Žurnāla rubrika: Cilvēki

Komponistam Imantam Kalniņam nupat apritēja 70, šajās dienās iznāk viņa latviskotais Korāns, gaidāmi jauni koncerti. Imanta dzīvē vienmēr ir bijušas sievietes, arī īpaši pietuvinātas – sievas un meitas. Un tikai viņas var atbildēt, ko sievietei nozīmē būt ar vīrieti mākslinieku, mīlēt viņu ne tikai kā elku 

Viņas – visas, kuras piekrīt stāstīt par Imantu, – ir kā žubītes: skaistas, krāsainas, rosīgas un čivina, čivina, čivina. Komponista vārds tiek izdziedāts visdažādākajās intonācijās – no papuķīša līdz tētim, no Imanta līdz Imītim un Imkiņam. Viņas smaida, smejas, iekarst, miedz ar aci, nemanāmi nopūšas un teju ikvienai ir kāds vai pat vairāki stāsti, pirms kuru izpaušanas viņas sazvērnieciski nosaka: «Tā, tagad tu izslēdz diktofonu, un es tev ko tāāādu pastāstīšu!» Turklāt katras pirmais jautājums man ir: «Nu, nu? Ar ko tu jau runāji? Ja? Un ko viņas teica?» Tīrs sievišķības koncentrāts – lai nu kas, bet sievišķība it visām Kalniņa sievietēm ir kopēja un plūst pāri malām. Un vēl kāda aizkustinoša detaļa – pēc sarunas viņas piebilst: «Ui, nu par šito gan es no pārējām dabūšu pa mici.» 

Jāprec tik nost
Ar savu pirmo sievu Brigitu Imants esot apprecējies gaidāmā bērna dēļ. Meita Antuanete Kalniņa (49) smaidot atzīst: «Tolaik bija pieņemts, ka bērni bez vārda pa pasauli nestaigā.» Šim principam komponists jauši vai nejauši pieturējies visu mūžu – neviens no viņa bērniem nav dzimis ārlaulībā, un visas par šādām iespējām klīstošās baumas izrādījušās nepatiesas vai pārpratumu radītas. 

Brigita bija pārdevēja veidlapu veikaliņā Artilērijas ielā, kur bieži pulcējās dažādi ar teāt-ra aprindām saistīti ļaudis. Viņa pati mācījās teātra studijā. Saskatījās, samīlējās. 

Taču stāsts, ko man pačukst ārpus ieraksta un pēc tam Antuanete tomēr ļauj publicēt, ir dramatiskāks – Imants bija iemīlējies Brigitas māsā, taču dabūja atteikumu un aiz spītības ņēma par sievu Brigitu. Viņa vecāki gan bija pret šādu neprātu, taču jau toreiz dumpīgais Imants solīja skriet uz mežu kārties, un precības notikušas. Taču, šķiet, šis Imanta solis paliekošas pēdas nav atstājis – gadu pēc bērna piedzimšanas viņš un Brigita mierīgi izšķīrās, un Antuanete neatceras, ka mamma būtu ārkārtīgi sāpīgi pārdzīvojusi. 

Mammai izveidojās citas attiecības, tētim – citas, bet pati Antuanete skaudru tēva trūkumu nejuta: abi vecāki visu dzīvi bija viņai līdzās vai vismaz tuvumā. Imants kārtīgi maksāja alimentus, bieži nāca ciemos, ņēma meitu pie sevis vasarās un vienmēr, kad vajadzēja, atbalstīja viņu. Brigita nu jau vairākus gadus kā mirusi, savukārt ar Antuaneti Imants joprojām uztur siltas attiecības – cik nu tas iespējams ikdienas skrējiena virpulī. 

Ar Edīti Kalniņu Imants nodzīvoja pavisam īsu brīdi – mazāk par gadu. Kāpēc tā, nav zināms, jo viņu man neizdevās uzmeklēt. Arī visas pārējās Imanta sievietes tikai rausta plecus. Pēc šķiršanās Edīte pārtrauca jebkādus sakarus ar bijušo vīru un kategoriski norobežoja no viņa kopējo meitu Andželu, kas vēlāk kļuva par filozofi. Helga Dancberga gan mazliet pazina Edīti, kura tolaik mācījās Dailes teātra studijā, taču neko vairāk nemāk vai nevēlas teikt, tikai to, ka aizliegums Imantam tikties ar meitu bijusi milzīga kļūda. «Bērnam mīlestības nekad nav par daudz,» viņa skumji nopūšas un ar līdzīgām nopūtām par Andželu viņai pievienojas citas Kalniņa sievietes – arī viņas labprāt būtu uzņēmušas savā pulkā vēl vienu pusmāsu. 

