Viņi zina, par ko mīl Latviju, un tieši ilgstoša prombūtne ļāvusi to apzināties un atgriezties dzimtenē
Mīlēt Latviju pašlaik varbūt nav viegli. Taču tad, kad meita bērnudārzā stāsta, ka tētis rīt atgriezīsies no Kanādas un atvedīs krellītes, līdz kaulam saproti, ka mājas ir tur, kur mīt tava ģimene. Kā Kristapam Ceplim.
Pēc tam, kad esi gulējis uz plikas grīdas īrētā dzīvoklī bez mēbelēm, apsedzies ar dvieli un 15 dolāriem kabatā, sāc pārvērtēt savu dzīvi, iemācies uz to paskatīties no malas un ieraugi jaunas iespējas Latvijā. Kā Aldis Hofmanis.
Kad esi nodzīvojis valstī, kas ir «viens kiš-miš un ārprāts, bez sakņu sajūtas un tradīcijām», bez Paula koncertiem un Dziesmusvētkiem, tad sāc apzināties, ka vēlies, lai tavi bērni ir latvieši un aug Latvijā. Kā Zanei Vētrai-Sprogai.
Un tad, kad uzzini, cik liela izaugusi draudzenes meita Ancīte un Kurtiņš jau staigā, saproti, ka negribi būt liela, sveša tante Liene Kreišmane no Alpiem.
Kad ziņa par lidmašīnu kavēšanos vulkāna pelnu dēļ tevī izraisa neloģiski šausminošu paniku – ja nu vispār vairs nekad netiksi uz mājām, skaidrs, ka ir pēdējais brīdis atgriezties. Kā Reinim Traidās.
Bet līdz tam jānodzīvo.
JĀIZRAUJAS PIEREDZES DĒĻ
Neviens no pieciem raksta varoņiem nebrauca prom no Latvijas tikai ar nolūku pelnīt naudu. Kristaps un Aldis, saskārušies ar krīzes līdznesto darba iespēju trūkumu, aizbrauca peļņā ar svarīgu priekšnoteikumu – iemācīties kaut ko jaunu. Aldis, liekot lietā savas menedžmenta zināšanas, mērķēja uz dalību Vankūveras olimpisko spēļu organizēšanā, taču reālā dzīve šādu iespēju nedeva. Aldis tik un tā apmierināts: jau sen gribējis apgūt viesmīlības biznesu, bet Latvijā tas kaut kā nedevies rokās. Kanādā izmācījies par bārmeni un viesmīli un vairāk nekā gada laikā ieguvis plašu pieredzi restorānu biznesā – sākot no dzērienu jaukšanas līdz smalka restorāna atklāšanai dārgākajā Vankūveras rajonā. «Aizbraucu, jo neredzēju iespēju šeit atrast darbu.
Nesapratu, ko un kā darīt tālāk, ja nav naudas un nevaru pabarot ne sevi, ne dēlu, ne draudzeni. Tajā brīdī jau nedomāju, ka vienkārši jāpakāpjas solīti atpakaļ, lai labāk redzētu dzīves kopskatu, citas iespējas.»
Savukārt Kristaps gribējis labāk iemācīties angļu valodu un «iegūt maksimāli, ko varu». «Jā, man vajadzēja naudu, jo man šeit bija kredīts un trīs bērni. Bet man bija svarīgi iegūt jaunas idejas, pieredzi biznesā. Es gribēju atbraukt labāks,» viņš saka un piebilst, ka tieši pieredzei darbā ir vislielākā nozīme. «Tavs CV nav nekas, un to es redzēju dienā, kad savā topošajā darba vietā ierados uz kadru atlasi. Kopā sanākuši ap 150 darba meklētāju, bet viņu CV iegūst tikai mirkli uzmanības un uzreiz nonāk miskastē. Vienīgā nozīme neatkarīgi no tā, vai esi bomzis vai mārketinga direktors uzvalkā, ir tavai komunikācijas spējai.» Kristaps bija viens no aptuveni 50 cilvēkiem, kuriem pēc 20 sekunžu sarunas iedeva vizītkarti ar cerību, ka darbs varbūt būs.
