēs it kā vienkārši ņēmām dzejoļus no krājumiem. Nu, ir re, kur dzejolis, precīzi sakrīt kā zvaigznes!» Un Dzeltenās kurpes, vēl viens latviešu hits? «Jā, tā arī ir mana dziesma,» Marhils neatklāj detaļas. «28.augustā Dzintaru koncertzālē būs mans autorvakars, koncerts Latvijas pērles, tur man beidzot iznāks nošu grāmata ar dziesmām. Jau simt gadu cilvēki prasa, man nav ko citreiz iedot,» viņš noplāta rokas.

Uzcelta par brokāta kleitām

Šis ir Marhilēviča gads. 30 gadus svinēs grupa Remix, ar ko viņš kļuva pamanīts ne tikai Latvijā. Iznāks grāmata, piecos jubilejas koncertos, kas vainagosies ar 18.novembra uzstāšanos jaunajā Liepājas koncertzālē, Remix kāps uz skatuves kopā ar simfonisko orķestri, komponists kuru katru brīdi gatavs sēsties pie aranžējumiem.

Mūziķu blicei, kas darbību beidza 1992.gadā, bet īpašos gadījumos atkal apvienojas, izrādās, ir cieša saistība ar māju, ko tās instrumentālistam 90.gadu sākumā izdevās uzcelt Pāvilostā, vecvectēva zemē. «Atceries, tas bija friendship laiks, kad slaveno Krievijas grupu Gorkij park savā paspārnē paņēma Bon Jovi. PSRS brūk kopā, nu būs čupošanās!» viņš atgādina. «Mums bija mazāks projekts – Amerikas latvietis Ralfs Augstroze, kas strādāja lielā pārapdrošināšanas kompānijā, pierunāja biznesmeņus, kam nebija nekādas saistības ar mūziku, lai viņi iegulda naudu un latviešu grupu aizved uz Ameriku.» Remix aiz okeāna pavadīja divarpus gadu, bet Marhils uz Latviju sūtīja importa magnetofonus un brokāta kleitas, lai par ietirgoto naudu varētu uzbūvēt jaunu māju. «Brokāta kleitas Amerikā varēja dabūt par dažiem dolāriem, bet te pirmo kooperatīvu priekšnieki bija gatavi pirkt par milzīgām naudām. Viņu sievām tās esot milzīgi patikušas – tādas spīdīgas,» viņš pasmaida.

Remix uz Ameriku devās 1990.gadā. Deficīta laikos, kad brīžiem nebija pie-ejams ne sāls, ne ziepes, pat naglas. «Vadot celtniecību, mana māte un sieva ņēmās prātam neiedomājami. Mamma, kas visu mūžu bija nostrādājusi Liepājas metalurgā, kur vienmēr bija pieeja materiāliem, saka: ārprāts, mēs neko nevaram dabūt! Mājas projektu es nevarēju koriģēt, jo telefona sarunas neviens nevarēja atļauties – tas bija nenormāli dārgi. Amerikā divus gadus dzīvojām kā baltie cilvēki, tomēr mums pat prātā nenāca tīties un palikt tur. Lai arī es sēdēju Losandželosā, privātmājā ar perfektu mauriņu, acīs redzēju savu pludmali. Kad 1992.gada beigās atgriezos, māja bija gatava.»

Kādreizējā izdedžu lauka vietā tagad iekopts skaists dārzs, par kuru bieži saņemot komplimentus no viesiem. Marhila vasaras gadiem ilgi piepildījusi pludmale, futbols, volejbols. «Esmu te uzrakstījis kādas četras dziesmas no albuma Tobago. Bet tad man ļoti vajadzēja rakstīt, tajā vasarā. Pārējo laiku cenšos, cik vien varu, «ņemt» jūru.»

Pie sērferiem, kas sāka ierasties Pāvilostā pēc slēgtās zonas beigām, viņš nepieder. 

«Nedrīkst rokas noslogot, tas ir pretrunā ar manu profesiju. Lai gan, starp citu, pagājušogad visa vējdēlistu brigāde Zaļajā starā dziedāja «Surfing, surfing, windsurfing, surfing,»» Uldis priecīgi piemin savu festivālu. Tā nosaukumu izdomāt palīdzējis vējdēlists Krišjānis Tutāns. «Kas tas tāds – zaļais stars?» Marhils no sākuma brīnījies. Teicis: «Tas vairāk velk uz zaļo pūķi vai kaut ko tamlīdzīgu. Cilvēki nesapratīs, Krišjāni!»  Bet nē – tā ir tāda parādība. Vikipēdijā var papētīt šo jautājumu. Saulei rietot, pats pēdējais stars. Reti cilvēki to redz, jāpeilē ļoti. Bet vējdēlisti redz, viņi burā.»

Pāvilsota valdošo dienvidrietumu vēju dēļ ir Latvijas sērferu paradīze.

No 90.gadu sākuma līdz otrajai pusei sērferi Pāvilostā parādījušies palēnām, pa vienam, bet tad pēkšņi bijis īsts sprādziens. «Kāds periods man bija psiholoģiski grūts,» Marhils atzīstas. «Muku no Rīgas uz Pāvlostu, kluso miera ostu, un jutu – viņa pārvēršas. Pirmais vilnis bija mežonīgs, visi tie vējdēlisti! Pēc tam nāca nākamie, kaitisti. Tie vēl trakāki ekstremāļi, zin’! Tas nesa līdzi visu to atpūšanās, tusēšanas auru. Modes lieta, brauc un brauc!»

Nekas cits neatlicis, kā sākt pieņemt pārvērtības, saprotot, ka tās ir neizbēgamas un pat dod pozitīvu efektu pilsētai. «Privatizācija, 90.gadu mahinācijas, zvejniecība lēnām izmira. Cilvēkos pazuda entuziasms, tāpat kā visur – sākās bezdarbs. Iebraucēju vilnis, par laimi, čubina uz priekšu jaunās lietas. Daudzi no tiem, kas te ir ilgus gadus, jau ir nopirkuši īpašumus, kļuvuši par pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Pirmā sērferu paaudze tagad staigā ar bērniem. Pagājušovasar es to ievēroju, šogad arī. Un, paldies Dievam, te ir stipra zaļo kopa – tādas meitenes, kas cīnās par visādām lietām. Viņas ir panākušas, ka ir izveidots Ziemupes liegums. Kilometru no jūras nedrīkst būvēt neko. Kad te brauc tūristi, viņiem atkaras žoklis – Eiropā, pie Baltijas jūras, 500 kilometru garumā ir kaut kas tāds! Latvijai taču ir milzīga jūras teritorija – no Kolkas līdz pat Rucavai, vienkārši ej pa liedagu, savvaļa pilnīgākā!»

Pāvilostā tagad ir vējdēlistu nometnes, vējdēļu skola, šovasar atvērts jauns veikborda parks ar tramplīniem. Kāds sācis ražot pat senās vikingu laivas, tās Sakas upē vizina tūristus.

Un vēl no pagājušā gada ir arī Marhilēviča vadītais Pāvilostas mūzikas un kultūras festivāls.

Uzstāsies pāvilostnieki

Ideju pasviedis producents Sandis Mohovikovs, bet Marhilam nekas nav bijis jādomā no nulles. Jau sešus gadus viņš Sakas Lejas baznīcā, kur laulājušies opaps un omamma, kristīta un svētīta māte, rīko koncertus, ienākumus ziedojot ērģeļu restaurācijai. Kāpēc lai festivāla pirmā diena nebūtu šāds ikvasaras nopietnās mūzikas koncerts, otrā – brīvāka muzicēšana, liedagā pie pilsētas skatu torņa? «Pagājušogad domājām izprovēt,» viņš saka ar kurzemnieku plato «ē», «un izrādījās – cilvēkiem tas ļoti patīk, ir vajadzīgs. Nāk un nāk, nāk un nāk! Un ieeja bija viena! Loģiski, tur rinda sastājusies līdz pus Pāvlostai, mēs pat iedomāties nevarējām, ka tā būs.» Šogad visam vajadzētu ripot gludāk. «Esmu uzņēmies arī organizatorisko pusi tīri aiz spītības jeb ziņkāres – gribu iziet cauri, lai saprastu.»

Baznīcas dārzā uzstāsies Sakas draudzes meiteņu ansamblis, Pāvilostas sieviešu koris, bērnu mūzikas skolas audzēkņi, arī pāvilostnieces Ances Krauzes meitiņa Elza, jaunā vijolniece, viņš uzskaita. Nākamajā dienā pludmales skatuvē – viņš pats un mūziķi, kam ir kāda saikne ar Pāvilostu vai tuva sadarbība ar Marhilu. Bez pavadošā orķestrīša arī Fēlikss Ķiģelis, Žoržs Siksna, Ance Krauze, Muktupāvels, Račs, Ivo Fomins, Iļģi, Coolmans Report ar jauno blūzmeni, ģitāristu Rihardu Kolmani. «Roberts Zīle, mūsu Eiropas priekšnieks, arī muzicēs – viņš ir milzīgs blūza un roka fans un vējdēlists, dzīvo netālu no Pāvlostas,» Marhils piebilst. «Ar Žoržu Siksnu esmu pusmūžu nospēlējis pa krogiem. Nu, un Gatis Gaujenieks no Iļģiem te ir bijis pirmsākumos, 80.gadu beigās, kad bija pirmā čupošanās un viņš atbrauca no Amerikas.» Festivāla formāts – pats namatēvs ir visu vakaru uz skatuves, sagaida ikvienu, aprunājas, nevis mākslinieki nospēlē katrs savu programmu un dod vietu nākamajiem. «Tas arī laikam cilvēkiem patīk, ka ar viņiem tā čomiski jeb labestīgi runā no skatuves, nav formāls festivāls, bet vairāk tāda kopā sadziedāšanās. Gribētu, lai pasākums paliek tāds, kā saka, nītelīgs, maigs, smalks. Lai nepārvēršas par robustu standartfestivālu. Lai ir tāda pūka afišā, ko dizainers Guntars Ošenieks ļoti skaisti izveidoja logo. Tur ir gan stars, gan riets, gan ģitāras veidols, gan pūka.»

Šāgada festivālu Marhils sācis plānot jau februārī, Rīgas dzīvoklī domās aizlidojot uz Pāvilostas vasaru, kas tagad ir pilnbriedā – jūra ir iesilusi, un zied liepas. «Kāds teica, ka pēc pagājušā Zaļā stara viesnīcā Vēja paradīze cilvēki jau uzreiz sāka aizņemt vietas,» viņš ar lepnumu piemin populāru Pāvilostas viesnīcu. «Tagad mazās vietiņas ir saradušās kā sēnes un tik un tā trūkst, kur palikt, pieprasījums ir nenormāli liels.»

Par Pāvilostas jūlija burzmu Marhils pats vairs nestresojot. Lai izrautos pilnīgā klusumā, brauc uz savu bērnības zemi Akmensragu, kur no vecās mājas diemžēl palicis tikai pagrabs. «Mums tur ir mantoti meži, tie ir jākopj, jāapseko. Kad ir vētras, kritušie koki jāvāc ārā. Mani Akmensragā saista kaut kas vārdos neizsakāms. Izstaigāju visus tos hektārus un tad jūtos tāds piepildīts.»

Mucas pat septiņstāvu mājas augstumā

Posted on jūlijs 22, 2015 by - Veiksme

Laimas šokolāde, Rīgas Piena kombināta saldējums, Piebalgas alus un Latvijas farmācijas uzņēmumu medikamenti – izrādās, visi šie produkti top nerūsējošā tērauda tvertnēs, ko pie Iecavas ražo firma Aisis 

Uzņēmuma Aisis klienti ir Eiropas lielās inženierkompānijas no Skandināvijas, Beļģijas un Vācijas, kas izstrādā tehnoloģiskos risinājumus pārtikas ražošanas uzņēmumiem, un gandrīz visi lielākie šīs nozares pārstāvji Latvijā. Sevišķi piena pārstrādes uzņēmumi, kā arī alus vai citu dzērienu un saldumu ražotāji. 

Kopš 2007.gada, kad netālu no Iecavas tika uzbūvēta Aisis ražotne un, piesaistot ES struktūrfondus, iegādātas iekārtas, uzņēmums orientējās tieši uz pārtikas pārstrādi – galvenokārt tai nepieciešamo nerūsējošā tērauda tvertņu, cisternu, konteineru un citu iekārtu ražošanu. Pa šiem gadiem pārtikai pievienojusies arī farmācija, enerģētika un vides tehnoloģijas. «Mūsu produkti ir īpaši ar to, ka tiem ir ļoti augsta pievienotā vērtība,» saka Aisis valdes priekšsēdētājs Ivars Upmalis.

Šokolādei un alum

Jau pašā sākumā, iepazīstinot ar ražotni, Ivars Upmalis ne bez lepnuma norāda uz lāzermetināšanas iekārtu, kas paredzēta šādu tvertņu ražošanai un, garantējot ļoti augstu kvalitāti, ļauj tajās nodrošināt visus nepieciešamos siltumapmaiņas procesus.  

«Tieši tāpēc ar mums runā gan skandināvu, gan vācu, gan beļģu inženieri, jo esam vienīgie ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijā, kas izmanto šādu tehnoloģiju,» stāsta valdes priekšsēdētājs. Tuvākās vietas, kur atrodas līdzīgas iekārtas, esot Zviedrija, Vācija un Itālija.   

Tomēr pats galvenais – katrs Aisis produkts ir unikāls. Pat ja tiks pasūtītas vairākas it kā vienādas tvertnes, var atšķirties kaut vai pievienojuma vietas. Visas šīs tvertnes tiek aprīkotas ar uzņēmuma kon-struktoru konstruētām un tepat ražotnē izgatavotām iekārtām, kas paredzētas konkrētiem produktiem.

Parasti tie esot sarežģīti vai mazāk sarežģīti maisītāji vai citas ierīces, kas tvertnē kustina attiecīgo vielu. Sākot ar diezgan vienkāršiem mehāniskajiem maisītājiem, kas griež vienu vai vairākas lielas lāpstas, un beidzot ar iekārtām, kurās produktam dažādos līmeņos cirkulēt liek ļoti precīzi iestatītas temperatūras, piemēram, alus darīšanā. Tomēr vissarežģītākie ir bioreak-tori, kas tiek izmantoti farmācijā un kuros vienas vielas pārtop citās. «Tās ir iekārtas, kas prasa ārkārtīgi augstu precizitāti, ideālu virsmas apstrādi, tāpēc tās droši var saukt par nozares tehnoloģisko kosmosu,» uzskata Ivars.

Parasti viena liela pasūtījuma izpilde prasa apmēram trīs mēnešus. Bet pasūtījumi varot būt ļoti dažādi, tāpēc to izpildes termiņi un saražoto iekārtu skaits atšķiras. «Tādas nelielas četrus metrus garas tvertnes, kādas pašlaik izgatavojam Laimai šokolādes ražošanai, mēnesī var uztaisīt divdesmit, bet drīzumā plānojam taisīt tvertnes, kuru garums būs 15 metru», saka Ivars. Milzeņu diametrs – 4,5 metri. «Skaidrs, ka pietiek ar trijām tādām mucām, lai ražotnē, kuras platība ir četri tūkstoši kvadrātmetru, neko daudz vairāk paralēli izdarīt nevar,» viņš turpina. 

Tiesa, vēl pirms gadiem trim ražotne bijusi uz pusi mazāka, bet aizpērn, pieaugot pasūtījumu skaitam, nācies nojaukt vienu tās sienu un, ieguldot celtniecībā ap miljonu eiro, lietderīgi izmantojamo platību divkāršot. Citādi cilvēkiem bijis jāstrādā ārā – teltī. Milzīgā brezenta telts joprojām atrodas līdzās ražošanas korpusam un pašlaik tiek izmantota kā noliktava. 

Piens un koģenerācija

Vaicāts par konkurentiem, Ivars atbild, ka Latvijā viņiem tādu nav. Lietuvā gan esot līdzīgs uzņēmums Astra, kas arī ražo tvertnes un cisternas. Vienīgi abu uzņēmumu iespējas atšķiras, jo viņi strādā ar citādām iekārtām. «Ir lietas, kuras ērtāk ražot mums, un ir lietas, kuras viņiem,» skaidro Ivars. Vēl ļoti spēcīgi uzņēmumi, kas ražo līdzīgus produktus pārtikas rūpniecībai, esot Polijā. Tomēr, runājot par konkurenci, noteicošais ir izstrādājumu veids. Vienkāršu nerūsējošā tērauda tvertni bez jebkādām specifiskām prasībām var uztaisīt arī šķūnīti, bet tā nav Aisis sfēra.  

Tomēr pirms gadiem 15 arī viņi, izmantojot padomju laika darbgaldus, ražojuši šādas ne pārāk sarežģītas tvertnes. Galvenokārt piena pārstrādes uzņēmumiem. Tāpēc ne velti Ivars Upmalis tagad saka – viss sācies tieši ar pienu. 

