Fabrika no nulles 35

Dores grupas uzņēmumu līdzīpašnieks Egons Garklāvs (priekšplānā) un Dores Fabrika valdes priekšsēdētājs un pārējo uzņēmumu valdes loceklis Uldis Skudra.
Aivars Kļavis
Print Friendly, PDF & Email

Dores Fabrikā tapušās līmēto frēzbaļķu guļbūves tagad var atrast Krievijā, Polijā un visās Rietumeiropas valstīs, izņemot Portugāli. Taču šī koku biznesa pamatā ir metālapstrāde – unikālas iekārtas, ko radījis grupas uzņēmums Forma Machinery

Uzņēmumu grupā Dores ietilpst četri uzņēmumi – Dores Fabrika, Dores Architecture, Dores Construction un Dores Engineering, kuru šī gada sākumā vēl sauca Forma Machinery. Tie darbojas Ieriķos, un uzņēmumu līdzīpašnieks Egons Garklāvs, kas to visu radījis no nulles, visticamāk, ir viena no savdabīgākajām personībām Latvijas biznesā, jo vairāk par biznesu tā tradicionālajā izpratnē viņu aizrauj jauni produkti un jaunu iespēju meklēšana. «Man kļūst garlaicīgi, ja visu laiku notiek viens un tas pats. Tad es savācu savas mantas un eju projām,» saka Egons Garklāvs.  

Savukārt pašreizējais uzņemuma Dores Fabrika valdes priekšsēdētājs un pārējo uzņēmumu valdes loceklis Uldis Skudra viņu sauc par uzņēmuma grupas ideologu. Sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver, ka Egona radītās iekārtas, tehnoloģijas un idejas esot daudzu uzņēmumu pamatā, arī to, kuri pašlaik kļuvuši patstāvīgi vai atrodas ārpus grupas.

Nevar nopirkt, ražo paši

Šogad Dores Fabrika apgrozījums pieaudzis par 37% un visai uzņēmumu grupai sasniegs aptuveni 3,5 miljonus eiro.

Paralēli jau esošajiem uzņēmumiem tiek plānots dibināt vēl vienu – Dores Furniture. Tas nodarbosies ar iebūvējamo mēbeļu, durvju, kāpņu un pārējā mājām nepieciešamā aprīkojuma ražošanu, ko pēdējā laikā arvien biežāk pieprasot pasūtītāji.

«Mūsu jaudas un iespējas pašlaik ir krietni lielākas, nekā reāli izmantojam,» atzīst Uldis, jo 2008. gadā atklātā ražotne pagaidām vēl ne tuvu nav pilnībā noslogota.

Tas pats attiecas arī uz unikālo, Egona konstruēto datorizēto frēzbaļķu apstrādes iekārtu, kurai pasaulē nav līdzīgas. Tās jauda – viena neliela guļbūve dienā. Tomēr, lai gan abi vīri stāsta, ka 95% no visa uzņēmuma darba apjoma ir kokapstrāde, patiesībā viss sācies ar metālu.

Pēc izglītības Egons ir inženieris un dizainers. 1985. gadā, kad no Rīgas pārcēlies uz Ieriķiem, kā pats saka, bijis brīvmākslinieks. Kopā ar kolēģiem veikuši lielus, prestižus dizaina un reklāmas līgumdarbus ne tikai Latvijā, bet visā plašajā Krievzemē. No Maskavas līdz Jakutskai. «Jau toreiz vilku šurp cilvēkus un veidoju komandu, jo, atrodot savu nišu, iespējas bija arī padomju laikā,» atceras Egons. Spēles noteikumi gan citi nekā mūsdienās.

Bet 1990. gadā noteikumi mainījās. Aprunājies ar pazīstamiem vācu uzņēmējiem, Egons sapratis – situācijā, kad PSRS centralizētā rūpniecība sabrūk, vienīgais Latvijas resurss, kas varētu interesēt Rietumu tirgu, ir kokmateriāli. Bet, lai koku apstrādātu, sāktu ražot mēbeles vai dārza inventāru, bija nepieciešamas iekārtas. «Rietumos mēs neko labu nopirkt nevarējām, jo nebija naudas. Savukārt šeit uz vietas nekā jēdzīga nebija. Toties bija speciālisti, ar kuriem kopā pirms tam realizēju dažādus projektus. Nu tie kļuva par bezdarbniekiem. Arī mani bijušie kolēģi no pēdējās darbavietas rūpnīcā Alfa,» viņš turpina stāstu.

Tad arī nolemts iekārtas ražot pašiem, un tapis uzņēmums Forma. Pārdevuši Lielbritānijā dēļus, nopirkuši vairākas lietotas virpas, divas frēzmašīnas, metālgriešanas iekārtu – pilnu metālapstrādes komplektu, un viņa privātmājas saimniecības ēku pārvērtuši par ražotni. Pirmie padsmit darbinieki pa nakti gulējuši pirtiņā. Apstākļi, kā tagad smejas Egons, bijuši spartiski. Bet cilvēkiem bija darbs, ko tie prata novērtēt, tāpēc par grūtībām nesūkstījās. Vēlāk dažs pat pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Ieriķos.

