Pirms gandrīz 30 gadiem pārskrituļojis pāri Amerikai un Kanādai, Latvijas bobsleja izlases loģistikas menedžeris Raimonds Dombrovskis tagad savā Vanagkalna bāzē organizē slēpošanas festivālu Pāri Piebalgas pakalniem
Piebalgas ceļa grambas busiņa bagāžas nodalījumā ik pa laikam kaut ko sašūpina. «Vedu tukšās kastes, divnieki šovakar finišē, kastes no Rīgas lidos uz Briseli, vakarā tiks uzlādētas. Bobi tālāk lidos uz Koreju. Vēl muitas formalitātes jānokārto, viss jāapdrošina,» Raimonds Dombrovskis, sēžot pie stūres, pārcilā operatīvo aritmētiku.
Latvijas bobsleja izlases loģistikas menedžeris ar to pašu busiņu jau nākamajā dienā dosies uz Kēnigzē trasi Vācijā, kur mūsējie startē pasaules čempionātā. Bet iepriekšējā dienā pats savā Vanagkalna trasē starp Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu vadījis ikgadējās sacensības, 6. Vanagkalna festivālu. «450 dalībnieku, kādi 100 līdzjutēju,» viņš piemet skaitļus. «Esmu bēdīgs, ka tik maz. Man jau nevajag masu, lai pierādītu! Nogurstu no tā, ka cilvēki vasarā atkal jautās: «Bet jums tiešām bija sniegs?! Būtu zinājuši, būtu atbraukuši.» Tā mazbišķiņ ir noziedzība no laika ziņu biroja puses. Mums taču ir Vidzeme, ir mazie biznesi, visi zina, ka notiek slēpošana. Laika ziņās pasaka tikai divas lietas: «Gar jūru ir siltāks, un Rīgā ir tik un tik grādu!»»
Raimonds ir aizbraucis
Šī cilvēka dzīvē ir daudz paradoksu. Bērnībā slimojis tik nopietni, ka pirmo klasi pavadījis mājmācībā, Maskačkas puika 16 gadu vecumā sāk trenēties biatlonā. 17 gados, 1979. gadā, ar ģimeni emigrē uz ASV. Nokļūst amerikāņu biatlona izlasē, septiņas reizes uzvar valsts čempionātos. Kvalificējas 1988. gada Kalgari olimpiskajām spēlēm, bet… neiziet uz starta banālas apendicīta operācijas dēļ. Sevis pierādīšanai izlemj tajā pašā gadā izdarīt ko nebijušu – ar skrituļslēpēm pārskriet pāri visai Ziemeļamerikai, no Inuvīkas Kanādā līdz ASV un Meksikas robežai. Viņa draugs Arnis Aspers, sastapts Vanagkalna festivālā, izsaka pieņēmumu, ka Raimonda skrējiens būtu varējis iespaidot 1994. gada filmas Forests Gamps režisoru Robertu Zemeki. Jo 1986. gadā iznākušajā Vinstona Grūma grāmatā, pēc kuras motīviem tapis kinodarbs, Forests Gamps nekur neskrien.
Arī Arnis, izbijis reklāmists, tagad uzņēmējs, ir piepildījis bērnības sapni – uztaisīt filmu. Tā ir par viņa draugu Raimondu. Jaunpiebalgas Kultūras namā nupat piedzīvojusi testa seansu, plašākai publikai filma A to B Rollerski tiks pirmizrādīta rudenī.
Sākumkadros paviz simboliska fotogrāfija uz 1967. gada žurnāla Veselība vāka – Raimonds, ieģērbts baltā halātiņā, tēlo mazo ārstu. «Uz bērnudārzu atnāca fotogrāfe, izvēlējās… Kādreiz tā ir dzīvē, tev jābūt pareizā vietā pareizā laikā,» viņš komentē. «Par slimošanu gan – es varēju nomirt. Man bija parazīti, lamblijas, šodien to izārstē mēneša laikā, bet es gulēju slimnīcās un sanatorijās gadus piecus, mani regulāri zondēja, viss vēders bija iekaisis. Ārsti teica, ka varbūt pusaudža gados kaut kas mainīsies. Situāciju pārāk nepārdzīvoju, vienkārši gribējās dzīvot bez sāpēm. Domāju, ka tas atstāja iespaidu uz visu mūžu. Mana sāpju tolerance tagad ir augsta. Biatlonā grūtās trasēs tas ir standarts: izdalās pienskābe, ir skābekļa trūkums, var smadzenes atslēgties, tu sporto uz refleksu bāzes. Cilvēkiem ar zemu sāpju slieksni augsta līmeņa sportā nav, ko darīt. Pat ja viņi gūs panākumus, pienāks reize, kad sāpes būs izšķirošais faktors.»