1980.gadā, pabeidzis Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumu, viņš sācis strādāt toreizējā vissavienības uzņēmumā Sojuzmjasomol-montaž par saldēšanas iekārtu regulētāju. Šis uzņēmums atbilstoši tālaika plānveida ekonomikai nodarbojies ar gaļas un piena pārstrādes uzņēmumu būvniecību, iekārtu uzstādīšanu un remontu. «Ja kaut kur Latvijā kādā no uzņēmumiem saldēšanas iekārta salūza vai izgāja no ierindas, mans uzdevums bija doties turp un problēmu atrisināt,» atceras Ivars. Bet līdz ar PSRS sabrukumu pajuka arī padomju laika lielražošana. «Un mani saldēšanas iekārtu regulētāja pakalpojumi nevienam vairs nebija vajadzīgi,» viņš tagad ne bez ironijas saka.

Tomēr Latvijas valdība gribēja saglabāt bijušo padomju laika uzņēmumu, jo tam bija diezgan spēcīga, tiem laikiem attīstīta ražošanas bāze. Sojuzmjasomolmontaž tika pārdēvēts par Monregu, un toreizējā Lauk-saimniecības ministrija iecēla Ivaru Upmali par uzņēmuma direktoru. «Tomēr nekas prātīgs jau nenotika, un tāda mīcīšanās uz vietas vien sanāca. Ražotne atradās ļoti izdevīgā vietā. Kā jau tajā laikā, zemei uzradās bijušie īpašnieki. Kopā ar tiem arī kaut kādi krimināli elementi. Uzņēmums, kas varbūt varēja vēl strādāt, tika «prihvatizēts» un kopā ar zemi drīz vien pārdots tālāk,» atceras bijušais direktors. «Galvenais, kas man izdevās, – saglabāt un nepazaudēt tā labākos speciālistus.»

Monrega tika likvidēta. Viņš pats 90.gadu vidū pabeidzis Sanktpēterburgas Aukstuma akadēmiju, kurā iestājās vēl tad, kad šo pilsētu sauca par Ļeņingradu, kopā ar partneri nodibināja jaunu uzņēmumu Friteks. Tajā viņi sāka nelielu nerūsējošā tērauda katlu ražošanu. 

«Ap 2000.gadu pārtikas nozarē parādījās pirmās Eiropas naudas. Tas nozīmēja, ka pie šīs naudas varēja tikt arī iekārtu ražotāji. Tomēr nezin kāpēc lielākā daļa no tās aizceļoja uz Lietuvu un Poliju,» viņš turpina. Lai nelaistu garām šo iespēju, nolēmuši būvēt paši savu rūpnīcu. 2005.gadā, nedaudz latviskojot augstas kvalitātes nerūsējošā tērauda apzīmējumu AISI, tika izveidots SIA Aisis un sākta rūpnīcas projektēšana. Investējot tajā aptuveni četrus miljonus eiro, no kuriem viens miljons bija ES līdzfinansējums, tika iegādātas iekārtas, un 2007.gadā rūpnīca bija gatava. 

«Tomēr mēs pat vēl īsti nepaspējām sākt strādāt, kad klāt bija krīze,» saka Ivars. «To pārdzīvojām, pateicoties vienīgi bankas iecietībai.» Tā īsti ražošana atsākusies tikai 2011.gadā.

Tagad klientu vidū ir gan Latvijas lielie pārtikas ražotāji, gan tādi uzņēmumi kā Tukuma piens, Preiļu siers un Smiltenes piens. Vienlaikus uzņēmums rūpīgi seko publiskajiem iepirkumiem un piedalās konkursos.

Paralēli pārtikas ražošanas iekārtām tiek izgatavotas arī koģenerācijas tvertnes, tvertnes rapša eļļai un bioloģiskās attīrīšanas rezervuāri.

Tēmē uz Poliju

Aptuveni 60% no visas Aisis produkcijas, pateicoties sadarbībai ar ārvalstu inženieru kompānijām, tiek eksportēti. To noieta tirgus ir Rietumeiropa. «Šīs kompānijas parasti izstrādā kopējo tehnoloģisko procesu, bet mēs tā ietvaros projektējam un ražojam konkrētas iekārtas,» stāsta Ivars. Pēdējā laikā viens no šādiem lieliem projektiem ir olu pārstrādes tehnoloģijas. Iekārtas, kas ar Beļģijas inženieru kompānijas starpniecību bija paredzētas Lielbritānijas olu pārstrādātājiem, pasūtītājiem izmaksāja ap pusmiljonu eiro. Vienlaikus gan jārēķinās, ka šo vērienīgo projektu realizācija nereti kopumā ilgst gandrīz gadu.

«Tās ir lielas kompānijas, kurās strādā daudzi augsti kvalificēti speciālisti, un, kā jau tādi lieli kuģi, tās manevrē diezgan lēni,» ar smaidu saka valdes priekšsēdētājs, runājot par citu projektu, kas arī saistīts ar olu pārstrādi un ko paredzēts nākotnē realizēt Polijā. Šajā valstī ir pietiekami attīstīta pārtikas pārstrādes iekārtu ražošana, tāpēc svešiem iekļūt šajā tirgū nav viegli. Ja viss notiks, kā plānots, Aisis būs viens no retajiem izņēmumiem. Tomēr atšķirībā no šīs reizes parasti viņi nemaz nezinot, kur nonāk Iecavas pievārtē izgatavotās iekārtas. Dzirdēts gan, ka viena līdzīga olu  pārstrādes līnija aizceļojusi pat uz Ķīnu.

Ivara un viņa kompanjona 90.gados dibinātais uzņēmums Friteks pamatā nodarbojās ar industriālo būvniecību, inženiertīklu izbūvi, saldēšanas, ventilācijas un kondicionēšanas iekārtām, tāpēc, arvien nopietnāk pievēršoties pārtikas tehnoloģijām un ražošanas apjomiem pieaugot, visus šos darbus koordinēt un vadīt kļuva arvien grūtāk. Tāpēc nolemts uzņēmumu sadalīt, un pērn Ivars aizgājis no Friteks, paliekot strādāt tikai Iecavā. 

Pašlaik te kopā ar iekārtu uzstādītājiem ir 80 darbinieku, un pagājušajā gadā Aisis apgrozījums pārsniedza trīs miljonus eiro. «Tas it kā nav daudz,» sarunas noslēgumā, kad atkal atgriežamies cehā, saka Ivars Upmalis, «bet svarīgi, cik liela šajā apgrozījumā ir pelņas daļa.» Ņemot vērā Aisis izstrādājumu augsto pievienoto vērtību, tā ir pietiekami liela. «Tāpēc mēs neko neprasām no valdības. Kad ministri vai augsta ranga ierēdņi prasa, kā mums palīdzēt, es atbildu: paldies, paši tiksim galā, vienīgi netraucējiet strādāt.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Reizēm man vaicā – es gribu pelnīt, ko man darīt? Es nezinu, ko darīt. Tas ir jautājums, uz kuru jāatbild katram pašam. Vienīgi vajadzētu uz visiem procesiem skatīties pēc iespējas plašāk, jo tad var mācīties no citiem.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Es nelietotu vārdu «kļūda». Es teiktu, ka ir riski, ar kuriem nepārtraukti jārēķinās. Turklāt mazam uzņēmumam ir vieni riski, lielam – pavisam citi.  

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Uzņēmējdarbības pamatuzdevums ir gūt peļņu. Ideāli, ja šo peļņu vari gūt, darot to, kas pašam patīk. Principā es to daru. Vienīgi gribētos, lai visi procesi notiktu vienmērīgāk, bez dažādiem traucējošiem faktoriem no ārpuses.

Staņislavs Gžibovskis, rudzupuķu audzētājs

Posted on jūlijs 15, 2015 by - 1 no 2 miljoniem

 

Trīs stundas. Tik daudz vajadzēja, lai apbraukātu visus Gžibovska laukus 1500 hektāru platībā netālu no Gulbenes. «Pa labi mieži, pa kreisi – kvieši. Vai nav feini?» saka saimnieks, braukdams džipā gar saviem laukiem. Viens no tiem, aptuveni astoņus hektārus liels, zied rudzupuķēs. «Kad sēklas būs gatavas, kulsim ar kombainu, kaltēsim un pārdosim.» Pagājušajā gadā 30 kilogramu maiss aizceļoja uz Vāciju, kur rudzupuķu sēklas tiek jauktas kopā ar magonēm, kumelītēm un citām puķēm, tādējādi izveidojot dekoratīvu zāļu maisījumu. Tādu pērkot cilvēki, kuri vēlas skaistu pļavu pie savas mājas. Tā jāpļauj tikai vienu reizi – rudenī.

Zemnieku saimniecības Lācīši pamatnodarbe ir augkopība. «Audzēju sēklai, pārtikai un lopbarībai.» Gžibovskis stāsta, ka lopi ēd tritikāli – kvieša un rudza krustojumu, bet pārstrādei pārdod kviešus un miežus. Visvairāk platību atvēlēts sēklas materiāla audzēšanai: pļavas auzenei, ganību airenei, timotiņam, āboliņam un citiem. To sēklas Gžibovskis pārdod Krastmaļu sēklām, kas veido sēklu maisījumus ganībām un zālāja pļaušanai. Piemēram, maisījums Vāls pļaušanai sastāv no āboliņa un timotiņa, bet maisījums aitu ganībām – no baltā āboliņa, ganību airenes, pļavas auzenes, pļavas skarenes, sarkanās auzenes un timotiņa.

Lācīši divreiz novērtēti ar nozares augstāko apbalvojumu Sējējs. Vienu par augkopību, otru – par piena lopkopību. Kūtī, kuras vidū otrajā stāvā ir gleznaina konferenču zāle, mīt 200 govju. «Nezinu, vai vērts ņemties ar lopiem, ja par litru tagad maksā 22 centus. Ar sēklu audzēšanu nākas piesponsorēt govis.»

Gžibovskim nav lielāka gandarījuma par labu ražu. Šogad tāda būs. Divi iepriekšējie gadi bija švaki, jo daudzas kultūras slikti pārziemoja. «Ja ziemas kvieši izsalst, sēju vasaras. Lauksaimniecībā nav divu vienādu dienu!» smejas Gžibovskis un rāda uz lekniem kviešiem, kas veldrē nesakritīšot, jo stiebru nostiprinājis ar pretveldres preparātu.

Divpadsmit. Tik daudz ES fondu attīstības projektu Gžibovskis apguvis kopā ar meitu, dēlu un sievu. Un gatavs vēl, jo «gribas strādāt, gribas, lai krūmi neaug apkārt».

Tāpēc, ka esi latvietis

Posted on jūlijs 15, 2015 by - Vēsture

Pirms 40 gadiem divi riteņbraucēji veica ekspedīciju Rīga-Vladivostoka, visā ceļa garumā satikdami tautiešus un vākdami liecības par padomju režīma represijām

Melnbalta pašizdota grāmatiņa, 188 lappuses dienasgrāmatas stilā. Uldis Briedis, Ingvars Leitis, Velobrauciens no Rīgas uz Vladivostoku latviešu meklējumos. Profesionāli fotokadri. Cilvēku portreti, ceļš dramatiski skaistā ainavā, saules staru kūļi pār govju ganāmpulka mugurām… 

Vasaru pirms 40 gadiem šie divi vīri pavadīja ekspedīcijā, visai neparastā tam laikam. Oficiālais maršruts bija Rīga-Vladivostoka, taču riteņbraucēji meta cilpas cauri latviešu ciemiem. Satika cilvēkus, kas uz Sibīriju 19.gadsimtā bija devušies pēc apsolītās brīvās zemes vai izraidīti kā cariskās Krievijas likumu pārkāpēji. Visvairāk gribēja apzināt padomju varas izsūtītos un gulagā represētos. No 1.maija līdz 5.novembrim mēroja 13 000 kilometru. «Andžils Remess teica: 1975.gadā bija trīs ievērojami notikumi: Imants Kalniņš gribēja aizprecēties uz Ameriku, krievu «poļitruks» gandrīz aizdzina karakuģi uz Zviedriju un mūsu brauciens uz Vladivostoku,» fotogrāfs Briedis citē senu draugu, laikraksta Kurzemes Vārds redaktoru.

«Velosipēdu izmēģinātāji»

«Cepurīte,» Uldis noglauda švītīgu vilnas auduma bereti. «Drauga, vijolnieka Kārļa Rugēvica sieviņa strādāja Liepājas Mākslas skolā par apģērbu dizaineri, viņa to uzšuva.» Vasaras diena ir silta, viņš cepuri no skapja izvilcis par godu senajiem notikumiem. Tā bija galvā, kad abi ar Ingvaru pirms 40 gadiem caur Ķengaragu minās ārā no Rīgas. Strēlnieku laukums, kur startēja velobrauciens, bija pilns ar pavadītājiem, pa priekšu riteņiem brauca kinostudijas Čaika, no mašīnas viņus filmēja Ansis Epners un Valdis Kroģis. «Mērķi nesasniegušiem atgriezties nedrīkst, tad ir nenomazgājams kauns uz visu mūžu. Vienkārši nedrīkst. Dzīvs vai miris,» grāmatā raksta ceļabiedrs Leitis.

Viņi to izdarīja. Uldim tovasar bija 35. Ingvaram par pieciem mazāk. Bijušais jūrnieks Briedis pa taisno no kuģa bija nokļuvis tagadējā Kurzemes Vārda, tolaik Liepājas rajona avīzes Ļeņina Ceļš redakcijā. «Antisovjetčiks», par kuru kādā čekas ziņojumā vēlāk lasīsim: «Briedis pret visu attiecas ar izsmieklu. Mājās pie sienas salīmējis mūsu valsts vadītāju portretus pārmaiņus ar kapu plākšņu bildēm.» Savukārt Ingvars Leitis, grupas Katedrāle mūziķis, vēstures maģistrs, nekad nav strādājis solīdu, algotu darbu, palicis pie intelektuāļu un autsaideru iecienītajiem naktssargu rūpaliem. Jau 13 gadu vecumā nonācis Stūra mājā par pretpadomju skrejlapu izplatīšanu – vasarā laukos kopā ar onkuļiem bija klausījies Amerikas Balss raidījumus. «Staļina laiki beigušies, lapiņas tik stulbi uzrakstītas, ka pat čekisti ņirdz un pēc pāris dienām sīko palaiž vaļā. Sīkais no tās dienas sāk lasīt grāmatas par juridiskām lietām, nevis indiāņiem.»

Velobrauciena gadā viņi vairs nebija jauni un dumji, saprata Padomju Savienības mērogu. «Bēgu no padomju armijas, Kemerovas filharmonija meklēja muzikantus. Es uzreiz – tinkš! – iekšā, nodzīvoju kādu laiku Sibīrijā,» stāsta Leitis. «Es arī tur biju jau iepriekš,» iesaucas Briedis. «1965.gadā pirmoreiz pa Baikālu ceļoju, gadu pirms Vladivostokas brauciena Tuvā biju uz vāveru medībām. Noslēdzām līgumu mednieku kolhozā, tāds eksotisks piedzīvojums.» Dzejnieks Miervaldis Kalniņš, kas Tuvā strādāja celtniecībā, pēc tam Latvijā sapazīstināja Briedi un Leiti.

Dēkaiņu gars un pārdrošība abos savienojās ar citām vērtībām, vai gan citādi viņiem uzticētos žurnāla Zvaigzne atbildīgais sekretārs Gunārs Biezis – Ulda Brieža bijušais darbaudzinātājs Ļeņina Ceļā. «Gunārs ar šo [velobrauciena] ideju aizrāvās momentā. Viņa kabinetā bija liela PSRS karte, kur bija atzīmēts, kā mēs braucam. Bija līgums, ka katrā Zvaigznes numurā būs mūsu reportāžas. Mums jau arī vajadzēja pelnīt naudu šim ceļojumam.»

Viņi, kā paši smejas, bija «nodrošinājušies pa visām līnijām». Zvaigznes cilvēki sazvanīja Harkovas velosipēdu fabriku, latvieši saņēma jaunus, spožus riteņus, kļuva par «velosipēdu reklamētājiem un izmēģinātājiem». Sadrukātas vizītkartes ar logo Rīga-Vladivostoka, izgatavotas pat nozīmītes. Somā – apliecinājums, ka velobrauciens notiek ar LPSR Tūrisma kluba svētību. Sākot no Čitas apgabala, bija vajadzīgas robežcaurlaides. Uldim kabatā PSRS Žurnālistu savienības preses apliecība, sarkana grāmatiņa. Ingvaram – LPRS Zinātņu akadēmijas etnogrāfijas profesora Saulveža Cimermaņa rīkojums vākt datus par Krievijas latviešu ciemiem. «Pirmās būs divas Pievolgas kolonijas, tad Baškīrijas ciemu grupa, tad pats vecākais ciems – Omskas apgabala Rižkova, tad Taras Augšbebri, tad ciemu grupa aiz Omskas abpus Sibīrijas traktam, tad pats nozīmīgākais ciems Lejas Bulāna. Ujaras apkaimes ciemu grupa no Krasnojarskas uz austrumiem. Tālie Austrumi pie Zejas. Vladivostokas apvidū kolonija, kur dzīvojuši latviešu zvejnieki,» viņš raksta grāmatā.

