Žurnāla rubrika: Cilvēki

Jānis Amoliņš, čempions ārmreslingā

Pirms sarokošanās ar Jāni ievelku elpu. Lieki, jo nav nekāda Avatara ķepa

Pasaules čempionātā ārmreslingā jeb roku cīņā Jānis ieguva 1.vietu svara kategorijā līdz 75 kg cīņā ar labo roku un 3.vietu – ar kreiso roku.

Kad Jānim bija 15, svaru zālē Salaspilī pamanīja, kā puiši laužas. Lai arī viņi izskatījās pēc augsta līmeņa sportistiem, Jānis izlēma pacīnīties. «Lielāko daļu no viņiem nolauzu! Ja jau tā padevās – jāpievēršas nopietnāk.»

Kopš 1999.gada startējis Eiropas un pasaules čempinātos, tomēr sevi dēvē par amatieri ar profesionālu attieksmi, jo «naudu ar laušanos nepelnu». Latvijā ārmreslingu uzskata par kaut ko tikpat jokainu kā saunas čempionāts. Ir valstis, kur tas attīstīts, – Zviedrijā, Ukrainā. Kad turks pasaulē ieguva 2.vietu, valsts viņam piešķīrusi naudas balvu, kas, pārrēķināta latos, būtu ap 30 000.

Pēdējos piecus gadus Jānis bijis medaļniekos, tāpēc uzvara pērn Venēcijā notikušajā pasaules čempionātā bija likumsakarīga. Uz Latvijas mēroga čempionātu Jānis ir gaidīts tikai kā viesis, jo citādi neviens cits nevinnēs. Viņš ar sevi strādā 10-14 stundu nedēļā jau 15 gadu garumā.

Savulaik Jānis spēlējis florbolu, trenējies boksā. Sportā katram ir sava motivācija. Viens var skriet pa mežu piecas stundas, un tā ir cīņa ar sevi, citam vajag komandas garu. «Man – cīņa viens pret vienu.»

Sacensībās Jānis mēdz skatīties gan pretiniekam acīs, gan uz satvērienu, jo situācija nekad nav vienāda. «Sports nav tikai fiziskas darbības – tiek izmantots autogēnais treniņš, vizualizācija pirms cīņas. Iztēlojos, kā nolaužu pretinieku, kā stāvu uz pjedestāla ar rokām gaisā un dziedu himnu. Daudzi domā, ka ārmreslingā strādā rokas, plecu josla, mugura, bet aizmirst pašu galveno – galvu.» Visbiežāk gūst plaukstu un elkoņu traumas – Jānim divreiz bijuši elkoņa saišu ieplīsumi.

Decembrī Jānis dosies uz šāgada čempionātu Lasvegasā. Zelta konkurenti ir no Krievijas, Ukrainas un ASV. Visvairāk spēku pērn patērēts cīņā ar krievu, kurš iepriekš bija uzvarējis piecus gadus pēc kārtas.

Sievietes arī laužas? «Jā. Nemaz nav sievišķīgs sporta veids.» Esot redzējis arī laušanos ar pēdām, saliekot kopā īkšķus. «Nezinu gan, cik tas ir nopietni.» To Jānis negribētu pamēģināt. Tāpat kā ieziest muskuļus, lai spīd, un parādīties bodibildinga pasākumā. «Mans mērķis nav ķermeņa proporcionalitāte. Mani interesē spēka īpašības.» Vēl Jāni interesē sieva un meita. «Meitu uz rokām nēsāju, palutinu. Kā citādi, ja viņa mani par pasaules čempionu sauc!» Kad vectēvs piezvana un aicina skaldīt malku, Jānis palīdz. «Jebkurš mazdēls taču to darītu!»

Ardievas televīzijai

Latvijas TV «sejas» – politikas reportiere Zane Peneze (27) un ekonomikas reportieris Kristaps Pētersons (28) izlēma, ka dzīvē vajag pamēģināt ko jaunu, un aizgāja no darba

Nevajag nemaz skaidrot – gan Zanes, gan arī Kristapa jauno dzīves situāciju lieliski raksturo viņu izskats un rīcība. Uz tikšanos, kas ar abiem žurnālistiem pēc kārtas man ir norunāta franču kafejnīcā netālu no Saeimas, Zane ierodas vasarīgā kleitiņā, smaidīga. Šķiet atpūtusies un bezrūpīga. Kristaps – uzvalkā, stundu pirms intervijas viņam šeit bija vēl viena lietišķa tikšanās. Viņš dažas reizes piezvana un neuzkrītoši vairākkārt ieskatās pulkstenī.

Vasaras sākumā Zane aizgāja no Latvijas televīzijas un strādā Radio101. Kristaps veido savu biznesu. Abus pārmaiņām rosinājuši dažādi iemesli. Zane atklāj, ka jau kādu laiku nav jutusi prieku par saviem sižetiem, viss iegrimis rutīnā. Tā turpināt viņa negribēja. Kristapam sen bijusi doma par savu biznesu, bet sākās krīze un piesardzības dēļ viņš izlēma turpināt darbu jomā, ko vislabāk pārzina – žurnālistikā. Taču, cik ilgi, ja esi ģenerējis labas idejas un ir drosme, iedvesma tās realizēt?

PĀRVARĒT IZSĪKUMU
Četrus gadus Zane Peneze nostrādāja televīzijā, ziņu raidījumā Panorāma bija politikas reportiere. Tagad jau pāris mēnešus viņa ir jaunizveidotā Radio101 rīta ziņu redaktore. Lēmums par aiziešanu no televīzijas sakritis ar priekšvēlēšanu laiku, kas skatītājiem ļoti nozīmīgs, un Zanei savā lauciņā – politikas reportāžās – darba būtu pilnas rokas.

«Es gāju prom, jo nebiju vairs gatava neziņai, vai man būs brīvi Ziemassvētki – ziņās strādājot nekad to nezini. Un, otrkārt, vairs nebija sižetu, par ko es pati priecātos. Biju iegrimusi rutīnā. Jutu, ka atražoju politiķu teikto. Man neradās jaunas idejas rīta sapulcēs. Jutu, ka ar savu nīkulīgumu jau velku Panorāmu uz leju,» Zane atklāj.

Vai no ziņu dienesta vadītāja Mareka Gailīša bijušas norādes, par ko un kā veidot sižetus? Pagājušajā nedēļā atklātībā nāca kādas LTV ziņu dienesta no darba atlaistas žurnālistes vēstules fragmenti, kas atklāj, ka žurnālistu darbs Panorāmā tiek ietekmēts. «Tiklīdz izlasīju, uzreiz zvanīju kolēģiem – kā viņi jūtas. Taču es šī iemesla dēļ prom negāju,» saka Zane. «Es nevaru atcerēties, ka uz mani Panorāmā būtu izdarīts spiediens. Varbūt kaut ko esmu izslēgusi no atmiņas? Bet nē, noteikti nē! Kādas aizkadra situācijas man varbūt radījušas jautājumus. Bijuši kādi [profesionālā ziņā neizprotami] uzplaik­snījumi, bet tos vienmēr var norakstīt uz nekompetenci.»

Zani sadusmoja un radīja skepsi pret darbu politiķu mūžīgā klīrēšanās, centieni žurnālistus vazāt aiz deguna. «Piemēram, kad pavasarī Tautas partija aizgāja no valdības un Šlesers teica, ka viņi varbūt varētu iet Dombrovska mazākuma valdībā. Divas nedēļas mēs gaidījām atbildi. Visiem bija skaidrs, ka Šlesers neies valdībā – kam viņam to vajag, tāpat apvienosies ar TP, bet bijām spiesti gaidīt atbildi. Pēdējā dienā visi mediji sekoja līdzi. Vakarā iznāca Šlesers ar Dombrovski un pateica, ka Šlesers neies valdībā. Tad gan es domāju – kāpēc mums šo teikumu bija jāgaida divas nedēļas?»

Pirms Lieldienām Zanei bija jābūt koalīcijas sēdē, lai veidotu reportāžu. Kādā brīdī, sarunājusi ar operatoru, ka viņš nofilmēs visu, ko vajag, žurnāliste aizšmauca uz Nacionālo Kino centru, kur notika konkurss par valsts finansējuma piešķiršanu kinofilmām. Zanes labs draugs ir režisors Mikus Meirāns, viņam bijusi iecere uztaisīt filmu par Baltijas ceļu. Mikus uzrakstījis projektu, Zane apņēmusies būt scenārija līdzautore. Filma saņēma valsts finansējumu, un žurnālisti, kura ar lielu aizrautību 2009.gadā bija veidojusi filmu Afganistāna – skola kara laukā, (to šā gada sākumā demonstrēja LTV1) vēl vairāk pārņēma sajūta, ka kaut kas dzīvē jāmaina.

Pavasarī viņa atzinās Panorāmas producentiem – vairs nav degsmes strādāt. Prom­ejot vēl izstāstīja savas idejas, kā varētu veidot priekšvēlēšanu raidījumus. «Biju ļoti laimīga, jo man bija piedāvājums no Radio 101.» Par jaunā radio ziņu redaktori un ētera balsi viņu uzaicināja dīdžejs un sens draugs, viens no radio izveidotājiem Toms Grēviņš.

Zanei darbs radio nav svešs. Jau studiju laikā viņa sāka strādāt – mācoties 1.kursā komunikāciju zinības, aizgāja pie Latvijas radio vadības un teica, ka vēlas darbu. Sākumā gan viņa pie visu «radio balsu» skolotājas Antonijas Apeles mācījās runāt. Sāka ar nakts ziņām, pēc tam jau tika pie politikas reportāžām. Zanei patika darba aktualitāte, būt klāt karstākajos notikumos. Viņa bijusi arī Latvijas radio korespondente Maskavā, pēc pašas iniciatīvas devusies uz Irāku un Afganistānu, lai veidotu reportāžas. Uzņēmīgo jauno žurnālisti pamanīja Latvijas televīzija un aicināja strādāt ziņās. Tas bija 2006.gadā. Tikko bija sācies skandāls par nelikumīgi noklausītajām žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefona sarunām.

LTV ziņu dienestā Zane ātri iedzīvojās. Vairākus kolēģus viņa jau pazina. Politikas lauciņā Panorāmā tolaik vēl strādāja Odita Krenberga, bet Zane saka, ka darba pieticis visiem. «Tajā laikā man vēl nebija svarīgi, cikos vakarā pārnāku mājās. Montējām līdz diviem, trijiem naktī.» Viņa atzīst, katra jauna žurnālista mērķis ir pētniecība, «bet man labāk padodas ātrums, reportāža.»

Atskatoties uz televīzijā nostrādāto laiku, Zane atzīst – mīļākais darbs bijusi filma par Afganistānu. Atmiņā visvairāk palikuši cilvēciski nozīmīgie sižeti, piemēram, par Boņuku, puisi no Jāņa Streiča filmas Cilvēka bērns.

Pēc ziņu dienesta reorganizācijas un žurnālistu komandas domstarpībām ar LTV vadību 2007.gadā Zane kopā ar režisori Artu Ģigu un kolēģiem no Panorāmas aizgāja. Sāka darbu TV3 analītiskajā raidījumā Nekā personīga, taču privātu iemeslu dēļ ilgi komandā nepalika. Drīz vien atgriezās LTV.

«Atbildība, ziņās strādājot, ir milzīga, bet kādā brīdī tā pazūd rutīnā, nogurumā, īgnumā. Es gan centos atcerēties par skatītāju – kas svarīgi ir viņam?» Zane stāsta.

Tagad Zane veido ziņas radio, ēterā ir arī saspēle ar dīdžejiem.

Lai arī Zanes seja nav redzama, viņa uzskata – jaunais darbs ir kā uz delnas. «Mazliet jau uztraucos, kā sanāks.» Zanei, kura pēc dabas ir pūce, tagad jāceļas piecos no rīta. «Esmu sapratusi, ka piecos nav grūtāk piecelties kā astoņos. Tik daudz saullēktu, kā tagad, neesmu redzējusi nekad!»

Var arī brīvāk uzelpot – jau divpadsmitos Zane ir brīva. «Tas, ko klausītāji nedzird ēterā – radošie strīdi, sapulces reizēm ir daudz niknākas, nekā bija televīzijā,» žurnāliste stāsta.