Liene no mārketinga nodaļas vadītājas darba viņai patīkamā uzņēmumā aizgāja 2008.gada vasarā, tad, kad sajuta, ka «gadi iet uz priekšu un gribas aizbraukt uz ārzemēm paskatīties, kā citi dzīvo, pamācīties svešvalodas, sevi pierādīt». Pēc draugu ierosinājuma devusies uz Šveici, iestrādājusies bērnu nometnē un, darba devēju novērtēta, tur palikusi gandrīz divus gadus.
Savukārt Reinis, strādādams Latvijā par fotožurnālistu, kas vairs nesniedza īstu gandarījumu, sajuties «iesprūdis». «Man vairs nebija, kur tālāk tikt,» savas sajūtas un nomāktību, ko vēl pastiprinājis Latvijas aukstums un pelēcība, atceras Reinis. «Biju ieguvis datorinženiera specialitāti Vidzemes augstskolā, bet zināju, ka gribu mācīties kinematogrāfiju, tāpēc internetā atradu skolas, kur to var darīt, un starp Angliju un Melburnu Austrālijā izvēlējos pēdējo.» Vecāku, vecvecāku un valsts bezprocentu studiju kredīta atbalstīts, Reinis aizbrauca.
Zane teic, ka no Latvijas aizbraukusi tad, kad šeit bijusi pavisam cita valsts. «1996.gadā man bija 19 gadu, un, kā jau visi, braucu uz labāku dzīvi, piepildīt lielas cerības.» Pirmie gadi Amerikā, kamēr viņai nebija darba atļaujas, valodas zināšanas bija nepietiekamas un imigrācijas procesa dēļ nebija iespēju atbraukt uz Latviju, bijuši sevišķi grūti. «Kad zini, ka nedrīkst braukt, par to vispār nedomā, izslēdz no apziņas. Bet Paula dziedāšanas svētkus vai Dziesmusvētkus bez puņķiem un asarām es nevarēju noskatīties. Grūti pat Latvijas radio klausīties, jo zināju, ka nevaru braukt uz Latviju. Es vienkārši nedrīkstēju par to domāt. Ja tev ir kāds lielāks, cēlāks mērķis, sentiments jāaizmirst. Dzīvo, strādā, sasniedz mērķi un tad brauc.»
SĀKUMS NELUTINA
Tik ekstrēmi kā ārzemēs latvieši Latvijā reti meklē darbu. Labi, ja ir tā, kā Lienei, kurai prombraucot jau bija sarunāta nodarbošanās un darba devējs pat palīdzēja saņemt strādāšanas atļauju. Var lasīt sludinājumus un klaušināties caur paziņām kā Zane un Reinis. Bet Kristaps, kurš uz Vankūveru aizlidoja, nepazīstot tur nevienu cilvēku, uz bibliotēku devās gandrīz taisnā ceļā no lidostas. «Savus CV sūtīju pa labi un pa kreisi. Tad draugi pastāstīja par kādu draudzeni Toronto, bet arī viņa neko nevarēja palīdzēt, jo arī tur recesija, darbu maz, algas zemas. Toties piedāvāja apmesties savā dzīvoklī, kamēr meklēju darbu. Toronto staigāju pa veikaliem, kafejnīcām, ņēmu bezmaksas avīzes ar darba sludinājumiem. Divu nedēļu laikā izsūtīju vairāk nekā 500 CV. Kur bija iespēja, zvanīju.»