Sākuši ar samērā vienkāršām, bet specifiskām lietām, kas ļautu panākt pēc iespējas augstāku darba ražīgumu. Viena no pirmajām bijusi sētas mietu virpošanas iekārta, ko tūlīt likuši lietā. Mieti ražoti vairākās vietās Latvijā, un viņu vācu partneris pārsteigts secinājis, ka latvieši šādi varot ražot bezgalīgi. Egons smiedamies atceras, ka tā arī noticis: «Kad mēs riktīgi atvēzējāmies, pusgada laikā uztaisījām tik daudz, ka viņš pēc tam tos mietus tirgoja veselus trīs gadus.»

Nākamā bijusi salīdzinoši vienkārša, bet ļoti produktīva un pieprasīta apzāģēšanas iekārta jeb tā sauktais zeimers. Šo gadu laikā tādu saražots ap 800 un tiekot ražotas joprojām. Kāds simts no tām esot Krievijā, Lietuvā un Igaunijā – pārējās tepat Latvijā. Konkurenti mēģinājuši kopēt, bet nekas nav sanācis. Esot daži knifi, ko nemaz nevar tik viegli nokopēt, pārliecināts Egons.

Pēc pāris gadiem ražotne no Garklāva saimniecības ēkas pārcēlusies uz krievu armijnieku pamestajām noliktavām dzelzceļa malā. 90. gadu vidū Forma reģistrēta ar nosaukumu Forma Machinery. Produkti kļuvuši arvien sarežģītāki, to klāsts plašāks, un uzņēmumam piesaistīti profesionāli projektētāji, kas Egona idejas spējuši pārvērst rasējumos.

Paralēli metālapstrādei viņi joprojām nodarbojušies ar kokapstrādi. Tikai mietu vietā ražojuši dārza aprīkojumu – nojumes, lapenes, sētas, dārza mēbeles un vēl neskaitāmi daudz citu lietu. Galvenokārt Vācijas tirgum. «Šis bizness aizgāja tik veiksmīgi, ka jaunām idejām tur praktiski vairs nebija vietas. Man kļuva garlaicīgi, un es aizgāju,» atceras Egons. Uzņēmums Ekju dārza aprīkojumu ražo joprojām, nodarbinot ap pusotru simtu cilvēku, un ir viens no lielākajiem savā nozarē.

Tomēr jau 90. gadu beigās Garklāvs sapratis – ja nākotnē grib būvēt savu kokapstrādes fabriku, kuras celtniecībai zeme tika iegādāta līdz ar metālapstrādes sākšanu, tad bez pilnībā automatizētām un datorizētām iekārtām neiztiks. Tāpēc izveidota neliela speciālistu grupa, kas nodarbojusies ar rūpniecisko elektroniku. Tagad tā pāraugusi patstāvīgā uzņēmumā, kas turpina strādāt turpat Ieriķos un ar programmatūru nodrošina ne tikai Dores grupu vien. Ar Forma Machinery izstrādātajām kokapstrādes līnijām modernizēti divi māju ražošanas uzņēmumi Igaunijā. Sadarbībā ar pasūtītājiem radīta pilnīgi unikāla palešu ražošanas līnija vienam no pasaules lielākajiem to ražotājiem – kompānijai Kronus. Tā esot divreiz ražīgāka par analoģisku zviedru iekārtu.

Guļbūves meklē īpašniekus

Iepazinies ar somu un igauņu pieredzi, Egons Garklāvs nolēmis beidzot arī pats sākt būvēt koka mājas un radīt jaunu tehnoloģiju, kas atbilstoši ievadītajai programmai no frēzbaļķiem ražotu gatavus māju konstrukcijas elementus.

Tam nepieciešamās iekārtas projektēšana ilgusi pusotru gadu. Vēl pusotrs pagājis, to izstrādājot, testējot un apgūstot praksē. Tehnoloģija ir unikāla, jo vienlaikus strādā 36 dažādi urbji, naži, zāģi un citi instrumenti. Tie nedrīkst saskrieties vai traucēt cits citam. «Godīgi sakot, es baidos, vai otrreiz man būtu drosme ķerties pie kā tamlīdzīga,» tagad atzīst Egons.

Ap 2006. gadu mežu ielokā – vietā, kas gadus piecpadsmit gaidīja savu īsto brīdi, tika sākta Dores Fabrikas celtniecība. Pēc diviem gadiem tajā jau ražoja līmēto frēzbaļķu guļbūves. Uzņēmums izgatavo vienstāva, pusotra un divstāvu dzīvojamās mājas ar platību līdz 230 m2, kā arī vasarnīcas, pirtis un citas guļbūves.