Pateicoties tam, ka darbs tagad ir agri no rīta, Zane arī piekritusi vadīt Panorāmas reportāžas priekšvēlēšanu laikā. Lai arī oficiāli tas vēl nav izlemts, iespējams, televīzijā viņu vēl redzēsim. «Man bija apņemšanās: jāizcieš līdz vēlēšanām! Taču pavasarī sākās radio projekts – ja es neaizietu tobrīd, kad tad vēl? Bija īstais brīdis riskēt, izmēģināt to, ko gribu.» Zanei nav lielu kredītu vai citu nozīmīgu iemeslu, lai neatļautos riskēt ar darbu. «Tikai kredītlīnija.»

Vasaras atvaļinājums Zanei šogad gan iet secen. Tomēr «lai arī agri jāceļas, desmitos gulēt neeju – gribu aiziet ciemos, iedzert vīnu, apmeklēt kādu pasākumu. No vienas puses, žēl, ka šovasar nevarēšu padzīvot vecāku mājā Dundagā, bet toties tagad man ir brīvas sestdienas, svētdienas un vakari. Varu aizbraukt uz jūru nopeldēties. Sarunāju tikšanās ar draugiem un tiešām tieku. Visus Panorāmas cilvēkus kaitina, ka nekad nevar sarunāt privātas tikšanās, jo nekad nezini, vai uz tām varēsi ierasties.»
Tagad viņai šis stress iet secen.

Vecākiem Zane ilgi neteica, ka pamet televīziju. «Vecāmamma dzīvo Liepnā, viņa priecājās, ka vakaros mani varēja redzēt televizorā. Baidījos, kā viņa to uztvers, bet tagad man ir vairāk brīva laika un varu pie viņas aizbraukt.»

Jaunais darbs radio Zanei atkal liek saņemties, sajust patīkamu azartu. Sajūta ir ļoti laba!

IZVEIDOT SAVU FACEBOOK
Jau tad, kad Kristaps 2008.gadā atnāca strādāt uz Latvijas Televīziju, galva viņam bijusi pilna ar trakām biznesa idejām. «Sākās krīze un nejutos drošs, lai sāktu šīs idejas attīstīt, dabūt kredītu bankā,» viņš stāsta. «Tāpēc paliku pie tā, ko zinu — žurnālistikas. Pieņēmu piedāvājumu strādāt televīzijā ar tēmām, ko labi pārzinu – ekonomiku, biznesu.»

Ekonomiku Kristaps nav studējis, bet jau vidusskolā bija ļoti aktīvs. Viņam vienmēr bija idejas, spēja piestartēt interesantus projektus, bet ne vadīt tos. «Esmu tā saucamais oligarha tips,» Kristaps smejas. «Radīt un pēc tam visu atdot ģimenei.»
Kopš 12 gadu vecumā Kristaps Kuldīgas televīzijā bija veidojis bērnu raidījumus. Pēc vidusskolas beigšanas viņš devās uz Tallinu, Konkordijas universitātē studēja audiovizuālos medijus. Paralēli sāka strādāt par laikraksta Diena korespondentu Igaunijā, dažkārt arī Panorāmai veidoja reportāžas no Tallinas. Tas bija 2001.gadā.

Kad no Dienas Kristaps pārgāja strādāt uz producentu apvienību Hansa Media, kas Latvijas televīzijai veidoja dažādus raidījumus, pirmo reizi saskārās ar mediju biznesa pusi. «Līdz tam zināju tikai žurnālistiku. Aptuveni nojautu, kā mediji pelna naudu.» Kristaps redzēja, kā tiek rakstīti projekti, veidoti raidījumi, kā tiek strādāts ar korporatīvajiem klientiem. Pats kļuva par LTV raidījuma Viss notiek  projekta vadītāju. 

Ekonomika Kristapu interesējusi vienmēr. Kad viņam 2008.gadā piedāvāja ekonomikas korespondenta vietu Panorāmā, Kristaps piekrita. «Bija foršs sadalījums, katrs bijām par kaut ko atbildīgi. Zane Peneze par politiku, es par ekonomiku. Kā lielajos Rietumu kanālos,» Kristaps pasmaida.

Kristaps pēc rakstura ir līdzsvarots, saniknot viņu ir grūti. «Vienīgais, kurš mani ir izsitis no sliedēm, ir Teodors Tverijons, kuru intervēju. Uzdevu pirmo jautājumu, un viss pārējais bija viņa raidījums.» Latvijas televīzijā Kristaps vadīja raidījumu Sarkanā līnija par ekonomiku, viņs tika piesaistīts arī raidījumam 100.pants. «Diskusijas par ekonomiku ir smagas. Nekad nevari par to pastāstīt ļoti cilvēcīgi, jo makroekonomika ir makroekonomika, budžets ir budžets, konsolidācija ir konsolidācija,» žurnālists saka.

Strādājot ar tēmām par ekonomiku, Kristaps vispirms vienmēr prātā paturējis, lai pats visu saprot. «Ja es spēju saprast, tad māku pastāstīt tālāk.» Ja skatītājs nesaprot, par ko sižetā stāsta, tad žurnālists pats tēmu līdz galam nav «pārkodis», atklāj Kristaps. «Jāsaprot, ka šādā režīmā kā Latvijā ziņu žurnālistam nav iespējams katrā tēmā iedziļināties, lai kā skatītāji to gribētu. Ritms ir tāds, ka to vienkārši nevar. Iedziļināties un apjēgt piecās minūtēs – banku sistēmā tādi cilvēki ir, bet žurnālistikā – maz.»

Ekonomikas teorijas grāmatas lasīt Kristapam nav bijis laika. «Kompetence radās, runājot ar cilvēkiem un saprotot tēmas loģiski.» Diskusijās, kur nostājas ekonomists Jānis Ošlejs pret Latvijas bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, žurnālists reizēm jutis, ka niansēs pietrūkst akadēmisko zināšanu. «Bet abu argumentus labi saprotu, nevajag jau zināt definīcijas un katru formulu.»

Divus gadus Kristaps nostrādāja Latvijas televīzijā. Kas bija visvērtīgākais, viņam vēl grūti pateikt. «Šie divi gadi stāv kā monolīta siena. Ritms bija bez atelpas – no deviņiem rītā līdz desmitiem vakarā.» Ko par to teica ģimene? «Ja godīgi, sieva nebija priecīga, un es viņu saprotu.»

Strādājot savā biznesā, Kristaps arī būs ļoti noslogots, bet «tas tomēr būs manis paša regulēts laiks.»

Kristapa stiprā puse ir mierīgais raksturs. Stresu neizjūt. Varētu pat teikt, nezina, kas tas ir. «Reiz man to prasīja headhunter, kuri pārvilina profesionāļus no vienas darbavietas uz citu. Kā pārvari stresu? Teicu, nekā. Neeju mežā izkliegties. Nav tā, ka vakarā mājās pārnāku ļoti sastresojies.»

Par pēdējiem notikumiem Latvijas televīzijas ziņu dienestā Kristapam ir savas domas. «Kas attiecas uz manu tiešo priekšnieku Mareku Gailīti, varu pateikt, kā ir. Ietekmēt žurnālistu var divējādi: ar lobiju un spiedienu. Nekad neesmu izjutis ne vienu, ne otru. Mums ar Gailīti bija savstarpēja cieņa. Jau sākumā tika novilktas robežas, ko var un ko nevar atļauties. Varbūt viņam, uz mani skatoties, pat neradās doma, ka varētu ietekmēt.»

Kristaps uzsver, ka runas par žurnālistu ietekmējamību nav iemesls, kāpēc viņš tieši tagad aiziet no darba Panorāmā.

Kūlenim karjerā Kristaps gatavojies jau gadu. Darbs televīzijā bija galvenais, par topošo biznesu Kristaps domāja tikai vakaros un brīvdienās. Vai, pateicoties žurnālistikai un pieredzei, kas nākusi pētot ekonomiku un uzņēmējdarbību, savā biznesā viņš tagad pieļaus mazāk kļūdu? «Ne vairāk un ne mazāk kļūdu kā jebkurš uzņēmējs – iesācējs,» Kristaps domā. Tomēr stāsti, ko dzirdējis kā ekonomikas žurnālists, viņu iedvesmojuši, bet dažkārt likuši aizdomāties. «Tas man spēlē par labu. Un, ko tur noliegt, televīzija devusi plašus kontaktus, kas palīdz.»

Kristapa topošais bizness būs starptautisks, saistīts ar jaunajiem medijiem. Ar Latviju maz saiknes, tikai kā ārpakalpojumu izstrāde. «Konkurents portālam Ir es nebūšu, drīzāk palīgs jums,» Kristaps pasmaida.

Projektā iesaistījies arī Edgars Eglītis, Kurzemes radio programmu direktors. «Ir arī citi cilvēki, kuru vārdus neatklāšu, jo viņiem vēl ir savas profesionālās saistības.»

Vai Kristaps cer uz savu facebook? «Ar sociālajiem medijiem mana ideja nav saistīta, bet, jā, principā tā var teikt.» Vai kredīts bankā jau paņemts? «Es piedāvāju ideju, risinājumu un meklēju investoru. Uzskatu, ka kredītu var ņemt attīstībai, bet tā sauktajiem start up būtiski ir dabūt uzticības personu, kura sākumā spēj palīdzēt ar finansējumu. Kad esi uz sliedēm un tev nepieciešami līdzekļi attīstībai, tad ej, runā ar banku.»

Kristapa pieredze rāda, ka krīzes laikā arī bankas nezina risinājumus. Tādēļ tās kļuvušas kā lokatori: vēršas pie cilvēka, vairāk ieklausās. «Varbūt tieši tu tām parādīsi izeju no krīzes, atnesīsi zelta olu. Tādēļ ir svarīgi iet nevis kā lūdzējam nolaistām ausīm, bet ar ideju un pārliecību, sagatavotam – kā labam potenciālam partnerim.»

Jauno dzīves situāciju Kristaps uztver ka izaicinājumu. Pozitīvi!

Siers ar savu «V»

Muižgaļu saimnieks Andis Vītolbergs ir no tiem latviešu zemniekiem, kas, saņemot kārtējos likteņa sitienus, nekavējoties sit pretī. Pirms gada viņš sāka «sist» ar ekoloģisku sieru

Andis un Vita Vītolbergi savā Kurzemes saimniecībā sien sieru, kuru savos Rīgas restorānos uz galda liek abi slavenie pavāru Mārtiņi – Rītiņš un Sirmais. Ideja par sieru ir jaunākais risinājums, ar kuru Vītolbergi parāda garu degunu krīzēm, ko savā saimniekošanas laikā piedzīvojuši ne reizi vien. Viņi pie savas saimniecības tika jau 1989.gadā, kad bruka sociālisms. Kolhozi vēl turējās braši, taču pārtikas veikali bija tukši. Biezpiens kļuva par deficītu, nemaz nerunājot par sieru. Lai novērstu draudošo badu, padomju impērijai nācās atkāpties no valsts kontrolētās plānveida ekonomikas, un Latvijā radās alternatīva kolhoziem jeb tā dēvētie Breša zemnieki.

Ventavā, kas atrodas starp Kuldīgu un Ventspili, Andis ar Vitu bija pirmie, kas sāka saimniekot patstāvīgi. Viņš – bijušais mehanizators un kol­ho­za šoferis, viņa – šuvēja, kļuva par zemniekiem, kurus valsts ne tikai nodrošināja ar lētiem būvmateriāliem, bet arī ļāva iegādāties lauksaimniecības tehniku, vienlaikus garantējot augstu iepirkuma cenu par izaudzēto produkciju. Un galvenais – valsts savu solījumu turēja. Toreiz, kad, pārdodot pirmos pašu izaudzētos miežus, jeb, kā Andis tagad saka, Godmaņa graudus, uz banku pēc naudas vajadzēja braukt ar diviem koferiem, šķita, ka trāpīts desmitniekā.

Neiekrīt Laventa lamatās
Pirmā doma esot bijusi likt naudu Bankā Baltija, kas solīja pēc gada to dubultot. Šķitis tik vilinoši – neko nedarot veseli četri miljoni repsīšu par graudiem saņemto divu vietā. Tomēr bijis «čujs», ka tā lieta nav tīra, un nolemts pirkt īpašumu.

Tieši tobrīd kā viens no pirmajiem rajonā tika likvidēts kolhozs Komunisma ceļš, kurā bija strādājis ne tikai Andis, bet kopš 40.gadiem arī viņa vecāmāte. Liekot kopā pa šiem gadiem nopelnītās pajas un graudu naudu, viņš 1992.gadā nopircis vienu no bijušajām kolhoza fermām un zemi ap to.

