Pēc ziloņiem, – smejas Mihails Basmanovs (38), kad pēc izrādes no arēnas pazudis pēdējais skatītājs un viņš var noņemt klauna degunu, kas tuvumā atgādina guašā iemērktu un izžāvētu porolona gabaliņu
Cērtas nāsīs? «Laikam jau man tā smarža patīk,» domīgi saka klauns. Lai arī Rīgas cirka ziloņu novietne ir tukša, savdabīgais aromāts jūtams gan skatītāju zālē, gan aiz rubīnsarkanā priekškara, kur skatītājiem parasti iekļūt nav ļauts. Vasarā šeit mitinās tikai zirdziņš un truši.
Pirms 20 gadiem Mihails izdomāja, ka varētu pastrādāt cirkā. Ieradās pie direktora, teica – gribu strādāt! Direktors smējās – pie mums, ziniet, nevar tā vienkārši atnākt un pastrādāt, vispirms kaut kas jāprot! Mihails, kurš skolā bija nodarbojies ar sportu, sāka trenēties akrobātikā. Iestājās arī augstskolā, studēja bioloģiju.
«Par klauna darbu tajā laikā nedomāju. Rīgas cirkā klauni jau bija.» Taču reiz nācies klaunu aizvietot. Iepaticies. Kādam jābūt labam klaunam? «Jāsaprot cilvēks,» Mihails saka. Un nerakstīts likums – cilvēkus, kurus klauni aicina arēnā līdzdarboties, nedrīkst izsmiet. Mihailu aizvaino, ja par klauniem tiek dēvēti politiķi. «Nav viņi nekādi klauni.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.