Uzķēries uz «Gribi daudz naudas? Zvani!». Visā kadru atlases procesa laikā Kristaps nav zinājis, kāds darbs viņu gaida. «Neviens neko nezina un nesaka, un es arī nejautāju. Pirmajā darba dienā no rīta mēs, septiņi cilvēki, iekāpjam busiņā un kaut kur braucam, bet nesaprotiam, uz kurieni un kāpēc. Apstājamies ielas malā kādā privātmāju rajonā, un grupas vadītājs saka, lai mēs skatāmies, ko viņš dara. Tad viņš piegāja pie kādām durvīm, pieklauvēja un sacīja: «Hi!» Tajā brīdī man gandrīz vemt gribējās. Door-to-door serviss, kurā jāzvana pie mājsaimniecību durvīm un jāpārliecina iegādāties tavas kompānijas boileris. Par katru noslēgto darījumu samaksā 50 dolāru skaidrā naudā. Es tajā dienā nopelnīju 500 dolāru. Tā es tur paliku.» Taču ar to, ka esi dabūjis darbu, nekas nebeidzas. Ja esi pārdevis boileri, tad naudu saņem, ja neko neesi pārdevis, tad naudas nav. «95% gadījumu cilvēki šādus pārdevējus «pasūta», un man divreiz pat izsauca policiju. Tad sākas satraukums, un ir grūti piezvanīt pie nākamajām durvīm. Bet bija jāsaņemas, jo naudu vajadzēja. Es nevarēju vienkārši atgriezties mājās. Naudu braucienam biju aizņēmies, arī ģimenei līdzekļus vajadzēja. Bija kauns neizturēt. Palīdzēja smadzeņu skalošana, ko darba devējs mums sniedza katru rītu. Viņš mūs gandrīz kā tādus sektantus uzkurināja, stāstot par to, cik mēs esam «kruti», un par pozitīvās domāšanas spēku. Šī skola man tagad dzīvē palīdz.»
Arī Aldis, divus mēnešus pacīnījies par darbu pie Vankūveras olimpiādes, saprata, ka jādara kas cits, «jo nauda var beigties un nāksies lasīt pudeles». «Principā tas bija pārbaudījumu laiks. Ja nezini nerakstītos likumus, tad nesaproti, kā lietas tiek kārtotas, un nepazīsti cilvēkus. Uz ielas ieraudzīju sludinājumu par bārmeņu kursiem. Aizgāju, izmācījos un mēģināju atrast darbu. Kaut arī cilvēki tur ir atvērti un draudzīgi pret iebraucējiem, tomēr bez Kanādas pieredzes un papīriem pirmo darbu dabūt ir grūti. Man bija bārmeņa papīrs, CV, bet ieiet bārā, atrast menedžeri un pateikt, ka gribu te strādāt, bija līdzīgi kā autoskolā nolikt eksāmenu. Rokas trīc, apzinos, ka nemaz tik labi nezinu angļu valodu. Vēl papildu uztraukums un emocionālā slodze par to, ka jau simtiem CV izsūtīti un vietas apstaigātas. Man jāsaka paldies vienai meitenei un viņas kanādiešu draugam, ar kuriem kopā aizbraucu uz kādu kūrortu, un tieši tur mani pieņēma pirmajā darbā. Tad tā ķēdīte aizgāja.»
Iesākumā Aldis bija bārmenis, tad grieķu restorāna īpašniekam izlūdzies viesmīļa vietu. «Grieķim patika mana attieksme pret darbu. Kad vēra vaļā jaunu restorānu, jau pildīju menedžera asistenta pienākumus – saliku datorsistēmas, sakārtoju virtuvi, par ko galvenais pavārs man pateica lielu paldies.»
Zane pirmos sešus gadus Amerikā, kamēr sagaidīja zaļo karti (imigrācijas vīzu ASV pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai) strādāja tikai restorānā. «No oficiantes «uzstrādājos» līdz menedžerei. Kad biju sevi pierādījusi, mani paaugstināja. Varēju amerikāņus pieņemt darbā un atlaist, bet ne jau to savā dzīvē gribēju darīt. Ar zaļo karti jau varēju sākt mācīties, iet praksē un filmēties ar diezgan slaveniem aktieriem. Pēc tam, kad biju Ņujorkā studējusi videomontāžu, sāku strādāt, manuprāt, labākajā videostudijā, filmēju kāzas. Amerikā tas skaitās viens no labākajiem un ienesīgākajiem mazajiem biznesiem. Man patīk filmēt kāzas – tas ir mākslinieciski, sievišķīgi, radoši un pozitīvi. Tā arī nostrādāju savus pēdējos gadus Amerikā.»