Antuante bilst, ka pēdējā laikā gan Edīte ik pa laikam meklējot kontaktus ar bijušo dzimtu – ir pagājis krietns laiks, sadzimuši mazbērni, emocijas norimušas. 

Neviena no Imanta sievām ne pati par sevi, ne cita par citu neatzīst, ka nākamā būtu atņēmusi iepriekšējai vīru – visas attiecības savā ziņā jau esot beigušas pastāvēt krietni iepriekš, vismaz garīgajā līmenī. Kādi bijuši hronoloģiskie fakti, pat necenšos izdibināt. Galu galā vīrietis nav nekāda manta – to nevar paņemt vai pastumt tālāk, ja viņš nedodas. Ja mīl. 

Helguce-Starace
Abām nākamajām Imanta sievām – Helgai Dancbergai (69) un Velgai Kalniņai – ir tik līdzīgi vārdi, ka manas stāstītājas ik pa laikam nejauši pārsakās, un, kamēr neesmu izpratusi attiecību samezglojumus, man reizēm nākas mulst un pārvaicāt – vai tu domāji Helgu, vai Velgu? 

Aktrises Helgas Dancbergas dzīvoklītī pie sienām, uz plauktiem un galda ir viņas bērnu bildes, taču arī Imants te atradis vietu – gan nostāk, mazliet tā kā paslēpts aiz skapja sāniem, lai nerēgojas, bet tomēr redzams. Liela melnbalta fotogrāfija, Imants ar gariem viļņainiem matiem, pielicis stabulīti pie lūpām, aplam līdzīgs Jēzum. «Šādu es viņu pazīstu,» smejas Helga, «to, kāds viņš ir tagad, jau vairs ne.» Tad piebilst: «Es laikam vairāk mīlēju Imanta mūziku. Viņa paša man bija žēl. Un tas nav pareizi – vīrieti tas pazemo.» 

Viņi sagāja kopā traki romantiski kā filmās. Toreiz Helga draudzējās ar vīrieti, kurš nebija gluži brīvs no saistībām. Kādā pasākumā laukos viņa sieva metās Helgai virsū ar dūrēm noskaidrot attiecības. Helga, kā jau aktrisei pienākas, skrēja uz ezeru slīcināties. «Vēl tagad atceros, kā es nirstu, nirstu un domāju – sasodīts, kāpēc tie glābēji tik ilgi nenāk, tā vēl ņemšu un patiešām noslīkšu!» viņa skanīgi smejas. «Imants mani izglāba un kopš tās dienas vairs nelaida vaļā – mēs klīdām un klīdām, rociņās sadevušies. Viņš mani sauca par Helguci-Staraci. Par Mazās Mājas Lielo Saimnieci. Bet papīts mums bija Lielais Cilvēks.» 

Sarunas laikā Helga vairākas reizes uzsver: «Es neuzskatu, ka tad, ja divi cilvēki satiekas vai izšķiras, tad viens ir vainīgais un otrs upuris.» To viņa saka apdomīgi, nosvērti, kā atrautu no visa pārējā, kur emocijas virpuļot virpuļo. 

Pēc skaistā sākuma gaisīgumam pamazām nāca klāt arvien lielākas grūtības – ģimenē ieradās Dana, tad priekšlaicīgi piedzima dvīņi Rēzija un Krists. Helgai vienai pašai nācās tikt galā ar visu – trim maziem bērniem, kas nemitīgi smagi slimoja, nebeidzamiem autiņiem, kurus Helga skaitīja skaļā balsī, lai nesajuktu prātā, komunālo istabiņu, sadzīvi un vīru komponistu, kas lielāko daļu sava laika veltīja mūzikai. Pēc vienā rosībā un skriešanā pavadītas dienas vēl bija jātur roka Imantam, jāmierina, jānoklausās jaunākie sacerētie gabali, kas bijis gan skaisti, bet… «Daudz draugu, daudz ciemiņu, jautri jau arī bija. Un tās visas dūdiņas – tās gan es neņēmu galvā.» 