Arnis Aspers, kurš Raimondu satika 1970. gadā pionieru nometnē Vaivaros, viņu atceras mūžīgā kustībā. Augumā neliels, basketbolā Raimonds «ielika» garajiem. Ar slēpēm bija dauzījies no agras bērnības, kad vēl dzīvoja Ziepniekkalnā. «Slimnīcu periodā», ja vien bija iespēja, devās slidot uz Lokomotīves stadionu. Biatlonam pievērsās pēc 3. vidusskolā ienākušā trenera aicinājuma. «Jānis Štegmanis manī saskatīja vajadzīgos psiholoģiskos un fiziskos parametrus. Mans ķermenis nebija būvēts, lai kļūtu par svarcēlāju. Egoists, individuālists – individuālos sporta veidos tas palīdz. Paveicās, uzreiz tiku labā komandā, tā jau bija Latvijas izlase.»
Sportot viņu lokā bija pašsaprotami, arī Arnis ar brāli trenējās peldēšanā un pieccīņā. Braukuši pa upēm, Raimondu vairāk saistījušas ekstrēmās un krāčainās.
Lēnajā, mīļajā Gaujā 1979. gadā pagāja arī viņa pēdējās četras dienas Latvijā pirms emigrēšanas uz Ameriku. Tā bija iespējama, jo Raimonda patēvs bija ebrejs. «Raimonda mammai bija baigā panika: visas mantas sapakotas, dēla nav. Ieradāmies, dienu pirms viņiem bija jābrauc prom,» smejas Arnis. «1979. gadā aizbraukt uz Ameriku – tas bija kaut kas nereāls. Vēl atceros – mūsu pēdējā laivu braucienā klausījāmies radio, tur grupa Village People spēlēja dziesmu YMCA. Pēc tam Raimonds man no Amerikas atsūtīja Village People plati ar vēstuli, ka viņi visi ir homoseksuāli, Padomju Savienībā taču to nezināja!»
«Īstenībā negribēju nekur braukt,» Raimonds vaļsirdīgi atzīstas gandrīz 40 gadus vēlāk. «Bet mamma bija kārtojusi arī manus dokumentus, par mani ļoti rūpējās. Beigās tomēr biju pat laimīgs.» Pirms aizbraukšanas pārrunas ar ģimeni veica čeka, Raimondam, lecīgam un aktīvam, tas iezīmēja iespējamo dzīves scenāriju Padomju Savienībā.
«Mūs arī brāli arī sauca pārbaudīt,» atceras Arnis Aspers. «Raimonds atsūtīja plates un džinsus, un mums prasīja: «Kāpēc jums ir vajadzīgs draugs, kas pameta dzimteni? Vai tiešām jums nav bikšu? Šīs taču ir pavisam nodilušas!»» Bet mēs neatteicāmies no draudzības, man mājās joprojām ir kaudze ar vēstulēm. Bija arī pāris Raimonda zvanu no «turienes». Klikšķi, zinājām, ka mūs noklausās. Bija sajūta, ka esi zaudējis draugu uz mūžu. Raimonds ir aizbraucis. Arī viņam nebija nekādu cerību atgriezties. Protams, bišķiņ bija arī skaudība: viņš ir pie tām platēm un džinsām! Un čeka jau arī saprata, ka šis «kontakts» mums potē Rietumu kultūru. Es biju dīdžejs, Raimonds man no labajām radiostacijām ierakstīja kasetēs mūziku ar visām amerikāņu reklāmām, kas mums likās nenormāli interesantas. Tajā laikā nezināju angļu valodu, un viņš brīnījās: «Kā tu vari spēlēt mūziku, ja nesaproti, ko viņi dzied?» Teicu: «Balss man ir kā vēl viens instruments.»
