Darbs Hansabankā. Filiāļu tīkla pārdošanas vadības nodaļas vadītāja. «Izklausās labi, vai ne?» nosaka Ilze Ruka. Tas bija viņas pēdējais amats septiņus gadus ilgajā karjerā bankā. Pirms trim gadiem viņa aizgāja
Kad Hansabanka bija neliela igauņu banka, Ilzei darbs patika, viņa redzēja savu ieguldījumu un ietekmi. Uzņēmumam augot, palielinājās birokrātija. «Vienubrīd radās sajūta, ka visa diena ir sapulcēs.» Ilze atceras, ka no «burkas» pa logu pētījusi koku galus un Daugavu – vai ir vējš. Gribējās pūķot. Ko līdz tas, ka var atļauties par 700 latiem nopirkt pūķi, bet nav laika?
Bezdarbnieces pabalsts bija tik labs, ka līdz maijam Ilze varēja nedarīt neko. Iepriekš dienas ritmu noteica darbs, bet pēkšņi tas bija jāorganizē pašai. «Piekrītu Ingrīdai Blūmai, kura kādā intervijā teica, ka pēc aiziešanas no darba mācījusies nedarīt neko.»
Ilze kaito piekto gadu. Kādu dienu Pumpuru pludmalē viņa vēroja, kā instruktors māca pūķot. Izrādās, māceklis bija klasesbiedrs. Ilze piegāja klāt un teica, ka vēlas iemācīties. Instruktors ieteica doties uz nometni Polijā. «Tolaik Latvijā nebija daudz kaitotāju meiteņu, tāpēc instruktoram bija grūti noteikt, kādu pūķi manam svaram vajag. Izcelties no ūdens sākumā bija pagrūti.» Ilzes grūtības gan nevarot salīdzināt ar to pūķotāju pieredzi, kuri Latvijā kaitot sāka pirmie – internetā pasūtījuši pūķi, nav zinājuši, kā to pacelt, vicinājušies tā, ka pabijuši pat kokos. «Iemācīties vēju,» Ilze min vienu no svarīgākajām prasmēm pūķošanā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.