Turklāt Helga bija aktrise ar labu karjeru, spožām perspektīvām un neatkarīgu, spēcīgu raksturu – viņa nebija ar mieru upurēties un mest sevi pie malas, lai kalpotu ģēnijam. «Viņi abi bija jauni, skaisti, talantīgi, katrs ar savu spēcīgu ego un uzskatiem. Tādiem reti izdodas palikt kopā. Bet, kas zina, – ja viņi būtu satikušies vēlāk, viss noteikti izvērstos pavisam citādi. Tā varēja būt laimīga laulība,» saka Agra Kalniņa, Imanta pēdējā sieva. 

Kad Imants sāka dzert, Helga apmulsa. «Laikam tā bija mana kļūda, ka pirmajā reizē, kad viņš atnāca mājās piedzēries, raudāja un lūdza piedošanu, es viņu mierināju un teicu: neuztraucies, manu vanadziņ, viss būs labi. Es taču nezināju, kas ir dzeršana, kā ar to jārīkojas.» Helga atzīst, ka dzīves laikā ar vīru gājis grūti, jo pašas tēvs bijis absolūts ideālais vīrietis, un viņa ilgi nav varējusi saprast, ka var būt arī citādi. 

Jau vēlāk, kad kļuva pavisam grūti, Helga atceras, kā stāvējusi Liepājas dzīvoklī uz balkona, paņēmusi rokās dvīņus, Danu pičpaunā un domājusi: «Palaidīšu lidojumā bērnus un tad metīšos lejā pati.» Brīžiem vairāk par visu viņa vēlējās nonākt slimnīcā, lai vismaz kādu laiku būtu iespēja atpūsties un skatīties baltos griestos. Pašas attiecību beigas bija ļoti smagas – Helga katru dienu lūdza Dievu, lai ātrāk izšķirtos, lai tas būtu pēc iespējas mazāk sāpīgi. «Un tagad es domāju – paldies Dievam, ka tā notika. Citādi es ar savu raksturu kopā ar viņu jau sen būtu baltās čībiņās.» 

Helga tā arī otrreiz neapprecējās. Viņa saka – tas bērnu dēļ. Vienreiz Krists esot teicis vīrietim: «Tu pret manu papīti esi nulle!», citureiz viņa pati nav vēlējusies izšķirt ģimeni, kurā bija divi mazi bērni. «Ne jau tas, ka nevarēju atņemt, – vienkārši zināju, ka sajukšu prātā: Imants audzina ne savus bērnus, manējie aug bez tēva un tagad vēl citus atstāšu bez tēva. Nē, to es negribēju un nevarēju.» 

Un tad Helga izdara ko pavisam negaidītu – uztic man dažas vēstules, kuras reiz, jau krietni pēc šķiršanās, rakstījusi Imantam un tā arī nav nosūtījusi. Tās nedrīkst citēt, tikai izlasīt un saprast. Nē, un nav šajās vēstulēs ne sievišķas viltības, ne vēlmes pavērst laiku atpakaļ, ne atvilt, ne pierādīt savu vienīgo taisnību. Tikai spēja pārkāpt pāri pašas sarūgtinājumam, lai nogludinātu, lai stiprinātu saiti ar bērniem. Un mazliet no Imanta – savā domu, tēlu un jaunās dzīves pasaulē aizklīduša vīrieša, kas izklaidīgi piemirsis to, ko atstājis aiz sevis. «Mīlestība jau ne vienmēr saistās tikai ar gultu,» viņa sarunas laikā atkārto ne vienu reizi vien. 

Pašās beigās Helga sirsnīgi smiedamās piebilst: «Vai, ja tu zinātu, cik dzīvot ir interesanti! Skatīties, kā tas viss risinās – bērni, mazbērniņi, sievas. Es aiz tīrās ziņkārības noteikti aizvilkšu līdz simt gadiem!» 

Velga klusē
Ar Velgu Kalniņu un dziedātāja Marta Kris-tiāna Kalniņa mammu, kuras laulības stāžs ar Imantu ir visgarākais – 20 gadu -, man saruna neizdodas. Kad atzīstos, ka viņa pieklājīgi un pēc ilgām pārdomām atteikusies no intervijas, visas pārējās meitenes saprotoši māj ar galvu, un viņu skatienos pavīd kaut kas bikls, mazliet tā kā nokaunējies, kā sāpīgs. Dana diplomātiski un līdzcietīgi nosaka: «Velga, kā jau kurzemniece, ir stipra sieviete. Taču tās ir tik delikātas un jūtīgas lietas, ka es nezinu, vai tās vispār kādreiz pāriet.» 

