Žurnāla rubrika: Cilvēki

Makaronu lietpratēji

Posted on jūlijs 20, 2016 by - Dzīve

Būvinženierijas studenti no Latvijas tik pamatīgi «izkoduši» makaronu dabu, ka atkārtoti izcīnījuši pasaules čempiona titulu, būvējot tiltus no šķietami trauslajiem spageti

Trīs stalti puiši baltos kreklos un lielās, caurspīdīgās aizsargbrillēs. Akmenscietām sejām viņi nostājušies pie pusmetru augsta trīsstūra. No tā augšējā stūra lejup nostiepta bieza ķēde, bet sānu malas izrakstītas smalkiem dzelteniem stiebriņiem kā Ziemassvētku puzuri. Apakšējais celtnes stūris atlec vaļā no pamatnes, un ķēde strauji triec virsotni pret zemi, vienlaikus uz visām pusēm lido… spageti. Akmenscietās sejas izteik-smes nemainās. Tikai pēc mirkļa puišu lūpās savelkas smaids – viņi ir kļuvuši par pasaules čempioniem! Vēlreiz.

Šādu palēninātu video var skatīt oficiālajā mājaslapā, kas vieno visas pasaules spageti tiltu būvniekus. Izrādās – viņiem ir savs čempionāts, un uzvaras laurus tajā jau otro gadu pēc kārtas plūc latvieši.

Studenti, makaronu tiltu inženieri, pulcējas uz čempionātu Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā jau vienpadsmit gadus. Tiltam, kas nedrīkst būt smagāks par kilogramu un augstāks par sešdesmit centimetriem, jāspēj izturēt pēc iespējas lielāku svaru, ar kādu ķēde no konstrukcijas virsotnes ar īpaša motora palīdzību tiek stiepta uz leju. Latvijas komanda Bridge iT šogad bija vislabākā. Viņu tilts spēja izturēt 468,8 kilogramus. Pie ķēdes varētu pieķerties seši viņu miesasbūves cilvēki, un tilts nesabruktu. Turklāt komanda uz goda pjedestāla kāpa divreiz. Otrs – arkas veida – tilts šķita vēl cerīgāks, tomēr sašķīda ar 443,6 kilogramu slogu, izcīnot trešo vietu.

Abus tiltus konstruēja un būvēja Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes studenti Lauris Lubgans (24), Lauris Lodītis (23) un Kristaps Zeps (24). Satieku viņus jūnijā RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē. Smaidīgi viņi ienāk vestibilā, līdzi nesot somu ar uzvaru guvušā tilta pārpalikumiem. Tie netiek ne mesti miskastē, ne notiesāti vakariņās, bet gan rūpīgi izpētīti, lai mācītos no kļūdām. Esot pat jāuzmanās, lai paraugs netiek konkurentu rokās – jāsargā čempionu tituls un pašu izgudrotie knifi. Šajā uzvarā nejaušību nav.

Kristaps un Lauris ir kursabiedri, jau ceturto gadu studē būvinženieriju, bet Lodītis (tā puiši sauc otru Lauri) dzīvo turpat blakus kopmītnē un mācās transportbūvi. Kristaps no kojām jau pirms kāda laiciņa izvācies, taču makaronu tilti viņus vieno joprojām.

Stāstu puišiem, ka mani pārsteidza video redzamās sejas bez emocijām – vai tiešām tik precīzi zināja, kurā brīdī tilts lūzīs? To var pateikt pēc skaņas, atklāj Lauris. Neilgi pirms lūšanas makaroni sāk tikšķēt «tk-tk-tk-tk-tk», un tad tilts iet pa gaisu.

«Galīgi muļķi»

Par savdabīgo konkursu trijotne uzzināja pirms trim gadiem, kad Kristaps internetā pamanīja aicinājumu pieteikties Latvijas čempionātam Stiks. «Domāju – vajag kaut kā kvalitatīvāk patusēt, nevis vienkārši… kā jau jaunieši pavada laiku,» stāsta Kristaps. Uzzinot, ka iepriekš sacensībās uzvarējuši automehāniķi, trijotne kļuva azar-tiska. «Kāpēc «mehi» vinnē tādas balvas? Gribējām pierādīt, ka būvniekiem vajag šo titulu turēt,» atceras Kristaps.

Uzbūvēja pirmo tiltu, un tas izturēja… 27 kg. Vienkārši apgāzās. «Sapratām, ka esam galīgi muļķi,» puiši smejas. Tilts svēra tikai sešsimt gramu, būvniecībā tika izmantoti bez izšķirības izvēlēti spageti, bet noteikumus viņi tā īsti pat nebija izlasījuši. 

Puiši sāka nopietnu izpētes procesu – stundām dzīvoja laboratorijā un izzināja dažādu firmu makaronu stiepes spēku un izturību, jauca un pētīja desmitiem dažādu līmes maisījumu.

Materiālu un konstrukciju izpēte prasīja mēnešus. Galu galā, īstā līmes formula ir atklāta, tā ir Bizon divkomponentu epoksīda līme, taču knifs slēpjas ne tikai tās sastāvdaļās, bet arī sagatavošanas tehnikā. Tā jāmaisa 40 sekundes – katras desmit citādā veidā. Veikalā nopērkamo superlīmi lietot nevar, tāpat arī karsto līmi – tās izēdas cauri makaronam un padara to trauslu.

Arī kuri katri makaroni neder. Laboratorijā pārbaudot desmitiem dažādu marku, galu galā par izturīgākajiem atzīti Barilla. Tos izmanto visas komandas pasaules čempionātā. Latvijā var nopirkt šī zīmola mazos spageti un pavisam resnos, bet tie dabūjami tikai delikatešu veikalā Gastronome. Veikala pārdevēja puišus jau ielāgojusi un zina, kas viņiem vajadzīgs. Pastāsta arī to, vai otra komanda, kas piedalās starptautiskajās sacensībās, makaronus jau nopirkusi. Savukārt Barilla 9. un 10. izmēra makaronus, kas arī vajadzīgi, Latvijā dabūt nevar. Puiši lūdz tos atvest kā suvenīrus, ja paziņas dodas uz Itāliju, Austriju vai Šveici.

Pirms triekšanās uz ārzemēm pēc makaroniem komanda mēģināja atrast kādas «sētas durvis» tepat Latvijā. Jautājuši Dobeles dzirnavniekam, vai nevar tādus saražot. Var! Taču būtu jāpasūta vairākas tonnas. Zvanījuši arī Barilla makaronu izplatītājiem Latvijā. Pārstāvis bijis ļoti atsaucīgs līdz brīdim, kad izdzirdējis vajadzību kilogramos: «Nē… nebūs.»

Trijotne novērojusi – ar katru gadu čempionātā tiltu svarnesība samazinās. «Man liekas, mainās makaronu sastāvs,» spriež Lauris. Agrāk tilti varēja noturēt pat 560 kilogramus, bet pēdējos gados tādu rekordu sasniegt vairs neizdodas. Vai izturīgāks makarons arī ēšanai labāks? «Nēēēzinu…,» Lauris novelk. Nav jau pārtikas tehnologs. «Bet šie ir garšīgi.»

No vienas paciņas, kurā iekšā 20 resnie makaroni 13 mm diametrā, celtniecībā noder tikai kādi 3-6. Pārējie ir līki, tos izmantot nevar. Pārpalikumu beigās daudz, jo tiltam nepieciešami 24 resnie makaroni. Tos, kurus līme nav skārusi, var notiesāt: «Mājās stāv nezin cik paku ar līkajiem makaroniem, lēnā garā jāēd nost,» saka Lauris.

Lodītis sarauc degunu. Taisot tiltus, aiziet paēst nav laika, un tad tik vāra makaronus – apnikuši! Kristapam tik lielu pretenziju nav, bet viņš arī piekrīt: «Visur makaroni – mutē, rokās, drēbēs. Bišķīt besī ārā, bet ēst jau var.»

Kā top makaronu tilts?

Vislielākā uzmanība, taisot tiltu, jāpievērš tam, lai makaroniem netiek klāt mitrums un tie nepiedzīvo strauju temperatūras maiņu. No mitruma «izsitas» balti punktiņi, un makarona izturība pagalam. Bet no temperatūras maiņas makaronā rodas mikroplaisas.

Ja apstākļi labi, makarona izturība ir apbrīnojama. Lauris smaidot prasa, vai es zinu, cik lielu svaru var izturēt pusotru centimetru garš resnā makarona gabaliņš, kuru ieliek starp divām finiera plāksnēm un noslogo? Minu – 20 kilogramus? Nē, pareizā atbilde ir 230-240 kilogramu. Makarons spiedē ir tikpat stiprs kā ļoti labs betons. «Ļoti labs,» vēlreiz atkārto Lauris un pamāj uz fakultātes foajē esošajām kolonnām: «Domāju, tās ir no sliktāka taisītas.» Arī liecē un stiepē makarons ir apbrīnojams – kā Latvijas labākās priedes. Bet, tiklīdz mitrums tiek klāt, tā «viss – čau!»

Otra Latvijas komanda Budapeštā noīrēja dzīvokli, lai īpašu vērību pievērstu apkārtējiem apstākļiem. Bija aiztaisījuši logus, bet nebija padomājuši, ka arī cilvēks izdala mitrumu. Telpa bija maza, mitrums uzkrājās, un makaroni, kas bija sazāģēti 70 milimetru garumā, izstiepās par pusmilimetru. Saplaisāja. Lauris stāstot atceras arī savu iesācēja kļūdu – pabeiguši tiltu un nolikuši uz palodzes. No loga nāca vēsums, tilts sāka krakšķēt, un visi makaroni pagalam.

Izaicinājums ir atrast arī pareizo leņķi, kādā salīmēt sastāvdaļas. Kad aprēķini veikti, puiši sagatavo rasējumu un ar īpašu figūrzāģi finiera plāksnē izgriež veidni, kurā likt un līmēt makaronus. Makaroni tiek griezti ar īpašu slīpmašīnu, lai neieplīstu un garums būtu precīzs. Tiltā kopumā ir vairāki simti detaļu, kas šādā veidā jānoslīpē. «Ja gribi iet uz rekordu, nevari atļauties kļūdas. Viss jāizdara perfekti,» paskaidro Lauris. Pēc tam, kad veidnis izfrēzēts un konstrukcija uzprojektēta, tikai slīpēšanai un līmēšanai vajadzīgas aptuveni 80 stundas darba.

Sacensībās uz vietas komanda taisa savilci jeb apakšējo malu, bet «kājas» tiek sagatavotas jau Rīgā. Lai tās aizgādātu uz Budapeštu tā, ka neskādē ne mitrums, ne aukstums, puiši no finiera uztaisījuši speciālas kastes, kuras piepilda ar burbuļplēvi un putukartonu. Uz sacensībām studenti brauc ar savu auto, tāpēc jāuzmanās arī no bedrēm.

Tilta konstrukcijā vajadzīga arī metāla skrūve, ar kuras palīdzību piestiprina ķēdi. Tā tiek taisīta pēc pasūtījuma – no titāna. Parastās tērauda sver kādus 18 gramus, bet titāna ir par 10 gramiem vieglāka. Kopējais tilta svars nedrīkst pārsniegt kilogramu, tāpēc rūpīgi jādomā, kur var ietaupīt.

Līdz šim komanda uztaisījusi kādus desmit tiltus. Ja laboratorijā testējot kaut kas salūst – protezē un līmē kopā no jauna. Lai uzbūvētu labu makaronu tiltu, bez zinātnes iztikt nevar. Jāpārzina fizika, mehānika un materiālzinātne. «Manuprāt, makarons ir sarežģītāks nekā tērauds,» spriež Kristaps. «Makarons visādi reaģē uz mitrumu un temperatūru. Nevari atvērt grāmatu un izlasīt par tā īpašībām.»                                                      

Galvai jābūt!

Makaronu tiltu būvēšanas pasaules čempionātā daudz dalībnieku nav. Šogad bija tikai desmit komandu konkurence. «Daudzās valstīs sasniedz vietējo rekordu 100 kilogramus un saprot, ka nav vērts braukt,» komentē Lauris. Pirms gada bijis gandrīz uz pusi vairāk sāncenšu, arī no Portugāles, Brazīlijas un Krievijas. Rezultāti nebija spoži, un šogad šo valstu komandas vairs nepiedalās. «Jābūt entuziastam, lai sēstos klāt un līmētu,» spriež Lauris. «Un galvai jābūt!» papildina Kristaps. «Nav tā – aizej, salipini, un gatavs.»

Pērn čempionātā viņi bija vienīgie, kuri tiltu veidoja šādā trīsstūrveida tehnikā ar resnajiem makaroniem. Pārējiem bija vai nu arkas, vai trīsstūris no citāda veida makaroniem. Prasu, vai šogad visiem nebija tādi tilti, kāds uzvarētājiem pērn? Nē. Tāda špikošana nenotiek. Kaut ko līdzīgu mēģināja atkārtot tikai bulgāri, bet tiem radās problēma ar līmi – pie 40 kilogramiem tilts sašķiebās.

Kādi ir makaronu tiltu inženieri – ar labu humora izjūtu vai nopietni fiziķi? «Mums patīk priecāties un pasmieties, tāpēc piedalāmies tādā konkursā,» saka Kristaps, bet atzīst, ka gadās krist azartā un tiltus «paņemt pārāk nopietni». Sākumā piedalījušies joka pēc un līmējuši tiltu kopmītņu istabiņā, kur vienlaikus ir kādi desmit jaunieši, bet šogad gribējies pierādīt, ka uzvara nav bijusi nejauša, un gatavošanās darbi veikti ļoti nopietni.

Čempionāta uzvarētājiem pienākas arī balvas. Taču tās noteikti nav galvenais dzinulis, jo par iegūto pirmo un trešo vietu kopā saņēmuši 150 eiro, dāvanu karti līmei 80 eiro vērtībā, kuru gan var tērēt tikai Budapeštā, un grāmatu par Ungārijas galvaspilsētu… ungāru valodā! Savukārt Latvijas sacensībās dāvanas gādā Bosch, Coffee Inn, Ezītis miglā, Ilustrētā Zinātne un Dobeles dzirnavnieks. «Makaronus,» klusi nobubina Lodītis.

Puiši jau sākuši gatavoties nākamā gada sacensībām – ir ideja par pavisam jaunu konstrukciju zvaigznes veidā. Gribas sa-sniegt pasaules rekordu un tad mest mieru. «Aiziet zenītā,» piebilst Lauris. Līdz tam viņiem vēl jāpiestrādā, jo puišu augstākais sasniegums ir 488,3 kilogrami, bet oficiālais pasaules rekords – 578 kilogrami. 

Vafeļu torņi un betona laivas

Komanda turpina savas teorētiskās zināšanas iemēģināt arī citās amizantās sacensībās. Viņi saņēmuši apbalvojumus arī par veiksmīgu vafeļu torņu un papīra tiltu celšanu. Komandas būvētais papīra tilts izturējis 69 kilogramus. Sacensībās Tallinā piedalījās arī jaunie inženieri no Somijas, Igaunijas un Lietuvas, bet Bridge iT bija pārāki. Pasaules čempionātu papīra un vafeļu inženieriem gan nav. Ja būtu, trijotne piedalītos. «Cenšamies visur piedalīties, kamēr vēl jauni,» smejas Kristaps.

Vēl puiši dzirdējuši par betona laivu būvēšanas konkursu. Tādā viņi gribētu piedalīties, bet Latvijā neviens neorganizē. Dalībniekiem pašiem uz vietas jāuzbetonē laiva un tad pēc iespējas ātri jāpārpeld pāri upei. Ja veidņi noņemti par agru un betons vēl nav pietiekami sacietējis, laiva ūdenī izšķīst, bet, ja pieļauta kļūda aprēķinos, tad vienkārši nogrimst dzelmē.