LATVIEŠI PATĪK
Reinim – Melburnas Universitātes studentam – ar pašrealizāciju klājies vieglāk. Trešajā gadā, kad skolas grafiks vairs nebija tik intensīvs, viņš sācis piepelnīties, darot «visādus mazos darbiņus». Piemēram, trīs, četrus vakarus nedēļā videokonferenču centrā sastiepis visus klēpjdatorus un mikrofonus un pēc tam novācis. «Pēc tam vienā vidusskolā palīdzēju bērniem ar kamerām un monitoriem. Man bija totāli viegls darbs, un viņi man maksāja kādus 1800 latus mēnesī par gandrīz nekā nedarīšanu. Man tas likās tik absurdi! Nespēju iedomāties kaut ko līdzīgu valsts iestādē Latvijā. Turklāt darba devēji bija nenormāli pārsteigti, ka es tiešām ierados darbā, vienmēr biju laikā un visu izdarīju. Viņi nebija pie tā pieraduši. Viņiem laikam liekas, ka cilvēki, kas strādā tādus darbus, ir drusku «lūzerīgi», un uz viņiem nevar paļauties. Taču es zināju, ko gribu darīt, un pēc trim gadiem sapratu, ka Austrālijā man būtu grūtāk kaut ko sākt, šeit ar savu izglītību esmu konkurētspējīgāks. Tur es gadiem strādātu par kādu asistenta asistentu, Latvijā es ātrāk varu tikt pie darbiem, kas man patīk.» Tas Reinim bija izšķirošais arguments, lai atgrieztos.
Arī par Lieni darba devējs Šveicē bijis sajūsmā. «Viņi teica, ka mēs, latvieši, no citiem atšķiramies ar savu izdarību un iniciatīvu, ka uz mums var paļauties. Jo blakus ir arī tādi darbinieki, kas tikai sēž un skatās. Par mums teica: kā Latvijā var klāties slikti, ja cilvēki strādā tik labi kā mēs. Manuprāt, mēs ļoti labi prezentējām savu valsti,» Liene smaida un saka, ka latvieši prot strādāt. «Domāju, ka darba devēji par latviešiem visur priecājas,» Liene saka, nezinot, ka arī pārējie četri raksta varoņi ārzemēs sevi pierādījuši tiktāl, ka viņu iespējas tika vērtētas kā labas un ļoti labas.
Pusotra gada nostrādājusi par uzraudzi bērnu nometnē, Liene izturējusi lielu konkursu un sākusi strādāt uzņemšanā. «Mani pieņēma, pat neraugoties uz to, ka nezināju franču valodu. Darba devējs man uzticējās un arī tagad gaida atpakaļ.» Dienā pirms mūsu intervijas Liene viņam aizrakstījusi e-pastu, ka tomēr nebrauks. Viņa atteikusies no labas algas un Alpiem, kas Lienei kā snovotājai ir «mazā paradīze».
«Latviešiem jāapzinās sava vērtība, nevajag iesēdēties, vajag iet uz augšu! Es ceru, ka arī manas draudzenes no Valmieras atgriezīsies. Jo ārzemēs, lai arī perfekti iemācīsies valodu un varbūt ieprecēsies brīnišķīgā ģimenē, tik un tā būsi svešais.» Liene teic, ka pagaidām vēl ir eiforijā, pavada Latvijā laiku kopā savējiem, izbauda draugu klātbūtni, koncertus un festivālus. Darbu viņa vēl nav atradusi, bet sūta CV visur, kur gribētu strādāt. «Arī darba meklēšana ir rūpīgs darbs,» Liene atzīst un tic, ka izdosies.