Pirmajā posmā, līdz Maskavai, ceļotājus pavadīja Ulda draugi, pieredzējuši velobraucēji Verners Pīlēns un Valts Kaufmanis, kas uz brīdi pievienojās viņiem arī Baikāla apvidū. «Pastā Valtera un Vernera darbavietu priekšniekiem tiek uzrakstītas telegrammas: «Sakarā ar manu piedalīšanos velobraucienā, kurš veltīts (seko murgojums par komunistu gadadienām un brauciena «šefu» LKP CK vareno orgānu žurnālu Zvaigzne), lūdzu piešķirt man bezalgas atvaļinājumu.» Neviens priekšnieks šādai penterei neuzdrošināsies iebilst,» atkal ieskanas Leiša ironija.

Purvs, kājas asinīs

Viņu riteņi paraugbraucienā tomēr neripoja tik gludi. Leiša «izmēģinājumu velosipēdam» patiesībā vairs nebija nekāda sakara ar Harkovas fabriku. «Viņa riteni nozaga jau pirms brauciena. Viņš bija Dinamo stadiona sargs, sargam nozog velosipēdu – tā ir lielākā anekdote,» smejas Briedis. «Tad Ingvars sastellēja riteni no daļām, man vienīgajam bija oriģinālais. Manu riteni nozaga pēc brauciena blakus milicijai Liepājā.»

Ceļojuma ikdiena bija plīsušas riepas, izbiruši spieķi, remontos nosmērētas eļļainas bikses un rokas, sāpēs smeldzoši muskuļi. Uldim pirms Maskavas iekaisa īkšķis, kas bija jāoperē, Ingvaram pie Gorkijas neveiksmīga kritiena dēļ nācās ieģipsēt roku. Viņi neapstājās un nelikās slimnīcā, jo līdz ziemai bija jātiek Vladivostokā. Nakšņoja guļammaisos ciemu klubos un pat ūdens caurtekās. Ja palaimējās, tad pie ceļā satiktiem cilvēkiem.

Garāmgājēji bija piesardzīgi. «Padomju laikā nedrīkstēja nestrādāt. Ja nestrādāji, tev bija parazītisks dzīvesveids,» viņi atgādina. Puišeļi pie kāda ceļmalas veikala tā arī pajautājuši: «Vai jūs strādājat par tūristiem?»

«Kad braucām līdz Maskavai, cilvēki ļoti aizdomīgi skatījās. Kad parādījām «papīrus», uzreiz bija cita runāšana. Daudzās sādžās mūs noturēja par vāciešiem. Bet interesanti, aiz Maskavas – pavisam kas cits. Tur vāciešu kara laikā nebija, līdz ar to viņiem nav tādu atmiņu,» stāsta Briedis. «Tālāk mēs bijām «amerikāņi»,» smejas Leitis. Pat ceļotāju šorti padomju pilsoņiem šķitusi provokācija. Netīrība un nabadzība… Atskārta, kāpēc režīms neatbalstīja cilvēku brīvu pārvietošanos, nāca viegli. Tad viņi paši sākuši iet uz laikrakstu redakcijām un stāstīt par sevi. Publicitāte atvēra naktsmāju durvis.

Pat pārguruši viņi nestrīdējās; ja braukšana vienā ritmā sāka kļūt par apgrūtinājumu, pašķīrās. Sarunāja, ka viens otram vēsti nodos pasta nodaļās. Gadījās, ka tas, kas bija aizbraucis pa priekšu, par otru nekā nezināja vairākas dienas. Taču viss arvien beidzās labi, ar atkalsatikšanos.

Brauciena otrajā pusē Tālajos Austrumos lielus izaicinājumus sagādāja daba. Uldis Briedis izvelk pa ceļam no-pirktu pavirši sakniedētu blociņu no dzeltena papīra, pārlapo savas piezīmes. «1939.gadā Ķīnas pierobežā bija paredzēts taisīt ceļu, bija sākuši dambi būvēt pāri purvam. Uznāca karš, viņi to atstāja. Bet pēc kara kartēs ceļš bija iezīmēts, it kā būtu uztaisīts. Mēs tur taisni iebridām purvā, es nolasīšu,» ierosina.

«Pošamies ceļā. Norunājam braukt pa taisno, līdz Novosergejevkai. Viss labi, tālāk ceļa nav. Tur pusciems riņķī. Rāda uz mums un saka: «Avīzē jūs redzējām!» Ēdnīca, priekšnieks liek mums ieturēt maltīti. Saimnieks ielej pilnas bļodas ar zupu, pēc tam tēju. Dabūjam vēl līdz kukuli maizes. Vēl ceļš pieci kilometri līdz nelielam ciemelim Pervij Kļuč, tālāk pa purvu.

Teica mums, ka pēc astoņiem kilometriem būs būda, taču mēs to neievērojām un aizlaidām garām. Uznāk tumsa, un mīcāmies pa purva ceļiem. Ingvars paliek iepakaļ, es šim saucu, ka pasteigšos uz priekšu meklēt būdu. Taču eju un eju, būdas nav. Domāju, jāpagaida Ingvars. Kā nodrāztā stāstā, atrodu tikai vienu pussērkociņu un ar to pašu iekurinu ugunskuru, gaidu Ingvaru. Apkārt tikai purvs. Nakts un gaišs mēness. Piesalst, mums slapjas kājas, Ingvars nāk ļoti ilgi. Saucu, šis neatbild. Nāk virsū drūmas, baigas domas: ja nu Ingvars iekritis akacī ar visu velo un noslīcis? Saucu vēl, atbildes nav. Eju pretī. Beigās viņu dzirdu. Brienam labi ilgi, atkal uz priekšu. Mugura slapja no sviedriem, kājas no purva rāvas asiņainas. Velo grūti stumt. Beigās tiekam krastā, taču būdas nav. Taisām ugunskura vietu. Iekuram un žāvējam kedas, sasildām zemi blakus ugunskuram un guļam nost.»

Purva saliņās viņi palika nameļos, kur pa vasaru bija dzīvojuši biškopji, pārtika no viņu atstātā medus, kartupeļiem, skābiem kāpostiem. «Tur ir sastopamas žņaudzējčūskas,» stāsta Uldis. «Es fantazēju: forši guļam, siltums, ugunkurs, un pielien klāt… Re, man ir pat pierakstīts: udav, žņaudzējčūska.»

Brīdis, kad milzu muklājs beidzot pārvarēts, izvērties īpašs. «Mēs no purva lienam ārā, tur strādnieki sildās pie ugunskura, gaida autobusu,» atceras Uldis. «Ierauga mūs, nobīstas, kāpjas no ugunskura atpakaļ. Nevar būt – no purva brien ārā divi puspliki šortos! Plikām kājām, jau sals – no kurienes tādi radušies! No kosmosa? Kā no purva var nākt ārā divi ērmi ar velosipēdiem uz pleca? Mēs saucam: «Nebaidieties, cilvēki vien esam!» Kad viņi uzzināja, kas par lietu, tad gan tādu cieņu mums izrādīja!»

Krievijā gadījies piedzīvot arī cilvēcību, kas visu mūžu paliks atmiņā. Briedis atceras – kādā pilsētiņā pie Amūras pazaudējis kompanjonu, pārsalis un īgnā omā pats apjautājies privātmājas saimniekam, vai varētu tikt zem jumta. Ielaists iekšā, jau atritinājis guļammaisu, lai liktos uz grīdas, kad dzirdējis, ka sieva kaut ko saka vīram. «Tas liek meitai celties un iet pie mammas. Es tieku likts iesildītā gultā. Viesmība bija vienreizēja.»

Pierādījumi, kas maina dzīvi

Diemžēl viņu reportāžas žurnālā Zvaigzne dienasgaismu ieraudzīja tikai divos turpinājumos. Briedis ar Leiti bija centušies, cik spējuši, lai raksti būtu režīmam tīkami – pirmajam gabalam pat sameklēja kādu bijušo armijnieku, kurš karojis Latvijas teritorijā. Redakcijas pārstrādātais teksts bijis tik «sovjetiski šķebinošs, ka nelabums lasīt». Bet tik un tā pēc pustirāžas nodrukāšanas tika apturētas rotācijas mašīnas. «PSRS nebijis gadījums – pustirāžu izņēma ārā, nodeva makulatūrā un drukāja pa jaunu! Tikai viens iemesls, par ko priecāties – esam nodarījuši komunistiem zaudējumus,» pajoko Leitis.

Telefilma Rīga, kas par Leiša un Brieža ceļojumu gatavoja filmu, riteņbraucējus pārtvēra slavenajā Ļeņina trimdas vietā, Krasnojarskas apgabala Šušenskā, kam blakus atrodas latviešu ciems Lejas Bulāna. Filma 1976.gadā bija pieteikta televīzijas programmā, taču 10 minūtes pirms pirmizrādes izņemta ārā. «Februārī bija partijas kongress, kā jau PSRS ierasts – sasniegumi veseliem penteriem, bet vajadzēja zināmu procentu kritikas visās nozarēs,» iemeslus atklāj Briedis. «Par presi – ko kritizēs? [Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs] Voss bija teicis: žurnāls Zvaigzne, ideoloģiski nepareizs, publicēja apšaubāmu ceļotāju piedzīvojumus buržuāziskās preses līmenī.»

Sankciju iemesls acīmredzot bija abu sarunas ar politiski nevēlamām personām. «Šo braucienu vērtēja partijas funkcionāri pēc čekas ziņojumiem. No stukačiem uz Latviju nāca signāli, ka meklējam represētos. Ja mums nebūtu bijis oficiālā atbalsta no Zvaigznes, tad jau pusceļā mēs vai nu gulētu kādas Krievijas slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā, vai būtu cietumā ar safabricētu apsūdzību.»

Uldim Briedim, kas pēc atgriešanās kārtējo reizi tika aicināts uz Liepājas čeku, izmeklētājs citēja vēstuli no Omskas apgabala Rižkovas, kur viņi iegriezās meklēt pēc Kauguru nemieriem izsūtītos latviešus. «Fotografējis graustus, bērnudārzā rak-stījis magnetofonā, ka cilvēki vairs neprot latviešu valodu. Kāpēc viņš nefotografē mūsu skaisto kultūras namu?» Uldis, to stāstot, parausta plecus: «Bet es jau bildēju etnogrāfiskos, zinātniskos nolūkos – sadzīvi, arhitektūru.» Un paskaidro: «Rižkova mums pat pusceļš nebija. Viņi varēja mūs apturēt momentāni.»

Ik pa brīdim epizodes, kad fotogrāfa roka kļuva tik smaga, ka necēlās spiest slēdzi. «Vienā sādžā atradām latvieti, kas bija smagi cietis. Viņš bija bez kājām, rumpis uz plikas zemes, it kā ieaudzis zemē… Mājas pagalmā remontēja savu invalīdu autiņu. Vēl tagad, kad kādam stāstu, man nāk raudiens. Tas bija holokausts, tevi iznīcināja tikai tāpēc, ka esi latvietis. Viņš tika aizvests uz Kolimu, strādāja drausmīgos apstākļos, zelta raktuvēs. Gāja uz darbu astoņus kilometrus ziemā pa sniegu, 45 grādu salā. Atgriežoties nometnē, nerakstīts likums bija, ka katram jāatnes malka. Citādi tevi nelaida iekšā. Daudzi kā mušas krita, vienkārši nosala. Bija ieviesies termins kuriļščik – tāds, kas pakrīt sniegā, dziestot vēl elpo, un viņam krājas lāsteka pie deguna, it kā viņš pīpētu.

Viņš stāstīja, kā savu draugu glābis. Tas vairs nevar paiet, saka: «Ej, es palieku!» Bet viņš draugu neatstāja, aizvilka uz nometni. Sargs draugu ielaida un teica: «Bet tu ne, tev vēl jāiet pēc malkas!» Astoņus kilometrus viņš rāpoja atpakaļ pēc malkas! Kad atvilkās nometnē pēdējiem spēkiem, sabruka. Nosaldēja kājas, tās amputēja. Domā, viņu laida mājās? Aizsūtīja uz lēģeri invalīdiem, viņš sēdēja pie konveijera, bērnu rotaļlietas gatavoja. Vari iedomāties, kāds liktenis?»

Leitis jau pirms velobrauciena bija paspējis izlasīt Gulaga arhipelāgu, kas Rietumos iznāca 1973.gadā. «Vēl neticēju – visu ko var rakstīt uz papīra. Bet te reāli redzi šādu pierādījumu! Kā tu vari uz pasaules vairs dzīvot un šitādas lietas neņemt vērā?! Pilnīgs pagrieziens.»

Aizliedza braukt uz Sibīriju

«Pirmā tuvošanās latviešu ciemiem vienmēr izraisa īpašu maģiju,» grāmatā raksta Leitis. Vecrīga, Smiltene, Baltija… Krievija pilna latviskiem nosaukumiem. Katrā latviešu ciemā – sirsnīga uzņemšana un ilgas atvadas. «Ēdiet, puikas, dzīvojiet veseli!»

Tolaik tur vēl aktīvi lietota latviešu valoda. Lejas Bulānas sievu dziedāšana kā mantra skanēja ausīs līdz pat Vladivostokai, no kurienes viņi izmantoja iespēju ar vilcienu atgriezties Ļeņingradā, apsargājot Tālo Austrumu zivju kravu.

Mājās Briedis dabūja fotogrāfa darbu Liepājas pilsētas avīzē Komunists. Lai pēc liktenīgā partijas kongresa nebūtu jāiet prom, parakstījās ar vectēva vārdu «Matīss», uzvārdu atvasināja no dzimto Ārlavas pagasta māju nosaukuma – Pērkons.

Leiti, kurš uzdeva sevi par jauno zinātnieku, kas raksta doktora disertāciju, ierobežojumi kādu laiku neskāra. Jau nākamajā vasarā viņš atgriezās Lejas Bulānā, tur mācīja latviešu valodu. Inspirēja kinoļaudis Andri Slapiņu un Vairu Strautnieci par šo ciemu uzņemt filmu Nakts pirms dziesmas, teoloģijas studentu Juri Rubeni – vākt materiālus par latviešu mācītājiem Krievijā. Taču viņa paša dokumentālais materiāls – stāsti par 1937.gadu, kad Krievijā nošāva vairumu latviešu vīriešu – «iestādēm» nepatika. 1978.gadā Rižkovā viņu pratināt ieradās Omskas čekisti, Rīgas drošībnieki palūdza latviešu ciemos vairs neatgriezties. «Uldis smej, ka esmu radījis precedentu padomju sodu sistēmā – parasti nogrēkojušos sūta uz Sibīriju, man turpretī aizliedz rādīties aiz Urāliem,» Ingvars raksta grāmatā.

Viņa vietnē par komunistu noziegumiem Gulags.wordpress.com tagad ir vairāki tūkstoši lapu. Sibīriju Leitis tomēr riskēja apmeklēt jau visai drīz. «1981.gadā biju pirmo mašīnu savā mūžā nopircis, briesmīgāko, kāda var būt uz pasaules, zaporožecu. Uz Āzijas centru, [Tuvas galvaspilsētu] Kizilu! Uztaisījām vimpeļus – Brauciens no Rīgas uz Āzijas centru. Tas ilga kādus četrus mēnešus, jo mašīna lūza nepārtraukti. Apguvu pilnīgi visu. Nekad vairs neesmu uz servisu gājis, pats savas mašīnas vienmēr sataisu.»

1992.gadā sadzīves komforta ziņā pieticīgais vīrs uz riteņa vienatnē mēroja 6000 kilometru no Sietlas līdz Ņujorkai Amerikā. Šķērsoja arī Eiropu no Atlantijas okeāna līdz Baltijas jūrai un uzskata, ka ir veicis velobraucienu apkārt pasaulei.

Bet viņa kādreizējais cīņubiedrs Briedis, pārcēlies no Liepājas uz Rīgu, aizrautīgi dokumentēja Atmodas laika notikumus, ilgus gadus strādāja laikrakstā Diena.