Nupat uzzinājuši, ka ir sacensības arī nelielu tērauda tiltu būvēšanā. Par vēlu, lai pieteiktos. Bet puiši ļoti nepārdzīvo – tērauds neesot tik interesants materiāls, jo pēc projektēšanas tilts jāatdod speciālistiem sametināt. Turpretim makaronu tiltā viss atkarīgs no pašiem – jāveic materiāla izpēte, jāizgudro konstrukcija un ražošanas tehnoloģija, viss jāsalīmē. «Makaronos neviens tev nevar palīdzēt,» rezumē Lauris.

Dzīve bez sastrēgumiem

Posted on jūlijs 20, 2016 by - Dzīve

Siranuša Giričeva un Katerina Gordejeva – Ir intervē sievietes, kas kopā ar ģimeni no Krievijas pārcēlušās uz Latviju un ne tikai iejutušās jaunajos apstākļos, bet katra savā veidā dod ieguldījumu mūsu sabiedrībā

Iegādājoties nekustamo īpašumu vai investējot uzņēmējdarbībā, ik gadu Latvijā termiņuzturēšanās atļauju iegūst tūkstošiem cilvēku. Visvairāk no Krievijas. Daļa to izmanto kā izdevīgu nodrošinājumu pret valūtas svārstībām, citi kā biļeti ceļošanai Šengenas zonā. Daudzi Latvijā nedzīvo, taču ir arī izņēmumi.

Siranuša Giričeva pazīstama kā beķerejas Madam Brioš saimniece, taču kūkas nav vienīgais viņas piedāvājums Latvijai. Pāris gadu laikā viņas vadībā Jūrmalā un Rīgā izaudzis uzņēmums, kas atkarībā no sezonas nodarbina 100-200 cilvēku, to skaitā no darba Lielbritānijā pārbraukušos jauniešus.

Savukārt Katerina Gordejeva pirms četriem gadiem Maskavā izveidoja Atvērtās lekcijas un jau pēc gada skatītāju pārpildītā zālē organizēja pirmā un pēdējā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova uzstāšanos. Kopš tā laika lektoru skaits Katerinas viesu sarakstā audzis, tikai lekcijas vairs nenotiek Krievijā, bet gan Rīgā.

«Jūra auksta – var rūdīties!»

Tumši zilo, cieši sapogāto trenci Siranuša nenovelk arī kafejnīcas iekštelpās. Ir jūnijs – Latvijai raksturīgais. «Kad braucu uz šejieni, zināju, ko gaidīt. Apzināti izvēlējāmies šo vasaru,» saka Siranuša Giričeva. Pēc izglītības finansiste, auditore, triju bērnu mamma un pēdējos gados arī plaša Rīgas un Jūrmalas kafejnīcu un pludmales atpūtas vietu tīkla saimniece. «Jūrmalā ir labi – gaiss, priedes, miers un harmonija. Nevaru izskaidrot, bet ir cilvēki, kuri atbrauc un iemīlas šajā vietā. Tāpat arī mēs.» Vasarās Siranušas ģimene Jūrmalā bieži viesojusies līdz 2012. gadam, kad tur iegādājušies dzīvokli un saņēmuši uzturēšanās atļauju Latvijā. Pēc gada ģimene no Maskavas pārcēlās uz dzīvi Latvijā, jo vīram ilglaicīga komandējuma dēļ bija jāpārceļas uz kādu no Eiropas galvaspilsētām.

Latviju, nevis Spāniju vai kādu citu valsti izvēlējušies, jo šeit ir ērti apstākļi dzīvošanai. 

«Nejūtos, ka būtu kādā noslēgtā vidē, kā mēdz būt citur, bet vienkārši dzīvo parastu dzīvi kā vasarnīcā. Tikai vasarnīcā ar ērtībām – ar koncertzāli, ar nosacīti drošu vidi un kvalitatīvu medicīnu, kas ir īpaši svarīgi ģimenēm ar bērniem.» Svarīgi bijis, lai ir tīrs gaiss, vieta pastaigām, «jūra auksta – labi, var rūdīties», bet kopumā dzīves kvalitāte uzlabotos. «Mums gribas mierīgu dzīvi bez sastrēgumiem. Dzīvojot lielās pilsētās, vienalga kurā valstī, ir jātērē daudz spēka absolūti nevajadzīgām un neproduktīvām lietām,» saka Siranuša.

Jūrmalā izjutuši, ka trūkst pludmales infrastruktūras. «Ar to tad arī sākām,» viņa stāsta par pirmajiem soļiem uzņēmējdarbībā Latvijā. Pirmais bijis pludmales atpūtas komplekss Jūrmalā, bet pāris gadu laikā ģimenes uzņēmumu tīkls Noema pamatīgi izaudzis – šobrīd tas pārvalda piecas pastāvīgas ēdināšanas vietas un tikpat sezonas pludmales objektu, nodarbinot kopumā 100-200 cilvēku atkarībā no sezonas. «Dzimuši Latvijā, bet strādājam pēc starptautiskiem standartiem,» par savu uzņēmumu saka Siranuša, paužot cerību, ka ieguldījumi Latvijā atmaksāsies. Šobrīd traucē tas, ka lielākā daļa restorānu biznesa Latvijā strādājot «pelēkajā zonā». Viņasprāt, tas ir tāpēc, ka nodokļu slogs šai nozarei ir par smagu.

Vai bija viegli sākt uzņēmējdarbību Latvijā? «Pavisam nav grūti. Ir grūtības ar saskaņošanu dažādās instancēs, kas arī apgrūtina procesu un atspoguļojas uzņēmuma finanšu rezultātos, jo tas prasa cilvēkresursus,» saka Siranuša. Ar birokrātiju nācies saskarties arī atsevišķās pašvaldības institūcijās, bet kukuļus gan neviens nav prasījis – Siranuša stingri nosaka, kad norādu uz korupcijas skandāliem Jūrmalā. «Es uzskatu – ja neesi pats to redzējis, tev nav tiesību par to runāt. Tā ir apmelošana,» viņa saka. Un smejoties papildina: «Mēs uzreiz visiem pateicām – varam atnest eklērus!»

Nepārvaramu šķēršļu nav bijis. «Kas man patīk Latvijā? Ja esmu pārliecināta, ka kaut kas nav kārtībā, varu aiziet, izstāstīt un panākt, ka tas mainās!» saka Siranuša.

Vietējiem gan šāds entuziasms esot noplacis, taču Siranuša redz, ka procesus var ietekmēt, un to novērtē. Piemēram, trīs gadu laikā, aktīvi rosoties, viņa nonākusi Jūrmalas uzņēmēju padomē – Siranuša ar lepnumu piebilst, ka nākusi arī ar savu redzējumu Jūrmalas attīstībai. Pašvaldības līmenī gan ne visu varot atrisināt, tāpēc valsts mērogā būtu jādomā par aktīvāku tūrisma nozares atbalstu – PVN samazinājumu, mārketingu, kā arī darbaspēka kvalitātes uzlabošanu un nozares profesiju popularizēšanu. «Tehnikums it kā ir, bet patiesībā nav. Darbinieku trūkst, un apmācība ir ļoti atrauta no reālajām vajadzībām,» saka Siranuša. Tāpēc oficiantus, daļēji arī pavārus, nākoties mācīt pašiem. «Apmācītu cilvēku ir maz, uztaisiet pavāra profesijai prestižu!» rosina Siranuša. 

Viņai pašai gan esot ļoti paveicies ar darbiniekiem. «Personāls lielisks, es dievinu mūsu darbiniekus, viņi ir ļoti strādīgi. Ja ko sliktu izdara, viņiem ir kauns, tā ir ļoti liela vērtība!» Viņasprāt, tūrismā un restorānu biznesā konkurence ir sīva, taču kopējiem spēkiem, iesaistoties uzņēmējiem, pašvaldībai un valstij, Latvijai būtu iespējams ievērojami vairāk piesaistīt tūristus.

Valodas barjeras darba procesā īsti neizjūtot. Pati jau pirms pārvākšanās uz Latviju mācījusies latviešu valodu, jo patīk valodas. To apgūst arī bērni, un vecākais dēls, piestrādājot kafejnīcā, jau palīdz cilvēkus apkalpot latviešu valodā. «Man ir arī darbinieks no Krievijas. Mēs abi ar viņu šodien sarunājāmies latviski,» smejas Siranuša. «Es domāju, ka arī tā ir mūsu loma – mēs patiešām ar cieņu izturamies pret valsti, tās valodu un kultūru. Iespējams, man palīdz tas, ka es pati zinu, ko nozīmē būt mazai nācijai,» viņa saka. Siranuša ir armēniete, kas visu mūžu nodzīvojusi Krievijā «apstākļos, kad nacionālajai pazīmei dažkārt bija nozīme», tāpēc viņa uzskata, ka cilvēks «nedrīkst celt savu pašapziņu tikai pēc tā, pie kādas nacionalitātes pieder».

Vienlaikus Latvijā viņa izjūt nošķirtību starp latviešiem un krieviem. «Kā citas mazas nācijas pārstāve varu teikt – nesen [ārzemju presē] lasīju interviju ar kādu man pazīstamu puisi, arī armēni, un viņš teica: ziniet, ir jābeidz dzīvot pagātnē un atrasties upura lomā, jāiet tālāk un jādomā par nākotni, kā padarīt to labāku,» atstāsta Siranuša. «To viņš teica armēņiem, bet principā es domāju, ka var piemērot arī situācijai Latvijā,» saka Siranuša. Viņa stāsta, ka izdomājusi jaunu projektu – veidot integrācijas bērnudārzu, kur kopā mācīties dažādu tautību bērniem. «Un nekā – nenāk pie manis latvieši!» viņa smejas. «Integrācija šobrīd izpaužās tā, ka mēs viņiem [bērnudārza mazuļiem] vienkārši mācām latviešu valodu.» Politikai līdzi Siranuša nesekojot, taču uzskata, ka latviešiem nevajadzētu baidīties no lielā kaimiņa. Kā ticīgs cilvēks viņa dzīvo pēc principa «dzīvo un lūdzies» un tic, ka viss beigās būs labi.

«Te laiks rit citādi»

Ar apmešanos Latvijā saistītos datumus Katerinai Gordejevai ir viegli atcerēties. «Darījumu par zemes iegādi noslēdzām, kad iesēdināja [Alekseju] Navaļniju, bet noformējām – kad Putins paziņoja, ka būs mūžīgs prezidents,» viņa uzskaita. Četru bērnu mamma, žurnāliste, Atvērto lekciju cikla organizatore. Nekustamo īpašumu Cēsu apkaimē, Amatciemā, viņas ģimene iegādājusies 2012. gadā, «jo iemīlējos šajā vietā», taču sākotnēji neesot domājuši pilnībā pārcelties uz Latviju. Kad krievu medijos viņa nonākusi varai neērto sarak-stā, darbu vairs nav varējusi atrast, arī citi apstākļi sakrituši tā, ka  dzīve Latvijā «no varianta B kļuva par pamata stratēģiju». «Tagad varu arī pastāstīt, kā es dzemdēju Rīgas Dzemdību namā. Tā, kā bija ar ceturto bērnu, vēl nekad nav bijis!» slavē Katerina, kura nupat pasaulē laidusi jaunāko atvasi. «Nebija vainas apziņas, ka esi stāvoklī, ka tev ir vajadzīga palīdzība – pilnīgi cita filozofija,» viņa skaidro.

Ģimene uz Latviju pārcēlusies no Pēterburgas. «Darba nav, attīstības iespēju arī nav. Dzīve diezgan smaga, un visu laiku atrasties konfrontācijā ar apkārtējo pasauli ir diezgan grūti un – galvenais – bezjēdzīgi,» viņa skaidro situāciju Krievijā. Ar dzīvesbiedru – skolotāju un arī žurnālistu – izlēmuši, ka «vienkāršāk ir sākt dzīvi no jauna, bez antagonisma un vēlmes mainīt pasauli, ko citi nevēlas», viņa stāsta par ģimenes lēmumu aizbraukt. «Cilvēkiem [Krievijā] patīk tā dzīvot, tu nevari viņus pārliecināt, viņu ir nospiedošs vairākums. Varbūt ne 86%, bet drusku mazāk vai vairāk – tas nav svarīgi, bet viņi jūtas komfortabli.» Latviju pastāvīgai dzīvesvietai izvēlējušies un 2015. gada nogalē pārcēlušies, jo «šeit ir skaisti, te ir labvēlīga vide, tā ir Eiropa».

No ieceres dzīvot Amatciemā gan pagaidām nācies atteikties, jo, kā pati saka, viņi neesot «jaunie krievi», kas var atļauties neko nedarīt un dzīvot no uzkrājumiem, bet darbs saistās ar Rīgu. Jau kopš 2012. gada Katerina organizē Atvērtās lekcijas – pasākumus, kuros Krievijā uzstājušies tādi cilvēki kā politiķis Mihails Gorbačovs, mūziķis Andrejs Makarevičs, kosmonauts Aleksejs Ļeonovs un citi. Taču sākušās grūtības ar pasākumu organizēšanu. Piemēram, Novosibirskā cits pēc cita atteica telpas Makarēviča, [kurš asi kritizēja Krimas aneksiju], lekcijai, bet raksta tapšanas laikā Katerina atsūta ziņu, ka Krievijas drošības iestādes veikušas kratīšanu bibliotēkā Pēterburgā, kur notikušas līdzīgas publiskās tikšanās. Tāpēc viņa Atvērtās lekcijas pārcēlusi uz Rīgu, tās reizi mēnesī notiek kinozālē Splendid Palace. 

Šeit kā lektori uzstājušies Eho Moskvi redaktors Aleksejs Venediktovs, režisors Kirils Serebreņņikovs, mūziķis Andrejs Makarēvičs, kinorežiors Aleksandrs Sokurovs un citi. «Šeit vismaz ir vairāk vai mazāk vārda brīvība,» saka Katerina. Viņa salīdzina – Rīgā «atnāks vai neatnāks uz lekciju ir jautājums par lektora svarīgumu, nevis politiku, Krievijā tas bija politisks jautājums». 

Te viņas lekcijas apmeklē gan latvieši, gan krievi, taču kopumā, dzīvojot Latvijā, izteikti jūtama sabiedrības sašķeltība. «Eksistē neredzama robeža starp latviešu un krievu pasauli. Man tas šķiet nesaprotami. Neliela valsts, bet sajūta, ka cilvēki cenšas ienīst cits citu ļoti noslēgtā telpā,» saka Katerina, tēlaini salīdzinot situāciju ar grupiņu uz dreifējoša ledus gabala. «Uz tā ir septiņi latvieši un trīs krievi vai vienalga, kādās proporcijās. Visi peld uz viena ledus gabala, taču viņi cenšas nevis kopīgi izglābties, bet cits citu nogrūst nost.» Viņasprāt, vienīgais veids, kā augt un attīstīties, ir citam citu atbalstīt. Kā atrast tiltus starp abām pusēm? «Nāciet pie mums uz lekcijām, tiešām! Vajag sarunāties citam ar citu. Vienalga, kādā valodā,» saka Katerina. «Zinu krievus, kas principiāli nerunās latviski… Bet nevar šos krievus no Latvijas izdzīt. Mūs var, bet tos, kas šeit ir izauguši, nevar, viņi šeit dzīvos, viņiem būs bērni un mazbērni.» 

Pēdējā laika iniciatīvas grozīt likumu par uzturēšanās atļaujām, paredzot iekasēt papildu naudu par šo atļauju pagarināšanu, Katerina uztver ar satraukumu. «Mums uz pieciem cilvēkiem tie būtu 30 tūkstoši eiro. Tā ir liela nauda, mēs to nevarēsim samaksāt,» saka Katerina. Ģimene nevēloties atkal meklēt jaunu valsti dzīvesvietai. «Mēs nevaram visu laiku bēguļot. Mēs maksājam nodokļus, mēs neesam muļķi. Man liekas, ka varam būt Latvijai noderīgi, katrā ziņā mēs cenšamies.» Visa ģimene tagad mācoties latviešu valodu, arī bērni, kas šobrīd iet ebreju bērnudārzā un paralēli jau no mazotnes apgūst vairākas valodas. 