Gods, kam gods – meitenes neklačojas un, ja arī uznāk spontāna vēlme, apvaldās. Šajā ziņā Helgai un Agrai ir pat pārsteidzoši līdzīgs žests – kolīdz kaut kas neapdomātāks taisās izsprukt, viņas abas gluži identiski pieliek pirkstus pie lūpām, izpildot rāvējslēdzēja aizvēršanas kustību un klusi nomurmina: «Neaprunāt, neaprunāt, neaprunāt.» Tā neko daudz man neizdodas uzzināt. No tām druskām, ko izlobu, izdodas saprast vien to, ka viņa visus šos gadus burtiski ziedojusies Imantam – tieši tā, kā mūs vecāku paaudzēs bija iemācīts. Ir vīrs, un sievai jādzīvo vīram, aizmirstot pašai par sevi. Un viņa to godam darījusi, čakli pavadot Imantu visās viņa gaitās, aprūpējot, organizējot, balstot. «Kurš no mums gan negrib stipru ģimeni visa mūža garumā? Tā, lai visi kopā – bērni, mazbērni. Arī es tā gribu. Velga noteikti arī gribēja. Ja nesanāk, ir grūti, sāp,» Antuanete nosaka. 

Pa ausu galam man izdodas nodzirdēt, ka brīžos, kad Imants bija iestidzis visdziļākajās purva vietās, viņš uz brīdi pamucis un meklējis balstu ārpus toreizējās ģimenes. Taču ne tik banāli kā pie jaunām mīļākajām – pie draugiem, pie cilvēkiem, kas bija palikuši aiz muguras, bet izrādījušies vienmēr līdzās, kad vajadzēja. 

Taču ar Velgu nav tik vienkārši – visas pārējās ar viņu ir tikušās vai joprojām tiekas, ar citu sirsnīgāk, ar citu vēsāk, tomēr atsevišķi, nost no ģimenes burzīšanās, nost no acīm, gandrīz vai slepšus. Viņa it kā ir kopējā barā, it kā nav, brīžiem savējā, brīžiem sveša. Bet varbūt tā tikai mana iedoma, un īstais stāsts vēl tikai sekos. 

Vienkārši Agra
Pateikt, ka Agra Kalniņa, Imanta pēdējā sieva, ir mūžam dzirkstošs šampanietis bez iespējas atšālēties, nozīmē nepateikt neko. Imants sievu atved uz tikšanos, un viņa iespurdz kafejnīcā kā pavasara sapriecājies zvirbulēns – krāsains zīda lakatiņš nosedz matus, smalka, jautra, gandrīz palēkdamās. Un nudien, bez sievišķīgas glaimošanas, es nekādi nespēju noticēt, ka viņai ir 49. Mazliet pāri 30, ne vairāk. 

Intervijas laikā Agra daudz žestikulē, smejas un ik pa brīdim piesit ar labās rokas pirkstiem pie galda, tieši blakus ieslēgtajam diktofonam. Sākumā es pie katra piesitiena noraustos, iedomājoties, ko tas nozīmēs manām ausīm, klausoties viņas stāstīto ierakstā, taču viņa ir tik aizrautīga un paņemoša, ka drīz vien es par to aizmirstu – mans smaids atduras pret deniņiem, gribas skriet un darīt, darīt, darīt. 

Visi Agras stāsti ir pārsvarā  par vīru. Imkiņš to, Imkiņš šito, Imkiņš tik labs, tik talantīgs, tik mīļš. Kad uzvaicāju, vai Imants ir lielā, siltā saulīte, Agra momentā atbild: «Jā, es tieši tā viņam saku, bet Imants man saka, ka ne – ka es esmu tā saulīte, ap kuru visi riņķo. Es Imkiņam saku – kāda man ir laime būt tev blakus! Imkiņš – tā nav, Dievs man nosūtījis savu skaistāko eņģelīti, lai es tiktu laukā no izmisuma bedres. Es: nu, par kādu izmisuma bedri tu runā, mīlulīt? Es tur tikai stāvēju, smaidīju un māju ar rociņu – ja tu gribēsi izrāpties, es te būšu. Bet to visu tu pats izdarīji – jo tu esi tik stiprs.» 