«Viņš dabūja Triju Zvaigžņu ordeni un es arī. Ingvars par izsūtīto un lēģeru pētīšanu, es – pēc fotogrāmatas iznākšanas, par savu profesionālo darbību,» saka Uldis. Abu kopējais ceļojums šķiet tik sena pagātne, ka, savas piezīmes lasot, liekas – rakstījis kāds cits. «Dažu simtu latviešu repatriēšanās dēļ tāda fanātiska degsme!» Leitis grāmatas noslēgumā kļūst domīgs. «Tagad, kad [no Latvijas] aizbrauc simti tūkstošu un ir skaidrs, ka liela daļa no tiem nekad neatgriezīsies, toreizējais fanātisms var likties diezgan iracionāls. Tagad tikpat liels fanātisms ir vajadzīgs, lai saglabātu tautu tepat Latvijā.»

13 000 kilometru

Absolūtā dzirde

Posted on jūlijs 15, 2015 by - Personība

Latviešu elektroniskās mūzikas jaunais talants Niklāvz (21), kas šogad uzstājās EXPO Milānā, otro gadu pēc kārtas priecēs arī Positivus publiku. «Es ievadu cilvēkus enerģijas plūsmā. Ja to varu izdarīt, kāpēc gan ne?»

Vienkāršs jaunu cilvēku miteklis Liepājas piecstāvenē, aiz loga vīd Rimi siena ar kondicionētāju kastēm un lido kaijas. Niklāvs Sekačs nesen izvācies no savas mūziķa studijas, dzīvokļa virtuvē, kas pašlaik noder arī par darbistabu, stāv sintezators, pāris ksilofonu, nepretenciozs Asus dators, ar kuru viņš raksta un koncertos arī atskaņo elektronisko mūziku. Visus vajadzīgos rīkus – skaņas karti, «kontrolieri», vadus, profesionālās austiņas – var salikt nelielā mugursomā. Niklāvs parāda – tā ir šūta no brezenta, kas apdrukāts ar kaķīšu galvām. «Par godu Picei,» pasmaida, noglaudot garspalvainu minku, savu un draudzenes mīluli. Ar Pici labprāt piekrīt arī fotografēties.

Niklāvā savdabīgi kombinējas pieaugušo dzīves nesamaitāts sirsnīgums, bet tajā pašā laikā arī tik liela nopietnība, ka 21 gada vietā daudzi viņam dodot 30. Šis puisis zina, ko grib. «Ritma pavēlnieks un producents, kura darbība Baltijā ir gana labi pamanīta, festivālā Satta Outside atzīts par labāko bītmeikeru starptautiskā konkurencē, uzstājies arī vienā no lielākajiem Eiropas mūzikas industrijas festivāliem Primavera Sound,» – tā mūziķi, kurš sestdien jau otro gadu kāps arī uz Positivus skatuves, piesaka pasākuma organizatori.

Uzskates līdzeklis jauno mediju studijām

«Ģimenē ir tāda lieta,» Niklāvs runā ar pietāti. «Jau bērnībā man ir atklāta vispārējā muzikālā dzirde. Mans vecvectēvs, viņu arī sauca Niklāvs, Pirmajā pasaules karā orķestrī spēlēja pūšamos instrumentus, viņam tā arī bijusi.»

Niklāvs juniors sācis tieši tāpat. Pāvilostas Mūzikas skolā apguvis flautu un trompeti. «Esmu no Pāvilostas, man tur joprojām ir dzīvoklītis, kur padzīvot pa vasaru!» skaidri redzams, ka to sacīt viņam sagādā prieku. Piektajā klasē pārcēlies uz Liepāju. Mūzikas studijas kļuvušas daudz nopietnākas, pūšamajiem instrumentiem pievienojušās klavieres. «Aizgāju prom, kad sāku ņemties ar elektronisko mūziku, abas lietas nevarēju apvienot,» viņa balss tomēr skan viegli.

«Ņemties» nozīmē taisīt mūziku ar datoru? Apjautājos – vai tas tagad ir tik elementāri, ka nav jāmācās nekādās skolās? «2015.gadā tas ir elementāri,» atbild Niklāvs. «Negribu izklausīties kā vecs cilvēks, bet tagad katrs var vienkārši YouTube sameklēt, kā pareizi uztaisīt specifiska žanra mūziku, tas ir 20 minūšu jautājums. Var pat lejupielādēt skaņu pakas, nosaukt tās par savējām. Taču 2006., 2007.gadā, kad es sāku, mājās pat nebija interneta. Aizgāju pie mammas uz darbu Liepājas Universitātē, lejupielādēju programmu, klikšķinājos un centos saprast, ko darīt tālāk.»

15 gadu vecumā viņš ievietojis pirmos skaņdarbus Draugiem.lv mūzikas sadaļās, gaidījis citu vērtējumu. Mamma, redzot dēla pārņemtību, samierinājusies, ka viņš aizgājis no akadēmiskās mūzikas, atbalstījusi: «Ja tik ļoti interesē, dari!»

Sākumā Niklāvs taisījis bītus reperiem, rakstījis tekstus, kā pats saka, rīmes. Neko negrib citēt, šīs rindas pēc pieciem gadiem pašam vairs nepatīkot. Pat nešķietot bērnišķīgas, vairāk – atbilstošas kādam pagājušam dzīves posmam, ne tagadnei. «Pārsvarā rakstīju par pilsētu, par tās ritmu. Pēc Pāvilostas man Liepāja likās diezgan iespaidīga, pat varēja apmaldīties. Rīmes bija mierīgas, tur nebija nekādas cilvēku lamāšanas.»

Niklāvs sevi joprojām uzskata par hiphopa videi piederīgu, arī viņa mūziķa pseidonīms Niklāvz veidots latviešu hiphopa stilistikā. «Bija arī Viesturz un tamlīdzīgi,» viņš nosmej. «Uzvārds man ir Sekačs, tam ir ukraiņu saknes. Viens itālis, kas cēlies no serbiem, teica, ka mans uzvārds nozīmē «griezējs». Ukrainiski tas nozīmē «duncis» vai «durklis». Interesanti!»

Bet, runājot par repu, daudzi to jaucot ar elektronisko mūziku kopumā. «Visi tie, kas ar kapucēm…!» Niklāvs parodē. Pavelkam uz zoba viņa paša sportisko jaku, kuras kapucē var ērti paslēpt ausis no Liepājas vēja brāzmām. «Reps ir dzīvesveids, bet hiphops ir mūzikas žanrs,» sarunas biedrs vieš skaidrību terminoloģijā. Viņa mūzikā savienojas visas trīs lietas: hiphops, reps un elektronika. «Kiš-miš, es pats vēl meklēju savu īsto rokrakstu.»

Kāpēc tieši repa un hiphopa ietekme, jautāju? «Zem tā var ļoti daudz ko palikt apakšā. Man tas tiešām likās vissaistošākais, bija arī daudz domubiedru. Tajā laikā, kad sāku, tas bija gaisā, tāpat kā 80.-90.gados pankroks.»

2009.gadā divi vidusskolnieki, Niklāvs ar draugu Robertu Džeriņu, aizbraukuši uzstāties hiphopa pasākumā Rīgā, VEF teritorijā. Gribējies paskatīties, kas šajā laukā notiek lielpilsētā, visvairāk vilinājusi balva – albuma ieraksts. Nopirkt mikrofonu un skaņas karti, iekārtot savu studiju tolaik šķitis neiespējami dārgi un sarežģīti. «Mēs neko nedabūjām, patiesībā izgāzāmies. Tas bija mūsu pirmais hiphops, nebijām noslīpējuši pašus pamatus,» Niklāvs atceras. 

Pēc tam Liepājā viņi vēl ar diviem draugiem uztaisījuši repa grupu Otrais stāvs. «Mums bija studija Karostā, otrajā stāvā. Vienistabas dzīvoklis ar virtuvi un vannas istabu. Tur pavadījām kādas divas vasaras, nospēlējām pāris koncertu Liepājā, kaut kur apkārt arī pabraukājām.» Niklāvs visā nopietnībā piešāvies hiphopa bītiem. Taču grupā sākušās domstarpības, divi dalībnieki aizbraukuši strādāt uz Angliju, tikai Roberts joprojām raksta rīmes. Niklāvs sācis taisīt pats savu mūziku, šobrīd arī Liepājas Universitātē studē jauno mediju mākslu. Pieskaņoti darbībai mūzikā? «Vairāk vai mazāk,» viņš entuziastiski atsaucas. «Tā sanāk, ka sēžu lekcijās un palīdzu stāstīt par datorprogrammām. Pasniedzējiem materiāla nav tik daudz kā man, es brīžiem varu vairāk dot.»

Metro durvju un pīļu spārnu švīksti

«Attālinājos no repa, jo saskatīju iespēju, ka varētu attīstīties elektroniskajā mūzikā, būt unikāls. Iekarot citas zemes, tikt pamanīts, izpausties. Pats galvenais – man ļoti patika šis virziens, es to arī varēju savienot ar repu un hiphopu,» stāsta Niklāvs. Par elektroniskās mūzikas krusttēvu viņš uzskata Kristapu Puķīti no Dirty Deal Audio, kurš 2010.gadā atrakstījis Draugiem.lv, vai  Niklāvs nevēlas atbraukt uz Rīgu uzspēlēt savus bītus.

«Dirty Deal Spīķeros bija treniņu trešdienas, uz kurām tika uzaicināti vairāki bītmeikeri tādā pašā stāvoklī kā es – hiphopa producenti, kuri taisa instrumentālos gabalus reperiem. Jau četrus vai piecus gadus esam uz vienas nots zem Dirty Deal Audio zīmola. Šobrīd Latvijā vēl ir spēcīgi, piemēram, Uģis Vālodze – Oriole, Ansis Kolmanis – ansis, Rihards Kronītis – Corona. Ir daudz ļoti kreatīvu cilvēku, visu laiku jādomā jauni risinājumi.»

Klausoties dziesmu, ausīs atdalīt dažādu instrumentu partijas – tā Niklāvam ir ikdiena. Ejot pa pilsētu, viņš var dzirdēt tikai un vienīgi, kā pīkst luksofori vai brauc tramvaji, koncentrēties uz atsevišķām skaņām, kas spēj noderēt viņa mūzikā.

«Laukos ierakstu dabas skaņas – zari krakšķ mežā, pīles upē spārnus plivina… Itālijā ierakstīju, kā metro durvis aizveras, tas bija tāds labs sitiens, kā bungas. Arī istabā, kad durvis aizveras, ir tāds diezgan basīgs, pilns sitiens. Ierakstu gan ar iPhone – ar to tagad var dabūt diezgan normālu skaņu, gan ar mikrofonu,» viņš atklāj nianses.

Kāda ir Pāvilostai raksturīgā skaņa? «Man liekas, klusums,» puisis ātri atbild. «Parasti, ja gribu atpūsties, es aizbraucu uz turieni, paguļu klusumā. Māja, kur dzīvoju, ir kādus divus kilometrus no jūras, pie meža.» Un kas raksturīgs Liepājai? «Diezgan klišejiski – te ļoti var dzirdēt vēja šņākoņu.»

Niklāvs savu mūziku apzināti radot dažādās tonalitātēs – gan tādu, ko var meditatīvi paklausīties mājās, gan enerģētisku, pie kuras gribas padejot un palīksmoties.

«Vispār skaņu cenšos minimalizēt, jo sekoju līdzi, kā mani pašu ietekmē tas, ko klausos,» viņš nāk klajā ar negaidīto. «Ir tāds termins – skaņas piesārņojums. Pat pētījumā salīdzināja mūziku, kas ierakstīta 1990., 2000. un 2010.gadā. Tendence – tā kļūst skaļāka, skaļāka un skaļāka, plēš ausu bungādiņas. Drīz šī lieta kļūs ļoti aktuāla. Festivālos, ja pirmais mūziķis spēlē skaļi, arī otrajam vajag spēlēt tāpat, jo publika to sāk pieprasīt. Viss saslēdzas ķēdītē.»

Nākotnes medijs ir arī skaņdarbiem pievienoti video, ko senāk Niklāvs uzskatīja par sekundāru lietu, bet tagad sācis izvērtēt ļoti nopietni. «Pēdējo videoklipu Lonesome pats uzfilmēju. Tulkojumā no angļu valodas tā ir vienpatība. Uzliku uz riteņa GoPro kameru, izbraucu četros no rīta pa Liepāju, pa parku rajonu un jūrmalu. Uztaisīt dziesmu un pašam uzfilmēt tiešām foršu video – tas ir plāns nākotnei.»

Pagaidām viņa lielākais panākums ir divus gadus pēc kārtas plūktie uzvarētāja lauri Lietuvas elektroniskās mūzikas festivālā Satta Outside, kur uzstājas bītmeikeri no visas pasaules. «Lietuvā elektroniskās mūzikas scēna ir daudz attīstītāka, tur kvalitāti uzreiz pamana. Diezgan patīkamas sajūtas spēlēt trīs četru tūkstošu cilvēku priekšā,» Niklāvs, apsēdies savā dīvānā turku pozā, sarosās. «Tagad Lietuvā un arī Latvijā visi mani pazīst pēc Red Lambo, ar ko uzvarēju pirms diviem gadiem. Ja es spēlēju kaut kur ballīti, uzlieku to gabalu, tad visi sāk ārdīties, ļoti patīk.»

Par slavu ar piesardzību

Jau minētais Kristaps Puķītis Niklāvam un Kashukam, citam ekspe-rimentālās mūzikas spēlētājam, kurš arī sācis ar hiphopu, šogad noorganizējis uzstāšanos EXPO Milānā. «Tas bija back-up oficiālajai programmai, skatuve bija vienā no norišu vietām, lielveikalā. Tas, ka Latvijas paviljons netika uzcelts, mūsu uzstāšanos neietekmēja,» mūziķis stāsta. Caur Dirty Deal Audio Niklāvu atrada arī 7.jūlijā Leonardo da Vinči institūtā Itālijā atklātās jauno mediju mākslas izstādes organizatori, ekspozīcijas video vajadzēja taisīt skaņu celiņu.

Uz Primavera Sound Barselonā viņš aizbraucis kopā ar Tomu Grēviņu. «Forši bija, publika diezgan patīkama, atsaucīga. Arī pagājušajā gadā Positivus bija ļoti laba publika, man patika. Sestdien no plkst.17 līdz 18, kad spēlēšu uz Red Bull skatuves, ir ļoti labs laiks. Tā sanāk, ka cilvēki tieši ir piecēlušies, grib sajust enerģiju. Cilvēkus elektroniskajā mūzikā saista tieši enerģija.»

20 skaņdarbu, stundas programma. Niklāvs cenšoties katram koncertam izveidot konceptu – lai ir ievads, iztirzājums un nobeigums. «No sākuma līdz beigām dot vaļā vienu ritmu – tas man liktos žanram neatbilstoši. Es ievadu cilvēkus enerģijas plūsmā. Ja es to varu izdarīt, tad kāpēc gan ne?»

Kā mūziķis var noteikt, ka viss ir kārtībā, publika iet viņam līdz? «Kad acis nav uz ekrāna vai «kontroliera», skatiens pārslīd pāri cilvēkiem, un uzreiz var sajust, vai tevi jūt vai nejūt,» Niklāvs, bužinot kaķi, runā Budas mierā. «Ja tu neredzi cilvēku atdevi, to, ka viņi izbauda mūziku, tad ir šausmīgi grūti spēlēt.»

Manam sarunas biedram nepatīk konceptualizēt, spriedelēt par savu skaņdarbu mērķauditoriju vai kvalitātēm. «Galvenais kritiķis sev esmu pats. Ja jūtu, ka ir labi, pats dodu galavārdu – jā, ir!»

«Cik tālu mani aizvedīs šī mūzika, vēl nezinu. Bremzēt to, kas sācies, necentīšos,» viņš tiešām runā trīsdesmitgadnieka nopietnībā. «Glastonberija, Sonar festivāls, Roskilde Dānijā,» nosauc modernās mūzikas forumus, kuros piedalīšanās varētu būt augstākā pilotāža.

Slava? No tās ir ļoti jāuzmanās, Niklāva pierē iegulst rieva. «Tas, protams, atkarīgs no cilvēka audzināšanas. Var sakāpt un var nesakāpt galvā. Es gan šaubos, vai man jebkad varētu sakāpt galvā – esmu ļoti piezemēts cilvēks.»

Tepat kaimiņos, Lietuvā, spilgts piemērs slavas eiforijai bijis elektroniskais house mūziķis Ten Walls. «Bija savas karjeras augstākajā punktā, parakstījis līgumus ar BBC, Sony Music Records, spēlēja pasaules labākajos festivālos, par kuriem jebkurš cits elektroniskās mūzikas izpildītājs varētu tikai sapņot. Tad viņš personīgajā Facebook profilā ierakstīja savu viedokli par gejiem, šausmīgas lietas! Lietuvas geju komūna to izplatīja pa visu pasauli. Viņu tajā pašā dienā atcēla no visiem lielajiem festivāliem. Interesanti, cik ātri mūsdienās veiksmīgu karjeru, par kuru var sapņot jebkurš, var sabojāt ar vienu viedokli.»