Ar skrituļslēpēm un suni
«Nolaidāmies Ņujorkā, milzīgs, melnādains vīrietis ar vienu roku paņēma bagāžu, ko knapi varējām pacelt, salika ratos. Tāds riktīgs vērsis. Domāju – šo cilvēku ir grūti diskriminēt,» Raimonds piemin pirmos iespaidus aiz okeāna. «Visa tā padomju propaganda! Dadzī taču bija karikatūras: melnādainie vergi, tieviņi, nepaēduši. Mēs pēc tam ilgi dzīvojām melno rajonā, man viņi nelikās apspiesti. Noīrējām dzīvokli, nopirkām matračus. Daudzas mantas salasījām uz ielas, cilvēki meta ārā. Krēslus, galdus, pat televizorus. Skatījāmies Tomu un Džeriju. Es sākumā skolā negāju, staigāju pa Ņujorku. Apjukuma periods bija ilgs.»
Viss mainījies, kad latviešu nometnē Katskiļos iepazītais Juris Ulmanis viņu divus gadus pēc ierašanās saveda kopā ar Amerikas biatlonistiem. Atrada kādu latvieti, kurš kā brīvprātīgais bija piedalījies 1980. gada olimpiskajās spēlēs, tas savukārt zināja, ka nacionālās biatlona komandas treneris dzīvo tieši Ņujorkas štatā. «Arts Stēgens, norvēģis,» Raimonds saka ar respektu. «Aizbraucām pie viņa. Un atkal es iepatikos – man tā bieži dzīvē ir bijis. Divu gadu laikā tiku Amerikas izlasē. Tie puikas bija daudz labāki par mani, bet Stēgens arī manī kaut ko saskatīja, bija atradis sponsorus, garo kasti ar labām slēpēm vienārši pieveda pie mājas. Tad jau dzīvoju ziemeļos, Leikplesidā, gāju koledžā. Pats sev taisīju trasi, ar autostopiem 30 km vienā virzienā braucu uz olimpisko kompleksu. Līdz tumsai treniņš, šviķ, ar stopiem atpakaļ! Nākamajā olimpiādē bija paaudžu maiņa, es pavirzījos listē uz augšu. Lielākais trumpis – sākās slīdsolis. Daudzi pretojās, bet man tas likās aizraujoši, jauns psiholoģiskais bonuss.»
Augstākais panākums? «Sašāvu 19 no 20 mērķiem 1987. gada pasaules čempionātā. Tādā formā, kādā es biju, vajadzēja būt bronzas medālim. Bet, teiksim tā, tas nenotika. 1986. gadā biju pārņēmis virsroku komandā, ASV čempionātā uzvarēju septiņas reizes, vienu no tām – stafetē. Gatavojāmies kaut kam ļoti lielam. Pēc diviem gadiem būs olimpiskās spēles, runājām, ka gribam medāli dabūt. Džošs Tomsons, kurš ASV izlasē jau 1987. gadā no manis pārņēma līdera pozīcijas, dabūja sudraba medāli, cepuri nost. Es pirms olimpiskajām spēlēm izdegu. Ļoti lieli sapņi un mērķi, bet – aklā zarna, beigas visiem stāstiņiem.»
Kalgari olimpiskās spēles 1988. gadā toties atnesa skaistu tikšanos ar latviešiem, kas startēja PSRS izlasē. Bija atļāvušies sava baltā boba sānus nokrāsot tumšsarkanā krāsā, no augšas virāžā tas izskatījās kā pirmskara republikas karogs. No soda izspruka tāpēc, ka Jānis Ķipurs padomijai izcīnīja zeltu. Zintis Ekmanis filmā A to B Rollerski amerikāņu izlases formā ģērbtā Raimonda uzrašanos atceras kā lielu pārsteigumu. «Jā, tas bija emocionāli,» atzīst arī Dombrovskis. «Par to, kas notiek Latvijā, biju labi informēts. Bija skaidrs, ka cilvēki ir uz viļņa, tur būs! Diemžēl es tajā brīdī nebiju tam visam pieslēdzies. Man bija sports.»
