Pērn, kad Latvijā nokūla graudaugu rekordražu, kooperatīvs Durbes grauds pārdeva vairāk nekā 43 000 tonnu graudu, rapša un pupu. Šogad valstī prognozē krietni zemākas ražas, taču kurzemnieki ir pārliecināti, ka uz viņiem gan tas neattieksies
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijai vajadzēja apmēram desmit gadus, lai no graudu importētājas, kurā valdīja uzskats, ka mūsu platuma grādos labību iespējams audzēt tikai lopbarībai, kļūtu par pārtikas graudu eksportētājvalsti. Tagad esam viena no salīdzinoši nedaudzajām zemēm, kas ne tikai pilnībā nodrošina sevi ar pārtikas kviešiem, bet lielāko daļu no izaudzētā pārdod citiem. Daudz vairāk pasaulē ir valstu, kas sevi ar pārtikas graudiem nodrošināt nespēj.
Viens no uzskatāmiem piemēriem, kā šīs pārmaiņas tautsaimniecībā un arī cilvēku attieksmē izdevies panākt, ir lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība Durbes grauds. Sanākuši kopā 2003. gadā, to nodibināja 11 toreizējā Liepājas rajona Tadaiķu pagasta zemnieki.
«Ideja par kooperatīvu radās trim lielajiem vietējiem zemniekiem. Viens bija privatizējis kalti, otrs nopircis graudu tīrīšanas mašīnu, un zināma sadarbība saimnieku starpā jau bija. Vajadzēja to attiecīgi noformēt un paplašināt, padarot efektīvāku,» atceras Sandris Bēča, kurš vada kooperatīvu jau kopš pirmās dienas.
Paši īpašnieki un klienti
Pašlaik kooperatīvā ir vairāk nekā 170 biedru, kas saimnieko galvenokārt Dievidkurzemē. Tā apgrozījums pērn pārsniedza 11 miljonus eiro.
Pastāvīgam darbam Durbes grauds algo 10 darbiniekus, bet sezonas laikā to skaits dubultojas. Galvenokārt uz vietējo jauniešu rēķina, kas strādā kaltē. Turklāt daudzi jau vairākus gadus no vietas.
Zemgalē nenoliedzami toni nosaka 2000. gadā dibinātais Latraps – pirmā kooperatīvā sabiedrība, kas saviem biedriem piedāvāja graudu pirmapstrādes, uzglabāšanas un realizācijas pakalpojumus. Sandris neslēpj, ka Durbes grauda dibināšanā viens no iedvesmas avotiem bijis tieši Latraps.
«Daži no mūsu dibinātājiem jau bija Latraps biedri, tomēr vest graudus no Kurzemes uz Eleju bija traki tālu un neizdevīgi,» viņš atceras. Arī pašlaik Latraps ir viens no lielākajiem Durbes grauda sadarbības partneriem. No Latraps viņi aizguvuši arī ideju par rapša audzēšanu, kas tolaik bijusi pilnīgi jauna kultūra, kam prognozēja spožu nākotni enerģētikā.
Lieģos, kur savu mājvietu atrada kooperatīvs, visu vajadzējis sākt no nulles. «No viena dibinātāja iznomājām noliktavu, no otra – graudu tīrīšanas mašīnu, bet no trešā – nelielu pārvietojamo kalti,» stāsta Sandris. Toreiz, kad datori vēl bija retums, viņš rūtiņu kladē rēķinājis, cik naudas katram sanāks par pirmajām kooperatīvam nodotajām 250 rapša tonnām.
Pamazām biedru skaits audzis. Sākumā pievienojušies tuvākās apkaimes zemnieki. Ar pārvietojamo kalti vien vairs nepietika. 2005. gadā viņi iesnieguši projektu, saņēmuši ES līdzfinansējumu, ne bez grūtībām aizņēmušies bankā 60 000 latu un līdzās nomātajai noliktavai uzbūvējuši pirmo kalti ar jaudu 15 tonnu stundā, kā arī nopirkuši jaunu graudu tīrīšanas mašīnu. «Toreiz šķita – kaltes jaudas pietiks vēl nez cik gadiem, bet 60 tūkstoši likās milzu nauda – ārprāts, kā to atdosim!? Tomēr bija skaidrs, ka nekādi joki nebūs, tāpēc jāattīstās,» tagad atceras Sandris.
