Žurnāla rubrika: Cilvēki

Fabrika no nulles

Posted on decembris 7, 2016 by Aivars Kļavis - Veiksme

Dores Fabrikā tapušās līmēto frēzbaļķu guļbūves tagad var atrast Krievijā, Polijā un visās Rietumeiropas valstīs, izņemot Portugāli. Taču šī koku biznesa pamatā ir metālapstrāde – unikālas iekārtas, ko radījis grupas uzņēmums Forma Machinery

Uzņēmumu grupā Dores ietilpst četri uzņēmumi – Dores Fabrika, Dores Architecture, Dores Construction un Dores Engineering, kuru šī gada sākumā vēl sauca Forma Machinery. Tie darbojas Ieriķos, un uzņēmumu līdzīpašnieks Egons Garklāvs, kas to visu radījis no nulles, visticamāk, ir viena no savdabīgākajām personībām Latvijas biznesā, jo vairāk par biznesu tā tradicionālajā izpratnē viņu aizrauj jauni produkti un jaunu iespēju meklēšana. «Man kļūst garlaicīgi, ja visu laiku notiek viens un tas pats. Tad es savācu savas mantas un eju projām,» saka Egons Garklāvs.

Savukārt pašreizējais uzņemuma Dores Fabrika valdes priekšsēdētājs un pārējo uzņēmumu valdes loceklis Uldis Skudra viņu sauc par uzņēmuma grupas ideologu. Sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver, ka Egona radītās iekārtas, tehnoloģijas un idejas esot daudzu uzņēmumu pamatā, arī to, kuri pašlaik kļuvuši patstāvīgi vai atrodas ārpus grupas.

Nevar nopirkt, ražo paši

Šogad Dores Fabrika apgrozījums pieaudzis par 37% un visai uzņēmumu grupai sasniegs aptuveni 3,5 miljonus eiro.

Paralēli jau esošajiem uzņēmumiem tiek plānots dibināt vēl vienu – Dores Furniture. Tas nodarbosies ar iebūvējamo mēbeļu, durvju, kāpņu un pārējā mājām nepieciešamā aprīkojuma ražošanu, ko pēdējā laikā arvien biežāk pieprasot pasūtītāji.

«Mūsu jaudas un iespējas pašlaik ir krietni lielākas, nekā reāli izmantojam,» atzīst Uldis, jo 2008. gadā atklātā ražotne pagaidām vēl ne tuvu nav pilnībā noslogota.

Tas pats attiecas arī uz unikālo, Egona konstruēto datorizēto frēzbaļķu apstrādes iekārtu, kurai pasaulē nav līdzīgas. Tās jauda – viena neliela guļbūve dienā. Tomēr, lai gan abi vīri stāsta, ka 95% no visa uzņēmuma darba apjoma ir kokapstrāde, patiesībā viss sācies ar metālu.

Pēc izglītības Egons ir inženieris un dizainers. 1985. gadā, kad no Rīgas pārcēlies uz Ieriķiem, kā pats saka, bijis brīvmākslinieks. Kopā ar kolēģiem veikuši lielus, prestižus dizaina un reklāmas līgumdarbus ne tikai Latvijā, bet visā plašajā Krievzemē. No Maskavas līdz Jakutskai. «Jau toreiz vilku šurp cilvēkus un veidoju komandu, jo, atrodot savu nišu, iespējas bija arī padomju laikā,» atceras Egons. Spēles noteikumi gan citi nekā mūsdienās.

Bet 1990. gadā noteikumi mainījās. Aprunājies ar pazīstamiem vācu uzņēmējiem, Egons sapratis – situācijā, kad PSRS centralizētā rūpniecība sabrūk, vienīgais Latvijas resurss, kas varētu interesēt Rietumu tirgu, ir kokmateriāli. Bet, lai koku apstrādātu, sāktu ražot mēbeles vai dārza inventāru, bija nepieciešamas iekārtas. «Rietumos mēs neko labu nopirkt nevarējām, jo nebija naudas. Savukārt šeit uz vietas nekā jēdzīga nebija. Toties bija speciālisti, ar kuriem kopā pirms tam realizēju dažādus projektus. Nu tie kļuva par bezdarbniekiem. Arī mani bijušie kolēģi no pēdējās darbavietas rūpnīcā Alfa,» viņš turpina stāstu.

Tad arī nolemts iekārtas ražot pašiem, un tapis uzņēmums Forma. Pārdevuši Lielbritānijā dēļus, nopirkuši vairākas lietotas virpas, divas frēzmašīnas, metālgriešanas iekārtu – pilnu metālapstrādes komplektu, un viņa privātmājas saimniecības ēku pārvērtuši par ražotni. Pirmie padsmit darbinieki pa nakti gulējuši pirtiņā. Apstākļi, kā tagad smejas Egons, bijuši spartiski. Bet cilvēkiem bija darbs, ko tie prata novērtēt, tāpēc par grūtībām nesūkstījās. Vēlāk dažs pat pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Ieriķos.

Sākuši ar samērā vienkāršām, bet specifiskām lietām, kas ļautu panākt pēc iespējas augstāku darba ražīgumu. Viena no pirmajām bijusi sētas mietu virpošanas iekārta, ko tūlīt likuši lietā. Mieti ražoti vairākās vietās Latvijā, un viņu vācu partneris pārsteigts secinājis, ka latvieši šādi varot ražot bezgalīgi. Egons smiedamies atceras, ka tā arī noticis: «Kad mēs riktīgi atvēzējāmies, pusgada laikā uztaisījām tik daudz, ka viņš pēc tam tos mietus tirgoja veselus trīs gadus.»

Nākamā bijusi salīdzinoši vienkārša, bet ļoti produktīva un pieprasīta apzāģēšanas iekārta jeb tā sauktais zeimers. Šo gadu laikā tādu saražots ap 800 un tiekot ražotas joprojām. Kāds simts no tām esot Krievijā, Lietuvā un Igaunijā – pārējās tepat Latvijā. Konkurenti mēģinājuši kopēt, bet nekas nav sanācis. Esot daži knifi, ko nemaz nevar tik viegli nokopēt, pārliecināts Egons.

Pēc pāris gadiem ražotne no Garklāva saimniecības ēkas pārcēlusies uz krievu armijnieku pamestajām noliktavām dzelzceļa malā. 90. gadu vidū Forma reģistrēta ar nosaukumu Forma Machinery. Produkti kļuvuši arvien sarežģītāki, to klāsts plašāks, un uzņēmumam piesaistīti profesionāli projektētāji, kas Egona idejas spējuši pārvērst rasējumos.

Paralēli metālapstrādei viņi joprojām nodarbojušies ar kokapstrādi. Tikai mietu vietā ražojuši dārza aprīkojumu – nojumes, lapenes, sētas, dārza mēbeles un vēl neskaitāmi daudz citu lietu. Galvenokārt Vācijas tirgum. «Šis bizness aizgāja tik veiksmīgi, ka jaunām idejām tur praktiski vairs nebija vietas. Man kļuva garlaicīgi, un es aizgāju,» atceras Egons. Uzņēmums Ekju dārza aprīkojumu ražo joprojām, nodarbinot ap pusotru simtu cilvēku, un ir viens no lielākajiem savā nozarē.

Tomēr jau 90. gadu beigās Garklāvs sapratis – ja nākotnē grib būvēt savu kokapstrādes fabriku, kuras celtniecībai zeme tika iegādāta līdz ar metālapstrādes sākšanu, tad bez pilnībā automatizētām un datorizētām iekārtām neiztiks. Tāpēc izveidota neliela speciālistu grupa, kas nodarbojusies ar rūpniecisko elektroniku. Tagad tā pāraugusi patstāvīgā uzņēmumā, kas turpina strādāt turpat Ieriķos un ar programmatūru nodrošina ne tikai Dores grupu vien. Ar Forma Machinery izstrādātajām kokapstrādes līnijām modernizēti divi māju ražošanas uzņēmumi Igaunijā. Sadarbībā ar pasūtītājiem radīta pilnīgi unikāla palešu ražošanas līnija vienam no pasaules lielākajiem to ražotājiem – kompānijai Kronus. Tā esot divreiz ražīgāka par analoģisku zviedru iekārtu.

Guļbūves meklē īpašniekus

Iepazinies ar somu un igauņu pieredzi, Egons Garklāvs nolēmis beidzot arī pats sākt būvēt koka mājas un radīt jaunu tehnoloģiju, kas atbilstoši ievadītajai programmai no frēzbaļķiem ražotu gatavus māju konstrukcijas elementus.

