Bunana un Muhameds Ātifs nolēma pamest aviobumbu plosīto Sīriju, kad ģimenē piedzima trešais bērns. Ar zīdaini uz rokām pieredzējuši bēgļu gaitu haosu, viņi atmeta domu par Vāciju un piekrita aicinājumam uz Latviju – valsti, par kuru nekad iepriekš nebija dzirdējuši
Saulainajā dienā, kad ar fotogrāfu ierodamies Muceniekos, Sāra (9) un Lara (7) nebēdnīgi riņķo apkārt kā divas krāšņas spāres. Puķainās kleitiņās, atraisītajiem matiem plīvojot, meitenes ik pa laikam piestāj pie astoņus mēnešus vecā brālīša Muhameda. Viņš vēl ir par mazu, lai skrietu līdzi, bet vēro māsas lielām, brūnām acīm. Nav viegli apjaust, ka šie dzīvespriecīgie bērni vēl nesen bijuši kara liecinieki. Sabombardēto Sīriju viņi pameta tikai pirms pusgada. Kopš aprīļa Bunana un Muhameds Ātifs ar bērniem dzīvo patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Mucenieki, kur ieradās no Grieķijas. Viņi ir pieci no gandrīz 50 cilvēkiem, kas Eiropas patvēruma meklētāju pārvietošanas programmas ietvaros atbraukuši uz Latviju.
Kad latviski paslavēju meiteņu skaistās kleitas, Bunana pateicas. Latviešu valodā viņa jau apguvusi vienkāršas frāzes. Valodas mācības Mucenieku iemītnieki apmeklē divas reizes nedēļā, bet savas meitas Bunana sūta četrreiz. Mazajām rudenī būs jāiet skolā, tāpēc daudz kas jāpaspēj apgūt. Ar rakstīšanu gan Sārai nesokas viegli – roka jau iemanījusies rakstīt arābiski, tāpēc latīņu burtus reizēm gadās uzrakstīt ačgārni, no labās uz kreiso pusi. Taču vecāki ir pārliecināti, ka apķērīgās meitenes ar visu tiks galā. Abām patīk mūzika, un viņas jau papildinājušas savu repertuāru ar latviešu melodijām – ziņu sižets ar viņu dziedāto «Kas dārzā, kas dārzā? Bitīt jūžu dārziņā» nesen pāršalca sociālos tīklus.
Mucenieku pagalmā uz sakrautiem laukakmeņiem kopā ar mums apsēžas arī Robels, viesmīlīgs, kalsnas miesasbūves eritrejietis ar sirsnīgu smaidu. Viņš ieradās Latvijā pirmajā pārvietošanas tūrē februārī. Atšķirībā no Bunanas ģimenes viņš ar sievu Seneitu jau saņēmuši alternatīvo aizsardzības statusu un sākuši patstāvīgu dzīvi ārpus Muceniekiem. Tā kā Robels pārvalda vairākas valodas – gan dzimto tigriņu, gan arābu, amharu un angļu -, viņš nolīgts patvēruma meklētāju centrā par tulku. Šī iemesla dēļ viņš ieradies arī šoreiz. Bunana, lai gan angliski runā, tomēr jūtas drošāk, ja blakus ir kāds, kas var tulkot no arābu valodas.
Par ģimenes pieredzēto viņa stāsta viena pati, vīrs pievienojas uz fotografēšanos. Stalts, spēcīgas miesasbūves vīrietis, pienācis iepazīties, pasmaida, latviešu valodā mani sveicina un paspiež roku. Sarunu gan viņš atstāj sievas ziņā un pats dodas pieskatīt mazo Muhamedu, kurš nolikts gulēt diendusu. Lai gan ir skaidrs, ka atcerēties pārciesto nav viegli, Bunana laipni piekrīt pavēstīt ģimenes stāstu. Viņa labi pārzina ģimenes finanses, bijusi līdzvērtīga naudas pelnītāja un kopā ar vīru pārspriedusi visus lēmumus, kas saistīti ar došanos bēgļu gaitās. Mūsu sarunas laikā brīžiem Bunana un Robels savā starpā aizrunājas arābu valodā. Kad runā viens, otrs māj ar galvu vai iestarpina: «Jā, man bija tāpat.» Viņu stāsti, lai gan katram savi, tomēr ir arī ļoti līdzīgi.