Ko pārcelšanās uz Latviju mainījusi viņu dzīves uztverē? «Es kā pilsētas cilvēks sāku iemīlēt dabu un mēģinu iemīlēt Baltijas jūru. Pagaidām nesaprotu, ko ar to iesākt, bet bērni dievina,» saka Katerina. Ir vēl viena lieta: «Te laiks rit citādi. Laika ir vairāk.» Viņa stāsta, ka Maskavā dienas laikā varot paspēt izdarīt «aptuveni divas lietas, pārējo dienas daļu tu pavadi automašīnā sastrēgumos». «Ja strādā, tad bērnus neredzi nekad. Šeit gan bērnus redzi, gan darbus vari izdarīt.» Cilvēku temperaments gan esot «ne visai», latvieši šķietot auksti, atsvešināti.

Lai arī pati organizē Atvērtās lekcijas, Latvijā nonākusi pie secinājuma, ka šeit ikdienā par vēsturi labāk nerunāt. «Tā ir tik sāpīga tēma visiem. Tik daudz nepatiesu apvainojumu cits citam izsaka gan no vienas, gan no otras puses. Acīmredzot vēl ir pārāk sāpīgi par to runāt,» saka Katerina, citējot savulaik Tolstoja teikto, ka «cilvēku nevar padarīt iekšēji brīvāku, nekā viņš patiesībā ir». Viņasprāt, ne tikai šajā, bet arī citos jautājumos būtu lietderīgāk mazliet atkāpties no «eiropieša skatpunkta» un mēģināt vairāk iedziļināties. «Es jums minēšu piemēru, Vitālija Manska šeit rādīto filmu par Ziemeļkoreju,» stāsta Katerina. «Mēs skatāmies uz notikumiem tur no eiropiešu skatpunkta un domājam – nabadziņi, kā gan viņi tur dzīvo, tā gribas viņus izglābt.» Taču, viņasprāt, nekādas pārmaiņas no ārpuses nav iespējamas, ja pati tauta to nevēlas un par to necīnās. 

«Paskatieties, ko amerikāņi izdarīja Tuvajos Austrumos un arābu valstīs ar savu izpratni par demokrātiju,» saka Katerina. «Viņi dzīvo tā, kā dzīvo, un nākt ar savu priekšstatu par ideālo pasauli un tagad to uzbūvēt – nav mums tādu tiesību.» Viņa pati gan šobrīd neredz jēgu savā dzimtenē Krievijā cīnīties par pārmaiņām, jo pārliecinošam vairākumam esot labi tā, kā ir. «Demokrātijas centieni Krievijā nav iedzīvojušies tāpēc, ka tie nākuši no augšas,» saka Katerina, savukārt attālāk no megapoles «cilvēki vispār nav pamanījuši pārmaiņas un joprojām domā, ka dzīvo Brežņeva laikos».

Steiks uz alkšņa

Posted on jūlijs 20, 2016 by - Veiksme

Andris Griķis radījis lielāko kokogļu biznesu Baltijā un 75% no saražotā eksportē uz Franciju. Trešo vasaru uz alkšņa kokoglēm Marienburg var grilēt arī Latvijā

Andris Griķis ir labi iekārtojies. Birojs atrodas ēkā Ķīpsalā, sauktā par stikla bumbieri. Tā pirmajā stāvā ir restorāns Ostas skati. Pusdienās Griķis var ēst steiku, kas grilēts uz Marienburg oglēm. Pavārs Ingemārs Ladigs, fotosesijai aizlienējot grilu, stāsta, ka ogles iecienījis, jo tās ir labas ar to, ka nav smalkas. «Lielākā ogles vērtība – ja tā sagatavota no viena diametra alkšņa un ilgāk uztur temperatūru.»

Biroju ēkā neatrast kabinetu ar  uzrakstu «Marienburg» uz durvīm. Ogļu ražotne atrodas Alūksnes novada Zeltiņos, un Andris Griķis to dodas apraudzīt reizi gadā. Ikdienā viņam ir otrs bizness – e-pastu serviss Inbox.lv, kas darbojas arī ar mārketingu un reklāmu. Mūsu saruna notiek Inbox birojā.

Nav tāda jautājuma, ko Andris Griķis nevarētu atbildēt par savu biznesu. Brīvi nosauc apgrozījumu (ap diviem miljoniem), peļņu (vidēji 200-400 tūkstoši eiro), saražotās tonnas gadā (3000) un neslēpjas aiz frāzes «komercnoslēpums.» Šķiet, tas arī ir viens no viņa veiksmes principiem: runāt bez aplinkiem, tādējādi nezaudējot laiku.

Nopērk fabriku

Pēc izglītības ekonomists, Griķis ir uzņēmējs jau 21 gadu. Septiņus gadus strādājis finanšu jomā Maskavā, taču 1998. gadā Krievijā bija krīze, un gadu pēc tās Andris atgriezās Latvijā. «Dzīvot vajadzēja, tāpēc uz brīdi kļuvu par finanšu konsultantu. Uzradās pilsoņi, kuri stāstīja, ka Latvijā jāceļ kokogļu fabrikas pēc holandiešu tehnoloģijas,» atceras Griķis. Viņa uzdevums bija veikt izpēti, vai kokoglēm ir potenciāls. Apbraukāja esošās fabrikas, apjauta izejvielu pieejamību.

«Biznesi var rasties vai nu uz zināšanu, vai izejmateriālu bāzes. Naftas mums nav, dārgakmeņu arī ne, taču ir alksnis. Tā ir meža nezāle, kas vairojas bez sava gala.» Tā konsultants Griķis ieteica, ka kok-ogles ir labs bizness.

Pats metās darboties IT jomā, pārpērkot un uzlabojot e-pastu servisu Inbox.lv. Un kopā ar domubiedriem nodibināja uzņēmumu Datoru drošības tehnoloģijas, kas nodarbojas ar datorvīrusu ķērāja Kaspersky Lab produktu izplatīšanu. «Un tikai nevajag stāstīt, ka Latvijā nav IT tradīciju! Mans tēvs 70. gados Cietvielu fizikas institūtā strādāja pie meinfreimiem – datoriem, kas aizņem ap simt kvadrātmetru. Mamma – gumijas tehnoloģe. Tā ka ķīmiskie un ražošanas procesi arī man nav sveši.»

Vēl gadus sešus pēc fabriku apbraukāšanas Griķa prātā ogles ienāca ik pa laikam. Līdz dienai, kad viņš ar māsasvīru sāka štukot – varbūt uzcelt fabriku? Meklēja piemērotu vietu, kur tuvumā būtu izejvielas. Piestāja Alūksnes puses Zeltiņos, netālu no bijušās padomju militārās raķešu bāzes. Tur jau darbojās kok-ogļu fabrika. Latviešu uzņēmums ražoja privāto preču zīmju kokogles klientam, kas tās izplata Francijā. Francūzim Anrē. Fabrika bija neliela, ne visai labi organizēta.

Griķis paņēma kredītu un 2006. gadā fabriku nopirka. Turpināja sadarboties ar Anrē, kurš ogles iepērk no fabrikām visā Eiropā. Ar viņa līdzdalību arī uzcēla noliktavas, fabriku labiekārtoja, un tā turpināja darbu. SIA KRK Vidzeme sāka darboties ar pilnu jaudu, un drīz vien ogles ieguva titulu «Latvijas gada eksportprece».

Pašiem savs zīmols

Tas bija 2012. gads, kad franču lieltirgotājs teica, ka ogles diezcik labi vairs nepērk. Esot pārprodukcija. Samazinājās to cena. Griķis saprata, ka jāattīsta savs zīmols un jātirgo ogles Latvijā un Eiropā. «Pie pudeles vīna jau francūzis bija gana izstāstījis par biznesu. Viņš pat ir radījis Francijā jaunu kategoriju – Baltijas kokogles. Tas ir vairāk nekā skaidrs, ka Latvijas alksnis ir labs un piemērots koksēšanai.»

Griķis nolēma startēt premium klasē un piedāvāt restorānu cienīgas ogles cilvēkiem ar vidēji augstiem ienākumiem. Nozīmoloja ogles pēc pilnas programmas – logo ar sarkanu ugunsgaili, izstrādāja mājaslapu. «Fotosesija oglēm bija sava, nevis no Shutterstock fotobankas sagrābstīta,» – tā Griķis. Par norādi, ka tieši šovasar Marienburg ogļu maisu reklāmas redzamas visā Rīgā, saimnieks smejas – divus gadus iepriekš arī bija. Nez kāpēc cilvēki preci pamanot trešajā gadā. «Es nezinu, kas tas ir, bet par to varētu grāmatu rakstīt. Trešajā gadā kaut kas sāk kustēt. Ogļu bizness – tie ir gadi. Tas nav tā: ieraudzīju jaunas ogles, nopirkšu. Cilvēkam kaut kur tās jāredz darbībā, lai novērtētu. Sajustu atšķirību.»

Marienburg ogles ir no alkšņa. Tie ir veseli alkšņa gabali, kas koksēti jeb pārvērsti par ogli. Tas ir ķīmisks process, saukts par pirolīzi, kad koku karsē augstā temperatūrā bezskābekļa vidē. Ražotnē tam paredzētas trīs lielas krāsnis. Pirolīzes procesā radušās atgāzes turpat arī tiek sadedzinātas. «Mēs strādājam visu gadu, jo atdzesēt krāsni prasīs nedēļu, iekurināt – trīs dienas,» stāsta uzņēmējs, kurš pats ražotnē iegriežoties reizi gadā. Ar visiem 50 darbiniekiem labi tiekot galā ražotnes direktors. Darbs neesot nekāds tīrais, tāpēc jālieto aizsargmaskas. Ogļu pakošana ir roku darbs: lai veselie alkšņa gabali nesabirzt mazās drumslās. Griķis precizē: «Ar mēslu dakšām ogles grābj un ber maisos.»

Par fabrikas kaitējumu apkārtējai videi tiek maksātas kaitīgo izmešu nodevas. Lai sāktu biznesu, vajadzēja iziet birokrātijas procedūras, jo kokogļu ražošana ir ķīmiskā rūpniecība. Sertificēšanās  atbilstoši Eiropas prasībām izmaksājusi ap 100 000 latu. «Es zinu ražotājus, kas strādā neatbilstoši normām, taču to neviens nekonstatē. Nesaku, ka citas ogles ir kaitīgas, bet tās ir nenosakāmas. Nesertificēta ķīmiskā produkcija nozīmē to, ka tu nezini, kas tajā ir iekšā.»

Somiem patīk

Lielāko daļu kokogļu tirgus Eiropā aizņemot ogles no Āfrikas. Tādas ogles kā Marienburg Latvijā aizņem ap 15% no visa ogļu tirgus. «Bet mēs neesam dārgākās ogles. Pats augšgals un smalki restorāni lieto ozolkoka ogles, jo tās deg dienu,» zina stāstīt Griķis. Viņa partneris Francijā, kurš biznesā ir kopš 1979. gada, tirgojot arī ošu un ozolu, taču kā kamīnmalku. «Jo smalkais parīzietis, kam kamīns maksā pie simt tūkstošiem eiro, neliks bērzu, kas dūmo un ātri deg. Osis grūti aizdegas, bet ilgi deg. Ozols vēl ilgāk. Alksnis kamīnam neder – pārāk maza siltumatdeve.»

Marienburg ogles deg aptuveni 30 minūtes, un uz iepakojuma rak-stīts, ka aizdedzināšanai nevajag lietot speciālo šķidrumu. «Tur nav nekāda know-how. Alksnis tāds Latvijā aug,» Griķis saka. Pirms koksēšanas alksni kaltē aptuveni trīs mēnešus. Gadā ražotne patērē 33 000 kubikmetru alkšņa. To piegādā gan lielākas mežizstrādes kompānijas, gan mazas saimniecības. «Ja zemniekam galīgi nav naudas, tad ar huskvarnu izgriež alkšņus.» To cena tagad ir 18 eiro par kubu. Stipri augusi, jo pirms 15 gadiem bijuši nieka 7-8 lati. Turklāt Eiropa maksā par alkšņu izciršanu ceļmalās, mežmalās. Pašas ražotnes budžetā ES projekti gan patlaban neienes naudu. «Esam reiz mēģinājuši piesaistīt Eiropas naudu – tā jātne ir lielāka par labumu,» smejas Griķis. Daudz Latvijas alkšņa aizceļojot uz Zviedriju papīrmalkā. Arī kurināmajā, un zviedri par to vēl saņemot subsīdijas: nav svarīgi, vai nocirsts Latvijā vai Zviedrijā, jo kurina zaļi.

Runājot par Zviedriju, uzņēmējs ik pa laikam izmet pa kādai dzēlībai. Gribējuši turp eksportēt ogles, taču zviedri prasot FSC (Forest Stewardship Council) sertifikātu – sociāli atbildīgs un videi draudzīgs meža apsaimniekošanas standarts visā pasaulē. Latvijas valsts mežiem (LVM) tāds ir, turpretim mazajiem zemniekiem nav. Un iepirkt alksni tikai no LVM ir dārgi. Zviedri vēl prasījuši, lai uzrāda sertifikātu, ka ražotnē nenodarbina bērnus. Marienburg gan turpinās tēmēt uz Zviedrijas tirgu. Norvēģijā un Somijā jau ir izdevies iekļūt. «Somi pilnīgā sajūsmā. Nolikuši mūsu ogles tādā Sky & more tipa veikalā pašā labākajā vietā, blakus grilējamai gaļai,» Griķis lepojas. Somi viņu atrada paši. Precīzāk – soms, kurš dzīvo Lietuvā un bija pamēģinājis ogles.

Zīmols ir attaisnojies. Tikai jāturpina strādāt. Griķis smejas, ka tuvāko desmit gadu laikā jāuzbūvē vai jānopērk trīs fabrikas, lai var apgādāt ar oglēm Eiropu. Alksnis pietiekami resns un oglēm vajadzīgajā vismaz 6 cm diametrā izaugot pāris gados. Ar ozolu gan švakāk, kaut gan gribētos taisīt ogles arī no tā. «Netrūkst sludinājumu, ka pārdod ozola zarus un atgriezumus, taču dabūt piecas kravas mums bija izaicinājums,» Griķis atceras. Nokoksējuši ozolu, un sanācis labi. Ogles grilā turējušās karstas ļoti ilgi. «Tas bija tikai eksperiments. Tagad man ir mērķis Marienburg dabūt dziļāk Eiropā. Momentā tas nenotiks. Ogles ir ilgs bizness.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Izdomāt kaut ko jaunu, jo rutīna nogalina.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Vajadzēja agrāk taisīt savu zīmolu. Vajadzēja mainīties, jo rutīna taču nogalina.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Bizness ir divos gadījumos: ja esi sapratis, ko vari paveikt labāk nekā citi; vai izdomā kaut ko jaunu – kas Latvijā gan ir nereāli.

Fricis Kalvelis, radījis elektrovelosipēdu

Posted on jūlijs 13, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Elektrovelosipēda un guļamvelosipēda apvienojums. Tas ir Friča Kalveļa izgudrojums. Ap 40 kg smags, ar kruīzkontroli, attīsta ātrumu līdz 50 km/h. Elektrovelosipēds ir Friča bakalaura darbs Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļā. Novērtēts ar deviņām ballēm. Kāpēc ne desmit? «Atzīme man nav svarīga, esmu priecīgs par paveikto. Deviņi tāpēc, ka, pirmajā mēģinājumā taisot korpusu, nesacietēja kompozītmateriāls. Pārdevējs nebija piejaucis vienu sastāvdaļu. Tas mani atmeta uz 20 dienām atpakaļ,» Fricis rāda uz riteņa korpusu, kas tapis no oglekļšķiedras un stiklšķiedras. Padomus, kā būvēt velosipēdu, viņš atradis internetā. «Tas šobrīd ir mans lielākais skolotājs.»