Tam nepieciešamās iekārtas projektēšana ilgusi pusotru gadu. Vēl pusotrs pagājis, to izstrādājot, testējot un apgūstot praksē. Tehnoloģija ir unikāla, jo vienlaikus strādā 36 dažādi urbji, naži, zāģi un citi instrumenti. Tie nedrīkst saskrieties vai traucēt cits citam. «Godīgi sakot, es baidos, vai otrreiz man būtu drosme ķerties pie kā tamlīdzīga,» tagad atzīst Egons.

Ap 2006. gadu mežu ielokā – vietā, kas gadus piecpadsmit gaidīja savu īsto brīdi, tika sākta Dores Fabrikas celtniecība. Pēc diviem gadiem tajā jau ražoja līmēto frēzbaļķu guļbūves. Uzņēmums izgatavo vienstāva, pusotra un divstāvu dzīvojamās mājas ar platību līdz 230 m², kā arī vasarnīcas, pirtis un citas guļbūves.

Uldis Skudra, kurš agrāk darbojies banku biznesā, atceras – fabrikas atklāšanā, uz kuru uzaicinājis Egons, viņš bijis pārsteigts gan par projekta vērienu, gan par kvalitāti. Toreiz domājis – ja kādreiz mainītu darbu, gribētu strādāt šeit. Pirms nepilniem trim gadiem tas piepildījies.

Diemžēl ražošana sākās reizē ar krīzi, kad par māju iegādi neviens vairs nedomāja. Būvniecībā iestājās depresija. Nācās meklēt eksporta tirgus – sākotnēji tas izdevās Francijā, Lielbritānijā, Krievijā, Armēnijā, Azerbaidžānā. Tomēr noiets bija salīdzinoši neliels.

Pēdējo gadu laikā tas audzis. Tagad tiek eksportēta apmēram puse no visas produkcijas.

Tomēr Uldis min vairākus objektīvus iemeslus, kas kavē tirgus apgūšanu: «Guļbūves ir tikai neliela daļa no koka ēkām. Savukārt frēzbaļķu ēkas tikai daļa no šīm guļbūvēm. Tātad niša specifiska un pieprasījums ierobežots.» Somi ar šādu produktu tirgū esot jau kopš 1956. gada. Un nesen dibinātam uzņēmumam grūti sacensties ar konkurentiem, kuriem ir plašs izplatītāju tīkls un atpazīstamība visā Eiropā.

Vienlaikus daudzās valstīs atbilstoši to energoefektivitātes prasībām guļbūves bez speciālas siltināšanas drīkst izmantot vienīgi kā brīvdienu mājas, nevis pastāvīgai dzīvošanai. Tāpēc pašlaik tiekot strādāts pie jauniem produktiem, kas ļautu piedāvāt mājas ar tādu energoefektivitātes risinājumu, ko prasa konkrētais pasūtītājs. Viens no risinājumiem – tā sauktā tukšā brusa, kurā iestrādātas «kabatas», ko var aizpildīt ar siltumizolācijas materiāliem: kokšķiedras vati, aitu vilnu vai parasto akmens-vati. Šādas mājas jau tiek realizētas Vācijā, jo pilnībā atbilst šīs valsts energoefektivitātes standartiem.

Šo gadu laikā tapuši arī uzņēmumi Dores Architecture un Dores Construction, kas sākotnēji bija Dores Fabrikas struktūrvienības, bet tagad kļuvuši patstāvīgi. Jo, kā atzīst Egons, pieaugot izstrādājumu sortimentam un saprotot, ka ne vienmēr var paļauties uz apakšuzņēmējiem, bijuši nepieciešami gan savi projektētāji, gan celtnieki. Tagad uzņēmumu grupā kopā strādā 75 darbinieki.

Uldis Skudra uzsver, bez Forma Machinery inženiertehniskajām izstrādēm tas nebūtu iespējams. Lai gan kopumā mašīnbūves nākotne, viņaprāt, Latvijā esot problemātiska. Sevišķi tiem, kas ražo nestandarta iekārtas. Kamēr vēl pieejams ES līdzfinansējums, uzņēmēji modernizē ražošanu. Bet kas notiks pēc dažiem gadiem, kad līdzfinansējums beigsies? Visticamāk, iekārtu iegāde apsīks.

Lai samazinātu nākotnes riskus, Forma Machinery no patstāvīga uzņēmuma kļuvusi par Dores grupas sastāvdaļu un no šī gada tās nosaukums ir Dores Engineering. Tas ļaus, pasūtījumu skaitam samazinoties, saglabāt uzņēmuma potenciālu un nodrošināt iekārtu ražotājus ar darbu grupas iekšienē. «Mūsdienās, kā esmu secinājis, idejas mūža ilgums ir kādi desmit gadi. Ne vairāk. Pēc tam atkal jārada kaut kas jauns. Jaunas iekārtas un jaunas tehnoloģijas,» pārliecināts Egons Garklāvs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Egons Garklāvs: atstāt kaut ko nākamajām paaudzēm. Un es te nedomāju tikai biznesu… Arī vēsturi, attieksmi, pieredzi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Egons Garklāvs: viss ir skola, arī kļūdas.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Uldis Skudra: negribu nevienam aizlauzt spārnus, bet jārēķinās, ka Latvijā būt par uzņēmēju nav viegli. Tāpēc vajag drosmi un pozitīvu dullumu.

Egons Garklāvs: nevajadzētu darīt to, ko dara citi, bet meklēt savu ceļu. Radīt, nākt ar savām idejām un nekonkurēt ar jau esošo.

Trīna Kibura, aizstāja latviešu dzērājšoferi

Posted on novembris 30, 2016 by Ieva Alberte - 1 no 2 miljoniem

Sestdienas pēcpusdienā, 26. novembrī, igauniete Trīna iekāpa autobusā Pērnavā, lai dotos uz Rīgu. Autobuss jau bija mērojis ceļu no Tallinas. Rīgā sieviete plānoja pārsēsties citā Ecoline autobusā, lai dotos uz Kauņu. «Braucu ciemos pie draugiem. Ar autobusu sanāk lētāk nekā ar automašīnu, un pa ceļam varu palasīt,» stāsta Trīna, sazvanīta Kauņā. Jau drīz aiz Pērnavas viņai šķita, ka šofera braukšanas stils nav tas labākais. «Viņš uz ceļa neturējās stabili. Ik pa laikam strauji bremzēja,» stāsta igauniete. Kāds no pasažieriem izsaucis policiju, un aptuveni 20 km no Latvijas un Igaunijas robežas tā apturējusi autobusu. Šoferis bija alkohola reibumā. «Šokējoši! Tas, ka esi pieredzējis šoferis, nenozīmē, ka vari tikpat labi braukt arī reibumā.»

Gandrīz stundu tumšā mežmalā pasažieri neziņā gaidījuši, kas notiks tālāk. Policisti sazinājušies ar uzņēmumu Ecolines, kas solīja atsūtīt citu šoferi. Trīna aizgājusi pie policistiem un izstāstījusi, ka viņai ir D kategorijas vadītāja apliecība un viņa drīkst vadīt arī autobusu. Vietā, kur tobrīd stāvēja buss, nebija ļauts apstāties. Autoceļš – noslogots. Trīna ierosināja, ka var aizstūrēt vismaz līdz tuvākajam benzīntankam. Policisti atļāva. «Pasažieri bija priecīgi un pateicīgi. Un, jā, arī pārsteigti,» atceras Trīna. Aptuveni 20 kilometrus līdz Latvijas robežai igauniete nosēdēja pie stūres. Latvijā pasažieri kafejnīcā dzēra tēju un kafiju, vēl divas stundas turpinot gaidīt jauno šoferi.

Tiesības vadīt autobusu jeb D kvalifikāciju Trīna ieguva pirms diviem gadiem un regulāri apmeklēja speciālas pārbaudes, kas apliecināja viņas māku braukt. «Par to izlēmu, strādājot Dānijā.» Igauniete stāsta, ka Teacher Training College darbojusies alternatīvā skolotāju mācību programmā, kur bijis daudz praktisku nodarbību, to skaitā darbs ar bērniem Āfrikā. «Gribēju būt tur noderīgāka. Kopā ar citiem koledžas studentiem vajadzēja sasniegt vairākas vietas, taču tas nebija vienkārši. Būtu vienkāršāk, ja kādam no mums būtu tiesības.»