Festivālos arī Niklāvam ir gadījies redzēt amata brāļus, kas pēc uzstāšanās nespēj izkāpt no līdera tēla, var uzbļaut garāmgājējam: tu esi nulle, paej malā! «Es to, ka pūlis man seko, uztveru kā enerģijas lādiņu,» viņš runā rāmi. «Patiesībā koncerts paņem milzīgu enerģiju: dzīvā spēlēšana, viss notiek īstajā laikā… Ļoti intensīvs darbs, stundas laikā jāizliek sevi visu. 

Pēc tam atsēžos, izpīpāju cigareti, iedzeru ūdeni… Brītiņu atpūšos, tad jau atkal eju savās gaitās.»

Ko nepalaist garām Positivus

Iesaka Toms Grēviņš, pieci.lv mūzikas redaktors

Tom Odell. Lai arī viņam nav paveicies ar kritiku dzimtajā Anglijā, Odelu uzskatu par vienu no savas paaudzes talantīgākajiem dziesminiekiem. Šī būs iespēja dzirdēt virkni pirmatskaņojumu, kas tiks iekļauti otrajā studijas albumā.

Jack Garratt. Jaunās paaudzes Londonas elektroniskais bards, Džeimsa Bleika un Džeimija Vūna sekotājs Garets ir viens no šī brīža karstākajiem un aprunātākajiem Eiropas mūziķiem. Jāredz obligāti!

Max Jury. Melanholisks divdesmitviengadnieks no Jūtas, ASV, kurš raksta sērīgas un ļoti gudras balādes. Makss pasaulei līdz šim parādījis tikai dažas dziesmas, un debijas albums vēl ir tikai tapšanas stadijā.

King Gizzard&The Lizard Wizard. Moderni austrāliešu psihedēliķi, par kuriem aizvien vairāk jūsmīgi runā dažādi mūzikas speciālisti pasaulē.

Warpaint. Kalifornijas dāmas Warpaint ir viena no šī brīža pasaules labākajām indie grupām – poētiski liriskās dziesmas ir ārkārtīgi interesantas, un koncerti nekad nesagādā vilšanos.

Pārdot ūdens vārīšanu? Jā!

Posted on jūlijs 15, 2015 by - Personība

Jasmīna Grase (27) ar kolēģi Nilu Čadiju izdomājuši tējkannu Miito, kuru vietnē Kickstarter pasūtījuši jau 6000 cilvēku, sametot tās ražošanai vairāk nekā 818 tūkstošus eiro

Pirms pieciem gadiem Jasmīnu izbrāķēja. Neuzņēma Latvijas Mākslas akadēmijas funkcionālā dizaina nodaļā. Jasmīna devās studēt uz Nīderlandi, uz Eindhovenas Dizaina akadēmiju. Tiesa, par maksu, taču tie 1500 eiro par studiju gadu bijuši tā vērts. «Iemīlējos dizainā no jauna. Es nezināju, ka var arī tā. Tik brīvi, grandiozi,» viņa saka, kad tiekamies Rīgā. Jasmīnas birojs Chudy&Grase ir Berlīnē, un Latvijā šovasar viņa iebraukusi uz pāris dienām.

Eindhovenā Jasmīna sāka sevi iepazīt no jauna. Iemācījās metināt, adīt, strādāt ar koku un, pats svarīgākais, domāt citādi. «Skolā nav ierasts teikt: es taisīšu krēslu. Radīšana sākas no cita skat-punkta. No pētījuma, kuru transformē fiziskā objektā,» Jasmīna stāsta. Piemēram, viņas kursabiedrene, pēc tautības holandiete, devās ciemos pie Nīderlandē dzīvojošajām turku sievietēm un pētīja, kā viņas mezglo. Tad izdomāja savu studiju darbu – mūsdienīgas tekstilijas ar dažiem turku motīviem. 

Arī Jasmīnas idejas radās, kad bija izpētīta kāda kultūra vai paradumi. Piemēram, ideja par spoguli Viewpoint radās pēc tam, kad izlasīja par to, kas notiek galvā, saslimstot ar depresiju. 

Fizikālos procesus Jasmīna transformēja spoguļa izveidē: tas sastāv no speciāla gaismas paneļa, kādu parasti izmanto nopratināšanas telpās – no vienas puses var vērot telpā notiekošo, no otras stikls vienkārši atspīd. Tumšajā paneļa daļā spogulī sevi labi var apskatīt, taču, bīdot to tuvāk paneļa gaišajai pusei, cilvēka seja izgaist. Jasmīna novērojusi, ka izstādēs cilvēkiem vislabāk patīk brīdis, kad, bīdot spoguli, seja sāk izzust. Viewpoint uzņēmusies ražot kāda franču kompānija, patlaban gatavo prototipus. Jasmīna piebilst, ka spogulis nav komerciāls pasākums – idejisks un konceptuāls dekors. Studiju darbs.

Koferis smaržo

Patlaban vācu interjera portālā nopērkams ir kāds cits Jasmīnas darbs – Meet The Wicker jeb Satiec pinēju. Tās ir mēbeles un lietas, kas veidotas no klūgām un metāla. Kad vajadzēja domāt diplomdarbu, Jasmīna zināja, ka tas būs saistīts ar kaut ko latvisku. Arī citi latvieši, kuri studēja Eindhovenā, pievērsās latviskajam. Beāte Šņuka centās savienot latviešu keramikas tehnikas vienā servīzē: melnais māls, Piebalgas porcelāns. Mārcis Ziemiņš radīja mazāko pirtiņu pasaulē.

Jasmīna izdomāja, ka klūgu groziņus varētu padarīt modernākus. Iegūglēja, lai sameklētu Latvijā pinējus. «Pilns. Pat Ss.lv izmeta rindu,» viņa atceras. Apjautājusies draugiem un saņēmusi rekomendāciju no Ērenpreisa radītājiem – viņiem velogrozus pin Lolita un Pēteris Tutāni Mārupē, kuru darbi ceļojot pat uz Japānu. Pirmajā reizē Jasmīna devās izlūkos. Vēroja, kā Tutāni strādā, izprašņāja. Vēlāk jau atbrauca ar savu ideju. «Es ar savām klūgām, viņi – savām. Tik ilgi «pināmies», ka sadraudzējāmies. Viņi ir baigi jaukie. Audzē strausus un paši taisa pastētes. Kad es braucu ar savu kūciņu, to ieliek starp savējām, jau izceptajām. Sazvanāmies dzimšanas dienās. Esmu tur adaptējusies kā ģimenē,» Jasmīna stāsta sirsnīgi un attēlo, kā satiekoties tiek bučota uz abiem vaigiem.

Kad klūdzinieki bija sarunāti, vajadzēja meklēt metāla izstrādājumu ražotājus. Latvijas Dizaina savienībā ieteica ražotni Jaunmārupē. Ieraudzījusi, cik vērienīgi tur vīri darbojas, viņa sašļuka. Bija skaidrs, ka ar mazām lietām neķēpāsies. Taču puišus uzrunāja Jasmīnas izveidotā prototipa bildes. Prasīja, vai tiešām to uztaisījusi pati un kā tas izdevies. «Kā? Uzliku masku un sāku metināt. Skolā mums to iemācīja. Kad biju beigusi, skatos – rokas tādas kā iesauļotas. Sapratu, kāpēc – metināju vienā krekliņā, nodegu.»

Aptuveni pusgadu Jasmīna lidinājās uz Rīgu ar klūgām koferī. Pēc tam visas drēbes smaržoja pēc siena. Lidostā neko par klūgām neteica. «Kontrolei cauri var iznest neiedomājamas lietas. Reiz vedu kapucē šķiņķi, jo bagāžā vietas nebija.»

Meet The Wicker gatavs bija uz skolas beigšanu pērn jūnijā, bet jau rudenī bija pirmie klienti. Pasūtījumus viņi veic caur kādu vācu interjera salona mājaslapu. Sapakot pirmo partiju kastēs ar savu zīmolu Jasmīna bija atbraukusi pati. «No tāluma tās lietas grūti bīdīt – domāju, ka būs daudz vienkāršāk,» viņa saka. Metālražotāji un pinēji gan esot tik atsaucīgi, ka viens pie otra turpat Mārupē aizbrauc, ja mēbeles jānodod uz pīšanu vai jau uz pakošanu. 

Cerams, pinumiem būs arī klienti no Japānas, jo viens Meet The Wicker groziņš apskatāms dizaina izstādē Tokijā. «Tas labi, ka cilvēki var apskatīt un pēc tam pasūtīt internetā. Katrs grozs ir mākslas darbs. Negribas tos izsvaidīt pa veikaliem, kur prece novalkājas un nav svaiga, tīra.»

Jasmīnas darbs ir novērtēts arī Latvijā, jo pērn Meet The Wicker saņēma Dizaina gada balvu kā labākais produktu dizains.

Atveriet maciņus

Visi darbi, kurus Jasmīna piemin, ir ne tikai viņas vien. Diplomdarbs ar klūgu un metāla groziem un mēbēlem ir kopdarbs. Viņas draugs un domubiedrs ir Nils Čadijs, ar kuru sadraudzējās pirmajā kursā. Tagad abiem ir studija Chudy&Grase. Kopā nav strādājuši tikai praksē, bet izturējuši konkursu un ieguvuši stipendijas, lai darbotos augsta līmeņa dizaina birojos Dānijā: Nils industriālā, kas projektē mēbeles IKEA, Jasmīna – konceptuālas ievirzes, kur uzsvars uz materiāliem un vērtībām. Arī Jasmīna pabija IKEA konceptveikalā un uzzināja, kā šeit domā par pārdošanu. Tiek analizēts, kā cilvēks ies cauri veikalam, kā skatīsies. Košo krāsu lietas domātas ne tik daudz pirkšanai, drīzāk uzmanības piesaistīšanai. Pirmo stāvu, kur notiek virzība uz kasēm un nopērkami trauki, dvieļi un citas mazas lietas, «oficiāli sauc par wallet opener jeb maka atvērēju, jo – ooo!, švammes par vienu eiro, tad jau vajag». IKEA esot arī mēbeles, kas palīdz pārdot citas mēbeles. Piemēram, viens zvilnējamais krēsls maksā 60 iero, cits – ap 20. Abi līdzīgi un novietoti netālu. Cilvēks apsēžoties lētajā un dārgajā, secina: vai, cik slikts tas lētais, labāk nopirkšu dārgo. «Kamēr labais stāvēja viens, to nepirka. Nebija, ar ko salīdzināt. Tā lētais zvilnis pārdod dārgo.»

Meet the Wicker radīšanā vairāk nopelnu ir Jasmīnai, bet Miito tējkannas – Nilam. Taču abus produktus viņi bīdījuši kā tandēms jau no paša sākuma. Jasmīna atminas, ka Miito idejas rašanās bija ikdienišķa, nevis ar apziņu, ka šis nu gan aizies veikalu plauktos. «Katru dienu rodas daudz ideju. Varētu to būt mazāk, jo traucē strādāt. Saku Nilam: «Klau, varbūt to varētu uztaisīt, tā tik būtu štelle!» Viņš atbild: «Jā, bet varētu arī to un to! Eu, nē, vispirms pabeigsim to, ko iesākuši.»

Miito ir «gudra» tējkanna. Faktiski tējkannas pamatne, uz kuras uzliekams jebkāda izmēra trauks. Nelielā stikla pamatne ģenerē elektromagnētisko lauku, un tas uzsilda dzelzs stienīti, kas ievietots krūzē ar ūdeni. Uz pamatnes var uzlikt krūzi, glāzi vai tējkannu, ieliet ūdeni, ielikt metāla štoku, kas saskaras ar trauku, un tādējādi ūdens sāk silt. Miito barojas ar elektrību. Štoks krūzē turas perpendikulāri virsmai, jo tā galā ir mazs, apaļš puļķītis, kas palīdz tam noturēties krūzes apakšā.

Miito tika ilgi slēpts, jo pieteikts tā patents. Dokumentācija aizņēma laiku, jo abas puses, Chudy&Grase un patentētāji, parakstīja papīru, ka ideju neizpaudīs. «Mums gan nešķita, ka tas ir kas īpašs un daudziem patiks,» Jasmīna atceras, ka ideja šķitusi sarežģīta un bijušas bažas, ka momentā netiks uztverta. Miito dzīvotspējai viņi noticēja dizaina nedēļā Nīderlandē (Dutch Design Week) 2014.gada oktobrī. Tā bija pirmā reize, kad to eksponēja publikai. «Tur bija tāds hajs! Cilvēkiem patika, un tas mūs iedrošināja. Viņi stāstīja, kā ikdienā vāra ūdeni. Izrādās, ir tik daudz veidu, kā to varētu darīt ērtāk!» Piemēram, veciem cilvēkiem lielās tējkannas esot par smagu, un viņi, trīcošām rokām, baidās aplieties ar verdošu ūdeni. Labprātāk vārītu mazākā tilpumā. Miito būtu tieši laikā, jo uzvāra arī vienu mazu ūdens krūzi – tieši tik, cik vajag. Jaunās māmiņas priecājās, ka ar Miito var uzsildīt arī bļodu ar nelielu daudzumu bērnu pārtikas. Visi šie ieteikumi noveda līdz tam, ka Miito tagad ir arī temperatūras sensori un var noregulēt, piemēram, lai šķidrums uzsilst līdz 40 grādiem – ēšanas temperatūrā. Tātad ar Miito var uzsildīt arī zupu.

Tas bija brīdis, kad kļuva skaidrs – Miito būs komerciāla prece. Bet – kā sākt ražot, ja naudas nav? Varētu jau patentu pārdot kādai lielai kompānijai, bet gribējās, lai Miito grezno uzraksts Chudy&Grase, nevis kāds bezpersonisks nosaukums. Tāpēc abi dizaineri pieteica tējkannu pūļa finansēšanas portālā Kickstarter. Kampaņā bija jānorāda minimālā summa, ar kuru spētu sākt ražošanu. To viņi noteica 150 000 eiro un savāca jau pirmajās 38 stundās. Cilvēki sūtīja naudu, jo ideju gribēja atbalstīt – mēneša laikā Miito ieguva 818 tūkstošus eiro. 

Kickstarter būtība paredz, ka ieguldītāji pēcāk saņems produktu. Pavisam ir vairāk nekā 6000 cilvēku, kuri nākamā gada aprīlī tiks pie savām tējkannām. «Lai sāktu ražošanu, ar savākto nepietiek, taču Kickstarter ir apstiprinājums tam, ka cilvēkiem Miito vajag.» Tagad, meklējot investorus, tas ir liels pluss, jo piedāvāta tiek nevis abstrakta ideja, bet cilvēku novērtējums un atzinība. Jasmīna liek cerības uz vācu investoriem, jo tieši tāpēc viņas un Nila dizaina birojs ir Berlīnē. Valsts atbalsta jaunos tehnoloģiju ekspertus, vēlas attīstīt valstī ražošanu. «Arī mēs negribam ražot Ķīnā. Eiropā tas būtu mentāli vieglāk.»

Kickstarter panākumi bija iemesls ķerties pie ražošanas. Vispirms tika meklēts inženieris, kurš spētu izveidot prototipu. Paveicās. Brits Deivids pats ir liels tējas dzērājs un sagadīšanās pēc strādājis pie jaunas tējkannas projekta. Ieraudzījis Miito un teicis, ka pametīs savu projektu un palīdzēs jaunajam produktam. 

Devids pats ir izgudrotājs – iepriekš strādājis Londonā un radījis ar virtuvi saistītus produktus. Patlaban top pēdējie prototipi. Viena rūpnīca taisa kātu, otra – elektroniku. Vēl vajadzīgs mehāniskais inženieris. Aprīlī Miito jābūt gatavam. Jasmīna lēš, ka klasiskais Miito maksās ap 90 eiro, bet ar sensoriem temperatūras regulēšanai – ap 120.

Jābūt redzamam

Paralēli ražošanas sākšanai Chudy&Grase rūpējas, lai Miito ir visur. «Mums studijās mācīja – lai cilvēks kaut ko nopirktu, piecas reizes tam jāparādās viņa redzeslokā. Kādā reklāmā, šķirstot žurnālu, lietošanā redzamam. Un jo grūtāk produkts saprotams, jo vairāk par to jārunā. Arī tirgū ieiet vieglāk, ja tas ir zināms. Citādi cilvēki var nodomāt: kas tas par lidojošo šķīvīti ar kātu?» Jasmīna smejas. Tieši tāpēc abi ar Nilu bija sajūsmā, kad Miito šopavasar tika uzaicināts uz izstādi Gada balva dizainā (Design of the Year Awards) Londonas Dizaina muzejā, kas atrodas blakus Tauera tiltam. Izstādē ik gadu īpaša žūrija sapulcina labākos dizaina darbus. Turklāt muzejs izvērš savu PR kampaņu. Piemēram, muzeja tviterkonta sekotāji varēja virtuāli iztaujāt Miito radītājus, savukārt viņi – uzzināt, kas ir produkta plusi un mīnusi.