Braucamajam ir vārds – Boa. «Esmu vizuāli domājošs cilvēks. Kad taisīju formu, atcerējos zīmējumu no grāmatas Mazais princis, kur čūska bija aprijusi ziloni. Trīs burtus «boa» logotipā izveidoju tā, lai tie izskatās kā trīs riņķīši.» Boa nebūs paliekošs nosaukums, un arī konkrētais elektrovelosipēds ir tikai prototips. Fricis to aktīvi testē. Grib padarīt vieglāku, vairākas tērauda detaļas veidojot no alumīnija. «Nav viegli atrast darbnīcu, kur sametināt šādu alumīnija detaļu. Lai to izdarītu, vedu Boa pie tēlnieka Gļeba Panteļejeva.»

Fricim allaž patikuši velosipēdi, un sen gribējis uzmeistarot savu. Par labu elektrovelosipēdam izlēma, jo elektriskie dzinēji ir ekoloģiskāki, ekonomiskāki, un vispār – tajos ir nākotne. «Kad ieraugu Rīgas ielās Teslu, spiedzu kā maza meitene,» Fricis smejas. Boa var nobraukt 50 kilometrus. Ar noteikumu, ka iepriekš divas stundas ir uzlādēts. Lai to izdarītu, Fricis riteni stiepj vairākus stāvus pa kāpnēm uz dzīvokli. Boa gan ir arī alternatīva – kamēr brauc ar dzinēja spēku, paralēli var mīt pedāļus, tādējādi saražojot papildu elektrību. «Braukt ir ērti, tikai jāpiešaujas. Vējš nesitas sejā, mugura nesāp. Rietumeiropā daudzi brauc tieši ar guļamajiem velosipēdiem.» Ikdienā Fricis pārvietojas arī ar longbordu. Nesen festivālā Playground dejošanas sacensībās uz longborda viņš ieguva pirmo vietu. 

Fricis strādā Design Factory. Tā ir firma, kas darbojas ar produktu dizaina izstrādi un inženieriju. «Man ir dizaina un mākslas izglītība, taču milzīgs caurums ir inženierijā. Labi, ka mums ir savi inženieri. No viņiem apgūstu to, ko vēl nezinu,» saka Fricis un norāda uz biroju, kas atrodas RTU telpās Ķīpsalā.

Patlaban Fricis rada elektriskās ģitāras pedāļa dizainu. Pašu pedāli taisa latviešu start-up uzņēmums. «Esmu iecerējis smuku pedāli, no tērauda.»

Tīrā līnija

Posted on jūlijs 13, 2016 by - Laukos

Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Nu jau trešo vasaru žurnālā publicējam stāstu sēriju par pilsētniekiem, kas iekopuši lauku mājas. Šoreiz – mākslinieces Ievas Maurītes ģimene, kas uz Sīkragu Kurzemē brauc jau kopš 80. gadiem. Askētiskā ainava veidojusi mākslinieces rokrakstu un dvēseles harmoniju

Saulriets ir pilnīgi obligāts, Ieva Maurīte paziņo. Acis nozib sievišķīgi koķeti, taču arī kategoriski. Lai gan nesen atnākusi no pastaigas pie jūras, viņa izpēta, cik augstu lielais spīdeklis vēl turas virs horizonta. Ieva nesaprot rīdziniekus, kuri, atbraukuši uz tālo Kurzemes jūrmalu, laiž garām tādu skaistumu. Tepat aiz piekrastes priedītēm – katru vakaru citi toņi, atspīdumi un mākoņu formas! Sīkraga liedagā rieta vērošanā viņas ģimene – mamma māksliniece Dace Pētersone, tētis vēsturnieks Jānis Maurītis un vīrs žurnālu mākslinieks un redaktors Arnis Martinelli – parasti ir viskuplāk pārstāvētā.

Varbūt kādam uz jūrmalas celiņa vajadzētu tirgot biļetes, lai visiem pielēktu, kas tā par vērtību, viņi pa jokam sprieduši. «Tik un tik – saulriets, tik un tik – zvejnieku nākšana mājās no jūras.» Ieva paimprovizē, tad maina sarunas tematu: «Bet paskaties uz smilgām, vai nav skaistas?» Maurīši izpļauj sētsvidu, taču tam apkārt atstāj vējā viļņojošas smilgas un zilos zvaniņus.

Jēdzienam «lauki» šī dzīvošana īsti neatbilstot. Ieva, kas katru gadu zināmu laiku pavada ne tikai Kurzemes jūrmalā, bet arī sev mīļajā Parīzē, smejas, kad kāds, zvanot no Rīgas, iedomājas: laukos viņa varbūt stāv abām kājām biešu vagā? Liesajā jūrmalas zemē saknes un dārzeņi nepadodas, Maurīši tālab iekopj tikai nelielu «franču dārziņu», kur pārsvarā ienākas garšaugi. Pārtiku dodas iepirkt uz Dundagu, tur ir pienotava ar lieliskiem ražojumiem. Zivis jau gadiem sagādā pazīstama zvejnieku ģimene Pitragā.

Tuvu jūrai un debesīm

Savā vecajā zvejniekmājā, kas 1935. gadā uz Sīkragu pārvesta no citas vietas, Ievas ģimene nav centusies radīt visas pilsētas ērtības, tomēr duša un labierīcības iekštelpās vienkārši ir pašsaprotama ikdienas daļa. Šai ēkai nekad nav pāri brāzies eiroremonts, izlīdzinot katru grumbu. Ir tikai neuzkrītoši apārstēti defekti, piemēram, ķirmju sagrauztās sienas. Sadzīvisku komfortu Ievas ģimenei rada nevis plastmasīga perfekcija, veikalu masveida produkcija, bet vecas lietas. Arī pašu darinātas, acij tīkamas konstrukcijas, kur kādai no detaļām piešķirta otra elpa. Piemēram, izlietni vannas istabā Ieva ieprojektējusi no jūras izskalotā mucā. Rotējošais atspirdzinājumu galdiņš dzīvojamajā istabā uzmontēts uz mammas keramiķes virpas. Interjeru namamāte īpaši neizrāda, neizceļ. Pastāsta sīkāk, ja ko interesantu pamanu un pajautāju.

«Galvenais te ir jūra,» Ieva saka ar lielu respektu. «Jūra ir mana stihija. Vislabāk patīk, kad tā ir gluda kā spogulis un tajā atspoguļojas debesis. Tad tās ir gan augšā, gan apakšā.» Mūsu sarunas galvenā tēma ir āra skati, kā viņa profesionāli definē – askētiskā ainava, plašā perspektīva un debesu klātbūtne.

Sajūta, ka tūdaļ to visu atkal piedzīvos, ziemas beigās liek Ievai priekā un nepacietībā «luncināt asti» tāpat kā četrus mēnešus vecajai sunenei Tutai, kurai šī ir pirmā Sīkraga vasara. «Kāpēc mīlu arī Parīzi – tur jebkur ir plašās debesis,» Ieva iesaucas mirdzošām acīm. Rīga ir būvēta citādi. Ģimenes centra dzīvoklis ir skaists, taču debesu pie logiem tur nav. Blakus esošais Vērmaņdārzs, protams, ir brīnišķīga, zaļa oāze, bet arī tur virs galvas sakļaujas koku zari, acis nevar aizskriet tālumā. Tālab, kad sākas vasara, Ievai vairs nepietrūkst ne Rīgas ielu kafejnīcu kņadas, ne koncertu un festivālu. Mēnešiem ilgi viņa var dzīvot pa Sīkragu. Tas, nevis Rīga, galvenokārt ir viņas lielformāta gleznu iedvesmas avots.  

Maurītes govis, mājas, kuģi, atspulgi ūdenī – viss, izrādās, ir dzimis Sīkragā, kur, tāpat kā Ievas darbos, ainavas līnijas ir tīras, mierīgas un nesamākslotas. Aroda brālis Kaspars Zariņš, ciemos atbraukdams, atzinies, ka tikai tagad saprot, kāpēc viņa savos darbos var atļauties melno, un tie nebūt neizskatās depresīvi. «Daudzi saka tāpat – tur ir miers un harmonija!» Ieva smaida. «Jā, tas viss nāk no šejienes.»

Sīkragu Maurīte atceras jau no padomjlaika skolas vasarām. Maza, priecīga meitene, viņa uz šejieni brauca līdzi vecākiem. Mākslinieku savienības vadītāja Džemma Skulme iekļūšanai slēgtajā zonā, kas sākās no Dundagas, izrakstīja komandējumu cunftes biedriem ar visām ģimenēm. Caurlaides saņemt bija jāiet uz miliciju.

Pati pirmā aci Sīkragam uzlika grafiķe Lolita Zikmane, nopirka te māju. Ievas mammu Daci līdzi atveda Lolitas draudzene Ieva Špillere. Kad Lolitas mājā visiem viesiem kļuva par šauru, Maurīši sāka īrēt istabiņu pie vietējā onkulīša Lorumu Kārļa, inteliģenta kunga, kas savulaik bija beidzis skolotāju institūtu. Sadraudzējās tik ļoti, ka Kārlis Ievai pa jokam draudējis: «Ja neatbrauksi uz manām bērēm, es tev rādīšos sapņos!»  

Atpūta acīm un ausīm

Kas tad tagad – iekāpj mašīnā un piestāj pagalmā! Taču 1982. gadā, kad Maurīši atklāja Sīkragu, nokļūšana tur bija visas dienas autobusa ekspedīcija ar pārsēšanos un reizēm pat nakšņošanu Kolkā. Kāda laime, ja vietu savā moskvičā, sauktā par zaļo vardi, piedāvāja draudzene Māra Muižniece ar vīru Indriķi un bērniem Līvu un Kārli. Visi dzīvoja draudzīgā kompānijā. «Braucām kā uz paradīzi,» Ieva atceras laimīgos brīžus. Ar kalašņikoviem bruņotu armijnieku patruļas, aizliegums no desmitiem vakarā līdz septiņiem no rīta atrasties pludmalē neatbaidīja, absurdās detaļas jau pagaisušas no atmiņas. Tēvs Jānis tik piemin, kā vienreiz, desmitos vakarā ar autobusu ieradies Mazirbē, laidies krūmos, kad sejā prožektoru iespīdinājusi kāda, viņaprāt, robežsargu patruļa. Mobilo telefonu jau toreiz nebija. Nogājis sešus kilometrus līdz Sīkragam un tikai tad uzzinājis, ka, labu gribēdama, pretī ar «zaļo vardi» bija traukusies ģimenes draudzene Māra, centusies dot viņam gaismas signālu.

Paradoksāli – visādi citādi dzīve Sīkragā tolaik bijusi autentiskāka nekā šobrīd, kad te pārsvarā saimnieko tādi paši vasarnieki, kas rudeņos pazūd Rīgas virzienā. Te ir diriģenta Jāņa Erenštreita bērnības mājas, Ieva vēl atceras skanam lībiešu valodu. Sīkragā savulaik ir bijusi arī skola, veikals, pasta nodaļa, zvejnieku autobuss divreiz dienā kursējis uz Kolku un atpakaļ.

Arī govis, kam ir tik liela loma Ievas darbos, turētas pat vairākās mājās, viņa ar iepriekšējo suni Džonīti gājusi pēc piena pie kaimiņienēm Astrīdas un Aijas. Tepat aiz kaimiņa Viļa sētas ganījies gan zirgs, gan govs. Ieva vērojusi galvas sakļāvušos lopiņus, «zirgs laikam domāja, ka viņš ir otra govs, un, kad Vilnis zirgu paņēma, lai vilktu tīklus no jūras, govs neēda un bļāva». Šad tad Viļa saime pārvietojusies pa ciemu kā tāda kavalkāde: saimnieks, govs, zirgs Zvaigznīte un suns Lācis. Tagad Sīkragā govju vairs nav, vienīgais ciema zirgs Karalis, par laimi, acīm apmīļojams tepat netālu, pie tā paša Viļa.

Pie savas mājas Ievas ģimene tika 1992. gadā, kad to vairs nevajadzēja kādam padomju laikos ienākušam kuģa mehāniķim. Tas bija priecīgs, taču nedaudz mulsinošs brīdis. Pārmaiņu laikos atgūtos zemes gabalus daudzi īpašnieki drīz sāka dalīt mazos pleķīšos un izpārdot atpūtniekiem, mākslinieku telpiskā redze to uztvēra jutīgi. Visa ģimene pārdzīvoja, ka klajo ciemu ainavu sašķeļ mazdārziņi, starp vecajām, skaistajām koka mājām izaug dažādas gaumes konstrukcijas.

Maurīši, kuri šurp brauc baudīt klusumu un dažkārt arī Arņa virtuozo klavierspēli, joprojām nevar pierast pie trokšņa un bumsī bumsī mūzikas, kas uzradusies līdz ar jauno laiku atpūtniekiem. «Meklējām klusāko, nomaļāko vietu, kur ne tikai gars, bet arī auss un acs atpūšas, bet vienmēr atrodas kāds idiots… – tā arī uzraksti!» iekarst Ievas mamma Dace. «Tā arī ir piesārņojums. Pie jūras nomestu tukšu pudeli var savākt, skaņu – ne.» Atstāsta kādu gadījumu: cilvēki netālajā Miķeļtornī piecos no rīta, gribēdami tomēr nedaudz pagulēt, dodas izskaidroties uz kempingu, pie  kura dārd mūzika un dejā stutējas piedzēruši jaunieši, bet administrācija atbild: «Viesi par to ir samaksājuši.»

«Cik var samaksāt, lai terorizētu visu apkārtni?» Dace retoriski jautā. «Mums pašiem brauc diezgan daudz ciemiņu, bet te ir jābauda jūras šalkoņa un putnu dziesmas. Te turklāt ir Slīteres nacionālais parks, kur aizsargā putnus un dzīvniekus, vai troksnis arī viņiem netraucē?»

Vienīgā nakts, kad paši atļaujas uzvesties nedaudz skaļāk, ir Jāņi ar dziesmām un zāļu vainagiem. Aizsākuši tradīciju salikt ugunskuru Sīkraga pludmalē no nevajadzīgiem dēļiem, Maurīši piedzīvoja, ka ar laiku sētsvidū sāka piestāt kaimiņi ar līdzīgām kravām, pašsaprotami apjautājoties: «Kur krausim?» Tagad Jāņos šeit mēdz sapulcēties ap 100 cilvēku.

Taču Ieva nedēļu pirms Jāņiem no Rīgas uz Sīkragu ir pārcēlusies, lai ilgāku laiku ražīgi pastrādātu. Manas viesošanās brīdī mājas bēniņos žūst svaigi darbi izstādei Senatne un tagadne, kas oktobrī tiks atklāta Fudžisavā Japānā.

Ikdienas peldes un pastaigas pludmalē dod tik daudz enerģijas! Māksliniece priecājas gan par darbam piemērotām rāmām, lietainām dienām, gan par klusiem vakariem, kad pļaviņā starp māju un jūru nolaidusies migla liecina: rīt gaidāms labs laiks.

«Bez dabas klātbūtnes nespēju. Ziemu Rīgā pārlaižu daudz vieglāk, jo zinu, ka atkal braukšu šurp,» Ieva atzīstas. Viņai ar mammu pat bijusi tāda spēle: ziemā, saulainā dienā apsēsties uz soliņa Rīgas jūrmalā, aizvērt acis un iedomāties, ka tā ir vasara Sīkragā.

Iedvesmojis Sīkrags


Govs kā nesabojātas un tīras dabas zīme. Paliec, 2015.


Māja. No salīdzinoši konkrēta līdz vispārinātam tēlam, lauku māja Ievas darbos jau kļuvusi par simbolu. Katram savs Noasa šķirsts, 2014.