Pēc diviem gadiem viņš ražas laiku jau gaidījis ar šausmām, jo noliktavā varēja uzglabāt ap 2000 tonnām, reizēm graudus vajadzēja glabāt zem klajas debess. Arī kalte ar piegādāto apjomu nespēja tikt galā. Tikmēr biedru skaits turpinājis augt.
Ap to laiku Liepājas ostā jau darbojās divi beramkravu termināļi, 2005. gadā tajos apstrādāja vairāk nekā miljonu tonnu labības. Lauvastiesa no šī apjoma joprojām bija tranzīta graudi. Bet, pateicoties tieši kooperatīviem, kas arvien aktīvāk izmantoja Liepājas ostu, sāka pieaugt arī vietējo graudu apjoms. Durbes grauds atradās ostai vistuvāk, kas nenoliedzami stimulēja tā attīstību.
2008. gadā, kad kooperatīvā jau bijis ap 50 zemnieku, tika nolemts taisīt «kārtīgu lēcienu», piesaistīt attīstībai daudz lielākas investīcijas. «Kooperatīvās sabiedrības atšķiras ar to, ka biedri vienlaikus ir gan īpašnieki, gan kooperatīva klienti,» sarunas laikā vairākkārt uzsver Sandris Bēča.
Jaunajā graudu pirmapstrādes kompleksā, atkal piesaistot ES līdzfinansējumu, tika investēti aptuveni 1,5 miljoni eiro. Jaunajos torņos varēja uzglabāt ap 10 000 tonnu, kaltes jauda – vairāk nekā 50 tonnu stundā, bet graudu pieņemšanas jauda ap 100 tonnu stundā. Tomēr jau pēc trim gadiem izrādījās, ka arī ar to nepietiek, un vajadzējis būvēt klāt vēl jaunus torņus.
Atgriežas pupas
Pagājušajā gadā, pateicoties rekordražai, iepirkto graudu apjoms atkal pārsniedzis uzglabāšanas iespējas. Turklāt gandrīz trīskārt. «Par laimi, osta nav tālu, un pirmās kravas pēc pirmapstrādes uzreiz vedam uz turieni,» biznesa nianses skaidro Sandris. Pašlaik jau aptuveni puse no visiem graudiem, kas caur Liepājas ostu tiek izvesti uz Eiropas dienvidiem, Āfrikas ziemeļiem, Tuvajiem vai Tālajiem Austrumiem, ir izaudzēti Latvijā. Vienīgi galamērķis no audzētājiem jau vairs nav atkarīgs.
Gluži tāpat kā nafta, zelts un vēl citi produkti, arī graudi globālajā tirgū tiek realizēti ar biržas starpniecību. Pieprasījums un cena atkarīga no dažādiem globāliem faktoriem, piemēram, sausuma Austrālijā, rekordražas Kanādā vai politiskas kataklizmas Dienvidamerikā. Reizēm, kā jau biržas spēlēs, īstos iemeslus var tikai minēt.
Tomēr Kurzemes zemnieki seko biržas cenām un kalkulē, kad cena visaugstākā un tiem izdevīgāk pārdot savus graudus – pavasarī, kad pat vārpas vēl nav aizmetušās, vasaras beigās, kad tikko nokulti, vai varbūt ziemā. Kā zina teikt Sandris, arī Durbes grauda biedri pašlaik (saruna notika pirms Jāņiem – red.) fiksējuši cenas un pārdevuši vismaz 10 000 tonnas kviešu. Kā mēdzot teikt, «no lauka». Graudus, kuri šobrīd vēl briest vārpās.
Graudu realizācijā kurzemnieki sadarbojas ar Latraps, jo globālo tirgu, kur graudi, ja arī nav zelta cenā, tad daudzās valstīs ir zelta vērtībā, neinteresē ne atsevišķi zemnieki, ne kooperatīvi. Globālo tirgu interesē apjomi – desmitiem un simtiem tūkstošu tonnu, ko pa vistaisnāko ceļu nogādāt no punkta A līdz punktam B. Un Sandris Bēča uzskata, ka viņi pagaidām vēl ir par mazu, lai vienatnē spēlētu pasaules biržā.