Tāpēc Trīna nolēma Pērnavā nokārtot D kvalifikāciju, kas aizņēma nepilnus divus mēnešus. Atgriezusies Dānijā, viņa uz Āfriku jau devās kā autobusa vadītāja un brauca ar piecdesmitvietīgu busu. «Satiksme Āfrikā ir traka, ceļi slikti, un pāri tiem iet dzīvnieki. Priekšroka tam, kurš lielāks,» smejas Trīna un piebilst, ka nekad dzīvē nebija sapņojusi kļūt par autobusa šoferi. Viņai ir maģistra grāds psiholoģijā.

Aicināta pastāstīt par sevi sīkāk, Trīna atbild kā īstena igauniete: «Es negribētu.»

Putniņš atlidojis

Posted on novembris 30, 2016 by Ieva Puķe - Dzīve

Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone 90. gados kalpoja pareizticīgo baznīcā Latgalē, vēlāk daudzus gadus dzīvoja Izraēlā. Atgriezusies Latvijā, viņa mēģina šo muzeju pārvērst par vietu, kur cilvēki sanāk, lai runātu par toleranci un brīvību

Divi gadi Kārsavā, kalpojot Sirdsskaidrās Eufrosinijas pareizticīgo baznīciņā. 14 gadi Izraēlā, kas no maģistrantūras studiju vietas kļuva par mājām. Un tagad trīs gadi atpakaļ dzimtajā Rīgā, strādājot ebreju glābēja Žaņa Lipkes memoriālā. Lolitas Tomsones vadītais muzejs Ķīpsalas šauro ieliņu labirintos sācis pārtapt inteliģences domnīcā, cilvēkiem sanākot uz lekcijām par toleranci un gara brīvību.

30. novembra akciju – sveču nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 75. gadadienā kopš ebreju masu slepkavības Rumbulā – Tomsone ar vēsturnieku Kasparu Zelli gan bija iecerējuši organizēt kā privātpersonas. Facebook profilā īpaši neafišēja sevi, taču birokrātisku formalitāšu dēļ nācās izmantot Lipkes muzeja vārdu un vākt parakstus, lai pasākums notiktu. Lolita netiecas šādā veidā gūt uzmanību. Arī 1. decembra diskusijā Ne mana druva. Vai klusēt nozīmē piekrist Kaņepes Kultūras centrā sarunu vadīt uzticējusi citiem: vēsturniekiem, žurnālistiem, sociālantropologam un režisorei.

Pareizuma terors

«Kā jums palīdzēt? Vai runājat angliski?» Lolita steidzas talkā jaunam ārzemnieku pārītim. Tieši tā – kā apmeklētāja – viņa Lipkes muzejā 2013. gadā ienāca pati. Atgriezusies Latvijā, gribēja redzēt šo vietu. Par Zaigas Gailes arhitektūru un muzeja konceptu jau bija jūsmojusi, skatoties fotogrāfijas internetā. Kā brīvprātīgā vadījusi ekskursijas Izraēlas Mākslas muzejā, viņa labprāt pieņēma Lipkes memoriāla patrona Māra Gaiļa uzaicinājumu līdzīgu darbu darīt šeit. Bez dzimtās latviešu valodas Lolita brīvi pārvalda krievu, angļu un ivritu. Muzeja direktorei Leai Liepiņai aizprecoties uz Spāniju, Gailis šo amatu piedāvāja Lolitai, «tas bija diezgan strauji». Lipkes muzejs viņai tobrīd bija kā cerību saliņa, Lolita godīgi atzīstas.

«2013. gadā, kad atgriezos, bija Dziesmusvētki, vienkārši laime! Jābrauc 11. tramvajā un jādzied tautasdziesmas, jo tik sen nebiju to darījusi! Visi tautastērpos, ielas izrotātas, lūk, Māte Latvija mani sagaida ar skaistāko,» viņa atceroties smaida. «Bet ikdiena – vienkārši brutāla. Lasi interneta komentārus, un liekas – esi kā marsietis. Ne man krīt uz nerviem melnādainie, ne gribas nīst krievus, ne liekas, ka žīdu masoni ir varu sagrābuši. Arī musulmaņi esot slikti, tie ir melnie, mēs tikai paši balti un stalti!»

Pēc konfesionāli un etniski raibās, trokšņainās Izraēlas ļaudis Latvijā šķita ārēji rezervēti. Bet zem šā ledus virmoja procesi, kurus nezinātājam izskaidrot ir gandrīz neiespējami. «Vēsturiskā atmiņa ir sadalīta divās daļās. Tāds «pareizuma terors»: cilvēki šeit zina, kā ir pareizi, un viņi sitīs, pazemos, komentēs visus, kas no viņu pareizuma atšķiras.» Sajūta bijusi tik nelāga, ka pirmajā brīdī gribējies mukt. «Jā, Izraēlā cilvēki nezina, kā atrisināt Palestīnas un Izraēlas konfliktu, bet Latvijā katrs otrais nāca klāt un teica, kā viss būtu jādara: jāmet jūrā vai nu palestīnieši, vai ebreji. Fascinēja vieglums, ar kuru izlemjam, ka ir kaut kādi vienkārši ceļi. Viss ir daudzslāņaināk, grūtāk un pārsteidzošāk, nekā vari iedomāties. Taču, ja nekur citur neesi braucis un dzīvojis, ja tev nav neviena drauga, kurš ir musulmanis, ebrejs vai feminists – kā tu vari to saprast?» Lolita aizdomājas.

Naidu pret ebrejiem Latvijā varot mēģināt skaidrot. «Tā ir sena Eiropas tradīcija. Pirmkārt, kristīgās baznīcas ietekme. Te dzīvo vesela minoritāte, kuru Dievs vēl nav sodījis par neticēšanu glābējam Jēzum Kristum. Ebrejiem bija ierobežota profesiju izvēle tāpēc, ka viņiem nedrīkstēja piederēt kristīgā zeme. Un viņi attīstīja spēju izdzīvot.»

Katru gadu 11. novembrī tiek daudzināts: latviešu karavīri uzvarēja Bermonta spēkus, izcīnīja Latvijai brīvību. «Hello, tur bija gan krievu, gan ebreju karavīri, viņi arī ir saņēmuši ordeņus. Tas pats ir ar latviešu izsūtīšanām uz Sibīriju. Paskatieties statistikā: 12% no izsūtītajiem ir ebreji. Jā, daļai tas pat izglāba dzīvību.»

Latgalē glāba pasauli

«Multikulturālisms manī ienāca caur Latvijas pareizticīgo baznīcu,» Lolita sāk savu stāstu. 90. gadu sākumā, pusaudzes vecumā, meklējot dzīves garīgo jēgu, meitene ar zeltainu bizi pievienojās Rīgas pareizticīgo latviešu draudzei. Pēc vidusskolas rāvās strādāt par skolotāju latviešu ciemos Sibīrijā. Tad cita skolotāja, kas jau gadu bija pavadījusi Lejas Bulānā, tomēr izlēma, ka vēlreiz brauks atpakaļ. Plānu maiņa!

«Smejos – mana dzimšanas diena ir otrajos Ziemassvētkos, 26. decembrī, arī uz skolu mani palaida gadu agrāk, tātad man vienmēr ir lieks gads saprast… nevis iet automātiski kaut ko darīt, bet ieraudzīt dzīvi.» Lolita 1994. gadā drosmīgi aizstopoja uz Pleskavu Krievijā un Baltkrieviju, atceļā iegriezās Kārsavā. Bija dzirdējusi, ka tur pareizticīgo baznīcā sprediķo leģendārs mācītājs arhimandrīts Viktors Mamontovs, reliģiskais disidents, pie kura cilvēki brauc svētceļojumos pat no Maskavas un Sanktpēterburgas. «Jāņa Kristītāja diena – kāpēc lai es neaizietu uz pareizticīgo dievkalpojumu?» Lolita runā viegli. Tēvs Viktors viņu pamanījis, iesaucies: «Kāds putniņš pie mums ir atlidojis!» Piedāvājis padzīvot draudzes mājā. «Viņi tobrīd bija palikuši bez «psalomščika» – kāda, kas lasa priekšā, dzied.»