Uldis Skudra, kurš agrāk darbojies banku biznesā, atceras – fabrikas atklāšanā, uz kuru uzaicinājis Egons, viņš bijis pārsteigts gan par projekta vērienu, gan par kvalitāti. Toreiz domājis – ja kādreiz mainītu darbu, gribētu strādāt šeit. Pirms nepilniem trim gadiem tas piepildījies.

Diemžēl ražošana sākās reizē ar krīzi, kad par māju iegādi neviens vairs nedomāja. Būvniecībā iestājās depresija. Nācās meklēt eksporta tirgus – sākotnēji tas izdevās Francijā, Lielbritānijā, Krievijā, Armēnijā, Azerbaidžānā. Tomēr noiets bija salīdzinoši neliels.

Pēdējo gadu laikā tas audzis. Tagad tiek eksportēta apmēram puse no visas produkcijas.

Tomēr Uldis min vairākus objektīvus iemeslus, kas kavē tirgus apgūšanu: «Guļbūves ir tikai neliela daļa no koka ēkām. Savukārt frēzbaļķu ēkas tikai daļa no šīm guļbūvēm. Tātad niša specifiska un pieprasījums ierobežots.» Somi ar šādu produktu tirgū esot jau kopš 1956. gada. Un nesen dibinātam uzņēmumam grūti sacensties ar konkurentiem, kuriem ir plašs izplatītāju tīkls un atpazīstamība visā Eiropā.

Vienlaikus daudzās valstīs atbilstoši to energoefektivitātes prasībām guļbūves bez speciālas siltināšanas drīkst izmantot vienīgi kā brīvdienu mājas, nevis pastāvīgai dzīvošanai. Tāpēc pašlaik tiekot strādāts pie jauniem produktiem, kas ļautu piedāvāt mājas ar tādu energoefektivitātes risinājumu, ko prasa konkrētais pasūtītājs. Viens no risinājumiem – tā sauktā tukšā brusa, kurā iestrādātas «kabatas», ko var aizpildīt ar siltumizolācijas materiāliem: kokšķiedras vati, aitu vilnu vai parasto akmens-vati. Šādas mājas jau tiek realizētas Vācijā, jo pilnībā atbilst šīs valsts energoefektivitātes standartiem.

Šo gadu laikā tapuši arī uzņēmumi Dores Architecture un Dores Construction, kas sākotnēji bija Dores Fabrikas struktūrvienības, bet tagad kļuvuši patstāvīgi. Jo, kā atzīst Egons, pieaugot izstrādājumu sortimentam un saprotot, ka ne vienmēr var paļauties uz apakšuzņēmējiem, bijuši nepieciešami gan savi projektētāji, gan celtnieki. Tagad uzņēmumu grupā kopā strādā 75 darbinieki.

Uldis Skudra uzsver, bez Forma Machinery inženiertehniskajām izstrādēm tas nebūtu iespējams. Lai gan kopumā mašīnbūves nākotne, viņaprāt, Latvijā esot problemātiska. Sevišķi tiem, kas ražo nestandarta iekārtas. Kamēr vēl pieejams ES līdzfinansējums, uzņēmēji modernizē ražošanu. Bet kas notiks pēc dažiem gadiem, kad līdzfinansējums beigsies? Visticamāk, iekārtu iegāde apsīks.

Lai samazinātu nākotnes riskus, Forma Machinery no patstāvīga uzņēmuma kļuvusi par Dores grupas sastāvdaļu un no šī gada tās nosaukums ir Dores Engineering. Tas ļaus, pasūtījumu skaitam samazinoties, saglabāt uzņēmuma potenciālu un nodrošināt iekārtu ražotājus ar darbu grupas iekšienē. «Mūsdienās, kā esmu secinājis, idejas mūža ilgums ir kādi desmit gadi. Ne vairāk. Pēc tam atkal jārada kaut kas jauns. Jaunas iekārtas un jaunas tehnoloģijas,» pārliecināts Egons Garklāvs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Egons Garklāvs: atstāt kaut ko nākamajām paaudzēm. Un es te nedomāju tikai biznesu… Arī vēsturi, attieksmi, pieredzi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Egons Garklāvs: viss ir skola, arī kļūdas.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Uldis Skudra: negribu nevienam aizlauzt spārnus, bet jārēķinās, ka Latvijā būt par uzņēmēju nav viegli. Tāpēc vajag drosmi un pozitīvu dullumu.

Egons Garklāvs: nevajadzētu darīt to, ko dara citi, bet meklēt savu ceļu. Radīt, nākt ar savām idejām un nekonkurēt ar jau esošo.

Komentāri (35)

… [Trackback]

[…] Info to that Topic: ir.lv/2016/12/07/fabrika-no-nulles-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

Polished Concrete Floors 07.01.2020. 20.08

… [Trackback]

[…] Read More on to that Topic: ir.lv/2016/12/07/fabrika-no-nulles-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

https://twoja-reklama.pl/ 06.03.2020. 21.14

… [Trackback]

[…] Find More here on that Topic: ir.lv/2016/12/07/fabrika-no-nulles-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Iepriekšējais raksts

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu