No Naukšēnos ražotā iesala rupjmaizi cep ne tikai Hanzas maiznīcas, bet arī Liepkalni, Lielezers un citas ceptuves. Savukārt vidzemnieku spiestā rapša un linsēklu eļļa nopērkama gan Stockmann Rīgā, gan Rimi veikalos visā Latvijā
Deviņdesmito gadu sākumā kolhozam Naukšēni, pārtopot vispirms par paju sabiedrību, pēc tam par SIA Naukšēni, uzņēmuma dibinātājiem izdevās pilnībā saglabāt jau esošo ražošanas bāzi. Piespiedu privatizācijas un «mežonīgā kapitālisma» laikā tas bija netipiski. Toreiz daudzi laukos centās izraut sev pēc iespējas lielākus kumosus no bijušajām kopsaimniecībām. Bet jau pēc dažiem gadiem izrādījās – ar to vien, ka faktiski par brīvu tika pie traktora, mehāniskajām darbnīcām vai kaltes, nepietiek, lai vēlāk veiksmīgi saimniekotu.
«Mēs negribējām izputināt to, kas jau bija. Tāpēc stingri nolēmām, ka ražošanas infrastruktūra un ēkas ir nedalāmas. Sadalīt, privatizēt vai pārdot tās var tikai ar kopsapulces lēmumu,» atceras uzņēmuma valdes priekšsēdētājs un viens no līdzīpašniekiem Imants Kamzols.
Mēs – tie bija ap 400 kapitāldaļu īpašnieku. Tagad palikuši 262, no kuriem vairums pašlaik jau pensijā. Šobrīd, kad pagājuši 25 gadi un liela daļa cilvēku Latvijas laukus pametuši, var redzēt, cik tālredzīgs bijis šis lēmums. Protams, pa kādam aizbrauc arī no Naukšēniem. Uz Valmieru, Rīgu un ārzemēm. Tomēr, kā zina teikt Kamzols, tādu esot ļoti maz.
Pašu audzēts
Pašlaik Naukšēni ir daudznozaru lauksaimniecības uzņēmums, kas nodarbojas ar laukkopību, piena un gaļas lopkopību, pašu izaudzētā pārstrādi un atspirdzinošo dzērienu ražošanu. Apmēram 1000 hektāros tiek audzēta labība, ķimenes, lini, rapsis un nedaudz arī zirņi. Bet pļavās ganās ap 300 govju un 200 jaunlopu.
«Jā, jā! Mūsu govis netiek visu gadu turētas kūtīs un barotas ar speciālo lopbarību, bet iet ganībās un ēd īstu zāli,» stāsta Kamzols.
Vienu brīdi viņi plānojuši celt modernu lopu novietni, bet tad, kā pats smejas, par laimi govīm, sākusies krīze un no šīs idejas nācies atteikties. Protams, tas ietekmē izslaukumu. Ja augu gadu turētu govis novietnē, ar pienu, ko pārdod Valmieras pienam, varētu nopelnīt drusku vairāk. Tomēr, ņemot vērā, ka šī nozare vispār grūti prognozējama, jo cenas svārstās, brīžam nokrītot pat zem pašizmaksas, diezin vai šī starpība būtu tik būtiska.
Pagaidām rentablākā esot graudkopība. Kviešus pārdod, bet no Naukšēnu rudziem ražo iesalu, ko iepērk Latvijas maizes cepēji. Daļu no ķimenēm Naukšēni eksportē uz Poliju un Slovākiju, bet no pārējām, tāpat kā no rapša un liniem, spiež eļļu. Tas ļauj vienlaikus iegūt vairākus produktus. Eļļu pārdod mazumtirdzniecībā, bet rapša un linsēklu raušus izbaro govīm.