Izstāde tika atklāta martā, un līdz augusta beigām tajā varēs vērot Miito, kam blakus mirgo video ar pamācību, kā ierīce darbojas. Mazo filmiņu taisīja paši sadarbībā ar latviešu čaļiem. Paveicās ar lieliskiem cilvēkiem, kuri piekrita lēti izīrēt tehniku un ļāva filmēt viņu telpās. «Budžets bija sasistas krājkases izmērā, tāpēc bijām nenormāli pateicīgi, ka satikām tik atsaucīgus un talantīgus cilvēkus un filmas dēļ padzīvojāmies pa Rīgu.»

Un britiem par tējkannu interese ir, jo martā Kickstarter bijis manāms liels skatījumu skaits no Lielbritānijas. «Briti taču ir tējas dzērāji!» priecājas Jasmīna. Vēl pirms četriem gadiem viņa brauca uz muzeju Londonā kā studente skatīt labākos darbus, bet šogad – kā izstādes dalībniece. Uz atklāšanu gan abi ar Nilu ieradās sašļukuši. «Todien avarēja Germanwings lidmašīna. Ieejam lidostā, uz visiem ekrāniem ziņas par to. Uzzinājām, ka nav izdzīvojušo, bet mums jākāpj tās pašas kompānijas lidmašīnā no Berlīnes uz Londonu. Divreiz dienā taču viena un tā pati lidmašīna nenokritīs, kāpām iekšā.» Visai apkalpei acis bija sarkanas no raudāšanas, jo bojā gājuši viņu kolēģi.

Patlaban Miito gozējas un sevi reklamē arī dizaina izstādē Tokijā. Tur nokļūt gudrajai kannai palīdzēja Latvijas vēstniecība Japānā. Vietējie priecīgi taisot selfijus un ievietojot feisbukā. Tā Miito dzīvo aktīvu virtuālo dzīvi. Tas redzams arī Kickstarter komentāros, kur naudas sametēji interesējas, piemēram, vai Miito būs pieejams dažādās krāsās.

Miito ir izdomāts vārds. Vajadzēja nosaukumu, kas ir īss, starptautisks. «Un arī personisks. Faktiski tā varētu saukt arī sunīti,» saka Jasmīna, kura ir vārda devēja.

No mākslinieku zara

Jasmīna savus panākumus skaidro vienkārši: labs tandēms, laba izglītība, veiksme. «Nils ar savu vācisko raksturu un interesi par to, kā lietas darbojas, bet es ar savu – kā to lietos. Mani nesaista «kruta» tehnika, kuru nesaprotu, kā lietot. Kāda tad no tās jēga?» Kā piemēru Jasmīna min inženiera Deivida ideju izveidot Miito lietotni viedtālruņiem: lai var no attāluma ieslēgt un vērot, kā ūdens vārās. «Kāpēc tev jāskatās telefonā, kā ūdens vārās? Tā ir tikai minūte! Var taču piecelties un aiziet ieslēgt. Esmu pret dīvāna dzīvesveidu.» Kopumā gan tehnoloģiju pasaule uz to arī iet – ātrāk, ērtāk, ekonomiskāk. Tomēr Jasmīna novērojusi, ka uz vidi un mēbelēm tas neattiecas. Cilvēki aizvien vairāk saprot, ka vērts sakrāt un nopirkt pamatīgu koka galdu.

Kā lielākās grūtības dizainā Jasmīna min cilvēku ieradumu mainīšanu. Domājot jebkuru produktu, jāatceras – pie jaunā būs grūti pierast, lai arī tas šķiet ērtāks. Jasmīna pati tikai nesen atbrīvojās no veca Nokia, kuram jau 2009.gadā saplīsa fotokamera. Iemesls telefona maiņai bija tas, ka Nils piespieda to izdarīt. «Citādi es zvanīju viņam un teicu: «Klau, vai vari ieiet Google Maps un pateikt, kur ir tā iela, ko meklēju? Es tagad stāvu tur un tur,»» Jasmīna smejas. Vecajam telefonam neesot bijis ne vainas, jo pati galvenā funkcija – zvanīšana – darbojās. Jasmīna ir pret pārspīlētu daudzfunkcionalitāti, piemēram, virtuves kombainu ar 100 uzgaļiem, «jo arī tas viens asmens samals tāpat – ilgāk vai ātrāk, bet samals. Priekš kam vajadzīgs maizes nazis, kapājamais nazis, gaļas nazis? Laikam tāpēc, ka cilvēki, pērkot virtuves gadžetus, cer sākt dzīvot veselīgāk un vairāk gatavot. Nopērk sulu spiedi, izspiež pāris reižu un noliek skapī.»

Atgriežoties pie stāsta par meiteni, kuru neuzņēma Latvijas Mākslas akadēmijā, jāteic: labi vien ir, ka tā. Labi vien, ka gleznotāja un akadēmijas pasniedzēja Teņa Graša un mākslinieces Intas Grases meita studēja Nīderlandē. Tieši tur viņa iemācījās izkāpt no komforta zonām, zīmēdama savu kailportretu un metinādama metālu. Noticēja, ka no sasistas krājkasītes izmēra budžeta, kāds sākumā bija Miito, var tikt pie 818 tūkstošiem eiro. Va-re-ni!

Maina brokastu tradīcijas

Posted on jūlijs 15, 2015 by - Veiksme

Sākusies ar personisku vēlmi atgūt slaido līniju pēc bērniņa piedzimšanas, Alises Balgalves aizraušanās ar veselīgu brokastu musli pāraugusi uzņēmumā Felici ar ļoti ambiciozu mērķi – pievērst graudu maisījumu ēšanai miljonu cilvēku

Nelielo telpu ēkā pretim vecajai Rīgas Radio rūpnīcai piepilda labības smarža. Te pilns ar graudu maisiem, toveros gatavas sajaukšanai stāv sasmalcinātas dzērvenes un sēklas. Kāda kundze ar rokām fasē papīra turziņās gatavo musli jeb sauso brokastu maisījumu Graci. Uzņēmuma Felici īpašnieces Alises Balgalves biznesa pirmsākumi ir ļoti sievišķīģi – viņa stāsta, ka vienmēr gribējusi savu uzņēmumu, bet jaukt musli pamudinājusi vēlme nomest lieko svaru. Maijā uzņēmums svinēja trīs gadu jubileju, bet Latvijas žurnāls Forbes iekļāvis Alisi starp 30 veiksmīgākajiem uzņēmējiem, kuri vēl nav sasnieguši 30 gadu vecumu.

Felici iedīgļi radās 2009.gadā – pēc pirmā bērniņa piedzimšanas, gribot ātrāk atgūt slaidās formas, Alise konsultējās ar mediķim, kuri aicināja domāt par organismu attīrošiem un gremošanu uzlabojošiem produktiem ar šķiedrvielām. Jaunā māmiņa un studente sāka pastiprināti interesēties par pārtiku, kura ražošanas procesā nebūtu «apdalīta», bet saglabātu savas vērtīgās īpašības. Pirmo brokastu musli Alise sajauca no veikalu plauktos atrodamajām ēdamlietām – diedzētiem graudiem, sēkliņām. Rokoties vērtīgo graudaugu apcirkņos, togad izstādē Riga Food, Alise iepazinās ar tritikāli – graudaugu šķirni, kas radusies, sakrustojot kviešus un rudzus. Tā selekcionēta lopiem, lai dzīvniekus nobarotu liesus, ar nelielu daudzumu tauciņu. Alise smejas – tādus sevi grib redzēt arī cilvēki.

Der govij, arī cilvēkam

Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā ar šo graudu selekciju tobrīd nodarbojās jau 15 gadus, Latvijā pārtikā tos neizmantoja, bet Kanādā un Polijā gan. Alise noskaidroja, ka šie graudi ir piemēroti gan sportistiem, gan tievēt gribošajiem, jo ir lielisks proteīna un šķiedrvielu avots. Apņēmīgā sieviete devās ciemos pie selekcionāriem, un saruna izdevās – viņiem bija šķirne, bet neviens negribēja pirkt sēklu, jo nezināja, kur izaudzēto realizēt, toties Alisei radās ideja. 

Tālāk azartiskā dāma apciemoja Latvijas Lauksaimniecības universitātes speciālistus Jelgavā, kuriem prezentēja savas receptūras – muslī kopā ar graudiem topošā uzņēmēja lika Latvijas veselīgākās, omega taukskābēm bagātās linsēklas, vietējos augļus – ābolus, ķirbjus un citus dabas labumus. «Jo tuvāk no dārza līdz vēderam, jo labāk,» uzskata Alise, tāpēc izvēlas vietējos produktus, no svešatnes nāk tikai rozīnes un kanēlis. Nākusi pie profesoriem pēc padoma, vai viņas receptes ir piemērotas veselīgai svara samazināšanai, tāpēc sadarbība ar universitāti ir bez maksas joprojām – maksāts tiek tikai par analīzēm.

Tagad veikalos nopērkamā produkta unikalitāte ir tajā, ka katra sastāvdaļa ir rūpīgi atlasīta, domājot par cilvēku grupām, kurām muslis paredzēts, skaidro Alise. Tāpēc Felici ražotais muslis Graci balstās uz lielu darbu, kas veikts vēl pirms Alises uzņēmuma dibināšanas – vispirms ar graudu selekciju, tad sekoja sadarbība starp speciālistiem no Priekuļu selekcijas stacijas, pārtikas tehnologiem no Latvijas Lauksaimniecības universitātes, uztura speciālistiem  un sporta speciālistiem.

Sava mušļa «izmēģinājuma trusītis» bija pati Alise. Redzot, cik labi jaunā māmiņa izskatās un jūtas, draudzenes lūdza šādu rīta musli sajaukt arī viņām. Alise sāka jaukt pa 50, pa 100 kilogramiem mušļa sev, draugiem, kursa biedriem. «Pieprasījums uzradās pats no sevis,» viņa atceras. Kāds no šiem cilvēkiem ar maisījumu bija iepazīstinājis Rimi veikalu tīkla pārstāvi, un tā veikalnieki Alisi uzrunāja, sakot – ja sāksies ražošana, veikals jaunās brokastis grib redzēt savos plauktos. Tas pašdarbniecei bija liels kompliments, tirgotāji vēl ražot nesāktajā produktā bija saskatījuši potenciālu!

Uzņēmumu Felici, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē «veiksme», Alise nodibināja 2012.gada maija sākumā. Pirmais investors bija ģimene, no tās maciņa ņemti 7000 latu. «Domāju, kā uztaisīt pēc iespējas garšīgākus kāpostus, lai vīrs netrako,» par pirmajiem ieguldījumiem smejas Alise, atzīstot – sākums bija ļoti grūts. Togad jūlijā viņa iestājās Jelgavas JIC biznesa inkubatorā, kurā daudz palīdzēts ar uzņēmuma attīstību – finansējumu un morālo atbalstu. Tur sastaptie uzņēmēji bijuši liels dzinējspēks. Redzot citu kļūdas un to, kā tās risinās, sapratusi – ja citi var, arī viņai izdosies! 

Alise nečīkst un stāsta, ka Latvija ir lieliska iespēju zeme biznesa sākšanai, jo – kur gan citur pasaulē uzņēmumus vada un nopietnus amatus ieņem tik jauni cilvēki! Viņai pašlaik ir 28 gadi, arī pārējā septiņu profesionāļu komanda ir cilvēki zem 30, tikai fasēšanā strādājošā kundze ir pieredzējušāka. Pieredzes neesamību darbā pārtikas jomā jaunieši kompensēja ar radošiem risinājumiem, taču jaunā uzņēmēja atzīst – ja būtu bijusi pieredze šajā nozarē, viss sanāktu daudz lētāk. Divus ar pusi gadus pēc firmas dibināšanas Felici saņēma finansējumu no Altum bankas. «Bijām pierādījuši sevi, bijām 300 veikalos, bet tik un tā saņemt kredītu bija grūti,» Alise stāsta, ka banka prasījusi nekustamā īpašuma ķīlu.

Nē «tukšai» pārtikai 

Sākumā veikalu plauktos nonāca četri produki, kuru nosaukumi skaidri rādīja, kādām cilvēku grupām tie paredzēti. Muslis Tievais domāts cilvēkiem, kuri vēlas slaidu augumu, Enerģiskais dod ilgstošu enerģiju un piemērots sportiskiem cilvēkiem, Skaistais ir bagāts ar antioksidantiem un palīdz reģenerēt šūnas, savukārt Intelektuālais ar tumšo šokolādi veicina smadzeņu darbību. Novērots, ka vislabāk pirktie produkti ir Tievais un Enerģiskais. Alise spriež, ka cilvēki Latvijā ir ārišķīgi, pastāv skaistuma kults, sievietes grib būt tievas, vīrieši – muskuļoti un enerģiski, tāpēc šie ir divi pirktākie mušļi, savukārt Intelektuālo musli pērk vismazāk.

Alise studējusi biznesa augstskolā Turība, taču uzturvērtību jomu ir izpētījusi pamatīgi, tāpēc pārliecinoši dalās ar savām zināšanām. Piemēram, ēdot ābolu, cilvēki nereti serdi izmet, jo nezina, ka mūsu populārākā augļa vērtīgākā daļa ir plēksnītes ap to. Alises uzņēmums gatavo pārtiku, kura nav «apdalīta». Bieži, lai pagarinātu derīguma termiņu, lai vienmēr būtu vienāda garša, produktam atņem tā vērtīgās vielas, piemēram, auzu pārslas piecas reizes saplacina un izvāra, ēst šādu putru var, bet tās vērtība pazūd. Pasaulē cilvēki nevēlas ēst «tukšu» pārtiku. Graci produkta konsistence ir cietāka, garša nav tik intensīva, varbūt ir skābenāka, bet tas ir pēc iespējas dabiskāks un funkcionāls. 

Ar savu musli Alise mēģina lauzt latviešu brokastošanas tradīcijas. Biežāk ierasts, ka pie mums no rīta apēd kādu maizīti, omleti un uzdzer tasi kafijas. Graci musli ēd ar jogurtu vai citu skābpiena produktu, šāds ēšanas paradums nāk no Zviedrijas, kur musli ēd pat ar kefīru. Tad muslis ir sātīgāks, biezāks. Alise izpētījusi šī produkta rašanās vēsturi un stāsta, ka musli radījis Šveices gastroenterologs, lai aktivizētu gremošanas sistēmu un attīrītu organismu. Uzņēmumā ciemojušies ķīnieši un brīnījušies, vai tiešām izejvielas augušas svaigā gaisā, zemē! Saņemot apstiprinošu atbildi, viņus vairs neinteresēja zinātne, viņiem pietika ar to, ka produkts ir patiešām izaudzis dabiski. «Cilvēki Londonas centrā gatavi par piecām mārciņām pirkt 100 mililitru pudelīti ar biešu sulu,» slāpes pēc dabiskā ieskicē Alise.

Nacionālās īpatnības

Mārketinga budžets ir plāns, tāpēc Graci lielveikalos regulāri rīko degustācijas. Nereti uzņēmums dodas izbraukumos, ciemos uz biroju kompleksiem un tur strādājošos cienā ar saviem produktiem. Iepazīstoties ar brokastu alternatīvu, cilvēki saprot, ka no Graci paciņas sanāk vairāk ēdienreižu nekā no citiem mušļiem vai auzu pārslu putru pakām. Nu pirmajam musli četriniekam pievienojusies piektā versija Harmoniskais, kurā klāt ir dažādas austrumnieciskas garšvielas – muskats, kardamons. Nopērkamas arī četras putras un mafini, kuri ir lētāka uzkoda un kalpo kā reklāma pārējiem produktiem. Uzņēmums piedāvā arī gatavas maltītes, kas tikai jāaplej ar karstu ūdeni – mazos trauciņos vienai ēdienreizei sapakots kuskuss vai griķi ar dažādām piedevām, piemēram, burkāniem, dillēm, ķiplokiem utt.

Graci joprojām nav fasēšanas iekārtu – mušļus ar rokām, ievērojot receptes proporcijas, sajauc paši. Alise stāsta, ka roku darbs procesā ir svarīgs, lai izkontrolētu kvalitāti. Reiz visu partiju nācies izmest, jo atvests slikts kanēlis. Mušļu jaucēja sajutusi, ka kanēlim ir jocīga smarža, pārbaudījuši un secinājuši, ka tas patiešām nav labs, sasmacis. Alise stāsta, ka nereti bijis jāstrādā ar tiem uzņēmumiem, kuri ir gatavi ar jauniesācējiem sadarboties, nevis ar tiem, ar kuriem pašiem gribējies. Taču šādi var rasties kvalitātes problēmas, kuras uzņēmumam var maksāt reputāciju. Gadījums ar kanēli vēl ir sīkums, saka Alise, nepatīkamāk ir tad, kad piegādā graudus ar kukaiņiem.