BĒRNIEM VAJAG LATVIJU
Zani uz Latviju atveda mīlestība. Kamēr tikai braukājusi šurp no Amerikas, viņai neesot bijusi doma atgriezties uz palikšanu. «Jā, laiks, ko Latvijā pavadīju, bija dievišķīgs, vislabākais, kas var būt. Brīnišķīgas atmiņas, tusiņi, vasara, bet Amerikā man bija labs darbs, nauda, uzkrājumi, arī randiņi, visa mana dzīve – gandrīz kā īstai amerikānietei. Taču laiks iet, un vienā brīdī es sāku domāt, kā man vēl nav. Man bija 26 vai 27 gadi, es atbraucu uz Latviju un iepazinos ar vienu foršu latviešu džeku.
Amerikā pavadīti gari gadi, bet te piepeši es ar kādu saprotos no pusteikuma, man nav pusstundu jāstāsta, kur ir Latvija un ka tā nav Krievija. Kopējas saknes, bērnība, kultūra… Un tad likās – o, cik labi, cik viegli! Taču lēmums par atgriešanos nenāca ātri. Es jau cerēju, ka Uldis brauks uz Ameriku, bet, nē, viņš ir patriots un man saka, ka šī ir mūsu tēvu zeme, ka man jābrauc pie viņa. Es savukārt nesapratu – cits cilvēks būtu laimīgs par iespējām, ko sniedz Amerika, dabūtu pilsonību, viss būtu kārtībā. Pagāja trīs gadi, kamēr mēs abi braukājām šurpu turpu. Beigās piekāpos. 2007.gadā atbraucu, veiksmīgi sāku to pašu biznesu, ar ko nodarbojos Amerikā, – atvēru videostudiju un vēl strādāju brīnišķīgā darba vietā SDI Media. Tagad es vairs nezinu, kas mani varētu dabūt prom no Latvijas.»
Alda stāstā par atgriešanos mājās nozīme ir diviem aspektiem: dēla nākotnei un iespējām, kas ir Latvijā. «Tās varbūt grūti ieraudzīt, kamēr neesi ilgāku laiku bijis prom.» Pēc pirmā pusgada pie Alda uz Vankūveru atbrauca viņa ģimene – draudzene un dēliņš. Abi pieaugušie strādāja: mamma no rītiem, tētis – vakarā. Satikušies pusdienas laikā un vēlu vakarā, bet puika palicis pusi dienas ar vienu no vecākiem, otru pusi – ar otru. «Vienā brīdī mēs sapratām, ka dēls ir gandrīz kā zelta būrītī. Jā, kopā ar vecākiem, bet viņš aug bez vienaudžiem un sabiedrības, bez bērnudārza, to mēs nevarējām atļauties. Naudas trūkuma dēļ arī nevarējām iet uz koncertiem, kaut kur aizbraukt. Sēdējām mājās kā būrītī. Vai tā ir dzīve? Atcerējāmies baltās smiltis jūrmalā un negribējām tās salīdzināt ar mākslīgi uzbērto diezgan netīro pludmali Vankūverā. Operu, kur vari dabūt biļetes arī par pieciem latiem. Atcerējāmies koncertus, draugus, ar kuriem notiek īstas sarunas – tik daudz iespēju pilnīgi mez maksas!»
Aldis rēķinājis – lai sasniegtu labu dzīves līmeni, būtu vajadzējis vēl gadus trīs vai piecus. «Bet kas tajā laikā notiek ar bērnu? Ar mums pašiem? Es sapratu, ka man vienīgais veids būt apmierinātam ar dzīvi ir darīt to, kas patīk, un ar šo darbu nodrošināt savu dzīvi. Bez miljonu biznesa un restorānu ķēdēm, jo tas sadedzina! Tāpēc nolēmām labāk mēģināt atrast darbu Latvijā.»