Tagad Vītolbergam ir moderna atklātā tipa kūts, kurai var apiet apkārt čībiņās un baltās drēbēs, nebaidoties nosmērēties, lai gan tajā mīt ap 150 Holšteinas melnraibo govju. Gada apgrozījums kopā ar subsīdijām sanāk ap 120 000 latu. Viss ražošanas cikls pilnībā datorizēts un automatizēts. Celtniecība un iekārtas kopumā izmaksājušas ap pusmiljona latu. Tomēr lopkopībā, it sevišķi Latvijā, kur subsīdijas ir divreiz mazākas nekā attīstītajās ES valstīs, bet lauksaimnieki ražošanā investējuši krietni vairāk nekā viņu ārzemju kolēģi, ne govis, ne moderna ferma vēl neko negarantē. Gluži pretēji – jo lielāks vēriens, ar kādu zemnieks strādā, jo viņam lielāki kredīti un lielākas izredzes bankrotēt.

«Man nav nekā cita, ar ko pelnīt, kā tikai govis. Turklāt tām jāatpelna ne tikai pašām sevi, bet arī visas pārējās izmaksas, ieskaitot pēkšņi pārtrauktas elektrības piegādes dēļ «nobrukušo» datorprogrammu atjaunošanu,» saka Andis. «Līdzko piena iepirkuma cena nokrīt tik zemu, ka vairs nespēju atmaksāt kredītus, ar mani ir cauri.»

Lauksaimniecības ražotāji vienmēr bijuši atkarīgi no citiem – uzpircējiem, pārstrādātājiem, tirgotājiem. Lai vairotu savu neatkarību un vienlaikus arī finansiālo stabilitāti, Vītolbergs pa šiem gadiem izmēģinājis daudz ko. Vienu brīdi pat turējis buļļus, lai gan tas nav bijis prāta darbs fermā, kur slaucamas govis un teles.

«Un tad sākās krīze. Katrs nākamais mēnesis nesa arvien lielākus zaudējumus, ietaupījumi izkusa. No Rīgas piensaimnieka, ar kuru pirms tam ilgstoši un labi sadarbojāmies, pārgājām uz kooperatīvu Piena ceļš. Diemžēl uz to liktās cerības neattaisnojās,» stāsta Andis. Pēc pēdējās kooperatīva sapulces, jau būdams no tā atskaitīts, vēlu vakarā pa ceļam uz mājām viņš atcerējās, kā savulaik Nīderlandē redzējis vietējos zemniekus savās saimniecībās gatavojam sieru. Uz karstām pēdām piezvanījis holandietim, no kura savulaik bija pircis govis, un viņš apsolījis palīdzēt.

Iekārtas tika saņemtas pagājušā gada Jāņos un izmaksāja ap 35 000 eiro, bet siera siešanas mākslu Vītolbergs apguva gan Nīderlandē, gan Igaunijā pie kāda piensaimnieka, kurš, tāpat kā viņš, gribēdams būt pēc iespējas neatkarīgāks no uzpircējiem un piena cenām, arī nesen sācis šo nodarbi.

Pirmais un vienīgais
«Mēs ražojam puscieto sieru no nepasterizēta piena. Tas ir ekoloģisks nišas produkts, un es gribētu, lai pagaidām tas tāds arī paliktu. Tikko mēs no šīs nišas esam laukā, tā jāsāk konkurēt ar visiem sieriem, kas pieejami tirgū, bet mums tam nepietiek ne jaudas, ne resursu,» stāsta Vītolbergs. «Tiesa, lai nodrošinātu siera kvalitāti, mums nācās samazināt izslaukumus, atsakoties no govju piebarošanas ar skābsienu vai drabiņām, kuras pirms tam iepirku Užavas alus darītavā. Lai dabūtu tādas kvalitātes pienu, kāds nepieciešams sieram, govs vairs nedrīkst būt tikai piena ražošanas mašīna. Siers ir ļoti jutīgs pret dažādiem blakusproduktiem.»

Siera siešana ir tīrs roku darbs, kuru Andis Vītolbergs pagaidām nevienam citam neuztic. Tiesa, tas ir arī fiziski smags darbs, jo, lakojot rituļus, katru reizi nākas tos apgriezt, tādējādi vienā reizē pārcilājot ap trim tonnām siera. No 600 litriem piena parasti tiek iegūti vidēji 15 rituļi jeb aptuveni 50 kilogramu siera. Pēc tam sākas tā nogatavināšana, kas ilgst vismaz trīs mēnešus. Šajā laikā siers pa vairākiem lāgiem tiek pārklāts ar pārtikas vasku, kļūst arvien cietāks, iegūst savas garšas īpašības un zaudē daļu svara. Pēdējā laikā Vītolbergs sācis dažādot arī tā garšu, pievienojot zaļumus, ķiplokus vai citas garšvielas.

TIKT LAUKĀ NO MUCAS
Pirmos saimniekošanas gadus Andis Vītolbergs vēl tagad sauc par murgu, ko nemaz negribas atcerēties. Privatizācija notika rudenī, un 1.novembrī viņš pārņēma fermu. Tika solīts – lopbarība visām govīm esot sagādāta līdz pavasarim, pietikšot atliektiem galiem. Bet, kā jau kolhozā, kāds sākumā pierakstījis klāt, kāds cits pēdējā brīdi nospēris, un janvārī barība beidzās. Viss! Kaut vai pakaries!

Savukārt kaimiņos kolhozā uz lauka puvuši nenovāktie salmi. Andis mēģinājis sarunāt, lai pārdot. Priekšniecība nav piekritusi. Labāk lai pūst. Kā nekā kopsaimniecības manta, neies taču atdot svešiem. Ne vienam vien jaunie zemnieki tolaik bija kā dadzis acīs. Ak, gribēji saimniekot individuāli, nu tad arī sities pats saviem spēkiem! Neatlicis nekas cits, kā darbināt traktoru un putenī, kad sniegs aizvelk pēdas, braukt fenderēt tos nelaimīgos salmus. Sniegs cērt sejā, apkārt tumšs, redzēt neko nevar, bet citas izejas nebija, ja negribi, lai govis apsprāgst. Tagad to var saukt par zagšanu, bet toreiz visi bija vienā mucā auguši un pa vienu spundi baroti.

Pavasarī govis cēluši augšā ar striķiem. Lopi tā izvārguši, ka nejaudāja iziet ganībās. Daļu nācās nokaut, tomēr vairākums, par laimi, izdzīvoja.

Toties Andis sapratis – pēc iespējas ātrāk jātiek laukā no mucas.

«1997.gadā kopā ar vēl vairākiem piensaimniekiem no Baltijas valstīm man laimējās aizbraukt uz Ameriku, kur pabeidzu piena menedžmenta kursus,» viņš stāsta. «Redzēju, ko nozīmē moderna lopkopība un kā tur cilvēki strādā. Mēs toreiz vēl dzīvojām mēslos līdz ausīm. Mēslu kaudzes ap kūti, un viss ciemats netīrs, mēslus cauri vedot.»

Pēc Amerikas Muižgaļos sākās pārmaiņas. Pirmie tika nojaukti padomju laika skābbarības torņi. Zemē ierakti milzīgi betona bluķi. Kad bija beigušies jaunie mērnieku laiki – bijušie īpašnieki privatizējuši savas zemes, kuras sākumā Vītolbergam piešķīra kolhozs, bet viņš pats daļēji atguva vecāsmātes īpašumus -, saimniecībai palika pašreizējie 140 hektāri. Andis atteicās no graudkopības, iekārtojot šajās platībās ganības un piemērojot tās pļaušanai, lai nodrošinātu lopus ar savu lopbarību. Jau nākamajā gadā Vācijā un Nīderlandē tika nopirktas pirmās trīsdesmit Holšteinas melnraibo šķirnes teles un pamazām likvidētas mīļās, labās Latvijas brūnās. Arī šajā ziņā Muižgaļi toreiz bija viena no pirmajām saimniecībām Latvijā, tāpēc netrūka ne skeptiķu, ne tādu, kas viņus nosodīja.  

Tomēr ar to problēmas nebeidzās. Izputējis Ventspils piens, paliekot Vītolbergam parādā ap tūkstoti latu. Saistības pārņēmis Liepājas Kurzemes piens, kurš arī pēc kāda laika bankrotēja. Tas naudas vietā zemniekiem atdevis akcijas. Bet ko iesākt ar neesoša uzņēmuma akcijām, kura vietā jau labu laiku uzcelts Rimi?

Nepazaudē unikālo auru
Vai Rimi kādreiz tirgos arī Vītolberga sieto sieru? Diezin vai, jo Muižgaļu saimnieks to nemaz negrib, viņa nodoms ir saglabāt unikalitāti. Pašlaik viņa ražotie produkti nopērkami Sky veikalos, rīdzinieki sieru var iegādāties arī  Kalnciema ielas un citos zaļajos tirdziņos.

Līdz šim no iekārtu kopējās jaudas tiek izmantota aptuveni viena trešā daļa. Tātad rezerve vēl ir. Bijuši arī sadarbības piedāvājumi no Maxima veikaliem un Rīgas markas, kas gribēja sieru vest uz Krieviju. «Izstādē Ražots Latvijā mums pat tika piedāvāta nauda, lai paplašinām ražošanu. Bet, ja es uztaisīšu rūpnīcu, tad siers zaudēs galveno vērtību, kas tam piemīt pašlaik, – savu unikalitāti un līdz ar to arī pircējus. Tas vairs nebūs roku darbs. Notiks tas pats, kas notika ar Užavas alu, kad to palaida vairumtirdzniecībā, – kvalitāte jau it kā nemainījās, bet produkta aura un līdz ar to pircēju attieksme gan mainījās,» skaidro Vītolbergs.

Par peļņu saimnieks vēl nerunā, jo rit tikai pirmais gads. Daudz produkcijas tiek izlietots gan degustācijās, gan izstādēs, gan citos mārketinga pasākumos. Jā, arī pašu patēriņam, lai noteiktu kvalitāti, optimālo piedevu daudzumu un tādējādi uzlabotu garšu. Tomēr jau pašlaik mēnesī tiek realizēta aptuveni tonna siera, kas dod papildu ienākumus līdz 2000 latu un ir jūtams atspaids saimniecībai.

Kā jau vairākums laucinieku, no rīta Vītolbergs ceļas ap pieciem, līdz desmitiem gatavo sieru, pēc tam to piegādā tirgotājiem un pircējiem, tāpēc parasti darba diena beidzas tikai ap desmitiem vakarā. Pašlaik viņš nākotnē raugās optimistiski, jo ieņēmumi no siera kļūst arvien jūtamāki un līdz ar to saimniekošana stabilāka. «Es ceru, ka ar laiku arī pārējie piensaimnieki sāks ražot savu sieru vai citus piena produktus. Un lai tik ražo! Tas ir vienīgais veids, kā mums pašiem ietekmēt tirgu. Konkurēsim ārā tos lielos pārstrādātājus un ēdīsim veselīgu pārtiku!»

3 biznesa veiksmes soļi
1. Riskēt un sākt pirmajiem
2. Izvēlēties nišu – dabīgs, ekoloģisks produkts
3. Veidot ģimenes uzņēmumu – iesaistīt bērnus un parādīt viņiem perspektīvu

Kristers Lejiņš

Dienvidāfrikas Republikas pilsētā Pītermaricburgā notiekošajā BMX pasaules čempionātā Kristers Lejiņš junioru konkurencē ieguva sudraba medaļu

Rudenī viņš turpinās mācības Valmieras Valsts ģimnāzijas 12.klasē ar humanitāro novirzienu

Vecums: 17. Māte un tēvs: Regīna, tirdzniecības aģente, Ivars, strādā ārzemēs.

Kas pietrūka līdz zeltam? «Sudrabs man ir patīkams pārsteigums. Nebiju starp favorītiem. Viens no viņiem netika finālā, otrs finālbraucienā krita.»

Ar ko trasē «kodies» visvairāk? «Ar čempionu un draugu Silvianu Andrē no Francijas.»

Kā tas ir – apsveikt konkurentu? «Man bija viegli. Priecājos, jo pierādījās, ka Eiropas braucēji kļuvuši spēcīgāki. Finālā pieci bija no Eiropas, tātad varam cīnīties ar Ameriku!»

Braucot laikam brilles neliec? «Nē. Man bija lēcas. Turējās labi.»

Kā ķivere tur triecienus? «Nezinu. Pagaidām turos uz ratiem, nekrītu.»

Kāds ātrums ir trasē? «Man bija 57 km/h. Pie mājas, kur čempja laikā dzīvojām, bija kalni. Tur uzrāvu ap 70 km/h.»

Kā Dienvidāfrika? «Sešos vakarā saule zemē, un temperatūra nokrīt līdz desmit grādiem. Vakaros uz ielas labāk nerādīties – noziedzības dēļ. Policistu ar lielu kalašņikovu redzēju.»

Kā pietrūka? «Mammas cepto karbonāžu. Jāā!»

Kā atpūtīsies? «Ar draugiem uzspēlēšu basketbolu. Līdz šim trene­ris Olafs Lakučs neļāva, jo pērn spēlējot traumēju potīti.»

Nākamgad plāno studēt? «Jā. Biznesa jomā.»

Ir domas par olimpiskajām spēlēm Londonā? «Bišķi par agru it kā, tomēr cerēt varu.»

 

Mihails Basmanovs, klauns

Pēc ziloņiem, – smejas Mihails Basmanovs (38), kad pēc izrādes no arēnas pazudis pēdējais skatītājs un viņš var noņemt klauna degunu, kas tuvumā atgādina guašā iemērktu un izžāvētu porolona gabaliņu

Cērtas nāsīs? «Laikam jau man tā smarža patīk,» domīgi saka klauns. Lai arī Rīgas cirka ziloņu novietne ir tukša, savdabīgais aromāts jūtams gan skatītāju zālē, gan aiz rubīnsarkanā priekškara, kur skatītājiem parasti iekļūt nav ļauts. Vasarā šeit mitinās tikai zirdziņš un truši.

Pirms 20 gadiem Mihails izdomāja, ka varētu pastrādāt cirkā. Ieradās pie direktora, teica – gribu strādāt! Direktors smējās – pie mums, ziniet, nevar tā vienkārši atnākt un pastrādāt, vispirms kaut kas jāprot! Mihails, kurš skolā bija nodarbojies ar sportu, sāka trenēties akrobātikā. Iestājās arī augstskolā, studēja bioloģiju.

«Par klauna darbu tajā laikā nedomāju. Rīgas cirkā klauni jau bija.» Taču reiz nācies klaunu aizvietot. Iepaticies. Kādam jābūt labam klaunam? «Jāsaprot cilvēks,» Mihails saka. Un nerakstīts likums – cilvēkus, kurus klauni aicina arēnā līdzdarboties, nedrīkst izsmiet. Mihailu aizvaino, ja par klauniem tiek dēvēti politiķi. «Nav viņi nekādi klauni.»

Jaunajā cirka programmā Mihails staigā uz koka kājām, žonglē, spēlē vijoli, dāvā plīstošus balonus bērniem un kreppapīra puķes savai draudzenītei ar kakao krāsas acīm un rozā pušķiem matos. Darbs cirkā klaunu pārim nav vienīgais. Mihails ieguvis divas augstākās izglītības – bioloģijā, arī pedagoģijā un psiholoģijā, izveidojis cirka studiju, kur bērni apgūst cirka mākslu. Draudzene pēc izglītības ir juriste, vada nodaļu uzņēmumā.

Mihails noskatījies arī pasaulē populārā Circus de Soleil izrādes, kas tiek uzskatītas par mūsdienu cirka etalonu. Rīgas cirka klaunam par to savs viedoklis: «Jā, viņi ir labi, bet lielu daļu panākumu veido scenogrāfija, tērpi, tehniskās iespējas.» Kā Holivudas filmās – ar specefektiem. Rīgas cirkā specefektu nav. Ir tikai tas, ko spēj izdarīt cilvēks pats.

Par klaunu Mihails strādās vēl ilgus gadus. Jo vecāks klauns, jo labāk! Jaunie, kuri «ierēc» par visu, nemaz nevar būt labi klauni. Trūkst dzīves pieredzes, skaudruma. Klaunam jāspēj ne tikai sasmīdināt, bet arī jāpanāk, lai viņam dzīvo līdzi. Mihails atzīst, ka aizgrābt mūsdienu bērnus nav vienkārši – jākonkurē ar datorspēlēm, filmām. «Tomēr datorspēlē viņus neviens nepaņem aiz rokas, neuzrunā personīgi, kā tas ir cirkā.»

Mihails ierodas uz izrādi ar metāla koferīti rokās. Tajā – grims un deguni. Vienu degunu var lietot vairākus mēnešus, kamēr nav izstaipījusies gumija un degunā nesakrājas mitrums. Vai pēc tam met ārā? «Nē,» Mihails mīļi kā bērna muguriņu noglāsta savus vecos degunus. «Visi paliek pie manis.»

Zelts!

Dienu pēc tam, kad vieglatlēte Ineta Radēviča (30) Eiropas čempionātā Barselonā izcīnīja zelta medaļu tāllēkšanā, Ir lidoja pie viņas, lai noskaidrotu visu, kā ir

Trešdien, 28.jūlija vakarā, tiešraidē no Barselonas olimpiskā stadiona uzzinājām, ka Eiropas čempionātā vieglatlētikā  Ineta Radēviča ieguvusi zelta medaļu tāllēkšanā, uzstādot arī jaunu Latvijas rekordu – 6,92 metri. 

Nākamajā rītā Latvijas sporta un žurnālistikas aprindās iestājās apjukums. Zelts – negaidīts pārsteigums no sportistes, kura pirms pusotra gada kļuva par māmiņu. Tas nozīmē, ka trenēties atsākusi visai nesen. Turklāt lielākie līdzšinējie sasniegumi sportā Inetai Radēvičai bija pirms septiņiem gadiem, kad viņa kļuva par Eiropas U-23 čempionāta bronzas medaļas ieguvēju tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā.

Ceturtdien žurnālisti un sportisti cits citam sūtīja īsziņas: vai zini Radēvičas Maskavas telefonu? Kopš laulībām ar Krievijas hokejistu Pjotru Ščastļiviju viņa pārcēlusies uz Maskavu, kur pēdējos gadus arī trenējās.

Ceturtdienas pēcpusdienā žurnālam Ir izdevās Radēviču sazvanīt viesnīcas numuriņā Barselonā, kur čempionāta laikā dzīvoja Latvijas izlase. «Jā,» pēc trešā pīkstiena atsaucās rāma, laipna balss. Kā stjuartei, kura gatava uzklausīt jebkādu (pat visneiespējamāko) lūgumu.

«Gribat braukt pie manis uz Barselonu? Lūdzu! Rīt man brīvāka diena – atpūtīšos viesnīcas Mandarin Oriental SPA,» teica jaunā Eiropas čempione.

Piektdienas pēcpusdienā Ineta Radēviča, labi atpūtusies, ir klāt: restorānā uz ļaužu pārpilnās Passeig de Gracia iepretim Gaudi Casa Battlo tikai viens galdiņš brīvs. Ādas šortos, salātzaļā krekliņā, kas lieliski piestāv viņas sejai, un bez nevienas grima pēdas. Mēģinu uzminēt, vai tūristi un spāņu viesmīļi neuzkrītoši viņu pēta tikko gūto panākumu vai tomēr izskata dēļ. Barselonā čempionātu skatās: ēstuvēs tas ņirb televizoros, bet ielās pa atvērtajiem namu logiem dzirdami priecīgi izsaucieni un aplausi, kad labi nostartējis kāds no Spānijas izlases.

Ineta pasūta atspirdzinošu dzērienu un interesējas, vai var dabūt kādu našķi. «Nē?» viņa mazliet vīlusies uzsmaida oficiantam. Kanapē maizītes ar Vidusjūras veltēm viņa nevēlas. Saldumus gan labprāt ēstu jebkurā laikā, ja varētu atļauties. Izrādās, sportistes nevainojamais ķermenis, ko savulaik pirms 2004.gada olimpiskajām spēlēm fotografēja žurnāls Playboy, nemaz tik «uzticams» nav – lieko svaru uzēst varot diezgan ātri.

Zelts kabatā. Labi padarīta darba sajūta. Tomēr priekiem sportā nav pārāk daudz laika. Jau nākamajā dienā pēc medaļas iegūšanas Ineta saņēma aicinājumu piedalīties stiprākajā pasaules vieglatlētikas līgā. «Agrāk stiprākā bija zelta līga, tagad – dimanta. Diez, kas būs nākamā,» viņa smejas. Dimanta līga ir IAAF jaunizveidojums, tajā piedalās pasaules spēcīgākie sportisti, šovasar startē, piemēram, arī sprinta zvaigzne Useins Bolts. Uzvarētāji katrā no 32 disciplīnām saņems četru karātu dimantu 44 tūkstošu latu vērtībā. Tuvākās sacensības jau šīs nedēļas beigās Stokholmā.

Jūlija pēdējās dienās Montžuikas kalnā Barselonas dienvidos, 213 metru augstumā, tūristi kāpj, sviedrus slaucīdami. Lej sev virsū minerālūdeni no pudelēm. Kaklus snaikstīdami, mēģina caur restēm ieskatīties olimpiskajā stadionā, kur noris Eiropas čempionāts vieglatlētikā. Daži nopērk biļetes – svelmainajā dienvidū labāk sēdēt ēnainā krodziņā ar gaisa kondicionētāju nekā sakarsētā stadionā.

Sportistiem bez kroga un ēnas jāiztiek. «Te nav tādu, kā agrāk teica, sporta tūristu,» – tā Latvijas izlases treneris Edvīns Krūms. «Nevienam, kurš līdz Eiropas čempionātam ticis, negribas iet skatīties Sagrada Famila*. Jāstrādā.»

Arī Ineta atzīstas, ka pastaigāt pa pilsētu, atpūsties sanācis tikai pēc sacensībām. Savukārt Spānijas svelmaino sauli sacensību laikā nemaz nav jutusi. «Kad ļoti koncentrējies, viss pārējais nav svarīgi.» Turklāt pēc šīs vasaras karstuma rekorda Maskavā un arī Latvijā Barselonā ir gandrīz kā mājās.

Pēc spožā starta tāllēkšanā daudzi Latvijā cerēja, ka nākamajā dienā Ineta izies uz starta arī trīssoļlēkšanā. Neizgāja. «Ar Eiropas čempionātu sezona nebeidzas,» sportiste skaidro. Kopā ar treneri izlēmuši, ka labāk nepārspīlēt. Vēl jātrenējas, lai sevi labi parādītu nākamajās sacensībās.

Nebija arī tā, ka tūdaļ pēc zelta vērtā lēciena Ineta devās atpūsties. No laukuma viņu aizveda uz dopinga kontroli. Ineta pat nepaspēja saņemt apsveikumus no trenera un no vīra, kurš viņai dzīvoja līdzi tribīnēs. Dopinga analīzes ilga vairākas stundas. Tikai vēlu vakarā, atgriezusies viesnīcā, viņa kopā ar kolēģiem iedzēra šampanieti.

Sportiste atklāj, ka augstākā līmeņa čempionātos jābūt piesardzīgai: labāk neturēt vaļā ūdens pudeli, no kuras tikko padzērusies. Teorētiski var gadīties, ka, uz mirkli novēršoties, dzērienā tiek iebērts «aizliegtais pulverītis». «Šajā ziņā es laikam esmu vieglprātīga. Man dzīvē apkārt ir tikai labi cilvēki, kuriem uzticos. Liekas, ka arī sportā ir tāpat. Tomēr vairāk uzmanīties man vajadzētu.»
 
UZAICINĀJA DZĪVOT MASKAVĀ
Barselonā izejot uz starta līnijas, Inetai labās rokas zeltnesī mirdzēja divi briljanta gredzeni. «Parasti valkāju tikai vienu – šo,» viņa norāda uz laulības gredzenu ar maziem akmentiņiem. Taču, kārtojot koferi, lai dotos uz čempionātu, pirkstā uzvilkusi arī otru, ar lielāku actiņu, ko vīrs dāvājis saderinoties. Kā talismanu, kas sargā un palīdz sasniegt mērķi.