Atspīdums. Horizonta līnija. Augša un apakša. Arī jūrā peldošie kravas kuģi bieži izskatās kā salas ar mājām. Sienas gleznojums Felicity Apartments, 2016.

Tēlnieki līdz kaulu smadzenēm

Posted on jūlijs 13, 2016 by - Dzīve

Kad tēlnieka Ulda Zariņa zīmētie anatomijas špikerīši ar skaidrojumiem kļuva par feisbuka hitu, viņš kopā ar draugu Sandi Kondrātu Kickstarter savāca naudu un izdeva anatomijas grāmatu. Tagad tā ir dižpārdoklis un grāmatas lappuses iegūst trīs un pat četras dimensijas

Kā tad, pasaules līmeņa bizness – purpinu pie sevis, kad vecu koka namiņu un padomju industriālo ēku labirintos Juglā meklēju, kādā caurumā tēlnieki Uldis Zariņš un Sandis Kondrāts veido savu Anatomynext.com. Tomēr viņiem ir taisnība. Divās mazās istabiņās, kurās trūkst krēslu un jebkāda šika, Uldis un Sandis ar savu komandu izstrādā digitālos rīkus, kas mākslinieku vidū visā pasaulē ir ieguvuši milzu popularitāti. Abu grāmata Anatomija tēlniekiem. Izpratne par cilvēka figūru (Anatomy for Sculptors. Understanding the Human Figure), izdota 2014. gadā, tiešsaistes grāmatu lielveikalā Amazon ir viena no visaugstāk novērtētajām mākslas grāmatām. 

Tās popularitāte ir iedvesmojusi radīt Anatomynext.com, kur ir ne tikai grāmatas elektroniskā versija, bet arī mācību materiāli studentiem, skolotājiem, māksliniekiem un spēļu veidotājiem. Lai gan tas vēl nav miljonu bizness, latviešu puišu rosībai ir potenciāls, par ko liecina milzīgā interese. Facebook vietnē, kur mākslinieki ziņo par Anatomynext jaunumiem, viņiem ir gandrīz 78 tūkstoši sekotāju, bet Anatomynext.com ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatījumu. 

Grāmata no špikeriem

«Vislabākā anatomijas grāmata, kāda nonākusi manā redzeslokā. Kā pasniedzējs, kurš specializējas anatomijā māksliniekiem, varu teikt: manā ļoti īsajā anatomijas grāmatu sarakstā tā ir vislabākā. Must have visiem māksliniekiem,» atsauksmēs raksta Rejs Bustos (Rey Bustos). Līdzīgi sajūsmināti ir arī citi, kuri dažādiem vārdiem izsaka vienu un to pašu – eu, kāpēc mums mākslas studiju laikā neko tamlīdzīgu nemācīja? 

Grāmatas galvenais saturs ir ilustratīvas instrukcijas ar vairāk nekā 500 Ulda Zariņa zīmējumiem un 250 fotogrāfijām. Pie zīmējumiem atrodami viegli saprotami padomi, piemēram, ja iztēlē sadala zīmējamo figūru S veida līnijās, viegli konstruēt ķermeņa grafiku un pēc tā arī veidot vai zīmēt. Svarīgi izšķirt visas ķermeņa detaļas, jo «neskaidrs siluets ir figūras klusais slepkava». Pretnostatot seno ēģiptiešu un Mikelandželo skulptūras, Uldis Zariņš norāda, ka simetrija ir iznīcinoša. «Simetriskas figūras izskatās nedzīvas un garlaicīgas,» raksta autors. Šķirstot grāmatu, laiks paiet nemanot. Pētu, kā gulošas sievietes krūšu formu ietekmē gravitācijas spēks un, kāds pārsteigums, sievietēm mugurpusē gurnos virs dibena skaidri iezīmējas rombs, bet vīriešiem – trīsstūris!

Uldis stāsta, ka, strādājot tēlniecībā, sapratis – nav ne grāmatas, ne vietnes internetā, kur vienkopus būtu atrodama visa vajadzīgā informācija par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Šo to viņš atrada Gotfrīda Bammes (Gotfried Bammes) The Artist’s Guide to Human Anatomy, taču tā sarakstīta akadēmiskā valodā, tāpēc pats vajadzīgo tulkoja un veidoja kopsavilkumus. Mācījās latīņu valodu, lai saprastu medicīnas terminus, un taisīja sev špikerus – zīmējumus un foto-grāfijas ar aprakstiem. «Kad parādīju citiem māksliniekiem, viņi prasīja iedot papētīt. Devu. Tad kļuva populārs Facebook, un nodomāju – nav jātur svece zem pūra, jārāda cilvēkiem! Drīz vien man bija 12 000, tad 20 000, tad 25 tūkstoši sekotāju,» Uldis stāsta, kā nonācis līdz domai, ka paša veidotie zīmējumi, fotogrāfijas un apraksti jāpadara pieejami interesentiem. 

Sākumā bija doma izstrādāt lietotni par cilvēka anatomiju. Nopelnīt ar to kaudzi naudas un atlikušo dzīvi vairs nestrādāt. «Toreiz vēl nezināju, ka nestrādāt ir garlaicīgi,» saka Uldis. Tad kāds ieteicis, lai labāk veido grāmatu. Būs grāmata, būs arī materiāls simt lietotnēm. «Biju vīrietis pēc 35 gadiem, un tas ir vecums, kad gribas zināšanas nodot citiem,» pašironiski turpina Uldis. 

Tikai viena problēma – lai izdotu grāmatu, vajag naudu, un ceļojošam smilšu un ledus skulptūru tēlniekam, kāds bija Uldis, tādas nebija. Ieteikums izmantot pūļa finansējuma vietni Kickstarter nederēja, jo 2012. gadā tā bija pieejama tikai ASV rezidentiem. «Uzrakstīju saviem atbalstītājiem «uz redzēšanos». Turpināšu kasīt smiltis un taisīšu špikerīšus,» atceras Uldis. Bet tad Vācijā smilšu skulptūru festivālā viņš satika senu draugu Sandi Kondrātu. Dzerot tēju un pļāpājot, atklājās, ka Sandis ir apprecējis amerikānieti un nesen ieguvis zaļo jeb imigrantu karti. Viņš arī bija nonācis pie domas, ka ir laiks pārtraukt smilšu un ledus tēlniecību. «Toreiz martā Vācijā bija 16 grādu zem nulles. Mūsu skulptūras naktīs sasala, no rīta tās vajadzēja atkausēt, lai turpinātu darbu. Auksts, drēgns, pretīgs, liels nogurums, bet Sandis kādu vakaru teica: «Uzfilmējam video Kickstarter un sākam vākt naudu grāmatai. Saņemies, es tevi pēc 15 minūtēm gaidu pie skulptūrām, filmēsim video!»» stāsta Uldis. Viņš ir mākslinieks un ideju ģenerators, kurš daudz strādā un domā racionāli, bet Sandis ir, pēc paša vārdiem, supercrazy optimists, kas nenoguris meklē iespējas īstenot idejas. Kickstarter 381 cilvēks uzticēja abiem puišiem 22 580 ASV dolāru, un viņi gada laikā izveidoja grāmatu, ko izdeva ASV. Tā kļuva par vienu no populārākajiem anatomijas mācību materiāliem.   

Tā sākās Ulda un Sanda ceļš uz Anatomynext. Abi atzīst – nekad nebūtu nonākuši pie domas par grāmatu un citiem mācību materiāliem, ja desmit gadus nebūtu darbojušies smilšu un ledus tēlniecībā. «Daudzi profesionāli tēlnieki baidās no ledus un smiltīm, jo šīs skulptūras tiek uzskatītas par subkultūru, kas der tikai izklaidei. Bet viņi aizmirst vienu – tehniski ir jāstrādā tikpat nopietni, cik izmantojot citus materiālus,» saka Uldis, kurš ir arī lektors Mākslas akadēmijā. «Monumentālajā tēlniecībā, kādas Latvijā diemžēl vairs nav, darbs ar ledus un smilšu skulptūrām ir vislabākā skola. Jo tēlnieki, kas kādreiz strādāja ar granītu, pusgada laikā varēja uztaisīt vienu pieminekli. Bet šādos skulptūru festivālos menedžeris var paprasīt: «Piecās dienās vari pabeigt? Bet vai vari mazliet citādi? A šitā vari? A tā?» Ir pilnīgi citi pagriezieni, domāšana attīstās straujāk.» Viņi nekautrējas no savas smilšu skulptūru tēlnieku pagātnes. 

Daudzveidības skola

Sandis un Uldis iepazinās 90. gados Dizaina un mākslas vidusskolā, ko ierasti sauc par lietišķajiem. Abi apguva tēlniecību, bet dažādos kursos. «Atnācu no Talsiem uz Rīgu mācīties, bet tur Uldis, ļoti talantīgs. Viņš man bija paraugs. Es arī gribēju tik superīgi veidot, būt tikpat pašpārliecināts,» atceras Sandis. 

«To es nezināju,» smaida Uldis. «Es savukārt apbrīnoju Sandi, kurš toreiz kala granītu, kas ir ciets, nepakļāvīgs materiāls. Jābūt neatlaidīgam, spītīgam, spēcīgam. Mūsdienu komfortablajos apstākļos, kuros drēbes mazgā veļas mašīna, traukus – trauku mašīna, darbs ar granītu ir kā verdzība senajā Ēģiptē. Tāpēc apbrīnoju 17 vai 18 gadus veco Sandi, kurš viens pats kala granītu. Kad 2003. gadā man piedāvāja veidot pieminekli nedzimušajiem bērniem, turklāt 12 dienu laikā, nodomāju – bet ir taču Sandis, viņš no granīta var brīnumus uztaisīt! Kas nav iespējams parastiem cilvēkiem, viņam ir. Piezvanīju, izstāstīju par piedāvājumu, viņš padomāja un teica – O.K.»

«Tā sākās mūsu draudzība,» saka Sandis. Abi pamīšus jautri izstāsta, kā tapa pirmais kopdarbs. Pēc diviem gadiem Sandim piedāvāja piedalīties smilšu skulptūru festivālā Somijā, viņš paaicināja līdzi Uldi. Drīz abi kļuva labi pazīstami smilšu un ledus skulptori, kurus aicināja uz dažādām pasaules vietām. Sandis ir saskaitījis, ka desmit gadu laikā gan kopā, gan atsevišķi bijuši 33 valstīs. «Attīstījām prasmes skulptūru veidošanā, apguvām svešvalodas un iepazinām dažādas valstis, kultūras un cilvēkus,» saka Sandis. Visā, ko dara, viņš saskata ieguvumus. 

«Tas ir smags darbs, tā nav ceļošana,» Uldis ir piezemēts. «Es to pielīdzinu dzīvei armijā. Šāda pieredze atveseļo attieksmi pret dzīvi, darbu, pret visu. Smilšu skulptūru mākslinieku vidū nav neviena, kas būtu konservatīvs un turētos pie noteiktām tradīcijām un vērtībām. Daudz braukājot pa pasauli, cilvēks saprot, ka viss plūst un mainās, arī vērtības. Runājot ar dažādu kultūru un reliģiju cilvēkiem, strādājot kopā, izaugsmes iespējas ir daudz lielākas.»

Pēc desmit gadu pārmaiņu pilnas dzīves Sandis un Uldis nosprieda, ka ir pienācis laiks kam stabilam. «Māksliniekiem, kuri braukā pa smilšu un ledus skulptūru festivāliem, bieži jautā: ar ko tu nodarbojies normālajā dzīvē?» turpina Uldis. «Sapratu, ka jau desmit gadus neesmu normālā dzīvē. Man bija izveidota ģimene, pirms sāku nodarboties ar smiltīm. Bērni auga, kļuva lielāki un sāka prasīt mammai – kur tētis? Mammai bija grūti noformulēt atbildi.»

Pasmaidot ar lūpu kaktiņu, Uldim ir viegli paskaidrot, kāpēc pēc grāmatas iznākšanas abi nolēma ķerties pie digitālās versijas izstrādes. Kļūst skaidrs, kāpēc Sandim, kurš dzīvo Sietlā, nav iebildumu strādāt attālināti, bet Uldim vienalga, ko citi domā par necilajām telpām Juglā, kurās viņš diendienā strādā kopā ar informācijas tehnoloģiju speciālistu Jāni Kondrātu un biznesa attīstītāju Reini Znotiņu. «Te ir Rīga, ģimene, Jugla, Velnezers un Mego,» Uldis patosu piezemē ar joku. «Man vairāk neko nevajag. Pabeidzu darbu pie viena projekta, ķeros pie nākamā.»

Zīmē telpiskus galvaskausus

Kopš 2014. gada, kad iznāca grāmata un amerikāņi ieteica Sandim izstrādāt tās digitālo versiju, viņš ir mēģinājis piesaistīt pūļa finansējumu, investorus un dažādu programmu naudu piešķīrumus, taču lielākoties nesekmīgi. Taču abus vīrus tas nekavēja turpināt darbu pie Anatomynext.com. Šķiet, pa daļai tāpēc, ka amerikāņi un arī Amerikas latvieši iemācīja Sandi jebkuru neizdošanos uztvert kā pakāpienu nākamajam solim. Pa daļai arī tāpēc, ka izjuka viņa laulība. «Vajadzēja pieķerties kaut kam fundamentālam, par ko cīnīties,» saka Sandis. Līdz šim viss ir izdarīts, izmantojot grāmatas tirdzniecībā nopelnīto naudu un vienu Eiropas fonda piešķīrumu. Nekādu aizņēmumu, Uldis un Sandis ir galvenie sava uzņēmuma investori. 

«Mūsu materiāli daudziem šķiet satraucoši un interesanti!» iedvesmots saka Sandis. Viņš gatavo prezentācijas un ar tām uzstājas dažādos jaunuzņēmumu pasākumos. Šovasar darbojas Latvijā, bet rudenī atgriezīsies ASV, kur Anatomynext labā strādā kopā ar amerikānieti Lizu Donzi. «Amerikas tirgus ir liels, un amerikāņi mūs ir novērtējuši,» viņš saka ar pārliecību. «Visvairāk mūsu produktus ir pirkuši mākslinieki un pasniedzēji no ASV, Japānas, Brazīlijas.» Amerikāņi pat tad, ja nav gatavi pirkt vai investēt, nežēlo laiku iedvesmojošām sarunām, ieteikumiem un padomiem. Tādā veidā uzšķiļas daudzas idejas.  

Lai parādītu vienu no tām, Sandis uzklikšķina uz Overly lietotnes savā telefonā un pietuvina vienu no Anatomy for Sculptors attēliem. Vienas plaknes galvaskausa attēls kļūst aplūkojams četrās dimensijās. Tik telpisks, ka gribas apčamdīt. Sandim reiz kāda medicīnas studente izstāstīja, ka, gatavojoties eksāmenam, zīmējusi uz rokas nervu diagrammas. No tā radās ideja izstrādāt digitālās brilles, kas ļauj izpētīt cilvēka ķermeņa uzbūvi daudzās dimensijās līdz pat sīkākajām detaļām. Tagad, kad ir skaidrs, ka Anatomynext zīmējumi, fotogrāfijas, grafikas, videomateriāli un padomi noder visiem, kas saistīti ar mākslu, Sandis un Uldis izstrādā materiālus medicīnas studentiem. Tieši tāpēc vietnē ir atrodams trīsdimensiju attēls ar sirds muskuļa darbību. Tāpēc viņi veido akrila galvaskausa modeļus, kuros redzami muskuļi, ausu un deguna skrimšļi, nedaudz arī taukaudi un kauli. 

«Garantiju, ka būs kaut kas dižs, nav,» Uldis ir pragmatiskāks. «Jaunie uzņēmēji bieži gaida garantijas, un, kamēr to nav, nerīkojas, jo baidās no problēmām. Bet problēmas ir tās, kas mums parādīs ceļu, pa kuru iet. Mums nav garantiju, ka mūsu produkti vēl kādam būs vajadzīgi. Bet ir nopietnas aizdomas.» 