Līdzekļu vākšana bērniem, jauniem, talantīgiem atlētiem. Atrast jaunu taktiku nākamajām sezonām. Un pabūt vienatnē, apdomāt lietas un problēmas – tā Dombrovskis 1998. gada vasarā formulēja savus mērķus, ar skrituļslēpēm izbraucot no Inuvīkas Kanādā, lai 90 dienās mērotu 4200 jūdžu jeb 6759 kilometrus un sasniegtu Lejaskalifornijas pussalu (Baja California) Meksikā.
Uz balti zilā busiņa, ko vadīja fotogrāfs un operators Mārtiņš Grants, nejauši satikts latviešu kāzās Čikāgā, vīdēja arī divi ļoti pretenciozi uzraksti angļu valodā. «Krievija, aizvācies no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas.» Un – «Latviju – 1992. gada olimpiskajās spēlēs». Ceļā satiktajiem žurnālistiem viņi stāstīja par Latvijas cīņu par neatkarību. Mārtiņa Granta filmētajā video skan latviešu valoda, Raimonds latviski runā arī ar balto suni Buci.
«Jā, viņš paņēma līdzi suni. Un man nācās saprast, ka ar Raimondu vienmēr būs pārsteigumi,» smejas Florians Hutners, kas bija piekritis pievienoties ekspedīcijai pirmajā mēnesī. Bijušais Vācijas Federatīvās Republikas izlases biatlonists, tagad – ainavu arhitekts Hamburgā, pat nenojauta, ka gadu vēlāk kādā novembra naktī zvanīs Raimondam uz Ameriku: Berlīnes mūris krīt!
Bet Arnis Aspers Latvijā atvēra uz ceļojuma kartes malas rakstītu drauga vēstuli. «Nesen veicām pirmās 1000 jūdzes, ziniet, vīlēju 6-8 stundas dienā, tad ēst taisīt, trauki, korespondence no atbalstītājiem. Esmu nolēmis visu šo atmest, pirms neuzrakstīšu vēstules draugiem. Kas ir svarīgāks? Sāku par to domāt, jo varbūt divas trīs reizes nedēļā bija sapnis: esmu Rīgā, kur viss virzās uz priekšu, ka nespējam ne saprast, kā un kas. Mūzika, karogi, prasības. Un tur esmu es. Nezinu, kas, bet tuvi draugi arī runā, iet un darās, bet ar mani neviens nerunā. Esmu ieradies, lai uzlādētos, kaut ko veiktu, palīdzētu, bet tieku absolūti ignorēts. Pamodos un biju mierīgs, ka tas ir sapnis.»
Amerikā Raimondu sauca par trako latvieti. Tagad Jaunpiebalgā – par trako amerikāni, līdzības tulko viņa draugs Arnis. Taču šis cilvēks zina, ko dara. «Viņš filmā teica, ka sapņojis par savu slēpošanas trasi, kas ārzemēs ir tikai miljonāriem. Bet arī viņam tā ir, viņš to ir izauklējis.»
Četras olimpiādes
Raimonds atbrauca ciemos uz Latviju mirkli pirms neatkarības. Draugi uztaisīja ballīti ar Rīgas foršākajām meitenēm. Un… Raimonds iemīlējās vienā no viņām, apprecēja un aizveda uz Ameriku. Ilze, talantīga dizainere un šuvēja, 1992. gadā modelēja tērpus Latvijas olimpiskajai komandai. Dīvaini, bet Dombrovskis pat vairs nemēģināja kvalificēties šīm spēlēm. «Pilsonību varbūt tajā laikā varēja ātri uztaisīt, bet man nesen bija piedzimis dēls, bija citas intereses. Un es negribēju konfliktēt ar latviešu puikām,» viņš neizvērš plašāk šo tematu. «Bija bailes, ka viņi mani noraidīs: tu te neesi uzaudzis, neesi ar mums trenējies. Ja būtu pieņēmis lēmumu, ka braucu uz sacensībām, lai kvalificētos, par to nebūtu jautājuma. Tie vēl bija puikas, viņus psiholoģiski varēja iznīcināt.»