Latgales miestā Lolita aizķērās uz diviem gadiem, iemācījās krievu valodu. «Vietējie par mani teica: lūk, pareizticīgo baznīcā dzied katoliete (katoliete kā tautība!),» viņa pasmaida. «Kalpoju baznīcā, gāju pie bērniem skolā, uz slimnīcu pie veciem cilvēkiem, tas bija pasaules glābšanas mēģinājums.» Baznīcā vēl kalpoja kārsaviete Alla Ivanovna, Ļeņingradas blokādi pārdzīvojusī, 1921. gadā dzimusī Serafima Fjodorovna un, protams, tēvs Viktors. «Dzimis Blagoveščenskā, sahalīniešu ģimenē, beidzis literatūras institūtu, viņa krustmāte bija Anastasija Cvetajeva, kļuvis par mūku. Ļoti gaišs cilvēks, viņš mums deva lasīt ne tikai baznīcas garīgos tēvus, bet arī krievu filozofus. Dega kā svece, tāpēc arī cilvēki pie viņa brauca.»

Lolita ir pateicīga, ka vecāki viņu atbalstīja. Tēvs bijis izglītības ministra Andra Piebalga vietnieks, mamma – ilggadīga Augstākās Padomes Ziņotāja redaktore. «Skaidrs, ka vecākiem sākumā likās, ka man nav pilns penālis. Ja tik šausmīgi to Dievu gribas, tad ej uz luterāņu baznīcu! Omīte arī gāja uz Veco Ģertrūdi. Tēvs atbrauca ciemos uz Kārsavu, viņi abi ar Viktoru apsēdās… Viena saruna, un tēvs atkusa kā šokolāde uz radiatora. Viktors nevienu par varītēm nespieda pievērsties pareizticībai. Bija sajūta, ka viņš sarunājoties ierauga, kas ir labākais tevī, ar to daļu arī runā.»

Ja par dzīves prozu: skolā Lolitai maksāja nelielu algu, bet 90. gados Latgales laukos arī nopirkt īsti neko nevarēja. Naturālā saimniecība! «Iemācījos ar rokas arklu art, skābējām kāpostus. Varēju no diviem kartupeļiem, burkāna un kāpostgalvas 10 cilvēkus pabarot. Uz griķiem gan ilgi pēc tam skatīties nevarēju.»

Pavisam nesen sirds likusi ierasties tēva Viktora bērēs, «šausmīgi smagi, bija tik daudz cilvēku, ka viņa kapu ar rokām aizbēra». Kārsavas baznīcā viņa arī saderinājās un laulājās. Prom no Latgales aizveda studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, krievu kultūras nodaļā, taču arī uz tālāko tēva Viktora ietekme ir milzīga. «Kārsavā biju iepazinusies ar cilvēkiem, kas pēc tam devās uz Izraēlu. Kristīti Rīgas ebreji, man bija palikuši viņu «gali». Kad uz pusgadu aizbraucu studēt uz Maskavu, aizgāju uz lekciju par ebreju garīgo literatūru, tik interesantu un aizraujošu! Dabūju stipendiju, Izraēlā pabeidzu maģistrantūru. Ebreju civilizācijas studijas: kultūra, filozofija, teksti.»

Sarkangalvīte ivritā

«Bībeles tekstos ir izteicieni: «mēs sēžam tavā pavēnī» un «atzied tuksnesis». Patiesībā tie ir Tuvo Austrumu tēli. Latvijā kontrasts starp karsto sauli un nonākšanu pavēnī nav tāds kā Izraēlā, sajūta nav tik veldzējoša. Vai – atzied tuksnesis. No akmeņiem un putekļiem izaug zāle, ziedi, anemones. Pat iedomāties nevari! Un kas var atziedēt Sahārā? Bet Jūdajas tuksnesis ir vienkārši citāds,» Lolita stāsta par Izraēlu.

Taču turpat blakus – karš. «Radio Brīvā Eiropa četrus gadus veidoju raidījumus. Viņi meklēja kādu, kas runā gan ivritā, gan latviski. Nācās pieslēgties politikai, izjautāt cilvēkus, braukt uz Gazu. Visu laiku kaut kas sprāga, vecākiem meloju, ka es tur nebiju. Kad Telavivā uzsprāga delfinārijs un klubs un televīzijā pateica, ka to pārsvarā apmeklē Izraēlas krievi, mamma gandrīz noģība. Mans vīrs bija krievs no Maskavas, mamma bija izlēmusi, ka tie noteikti esam mēs, nevarēja ilgi parunāt.»

Viņa Jeruzalemē peld baseinā zem stikla jumta, sirēnas vēsta par raķešu uzbrukumu, bet cilvēki nereaģē – Lolita joprojām atceras ikdienišķas situācijas. «Bija krīzes brīži, kad pēkšņi pārņēma neprātīgas bailes no nāves, bet tas pāriet. Biju iedzīvojusies.»

Ivritu viņa iemācījās kursos, kādi Lat-vijā tagad tiek piedāvāti bēgļiem – bez starpniekvalodas. «Laba metode. Ar diviem sīriešu baznīcas mūkiem, kas bija no Irākas, kam ir tās izšūtās cepurītes ar krustiņiem, ivritā spēlējām Sarkangalvīti (Sarkano kipu) un vilku. Kur vēl es būtu spēlējusi Sarkan-galvīti un vilku ar sīriešu mūkiem? Es turklāt gribēju būt vilks, tad viens no tiem mūkiem spēlēja Sarkangalvīti.»

Ivrita zināšanas ļāva vēl vairāk būt savējam. «Rīkojām Lieldienu pesach seder vai ebreju Jaungadu. Piektdienas vakaros tur ir sabata mielasts, visu laiku aicina ciemos. Satiekot nepazīstamus cilvēkus, nācās atbildēt uz jautājumu: «Vai tu esi ebrejiete? Kāpēc tad runā ivritā? Vai gribi konvertēties?» To mēs ar vīru neapsvērām. Tad, kad izšķīrāmies, izlēmu atgriezties Latvijā.»

Jeruzalemē, kristiešu svētākajā vietā, kur ir Jēzus kaps, Lolita arī sapratusi, ka ir zaudējusi savu ticību. «Liekas, tas ir saistīts ar tām nāves bailēm. Autobusi «sprāga», un es gāju taisīt radio reportāžas. Smirdoņa, kad deg autobuss ar dzīviem cilvēkiem, ir drausmīga. Reiz nokavējām autobusu, un viens tuvumā uzsprāga. Un atkal doma, ka varēju būt tur iekšā. Paniskas bailes no nāves, un sapratu, ka ticība arī vairs nepalīdz. Esi viens, it kā pēkšņi nonācis tumsā. Man bija jāiet dziedāt Lieldienu dievkalpojumā, tad parasti sirds gavilē. Bet dziedu un saprotu, ka esmu nepareizā vietā. Tāds iekšējs, spēcīgs pārrāvums.»

Dvēseles svece

Melna tumsa – līdzīgi Lolita divos vārdos iezīmē Otrā pasaules kara notikumus Latvijā. Žaņa Lipkes un citu ebreju glābēju stāsti tieši tāpēc tik spēcīgi uzrunā, ka viņi nesa gaismu brīdī, kad likās – pasaule ir zaudējusi cilvēcību. Pēc vēsturnieka, holokaustu pārcietušā Marģera Vestermaņa ilggadīgajiem pētījumiem, gan glābēju, gan arī izglābto ebreju skaits Latvijā varētu būt no 500 līdz 600. Viņš par to raksta grāmatu.

Arī Izraēlā Lolita sastapa holokaustā izdzīvojušos. Ne īpašos pasākumos, bet pilnīgi negaidītos brīžos. «Kad kāds nomirst, visi septiņas dienas nāk ciemos, nes ēdienu, sēž un bazarē. Sākumā biju šokā, kāpēc? Bet nē – cilvēki jau ir pārdzīvojuši sāpes. Sarunas tiem, kas tikko zaudējuši tuviniekus, ir svarīgas, viņi nejūtas vieni. Tur satiku ebrejus no Latvijas, milzīgs pārsteigums – viņi runāja brīnišķīgā, skaistā latviešu valodā. Satiku, piemēram, Mirjamu Rapoporti, kas kādreiz brauca ciemos pie Žaņa Lipkes, brauca uz Rumbulu, kopa kapus.»