No kolhoza laikiem saglabājusies Valmieras minerālūdens tradīcija. Toreiz tas vagoniem vests uz Ļeņingradu. Tagad atbilstoši ES regulām to vairs nevar saukt par minerālūdeni, jo pildīšana nenotiek ieguves vietā, bet ūdeni ved uz Naukšēnu brūzi, vēl barona laikā celtu. Tiesa, vienkārši par ūdeni to arī nedrīkstot saukt, jo minerālvielas tajā ir saglabājušās. Tādēļ nācies izdomāt jaunu nosaukumu – Valmieras gāzētais dzēriens – un minerālūdeni pārdot par parasta ūdens cenu. Pēc uzņēmuma izveides viņi sākuši ražot arī limonādes, dzērveņu, citronu un apelsīnu dzērienus, kā arī triju veidu kvasa dzērienu. Bet tagad ar tādiem pilni veikalu plaukti un konkurence šajā segmentā esot milzīga.
«Iespējams, mūsu ražošana ir pārāk sadrumstalota. Atsakoties no mazāk rentablajām nozarēm, attīstība būtu bijusi straujāka un peļņa lielāka,» neslēpj valdes priekšsēdētājs. Tomēr jau kopš dibināšanas uzņēmums apzināti vairāk orientējies uz darbavietu nodrošināšanu vietējiem, nevis uz dzīšanos pēc milzīgas peļņas. Tajā pašā laikā Naukšēni vienmēr bijuši un joprojām ir ne tikai lielākais darba devējs, bet arī lielākais nodokļu maksātājs novadā, uzsver Imants Kamzols, kurš pats dzimis un audzis Balvu pusē, Krievijas pierobežā.
Septiņdesmitajos pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti un sācis strādāt padomju saimniecībā Šķilbēni. Sieva Mārīte pāris gadus vēlāk Jelgavā ieguvusi ekonomista diplomu, bet Šķilbēnos viņas specialitātē darba diemžēl nebija.
«Tad viņa teica – kāpēc mums jāiet tur, kur nav darba? Meklēsim vietu, kur darbs ir abiem,» atceras Imants. Toreizējā kolhoza Naukšēni priekšsēdētāja Skujiņa aicināti, abi no Latgales austrumiem pārcēlušies uz Vidzemes ziemeļiem. Imants strādājis par tehnikas ekspluatācijas inženieri mehāniķi, Mārīte par ekonomisti.
Pēc privatizācijas lielākā daļa no bijušajiem gandrīz 500 kolhozniekiem nolēma sākt saimniekot patstāvīgi un jaunizveidotajā paju sabiedrībā palikuši tikai kādi 150 cilvēki. «Mēs pārņēmām ražošanas ēkas ar zemi zem tām, bet lauksaimniecības zemes bija ļoti maz. Labi ja kādi piecdesmit hektāri,» atceras Kamzols. Skaidrs, ka lielražošanai ar to nepietika. Tāpēc 1992. gadā, kad Imants pārņēmis paju sabiedrības vadību, situācija bijusi dramatiska. «Cilvēkiem kādu pusgadu netika maksātas algas. Valdīja pilnīga neziņa, ko darīt tālāk. Turklāt vajadzēja atdot ne pārāk veiksmīgi paņemtos kredītus ar tā laika 20% likmi.»
Šādā gandrīz bezcerīgā situācijā uzņēmumu izdevās saglabāt, pateicoties cilvēku izturībai un situācijas izpratnei, saka Imants. Neviens projām nav mucis. Turpinājuši strādāt, cerot uz labākiem laikiem. No dažiem īpašumiem un blakusnozarēm gan tomēr atteikušies. Pārdevuši daļu no garāžām, zivju dīķus… Un pamazām izķepurojušies.
Vēl pēc kāda laika daļa no jaunajiem zemniekiem sapratuši, ka uz individuālo saimniekošanu liktās cerības neattaisnojas, un iznomāja Naukšēniem zemi. Citi to pat pārdeva.