Raimondu līdz 1995. gadam Amerikā aizturēja studijas ceļu inženierijā un ģimenes uzņēmums. «Amerika man ir iedevusi gan akadēmisku izglītību, gan izglītojusi dzīvē. Ļoti novērtēju, ka mani uzņēma kā emigrantu. Īpaši tad, kad aizej uz migrācijas departamentu Latvijā un tev pasaka, ka nesakārtotas likumdošanas dēļ nevari dabūt dubultpilsonību, tāpēc tev ir jāatsakās no Amerikas pilsonības. Bet, domāju, tas būtu nopietns žests: «Paldies, man vajadzēja jūs un tagad vairs nevajag.» Labi, ka mainījās likums, tagad man ir abas.»
Raimonds Latvijā ir atradis sev pielietojumu nevis ceļubūvē, bet sporta loģistikā, to nevar «pacelt» katrs. «Man Krievijas izlase 12 gadus bija klienti. Un Soču olimpiādē – amerikāņi,» paziņo Raimonds. «Viņiem biju atbildīgais pārstāvis. Saprotu gan amerikāņu, gan, domāju, arī krievu mentalitāti, man ir valodas, un esmu bijis sportists. Ja kalpo sportistam, tas ir citādi, nekā kalpot biznesam.»
Amerikāņi viņu pamanījuši 2002. gadā Soltleiksitijā, kad treneris Sandis Prūsis paņēma Dombrovski līdzi uz olimpiskajām spēlēm kā bobsleja komandas menedžeri. «Mums notika nopietna ķibele, aizgāju pēc padoma pie amerikāņiem, no kuriem dažus pazinu. Tas nebija tā – naktī izvilkt metinātāju no kaut kurienes, ja tas vispār dzīvo šajā ciematā. To es spētu. Tas bija cits līmenis. Amerikāņi uzslavēja par neatlaidību, bet arī vēroja. Viņiem bija liela interese, jo pašiem arī brieda tāda pati ķibele. Kad nāca Soči, cilvēks, pie kā gāju prasīt palīdzību toreiz, bija pateicis: «Es zinu vienu džeku, kuru mums vajag.»»
Raimonds tātad ir bijis četrās olimpiskajās spēlēs: Kalgari, Lillehammerē, Solt-leiksitijā un Sočos. Sporta adrenalīna devu dabūjis, arī vezdams citus dēkaiņus pa Ziemeļamerikas ektrēmākajiem laivošanas maršrutiem. Brauciens pa Kanādas ziemeļu upēm Stikini, Džordžu un Koroku aprakstīts Harija Sila grāmatā Aukstās upes. 2014. gadā kopā ar filmēšanas komandu Raimonds vēlreiz izceļoja savu 1988. gada skrituļošanas maršrutu, tikai darīja to trīs reizes ātrāk. Jo bija jābūt atpakaļ Latvijā.
2002. gadā, sēžot laivā Jukonas upē, kas šķērso Kanādu un Aļasku Amerikā, izdomājis: gribu pamesto māju Piebalgā, ko nesen esmu redzējis. Aizvedis tur dēlu Miku, puika sacījis – jā. Raimonds Vanagkalna bāzē tagad saimnieko kopā ar sievu Olgu.
«Visi tie kalni!» viņš, jau busiņu stūrējot Rīgā, domās aizslīd atpakaļ uz Piebalgu. «Lielākie «pampaki» ir 250 metru augsti. Un es taču kādreiz biju slēpotājs! Jau otrajā gadā Vanagkalnā man bija sniega mocis, ar ko var trases taisīt. Šodien man te ir sava dzīve, darbs, ģimene, draugi. Es pat esmu tendēts, ka nekur nebraukšu, ja arī kas radikāli mainīsies. Kādas četras reizes mūžā esmu sācis no nulles, tas mani vairs neaizrauj.»