Šāgada aprīlī pieaugušie pieņēmuši lēmumu atgriezties un maija baigās jau bijuši šeit. Aldis rakstīja un turpina rakstīt blogu un, pateicoties tam, menedžera darbu restorānā Nekādu problēmu varējis sākt jau otrajā nedēļā pēc atbraukšanas.
«Es sapņoju par savu krogu vai mazu klubiņu, varbūt pārcelties pie Rendas un iekopt tur kādu vīna dārzu… To, kas notiek patlaban, uzskatu par savu pieredzi.»
PAR VISSVARĪGĀKO
Pēc visa, ko viņš bija Kanādā iemācījies, jaunajiem kontaktiem un darba piedāvājumiem Kristapam bija mazliet žēl atgriezties. «Ja nebūtu skaipa, justos ļoti labi. Es tikai strādāju. Ja sagribas, aizeju uz krogu un principā daru, ko gribu. Bet šeit sieva ar trim sīkajiem. Te saplīst mašīna, te problēmas skolā, vēl kaut kas. Beigās sajutos pretīgi. Vainīgs. Mani jaunie draugi brauc uz kaut kādu «kruto» Canada Wonderland, aicina līdzi. Bet ko es? Atbraukšu uz Latviju un bērniem stāstīšu, kādā brīnumainā vietā esmu bijis? Baigā disharmonija: es visu varu, bet nedaru, jo jūtos slikti. Atstāju sev telefonam, ēšanai un vienam aliņam, pārējo naudu sūtīju uz Latviju. Nekāda Wonderland! Ap Ziemassvētkiem, kad meita dārziņā bija pateikusi, ka tētis atbrauks, sajutos tik kretīniski, ka nedēļas laikā pieņēmu lēmumu braukt atpakaļ.»
Iespējams, ka Kristaps vēl kādreiz dosies prom strādāt, bet tikai tad, ja varēs atļauties biļetes pieciem cilvēkiem un īrēt tādu dzīvokli, kur kaimiņš netirgo narkotikas. «Kanādā sapratu, ka gribu dzīvot Latvijā. Te jūtos vislabāk. Protu valodu, pārzinu sistēmu, zinu, kā mani čakarēs policists, daba ir forša. Tas, kas man Latvijā traucē, ir provinciālisms. Bet es cenšos būt optimists. Tagad tirgoju Bullspress bildes un skatos privātā biznesa virzienā. Es to redzu kā vienīgo iespēju izglābties no rutīnas un nosacītās nabadzības.»
Trīs gadu laikā, ko Reinis pavadīja Austrālijā, katru vasaru brauca arī uz Latviju. Sākumā entuziasms Austrālijā bijis milzīgs – viss šķita svaigs un aizraujošs. «Bet emocijas ar laiku noplok. Iestājas ikdiena ar sadzīviskiem jautājumiem, sāk pietrūkt savējo cilvēku, ģimenes, draugu. Gribas biezpienu un marinētus gurķus. Sākumā domāju, ka man vienkārši pietrūkst Latvijas produktu, bet patiesībā jau gribas uz mājām. Sāku saprast, kur man jābūt. Kamēr gaidīju vienreizēji labās iespējas, paiet garām man nozīmīgo cilvēku dzīve. Ka esmu pieradis būt šeit, ka dzīve un kultūra Latvijā ir daļa no manis. Arī tas, ka te ir drusciņ bardaks, ka tomēr mēs esam trešās pasaules valsts un mums viss notiek citādi. Protams, ka mani drusciņ tracina politika, tas, ka mūsu politiķi ir pusbiznesmeņi, kuriem interešu konflikti ir pilnīgi visā. Un mediji to vēl ceļ un pastiprina. Jā, Latvijā tas varbūt nogurdina, bet es saprotu, ka mēs tādi vienkārši esam.