Tad Uldis ar Sandi sāk strīdēties. Sandis ir apsolījis Ņujorkā prezentēt grāmatas trīsdimensiju versiju, Uldis iebilst, ka līdz prezentācijas datumam nepaspēs «sataisīt pat muskuļus». Sandis, it kā to nedzirdēdams, mierīgi pasmaida un palepojas: «Viņi man ir iedevuši stundu laika, kurā demonstrēt visu, ko esam radījuši Amerikas vadošajiem tēlniekiem, skolotājiem, medicīnas studentiem. Pie viena tikšos ar potenciālajiem investoriem.»

Daži atvērumi no Anatomija tēlniekiem. Izpratne par cilvēka figūru. Kopumā tajā ir ilustratīvas instrukcijas ar vairāk nekā 500 zīmējumiem un 250 fotogrāfijām

Īpašā laimes sajūta

Posted on jūlijs 13, 2016 by - Personības

Linda Andersone, Ģirts Majors un Andis Zusts pirms 10 gadiem radīja mūzikas festivālu Positivus. Tas kļuvis par tādu zvēru, ka trijās dienās mūziķu honorāros tērē 1,2 miljonus eiro

Tas bija 2007. gads. Ideāla vasaras diena. Silta, vējaina. Pirmais Positivus festivāls. Rindu pie tualetēm nebija. Nejauši tur sastapu Andi Zustu, festivāla veidotāju, un teicu, ka atmosfēra ir lieliska: šūpuļtīkli mežā un lampiņas virs galvas, jūra, kolosāla mūzika. Un vēl – nav rindu pie labierīcībām. Ideāli! Andis atbildēja, ka tas nav īsti lāga, ja rindu nav. Labi apmeklētos festivālos pie ķemertiņa tādas ir.

Pēc desmit gadiem, kad Positivus birojā Pārdaugavā atceramies šo epizodi, Andis smejas: «Vienkārši mēs gaidījām vairāk cilvēku. Šķiet, mēs trīs vienīgie nebijām tik laimīgi kā apmeklētāji.»

Līdz ģībonim

Atceroties pirmo festivālu, «pozitīvie» uzjautrinās. Andis atminas: «Backstage bija taisīts no melnas plēves, Linda skraidīja ar tējas maisiņiem un burkāniem sulai. Pati to spieda. Mēs tik maz sapratām. Visu laiku kaut kas jauns jādara. Tikai Salacgrīvā apjautām, par ko neesam padomājuši, un strēbām uz vietas.»

Skriešana bija nenormāla. Kādā brīdī Andis bija tuvu ģībonim. Nākamajā gadā viņš pa teritoriju jau brauca ar velosipēdu un divās dienās nomina ap 100 km. Kļuva skaidrs, kāpēc pirms gada gandrīz apkrita. Ģirts saka: «Pirmajos gados pārmaksājām par visu. Riktīgi. Dzīves skola izmaksā konkrētu naudas summu. Tikām apjāti nez cik reižu.» Piemēram, otrajā gadā apkrāpa kāds ēdinātājs, stāstot, ka nevar samaksāt par īri, lai arī tirgojās visu dienu. «Kā šādas situācijas nepieļaut – to var izkopt tikai ar laiku. Ja festivāls ir vienreiz gadā, un tas ir 2-3 dienas garš, tad mācīties var tieši tik ilgi  – reizi gadā pāris dienas. Pieredze krājas lēnām,» saka Ģirts.

Pēc pirmā Positivus viņi palika mīnusos. Taču neviens no trijotnes pat neiedomājās, ka nākamajā gadā festivāls varētu nenotikt. «Atmosfēra bija tik īpaša un cilvēki – tik laimīgi, ka bijām droši – brauks arī nākamgad,» stāsta Linda. Arī Ģirts un Andis zināja, ka sāktais ceļš ir pareizs un apmeklētāji radīsies, tikai jāturpina strādāt. «Jau no paša sākuma Positivus bija plānots kā ilgtermiņa projekts. Tika investēts un gaidīts atpakaļ,» saka Ģirts. Viņš ticēja, ka ir ļaudis, kam interesē mūzika un Positivus kļūs svarīgs.

Otrajā gadā cilvēku bija daudz. Organizētāju komandā tika piesaistīti asistenti. «Uz emocijām var vella lietas izdarīt, taču ne jau divas dienas,» smejas Ģirts un atceras, ka pirmajā gadā Linda lielākoties nodzīvoja aizskatuvē. Otrajā gadā izgāja teritorijā un ieraudzīja, kas tur notiek. «Citādi biju redzējusi festivālu un tā mērogu uz papīra,» viņa saka.

Pirmo peļņu izdevās iegūt 2009. gadā. Trešajā Positivus. Festivāla apmeklētāju skaits krīzes gadā gandrīz divkāršojās. 

Vispilnākā allaž ir sestdiena, taču tikai reizi šajos desmit gados tā bijusi izpārdota, 2014. gadā. Togad Latvijā pirmoreiz uzstājās Elija Goldinga. «Tas bija gads, kad man vēnā laida kaļķi, jo bija kaut kāda alerģija, vai ne?» kolēģiem pavaicā Ģirts un piebilst, ka slodze festivālā ir tik liela, ka pēc tam kāds reizēm noslimo pāris nedēļas.

Festivāla ideja šo gadu laikā nav mainījusies: viena nedēļas nogale, kurā sajusties kā ārzemēs. Trīs dienas atslēgties no ikdienas, baudot kvalitatīvu mūziku. Uzņēmums Positivus Grupa dibināts 2003. gadā. Sāka ar koncertu rīkošanu, pēc dažiem gadiem atspērās festivālam. Nosaukumu festivālam domāja ilgi. Negribējās likt kompānijas vārdu. Vismaz dažus variantus Ģirts atceras: 2 Good Festival, All About the Festival, Baby Festival. «Pilnīgi smieklīgi un nekam nederīgi,» viņš tagad komentē.

Bez rācijas

Festivāla struktūra uzbūvēta tik labi, ka piekto gadu Linda, Ģirts un Andis vairs nenakšņo treilerī festivāla teritorijā. Kopā ar dažiem kolēģiem apmetas netālu no Salacgrīvas un dodas turp, lai izgulētos. «Pēc trīs stundu miega skaļumā mūsu atdeve nākamajā dienā ir minimāla,» skaidro Andis.

Pērn festivālā Ģirts varēja pats klausīties visu, ko vēlas, jo vairs nelieto rāciju. Atbild tikai uz telefona zvaniem. «Mēs trīs vairs neesam paši svarīgākie Positivus cilvēki. Arī pēc stundu skaita nestrādājam visvairāk. Jā, mums pieder kompānija, bet Salacgrīvā uz vietas mēs varētu nebūt. Neviens klausītājs to nejustu,» saka Ģirts un slavē savu komandu. Protams, uzraudzība un vadība paliek viņu rokās: trijnieks ierodas Salacgrīvā pirmie un pēdējie arī aizbrauc, taču vairs nav tās sajūtas – ja nebūsi klāt, kaut kas nenotiks. «Ja mani nevarētu sazvanīt arī uz mobilo, tad es vēlāk uzzinātu, kādi interesanti pārsteigumi bijuši, bet to novēršanā vairs nevarētu piedalīties. Esot klāt, es to nokoptu, un sirds sāpētu mazāk, nekā uzzinot novēloti. Tas tomēr ir mūsu projekts, un loģiski, ka uztraucamies un domājam līdzi,» skaidro Ģirts. 

Viņam festivāla reputācija ir ļoti svarīga. Jo ne jau honorārs ir vienīgais, kā grupas izvēlas koncertu vietas. Vispirms pajautā viedokli tiem, kas tajā vietā jau spēlējuši. Un latviešu reputācija ir laba: 2015. gadā  European Festivals Association nominēja Positivus European Festival Awards kategorijā Best Medium-Sized Festival.

Mūzikas atlase ir Ģirta un Lindas ziņā. Vairāk gan Ģirta, jo Linda ir arī Positivus finanšu turētāja. Andis atbildīgs par teritoriju un tirgotājiem. Ikdienā viņš vada sponsorēšanas aģentūru Sponsorking. Andis smejas: «Es taču no mūzikas neko nesaprotu. Esmu «meinstrīms». Noskatos, cik milzīgu darbu dara Ģirts, gurmaniem lasot ķirsīšus uz tortes.» Reizēm Andis aizbrauc līdzi Lindai un Ģirtam paklausīties, kas jauns mūzikas tirgū. Piemēram, Charli XCX. Viņam šķita – nekas īpašs, bet Linda teica, ka būs zvaigzne. Un pēc pāris gadiem tā arī bija. «Linda un Ģirts seko pasaules mūzikas tirgum. Ritms, kādā elpo mūsu festivāls, ir tāds pats kā citur pasaulē,» saka Andis.

Izvēlēties mūziķus Ģirtam nav grūti, taču nokomplektēt programmu gan. It īpaši, ja atbirst uzaicinātie mūziķi un jāmeklē vietā citi. «Mēnesi esi cīnījies par «hedlaineri» (tā mūzikas vidē apzīmē festivāla lielākās zvaigznes – red.), un – nekā,» saka Ģirts. Negribas jau vienkārši aizpildīt tukšo laukumu ar kaut ko. Gribas klausītājus muzikāli izglītot. «Man tas šķiet pienesums, ja cilvēki var redzēt zvaigznes agrīnā stadijā. Veidojas personiska pieredze un saikne ar grupu. Piemēram, Twenty one Pilots pirms pāris gadiem devās savā pirmajā tūrē pa Eiropu un bija arī pie mums. Tagad viņi ir stadionu grupa Amerikā. Vēl daudzi citi pie mums spēlējuši pirmo koncertu ārpus mājām.»

Šogad Positivus tērē 1,2 miljonus eiro tikai honorāriem. Kopumā budžets ir pāri diviem miljoniem. Patlaban mūziķu honorāri uzlēkuši visā pasaulē. «To diktē festivālu tirgus. Māksliniekiem maksā aizvien vairāk. Gribi dabūt uz savu festivālu, tad maksā,» saka Ģirts. Ja grupai būs iespēja spēlēt lielākā festivālā Eiropā, izvēlēsies to, kur vairāk publikas.

Kam tad šogad ir lielākais honorārs? Ģirts pieļauj, ka Elijai Goldingai (viņa gan pēdējā brīdī atcēlusi uzstāšanos veselības problēmu dēļ – red.), taču tad pats to noraida. «Viens mūziķis var atbraukt ar vairākām fūrēm, bet cits – ar mazāku personālu un pat instrumentus īrēt uz vietas. Budžetu bieži vien sadārdzina loģistikas izmaksas.»

Ģirts un Andis neņemas nosaukt vienu mūziķi, ko paši noteikti ies klausīties. Linda gan. Un tas ir Igijs Pops. Lai arī Linda un Ģirts pēdējā gada laikā Igiju dzirdējuši divreiz, uz lielās skatuves Salacgrīvā vienmēr skanot citādi nekā koncertos. Ģirts papildina, ka šis ir īstais brīdis, kad amerikāņu pankroka veterānu aicināt uz festivālu. «Igijs pasaulē ir uzsprādzis ar jaunu spēku. Izlaidis superīgu albumu un pa ilgiem laikiem spēlē arī vecās dziesmas. Citādu Igija uzstāšanos padara arī fakts, ka šogad aizsaulē aizgājuši vairāki viņa vienaudži, piemēram, Deivids Bovijs.»

Pagrieziet klusāk

Pažēlojos, ka ar katru gadu publika ir vairāk «lopā». Pērn koncerta laikā ap skatuvi ložņāja puiši ar alus glāzēm, aplaistot citus. Linda viņus aizstāv: «Anglijā dzer un atvieglojas turpat pirmajā rindā, jo divas stundas stāvējuši, lai ieņemtu labākās vietas. Positivus publika ir izcila – iet uz koncertiem un klausās, nevis tikai staigā apkārt ar alu.» Ģirts piebilst: «Pie mums tādā ziņā ir mierīgi. Berlīnē koncertā es reiz dabūju pa muti.»

Kāda būtu atbilde tiem pastāvīgajiem apmeklētājiem, kuri saka – Positivus kļuvis tik komerciāls, ka trūkst tikai karuseļu? Andis atbild: «Lielu pasākumu bez komercijas nav iespējams sarīkot. Tā ir daļa no satura, un daudziem tas ir svarīgi.» Ģirts vicina roku, rādot, ka arī viņam ir, ko teikt: tas vispār neesot apspriežams temats, un vienīgais, par ko Positivus varētu kautrēties, ir ierobežotais tirgus – potenciālo apmeklētāju skaits Latvijā ir tik mazs, ka nevar augt vēl vairāk. Pirmajā Positivus bija 2000 cilvēku, otrajā 8000, bet pērn jau 30 000. Šāds cilvēku skaits turas pēdējos trīs gadus.

Rīkotāji nevar arī par biļeti paprasīt tik, cik gribētu. Līdzīga mēroga festivālos, piemēram, Main Square Festival Francijā trīs dienu biļete maksā 115 eiro. Positivus šogad – 90 eiro, taču, laikus pērkot, varēja dabūt par 65 eiro. Trīs naktis telšu pilsētiņā Francijas festivālā izmaksā 20 eiro, Positivus – 10. Par to cenu Francijas festivālā var dabūt tikai divas skatuves, Positivus –  sešas.

Andis savu domu turpina, stāstot, ka teritorija ir izplānota tā, lai būtu droši un tirdzniecības zonas nekrīt acīs. Piemēram, centrālajā ejā nav un nebūs ēdienu, jo tur no ieejas plūst cilvēku masa. Ne visi tirgotāji to saprot, un nākas cīnīties. Reiz kāds kungs telti uzcēlis tuvāk ieejai, jo tur esot labāka andele. Andis «aizstiepis» viņu atpakaļ. Pēc kāda laika andelētājs atkal klāt. «Var jau saprast – viņš cīnās par savu biznesu, tāpat kā mēs par savu. Bet mērķis ir viens – lai visiem ir svētki,» saka Andis. To, ka festivālā satiekas dažādas pasaules un viedokļi, apliecina arī Lindas stāsts: pirmajos gados bijusi kāda tirgotāja, kura lūgusi, lai pagriež klusāk to mūziku. Nevarot dzirdēt, ko viņai saka pircējs. Tāpat daudziem šķiet, ka kāpu zonā var darīt visu, ko vēlas.

Vissmagākās ir pēdējās trīs dienas pirms festivāla. Taču komanda ir ne tikai zinoša savā jomā, bet visus vieno lielais mērķis – mūzika. «Cilvēki ir mūsu lielākā vērtība. Mums ir fantastiska komanda,» saka Linda. Kodols ir astoņi cilvēki, kuri strādā birojā ikdienā un organizē arī koncertus Palladium.

Nenonāk līdz erroriem

Kā jet lag pēc lidojuma pāri daudzām laika joslām. Tāda sajūta ir pirmdienā, kad festivāls beidzies. «Esam slābeni un palēnām dodamies uz mājām. Daļa komandas paliek Salacgrīvā vēl vairākas dienas,» stāsta Ģirts. Ierasts, ka pirmdienas vakarā visi trīs dodas vakariņās. Ja kāda mūziķu grupa vēl aizkavējusies Rīgā, tad kopā ar tiem. Reiz Roberts Plānts gribējis atvadīties no organizatora, un Ģirts jau pirmdien no rīta braucis uz Rīgu.

Pēc festivāla darbinieki dodas divu nedēļu piespiedu atvaļinājumā. Reiz aizbraukuši atpūsties uz festivālu Berlīnē. Afterpārtijs ir septembrī birojā, kad visi līdz dziļai naktij skatās koncertierakstus no Positivus.