Toties zemnieki šo gadu laikā ne tikai iemācījušies audzēt kvalitatīvus pārtikas graudus, bet arī sapratuši to vērtību. Tāpēc kooperatīvam jādara viss, lai viņiem šajā darbā palīdzētu. «Bez tradicionālajiem pakalpojumiem – graudu žāvēšanas un uzglabāšanas – mēs iepērkam vairumā un piegādājam zemniekiem minerālmēslus, agroķīmiju, sēklu materiālu, kā arī nepieciešamības gadījumā mūsu agronoms sniedz konsultācijas,» stāsta Sandis Bēča.
Tiesa, savulaik uz rapsi liktās cerības pilnībā sevi nav attaisnojušas. Kopš aizliegti insekticīdi, vasaras rapsi faktiski vairs nevar izaudzēt. Ziemas rapsi gan turpina audzēt, tomēr ierobežotā daudzumā, jo biodegvielu rūpnieciski tuvākajā nākotnē no tā Latvijā laikam tomēr neražos.
Toties tagad parādījies jauns perspektīvs industriālais augs, kas patiesībā gan ir vecs. Tās ir pupas, kuras kooperatīvs sācis iepirkt un realizēt pēdējos gados. «Pupas ir labas augu sekai un šajā ziņā aizstāj vasaras rapsi. Es teiktu, ka tās vieglāk izaudzēt nekā rapsi. Tas ir proteīna augs, ko simtprocentīgi eksportējam. Uz Ēģipti, Lielbritāniju, kur pupas izmanto gan pārtikā, gan lopbarībai,» stāsta Sandris.
Kopš dibināšanas kooperatīvā katru gadu vidēji iestājušies 10-20 jaunu biedru. Kopā tie apsaimnieko ap 40 000 hektāru zemes. Ir saimniecības ar vairāk nekā 1000 hektāriem, ir arī 5-10 hektārus lielas. Dalība kooperatīvā netiek atteikta nevienam. Katram biedram, neraugoties uz saimniecības lielumu, ir viena balss.
Par sevi gan Sandris Bēča, kurš beidzis Kandavas sovhoztehnikumu un vēlāk RTU ieguvis ekonomista specialitāti, smejas – kamēr citi pa šiem gadiem zemi piepirkuši klāt un saimniecību palielinājuši, viņam kā 60 hektāru bijis, tā palicis. Vadot kooperatīvu, lauksaimniecība pašam kļuvusi par vaļasprieku. Viņaprāt, Kurzeme ir ļoti piemērota graudkopībai. Zeme gan te nav tik lekna kā Zemgalē, toties par labu nākot maigais piejūras klimats.
Pašlaik kooperatīvā atkal notiek kārtējais «lēciens», par ko uzskatāmi liecina būvdarbi līdzās nelielajai biroja ēkai, tomēr vadītājs pagaidām par to neko daudz nestāsta. Lai radītu jaunu infrastruktūru, šogad investēti 2,5 miljoni eiro. Apmēram tikpat, cik visos iepriekšējos gados kopā.
«Graudkopībā, lai segtu izmaksas, no hektāra jānokuļ ap trim tonnām labības. Toreiz, kad sākām, trīs četras tonnas arī nokūla, bet neko daudz vairāk. Tagad dažs zemnieks saka: no šitā lauka man sanāks piecas tonnas, tāpēc labāk vispirms kulšu to, kur būs septiņas,» pilns optimisma saka kooperatīvās sabiedrības Durbes grauds valdes priekšsēdētājs Sandris Bēča.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Gandarījums, kad redzu – tas, ko daru, kādam ir vajadzīgs. Piemēram, vienai no saimniecībām, kooperatīvu dibinot, bija 200 ha zemes, tagad jau 800 ha. Man prieks, ka esmu palīdzējis to sasniegt.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Esmu pragmatisks un apdomīgs. No tiem, kas septiņreiz mēra, pirms nogriezt. Arī mūsu attīstība ir tāda – soli pa solim. Varbūt tā bijusi drusku par lēnu un vajadzēja straujāk.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Latvijā ir nelāgs niķis – ātri uztaisīt uzņēmumu un tikpat ātri to pārdot. Ārzemnieki tos pērk, viņiem acīmredzot vajag šo biznesu. Jāprot pašiem saredzēt perspektīvas.
Komentāri (24)