Protams, tā ir ebreju kopienas lieta, bet – kā tas var būt? – Izraēlā viņai vienmēr kāds prasīja par Rumbulas notikumiem, kamēr te, Latvijā, šī tēma ir gandrīz tabu, Lolita piemin nacistu rīkotās ebreju iznīcināšanas 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. «25 000 cilvēku divās dienās vienkārši nošauti, stāvus sagrūsti bedrēs. Izglābušās tikai trīs sievietes. Kad zem mūsu vēstules par piemiņas pasākuma rīkošanu Facebook bija parakstījušies 250 cilvēku, es kolēģiem teicu: «Iedomājieties – ja katrs no viņiem atnestu 10 sveces, tad mēs pieminētu katru Rumbulas upuri! Kļūdījos. Katram no mums būtu jāatnes nevis 10, bet 100 sveču. Labāk par šo drausmīgo matemātiku pat nedomāt.»

Latviešiem noteikti jārīko Rumbulas piemiņas pasākums, to Lipkes memoriāla direktore saprata, aizbraukusi uz 75 gadu atceres konferenci līdzīgam slaktiņam Kijevā. Babin Jar ielejā 1941. gada 29. un 30. septembrī nacisti un vietējie kolaboracionisti nogalināja 70 000 cilvēku, pārsvarā ebrejus. «Pēc garas dienas atgriežoties vienīcā, redzu: visos ukraiņu TV kanālos – gan privātajos, gan valsts – rakstīts Babin Jar 75, deg piemiņas svecīte. Viņi to piemin kā milzīgu tautas traģēdiju. Atbraucu, rakstu Kasparam Zellim: «Klau, tuvojas Rumbula 75, skaidrs, ka prezidents, diplomātiskais korpuss, arī mēs tur būsim. Bet – kā lai sabiedrībā maina apjēgu par šo notikumu: ebreji, kas šeit tika brutāli nogalināti, bija Latvijas daļa. Rīdzinieki, mūsu vectētiņu un vecmāmiņu skolasbiedri un kaimiņi. Zellis man saka: protams, kaut kas ir jādara, tā ir lielākā masu slepkavība Latvijas vēsturē!»

Nevis Rumbulā, bet pie Brīvības pieminekļa, kur notiek citi nacionāli patriotiskie pasākumi, viņi nolēma izveidot sveču taku. Tā atgādināja, kā ebrejiem bija 10 km no Maskavas forštates ziemas spelgonī jāiet uz Rumbulu, zinot, ka viņus tur nošaus. «Arī ebreji aizgājušo piemiņai dedz sveces. Dažkārt Izraēlā atnāc pie cilvēkiem mājās un redzi, ka stūrī klusītēm deg svece, to sauc dvēseles svece,» Lolita ieminas. Un pastāsta par aizkustinošu vēstuli, ko saņēmusi no mūždien kritiskā vēsturnieka, 90 gadus vecā Marģera Vestermaņa. «Viņš teica, ka 75 gadus esot gaidījis, lai Rumbulas notikumus šādā veidā pieminētu. Tur visa viņa ģimene gāja bojā, viņš viens pats izdzīvoja. Viņš jūtas Latvijas daļa, jo viņš tāds ir.»

Bet kurš tās bites noindēja?

Posted on novembris 30, 2016 by anon - Personība

Nacionālajā teātrī Annas Rancānes lugas Bišumāte un vilkacis iestudējumā negaidiet vēl vienu Latgola.lv, drīzāk spraigu detektīvu

Pāris nedēļas pirms iestudējuma Bišumāte un vilkacis pirmizrādes Nacionālajā teātrī Anna Rancāne, šķiet, dzīvo kā ar kailiem nervu galiem. «Gribētu ielīst kaktiņā un kļūt neredzama,» viņa raksta īsziņā un ieminas, vai nebūtu labāk sarunu atlikt. Tomēr tikšanos sarunājam. Braucot uz Rēzekni, ausīs visu laiku skan Annas vārdi, kas, Raimonda Paula mūzikas izdaudzināti, galvā droši vien sabiruši daudziem: «Nenāciet klāt man rudenī, man rudenī jābūt vienai, kur lapu dakstiņiem apklāts jumts un vēji kā četras sienas. Pelnu vārdus un atslēgu vārdus tikai rudenājos es zinu, pie manis nenāciet stundā, kad savu uguni atdzīvinu.»

Un man ir jādomā, kā ir dzīvot ar tik jutīgu «ādu» un kur cilvēks var atrast tik precīzus vārdus un tik vijīgi salikt tos kopā, veidojot ietilpīgu tekstu.

Uzskatīt Annu par trauslu būtni gan arī būtu nepareizi. Tikpat labi viņa ir īsta un sīksta Latgales sieva, kas abām kājām stingri stāv uz zemes. Jau pēc dažām stundām Anna stāstīs, ka «man tagad vairāk jādomā, kur šmakovku dabūt», jo, «kā jau Latgalē», uz pirmizrādi Rīgā 4. decembrī sataisījies braukt «vesels autobuss» ar novadniekiem. «Varbūt tas viss izgāzīsies, bet mēs izdzersim šmakovku un aizbrauksim priecīgi mājās,» Anna smejas. Un tas ir tik latgaliski – grūtsirdību vai dzīves smagumu noslaucīt ar dzirkstošu prieku.

Kā pie tevis atnāca Bišumāte un vilkacis?
Atnāca jocīgi. Tagad, kad rakstu citu darbu, kas ir dokumentāls, ar skaudību atceros, cik bija viegli rakstīt lugu. Rakstīju ar baudu, jo man nebija ne termiņu, ne projekta, ne finansējuma. Rakstīju tāpēc, ka gribējās. Man visu laiku ir bijusi vēlēšanās rakstīt kaut ko dramatisku. Ir bijuši scenāriji pasākumiem, bet pirmā luga bija 1993. gadā – rakstīju par Svēto Terēzi no Bērna Jēzus. To labi atceros, jo rakstīdama appludināju kaimiņu dzīvokli. Viņi man zvanīja pie durvīm, kad atvēru, bļāva: «Gde raditeļi?» Es saku: «Mama v derevņe, otec umer.»* Pie manis pieskrēja meita, un tad viņi saprata, ka pati esmu vecāks. Luga bija tādam «svētajam projektam».

Tie, kas izlasīja, teica, ka tā ir Dieva zaimošana, nekur nevar laist. Savā dullumā piezvanīju arhibīskapam Pujatam. Es viņu ļoti cienīju un arī tagad cienu. Aizskrēju, iedevu izlasīt. Viņš nekādu Dieva zaimošanu neatrada. Tāda ir priekšvēsture.

Bet šos divus viencēlienus rakstīju sev. Pirmais ir par diviem jauniem zemniekiem – kā pēckara gadi atainojas mūsdienu cilvēka dzīvē. Tas, kas ir bijis pagātnē, neaiziet. Mana māsa tikko bija ciemos, sākām runāt, ka mūsu dzimtā ir tik daudz sajaucies – gan varoņdarbi, gan varbūt nodevība. Tā laikam ir visās dzimtās. Un nezini, kā pats rīkotos, ja būtu šādā situācijā. Tagad no gadu attāluma ir viegli tiesāt – tas varonis, tas nodevējs, bet ej nu sazin, kā būtu. Protams, lugā attēlotais nav konkrētas dzimtas dokumentējums.

Kad strādāju Dienā, daudz braukāju pie cilvēkiem, bet ne visu varēja uzrakstīt. Bieži vien aizbrauc vākt materiālu ziņai, paklausies sarunas, piefiksē. Arī saruna par bitēm ir no dzīves. (Luga sākas ar sarunu, kur zemnieks ienāk sētā un stāsta sievai, ka kāds visas bites noindējis – aut.) Tad sāc domāt – kas tās bites varēja noindēt? Tur kaut kas noteikti ir! Kā tas tālāk attīstās, to gan pati izdomāju.

Otrs viencēliens ir par laiku, kad bēgļi sāka nākt pāri robežai. Pierobežā cilvēki man pa kluso daudz stāstīja par šo rūpalu. Avīzē nerakstīju, nebija pierādījumu. Bet tas palika, un tā viss ir savijies.

Biju lugu aizsūtījusi uz Daugavpils teātri, bet [direktors Oļegs] Šapošņikovs vispār neatsaucās. Nomierinājos un aizmirsu. Kad iepazinos ar Ingu Ābeli, vienreiz saku: man ir luga. Viņa izlasīja un paslavēja. Tieši tobrīd Nacionālajā teātrī bija lugu konkurss. Man gan sākumā tas bija tāpat kā, [ja prasītu, vai] uz Holivudu negribēji? Bet aizsūtīju. Man liekas, tas kā aklai vistai mieža grauds.