Kā viņiem izdevies uzbūvēt tik lielu un labu festivālu? Andis atbild pirmais un īsi: «Jo uz to strādā visu gadu. Un desmit gadus.» Ja tagad būtu vēlreiz jāsāk, visi trīs būtu piesardzīgāki. Toreiz savos 25 un plus viņi bija ideālisma pilni un sākt bijis vieglāk.

Svarīgi arī tas, ka Ģirts un Andis ir draugi, kopā mācījušies vidusskolā Saldū. «Tas ir citādi, nekā dzīves vidū atrast biznesa partneri. Pagātne ir daudz spēcīgāka, lai ņemtos par sīkumiem,» saka Ģirts. Abi nekad neesot sastrīdējušies tā, lai apvainotos un vairs nesarunātos. Izrunājas pie pirmajiem «erroriem». «Esmu ārkārtīgi emocionāls. Apkārtējie iemācījušies ar to sadzīvot,» saka Ģirts.

Visus trīs vieno arī kopējas intereses un vērtības. «Un viens mērķis – perfekts festivāls. Labākais, kāds bijis. Katru gadu. Tad nav svarīgi, ka man ir bijusi pareizākā ideja. Ja gribi rezultātu, tad jāsadarbojas. Nevari pastāvēt tikai uz savu,» atzīst Andis. 

Arī Linda ir bijusi Positivus no paša sākuma, tikai mazāk ļāvusies publicitātei. Linda ir Ģirta dzīvesbiedre, un pirms daudziem gadiem, atgriezusies no darba auditorkompānijā Anglijā, viņa teikusi, ka pietrūkst labu koncertu un tādi jārīko pašiem.

Linda gribētu, lai turpmākajos gados festivāls saglabā savu īpašo atmosfēru. Pozitīvo un draudzīgo. «Lai jūties citādi nekā ikdienā,» papildina Ģirts. Gribētos arī vairāk apmeklētāju no ārzemēm un lai mākslinieki savā starpā varētu improvizēt. Taču tas esot grūti, jo koncertu grafiks neļauj viņiem ilgāk uzturēties Salacgrīvā. Savukārt Andis labprāt vēl sačubinātu teritoriju. Lai ierašanās un dzīvošana te būtu kā piedzīvojums. Piemēram, lampiņu virteņu, kas jau tā stiepjas kilometriem, gribētos vēl vairāk, taču tas ir dārgi. 

Ja nebūtu tik ļoti jārēķina nauda un jāskatās līdzi budžetam, tad Andis festivāla teritorijā labprāt redzētu mākslas projektus, instalācijas, scenogrāfijas elementus. Viņš saka: «Man šķiet, ka pats festivāls ir «hedlainers». Mēs esam unikālā vietā – nevis pļavā vai vecā lidlaukā, bet pie jūras.» Festivāla saturu veido ne tikai mūzika, un Andim gribētos paplašināt piedāvājumu. Šogad, piemēram, festivālā būs arī TechHub Riga telts, kurā varēs prezentēt savas start-up idejas.

Ģirtam nešķiet, ka pagājuši jau desmit gadi. Viņš apcerīgi nopūšas: «Viss liekas tāds nesens. Tikai skatoties uz paaudzi, kas vairs nečurā pamperos, saprotu, ka laiks pagājis.» Un tad, kad pašu Positivus rīkotāju deviņus gadus vecie bērni vēlas palīdzēt mazos darbos. Lindai puika reiz pajautājis: «Vai tad, kad tu nomirsi, es rīkošu festivālu?»

Atrasti kāpostos

Posted on jūlijs 13, 2016 by - Veiksme

Pirms vairāk nekā 20 gadiem sākuši skābēt kāpostus, tagad Dimdiņi gadā sagatavo 4000 tonnu gardās ēdmaņas. Uzņēmuma saimnieks Normunds Audzišs ir pārliecināts, ka dzīvē katram jāatrod sava niša, viņš jau skolas gados saprata – vēlas darboties lauksaimniecībā

Lizumā, kur tagad griezdamās aug kāpostgalvas, agrāk bija kolhozs Spars. «Ļoti spēcīgs kolhozs, Latvijā bija viens no vadošajiem.» Normunds Audzišs stāsta, ka tajā lauksaimniecība bija attīstīta augstā līmenī. Vasarās darbs vagās atradās arī skolēniem – kaplēšana zēniem bija kā sportiņš, cenšoties apsteigt viesstrādniekus no Ukrainas. «Parasti arī sanāca!» Normunds smejas. Pats gan kāpostus tolaik mazāk ravējis, viņa pārziņā lielākoties bija biešu lauki.

«Tā sanāca, ka zeme bija tuva un interesēja,» Normunds atceras studiju izvēli. Apsvērta arī arhitekta profesija, jo paticis rasēt, tomēr lauksaimniecība ņēmusi virsroku. Normunds ar smaidu atceras, kā atvērto durvju dienā kāds no Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzējiem jauniešiem sacījis, ka no agronomiem izaug kolhoza priekšnieki. Tagad jau kā uzņēmuma vadītājs Normunds atzīst, ka mācības bijušas stingras un agronomijā iegūtās zināšanas nekur nav pazudušas, lai gan daudzas lietas tagad praksē dara citādi.

Par kolhoza priekšnieku nekļuva, taču 1992. gadā, vēl studējot neklātienē, Normunds strādāja kolhozā par siltumnīcu vadītāju. «Viens no pirmajiem objektiem bija šīs dārzniecības privatizācija,» biznesa aizsākumus atceras Normunds. Abi ar nu jau bijušo sievu, arī argonomi, nolēma izsolē piedalīties un kāroto dārzniecību nosolīja. «236 000 rubļu vajadzēja,» viņš atceras.

Lai šādu summu sadabūtu, topošie uzņēmēji devās pie paziņām un prasīja aizdevumus, savas pajas piešķīra arī vecāki un tuvinieki. Dimdiņi sāka ar nelielām platībām – trim hektāriem kāpostu, bija arī rutki un burkāni. Tagad lauki plešas 120 hektāru platībā. Aizņemšanās risks atmaksājās. Pirmais biznesa gads bija veiksmīgs, un visu, ko bija aizņēmušies, cilvēkiem atdeva.

Kāpēc Dimdiņi? Tā jau kopš 1926. gada sauc mājas, kurās Normunds dzīvo. Taču Dimdiņkāposti radās, pateicoties kādai Rīgas kundzei, kura zvanīja saimniecībai un sacīja, ka viņas veikalam vajagot Dimdiņkāpostus. «Mums likās – o, Dimdiņkāposti ir foršs zīmols!»

Veiksmīgs eksperiments

Pirmsākumos jaunie uzņēmēji svaigos kāpostus veda uz vietējiem tirdziņiem un veikaliem lielākoties Gulbenes novadā. Reiz, pirms braukt uz gadatirgu Gulbenē, kāpostu audzētāji nolēma veikt eksperimentu. Pašiem ļoti garšo skābēti kāposti, Normunds atceras, ka studiju laikā nedēļas nogalēs mēdza tirgū pirkt skābētus kāpostus un pēc sievas receptes štovēt. «Superīgi garšīgi bija!»

Abi nolēma uz gadatirgu braukt ar pašu skābētiem kāpostiem. Apklaušinājuši mammas, citus radus, skābēšanas recepti saķibināja un uz tirgu aizbrauca ar pirmo skābēto kāpostu bļodu. «Baigā štelle!» Normunds atminas, ka bļoda aizgājusi vienā rāvienā. Saprotot, ka pircējiem šāds produkts garšo, Dimdiņos sākās skābēšana. Sākumā bija jāsaprot, kā notiek process, kāpēc viena porcija sanāk laba, cita – ne sevišķi. Sākumā paļāvušies uz intuīciju, bet tagad tās ir jau zināšanas.

Nekā sarežģīta nav. Normunds stāsta, ka kāpostos dzīvo pienskābes baktērija. Tos ēvelējot, šī baktērija izdalās un sāk «ēst» cukurus, līdz kāposti kļūst skābi. Dimdiņu knifs ir tāds, ka kāposti ir noķerti pašā garšīgākajā stadijā, kad visi cukuri vēl nav pārstrādāti, ir gan skābumiņš, gan arī saldumiņš. Viens no variantiem, kā pienskābes baktērijas darbu apturēt visgaršīgākajā brīdī, ir temperatūras maiņa – cukuru apēšanas process apstājas pie +5 grādiem. Taču, ja arī mājās vai pagrabā kādam spainītim siltuma dēļ uzbožas vāciņš, par to nav jābēdā, mierina Normunds. Kāpostos nav nekā tāda, kas varētu kaitēt cilvēkam. Skābētajiem kāpostiem jābūt vidēji sulīgiem, to var pārbaudīt uzspiežot – pirkstu galiem viegli jāiegrimst suliņā. Lai nonāktu līdz ideālam produktam, Dimdiņi daudz mācījās un konsultējās arī ar citu valstu speciālistiem.

Ar kāpostu kā ar olu

Ir daudz dažādu veidu kāpostu – ļoti agrie, agrie, vēlie. Skābēšanai audzē tādas šķirnes, kuru galviņas ir 3-5 kg lielas. Svaigu kāpostu tirgum svarīgi, lai galviņa nav lielāka par trim kilogramiem, tādu var ātri apēst, nav jāuzglabā. Arī iekšējā struktūra ir no svara – kāpostiem, kurus paredzēts tirgot svaigus, kacens ir garāks, tas iet pat pāri dārzeņa vidum, bet pārstrādājamajiem tas ir īsiņš.

Novākšana notiek ar rokām, tā ir skrupuloza lieta. Normunds stāsta, ka ir speciāli kāpostu novākšanas kombaini, ja tos audzētu tikai pārstrādei, tad šādas iekārtas varētu izmantot. Taču Dimdiņu kāpostus visus uzreiz nepārstrādā, tos arī uzglabā, tāpēc galviņas jānovāc ar rokām. Kāposts ir ļoti precīzi jānogriež, lai netiek iegriezts lapās. Arī konteinerā jāievieto maigi, ar rokām, galviņu mest nedrīkst. Ar kāpostu kā ar ābolu – mazākais sitiens, un šajā vietā dārzenis sāk bojāties. «Ar kāpostiem jāapietas kā ar jēlām olām,» nopietni saka saimnieks.

Kāpostu sēkliņas Dimdiņi iepērk. Izvēlas hibrīdus – sēklas, kuras iegūst, sakrustojot divas šķirnes. Iesējot šīs sēklas, ir garantija, ka rezultāts būs labs, kāposti izaugs tādi, kādus sēklu pārdevējs ir solījis. Taču šie hibrīdi ir dārgi, viena sēkliņa maksā vismaz vienu centu. «Tas ir dārgi, bet mēs esam pārliecināti par gala rezultātu,» skaidro Normunds. Juridiski kāpostus audzē uzņēmums Dimdiņi agro, bet pārstrādā Dimdiņi. Šāda sadalīšana savulaik izdarīta, lai varētu īstenot Eiropas projektus – kontrolējošās organizācijas varētu redzēt, kādā segmentā veiktas investīcijas, niansi paskaidro saimnieks.

Izvadājot pa moderno ražotni, Normunds stāsta, kā senāk viss darīts ar rokām. Tie, kuri kādreiz laukos ir skābējuši kāpostus ziemai, zina rīkus, ar kuriem tos ēvelē. Tādas rokas ēveles izmantoja arī Dimdiņos. Pirmo elektrisko ēveli iegādājušies gadu vai pāris vēlāk. Taču tagad gandrīz viss pārstrādes process ir modernizēts. Par Dimdiņu stipro pusi tās aizsācējs uzskata tieši prasmīgos darbiniekus. «Cenšamies piesaistīt īstus profiņus, kas arī ir palīdzējis attīstīt uzņēmumu līdz šī brīža izaugsmei. Dimdiņi sastāv no mūsu labajiem cilvēkiem, čaklajām skudrām,» jo iekārtas bez labiem darbiniekiem neko nedod. Tomēr iekārtas bildēt mums neļauj – tas ir komercnoslēpums.

Dimdiņi pirmie, pirms gandrīz 11 gadiem, sāka kāpostus fasēt trauciņos. Lai izstrādātu fasēšanas kārtību, nolīgts amerikāņu inženieris. Tika iegādāts vertikālais fasētājs un plūsmas pasterizators, tiem laikiem modernas iekārtas. Normunds lepojas, ka tādu mašīnu neesot bijis visā Baltijā, pat Polijā vēl ar tādām nestrādāja. Tas bija liels risks, daudzas negulētas naktis pavadītas, jo projekta realizācijai ieguldīts gandrīz pusmiljons latu, bet nu šis kredīts jau ir atdots. Tiesa, no kredītu zonas uzņēmums nav iznācis. Dimdiņi pēdējos gadus sadarbojas ar Altum, arī ES atbalsta programmas steidz izmantot. «Mūsu sapnis ir iziet no kredītzonas, bet kaut kā nesanāk,» Normunds piekrīt, ka patīkamāk strādāt ar pašu nopelnīto, tomēr attīstībai nepieciešams arī aizņemties.

Dimdiņu kāpostus ēd ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs – Lietuvā, Igaunijā. Arī Anglijā, un nesen sākta sadarbība ar Zviedriju. Pirms embargo ieviešanas laba sadarbība bijusi arī ar Krieviju. Normunds stāsta, ka apgrozījums Krievijā strauji auga, bet nu tas nokrities gandrīz nulles līmenī. Izmantojot starpniekus, latviešu kāpostus var iedabūt Krievijas tirgū, bet tas produkta cenu pārlieku sadārdzina. Taču Dimdiņi apņēmušies skatīties ārvalstu tirgu vizienā, tāpēc visu ražošanu ir sakārtojuši atbilstoši stingrākajām Eiropas Savienības prasībām, pērn saņēmuši BRC (Global Standard for Food Safety) sertifikātu. To katru gadu pārskata, un pagājušajā nedēļā Dimdiņus apciemoja kontrolieris no Polijas. Kāpostu saimnieks piekrīt – varbūt tā ir pārāk liela birokrātija, taču tādi ir spēles noteikumi ārzemju tirgū. «Mēs esam pārliecināti, ka uzņēmums strādā atbildīgi,» uzsver biznesmenis.

Nākotnei ir daudz plānu, smaida Normunds. Viņš pārliecināts, ka uzņēmējdarbībā nedrīkst apstāties, citādi konkurenti apsteigs. Skābēti kāposti ir sezonāls produkts, tos biežāk ēd vēsajos gadalaikos, kad organisms prasa papildu vitamīnus. Tāpēc uzņēmums jau pirms pāris gadiem sāka domāt, ko piedāvāt pircējiem vasarā. Šovasar tirgū nācis jauns piedāvājums pikniku cienītājiem – paciņa štovētu kāpostu, kurus var uzreiz pa tiešo likt uz grila režģiem.

Pirms pieciem gadiem Dimdiņi pievērsās salātiem, saprotot, ka vasarā cilvēki iecienījuši aukstās zupas, bietes. Šajā segmentā uzņēmums plāno attīstīties. «Esam veikuši investīcijas, un drīz Latvijas veikalu plauktos parādīsies jauns salātu sortiments,» stāsta uzņēmējs. Salāti būšot gan ar majonēzi, gan etiķi, taču sīkāk biznesa virtuves noslēpumus Normunds nav gatavs atklāt pirms laika.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ja cilvēks pierod kustināt smadzenes, tad tās arī kustas un tev neliek mieru.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Ļoti lielu kļūdu nav bijis, bet no mazām kļūdām veidojas attīstība – tās norāda citus, labākus ceļus.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Satvert savu ideju, būt pārliecinātam par to un neatkāpties, jo nekad nekas nenāks viegli.