Kara izkaisītie
Bunana un Muhameds Ātifs no dzimtenes neatteicās vienkārši. Idlibas pilsētā Sīrijas ziemeļos, kas atrodas netālu no nemieru epicentra Alepo, viņi palika vieni no pēdējiem savā apkārtnē. Gan kaimiņi, gan draugi jau bija aizbraukuši. Meitenēm nebija, ar ko spēlēties, atceras Bunana.
Idlibā viņa strādāja Islāma bankas filiālē par klientu apkalpošanas speciālisti, bet Muhameds Ātifs pelnīja ar šuvēja arodu. Bumbu sprādzieni kļuva par ikdienu. «Neviens neskatās, kur bumbas tiek mestas, tās vienkārši krīt no debesīm. Visapkārt ēkas ar sabombardētiem jumtiem un sienām,» atceras Bunana.
Ģimene pieņēma lēmumu atstāt piecu guļamistabu plašo dzīvokli un virzīties prom no aktīvās kara zonas. Izmēģināja glābties citviet Sīrijā, bet no bumbu sprādzieniem neizdevās noslēpties, turklāt Bunana jau gaidīja mazo Muhamedu.
Karš lielo ģimeni bija izsvaidījis uz visām pusēm. Daži radinieki bija Katarā, citi Turcijā, bet Bunanas vecāki un jaunākais brālis – Vācijā. Lai atgūtu vismaz kādu līdzsvaru dzīvē, viņi nolēma doties pie viņiem, tiklīdz bērns būs nācis pasaulē.
Lai samaksātu par ceļa izdevumiem, vajadzēja sakrāt vairāk nekā trīsarpus tūkstošus eiro. Tik lielas summas ģimenei nebija, tāpēc Bunana pārdeva savas rotaslietas. Visas, izņemot vienu, kura mūsu tikšanās reizē viņai ir ap roku. «Tā ir vecāku dāvana,» viņa saka par slaidu zelta rotu, kas apvijusies virs plaukstas.
Viņu bēgšanas ceļš sākās ar lētāko, bet nogurdinošāko posmu – nonākšanu Turcijā šā gada janvārī. Par 700 eiro cilvēku pārvadātāji vispirms pavadīja ģimeni divas stundas ilgā pārgājienā pāri Sīrijas robežai, pēc tam iesēdināja mašīnā, ar kuru piecas stundas bija jābrauc līdz piekrastei Turcijas rietumos. Tur viņus sagaidīja kontrabandistu laiva, ar kuru bija paredzēts šķērsot jūras šaurumu un nonākt Grieķijai piederošajā Hijas salā.
Pēc divām stundām ģimene sasniedza salu, kur bēgļu «hotspotā» vajadzēja pavadīt trīs dienas. Ziemu agrāk nepieredzējušie sīrieši sala un nogura – tikai divus mēnešus vecais Muhameds visu šo laiku bija jānes uz rokām. Tiklīdz nometnē izdevās piereģistrēties, ģimenei tika izstāstīts par pārvietošanas programmu, kurai iespējams pieteikties Atēnās, lai tālāk nonāktu kādā no ES dalībvalstīm.
Lai gan iepriekš viņi bija cerējuši pievienoties patvēruma meklētāju straumēm uz Vāciju, pieredzējuši aukstumu, milzīgos cilvēku pūļus un nekārtības, Bunana un Muhameds Ātifs mainīja domas. Devās uz Atēnām, jo pārvietošanas programma nozīmētu drošākas bēgļu gaitas bērniem.