Sportistu ar zīmīgo uzvārdu – Pjotru Ščastļiviju – Ineta pirmozreiz sastapa 2006.gadā Stokholmā. Ledus arēnā, kur notika čempionāts hokejā un sacensības vieglatlētiem, viņa bija apsēdusies restorānā, lai iedzertu siltu tēju. Saaukstējusies. Tobrīd Inetai trūka spožu panākumu sportā, uz šķiršanās robežas bija arī laulība ar vieglatlētu Viktoru Lāci. Dzerot tēju, klepojusi. 

Pēkšņi pie galdiņa pienācis Pjotrs, kurš netālu ar kolēģiem ēda pusdienas. Nobēris uz galda Inetai priekšā kaudzīti ar zālēm pret saaukstēšanos. Teicis – redzu, ka slikti jūtaties, esmu sportists, kad pats jūtos slikti, lietoju to un to. «Tajā brīdī vēl nezināju, ka viņš tāds ir. Krieviski saka – dobrij**.» Ineta pateikusies Pjotram, apmainījušies ar e-pasta adresēm. «Telefona numuru nedevu, tas likās pārāk personīgi. Es biju precējusies un  e-pastu arī iedevu tikai pieklājības pēc.»

Tolaik kopā ar Viktoru Lāci Ineta dzīvoja Amerikā – panākumi sportā deva iespēju starptautiskiem studentiem par brīvu studēt ASV augstskolās. Sākumā Viktors, tad arī Ineta šo iespēju izmantoja. Nebraskas Universitātē viņa ieguva grādu ekonomikā. Dzīvojot Amerikā, Ineta arī piedalījās Playboy fotosesijā, bija viena no desmit pievilcīgajām vieglatlētēm. Fotografēšana bija saistīta ar 2004.gada vasaras olimpiskajām spēlēm, kurās Ineta ieguva 13.vietu trīssoļlēkšanā un 20.vietu tāllēkšanā. Foto­grāfijas, kas joprojām «uzlec» kā vienas no pirmajām interneta ziņās par sportisti, viņa nenožēlo. Atzīst, ka bildes bijušas skaistas un process interesants. Ko gan nožēlot?

Pēc iepazīšanās ar Pjotru Inetas dzīvē vēl gadu nekas nemainījās. Uz pirmo viņa sūtīto e-vēstuli pat neatbildēja. Tikai pēc gada, kad Ineta izšķīrās un palika viena Latvijā, nolēma aizrakstīt Pjotram. Sarakste ar laiku pārauga garās telefonsarunās. Bija ļoti interesanti, sirsnīgi. Vairākus mēnešus viņi kontaktējās virtuāli, līdz satikās. «Tās noteikti nebija ātras attiecības. Kas ātri sākas, ātri beidzas, vai ne?»

Kad Pjotrs uzaicināja Inetu pārcelties pie viņa uz Maskavu, viņa teica jā. Bija jāatvadās no treneres Ludmilas Olijares. «Es sapratu. Nevarēju taču viņu trenēt pa telefonu,» – tā Olijare.

Uzreiz bija skaidrs, ka caca, kura staigā pa dārgiem skaistumkopšanas saloniem un veikaliem, no Inetas neiznāks. Viņa gribēja sportot, pilnveidoties, un glamūrā dzīve, ar ko saistās Maskavas vārds un hokeja aprindas, viņu neinteresēja. Pieticīga, varbūt pat pārāk, sportiste atzīstas. «Vai man ir Gucci?» viņa jokojot aizķer krekliņa apkakli un izgriež uz āru ražotāja zīmi. Nezināms, par padsmit eiro, bet izskatās lieliski. «Izdot milzīgu naudu par apģērbu man liekas vieglprātīgi.» Viņa līdzekļus uzkrāj, vēlas tos ieguldīt dēla izglītībā un ģimenes labklājībā pēc tam, kad karjeru sportā ar vīru būs beiguši.

Tomēr, ja kaut ko vērtīgu vēlas uzdāvināt vīrs, viņa to respektē. «Ja vīrietis daudz strādā, labi pelna un var atļauties labu mašīnu vai kaut ko skaistu uzdāvināt sievietei, tad kāpēc ne. Tas vīrieti iedvesmo strādāt tālāk.» Inetas dzīvesbiedrs spēlē KHL līgas spēcīgākajā klubā Salavat Julayev.

Ineta stāsta, ka stereotips par Maskavu kā dārgu un snobisku pilsētu, kura aprij, īsti neatbilst patiesībai. «Viss atkarīgs no tā, kā pati sevi nostādi.» Viņa kopš ierašanās Maskavā neslēpa, ka grib būt pati un «kā ir pieņemts» viņu neinteresē. 

Lai arī Pjotra darba dēļ ģimene patlaban dzīvo Krievijā, Tukuma rajonā jau nopirkta zeme un izstrādāts detaļplānojums – nākotnē viņi vēlas dzīvot Latvijā. Ineta interesējas par veselības aprūpes un izglītības iespējām dēlam Markam. Vasaras viņi pavada Latvijā, Pjotram šeit ļoti patīkot.
 
CEĻU UZ ZELTU SAGATAVO ASV
Tieši Inetas vīrs Pjotrs bija tas, kurš mudināja sievu piepildīt savu sapni un parādīt šovasar Eiropas čempionātā, ko spēj. Sportiste stāsta, ka bijusi labā sportiskā formā, jau gatavojoties 2008.gada vasaras olimpiskajām spēlēm. Tajās viņa gan nepiedalījās. Uzzināja, ka ir stāvoklī, un gatavošanos sacensībām tūdaļ pārtrauca. «Tā kondīcija, kuru es sasniedzu, pirms paliku stāvoklī, gatavojoties olimpiskajām spēlēm, bija ļoti laba. Es biju fiziski spēcīga, ātra. Cerēju uz labu rezultātu.» Tobrīd jau Ineta dzīvoja ar Pjotru Maskavā un pēc savas Latvijas treneres Olijares ieteikuma bija sākusi sadarbību ar treneri Jevgeņiju Teravanesovu. «Kamēr biju stāvoklī, gan es, gan mans treneris visu laiku domājām – kā būtu, ja būtu…» (Ja būtu piedalījusies olimpiskajās spēlēs – red.)

Jautājums «kā būtu» Inetai nedeva miera arī pēc dēla piedzimšanas 2009.gada sākumā. «Nevarēju ar šo domu samierināties. Nevarēju tā vienkārši dzīvot tālāk,» viņa atzīstas. Ineta fiziski jutās labi un ļoti gribēja sportot. Gluži kā gleznotājs, kuram pa rokai ir audekls, krāsas un otas, viņai vēlējusies piecelties un sākt strādāt. «Pie manis Maskavā dzīvoja mamma un tētis – bija, kas palīdz auklēt dēlu. Nekas netraucēja, lai es atrastu atbildi uz jautājumu, kas visu laiku bija manā prātā.»

Kad dēlam bija septiņi mēneši, Ineta, klusībā jau domājot par Eiropas čempionātu, aizbrauca uz ASV sporta centru Athletes Perfomance Floridā, kur profesionāli sportisti trenējas starpsezonu laikā. «Sākumā tevi notestē: prasa, kādi ir mērķi, ko gribi sasniegt? Es gribēju zaudēt taukus un pieaudzēt muskuļus. Tur viss ir nenormāli augstā līmenī: speciāla diēta, treniņu grafiks un individuāls treneris. Es trenējos pie Rasa Orra,» stāsta Ineta. Pāris nedēļu laikā uzlabojumi bijuši neticami. «Mēs ar treneri smējāmies, your butt is your friend – it’s coming back!*** Pirms devos uz centru, man nebija [attīstītu dibena] muskuļu vispār.» Dibena muskuļi vieglatlētam ir ļoti svarīgi, skrienot tie ir «centrs».

Ineta bija priecīga par strauji uzlabojušos sportisko formu, bet emocionāli būt prom no vīra un dēliņa nebija viegli. Sazvanoties Pjotrs uzmundrinājis – trenējies vien, mājās viss kārtībā!

«Kad atbraucu no Amerikas, treneris bija šokā, cik daudz man šīs nedēļas devušas,» sportiste stāsta. Janvārī viņa trenerimatklāja, ka vēlas piedalīties Eiropas čempionātā. Pavasarī vēlreiz brauca uz ASV. Pēc tam kopā ar ģimeni uz treniņnometni Portugālē. Tas deva pamatīgu rūdījumu.

Ineta uzskata, ka veiksmīgi izdevies Krievijā atrast treneri, kuram viņa uzticas. «Arī tad, kad pašai liekas, ka vairs nevaru, viņš prot tā pateikt, ka apzinos – varu!»

Vieglatlēti, ar kuriem kopā Ineta trenējas Maskavā, viņu pieņēmuši draudzīgi. «Viņi tik labi izsakās par Latviju, vienmēr apvaicājas – kā jums tur iet? Esmu jutusi tikai labvēlīgu attieksmi.»

Vērtējot savas bijušās audzēknes panākumus Eiropas čempionātā, Ludmila Olijare teic: maigais izskats kontrastē ar attieksmi pret sportu. Ineta, pēc treneres domām, ir mērķtiecīga, izturīga. «Viņa ņemešajet sebe prigatj****. Un viņai patīk savs darbs.» Olijare atceras, ka jau pirms dēla gaidībām Ineta aizlēkusi 6,90 m. «Tagad uz čempionātu viņa atbrauca gūt baudu, un to izdarīja,» – tā trenere. Ludmila Olijare uzskata, ka Inetai ir labas izredzes arī trīssoļlēkšanā – tur viņa vēl var parādīt daudz. 

Ineta nav vienīgā vieglatlēte no Krāslavas, kura daudz sasniegusi. Pirms tam Latvijas rekords tāllēkšanā piederēja Valentīnai Gotovskai. «Es biju maza, kad viņa jau sportoja. Vienmēr no ārzemēm atveda skaistas lietas, konfektes. Viņa ļoti labi izskatījās. Tik skaists ķermenis! Tagad viņai pāri četrdesmit, un joprojām ideāli izskatās. Runājot par sportu, man bērnībā gribējās būt tādai, kā viņa,» stāsta Ineta.

Ineta teic, ka no Krāslavas talantīgi vieglatlēti nāk tāpēc, ka Krāslavā bija labi treneri, sava darba fanātiķi. «Piemēram, Valentīna Māziņa. Viņa staigāja pakaļ meitenēm – ja redzēja talantu, gāja uz mājām, runāja ar vecākiem.» Inetas pirmā trenere bija viņas mamma Inna Radēviča. Viņu trenējis arī Aleksandrs Čumakovs, Jurijs Volkinšteins, Viktors Lācis. Ar bijušo vīru Inetai labas attiecības. Arī tagad piezvanījusi, pateikusi paldies kā bijušajam trenerim. 

Zelts nozīmē ne tikai gandarījumu, bet arī milzīgu atbildību. Jo augstāk kāp, jo vairāk no tevis gaida – Ineta to zina.
Konkurentes jau asina zobus. 2.vietas ieguvēja portugāliete Naide Gomesa,  kuras rezultāts atpalika par mata tiesu no Inetas sasniegtā, preses konferencē apsveikusi sāncensi no Latvijas, tomēr starp rindiņām bijis skaidrs, ka «viņa darīs visu, lai pierādītu, ka mans panākums bija tikai laimīgs gadījums», saka Ineta.

Savukārt Ineta darīs visu, lai pierādītu, ka zelts nebija tikai laimīga nejaušība.

Tomēr ne par katru cenu. «Varbūt nekad vairs neaizlēkšu 6,92,» viņa saka. Pirms trīs gadiem Krievijā Ineta sastapa kādu sporta ārstu, kura dzīves uztvere viņu ļoti iedvesmoja. «Vajag, lai tavas domas ir gaišas. Lai tavs prāts ir tīrs kā spogulis. Esi taisnīga. Rīkojies tā, lai apkārtējiem prieks, ka viņi tevi satiek. Atstāj aiz sevis labo. Tas ir grūti, bet es cenšos. Skan tā augsti, bet es cenšos to realizēt vienkāršā līmenī – savā ikdienas dzīvē ar cilvēkiem, kas man apkārt.»

Viņai izdodas – jūtams, ka tīkamais miers un laipnība nav poza, bet patiesa attieksme. Visas sarunas laikā no Inetas neizskan nievājoši vārdi par citiem cilvēkiem vai valsti. «Mūsdienās, ja gribi kaut ko izdarīt, paļaujies tikai uz sevi. Tāpēc es nemeklēju vainīgos. Es gribēju sasniegt rezultātu un strādāju, tas arī viss,» viņa pasmaida.