(Par izrādi tās pieteikumā Anna raksta: «Vieta, kur varētu būt satikušies lugas varoņi, nav īsti noteikta, varbūt tā ir mazā pierobežas pilsētiņa Kārsava ar savu kādreiz slaveno kafejnīcu Karpati – nez vai fototapete ar kalnu attēlojumu pie kafejnīcas gala sienas vēl ir saglabājusies? -, tā varētu būt arī Viļaka, kur deviņdesmitajos gados nevienam nevajadzības dēļ darbu izbeidza vienīgais benzīntanks. Tā varētu būt Zilupe vai Piedruja, bet tas nav svarīgi, svarīga ir tikai šī robežas līnija uz ģeogrāfiskās kartes un pierobežas izjūta cilvēkos. Attālums no centra, kas rada perifērijas sajūtu.»)

Kāda tad šajos laikos ir dzīve Latvijas austrumu pierobežā?
Dzīvoju Rēzeknē, bet man ir lauku mājas netālu no robežas, kādreiz aizbraucu. Savulaik tur gāja autobuss, tagad vairs nav. Tikai vienā ciema mājā ģimene dzīvo, blakus viena veca tantiņa. Bet tas nav jauns stāsts, tā ir daudzviet. Vieta, kas attālāk no centra, vairs nav ekonomiski izdevīga.

Kad paklausies, ko Ģirts Rungainis runā… (Finansists Ģirts Rungainis apgalvo, ka laukos tiek pārāk daudz investēts un attīstība patiesībā iespējama tikai Rīgā – red.) Kaut kāds racionālais grauds tur ir, protams, bet tas ir tik ļoti pretrunā ar to, kas mēs esam. Kā mēs tagad varam galīgi atteikties no saviem laukiem, latviešu lauku dzīvesveida? Kas tajā pašā laikā ir neizdevīgs valstij. Bet varbūt tieši otrādi – valsti vajadzētu pārkārtot, lai lauki tai būtu izdevīgi. Jo tas ved uz tādu lielu iznīcību.

Lugas otrajā daļā mūsu priekšstats par dzīvi saduras ar tiem pašiem bēgļiem. [Galvenā varone] Alda prāto, ka viņiem visiem taču kaut kur ir mājas, tēvs, māte, radi, kā viņi kapusvētkos sanāk kopā. Bet tas, kurš viņai liek bēgļus vest pāri robežai, saka: kādi muslimiem kapusvētki! Viņi nav nekas, būtībā lopi. Taču mēs esam tā audzināti, ka visus uztveram kā brāļus. Šajā ziņā katoļiem ir vieglāk pieņemt svešo. Tajā pašā laikā tikai tad apjēdzam, ka svešais ir tik ļoti svešs, ka var mūs apēst.

Vai kopš Krievijas agresijas Ukrainā nejūties nedrošāk?
Nejūtu. Varbūt tāpēc, ka cilvēki šeit pieraduši ar to sadzīvot, apdraudējuma sajūta bijusi visu laiku. 80. gados, Atmodas laikā, mamma teica: pagaidi, pagaidi, tu vēl nezini, kas var būt, krīvs ir gādns**. To viņa teica ne par tautu, pašai znots bija krievs, un visi radi labi sapratās. Mammai bija 20 gadu 1940. gadā, kad ienāca [padomju armija]… Es bērnībā par izsūtīšanām nezināju neko. Pilnīgi absurdi – kad aizbraucu studēt uz Maskavu, literatūras institūtu, man par Staļina nometnēm pastāstīja kursabiedri – Sibīrijas krievi. Viņi teica: «Tvoji latiši biļi.»***

Rados nebija izsūtīšanas?
Bija, bet laikam tieši tāpēc nestāstīja. Mēs bijām oktobrēnos, pionieros, komjauniešos. Vienīgi baznīcā gājām… Bija vecāki, kas veda bērnus turpat uz Rogovkas baznīcu, bet pēc tam viņus klasē izsmēja. Mamma mūs veda uz blakus pilsētu, teica – lai neredz.

Tas, kas aiz robežas, tagad ienāk citādi. Pašvaldības iestādēs ļoti jūtams, visi ir zem tāda kā «jumta». Tagad tieši rakstu par 50. gadiem, un viss līdzīgi liekas – ka tevi var izsaukt, pateikt, ko drīkst, ko ne. Kaut gan jāsaka – iepriekšējās pilsētas vadības bija diezgan neveiksmīgas. Tur jau tā sāpe, ka nav alternatīvas. Tāpat kā Rīgā alternatīva Ušakovam ir vāja. Vai tai partijai ir bijusi tik laba politiskā skola? Viņiem tie cilvēki izskoloti komjaunatnē? Nezinu.

Kā Gors ir izmainījis Rēzekni?
Ļoti izmainījis. Pat nevaru iedomāties, kā bija pirms tam.

Viļānu domes vadītāja Jekaterina Ivanova nupat Saskaņas kongresā teica, ka nevajag Goru, vajag, lai cilvēki dzīvo normāli.
Es brīnos par Katju, viņa ir sakarīga. Nu ko tad – jauksim Goru nost? Tad būs normāla dzīve?

Vasarā satiku Rēzeknes Augstskolas pasniedzēju, viņa stāstīja – gada laikā biļetēs iztērējusi 800 eiro.
Jā, man arī sanāk diezgan daudz. Bet es neeju uz visu. Eju uz to, kas man patīk, un tas ir salīdzinoši lēti. Ir liela atšķirība, cik maksā biļete uz Busuli vai Baskovu un cik uz simfonisko orķestri.

Šodien nopirku biļeti par septiņiem eiro. Uz Kristīnes Opolais koncertu bija dārgas biļetes, sākumā bija šoks – 70, 50, 40 eiro. Mums tas ir daudz. Bet zāle pilna. Kaut gan man ir drusku aizdomas, ka pirka arī tāpēc, lai varētu palielīties, ka ir bijuši.

Uzreiz pēc tam bija kolosāls Jāņa Ivanova jubilejas koncerts, bet daudz tukšu vietu. Cilvēki nenovērtē muzikālās kvalitātes. Šis ir viens no sapņiem, kas piepildījies. Kad uz Rēzekni atnācu, ļoti pietrūka simfoniskās mūzikas. Gors arī ekonomiku uzmundrinājis, cilvēki šurp brauc, paliek viesnīcās.

Nacionālā teātra grāvēju Latgola.lv esi redzējusi?
Jā. Bet šis nav tas pats. Arī mana luga bija latgaliski, bet es pārrakstīju. Inga [Ābele] teica, ka ir grūti lasīt, un apzinies, ka otru Latgola.lv neviens netaisīs. Es arī nevarētu izturēt, ka manis rakstīto runātu lauzītā latgaliešu valodā… Labi, Mārtiņam Eglienam mamma ir latgaliete. Uldim Dumpim laikam ir ķēriens uz valodām, viņš perfekti runāja. Pārējie – kā mācēja, tā māva.

Man vienmēr ir gribējies pierādīt, ka latgaliski var rakstīt ne tikai komēdijas. Vienu brīdi jau bija tā – tikko sāk runāt latgaliski, visi uzreiz saprot, ka jāsmejas. Tas man ļoti sāpēja. Galu galā, latgaliski var uzvest arī Šekspīru. Te nav Šekspīrs, diespas, bet arī nebūs latgaliski.

No kurienes latgaliešiem tas skaļais, karstais temperaments?
O, te tik daudz sajaucies visa kā. Poļi, slāvi. Napoleona karapulki pasiroja, pie mums vienu ciemu, kas nu jau izmiris, sauc par franču solu. Uz Preiļu pusi ir Turki – kapi un apdzīvota vieta.

Kas tev ir dzīve Latgalē – misija? Sajūta?
Sajūta. Nekur citur nevaru iedomāties. Man patīk aizbraukt uz Rīgu, aiziet uz teātri, bet patīk atgriezties. Patīk aizbraukt uz Londonu un pāris nedēļas padzīvot. Te visi pazīst kā raibu suni, bet Londonā zini, ka neviens neapsauks no aizmugures.

Tavi bērni dzīvo Londonā. Kāpēc viņi neatrada sevi Latvijā?
Meitai bija mīlestība. Mammai nopūderēja smadzenes, ka brauks pelnīt naudiņu, lai varētu iestāties augstskolā. Tajā laikā tā arī bija, es biju nesen no Dienas atlaista… Aizbrauca, un kā ir, tā ir. Bet meitene dulla, bez šaubām.