Jaunā uzņēmēja ir saskārusies ar kādu mūsu nacionālo īpatnību. «Gribam būt lojāli savējiem, bet lielākoties klibo kvalitāte, un esam diezgan demotivēti,» ar pieredzi, ko ieguvusi partneru meklējumos, dalās Alise. Ir bijuši gadījumi, kad, norādot uz kādu problēmu, kurai mušļu ražotāja redzēja risinājumu, viņa saņēmusi atbildi: ja kaut kas nepatīk, tad nepērc no mums! «Cilvēki sēž komforta zonā, pelna naudu un nevēlas tālāk attīstīties,» spriež Alise. «Es gribu iziet uz sarunu, bet aplaužos ar pirmajiem teikumiem.» Viņa pati rūpējas par to, lai uzņēmums būt atvērts, gatavs runāt ar potenciālajiem partneriem, ja vajag, piekāpties kur nepieciešams. Piemēram, sākumā Felici bija gatavi pirkt veikala mārketinga aktivitātes un pēc tam prasīt, lai produktus izvieto lielākā skaitā veikalu. «Nekad neiestājamies pozā, esam politiķi, esam gatavi runāt.»

Pagaidām Alises izlolotie mušļi nopērkami tikai Latvijā, bet jau šogad plānots noslēgt līgumu ar Lietuvu, interesi izrāda arī skandināvi, kuri ir lieli mušļu ēdāji. Alises plāni ir lieli – viņa vēlas, lai 2020.gadā Graci musli ik dienu ēstu miljons cilvēku.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Biznesmenis – tas ir dzīvesveids, iespēja būt brīvam, rīkoties ar savu laiku, ietekmēt savu un citu dzīvi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pieredzes trūkums ir kļūda, kas izmaksāja naudu. Piemēram, izvēloties partnerus vai domājot par praktiskām lietām – izejvielu uzglabāšanu, iepakošanu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Vienīgais, ko dzīve nevar atņemt, ir pieredze. Ja caur tādu prizmu skatās, tad nav žēl ne ieguldītā laika, ne naudas.

Emīls, Lība un Elma, dejotāji

Posted on jūlijs 8, 2015 by - 1 no 2 miljoniem

 

Kustīgi kā ūdenszāles – Emīls, Lība un Elma ar vecākiem Gunu Zaķi un Jāni Balto no Briseles atbraukuši, lai piedalītos Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Vecāki, kuriem deju solis nav svešs, stāsta: Emīls kopš triju gadu vecuma dejo Briseles latviešu bērnu deju kolektīvā un vienīgais no ģimenes piedalīsies lieluzvedumā Daugavas stadionā, kurā dejos atlasi izturējušie kolektīvi. Māsas uzstāsies koncertos Rīgas parkos.

Briselē mītošajiem latviešiem ilgu laiku trūcis deju kopas, taču 2008.gadā, publicējot sludinājumu latviešu portālā, uzrunāti dejot gribētāji un tāda izveidota. Guna strādā Eiropas Parlamentā, vīrs Jānis – Eiropas Padomē, un abi Briseles deju kopā darbojas septiņus gadus. Piedalījušies arī pēdējos pieaugušo deju svētkos, tagad kārta bērniem. Guna saka: dejā izpaužas latviskā sajūta, kuras ārzemēs pietrūkst. Pieaugušie uz mēģinājumiem nākuši ar atvasēm, un tā pirms pieciem gadiem radies arī bērnu deju kolektīvs. Tagad tajā ir trīs grupiņas, kurās dejo 37 bērni. Emīls grib izstāstīt, kāpēc viņam patīk dejošana. «Redzēju, kā mamma ar tēti dejo, man patika, un es arī gribēju sākt,» puisis nopietni saka. Vecāki piekrīt, puika dejo bez piespiešanās, bet vidējā meita Lība gan ir skubināma, viņai pēc dalības svētkos pat apsolīts batuts. Sākumā Emīls ar māsu bija pārī, bet tāpēc, ka māsai deja nav tik lielā cieņā, partneri nomainīja. Pastarītei Elmai gan esot tāds pats dejotprieks kā brālim, un viņa kļuvusi par jaunāko briseliešu bērnu deju kopas dancotāju. Vecāki saka: tieši brāļa un māsas dēļ arī viņa sien deju kurpes.

Daugavas stadionā Emīls piedalīsies četrās dejās, pats atzīst, ka sarežīģītākā ir Juku juku sīki putni, vecāki gan piebilst – grūtākais būs iemācītās dejas iepīt kopējā rakstā. Ugunskristības mazajiem jau bijušas, dejojuši Eiropas Latviešu kultūras svētkos, kuri pirms Jāņiem norisinājās Briselē. Taču Emīlam priekšā vēl viens pārbaudījums – septiņgadnieks kopā ar deju biedriem dzīvos pamatskolā Rīdzene. Mamma saka: tā būs pirmā reize, kad dēls paliks viens pats, par to ir kluss uztraukums. Emīls gan purina galvu, neesot sabijies, arī tētis ir optimists – tāda dzīvošana ļaus svētkus izbaudīt pēc pilnas programmas.

Bērni dzimuši un uzauguši Briselē, ikdienā apkārt dzird franču valodu, tāpēc vecākiem svarīgi viņos ielikt latvisko izjūtu. «Protams, augot tādā vidē, viņi būs Eiropas, pasaules pilsoņi, tāpēc ir svarīgi, lai zina, kas ir Latvija, sajūt kaifu, dejojot kopā ar citiem bērniem,» saka Guna. Prieks, ka bērni piedalīsies Dziesmusvētkos, vecākiem ir liels, it īpaši par dēla dejošanu Daugavas stadionā. Emīls, noskatoties diskā ierakstīto skates deju, šķendējies par pieļautajām sīkajām kļūdiņām, taču atlase izturēta, un ieguldītais darbs, divas reizes nedēļā piedaloties mēģinājumos,  atmaksājies. Lielo koncertu Emīls gaida visvairāk, vecāki – arī gājienu.

Vieta, kur nevar noslēpties no īstenības

Posted on jūlijs 8, 2015 by - Laukos

Turpmākajos žurnāla numuros šovasar atkal stāstīsim par pilsētniekiem, kas iekopuši lauku mājas. Ko rīdzinieki tur meklē un atrod? Rakstniece Gundega Repše uz savām lauku mājām Meņģeļi brauc kā uz vietu, kur augstākajā vērtē ir plika patiesība un godīgums

Kā jūrmalā var vērot sauli iekrītam jūrā, tā Zaļenieku pagasta Meņģeļos, ērti iekārtojoties plastmasas krēslos, var ilgi skatīties, kā oranži sārtā, liesmojošā bumba pazūd aiz Tērvetes sila, iekrāsojot to ekspresionistu mīlētās košās krāsās. Tā ir rakstnieces Gundegas Repšes ikvakara izklaide, saglabājusies vēl kopš laikiem, kad mamma piebungāja pie loga rūts: «Gundega, saulriets!» Meņģeļu mājas ir ieviesušas daudzus rituālus Gundegas un viņas vīra Alvila dzīvē. Tieši tā – mājas ir tās, kas nosaka dzīvi Meņģeļos. 

Par tām Gundega stāsta kā par dzīvu radību, gluži tāpat kā par veco lāga labradoru Pedro un cēlas pašapziņas pilno kaķi Kilimandžaro. Pēc garās ziemas, ilgas vientulības nomākta, māja parasti ir apvainojusies, un ir vajadzīgs laiks, lai viņa atvilgtu no vēsā dzestruma. Tad tai kārojas ļaužu – tā kļūst saviesīga, tāpat kā Gundegai patīk uzņemt ciemiņus. Un tikai tad, kad ir piedzīvojuši viesu atnesto murdoņu, Meņģeļi nomierinās un dod Gundegai nedaudz miera. 

Gundegai no Zemgales māla ķieģeļiem celtā ēka pieder jau ceturtdaļgadsimtu. Iespējams, ilgāk nekā tās cēlājam, labsirdīgam lauksaimniekam, ko Zaļeniekos sauca par veco Meņģeli un kuram māju atsavināja padomju laikos.  Laukstrādnieki, kas skaisto namu mazas muižas lielumā bija pārvērtuši «komunaļņikā», irstot padomju sistēmai, Meņģeļus pameta bez žēlastības. Māja stāvēja tukša, līdz 80.gadu beigās to atrada Gundegas draugi. 

Atgādināja mākslinieka māju

Gundega, trešajā paaudzē rīdziniece, Meņģeļos uzreiz sajutās kā mājās. Nekāda racionāla izskaidrojuma tam nav. Toreiz šķita, ka Meņģeļi ir gluži kā lauku mājas Džona Faulza romānā Melnkoka tornis, kur jaunais mākslinieks Deivids vēro, kā garajā zālē plikas sauļojas divas meitenes, vecā mākslinieka draudzenes. Turklāt, stāvot mājas pagalmā, var redzēt Tērveti, kur Sprīdīšos bērnībā dzīvoja Gundegas mamma un krustmāte. «Viņu vecāki kalpoja pie Brigaderiem, un Annai Brigaderei abas meitenes bija kā audžumeitas,» paskaidro Gundega. 

Viņa nolēma tikt pie mājas. Bet 80.gadu beigās, kad lielā cieņā bija pazīšanās un blati, tas nebija tik vienkārši. It īpaši, ja ņem vērā, ka pretēji Piebalgai, kas allaž bijusi vēlīga rakstniekiem, dzejniekiem un komponistiem, Zemgales kolhozu priekšsēdētāji nevarēja ciest, pēc Gundegas vārdiem, «bālos intelbeņķus». 

«Nodzīvoju kaunu un palūdzu [Ēriku] Hānbergu palīgā. Es cepu tortes, viņš pasita padusē konjaku, un abi braucām pie priekšniekiem iestāstīt, ka pamestai mājai vajag īpašnieku,» viņa stāsta. 

Ar Zaļenieku sovhoza priekšsēdētāja Jāņa Kapcjuha visžēlīgu atļauju viņa nopirka Meņģeļus un zemi ap tiem. «Man nebija vajadzīgs īpašums,» saka Gundega, kura, tāpat kā toreiz, kad viņu sauca par 90.gadu jauno, dusmīgo rakstnieci, apsējusi ap galvu lakatu hipijstilā. Tikpat skaista, tikpat nepakļāvīga un neiederīga visam, ko mēdz saukt par normālu. «Man kā cilvēkam, kurš 30 gadus bija nodzīvojis komunālajā dzīvoklī, mainoties laikiem, gribējās dzīvot pēc citiem noteikumiem. Māju man vajag tikai reizēm, tāpat kā reizēm vajadzīgi klejojumi un klaiņojumi. Tas, kas notiek ar māju, ir tikai ilustrācija tam, kas notiek ar manu dzīvi, kas notiek līdzcilvēku attiecībās ar maniem priekšstatiem un pieņēmumiem. Man gribējās vidi, kurā tas viss spoguļotos.» 

Meņģeļu lauksaimnieka māja, ap kuru vēl pēdējiem spēkiem stutējās staļļi, lielā kūts, mazā kūts un klētiņa, bija par lielu jaunajai rakstniecei, kura zināja – viņai nebūs 12 bērnu, un nebūs arī biznesa plāna ierīkot namā, piemēram, ambulanci. Tāpēc draugi jokojās, ka mājās vajag izveidot psiho rakstnieku-nespējnieku pansionātu. Un visi – gan Gundegas draugi, gan mamma ar Sibīrijas laika draudzenēm – metās talkot. «Man bija sajūta, ka viss te būs,» saka Gundega. «Es stādīju un ravēju, aiz sajūsmas ravēdama iedzīvojos locītavu iekaisumā. Tā ir, ja baltrocīte pirmo reizi metas lauku darbos.»

Karstie lasījumi

Tagad ap Meņģeļu sētu ir plašums. Nav ne daudzo saimniecības ēku, ne kartupeļu, biešu, kāpostu un pupu vagu, kas te tika koptas 90.gadu darba dunā. «Sākumā man bija plāns dzīvot laukos pie datora un uz pilsētu aizšaut tikai tādēļ, lai nodarītu lietas. Bet tad piedzīvojām laikus, kad tikt pie benzīna bija grūti, un sapratu, ka mani plāni nav tik viegli īstenojami,» atceras Gundega, sēžot zem liepas pie koka galda tā, lai runājot varētu redzēt labības laukus, kas plešas līdz pat Tērvetes siliem. Savus hektārus viņa iznomājusi zemniekiem, kas Zemgalē pagaidām bez lielas žēlošanas apstrādā laukus ar pesticīdiem. Labības un rapšu plašumos grūti atrast kādu nezāles kumšķi, kur nu vēl pirms saulgriežiem jāņuzāles.

Tā esot liela ilūzija – iedomāties, ka rakstnieks var atbraukt uz lauku mājām un tad idilliskā klusumā pie datora tik rakstīt. Kad nātres un usnes kāpj pa logu iekšā, nav laika radošam darbam – Gundega ravē, stāda, pļauj un laista. Un šķendējas par kurmjiem, kas izcilā rožu stādus. 

Toties Meņģeļi ir piedzīvojuši vairākus literātu saietus. Deviņdesmitajos te notika Asinsbalss. «Nez kādēļ uznira tāds nosaukums. Mēs lasījām viens otram bez publikas. Es pat neļāvu otras pusītes ņemt līdzi,» stāsta Gundega. Ak, jā, – viņa atminas, – uz vienu no Asinsbalss lasījumiem vajadzēja ierasties bez automašīnas, kas vien jau bija notikums. Lai gan ar auto no Rīgas var atbraukt stundas laikā, bez sava spēkrata jāizlīdzas ar diviem autobusiem. Jābrauc no Rīgas līdz Jelgavai un tad jāgaida kāds sačākstējis grabeklis, kas, gāzes purkšķinādams, ved uz Zaļeniekiem. Un vēl divi kilometri jāiet kājām no autobusa pieturas līdz mājām. 

«Pirms diviem gadiem izdomāju taisīt karstos lasījumus. Jūlijā katrs lasām to, kas ir karsts. Nav svarīgi – tā ir publicistika, dzejolis, proza, varbūt uzsaukums. Tikai šogad pauzēju, jo esmu tik ļoti iegrimusi savā darbā, ko nevienam nerādu…,» saka Gundega, šūpodama kāju garos, peoniju sārtos svārkos. Mēs ēdam viņas gatavoto gaspačo ar kinzu, tiešām gardu. Kad baudām Alvila atnesto kafiju, Gundegai svešs cilvēks būdams, jūtos kā mīļš ciemiņš. Vai daudzie viesi, katrs ar savām iegribām, niķiem un stiķiem, nav slogs? «Bet man patīk uzņemt viesus, ir liels prieks, redzot, ka citiem cilvēkiem viesošanās pie manis mājās un lasījumi ir bijis liels notikums. Noteikti rīkošu vēl karstos lasījumus,» sparīgi atbild Gundega, piebilzdama – tā gluži nav, ka kurš katrs tiek uz šo notikumu. Tas ir diezgan konspiratīvs pasākums, un galvenais pusslepenības iemesls ir vēlme nosargāt lasījumu būtību – ļaut Meņģeļos izskanēt labai prozai un dzejai, ne amatieriskiem skricelējumiem. Turklāt Gundega pieprasa godīgumu vērtējumos, nekādu «tu esi tik brīnišķīgs un ģeniāls».

«Man patiešām pietrūkst tās vecās, izkurtējušās aristokrātijas dzīves, kurā ap mājas saimniekiem tekalē virējas, apteksnes, sekretāri. Ja man tas viss būtu, es sēdētu zem liepas un ar tuvākajiem draugiem, kas atbraukuši pie manis uz divām dienām, bet paliek uz diviem mēnešiem, runātu, runātu, sapņotu un runātu,» pacēlusi balsi par toni skaļāku, atzīstas Gundega. «Balti tērpi, augšup saceltas kājas, bole un smalkas sarunas – šīs nelietderīgās greznības man pietrūkst. Laiskā bezrūpība ir neiespējama. Man jābūt gan kundzei, gan morim, kas viņai kalpo. Viss ir tik racionāli, un cilvēki pauž savus uzskatus, tikai kalkulējot izdevīgumu. Cilvēki, kurus esmu labi pazinusi, atsakās skaidri pateikt, ko viņi domā! Jo, ja pasaka, strīdi ir neizbēgami. Kas tad tā par draudzību, ja filtrē, par ko un kā runāt!? Kas tās par sarunām! Turklāt nekādos projektos nemēra laiku, kas rakstniekam vajadzīgs domāšanai. Tādēļ ik reizi, kad nesēžu pie datora, es sev atgādinu – man vajadzīgs laiks domāt, tas piederas manai profesionālajai dzīvei. Man nav jājūtas par to vainīgai.» Tas ir vienīgais, ko Gundega sev atvēlējusi no iztrunējušās aristokrātijas dzīves – laiku domāt. 