Viņa atklāj, ka lielajā sportā labprāt paliktu līdz 2012.gada olimpiskajām spēlēm Londonā. Pēc tam grib vēl kādu bērnu un laiku veltīt ģimenes dzīvei.

* Sagrada Famila – Svētās ģimenes baznīca, spāņu arhitektūras ģēnija Antonio Gaudi meistardarbs
** Labestīgs – krievu val.
*** Tavs dibens ir atpakaļ – tas ir tavs draugs! – angļu val.
**** Viņa netraucē sev lēkt – nav par smagnēju, ideāliem parametriem – krievu val.

Pašdarbnieks un Gucci

Darbs Londonas bārā Sergeju Serpuhovu aizveda līdz lielo zīmolu reklāmu filmēšanai Latvijā

Sākums. Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes students, rīdzinieks Sergejs Serpuhovs katru vasaru pāris mēnešu strādāja lauksaimniecības darbus Lielbritānijā, lai nopelnītu naudu mācībām. Gadu pēc gada, līdz puisis nolēma palikt Anglijā, jo Latvijā attīstības iespējas neredzēja. Pirmo darbu kādā Londonas bārā atradis, staigājot pa ielām un piesakoties dažādās vietās. Pirmajai iemaksai par dzīvokli nav pieticis naudas, tāpēc ķīlā atstājis pasi. 

Patinam filmu vairāk nekā desmit gadu uz priekšu. Nonākam Rīgas jaunākā kultūras dzīves centra – Spīķeru – bēniņos, kur Sergejam piederošā Baltic Pine Films (BPF) birojā mani sagaida uzņēmuma komanda. Viņš pats ģērbies gandrīz nemanāmi rozā kreklā, pagaišos džinsos ar zemu jostasvietu un šauru, melnu kaklasaiti, kas pēdējās sezonās ir atpazīstams tēls modes žurnālos. Producente Kristele Pudāne ar gaišajiem, astē saņemtajiem matiem un masīvajiem Bvlgari briļļu rāmjiem atgādina klasisku modes fotogrāfi. Par producēšanas menedžeres Renātes Barones organizatora manierēm būtu lepna katra armijas vienība. Uz Spīķeru bēniņiem mani ir atvedis stāsts, ka Latvijā ir tapusi Gucci smaržu reklāma un tās filmēšanu organizējis vietējais uzņēmums.  

Tā arī ir.

Turklāt filmētas ir ne tikai Gucci, bet arī Sampo bank, Neste, liķiera Drambuie, kā arī somu Hesburger un citu zināmu zīmolu reklāmas. BPF specializējas ārzemju filmēšanas grupu atvešanā uz Latviju un apkalpošanā, sākot ar filmēšanas vietu, komandas, tehniskā aprīkojuma nodrošināšanu un beidzot ar kostīmu dizaina izstrādi un dekorāciju būvniecību.

KO TU PAZĪSTI
Sergejs Londonā pavadīja septiņus gadus. Sākumā strādāja kajefnīcās un pasākumu apkalpošanā, līdz iekārtojies par bārmeni slēgtā klubā, kurā pulcējas radošo industriju cilvēki. «Tas bija jauna dzīves posma sākums, kas ietekmēja turpmāko attīstību, jo iepazinos ar režisoriem, aktieriem, producentiem. Izveidojās labs cilvēcisks kontakts.» Kad paziņa aizvedis parādīt, kā darbojas lielākās studijas Pinewood un Shepperton, Sergejā pamodusies interese, gribējies iesaistīties šajā biznesā.

Pēc diviem gadiem izdevies atrast darbu videoapstrādes kompānijā. Sācis kā izsūtāmais, kas dara visu – vāra tēju, kopē dokumentus. Bez maksas strādājis filmēšanas laukumos – vienu, otru, trešo reizi, toties bijis, ko ierakstīt CV. Ticis aģentūras kartotēkā, kas apkopo ziņas par industrijā strādājošajiem, un tad sākušies apmaksāti darbi – reklāmās, tiešraidēs, mūzikas balvu ceremonijās, mākslas filmās, seriālos. Atkal kā izsūtāmais, bet tad lēnām pa trepītēm augšup – producenta asistents, producēšanas menedžeris.

Nostrādājis četrus gadus un apjautis, ka vajadzētu apvienot sakarus ar Latviju. «Ienāca prātā vietējām studijām piesaistīt ārzemju projektus,» saka Sergejs. «Grūtākais bija pārliecināt producentu un studijas vadītāju, ka tas ir iespējams – ierodas nezināms puisis no Anglijas un apgalvo, ka var ieinteresēt Lielbritānijas partnerus! Pateicoties viņu uzticībai, sākām iepazīstināt ar sevi kā pakalpojumu uzņēmumu, kas māk apkalpot ārzemju filmēšanas grupas. Liekas, ka Londona ir liela, bet patiesībā tā ir maza: viss atkarīgs no cilvēkiem, kurus pazīsti.»

Pagāja gads vai pusotra, kamēr piesaistīja pirmo klientu – Velux jumta logu reklāmas filmētājus. Bija jābūvē apjomīgas, līdz tam nepieredzētas dekorācijas Rīgas kinostudijā. No projekta izaugusi neatkarīga mākslinieku apvienība, kuri sapratuši, ka šajā nozarē ir iespējas.

Strādājot studijā Latvijā, kuras vārdu Sergejs nevēlas nosaukt, viņš kādā brīdī secinājis, ka atsevišķi varēs sasniegt vairāk un darboties atbilstoši vienīgi saviem principiem. Nodibinājis BPF. Pievienojusies Kristele, kurai ir astoņu gadu pieredze animācijā, un Renāte, kas strādājusi pasākumu organizēšanā. Sergejs uzstāj, ka vēlas runāt un fotografēties kopā ar abām partnerēm, jo komanda esot viens no svarīgākajiem veiksmes faktoriem. Darbā daudz laika jāpavada kopā, un stresa līmenis ir augsts – ja nojūk viens filmēšanas posms, var nobrukt viss projekts. «Tik stipras komandas kā pašlaik man nekad iepriekš nav bijis,» viņš saka. Kā jūs viens otru atradāt? «Iepazīšanās internetā,» puisis atjoko.

36 000 MĀKSLĪGO ZIEDU
Viens no pirmajiem un lielākajiem projektiem bijusi Gucci smaržu Flora reklāmas filmēšana Ogres rajonā. «Industrijā laba slava izplatās ļoti ātri, savukārt viens slikts gadījums var aizkavēt attīstību par pāris gadiem. Kādu dienu vienkārši iezvanījās telefons,» Sergejs stāsta par to, kā viņu atrada britu Riddley Scott Associates.

Meklējot filmēšanas vietu, apbraukātas visas pļavas 200 km rā­diusā ap Rīgu, jo bijuši vairāki nosacījumi – cik gariem jābūt rudziem, cik tīram horizontam. Viens no iemesliem, kādēļ briti izraudzījās Latviju, bijis vasaras vakaru maģiskā gaisma, kad saule lēni riet un uz brīdi pat it kā sastingst, izstarojot izkliedētu, zeltainu gaismu.

Reklāmas filmēšanai bijuši nepieciešami 36 tūkstoši maigi dzeltenu magoņu, ko izgatavoja Ķīnā. Tās sasprauda rudzos. Bija nepieciešama speciāla tehnika, lai radītu viļņojošu ziedu efektu. «Rezultāts bija diezgan burvīgs,» saka Sergejs. Internetā atrodama informācija, ka reklāma pērn Kannu festivālā dažādās kategorijās ieguva 2. un 3.vietu.

Kā sarežģītu un tāpēc interesantu projektu komanda atzīmē arī Drambuie reklāmas filmēšanu, kurā «Baltijas labākie pirotehniķi divas dienas spridzināja, lai animatori pēc tam katrā sprādziena bedrē varētu ielikt koku». (Reklāmas var apskatīt mājaslapā balticfilms.com.)

ŽĒL PAR PALMĀM
Kopš uzņēmuma dibināšanas 2008.gadā viņi asistējuši filmēšanās gan dokumentālajām lentēm par prāmja Estonia katastrofu, ko pasūtīja Discovery Channel, gan mācību filmai par holokaustu, kas demonstrēta MTV, gan daudziem reklāmas projektiem, kas domāti Lielbritānijas un Skandināvijas tirgiem. Vaicāju – vai ir kaut kas, ko jūs nevarat? «Ar palmām, kamieļiem un Sahāras tuksnesi ir grūti,» saka Renāte. Pēdējais neveiksmīgais gadījums bijis, kad filmētājiem vajadzējis ķenguru, bet tas ar cirka trupu devies viesizrādēs. Bieža, bet Latvijā neīstenojama prasība esot kalni.

Finansiāli kompānijas pirmais pastāvēšanas gads bija veiksmīgs – gada pārskats rāda, ka apgrozījums pārsniedza 200 tūkstošus latu, bet peļņa bija ap 25 tūkstošiem. Pērn līdz ar ekonomikas lejupslīdi pazudusi arī peļņa – gads beidzies ar četrreiz mazāku apgrozījumu un 33 tūkstošiem mīnusā, «bet mēs tādi neesam vienīgie», saka Sergejs.

Viens no iemesliem, kāpēc starptautiskie uzņēmumi izvēlas Latviju, nenoliedzami esot cenas samērība ar pakalpojumu klāstu un profesionalitāti, ko par to var iegūt. Konkurence gan ir skarba – Rumānija, Horvātija, Ukraina, Ungārija, arī Čehija.

Trijotne saka labus vārdus par Rīgas domes attieksmi – vienmēr tiekot izrādīta pretimnākšana izteiktajiem filmēšanas vietu lūgumiem, un industrijai palīdzēšot arī Rīgas filmu fonds, kas konkursa kārtībā daļēji sedz ārzemju filmu producēšanas izmaksas (šogad bija pirmais konkurss, un trīs filmām līdzfinansējumu 7-10% apjomā ieguva vietējās producentu grupas Film Angels Studio kopražojumi ar dāņiem, somiem un japāņiem).

Līdz šim BPF apkalpojis ārzemju klientus, bet dienā, kad viesojos pie viņiem, tikko pabeigta filmēšana pirmajam Latvijas reklāmu projektam. Biroja stūris joprojām pilns ar rekvizītiem. «Pēdējos gados uzsvars ir bijis uz reklāmām, jo tā ir joma, kurā esam iesakņojušies, mūs pazīst un atzīst vairākās valstīs. Taču es uztveru to kā starpposmu jaunai studijai, kura attīstās un sagaidīs brīdi, kad tiksim pie lielākiem un nozīmīgākiem filmu projektiem.» Jūnijā uzņēmums tika minēts kā partneris iespējamai Indijas mākslas filmas tapšanai Rīgā.

Vai gribi atgriezties Londonā, vaicāju Sergejam. Brīdi padomājis, viņš atbild: «Nē.» Lielākas profesionālās iespējas viņam ir Rīgā. «Turklāt te ir pats svarīgākais – mana ģimene. Manas saites ar Latviju ir ciešas.»

3 biznesa veiksmes soļi
1. Komanda – tās kompetencēm ir jāpapildina vadītāja trūkumi
2. Elastība – ja kaut kas nobrūk, vienmēr ir plāns B
3. Kvalitāte – viens neveiksmīgs projekts var aizkavēt attīstību par vairākiem gadiem

Jevgēnijs, Maksims, Karina

Rīgas Klasiskās ģimnāzijas absolventi un Skolēnu mācību uzņēmuma (SMU) «Cleverway» izveidotāji ieguvuši 3.vietu Eiropas Skolēnu Mācību Uzņēmumu finālā Itālijā

Latvijai šis ir lielākais sasniegums, kopš pie mums darbojas praktiskā biznesa izglītības programma, kuru īsteno biznesa izglītības biedrība «Junior Achievement-Latvija». Jauniešu biznesa ideja ir jauna tipa interaktīvā tāfele, kura ar gaismas zīmuļa palīdzību var pārraidīt uzrakstīto uz jebkuras virsmas

Vecums: 19. Dzīvesvieta: Rīga.

Kā šodien var izdomāt kaut ko jaunu, kad viss jau ir izgudrots? Karina: «Nevajag izgudrot jaunas lietas, vajag uzlabot vecās.»

Jums jau ir idejas, ko gudrosit nākamo? Jevgēnijs: «Gribētu robotus.» Maksims: «Pirmais būs automātiskais zāles pļāvējs.»

