Žurnāla rubrika: Cilvēki

Zaļais fotoalbums

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Dzīvesstils

Ikdienā viņas ir modernas pilsētas sievietes, bet laukos zeme pie viņu kājām uzzied. Ar atrastajām zālītēm viņas dokumentē šo vasaru, lai ziemā tējas krūzē atkal garotu jūnijs

Ai, kā patlaban smaržo un zied pļavas! Zinošas acis puķu un smilgu ņirboņā joprojām spēj uziet vērtības, kas vienmēr stāvēja mūsu vecmāmiņu zāļu skapītī. Īpašs spēks piemītot Zāļu dienā un Jāņu vakarā plūktajiem augiem, zina stāstīt dzimušas rīdzinieces, kuru ģimeņu ikdiena ziemā nav iedomājama bez pašu lasītām tējām.

Deviņvīruspēks gatavs atdoties
Dace Miezīte Jāņus ir nosvinējusi jau pāris dienu agrāk – astronomiskajos vasaras saulgriežos. Sagaida mūs uz zemes ceļa pie draugu mājām Ķegumā, auduma maisiņu plecā. Pāris Jāņa Rozes grāmatnīcas kulīšu tiekot ierullētas somā ik dienu, jo zālītes tējai viņa vācot jebkur, kur tās nāk pretī. Jaunā mēnesī un vecā, pēcpusdienā un no rīta, svētdienā un darba dienā. 

Vienīgais noteikums – augi nedrīkst būt mitri un pārziedējuši. Piemēram, āboliņam, ja kāda ziedlapiņa sāk brūnēt, kalstot nobrūnēs arī pārējās. Turklāt Dace nekad nerauj visu ceru, ja grasās izmantot tikai kādu daļu. Zāļu buntē kādu laiku turpinoties dzīvības procesi, zieds, kas tiks lietots tējai, vairs nebūšot tāds kā pļavā ar īsu kātiņu nokniebtais.

Nacionālajā Botāniskajā dārzā Salaspilī, kur Dace strādā par gidi, piemēram, kuplo vairāki deviņvīruspēki. Viņa ik rītu pa rasu aizbrien sasveicināties ar tiem, pa vienam nolasa atvērušos dzeltenos ziediņus. «Vācu augu, kad tas ir pilnbriedā un ir gatavs tev atdoties,» viņa paskaidro. Stāsta gadījumu, ko dzirdējusi no britu zinātnieka: kāda  Anglijas ciemata iedzīvotāji ticējuši, ka īrisiem, kas zied pļavās, piemīt asiņošanu apturošas īpašības. Bet Lielbritānijas botānikas grāmatās nekas par to nav bijis sacīts. Veicot ķīmiskās analīzes, izrādījies, ka cieminiekiem tomēr ir taisnība un minētās dziednieciskās vielas patiesi atklātas tikai īrisu populācijā, kas zied minētajā teritorijā!

Dace pabrīdina, lai, Dieva dēļ, nesaucu viņu par fitoterapeiti, un nesāk stāstīt par jau minētā deviņvīruspēka ārstnieciskajām īpašībām. Tikai piebilst, ka deviņvīruspēka tēja labi garšo un labi izskatās. Modernajai latvietei, kam zāļu gudrības medicīniski vairs nenozīmē tik daudz kā viņas pirmsantibiotiku ēras vecmāmiņām, pirmie izvēles kritēriji ir garša, smarža un krāsa: «Esmu cimperlīga, vācu visskaistāko un visgatavāko.» Dace vāc arī atmiņas. «Ar augu ķīmiju vari pabarot tikai ķermeni,» viņa saka. «Dzerot tēju, svarīgi, lai tiktu pabarots arī gars un dvēsele.»

Dace zina ticējumu, ka saulgriežu laika zālītes līdzot pret visām slimībām. Tomēr, pamezdama svinētājus, viņa šajā dienā ar eksistenciālu vaibstu sejā nesteidza sarūpēt savai trīs bērnu ģimenei veselību visam gadam. Starp lietusgāzēm tiek atrasts brīdis, kad ne tikai uzpīt Jāņu vainagus, bet arī saplūkt īpašo saulgriežu buķeti. Izžāvētas Miezīšu mājās Ogrē, aplietas ar verdošu ūdeni, šīs puķes un zālītes skaisti atrullēsies vaļā caurspīdīgā tējas traukā, kad ārā būs sniegs. Malkojot smaržīgo šķidrumu, domas par vasaras pilnbriedu Ķegumā palīdzēs ātrāk sagaidīt nākamo pavasari. «Tas ir kā fotoalbums,» salīdzina Dace. «Dzeru tēju un atceros, kā, to lasot, grieza grieze un gaisā uzspurkstēja strazdu bars.»

Būdama Rīgas meitene, viņa iemanījusies pabeigt Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti, tā arī nespējot dabā pazīt zālītes. Sākusi tām pievērst lielāku uzmanību, kā pati saka, «aiz ziņkārības» pirms četriem gadiem, kad atnāca strādāt uz Botānisko dārzu. Viņas pirmā zālīšu rokasgrāmata bija Lauku ceļotāja izdotais Ceļvedis Latvijas dabā, kur augi sakopoti pa dzimtām un katrs lasītājs var atķeksēt, kurus ir atpazinis «lauka pētījumos». Kad krustiņi bijuši ievilkti lielākajā daļā ailīšu, Dace secinājusi: «Nu jau ir labi.» Vācot zāļu tējas, galvenais ir pazīt nedaudzos Latvijas indīgos augus, piemēram, gundegas, maijpuķītes, driģenes. Nākamais – atrast sev tīkamo garšas bāzi. Upesmētra, rasaskrēsliņš, ugunspuķe, smiltsērkšķu lapas, sarkanā āboliņa ziedi – Dace sauc sev tīkamos. Nākamais – kuplināt tēju ar skaistiem toņiem. Piemēram, rudzupuķes vai dedestiņas garšas ziņā «ir štrunts uz kociņa», bet izžāvējot to ziedi nezaudē krāsu, ikvienā tējas maisījumā izskatās eleganti.

Cita epopeja – tradicionālās sieviešu tējas. Dace brīvajā laikā ir arī dzemdētāju atbalsta persona, dūla. Tiecas piekrist mūsu vecmāmiņu viedoklim par tradicionālajām «sievu zālēm». Rasaskrēsliņi esot vispārākā no tām: nostabilizē menstruālo ciklu, sagatavo dzemdi bērniņa piedzimšanai. Savukārt aveņu lapas mīkstina dzemdību ceļus, atslābina saites, ļauj mazulim vieglāk nākt pasaulē.

Pavisam cita epopeja ir jaundzimušā mazgāšana, tā dēvētās pirtīžas, ko mūsu senči veica astotajā dienā pēc dzemdībām, dienu pirms krustabām. Kad bērnam, masējot ar mammas pienu, tiek izdzīti sari (sērveida ziede, kas sakrājusies ādas dziedzeros un pēc piedzimšanas kļuvusi lieka), viņš tiek nomazgāts vieglā zāļu peldē. «Mammīte iet pa mežu vai pļavu, domādama par gaidāmo bērnu, savāc deviņas zālītes,» Daces acis mirdz. Arī ziemā? «Jā, kāpēc ne,» viņa atbild. «Priežu skujas, Islandes ķērpis…»

Tējas jālasa brunčos
«Poka cvetjot Ivan čai*!» Anita Brūvere sapriecājas kā maza meitene, Borisa Grebenščikova dziesmā atšifrējusi savas mīļākās tējas zāles – šaurlapu ugunspuķes – krievisko nosaukumu. Viņai Ķengaragā pieder dārzkopības piederumu veikals, un pircēji bieži nākot klajā ar tādiem augu, it īpaši nezāļu vārdiem, kas ķīmiķes izglītību ieguvušajai Anitai ir īsts rēbuss. 

Otrās paaudzes rīdziniece dzīvo akmeņu ielenkumā, Vecrīgas mājā, zem kuras logiem vasarā mutuļo alus dārza Egle naktsdzīve. Par zāļu tējām sākusi interesēties salīdzinoši nesen, pirms pieciem gadiem. Ar dāmu kompāniju viņa tolaik braukusi uz latviešu pirtiņu Krimuldā, kur pirtniece Irina Lūkina cienājusi ar zāļu tējām. Tikai vēlāk Anita sapratusi, ka āķi lūpā ielicis pirtnieces neuzbāzīgais stils: «Dziedniece nekad nedos padomu, ja pats to nelūgsi.»

Anita sākusi lasīt visu pieejamo informāciju par «dzeramajiem augiem», aizgājusi uz ventiņu zāļu sievas Līgas Reiteres semināru Finka mājā Maskavas forštatē, kura beigās dalībniekiem bija jābūt gataviem pazīt 100 sakaltētas zālītes. Par visiem kopā izdevies atšifrēt 80.

«Kur man, pilsētniecei, tādas intereses?» Anita, kas ilgus gadus strādājusi Neorganiskās ķīmijas institūtā Salaspilī, joprojām brīnās par sevi. Tējas zālēm – piparmētrai, kaķu mētrai, sirdsmāterei, raudenei – viņa ir atvēlējusi arī stūrīti 200 kvadrātmetru lielajā Juglas mazdārziņā, pie kura tikusi pirms pāris gadiem. Pirms tam strādājusi vīramātes un draudzeņu dārzos, tagad pavasarī nevarot vien sagaidīt, kad varēs ielaist nagus pati savā zemē.