Katrīna Sauškina, darina kreklus ar komiksu mākslinieku bildēm

Posted on jūlijs 6, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Sveiki! – Katrīna priecīgi māj ar roku Skype, sazvanīta Berlīnē. Piesēdusi parkā uz soliņa ar klēpjdatoru uz ceļiem. Spīd saule, kokiem ir zaļas lapas, un jaunās grafikas mākslinieces acis priekā mirdz. Tikko atgriezusies no kārtējā foruma Eiropā, kur satiekas jauni, radoši cilvēki – komiksu festivāla. Katrīnas idejas braukā viņai līdzi koferī – tie ir unisex krekli ar komiksu mākslinieku, animatoru un ilustratoru veidotiem attēliem. Pirms diviem gadiem, kad viņa ar domubiedriem realizēja šo ideju, moto bija: mākslai jāstaigā pa pilsētu! 

«Pašiem gribējās foršus kreklus,» saka projekta Luste Edition iniciatore. Kāpēc tieši komiksu stilā? «Tāpat kā animācijā, ar komiksu vari mainīt realitāti – izdomāt to,» saka Katrīna. «Peldēt sapņos, miksēt savu sociāli aktīvo realitāti ar sapņiem.» Sociālajos tīklos tika izsludināts konkurss, mākslinieki varēja iesūtīt darbus par tēmu, kas pašiem šķiet svarīga un interesanta. Izaicinājums – pasniegt vēstījumu kodolīgi, jo kreklam atšķirībā no komiksa nav vairāku lappušu. Pieteicās 80 interesentu no dažādām valstīm. Piecus labākos atlasīja kompetenta žūrija. Izvēlētos attēlus nodrukāja uz krekliņiem. Mākslas un biznesa sinerģija Katrīnai nav sveša: pirms pieciem gadiem viņa Rīgā atvēra sietspiedes studiju Luste. Tā ir atvērta telpa, kurā var mācīties sietspiedes tehniku uz koka, papīra, metāla, auduma. Un pārvērst savas idejas taustāmā realitātē. 

Krekliņu konkurss nu kļuvis par tradīciju. Piemēram, jaunākajā kolekcijā Walking Stories ir lietuviešu mākslinieces Justes krekliņi ar kaktusa galvu un acīm. «Viss dzīvē ir ass! Procesi, kas notiek galvā, ir asi, parasti tas parādās arī acīs,» komentē Katrīna. Viņasprāt, interesantākais krekliņu bildēs ir tas, ka tev neko nepasaka līdz galam. Vari pats minēt un interpretēt. Tagad Katrīnai ir sapnis iegādāties veselu kilometru auduma apdrukām. Lai uzņemtu apgriezienus, projekts Walking Stories izveidojis kampaņu pūļa finansēšanas platformā Indiegogo.com. «Tas nozīmē daudz kreklu!» viņa ir sajūsmā. Ugāles šuvējām, kas piesaistītas projektam, būs daudz darba. Krekliņi kā komentārs par sabiedrībā notiekošo, piemēram, Brexit? «Jā!» Katrīna atsaucas. 

Pastāsta, ka Berlīnē radošajā vidē par Lielbritānijā notikušo nesūkstās, bet joko. Iespējams, kāds no jokiem drīz iekļūs arī krekliņu arsenālā! Katrīna ir apņēmības pilna tos piedāvāt konceptuāli interesantiem veikaliem Eiropā, bet pagaidām turas pie interneta tirdzniecības vietnes Etsy. Visjaukākais ir tas, ka pircēji Katrīnai mēdz sūtīt foto ar sevi šajos krekliņos no visām pasaules malām.

Iesim peldēt, Janiņa?

Posted on jūlijs 6, 2016 by - Laukos

Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Nu jau trešo vasaru žurnālā publicējam stāstu sēriju par pilsētniekiem, kas iekopuši lauku mājas. Šoreiz – profesors un tēlnieks Aigars Bikše, kas ar ģimeni vasarās dzīvo un strādā Laukmuižā. Viņu mājām ir zili jumti, un aitu aplokā dzīvo ķeizars Vilhelms

Četrus kilometrus aiz Jaunpils ir Laukmuiža. Tās saimnieki ir mākslinieki Aigars Bikše ar sievu Janu Briķi. Aigars muižu pirmoreiz ieraudzīja 80. gados, kad piedalījās rakstnieka Imanta Ziedoņa organizētajās sakopšanas talkās. «Viss bija krūmos un tik garā zālē, ka muižu knapi varēja redzēt,» atceras Aigars, stāvēdams pagalmā. Tolaik viņam bija sešpadsmit gadu, mācījās lietišķajos. Vieta tā iepatikās, ka bija gatavs ar draugiem Laukmuižā veidot mākslas centru. 

Mudināja Imantu Ziedoni, lai viņš kā Kultūras fonda vadītājs muižu iegādājas un ļauj topošajiem māksliniekiem darboties. «Imants mani atšuva, un ar to arī viss beidzās. Kādus gadus vēlāk, kad strādāju Mākslas akadēmijā par pasniedzēju un biju jau tāds apvēlies cālēns, sanāca atbraukt uz šejieni vēlreiz, jo draugam Jaunpilī bija kāzas. Muiža bija aizaugusi vēl briesmīgāk.» Aigars iedegās no jauna un drīz vien devās uz pagastmāju, lai izstāstītu ideju par mākslas centru. Tā laika vadība bija priecīga, ka kāds trakais vēlas saglābt arhitektūras pieminekli – muiža 19. gadsimtā piederēja fon Reku dzimtai, tās īpašumā bija arī Jaunpils pils. Pagasta vadība deva iespēju muižu privatizēt. «Tad nu es par sertifikātiem privatizēju. Taisīju talkas. Muižas otrajā stāvā jau bija sākuši augt koki. Izzāģējām tik daudz krūmu un koku, ka sanāca vairākas smagās mašīnas ar malku. Ar parka izkopšanu gāja visilgāk,» Aigars rāda uz jauku pavēni.

Skulptūras atpūšas

Vairākus gadus Aigars ar draugiem iekārtoja muižas teritoriju. Nakšņoja teltīs. Tad apmetās vienā pagrabstāva telpā. Taču tur bija pārāk drēgns un mitrs, lai nakšņotu. Pirms sešiem gadiem viņš nolēma dzīvošanas vajadzībām pielāgot muižas ledus pagraba drupas. Tagad tā ir neliela ēka, kur var dzīvot arī ziemā: ir siltās grīdas, neliela virtuve, otrajā stāvā guļamtelpa.

Mājā valda īsts lauku klusums. Dēls Ādams vēl guļ, Aigara sieva Jana darbojas pie datora. Izskatās, ka Laukmuižā ir parasta darbdiena, tāda pati kā Rīgā: Jana pabeidz caurskatīt izstādes aprakstu, bet Aigars telefoniski kūrē savas skulptūras sūtīšanu uz Japānu – desmit metrus garā Budas ceļu uz Saitamas triennāli. «Saitama ir pilsēta netālu no Tokijas, kas grib «brendēt» sevi un tāpēc taisa lielu mākslas festivālu,» Aigars rāda mobilajā telefonā Budas bildi: gulošs, smaidīgs, melnā uzvalkā. Buda – biznesmenis. Kāpēc uz viņa uzvalka ir mušas? «Buda ir vides objekts, un mušas būs kā pakāpieni, lai bērni var kāpelēt,» skaidro Aigars. Telefons atkal zvana. Jo no 5. jūlija Mākslas namā Kuldīgā skatāma izstāde Lielzemes laikmetīgais muzejs, kurā piedalās Aigars kopā ar mākslinieku Andri Vītoliņu.

No jūnija vidus, kad Latvijas Mākslas akadēmijā noslēdzas studiju gads, Bikše var strādāt attālināti. Aigars pasniedz tēlniecību Vizuāli plastiskās mākslas nodaļā, ir tās vadītājs. Paralēli darbojas pie saviem projektiem un pasūtījumiem. Poliuretāna masas skulptūras top Rīgā un tiek izstādītas, bet pēc tam dodas «pensijā» uz Laukmuižu. 

Piemēram, tautumeita ar melno seju, kas bija manāma uz Kalnciema ielas Mākslai vajag telpu stūra, tagad guļ zemē netālu no mājas. Instalācija Pieminekļu kari, kas iepretim Ministru kabinetam rādīja dažādu laiku varoņu pieminekļus, tagad izstādīta Jaunpils centrā.

Laukmuižā Bikšem ir arī darbnīca. Viņš uz to reizēm atbrauc ziemā. Piemēram, kad taisa personālizstādi. Darbnīcā reizēm apmetas arī labi draugi. Nesen viesojies mākslinieks no Amerikas. Nakšņojis turpat blakus telpā, jo darbnīca ir plaša un labiekārtota.

Pūces un baloža cīņa

Muižas ēkā plānots izveidot mākslinieku rezidenci. Patlaban tā ir tukša un dzīvot tur nevar. «Ja nu vienīgi rūdīti evenku mākslinieki,» smejas Bikše. Evenki ir tauta, kas dzīvo Austrumsibīrijas ziemeļdaļā. Tātad muižā ir traki auksts, lai te uzturētos visu gadu. Pagaidām ēkā nav apkures. «Logus nupat salikām, jumts sakārtots. Māja ir sausumā,» Aigars saka, rādīdams uz muižu, kas datēta ar 1836. gadu. Padomju laikā tajā bija iekārtots hospitālis. Nākamais darbs ir salikt grīdas. Tur liels palīgs būs Aigara brālēns, galdnieks. Bikše neplāno, kad ēka būs gatava, viņš saka: «Jau ir!»

Saimnieks vēlas parādīt ko īpašu. Pie sijas karājas pūce. Aiz vienas kājas. Zem pūces zemē – balodis. Bikše paņem balodi rokās un uzbur iespējamo ainu, kas te norisinājusies: «Pūce noķērusi balodi un gribējusi notiesāt. Ieķērusies sijā, bet kāja iesprūdusi. Tā viņa palika tur, līdz izkalta. Aizkostais balodis nokrita lejā un arī izkalta.»

Staigājot pa muižu un parku, Aigars nepurpina par darāmajiem darbiem. Priecājas par to, kas ir. «Neesmu no tiem, kas satrauksies par nepļautu zāli. Lai taču aug, kaut kad nopļaus.» Teritorija ir liela, un zāles – daudz. Fonā dzirdams trimmeris – palīgos atsaukts vietējais censonis. Tomēr visvairāk pļaujamā darba padara aitas. Tieši tāpēc arī Bikše izlēmis tās audzēt.

«Aitiņas, aitiņas, aitiņas!» Bikše sauc, un aitiņas, zemei rībot, skrien pretī. Vīlušās. Saimnieks nav atnesis maizi. Pa vidu aitiņām stīvām kājām stalti stāv auns. Stāv un skatās. Aigars iesaka uzmanīties un negriezt aunam muguru, jo «manu tēvu jau reiz nolaida no kājām». Vai auns ieradies vizītē pie aitām vai dzīvo te visu laiku? Bikše apstiprina otro variantu un nosmej: «Ja uztraucaties par auna seksuālo dzīvi un domājat, ka ir pārslogots, tad – lieki. Viņš tiek galā.»

Ganāmpulks dzīvo savu dzīvi. Desmit aitu mātes un padsmit jēru ziemā pieskata kaimiņš. Iemet sienu un ziņo par jaundzimušajiem jēriem. «Reiz ziemā eju, skatos – aitai dzemdības. Bet jērs bija iegūlies otrādi. Izvilku. Jērs miris, bet vismaz aitu izglābu. Vēl izčamdīju kā tāds akušieris – ja nu otrs jērs iekšā. Tā arī ir atbilde uz jautājumu – kas ir tāds, ko Rīgā nevar, bet laukos var darīt. Pieņemt aitai dzemdības!» saka mākslinieks.

Jana pastāsta, ka Aigars arī pats jērus kauj un labi gatavo. Uzmeistarojis kūpinātavu un gaļu žāvē. «Ir brīdis, kad jērs kļūst tāds aitīgs, ar piegaršu. Tad es labāk nokūpinu,» saka Aigars.

Vedot pa aitu aploku jeb parku, Aigars rāda, kur kara laikā bijušas blindāžas, kur vētrā nogāzti 40 koki. Šķiet, par koku ir kāds stāsts. Lūk, tur kāds sācis lapot no apakšas: kad pirms desmit gadiem Aigars izkopis parku, apakšējos zarus nomāca krūmi. Ieraudzījuši sauli, sāka dzīt lapas. Attapās.

Aitu aplokā stāv ķeizara Vilhelma II skulptūra. Bikše stāsta, ka ķeizars bija ieradies Rīgā Pirmā pasaules kara laikā, lai pieņemtu karaspēka parādi. Tagad viņš «pieņem» aitas, stāvēdams vietā, kur agrāk muižnieku bērniem bijis rotaļu namiņš.

Pirms pāris gadiem Laukmuižu apciemoja fon Reku dzimtas mantinieki. Baronu mazmeita dzīvo Vācijā pie Diseldorfas un ir precējusies ar muižnieku. Viņi muižu nekāro, jo 1939. gadā, repatriācijas laikā, Latvijas valdība samaksāja par to vācu valdībai naudu.

Ieraudzījis no mājas iznākam sievu, Aigars uzsauc: «Ejam peldēties, Janiņa?!» Un Jana nāk. Brauc ar plostu pa dīķi, Aigars tikām nirst, ūdenszāles kārtodams uz galvvidus par godu topošajam foto.

Kāpnes uz saulrietu

Visās Laukmuižas ēkās redzama koši zila krāsa. «Nokrāsojām, kad atbraucām no Meksikas, iedvesmojušies no Frīdas Kalo mājas,» stāsta Jana. Aigars piebilst, ka ik pa laikam kāds sakot – zili jumti, tas nav latviski. «To pašu varētu teikt portugāļiem, tur arī daudz zilās krāsas,» – tā Bikše.

Zila ir arī nojume pie dīķa. Tajā ģimene pavada daudz laika. Nojume ir kā māja ar vienu sienu un paredzēta brīvbrīžiem – te karājas šūpuļtīkli, ir pamatīgs galds un grils. Aigars rāda, kurā pusē riet saule. «Sienā vajadzētu logu ielikt, lai var labāk redzēt,» viņš prāto. Otra iespēja noķert saulrietu aiz astes ir uzskriet pa metāla kāpnēm, kas novietotas turpat netālu. Parasti gan tur Vecgada vakarā saliek pirotehniku un no attāluma vēro uguņošanu.

Ko darīt, ja vasaras vakarā beidzas baltvīns? Iet četrus kilometrus kājām līdz veikalam? «Neviens nekad nav bijis tik izmisis, lai kājām ietu uz veikalu,» smejas Jana. Reizēs, kad slinkums pašiem gatavot, Bikšes dodas uz restorānu Jaunpils pilī. Esot tiešām labs. Laukmuižā nav tīrumu, un rīdzinieki arī paši neaudzē dārzeņus, bet dodas uz tuvējām saimniecībām iepirkties. Arī pēc piena un medus. Nav gan tā, ka Bikšes neko nestādītu: kampaņveidīgi stāda kokus, ogu krūmus un citādi iekopj apkārtni. Darba pietiek.

Vaicāti, vai varētu Laukmuižā dzīvot visu gadu, abi mirkli domā. Atbilde ir viena – ne tagad. Aigara darbs akadēmijā nav līdzi paņemams, Ādama skola arī ne. «Bet mēs te bieži esam. Stunda ceļā. Tas nav nekas,» saka Aigars un nokustina baso kāju baltos īkšķus zaļajā zālē.

3 nodarbes tikai laukos

Peldēt. Laukmuižā ir divi dīķi. Aigars peld, līdz tie aizsalst. Dēls Ādams dienas laikā peldas piecas reizes.

Lasīt tējas. Jana lasa tējas ziemai un žāvē darbnīcā.

Audzēt aitas. Pie muižas ir liels angļu tipa parks, kurā dzīvo aitas, darbojoties kā pļaujmašīnas.

Foto — Reinis Hofmanis