Kā darbojas Cleverway tāfele? «Ja skolā ir projektors un dators, ierīci ir iespējams tiem pievienot, lai uz jebkuras virsmas zīmētu, rakstītu un dzēstu zīmes ar gaismas zīmuli.»

Kā jūs to izgudrojāt? Jevgēnijs: «Sēdējām skolā, skatījāmies uz veco tāfeli un domājām, cik tā stulbi uztaisīta, cik programmatūra sarežģīta. Tāpēc uztaisījām tādu, ko pat mazs bērns ir spējīgs saprast.»

Izdevās atrast investoru? Karina: «Jā, mums ir privāts investors. Jau iekārtojāmies birojā un nodibinājām uzņēmumu SIA Cleverway.»

Cik lielu interesi cilvēki ir izrādījuši par jūsu produktu? Jevgēnijs: «Esam atraduši vairākus klientus Itālijā. Skolu direktori nāca klāt, deva vizītkartes un teica: kad būs gatavs produkts, viņi ir gatavi to pirkt.» Karina: «Arī Latvijā interese ir liela, jo skolotājus interesē jaunākās tehnoloģijas, kas atvieglotu darbu.» 

Kad tāfele būs tirgū? «2011.gada janvārī.»

Ražosit Latvijā? Karina: «Jā, tas būs Made in Latvia!» Maksims: «Detaļas pasūtījām no Ķīnas, Krievijas un Nīderlandes. Bet visu liksim kopā Latvijā.»

Ilze Ruka, pūķotāja

Darbs Hansabankā. Filiāļu tīkla pārdošanas vadības nodaļas vadītāja. «Izklausās labi, vai ne?» nosaka Ilze Ruka. Tas bija viņas pēdējais amats septiņus gadus ilgajā karjerā bankā. Pirms trim gadiem viņa aizgāja

Kad Hansabanka bija neliela igauņu banka, Ilzei darbs patika, viņa redzēja savu ieguldījumu un ietekmi. Uzņēmumam augot, palielinājās birokrātija. «Vienubrīd radās sajūta, ka visa diena ir sapulcēs.» Ilze atceras, ka no «burkas» pa logu pētījusi koku galus un Daugavu – vai ir vējš. Gribējās pūķot. Ko līdz tas, ka var atļauties par 700 latiem nopirkt pūķi, bet nav laika?

Bezdarbnieces pabalsts bija tik labs, ka līdz maijam Ilze varēja nedarīt neko. Iepriekš dienas ritmu noteica darbs, bet pēkšņi tas bija jāorganizē pašai. «Piekrītu Ingrīdai Blūmai, kura kādā intervijā teica, ka pēc aiziešanas no darba mācījusies nedarīt neko.»

Ilze kaito piekto gadu. Kādu dienu Pumpuru pludmalē viņa vēroja, kā instruktors māca pūķot. Izrādās, māceklis bija klasesbiedrs. Ilze piegāja klāt un teica, ka vēlas iemācīties. Instruktors ieteica doties uz nometni Polijā. «Tolaik Latvijā nebija daudz kaitotāju meiteņu, tāpēc instruktoram bija grūti noteikt, kādu pūķi manam svaram vajag. Izcelties no ūdens sākumā bija pagrūti.» Ilzes grūtības gan nevarot salīdzināt ar to pūķotāju pieredzi, kuri Latvijā kaitot sāka pirmie – internetā pasūtījuši pūķi, nav zinājuši, kā to pacelt, vicinājušies tā, ka pabijuši pat kokos. «Iemācīties vēju,» Ilze min vienu no svarīgākajām prasmēm pūķošanā.

«Šovasar beidzot Latvijā kaitoju bez hidras, jo ūdens bija silts.» Lai arī laiks izskatoties tveicīgs, ūdens nesasilst tā, lai nebūtu jāvelk «metinātāja kostīms». Jo spēcīgāks vējš, jo vairāk ūdeni dzesē. Izķert Latvijas vēju Ilze vasarā dodas vidēji divas reizes nedēļā. Iecienīta vieta ir Ainaži. «Vēja gaidīšana ir īpašs pasākums. Lai arī no rīta laika ziņas rāda, ka vējš būs, kad aizbraucam, nav. Sēžam ar draugiem un runājamies. Arī labi.»

Pūķošanas fanāti esot arī kaimiņi. Lietuvieši Rodas salā Grieķijā un Brazīlijā izveidojuši pat savas komūnas. «Rodā esmu bijusi deviņas reizes. Ooi, cik labi! Vējš ir katru dienu.» Uz ārzemēm kaitot Ilze dodas vismaz divreiz gadā. Tas ir arī viņas darbs. Jau strādājot bankā, viņa rīkoja snovbordistu braucienus uz kalniem. Nu rūpals izvērties pašas firmā. Reizēm Ilze konsultē finanšu jomā.

Ilze teic, ka pūķojot apkārtējais šķiet citāds. Pazīstamaka kļuvusi brīvības sajūta. To viņai ierādījuši trīs pūķi. Trīs ne jau tāpēc, lai, gluži kā pasakā, visus jūgtu ratos un skrietu debesīs, bet tāpēc, ka mazākam vējam vajag lielāku pūķi, lielākam – mazāku.

100 gadu bez dusmām

Ģederta Eliasa audzēkne Margarita Klēbaha-Stīpniece, kas atgriezusies no Austrālijas, simt gados ir vecākā joprojām strādājošā māksliniece Latvijā. Viņai veltīta ekspozīcija patlaban skatāma dzimtās pilsētas Saldus muzejā

Ilgdzīvotājas gēni? Nav man to – ar roku met sprigana dāma. Vārdi «večiņa», «tantiņa», «sirmgalve», ar kādiem mēdzam apzīmēt simtgadniekus, viņai nepiestāv. Laiviņkurpes, korekti svārki līdz celim, frizūriņa un neticami gluda seja – Margarita Stīpniece, dzimusi Klēbaha, ir smalka kā porcelāna lellīte. Viņas mamma, nodzīvojusi knapi līdz 50, jau pirms kara aizgājusi ar cukura diabētu. Tēvs gan sasniedzis 80 gadus, bet viņa vecāku dzīves rādītāji atkal nav pacēlušies virs pagājušā gadsimta sākuma latviešu vidējās statistikas. Tēva mamma staigājusi pa šo zemi nedaudz vairāk kā 60 gadu, tēva tēvu 25 gadu vecumā pievarējušas saaukstēšanās komplikācijas.

Pasē rakstītais dzimšanas datums – 1910.gada 26.jūlijs – pašai Margaritai ir vairāk tāds birokrātijas pieturas punkts. «Jūtos dīvaini, ka uz mani skatās kā uz vecu brīnumu,» Stīpnieces kundze, kas Saldus privātmājas pirmā stāva dzīvoklītī saimnieko viena pati, atraida komplimentus.

«Man dienas ir pilnas, es laukā pastaigāju, es lasu, es gleznoju. Es esmu pie pilna prāta, man nekas nesāp. Man ir tik laba redze, varu vissīkākās lietas izlasīt! Es nevaru sūdzēties. Mirt? Laikam vēl ne. Jūs taču nevarat tāpat vien ielēkt kapā, vai ne?»
 
BĒGĻU ETĪDES
Tik tikko uz kājām stāvošs bēbis ieplestām acīm pūkainā cepurē ar milzīgu zem zoda sasietu šleifi, tādā kā drusku par lielu uzšūtā mētelī, tarbiņu plecā… 1912.gadā kādā Saldus fotosalonā tapušo uzņēmumu kā pārsteigumu Margaritas vecākiem, skolotājiem Almai un Alvilam Klēbahiem, esot sagādājusi mājkalpotāja, saģērbdama viņas uzraudzībā atstāto mazuli pa savam prātam. Klēbahu ģimene tolaik dzīvoja skolas ēkā.

Namiņu Skrundas ielā, kur Stīpnieces kundze vada mūža nogali, no kāda vācu ārsta iegādājies vecaistēvs no mātes puses, netālās Sātiņu skolas pārzinis Mārtiņš Ozols. «Viņš nopirka lauku mājas Kūgures, pēc tam – šito māju, kam tagad varbūt ir pat 150 gadu,» Margarita met skatu apkārt. «Faktiski tas ir liels pirkums skolotājam. Grospaps bija ļoti uzmanīgs ar naudu, teica: «Ja tu grasi netaupīsi, pie kapeiķa netiksi.»» Abi Ozola īpašumi viņa mazmazmeitai – Margaritas meitai Maijai, kas ar vīru Latvijā no ilggadīgās mītnes zemes Austrālijas atgriezās brīdi pirms mammas, – bija jāuzbūvē no jauna, no gruvešiem un kailām sienām.

Būvēt un pazaudēt, iekārtot citu dzīvi un tomēr nepārstāt domāt par necilo Kurzemes lauku miestiņu ar centra balto dievnamu, kuru savā diplomdarbā No baznīcas zīmējis Janis Rozentāls, – šādu likteni pagājušajā gadsimtā piedzīvoja vairāki Klēbahu dzimtas atzari. Interesanti, ka Margarita, kā tas varbūt piederētos vecam, no notikumiem pārbagātas dzīves nogurušam cilvēkam, it nemaz negaužas, bet visu tver salīdzinājumā, atrodot pozitīvo. Atgriezusies Saldū pēc pieciem Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Pleskavas apgabalā pavadītiem gadiem, viņa brīvi varēja runāt krieviski. Sagadīšanās dēļ mums līdzi ir viešņa no Maskavas, un Margarita viņu laipni izjautā par ceļojumu – nemeklējot vārdus, nejaucot galotnes. 90 gadu viņa nav runājusi svešajā valodā!

1940.gadā, kad Latvijā mainījās vara, Margaritai te bija daudz pieturas punktu – ar Mākslas akadēmijas diplomdarbu Kartupeļu lasītāji pagrabā veiksmīgi sākta karjera, vīrs, Latvijas armijas virsnieks Eduards Stīpnieks, trīs gadus vecā Maija un vēl nedzimušais Andris. «Šuvu mēteli pie veca, laba skrodera, un viena kundze teica: tie tak’ ir traki cilvēki, kas šajā laikā gādā bērnus!» viņa skarbi nosmej. Karam sākoties, no Liepājas, kur pirms tam atradās vīra pulks, viņi bija pārcēlušies uz Talsiem. «Skaidri atceros to rītu, kad Talsos iebrauca karavīri zaļām cepurēm, kas ņēma cilvēkus ciet. Pa mūsu otrā stāva dzīvokļa logu redzēju, ka mašīnā sēž stacijas priekšnieks ar kundzi, viņu divi bērni saģērbti ziemas drēbēs. Nesapratu, kur viņi tā brauc, – ir taču jūnijs! Kundze paklanīja galvu un aizlika rokas priekšā sejai… Tas bija šausmīgs laiks, neticams laiks.»

Margaritas stāsts nav unikāls, bet to īpašu padara viņas krāsu redze, spēja arī 100 gadu vecumā sīkas vēstījuma detaļas pārvērst metaforās. Uzzinājusi, ka vīrs ir arestēts un aizvests uz Liteni, kur padomju vara iznīcināja Latvijas armijas eliti, viņa ar vilcienu aizkūlās līdz Gulbenei un pa lauku ceļiem gāja viņu meklēt – plānā vasaras kleitiņā, no smalkām siksniņām savītās klikatās. Garajam, neierastajam pārgājienam nepiemērotās kurpes pamazām ira, līdz beidzot viņa palika basām kājām. Ne vārda par varmācību vai izmisumu. Tikai virsnieka sievas smalkādas klikatu driskas lielceļa putekļos.
 
UZ AKADĒMIJU
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne par Margaritas Stīpnieces glezniecības zīmīgāko noti sauc pamatīgumu, «dziļo, piesātināto, piedzīto kolorītu, kurā jaucas zemes krāsas, itin kā tās būtu pagrābtas no Zemgales mālainēm vai Kurzemes smiltainēm». Tas Margaritu saistot ar Ģederta Eliasa meistardarbnīcas kolēģiem un pašu darbnīcas vadītāju. «Nu, kas tur tik nospriegots, draudīgs, ar ellīgi melno triepjams pie laidara kopšanas vai ķirbju velšanas? Vai tā ir Mūžības ēna pāri ikdienai? Vai tā ir zemapziņas dzīlēs rodamā traģiskā dzīves izjūta, apdraudējums, briesmu priekšnojauta, kuru varam saukt arī par tautas likteni?»