Agra savu dzīvi ir pilnībā pakārtojusi Imanta ritmam – čubina, aprūpē, ir klāt, kad vajag un neiedrošinās traucēt, kad viņš komponē. Vai viņa upurē sevi? «Nu, tu ko, Dace? Kāda upurēšana? Tas ir tik loģiski, tas ir tik skaisti! Es nekalpoju – es dzīvoju.» 

Un tad atkal par Imantu – cik viņš gudrs, kā apgūst arvien jaunas zināšanas, valodas, mācās spēlēt jaunus instrumentus, cik ārkārtīgi skaidri saskata jebkuru attiecību būtību, cik ļoti labs pret bērniem. Un tad vēl: «Viņš nevar visu laiku strādāt – jāiznāk ārā no istabas, jāapskatās, jāpieskaras un vēl… Un vēl… Te jāliek daudzpunktes… Tas ir fantastiski, ka ir tāds vīrietis, – tu piespiedies viņam tā tuvāk klāt un pēkšņi sajūti, ka tas IR vīrietis.» Turklāt Imants arī piedalās sadzīvē – vadā abu kopējo dēlu Džonatanu uz skolu, dodas uz tirgu iepirkties, palīdz gatavot ēst. 

Kad šādi dievinoši teksti tiek rādīti filmās vai aprakstīti lubenēs, mani pārņem neticība un viegla ņirga – nu, ko var tēlot! Taču ar Agru ir citādi – viņas emocionalitāte, jūsma un prieks par dzīvi nešķiet izveidota poza, bet gan viņas patiesā būtība, tāpēc man pat nenāk prātā nosmīnēt. Trausli gaisīga āriene, kuras viducī stingrs un nelokāms kodols, nesaliecams spēks. 

Iespējams, kļūdos, bet šķiet, ka galu galā Agra ir tas centrtieces spēks, kas pulcē ap sevi Kalniņu dzimtu – gan rīkojot viesības, gan uzklausot, gan mēģinot salāpīt reiz izrisušos pavedienus, gan samierinot. Esot kopā ar Agru, Imantam ir atjaunojušās attiecības ar brāli Viktoru, kopējā pulciņā atrodas vieta arī Marta Kristiāna ģimenei – sievai Jolantai un diviem bērniem. Vienmēr mīļa un gaidīta viešņa ir Agras bijušā vīra Igo Fomina mamma – Džonatans viņu pat sauc par omi. 

Pēc sarunas man Agra piezvana un vēlas vēl ko bilst. «Zini, sākumā jau gāja ļoti grūti. Galvenais tobrīd bija pārciest, nenobīties. Bet tad reiz Imants gāja Liepājā pa ielu. Viņam klāt pienāca padzīvojusi kundzīte un asarām acīs teica: «Cik labi, ka jūs sekojāt savai sirdij un nenobijāties būt kopā. Es to reiz neizdarīju un pēc tam visu mūžu ļoti, ļoti nožēloju.» 

Meitiņas peciņas
No septiņiem Imanta bērniem četras ir meitas. Ar mani gatavas runāt trīs – Edītes meita Andžela Šuvajeva no intervijas atsakās strupi un bez iespējām pierunāt: «Tas ir pārāk intīmi.» 

Abas vecākās – Antuanete un Dana Kalniņa-Zaķe (43) – saistībā ar Imantu visvairāk atceras bērnības saulainās un šķietami nebeidzamās vasaras laukos, kur satikās bērni, skanēja mūzika un bija tētis. Ar Danu tiekos Stradiņu slimnīcas garīgās aprūpes dienestā, kur viņa strādā par vadītāju. Mēs sēžam kapelā, tur ir kluss, smaržo pēc ziediem, un arī viņa pati mierpilna, maigām kustībām, mazliet kā ne no šīs zemes. Danai spilgti atmiņā iespiedies laiks, kad Imants viņu paņēmis līdzi radošā izbraukumā – viņi dzīvoja viesnīcā, kur paps vārījis kartupeļus, krāvis tos lielā māla podā, un tad abi vakariņojuši, spēlējuši klavieres. «Mēs divi vien,» viņa smaida. Imants vienmēr bijis arī liels zīmētājs – kopā ar Danu viņš ķērās pie akvareļiem, guašām, zīmuļiem, iztēlē aizlidojot laumiņu, princešu un karalieņu pasaulē. «Tētis ļoti labi saprata bērna dvēseli, varēja pats būt kā bērns.» 