Pēc mēneša un desmit dienām, kas pavadītas mājīgā Atēnu viesnīcā, pienāca jaunumi – viņi tika uzaicināti doties uz Latviju. Valsti, par kuru ne Muhameds Ātifs, ne Bunana nebija pat dzirdējuši. Kā vari doties uz valsti, par kuru neko nezini? Pirmā reakcija abiem bija – atteikties no piedāvājuma. Tomēr, pārdomājuši situāciju, viņi izlēma piekrist. «Dievs zina labāk,» Bunana man saka mierīgi un paļāvīgi. Tagad viņi paši teic, ka cerības par dzīvi Vācijā ir atmetuši un gatavi nākotni saistīt ar Latviju. Tikai jāsagaida, vai Latvija piešķirs ģimenei aizsardzības statusu. Tas varētu būt zināms līdz augusta vidum.
«Domāju katru dienu»
Savukārt Robels ar sievu Seneitu bēgļu gaitās devās, lai glābtos no teroristiskās Eritrejas. Viņš strādāja viesnīcā, bet sieva – skaistumkopšanas salonā. Cilvēks Eritrejā ir valsts īpašums, skaidro Robels. Vīrieši spiesti dienēt armijā, kurā dzīve pielīdzināma verdzībai. Robels un Seneita pieņēma lēmumu bēgt no valsts, kurā brīvība neeksistē, bet septiņgadīgo meitiņu Naomi bīstamā ceļa dēļ līdzi paņemt nebija iespējams. Ja viņus pieķertu šķērsojam robežu, visi trīs tiktu nogalināti. Robels atstāja Naomi pie savas mātes. Ar viņu sazināties nav iespējams. Par meitu ieminoties, vīram aizlūst balss: «Domāju par viņu katru dienu.»
Abu ceļš līdz Eiropai veda cauri Sudānai, Ēģiptei un Turcijai. Arī viņi Grieķijas krastu sasniedza decembrī kontrabandistu laivā no Turcijas. Kad visi 46 pasažieri sakāpuši, kontrabandisti pavaicājuši: «Kurš māk vadīt laivu?» Paši līdzi nedodas, tikai izraugās kapteini. Kāds arābu puisis laivā pieteicies. Kontrabandisti viņam ar roku pametuši virzienu, devuši īsas norādes. Taču kapteinis nebija prasmīgs un laiva nomaldījās jūrā. Kad vienam no laivā esošajiem somāliešiem izdevās telefonā uztvert GPS signālu, viņi saprata, ka aizbraukuši 55 kilometrus par tālu uz ziemeļiem. Bija jāgriežas riņķī. Pūta negants pretvējš. Laivā sāka smelties ūdens. Bija ziema. Jūra satumsa. Visi vienojās izmest savas somas ūdenī, lai samazinātu laivas iegrimi. Neilgi pirms pusnakts, pēc 19 ceļā pavadītām stundām, viņi beidzot piestāja Grieķijā, Samas salā.
«Kad viņi man pateica, ka varu doties uz Latviju, es samulsu. Līdz šim domāju, ka ģeogrāfijā orientējos diezgan labi, bet par šādu valsti nebiju dzirdējis,» Atēnās organizētās pārrunas atceras Robels. To, kāpēc nekad iepriekš nebija dzirdējis par mūsu valsti, viņam nedaudz izskaidroja kāda Latvijas pārstāvja teiktais – jūs būsit pirmie eritrejieši, kas ieradīsies Latvijā.
«Kad bijām iekārtojušies Muceniekos, uzaicināju sievu iziet pastaigāties un apskatīt sniegu,» Robels atminas februāra pirmos iespaidus Latvijā. Viņi nekad nebija redzējuši īstu sniegu, tikai bildēs vai televīzijā.
«Hidžābs būs problēma?»
Bunanas un Muhameda Ātifa dienas pagaidām rit Muceniekos. Laiku viņi pavada, mācoties latviešu un angļu valodu, daudz lasa un spēlējas ar bērniem. Pēc aizsardzības statusa saņemšanas Bunana gribētu atkal strādāt bankā. «Es nēsāju hidžābu, varbūt tā būs problēma?» viņa domīgi bilst. Mucenieku vadītājs Pēteris Grūbe esot Muhamedam Ātifam aizrunājis darbavietu kādā šūšanas kompānijā – ģimene cer, ka viss izdosies un uzreiz pēc centra pamešanas viņi varēs paši pelnīt sev iztiku.