Saulrieti un pilnmēness lēkti

Lai gan pa Meņģeļiem nešiverē kalpotāju bars, dzīve te tik un tā ir karaliska. Aptekšņu vietā pa kokiem lēkā caunas un sermuliņi, tekalē ciršļi. Kāda tā ir laime – iegulties zālē un skatīties mākoņos! «Var visas savas zemapziņas drāmas izspēlēt,» saka Gundega. Ko nu gulēt zālē, te var kaut pliks pa dārzu staigāt vai aiziet līdz dīķim, kura ūdeni iebrūninājusi mālainā zeme. TV nevajag, platekrāna vietā ir zvaigžņu piebērtas debesis, gārņu zvejniecības paraugdemonstrējumi dīķī un dzērvju dejas netālajās pļavās. Arī Rīgas izsmalcinātās kafejnīcas var mierīgi sust uz asfalta, Gundega pēc tām neilgojas, jo Meņģeļos ir malkas plīts, un tur ceptas pat štrunta siermaizes kļūst par gardēža maltīti.

«Ziemā te nekad neesmu bijusi. Kad četros kļūst tumšs, es nevaru saprast, kā var laukos dzīvot, neredzot aiz loga citas mājas gaismiņas. Jābūt ļoti spēcīgam un pašpietiekamam cilvēkam, lai ziemā dzīvotu laukos,» saka Gundega. Viņa gan sevi uzskata pat vientulīgu cilvēku, viņai vajadzīgs laiks būt pašai ar sevi. «Pamatā es te dzīvoju tāpēc, ka nevēlos noslēpties no īstenības vai no realitātes. Te var vērot saullēktus un saulrietus, kamēr Rīgā debesis var redzēt tikai pa kādu šķirbu. Te ir tādi pilnmēness lēkti! Milzīgs oranžs vieplis debesīs – jo augstāk, jo vairāk mirdz. Kas pret šo skatu ir sīkās dusmas par kurmjiem.»

Prieks vākt sienu un ravēt

Posted on jūlijs 8, 2015 by - Dzīve

Deviņas lauku sētas Latvijā uzņem brīvprātīgos no visas pasaules – lai ravē un vāc sienu. Tomass un Krišus stāsta par savu pieredzi

Kazu mek-mek ir pirmais, kas sagaida Tomasa un Līgas Krīgeru mājvietā netālu no Smiltenes. Pār kopto mauriņu dodas kāda sieviete lakatiņu galvā, nesdama nezāļu kaudzi. Visticamāk, saimniece. Nekā. Angļu valodā viņa laipni atbild, ka Līga ir mājā. Tas tiesa. Virtuvē ar viņu kopā rabarberus griež šveiciete Elvīra un francūziete Eimija. Līga pastāsta, ka sieviete, ko satiku, ir ungāriete, kura pati pieteikusies izravēt zemenes. Arī Elvīra un Eimija ir brīvprātīgās. 

Viszinošākais par palīgiem ir Līgas vīrs Tomass. Viņš ir vācietis, bet runā latviski, jo «desmit gadus taču esmu te, kā nemācēšu». Ar vācu valodas skolotāju Līgu viņš iepazinās, kad viņa bija devusies ar kori no Smiltenes dziedāt uz Vāciju, netālu no Nīderlandes robežas. Pirmajā rindā koncertu klausījās elektroinženieris Tomass. Abi apprecējās, sāka dzīvot Vācijā. Pēc pāris gadiem pārvācās uz Smilteni, mitinājās dzīvoklī. Kad piedzima pirmais bērns, saprata – gribas pilnvērtīgu dzīvi ar veselīgu vidi. «Abi esam pilsētnieki, abiem kreisās rokas uz lauku darbiem, bet laukos dzīvot gribējās,» smejas Līga. Tagad ģimenē aug Linda,    Lukas un Elīna, un Krīgeri redz, ka lauki bija pareizā izvēle – Lejas Varicēnu mājas tika iegādātas pirms trīs gadiem. Iekopti tīrumi, nopirktas kazas un vistas. Tomass ir ekodzīvošanas entuziasts un stāsta, ka saimniecībā būtu iespējams izaudzēt tikai ap 70% no ikdienā vajadzīgā. «Eļļu, rīsus un benzīnu pats nevari radīt,» viņš saka.

Kanādiete būvē aizgaldu

Par brīvprātīgo kustību Tomass uzzināja Itālijā, kad mācījās kursos «Ekociematu dizaina izglītība un permakultūra». Tur bija dalībnieki no 12 pasaules valstīm. Viens no viņiem, francūzis Vincents, atbrauca ciemos uz Lejas Varicēniem, dzīvoja gandrīz mēnesi – palīdzēja dārza darbos, taisīja komposta kasti, ieminējās: «Jums ir tik daudz darba, aiciniet brīvprātīgos!» Tomass atceras, ka prasījis: ko tas nozīmē? Vincents izstāstījis par bioloģisko saimniecību kopienu WWOOF Independence (World Wide Organization of Organic Farming), kas visā pasaulē piedāvā iepazīt laukus un palīdzēt saimniekiem darbos. Par aviobiļeti jāmaksā pašiem, par uzturēšanos – nekas. Tikai jāstrādā, un par to saimnieks pabaros. Tomass reģistrējās četru kopienu mājaslapās, kļuva arī par Global Ecovillage Network oficiālo biedru.

Līga atceras, ka sākumā bija piesardzīga un domāja par to, kādi būs svešie cilvēki, kuri atbrauks. Mājās taču trīs mazi bērni, gribas apkārt jaukus cilvēkus. «Tad es savu satraukumu nomierināju: ja viņi ir meklējuši laukus un klusumu, ja atraduši tieši mūs, gan būs labi.» Pirmie brīvprātīgie visas bažas izkliedēja, jo ar prieku darīja lauku darbus, paši gatavoja ēst un gulēja sienā klētsaugšā. Kad kāda meitene kautrējās iet virtuvē pie ledusskapja, Līga teica, ka viņa ir draugs, kurš šajā mājā dzīvo. Ar šādu attieksmi viņas sagaida katru tālo atbraucēju.

Brīvprātīgajiem patīk, ka Lejas Varicēnos var darīt daudz. Gan darboties dārzā, gan meistarot. Kāds krievs uztaisījis koka plauktu un nopindzelējis, bet polis ar kanādieti uzcirtuši aizgaldu kazām. Kad Tomass viņiem iedevis āmuru, naglas un dēļus, viņi samulsuši. Nezinājuši, kā taisīt. Tomass izstāstījis. «Cik viņi bija priecīgi, kad pabeidza! Pirmoreiz dzīvē esot ko tādu darījuši un iemācījušies pie mums vairāk nekā visā dzīvē,» atceras Tomass. Meitene bijusi dvēseliska būtne, kura plānojusi doties uz meditācijas kursu ar klusēšanu, taču kazu aizgalda būvēšana izvērtusies gandrīz par to pašu, tāpēc uz meditācijām nav aizbraukusi.

Brits nokaltē gurķus

Brīvprātīgie prasa uzmanību. Ne visi no pirmā teikuma saprot, kas un kā jādara. Kādai taizemietei lūgts, lai apravē jaunos upeņu stādus – applūkā zāli. Viņa to darīja, taču noplūkto zāli nez kāpēc lika virsū citam upeņu stādam. Savukārt brits norīkots laistīt gurķus. «Man šķita pašsaprotami, ka viņš zina, kā izskatās gurķi tīrumā, un, kad vēl atbildēja, ka zina, domāju – viss kārtībā,» smaidot saka Līga. Pagāja nedēļa, Līga ievēroja – gurķu lapas aizvien dzeltenākas un raujas čokurā. Pajautāja Deivam, lai parāda, kur laistījis gurķus. Viņš stiepa roku uz pupām. Tās bija saaugušas raženas. «No tās reizes sapratu – jāparāda ar pirkstu viss, kas jādara. Nevar uztvert pašsaprotami, ka citi zina to pašu, ko es.»

Ilgākais laiks, ko kāds brīvprātīgais Lejas Varicēnos nodzīvojis, ir mēnesis. Tas pats gurķu laistītājs ar savu draudzeni. Līga paņēmusi viņus līdzi uz Dziesmusvētkiem, abi bijuši sajūsmā. Tālākās vietas, no kurām uz Smilteni atceļojuši palīgi, ir Taizeme un Hongkonga, arī Amerika. Amerikāni gan Tomass un Līga sakās brīvprātīgajos vairs neapstiprināt. Pārāk atšķirīga domāšana. Piemēram, puisis istabu piekurinājis līdz +35 grādiem un atvēris logu. Patīkot skatīties uguns liesmās. Tikai nesapratis, ka tas kaut ko arī maksā. Lielās nācijas nospiedumi raksturā bijuši arī kādai meitenei. Pašā vasaras sākumā Līga nolasīja pirmās sešas gatavās zemenes, nolika uz galda un teica, ka būs katram pa vienai. Pēc maza mirkļa – bļoda tukša. Amerikāniete atzinās, ka apēda. Domājusi, ka tie ir pārpalikumi. «Tāda viņai domāšana: ja jau maz, tad var būt tikai pārpalikumi,» nosaka Līga.

Dienā, kad viesojamies Lejas Varicēnos, brīvprātīgie ir astoņi. Tik daudz vienlaikus nekad neesot bijis. Elvīra no Šveices un Eimija no Francijas līdzi paķērušas vēl austrieti Mihailu, kurš cītīgi pļauj zāli ar izkapti. Meitenes stāsta, ka viņām Latvijā ļoti patīk. «Te ir mežonīga daba. Pirmatnēja. Visapkārt lauki,» saka Eimija. Elvīra piekrīt. Viņai lauku darbi sagādājot prieku. Ātri varot redzēt paveikto. Klausoties meitenēs, Mihails pajoko: «Bet man vislabāk Latvijā patīk Laimas šokolāde.»

Ģimene no Ungārijas atbraukusi, jo «Latvija ir neatklāts un nenovērtēts Eiropas stūris, daudzi ungāri nezina, cik skaisti te ir», saka Pēteris, kurš ir arhitekts. Viņa sieva Endži ir ekodzīvesveida cienītāja un audzina trīs dēlus, tāpēc bijis svarīgi padarīt lauku darbus. Pašiem Ungārijā esot tikai mazs zemes pleķītis pie mājas. Jaunākie dēli skatās, kā mamma ravē un nēsā nezāles, bet vecākais pielikts pie Lejas Varicēnu vecās kūts apmetuma nodauzīšanas. Nākotnē tur iecerēts izveidot izglītības centru, kas darbotos kā neliela ekoskola bērniem un pieaugušajiem.

Tomass un Līga stāsta, ka brīvprātīgie ir ļoti pašorganizēti. No rīta pēc brokastīm vajag tikai noturēt kopīgu sapulci un izrunāt, kurš ko darīs. Katrs strādā, cik vēlas un to, kas vislabāk sanāk. Kāds māk apvilkt mēbeles un uzprišina vecu krēslu, cits ierosina izveidot salokāmu veļas žāvētāju virs plīts. Brīvprātīgie paši arī gatavo. «Vienu vakaru spāņu ēdieni, citu – ungāru. Mums ir trīs bērni, aizceļot pagrūti, tāpēc pasaule brauc pie mums!» smejas Tomass.

Ciemiņam un strādāt?

Krišus Muktupāvels ar ģimeni Tirzā, Gulbenes pusē, dzīvo trešo gadu. Brīvzemnieku mājās. Par pārvākšanos no dzīvokļa Gulbenē uz lauku mājām viņš izlēma, kad grasījās tukša palikt mammas māja. Krišus mamma, rakstniece Laima Kota, apprecējās un pārcēlās uz dzīvi Turcijā. Laukiem «jā» teica arī sieva Daiga, kura strādā Gulbenes domē. Krišus ir diplomēts bitenieks, darbojas mežu stigošanā un audzē krūmmellenes. Meitas Matilde un Terēze tēta ievākto medu ēd karotēm.

Līdzko Muktupāveli bija sākuši dzīvi laukos, viņiem par WWOF kustību pastāstīja Edgars, kurš uzņēma brīvprātīgos savā saimniecībā netālu no Gulbenes. «Vai nevajagot kādu, kas palīdz darbos,» Krišus atceras, kā ideja pasniegta. Tobrīd Edgars nestāstīja, ka singapūrieties kopā ar nezālēm izravējušas burkānus un piestampājušas atpakaļ. 

Krišus apdomāja un reģistrēja Brīvzemniekus portālā Wwoofindependents.org. Pierakstīja, ka priekšroka ģimenēm ar bērniem. Aptuveni pusgadu pieteicās jaunieši vecumā ap 20 un tā arī neatbrauca: plānu maiņa, nav iekāpuši lidmašīnā. Kāds francūzis stingri nosolījies būt, un Krišus gaidījis zvanu, lai izstāstītu, kā no Rīgas lidostas tikt līdz transportam, taču puisis nemaz nav atbraucis. Laikam tāpēc, ka uzturēšanās saimniecībā ir par brīvu. Nav nekādu saistību, tikai goda vārds un solījums. Pirms tam gan Krišus ar visiem kandidātiem izrunājas skaipā, lai nebūtu gluži kaķis maisā. «Skaipā var redz seju, ķermeņa valodu. Kāds jaunzēlandietis bija profilā ieķeksējis, ka ir deviņpadsmit gadu vecs, bet sarunā pēkšņi sāka pieminēt mazbērnus. Izrādās, kungam pāri sešdesmit.»

Pagājušajā vasarā Brīvzemniekos ieradās divas vācu studentes. Caurbraucot, jo bija padzīvojušas kā brīvprātīgās Somijā. Krišus viņām uzticēja mauriņa pļaušanu. «Nokāva man pļāvēju. Es jau arī nebrīdināju, ka regulāri jāpatīra ventilācija, lai neaizsit to ciet.» Ar to pietika, lai Krišus viņām turpmāk uzticētu mazākus darbus. Tādus, kur nav jāstāv klāt. Piemēram, malkas šķūņa sakārtošana. Tas meitenēm padevās. «Neko citu darīt neliku. Tā jocīgi – atbrauc ciemiņi, un es viņus likšu pie darba?» Meitenes pašas arī uz darbiem nav rāvušās, vakaros visi labi patērzējuši pie tējas krūzes. Diskutējuši par Vācijas vēsturi. «Man bija interesanti uzzināt, kā jaunas vācietes redz savu zemi,» saka Krišus. Sazinājušies angliski, un tas bijis arī iemesls, kāpēc piecus gadus vecā meita Matilde gribēja apgūt pa svešvārdam. Sākumā visu stāstīja viesiem latviski, bet vēlāk bijusi priecīga, ka māk angliski uzaicināt pie galda vakariņās.

Nedēļas laikā vācietēm Tirzā iepatikās. Jo īpaši daba un latviešu virtuve, piemēram, biešu zupu nekad iepriekš nebija ēdušas. «Viņas te jutās kā viesu mājā: guļ mīkstās segās lielā gultā un trīsreiz dienā tiek ēdinātas.» Saimnieku uzdevums ir brīvprātīgos nodrošināt ar pārtiku. Bieži vien viesi gatavo paši, taču Krišum patīk, ka saime maltītes ietur kopīgi. «Un nav arī tā, ka man patīk, ja pa virtuvi darbojas svešs.»

Tiem, kuri vēlas uzņemt pie sevis brīvprātīgos, Krišus iesaka apdomāt, vai ir gatavi mainīt ierasto ritmu un papildus vēl rūpēties par viesiem. Izdomāt piemērotus darbus, jo ne visus var uzticēt. Sieva Daiga piebilst, ka tā ir arī liela atbildība – ja nu ciemiņiem no siena sākas drudzis, sakož kāds knislis un rodas alerģiska reakcija.

Krišus novērojis, ka daudziem jauniešiem WWOF kustība ir kā ceļošanas platforma. Dabiskais dzīvesveids un saimniekošana interesē mazāk. Visvairāk viņš no brīvprātīgajiem gaida palīdzību pie bitēm, taču tikai viens kungs izrādījis interesi. Pašam agrāk bijušas bites, gribot zināšanas atsvaidzināt. Solījies rudenī atbraukt. Arī divi franči ieplānoti, krāmēšot malku. «Tas ir darbs, kas man ļoti nepatīk,» smejas Krišus.

Deviņas saimniecības – tik daudz Latvijā ir to, kuri gatavi lauku darbos palīgā aicināt ārzemniekus. Bez Krišus Tirzā un Tomasa Smiltenē viesi tiek gaidīti arī Apē, Priekuļos, Ķekavā, Salacgrīvā, Gatartā, Cēsu un Rēzeknes pusē.