Sirdi plosošas ciešanas par vecāku šķiršanos Dana neatceras – pateicoties mammai, vairāk saglabājušās labās atmiņas. «Tā bija mammas lielā gudrība – atlikt malā savas sievietes lietas, sargājot bērnus.» Dumpīgums piemeklējis tikai uz īsu brīdi, pusaudža gados, kad īpaši spilgti iezīmējas godīgais un negodīgais. Tad bija grūti samierināties, ka tēvs aizgājis. «Taču, kad pats sāc saskarties ar saviem grēkiem, sāc labāk pieņemt arī vecākus, viņu būtību – tad jau arī nesaprotot var palaist sāpi vaļā,» Dana nosvērti saka. 

Helga Danu sauc par profesori un filozofi – viņa ar Imantu varēja stundām sēdēt divatā, apspriežot pasaules kārtību, vērtības, atbildot viens uz otra jautājumiem. Tad viņa piebilst: «Danīte jau aizmirsusi, taču arī viņa sākumā šausmīgi pārdzīvoja – skolotāja teica, ka pirmo gadu pēc šķiršanās skolā to vien darīja, kā skatījās laukā pa logu.» 

Aktrise Rēzija Kalniņa, kā  jau mani brīdināja viņas mamma, ir dumpīgāka – bērnībā skarbi noteikusi: «Ja es viņam neesmu vajadzīga, arī viņš man nav vajadzīgs.» Helgai ilgi nācies pierunāt: «Rēžiņ, nu, izrunājies ar papu! Kad viņa vairs nebūs, pašai būs ļoti sāpīgi.» Taču īstāks miers iestājās vien tad, kad meita jau pieauga un Imants viņu uzaicināja izpildīt savas dziesmas. 

Rēzija sēž teātra pustumšajā bufetē, izsakās skaidri un tieši, bez pauzēm un minstināšanās: «Varu runāt par apzināto mūžu un to, kādas ir mūsu attiecības tagad. Bet par to, kā nav bijis, negribu izdomāt. Bioloģiski tētis skaitās mans tēvs, bet es viņu tā neuztveru. Man aktuāli ir tas, ka mums ir līdzīga dzīves uztvere, mēs abi esam traki, tieši, bezkompromisa miermīlīgi kaķi.» No bērnības Rēzija pārāk daudz neatceras. Vaicāta par saulainajām vasarām, kuras tik mīlīgas atminas māsas, viņa tikai īsi nosaka: «Vasaras? Jā, mums bija tētis, bet tas bija tētis, kuru netraucēt. Papiķītis komponē!» Daudz svarīgāka ir mamma Helga, kuru Rēzija apbrīno un uzskata par absolūti unikālu sievieti, piebilstot, ka viņas ģimene ir mamma, brālis, māsa. «Paps piedalījās manā radīšanā, bet nav ģimene. Toties mēs visi kopā esam kaut kas cits – mēs esam banda. Un banda sevī ietver skatījumu pret pasauli, pret sabiedrību.» Pie šīs bandas Rēzija pieskaita arī pusmāsu Antuaneti un tēta pēdējo sievu Agru, brāļa sievu Lindu un, protams, visus puikas. 

Kalniņa bērni nudien turas kopā – sarunās bieži pavīd rūpes par pārējiem, aizstāvniecība, nostāšanās citam cita pusē. Būdami katrs pilnīgi citāds, viņi veido tādu kā necaursitamu sienu, kura brīdī, ja nāktos stāvēt līdzās plecu pie pleca, stāvētu tik cieši, ka ne ūdens pile cauri neizspiestos. 

Meitas atzīst, ka pie tēva var meklēt arī padomu. Savulaik, kad Antuanete, ļoti talantīga un perspektīva baletdejotāja, vēlējās pamest baletskolu, tēvs bija vienīgais, kurš viņu atbalstīja, sakot: «Meitiņ, ja negribi, nevajag.» Viņš bija tas, kurš gāja uz ministriju, kārtoja atļaujas, runājās ar skolas direktoru, jo nemaz tik viegli nevarēja tikt prom no valsts iestādes, kas ieguldījusi tevī līdzekļus. «Es jutos tik viena, tik nesaprasta, man patiesībā nebija neviena, pie kā iet. Tikai pie tēta.» 