(Annas meitas dzīvesbiedrs ir kurds; par viņu attiecībām un centieniem pārvarēt birokrātiskos šķēršļus, lai ģimene būtu kopā, uzņemta dokumentālā filma Latvijas kods. Lūgšana mājai – aut.)

Filmā teici, ka nebija viegli pieņemt meitas izvēli. Ko šī pieredze tev iemācīja?
Jau teicu – katoļiem ir vieglāk pieņemt citus. Tomēr galvenais, ka tas ir cilvēks. Viņi tic savam Dievam, bet Dievs jau ir viens. Nevaram pateikt, ka esam ar kaut ko labāki tikai tāpēc, ka esam kristieši. Tajā pašā laikā teicu – nedomā man noraut svētbildes. Kad viņš atbrauca un te gulēja, tepat krusts bija, nekas viņam nenotika. (Smejas.)

Protams, tas nav viegli. Dažādas mentalitātes. Citreiz liekas – būtu krievs, varētu vismaz izlamāties. Angliski tik labi neprotu. (Smejas.) Nē, viss labi. Ja meitai labi, man ir labi.

Kā uztvēri bēgļu retoriku publiskajā telpā Latvijā?
Sākumā man likās, ka cilvēkiem noteikti jāpalīdz, jāuzņem. Katrā bēglī es redzēju meitas draugu Daru un viņa ģimeni, kas dzīvo Kurdistānā. Bet parunājos ar pašiem, viņi nebija tik lieli entuziasti. Dara saka – tas tomēr nav tik viennozīmīgi, tas ir bizness.

Nevajadzētu atvērtām rokām iet pretī. Ir cilvēki, kuriem jāpalīdz, bet tie ne vienmēr ir tie skaļākie.

Vienmēr esi strādājusi algotu darbu, tagad Rēzeknes novada domē par mājaslapas redaktori. Vai tāpēc paliek kas neuzrakstīts?
Paliek. Gribētos visu laiku rakstīt. Bet laikam esmu baidījusies iziet no komforta zonas, ka katru mēnesi saņem naudu un vari samaksāt komunālos maksājumus. Apzinos, ka diez vai ar dzeju varu tik daudz nopelnīt.

Es pat uz Venstpili [Rakstnieku māju] nekādi nevaru aizbraukt. Gribēju lugu tur pabeigt, teica – vari braukt, bet tieši tad pārgāju jaunā darbā. Nu kur es pirmajā mēnesī braukšu prom? Atteicu. Tā rakstu tepat. Neviens jau mani netraucē, izņemot televizoru. Bet, ja nav iedvesmas, vari kaut uz galvas stāvēt, nepalīdzēs.

Skatos, Facebook esi aktīva…
Jā, bet gan pāries. Es ar meitu sazinos. Laikam arī vajadzīga tāda socializēšanās. [Tulkotāja] Silvija Brice kādreiz ko uzraksta, tad izlasi un sazinies ar viņu. Izlasi, ko Vija Kilbloka atkal glābj. Tas mani izklaidē. Ja tā nebūtu, būtu grūtāk. Kad sāc runāt ar sevi, tad nav labi.

Šad tad Anna savā Facebook profilā publicē lūgšanas. 18. novembra rītā viņa ierakstīja lūgšanu Latvijai. «Mūžīgais Tēvs, mūsu Latvija Tavā plaukstā ir maza mazītiņa kā kniepadatas galviņa, kā buru laiviņa pasaules trakojošā okeānā, taču mums tā ir vienīgā un visdārgākā zeme. Glāb to no visām vētrām un nelaimēm, bet visvairāk pasargā mūs no pašu lepnības, iedomības un augstprātības, no maldīgās pārliecības, ka varam iztikt bez Tava prāta. Māci mūs saskatīt un novērtēt ikvienas Tavas radības skaistumu un vienreizīgumu, māci mīlēt un piedot, māci rūpēties par savu tuvāko, lai mēs varētu sadoties rokās un apjozt tēvuzemi ar savu mīlestību kā ar rakstainu jostu.» (Lūgšanai vēl ir turpinājums.) Un es nodomāju – re, kāda mīlestība staro no maza, gaiša Rēzeknes divistabu dzīvoklīša un nodzēš naidu, kas neilgi pirms tam svētku rītā Facebook piebārstīts no Rīgas miljonāra apartamentiem.

* Kur vecāki? – Mamma laukos, tēvs miris – no krievu val.
** Krievs ir nejauks – latgaliešu val.
*** Tavi latvieši tur bija – krievu val.

Bizness ar drošām eņģēm

Posted on novembris 30, 2016 by anon - Veiksme

Uzņēmējs Aigars Lūks savulaik no mēbeļu furnitūras pārdevēja kļuva par sava biznesa vadītāju. Tagad uz AM Furnitūra ražojumiem paļaujas daudzi mēbeļu izgatavotāji un dizaina saloni Latvijā, bet latvieši iekaro arī citu valstu tirgus

Gandrīz 20 gadus sadarbojoties ar Eiropas lielākajiem mēbeļu furnitūras un laminētu skaidu plātņu ražotājiem, uzņēmums AM Furnitūra ne tikai tirgojis partneru gatavotos izstrādājumus, bet arī pārņēmis no viņiem augstas klases tehnoloģijas. Pirms diviem gadiem, piesaistot ES līdzfinansējumu modernu iekārtu iegādei, jaunas ražotnes izveidē investēts vairāk nekā pusmiljons eiro. Pateicoties tam, izdevies panākt rezultātu, kas pagaidām nav pa spēkam nevienam citam ražotājam, kas strādā ar laminētajām skaidu plātnēm.

«Jā, summa bija ievērojama, un nenoliedzami bija arī risks. Jo mums vajadzēja ne tikai nopirkt iekārtas un izveidot jaunu ražotni, bet arī apgūt pilnīgi jaunu tehnoloģiju,» stāsta AM Furnitūra īpašnieks un valdes loceklis Aigars Lūks.

Toties tagad Rīgā, Ganību dambī, cehā, kur parasti divās maiņās strādā aptuveni 17 darbinieku, jau kļūst par šauru, jo pasūtījumu skaits gadā pieaug vidēji par 30%, bet ražotnes apgrozījums šogad būs apmēram miljons eiro. Uzņēmumam ir sava pārstāvniecība Igaunijā, klienti Islandē, Rumānijā, Serbijā un pašlaik tiek apgūts arī Somijas tirgus.

Inženieris par pārdevēju

Aigars Lūks pēc izglītības nav mēbeļnieks un arī tirdzniecībā, kā daudzi 90. gados, nonācis nejauši.

«Cilvēki tērē ārkārtīgi daudz laika, lai atrastu neskaitāmus argumentus, kāpēc kaut ko nav iespējams izdarīt. Tas ir neproduktīvi. Manuprāt, labāk šo pašu laiku veltīt, lai izdomātu kaut vienu vienīgu veidu, kā izdarīt to, kas pirmajā brīdī šķiet neiespējami,» Lūks definē savu pieeju biznesam.

Viņš beidzis Tehnisko universitāti, lai gan toreiz, kad iestājies, tā vēl saukta pa vecam – Rīgas Politeh-niskais institūts. Ziepniekkalnā bija sākta milzīgas PSRS nozīmes robotu rūpnīcas celtniecība, un speciāli tās vajadzībām augstskolā izveidota jauna, tajos laikos ļoti moderna specialitāte – ražošanas automatizācija un roboti. Bet tad Padomju Savienība sabruka, robotu rūpnīca tā arī palika neuzcelta, un jaunos speciālistus nevienam vairs nevajadzēja.

Kādas darba intervijas laikā Aigaram piedāvāts tirgot Vācijā ražotu mēbeļu furnitūru. «Potenciālie darba devēji, tāpat kā es, par šo nozari neko nezināja. Toties viņiem bija katalogs un kontakti ar lielu mēbeļu furnitūras tirgotāju Vācijā, kurš bija izteicis gatavību sadarboties,» tagad ar smaidu atceras AM Furnitūra īpašnieks, kurš piedāvājumu pieņēmis, jo uzskatījis – labāk tā, nekā palikt vispār bez darba.