Atšķirībā no Bunanas un Muhameda Ātifa Robels jau iemēģinājis pirmos patstāvīgās dzīves soļus un secina: «Dzīve Latvijā ir ļoti grūta.» Ilgas pēc meitas un rūpes par nākotni neļauj atslābt. Kaut arī Robelam laimējies ar darba atrašanu, tikt pie dzīvesvietas nebija vienkārši. «Bēgļiem lielākoties negrib izīrēt mājokļus,» viņš saka. Situāciju palīdzējis atrisināt Pēteris Grūbe. Pats saticies ar sievieti, kura Ss.lv portālā ievietojusi dzīvokļa sludinājumu, iepazīstinājis viņu ar Robelu un galvojis, ka īrnieki nesagādās problēmas. Tagad ģimene apmetusies Biķerniekos.
Lai samaksātu īri par pirmo un pēdējo mēnesi, kā arī izdevumus par pasi, Robels aizņēmās naudu no Latvijā iegūtiem draugiem. Par pasi Robels sauc ceļošanas dokumentu, kuru katram bēglim un personai ar alternatīvo statusu piešķir Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Tas apliecina personas tiesības uzturēties Latvijā un pārvietoties ES teritorijā.
Robels stāsta, ka dzīvokļa īre viņam izmaksā 170 eiro, bet kopā ar komunālajiem maksājumiem jārēķinās ar 250 eiro mēnesī. Bunana satraukti saausās: «250?» Šī summa ir lielāka nekā bēgļa mēneša pabalsts – 139 eiro vienam ģimenes loceklim un 97 katram nākamajam.
«Ja tev ir kāds radinieks vai draugs, viņš var palīdzēt grūtā brīdi. Ja mēs nonāksim pat visneapskaužamākajā situācijā, nebūs neviena, kas mums palīdzēs,» stāsta Robels. Viņš ir pateicīgs, ka bēgļiem izdodas ar konkrētu cilvēku palīdzību atrast mājokli un darbu. Viņaprāt, ieinteresētu un palīdzēt gribošu cilvēku iniciatīva bieži vien sniedz būtiskāku palīdzību nekā dažas institūcijas, kuras bēgļu problēmām pieiet formāli un nav patiesi ieinteresētas to atrisināšanā.
Arī sīriešu ģimene, kura ieradās kopā ar Robelu pirmajā pārvietoto patvēruma meklētāju tūrē februārī, šobrīd tikusi pie savas vietas. Līdz rudenim viņiem savu vasaras māju piejūrā atvēlējis francūzis Tibo Normans, Francijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Latvijā prezidents.
«Nav paredzēts viedoklis»
Lēmumu paļauties uz pārvietošanas programmu, nevis sasniegt savu sapņu valsti pašu spēkiem, pieņem mazākums no patvēruma meklētājiem, kuri pārpildītās laivās ierodas Eiropā. Pēc Eiropas Komisijas datiem, līdz jūnija vidum tikai 2280 cilvēku ir pārvietoti no Grieķijas un Itālijas, bet vēl 511 no Turcijas. Tas ir ļoti maz, ja ņem vērā, ka divu gadu laikā ES dalībvalstis apņēmušās uzņemt 160 000 cilvēku no patvēruma meklētāju pārpludinātajiem dienvidiem. Lai šo mērķi izpildītu, mēnesī būtu jāpārvieto aptuveni 6000 palīdzības lūdzēju.
47 no šiem cilvēkiem ir atbraukuši uz Latviju. Līdz 2017. gada beigām tiem pievienosies vēl 484 patvēruma meklētāji. Aizsardzības statuss pagaidām gan piešķirts tikai februārī atvestajai sīriešu ģimenei un Robelam ar Seneitu. Pārējie vēl gaida Latvijas valsts oficiālo lēmumu.
Lai uzņemtu 531 patvēruma meklētāju, kā Latvija vienojusies ar ES, ar pašreizējo Mucenieku platību ir par maz. Turklāt nesarūk arī to patvēruma meklētāju skaits, kas Latvijā ierodas paši. Pērn patvērumu lūguši 328 cilvēki. Lai valsts izpildītu saistības, Iekšlietu ministrijas izstrādātais rīcības plāns paredz paplašināt Mucenieku telpas.
Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane skaidro, ka būvdarbiem, kas sākti vasaras sakumā, būtu jānoslēdzas jau gada beigās. Tiklīdz papildu platības tiks pabeigtas, pārvietošanas programmas apjoms varētu palielināties līdz 40 cilvēkiem mēnesī.
Būvdarbu dēļ Muceniekos aktīvi rosās strādnieki, un pašreiz izmitinātie 107 patvēruma meklētāji ir tuvu ēkas maksimālajai kapacitātei. Pēc aizsardzības statusa saņemšanas mēneša vai pusotra laikā cilvēkiem jāspēj atrast dzīvesvietu, uz kuru pārvākties, un, protams, arī darbu. Alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem pabalstu piešķir uz deviņiem mēnešiem, bet bēgļiem – uz gadu. Pēc tam viņiem jāspēj patstāvīgi organizēt savu dzīvi kā jebkuram Latvijas iedzīvotājam, un pēc tiem pašiem kritērijiem pienākas arī valsts vai pašvaldības atbalsts.
Mājokļu un darbavietu meklēšanā patvēruma meklētājiem atbalstu sniedz Sarkanais Krusts. Viņi bija vienīgie dalībnieki Labklājības ministrijas pārraudzītā konkursā par ES līdzekļu (42 tūkstošu eiro) izlietojumu sociālo darbinieku un mentoru algošanai.
Organizācijas ģenerālsekretārs Uldis Līkops neuzskata, ka piemeklēt bēgļiem mājokļus un darba vietas būtu problēmātiski. Telefona sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver: «Dzīvokļus atrast var,» un nav gatavs apstiprināt nedz to, ka daudzi saimnieki nevēlas izīrēt mājokļus bēgļiem, ne to, ka liela daļa dzīvokļu īpašnieku ar īrniekiem neslēdz oficiālus īres līgumus, kas stipri sašaurina pieejamās iespējas.
Gluži pretēji – Līkops uzsver, ka pašiem bēgļiem bieži trūkst vēlmes atrast dzīvesvietu un darbu. Viņi nereti uzskatot, ka piedāvātais mājoklis vai darbs neatbilst viņu prasībām, taču «nevienā rīcības plānā nav paredzēts, ka šiem cilvēkiem var būt savs viedoklis», pavēsta Līkops. Viņš gan atsakās sīkāk paskaidrot, no kādām vakancēm vai mājokļiem patvēruma meklētāji ir atteikušies, un manāmi sadusmots turpina: «Ko viņš grib strādāt? Mēs viņu nevaram rūpnīcā par direktoru iecelt, jo viņam nav valodas, nav kvalifikācijas, nav izglītības. Tie darbi, kas tiek piedāvāti un meklēti, sākotnēji ir ļoti vienkārši.»
Pētersone-Godmane savukārt piekrīt, ka bēgļa pabalsts ir ļoti neliels un cilvēkiem bez iepriekšējas dzīvesvietas un elementāras sadzīves bagāžas par šādu naudu iztikt būs grūti. Šī iemesla dēļ valdības rīcības plānā ir paredzēta iespēja pašvaldībām kompensēt izdevumus, kas radīsies saistībā ar bēgļu uzņemšanu un sociālo pakalpojumu nodrošināšanu, tajā skaitā pabalstu izmaksāšanu. To paredzēts segt no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Pagaidām pašvaldības šo iespēju nav izmantojušas, tāpēc nav zināms, kādas būs šīs vajadzības un vai plānā vajadzīgas kādas izmaiņas. Sekot līdzi šīm vajadzībām uzdots VARAM.
«Jums ir tik ļoti veicies ar savu valsti. Gan manā, gan Bunanas valstī valda mantkārība un necilvēcība. Zinu, ka tūkstošiem cilvēku no Latvijas savulaik tika izsūtīti uz Sibīriju. Bet saproti, ienāca cita valsts un to jums nodarīja. Tā bija okupācija. Bet mums to dara mūsu pašu brāļi un māsas,» saka Robels.