Paaudžu maiņa
Pašlaik Naukšēnu īpašumā ir ap 300 ha zemes. Vēl kādi 1100 ha tiek nomāti, lielākoties aramzeme. Uzņēmuma apgrozījums pērn bijis 1,3 miljoni eiro. Kamzols uzskata, ka tik lielai saimniecībai tas nav daudz, taču jārēķinās ar vairākiem faktoriem, kurus nevar ietekmēt. Piemēram, Naukšēni ir lielākais iesala ražotājs Latvijā, jo ar to nodarbojas tikai divi uzņēmumi. Bet pirms kāda laika Lietuvas un Igaunijas iesala ražotājus pārņēmis viens īpašnieks, un tagad tie saimnieko arī Latvijas tirgū.
Līdzīgi ar eļļām. Pašu spiestās eļļas Naukšēni ražo un tirgo jau desmitiem gadu. Bet nupat tirgus pilns ar šādiem produktiem. Daļa no tiem importēti, daļa pildīti tepat, lai gan eļļa, iespējams, ievesta.
Protams, ir biznesā arī pozitīvi aspekti – kaut vai ES struktūrfondi. Pēdējos gados Naukšēni realizējuši astoņus lielus projektus, iegādājoties lauksaimniecības tehniku un rekonstruējot fermas.
Iespējams, apgrozījums pērn būtu bijis lielāks, ja 2015. gadā nebankrotētu kooperatīvs Trikāta, kura biedri viņi bija. Kopā ar vairāk nekā 200 piena ražotājiem viņi investējuši sava pārstrādes uzņēmuma Latvijas Piens izveidē. Taču jau pēc gada situācija kļuvusi absurda – Latvijas Piens turpinājis strādāt, ražojot diezgan vienveidīgus un eksporta tirgos maz pieprasītus produktus, bet kooperatīva biedriem par piena piegādi maksāt pārstājis. Naukšēni zaudēja ap 200 000 eiro – puse bija investēta jaunajā ražotne, otra par nesamaksāto pienu.
«Skaidrs, ka tagad daudzi no tiem, kas bija iesaistīti, ar skepsi un neuzticību skatās uz visu veidu kooperāciju,» atzīst Kamzols, kurš pats nākammēnes nolēmis doties pensijā. Kāpēc? «Lai mūsdienās nodarbotos ar biznesu, ir jādomā 10-15 gadus uz priekšu. Man ir 64, un nav vairs tik viegli atbildēt uz jautājumu, kas būtu jābūvē vai jādara šodien, lai sekmīgi strādātu pēc 15 gadiem,» atbild valdes priekšsēdētājs.
Savu galveno uzdevumu, ko apņēmies, stājoties amatā, – nodrošināt vietējos cilvēkus ar darbu un saglabāt Naukšēnos lauksaimniecisko ražošanu -, viņš ir izpildījis. Tagad vietā jānāk jaunākai paaudzei. Pēctecis jau noskatīts – visā Latvijā labi zināms uzņēmējs turpat no Naukšēnu novada, taču vēl jāgaida kopsapulces lēmums par apstiprināšanu. «Ceru, ka drīz Naukšēni pāries jaunā kvalitātē, vienlaikus saglabājot to, kas joprojām svarīgi mums un visam novadam – darbavietas un sociā-lā stabilitāte. Bet es savu esmu padarījis,» saka Imants Kamzols.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Tas, ka vietējiem cilvēkiem bija darbs un viņi nebrauca projām meklēt laimi svešumā.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Kopš pārtapām par SIA, esam iztikuši bez kredītiem. Varbūt pirms gadiem pieciem, desmit vajadzēja riskēt, ņemt kredītus un būvēt jaunas fermas un ražotnes. Tomēr ir grūti riskēt, ja jādomā par 80 darbiniekiem un viņu ģimenēm.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Mūsdienās būt zemniekam nozīmē vienlaikus būt arī patriotam. Darbs nav viegls, bet nevajag baidīties. Graudi un lopi Latvijā audzēti vienmēr un tiks audzēti arī nākotnē.
Pagaidām nav neviena komentāra