Ja es Austrālijā varētu dzīvot pārticībā, bet nevarētu darīt to, kas man patīk, tad tam nebūtu nekādas jēgas. Labāk pelnīt mazāk un darīt to, kas patīk Latvijā.» Reinis ir pašnodarbinātais, kurš filmē reklāmas. «Sākumā jau darbu ir maz, bet, jo vairāk dari, jo konkurētspējīgāks kļūsti, un darbu būs vairāk. Viss būs kārtībā.»
SKAISTA TAUTA
Zane, Aldis, Liene, Kristaps un Reinis, visi kā viens, saka: lai novērtētu Latviju, ir jāaizbrauc un jāpadzīvo citur. Kristaps piebilst, ka cilvēkiem jāredz, kas notiek citur arī tāpēc, lai Latvijā notiktu attīstība. Reinis: «Es piekrītu Aldim – jo vairāk cilvēku aizbrauks un atgriezīsies, jo mēs kļūsim foršāki.»
Zane: «Jūtos bagāta, ka man ir šī zeme, cilvēki. Mēs esam skaista tauta ar labiem gēniem. Kulturāli un izglītoti, mums ir ģēnijs Raimonds Pauls un tautumeitas ar sarkanām lentītēm matos. Es katru dienu varu teikt paldies, ka man ir Latvija, ka es šeit esmu dzimusi un šai zemei piederu. Tāpēc tie, kam iet slikti, – jā, brauciet prom, padzīvojiet un noilgojieties pēc Latvijas. Mana prognoze – 80% aizbraukušo atgriezīsies.»
Kristaps Ceplis, 32
Seši mēneši Kanādā
Izbrauca 2009.gada jūnijā
Pirms aizbraukšanas: žurnālists vairāk nekā 10 gadu
Kanādā: mājsaimniecībām pārdeva boilerus
Ģimene: sieva un trīs bērni Latvijā
Uzreiz pēc atgriešanās: aizgāja uz meitas Ziemassvētku eglīti bērnudārzā
Liene Kreišmane
Gandrīz divus gadus Šveicē
Izbrauca 2008.gada vasarā
Pirms aizbraukšanas: veikala Burusports mārketinga daļas vadītāja
Šveicē: bērnu uzraudzītāja nometnē, vēlāk – palīdze nometnes uzņemšanā
Ģimene: vecāki un divas māsas Latvijā
Uzreiz pēc atgriešanās: ierīkoja dārziņu ar burkāniem un dillēm un dzēra litriem kefīra
Aldis Hofmanis, 35
Vairāk nekā gadu Kanādā
Izbrauca 2009.gada martā
Pirms aizbraukšanas: krīzes iespaidā neizdevās mēģinājums izveidot mūzikas klubu
Kanādā: izmācījās un strādāja par bārmeni un viesmīli
Ģimene: draudzene un dēls pusgadu Latvijā, vēlāk pievienojās Aldim
Uzreiz pēc atgriešanās: izdzēra Tērvetes alu
Reinis Traidās, 27
Trīs gadi Austrālijā
Izbrauca 2007.gada janvārī
Pirms aizbraukšanas: fotožurnālists
Austrālijā: Melburnas Universitātes Viktorijas mākslas koledžā ieguva bakalaura grādu kino un televīzijā, kinematogrāfijas specialitātē
Ģimene: vecāku ģimene Latvijā
Uzreiz pēc atgriešanās: ēda briesmīgi daudz biezpiena un rupjmaizes, dzēra labu alu
Zane Vētra-Sproga, 34
12 gadi ASV
Izbrauca 1996.gada martā
Pirms izbraukšanas: vidusskolas izglītība
ASV: mācījusies Kalifornijas universitātes Kinostudijas fakultātē un Ņujorkas filmu akadēmijā apguvusi videomontāžu, pēdējais darbs: kāzu video filmēšana
Ģimene: ar vīru iepazinās Latvijā
Uzreiz pēc atgriešanās: pa taisno no lidostas uz Lido pēc rosola un štovētiem kāpostiem