Atradis Latvijā klientus, Aigars pasūtījis Vācijā tiem nepieciešamos izstrādājumus. Toreiz pēc katras furnitūras kastītes vajadzējis doties uz muitu, tas aizņēmis gandrīz veselu dienu. Pēc tam ar sabiedrisko transportu to vedis pasūtītājam, bet pirmā «noliktava» bija vienkārši galds, uz kura atradās divas trīs šādas klientiem nogādājamas kastītes.

Tomēr ar laiku pasūtītāju skaits audzis. Vienīgi uzņēmumam sākušās finansiālas grūtības, tas vairs nav spējis norēķināties par piegādāto preci. Beigās, kad parādi sasnieguši vairākus desmitus tūkstošu latu, Aigars Lūks vienojies ar uzņēmuma vadību, ka pilnībā pārņem šo biznesu ar visiem parādiem.
Kopā ar vēl diviem partneriem, kas gan biznesā reāli neiesaistījās un vēlāk to pametuši, viņš jau patstāvīgi pievērsies furnitūras tirdzniecībai. Bet 1998. gadā kā vienīgais īpašnieks nodibinājis savu uzņēmumu AM Furnitūra.

«Kaut arī bija iegūta pieredze un klienti mani pazina, tas bija smags periods,» tagad atceras Aigars. «Furnitūru tirgoja daudzi. Turklāt deviņdesmitajos noliktavās vēl varēja atrast vecos padomju laika rokturīšus un eņģītes, kuras pārdeva par grašiem, jo tiem vispār vairs nebija nekādas vērtības.»

Vācu Hafele, ar ko jaundibinātais uzņēmums sadarbojies, lai arī viens no lielākajiem furnitūras ražotājiem Eiropā, tomēr nav spējis piegādāt pilnīgi visu. Bet ražotājam svarīgi, lai visu var nopirkt vienuviet, nevis jātērē laiks, braukājot no viena piegādātāja pie otra. Tāpēc ap 2000. gadu viņi sākuši sadarbību ar ražotājiem Itālijā, Spānijā un Somijā.

«Furnitūra nav tikai eņģes vai rokturi. Furnitūra ir viss, kas nepieciešams mēbelēm un nav izgatavots no koka. Arī vadotnes atvilktnēm, pakaramie, galdu kājas, ritentiņi,» skaidro Aigars.

Pēc pieciem gadiem AM Furnitūra kļuvusi par vienu no starptautiskās kompānijas Blum pārstāvjiem Latvijā. «Tas ir lielākais un prestižākais šīs nozares zīmols,» par austriešu kompāniju saka Aigars. Tiesa, tobrīd viņš vēl nezināja, ka drīz arī paši Latvijā pievērsīsies ražošanai.

Pagājušās desmitgades vidū mēbeļu modē nākušas stikla durtiņas metāla rāmī, ko izgatavo no alumīnija profiliem. «Mēs atvedām šos profilus, bet izrādās – Latvijā neviens nevar tos precīzi sazāģēt, izurbt caurumus skrūvēm un kvalitatīvi iestrādāt alumīnijā stiklu,» turpina Aigars. Mēģinājuši vairāki ražotāji, beigās secinājuši, ka «tas nav iespējams», un atmetuši ar roku. Tomēr pieprasījums bijis, un neviens nav spējis izskaidrot, kāpēc citur šādi produkti ir, bet pie mums nav. Tad viņi paši iegādājušies vecas, 50. gados ražotas bijušā mācību kombināta metālapstrādes iekārtas. «Beidzot es varēju likt lietā savas augstskolā iegūtās zināšanas metālapstrādē,» smejas Aigars.

Un patiešām – pēc ilgstošiem, sarežģītiem eksperimentiem viņiem izdevies stiklu dabūt rāmī un sākt ražot kvalitatīvus izstrādājumus. Jaudas gan bija pārāk mazas, tāpēc 2007. gadā AM Furnitūra iegādājās divas jaunas itāļu datorvadāmas metālapstrādes iekārtas un paralēli tirdzniecībai pievērsās arī ražošanai.

Izgriež pogas igauņiem

Vēlāk alumīnija rāmis izmantots arī dažādu materiālu mēbeļu bīdāmo durvju izgatavošanai. Vienlaikus viņi sākuši tirgot arī laminētas skaidu plātnes, kuras iepirktas Austrijas kompānijā Egger, kas ir viens no prestižākajiem šādu produktu ražotājiem pasaulē. «Mūsu mērķis bija piedāvāt klientiem augstākas kvalitātes materiālus. Egger plātnēm ir cits blīvums, dažādas dekoratīvas virsmas, to skaitā arī reljefas, un kompānija nepārtraukti strādā pie jauniem produktiem. Kamēr pārējie lielie mēbeļu plātņu ražotāji mēģina nokopēt tirgū pieejamos Egger izstrādājumus, viņi jau paspējuši radīt kaut ko pilnīgi jaunu,» skaidro Aigars Lūks.

Bet ar plātnēm noticis tas pats, kas ar alumīnija profiliem. Skaistam dekoram, pielīmējot malas ar līmi, palika redzamas savienojuma vietas. Līme uz dekoratīvās virsmas radīja virkni problēmu – šuvē krājās netīrumi, bet pati mala mitruma vai tvaika iespaidā nereti atlīmējās. Gala produkts izskatījās slikti.

Tad arī nolemts, ka neatliek nekas cits, kā laminētās plātnes apstrādāt pašiem. Rakstīja projektu, ņēma kredītu, Vācijā iegādātas modernas iekārtas, lai, kā saka Aigars, veiktu jaunu un lielu lēcienu uzņēmuma attīstībā. Tagad viņš atzīst – lai gan sākumā ražotnē investētā summa šķitusi nereāli liela, sākot strādāt un pārliecinoties par savu varēšanu, bijis skaidrs, ka šī uzdrīkstēšanās sevi pilnībā attaisnojusi.

Latvijas veikalos gan AM Furnitūra plātņu produkciju meklēt veltīgi. «Mēs strādājam tikai pēc pasūtījuma un neražojam standarta produktus,» uzsver uzņēmuma īpašnieks. Katrs no pasūtītajiem izstrādājumiem esot unikāls, tie var būt visdažādākie. Sākot ar mazu dēlīti plauktiņam un beidzot ar mēbeļu komplektiem, kuru aizvešanai nepieciešamas trīs fūres. Kāda izmēra un konfigurācijas detaļu klientam vajag, tādu saražo.

Vienlaikus turpinās arī stikla vai spoguļstikla durtiņu un bīdāmo durvju ražošana, bet, kā saka Aigars, mēbelē dominējošā tomēr ir laminētā skaidu plātne. Uzņēmumā šis materiāls tiek sazāģēts atbilstoši klientu vēlmēm, iestrādātas vietas furnitūrai un, izmantojot īpašu tehnoloģiju, bez līmes apstrādātas arī plātņu malas. Pasūtītājam atliek vienīgi to visu aizvest un samontēt. Turklāt ikviens šāds pasūtījums tiekot izpildīts vidēji trīs darbdienu laikā. Un jautājumu, kā tas iespējams, Aigars Lūks atbild: «Pareizi organizējot darbu un pateicoties ikviena darbinieka līdzatbildībai un ieinteresētībai. Ar tehnoloģijām vien, bez cilvēku ieguldītā darba, mēs to, protams, nespētu panākt.»

Tieši šīs trīs darbdienas un augstā kvalitāte ļaujot sekmīgi konkurēt Igaunijas tirgū. Lai gan tur atšķirībā no Latvijas esot vairāki uzņēmumi, kas strādā ar līdzīgu tehnoloģiju. Bet tie nespējot nodrošināt šādus darba izpildes termiņus. Tāpēc tieši termiņi līdz ar darbu izpildes precizitāti un kvalitāti esot uzņēmuma veiksmes pamatā un pašlaik nodrošina nepārtrauktu pasūtījumu pieaugumu. Tajā skaitā arī ārvalstīs, uz kurām latvieši eksportē savu produkciju. Jo tāds nu reiz ir mūsdienu globālais tirgus – nav svarīgi, kur tiek izstrādāts kāds produkts, svarīga ir pievienotā vērtība, kas šajā procesā tam tiek iedota.

«Kaut arī esam tipisks nišas uzņēmums, kas neražo gala produktu, bet palīdz mēbeļniekiem tikt pie gala produkta, pašlaik mums ir vairāk nekā 1000 klientu,» secina Aigars Lūks. Tas liek laikus domāt par ražošanas paplašināšanu, jo izaugsmes iespējas vēl ir un pagaidām Latvijā šādu kvalitāti neviens cits nodrošināt nevar.