Pati Margarita savu mākslu nemēdz analizēt, tā viņai ir dabiska matērija, kas pārcelšanos no Austrālijas pirms pieciem gadiem, šķiet, darīja vieglāku, nekā tas mēdz būt viņas vienaudžiem, kurus vairs nevar pārstādīt kā vecus kokus. Mazajā Saldus dzīvoklītī kā nomērītas sarindojās Adelaidas privātmājas mēbeles, pie sienām sagūla mīļākās pašas un draugu gleznas, pareizticīgo ikonas un antīki kokgriezumi. Margarita izcēla no somām savas eļļas krāsas, uz galda uzlika kartonu… Vietai un laikam vairs nebija nozīmes.

Tā vien šķiet, ka ne tikai ilggadības, bet arī profesijas ziņā viņa tomēr ir ūnikums pat pašas ģimenē. Margaritas dēls, tagad rīdzinieks, bija jurists Amerikā. Saldus mājiņas augšstāvā mītošā meita ir pensionēta zobār­ste, znots – ģeogrāfijas profesors. Ar slaveno novadnieku Rozentālu radniecība Margaritu nesaista, viņas dzimtā mākslinieku nav bijis. Taču tēvs, Pleskavas skolotāju semināra absolvents Alvils Klēbahs labi zīmēja, kad skolā ievajadzējās kādu plakātu, tas parasti bija jātaisa viņam. «Tēvs mācīja valodas un vēsturi, mamma – matemātiku un rokdarbus. Mamma bija laba matemātiķe, tēvs – ne. Un es nemaz,» Margarita tik nosmej.

Klēbahi meitām gribējuši dot galvaspilsētas izglītību. 15 gadu vecumā ar vecākiem un trīs jaunākajām māsām pārcēlusies uz Rīgu. Tur viņai bijušas stundas pie zīmēšanas skolotāja. Vidusskolas pēdējā klasē tēvs ierosinājis: «Mākslas akadēmijā ir liels konkurss, mēģini iet uz eksāmenu jau šogad, tad redzēsi, ko tur prasa!»

«Liels bars cilvēku, kas gudri runā, visi mācījušies pazīstamu mākslinieku studijās. Es biju tik nelaimīga…» Margarita atceras uzņemšanas atmosfēru. «Skatos – viņi zīmē tādas bārdainas galvas, visas vietas aizņemtas. Vieta bija tikai pie jaunas meitenes pēcnāves maskas, piesēdos un to uztaisīju. Biju diezgan mierīga, domāju – tik un tā netikšu. Otrajā dienā bija jāzīmē klusā daba.» Pēc vairākām dienām ejot gar akadēmiju uz vidusskolu, pieklājības pēc iedomājusies apskatīties jauno studentu sarakstu. Un nav ticējusi savām acīm – viņa ir uzņemta. Vienīgā meitene starp sava kursa puišiem!

«No rīta gāju uz vidusskolu, vakarā – uz akadēmiju,» Margarita stāsta, rādīdama studentu grupas foto. «Kad tagad skatos šitos izpūrušos matus,» viņa met acis izslēgtā televizora virzienā, «vienmēr domāju, cik mēs glīti ģērbāmies. Mums bija tik skaisti festivāli, balles ar maskām… Man reiz bija tāda balta kleita ar kāršu simboliem. Mēs, meitenes, stāvējām pie boles galda. Bohēma…? Neatceros, ka mums būtu liela bohēma bijusi.»

Vienu gadu pirms Margaritas akadēmiju beidza nākamais rakstnieks Anšlavs Eglītis. Kopā ar Margaritu boli maisīja viņa topošā sieva Veronika Janelsiņa un Anna Ozoliņa, kura apprecējās ar komponistu Volfgangu Dārziņu. «Ubāns, kas 2.kursā mums mācīja kluso dabu, bija brīnišķīgs, smalkjūtīgs. Liberts mācīja akvareli, Miesnieks – zīmēšanu, Tone – portretu,» Margarita piemin profesorus. «Ģederts Eliass, kam, beidzot akadēmiju, vajadzēja iesniegt skices, gan bija noslēgta rakstura cilvēks, bet ļoti taisnīgs. Zīmējām aktus, un viņš vienmēr gribēja sievietēm resnas kājas, «lika» tās klāt. Bet viņš nekad nebija rupjš. Kreisi noskaņots, bet, kad 1949.gadā padomju vara aizveda viņa māti, viņam laikam nokrita kā zvīņas no acīm… Zinu, ka viņš māti «izgalvoja» ārā.»
 
MĀKSLINIECE AUSTRĀLIJĀ
Arī Margarita ar diviem bērniem, māsām un tēvu, kas slimības dēļ vairs nevarēja paiet, 1944.gadā ar kuģi no Liepājas devās uz Vāciju. «Aiztaisījām dzīvokli ciet un aizbraucām. Dzīvoklis nav nekas. Iedomājieties – citiem bija jāatstāj māja ar visiem lopiem,» viņa atkal notikušo tver salīdzinājumā. «Kūgurēs onkulis bija suni nošāvis – kur tad viņš būtu palicis? Man nebija izvēles. Ja mēs būtu palikuši Latvijā, es nenodzīvotu līdz 100 gadiem.»

Margaritas mākslas darbi netika vilkti līdz. Intuīcija teica, ka juku laikos tiem nebūs vērtības. Ģimenes izdzīvošanas garants bija tēva drauga, apriņķa vecākā dotais koferis ar žāvētu gaļu un sviestu, ko izdevās konvertēt cietākā valūtā – cigaretēs un šņabī.

Atstājot Latviju, dēlam Andrim bija četri gadi, Maijai – nepilni septiņi. «Bērni kā mazi sunīši gulēja uz koferiem. Nebija ne mazāko niķu, ne nepaklausības. Viņi zināja, ka mums neviens nevar palīdzēt. Vēlāk ar māsām brīnījāmies, kā mēs toreiz spējām pilnajos vācu vilcienos dabūt iekšā tēvu, kas pats vairs nevarēja paiet.»

Brauciena galapunktā Austrālijā Margaritas dzīvesbiedru, kurš Litenē tomēr bija palicis dzīvs, tāpat kā daudzus latviešus, sagaidīja monotons darbs fabrikā. Citu pasauli pavēra… Margaritas māksla. Tikko nokāpušiem no bēgļu kuģiem netālu no Pērtas, Stīpniekiem bija līdz Vācijas bēgļu nometnēs tapušās gleznas, ko pamanīja kāds vīrs. Viņš visas tās ņemšot par tik un tik. «Meita Maija, kurai tikko palika 13 gadi, tieviņa, blonda, atbildēja: «Bet mana mamma tās negrib pārdot!»,» stāsta Margarita. «Apbrīnoju Maijas apķērību – mēs Austrālijas naudu vēl nebijām rokā turējuši, bet viņa jau zināja tās vērtību. Tad viņš par to pašu summu paņēma divas gleznas, un mums uzreiz bija nauda.» 

Pirmie dolāri gan nesāka audzēt citus. Dzīvojot Adelaidā pie vīra drauga, bijušā pulka mācītāja, un bērniem vārot pliku kaulu un sakņu zupu, Margarita pat neesot varējusi atraidīt viņa aizdoto nelielo summu. «Es to neiztērētu pēc mēneša atdevu atpakaļ – domāju, kur tad es dabūšu, ko atdot?» viņas mutē skan ne tikai «ŗ», bet arī veco laiku tikumi. «Un, ziniet, tad man kāds piezvanīja – vai gribu izstādīties liela veikala galerijā. No turienes vienu kluso dabu ar puķēm nopirka muzejs. Tas jau bija brīnums! Tad piezvanīja galerijas direktors: vai es būtu ar mieru divām kundzēm pasniegt gleznošanu?»

Viena no šīm dāmām, veikala īpašnieka, miljonāra sieva Urzula Heivorte kļuva par draudzeni un uzticības personu visa mūža garumā. «Milzīga izdoma un laba gaume,» Margarita slavē. «Nekur privātā mājā nebiju redzējusi tādas bildes: Renuāra, Degā oriģināli… Bērnu viņiem nebija, bet milzīgs dārzs ar neticamām puķēm, šūpulis kā Rembrantam, antīkas trepes no vecām angļu pilīm…» Ar Heivortes kundzes protekciju uzradās arvien jauni skolēni, komerciāli veiksmīgas izstādes Melburnā un Adelaidā. Salīdzinoši ātri, piecu gadu laikā, izdevies nomaksāt ģimenes māju. Kas bija gleznās, kas tik ļoti patika vietējiem? «Figurālas kompozīcijas, klusās dabas… Tas bija citādi, nekā austrālieši bija pieraduši. Kaut arī viņiem ir labi gleznotāji. Daži ir apbrīnojami labi! Un aborigēnu māksla – dabīga apdāvinātība!»
 
ZILAS DEBESIS UN LATVIEŠU PĪRĀGI
«Daba asa un pelēka, karstums un mušas,» pirmos Austrālijas iespaidus nomainījuši citi – tagad Margarita ilgojas pēc 50 gados iemīlētā plašuma, dzidrā gaisa un zilajām debesīm. Un pēc latviešu draugiem Adelaidā, ar kuriem bijuši kā viena ģimene. Viņa ar tīk­smi atceras mazos rituālus – ledusskapī glabātos saldētos pīrāgus, kas katrā latviešu mājā bija kā bezvārdu parole, sagaidot tautiešus. Un austrāliešu melnais humors, asais pingpongs, ko spēlē pat ar pastnieku, sētnieku, elektriķi! Spiedīgā vasaras dienā, dzirdot par milzīgo noslīkušo skaitu Latvijas ūdeņos, žirgtā kundze ķircina meitu, lai vedot viņu nevis uz mežu ar ragaviņām, bet nopeldēties, un ar acs kaktiņu skatās, ko teiks ciemiņi.

Stīpnieces kundzes jaunības pilsēta tomēr ir Rīga. Saldus vairs neizskatās kā bērnībā, kad katra māja bija kopta un līkajās ielās virinājās ne tikai latviešu, bet arī vācu un ebreju darbnīcu un veikalu durvis. Uz vectēva zemes tepat aiz Margaritas loga ir uzaugusi klamzīga Hruščova laika māja. Pirmskara draugu vairs nav, un jaunas draudzības 100 gadu vecumā dibināt nav tik viegli. Tā nu iznāk, ka uzticamākais kompanjons ir kāds hedonisks vīrs, kas šad tad pieklabina pie loga. Margarita viņam jau ir sagatavojusi latiņu.

«Tad, kad esi ko nolēmis, vairs nav žēl ne par ko,» viņa, komentējot atgriešanos, tomēr saka pilnīgā mierā. «Esmu laimīga. Katram laikam savs skaistums. Man ir bijuši neticami vecāki, kas tik daudz atdeva, lai bērniem ir labi. Laba laulība, mīļi bērni un mazbērni, un jau četri mazmazbērni! Jūs taču dzīvē nevarat neko izrēķināt! Man nav bijusi ne šķiršanās, ne ģimenes iziršana. Un vēl tagad neesmu apgrūtinājums savai meitai, varu savu dzīvi kārtot pati. Divreiz dienā Maija ienāk, apskatās, bet, ja man starplaikā ko vajag, veikals ir pretī, varu aiziet un nopirkt.»

Margarita zina, ka viņas mūžs tā arī paies bez datora, mobilā telefona, digitālā fotoaparāta. Viņas vide ir «īstās» bildes, ko var paņemt rokā un apskatīt, un veca telefona treļļi, kas vēsta par kārtējo zvanu no Austrālijas. Neuztraukties. Nedusmoties. Neiet pārmērībās – Stīpnieces kundze uzskaita savus baušļus. «Lielas dusmas saēd tevi,» viņa nosaka un nopietni piebilst: «Es jau arī visu mūžu neesmu grūti strādājusi. Ne man ir izkropļojušās rokas, ne kājas…» balerīnas cienīgā manierē zīda zeķē tiek nostiepti pirkstgali.

Maziņa, dekoratīva un priecīga – tāda Margarita bija sev veltītās ekspozīcijas atklāšanā Saldus muzejā. Vēl plašāks viņas darbu klāsts atrodams Talsu muzeja fondos. No Latvijā atstātajām gleznām, ko savulaik izglābis kursabiedrs Jēkabs Spriņģis, zināmākās ir 1944.gada tapušās Bēgles.