Arī Rēziju tēvs balsta, it īpaši pēdējos gados, kad viņa to ļauj. «Bija kārtējā «kļaksa» interneta portālā, pretīgi komentāri, es braucu mašīnā, pārdzīvoju, zvanu tētim: «Papu, papu, nu, kāpēc viņi tā?!» Un viņš savā nazālajā brīnišķīgajā tonī pateica: «Tu neesi tā audzināta, lai rakātos pa mēsliem!» To es tagad vienmēr atceros, kad rodas kārdinājums iespaidoties no aprunāšanas.» 

Dana grūtos brīžos gan vairāk vēršas sevī – viņa bilst, ka jau no agras bērnības bijusi pašpietiekama un tēva aizmugure vairāk izpaudusies citos veidos – finansiāli, ar praktisku padomu, ar uzmundrinājumu sasniegt, neapstāties, pabeigt iesākto. Dzīves posmos, kad tēvs juties ļoti slikti, viņš reizēm ir meklējis palīdzību pie Danas. «Nekāda lielā palīdzētāja neesmu. Varbūt tā ir bērnības lielā trauma, bet es baidos no cilvēkiem, kas ir iedzēruši, tīri fiziski baidos, aizveros ciet. Mūsu ģimenē lielais glābējs vairāk ir Rēzija. Es jau gribētu, bet man nav tās kapacitātes. Esmu teikusi tētim, ka nevaru ne iedot naudu alkoholam, ne atnest to. Es varu pabūt kopā. Bet tas man ir grūti. Arī kā bērnam grūti.» Viņa gan piebilst, ka jau sen tēvs nav lūdzis tāda veida izlīdzēšanu. «Viņš tagad ir vairāk garīgi nobriedis, spējis atrast savu ceļu.»   

Un kur tad mākslinieks?
Visu piecu sarunu gaitā es visu laiku apzināti gaidīju, kad būs iespēja izrunāties par vīru mākslinieku, tēvu mākslinieku, varbūt par mūziku kā tādu, par Imanta mūziku. Bet šie jautājumi un atbildes paliek neizrunātas, īsas, mazliet aprautas un it kā nenozīmīgas – kā otrā, trešā plāna aktrises, kam gan piešķir balvas un atzinības, bet vairāk vienmēr runā par galvenajām lomām. Par Imantu kā cilvēku. 

Antuanetes vīrs Uģis Roze darbojas ansamblī Turaidas roze, un Imanta meita vienmēr ir klāt, jūt līdzi, palīdz organizēties. Rēzija kopš 22 gadu vecuma izpilda papiņa dziesmas, Agra ir līdzās Imkiņam viņa radošajā procesā ik dienas. Kas tur daudz ko runāt, vai ne? Vienīgi Helgā jūtama neliela, smalka, grūti uztaustāma stīga, kas retumis novibrē, pat lāgā neaizskarta. Viņa nekad nesaka «Imanta mūzika», «simfonija, notis, komponists». Tā vietā metāliski nodžinkst «mūziciņa», «nosniņas». Es šiem vārdiem nepiesienos, neaiztieku – ir lietas, kas sievietēs jāatstāj mierā. Pēc tam gan Helga man zvana un lūdz pierakstīt klāt, ka arī pats Imants saucis mūziku par mūziciņu, muzičku. 

Lai vai kā, bet caur šīm sarunām nevienu brīdi neizspraucas klišejiskās adatas par ģēniju, kas talanta un aizrautības zābakiem sabradā sev tuvo sieviešu likteņus. Pat caur pustoņiem, kustībām, intonācijām nepavīd neatgriezeniski salauztas dzīves. Iznīcība un posts nudien nav stāsts par Imantu Kalniņu. Un par spīti nelielajām atkāpēm, sīkajām atrunām un mikroskopiskajiem dzelonīšiem, es viņu ieraugu tādu pašu kā fotogrāfijā pie Helgas sienas – zīžainiem matiem, stabulīti pie lūpām. Kā saulīti, ap kuru riņķot viņa sievietēm. Un nav svarīgi, vai viņas to dara apzināti, vai pašas sev nemanot. 

Jau atvadoties Helga man saka: «Vai zini, kā var noteikt, vai sievieti viņas tēvs bērnībā ir mīlējis? Paskaties viņai acīs. Ja acis ir laimīgas, tad jā. Ja skumjas, tad…» Un es apzināti necenšos skatīties Imanta meitu acīs ar šādu tīšu nolūku. Nav mana daļa. Toties, aizejot mājās, es ilgi skatos spogulī un pētu savējās.