Anita neuzskata, ka ārstniecības tējas ir panaceja, taču pieredze liecinot, ka tās kopā ar sabalansētu ēdienkarti pavisam vienkārši var atrisināt vienu otru veselības problēmu. Pirms dažiem gadiem viņu piemeklējusi hipoglikēmija – cukura līmeņa strauja pazemināšanās, kas radīja spēju nogurumu fizisko aktivitāšu laikā. Pēc ārsta ieteikuma Anita atteikusies no «miskastes ēdieniem», kuru spilgtākais piemērs ir kartupeļi čipši, un vienreiz dienā dzērusi pelašķu tēju. 

Ja uzlējumu krūzē neatstāj ilgāk par trim minūtēm, tā nemaz neesot tik rūgta, kā daudzi iedomājas. Un Anitai ar cukuru jau labu laiku viss ir kārtībā! Bet ugunspuķu tējas skābeno garšu viņa, iespējams, tik ļoti iecienījusi arī tādēļ, ka šis augs solās dot enerģijas lādiņu visai dienai – tā tieši jūnijā vēsta apraksts viņas iegādātajā Ārstniecības augu kalendārā.

Aktīvi darbodamās savā veikalā, Anita tēju vākšanas izbraukumos netiek tik bieži, kā būtu vēlējusies, un arī katras reizes guvums nav prognozējams. Ja vien ir iespēja, viņa Vecrīgas mitekļa gultas un palodzes noklāj ar sev tik mīļajām žūstošajām meža zemenītēm un aveņu zariem ar visām ogām, vīgriezēm, gaiļpiešiem, asinszālēm, āboliņu un, protams, ugunspuķēm, kas kupli augot tepat Pierīgā, Zaķumuižā. 

Svēta lieta: pa ceļam uz Jāņu svinībām, ja vien nelīst ar spaiņiem, tiek nošķīts ne tikai trejdeviņu zāļu puķu pušķis, bet arī kaut kas tēju groziņam. «Zāļu tējas jālasa brunčos. Griežoties ap tevi tie dod pareizo sievišķo enerģiju,» Anita ir pilnīgi pārliecināta arī par šīs tautas gudrības jēgu.

Laumas sajūtu dārzi
Ainavu arhitekti Laumu Garkalni sastopam Rīgā, Ieriķu ielas galā, pastaigājamies ar pusotru gadu veco dēlu Valteru. «Nātres!» tramīgi iesaucos, kad Lauma pietupjas krūmmalā parādīt Valteram kādu zālīti. «Nātre ir superīga,» Lauma attrauc. «Matu maskas, virca dārzu laistīšanai…»

Arī Lauma ir rīdziniece, Purvciema meitene, taču bērnības vasarās vesta uz Mārcienu Madonas pusē, kur skatījusies, kā vecmāmiņa un viņas māsa ievāc, kā Lauma saka, pamatzālītes: piparmētras, liepu ziedus, pelašķus. Visvairāk viņu iespaidojušas ķimeņu pārvērtības: vecmāmiņa sēkliņas kūlusi un vēdinājusi, lai vēlāk ceptu garšīgas smalkmaizītes.

Pilsētnieces Laumas interese par zālītēm gājusi tālāk: viņa ar ārstniecības augu noteicēja atbalstu sameklējusi vēl plašāku tēju spektru nekā vecmāmiņa, ir izmēģinājusi dažādas kombinācijas. Pašai visvairāk tīk «dāmu zāle» rasaskrēsliņš, kura garšu viņa atsvaidzina ar piparmētru. Arī asinsriti un kuņģa darbību uzlabojošā asinszāle ir Laumas topā, bet mazais Valters bez «bērnu zāles» kumelītēm jau pagaršojis citronmelisu, liepziedus, piparmētras, vīgriezes un «vīru zāli» – sarkano āboliņu. To visu Lauma vasarā sakaltē, bet ziemā pēc garastāvokļa jauc pašai vien zināmās proporcijās. 

Ap Jāņu laiku viņas mājās mēdz būt meža zemeņu mētras ar ogām, uz vasaras beigām – mellenāji, kā Lauma pati saka, «redzei». «Augos ir derīgas vielas, bet 50% ārstnieciskā efekta ir no manas ticības,» viņa secina, pastāstot: lai tējas dzeršanai būtu rituāla spēks, Lauma smažīgo dziru lej sev pazīstamās Pampāļu keramiķes Lindas skaistajās krūzītēs, kam osas veidotas no koku un krūmu saknītēm.

Šo dzīvesveidu papildina etnogrāfiskā dziedāšana folkloras kopā Laiksne, bet profesijā – īpaša interese par tā dēvētajiem sajūtu vai terapijas dārziem, ko ar lozungu «daba baro, daba dziedē» pasaules ainavu arhitektūras praksē arvien biežāk ierīko ārstniecības iestāžu tuvumā. «Alcheimera, dziedinošie, rehabilitācijas, vēža slimnieku un meditācijas,» Lauma uzskaita savā blogā. 

2008.gadā atklātais Helleforsas sajūtu un atmiņu parks Bjorkhagas pansionātā, kura izveidē viņa asistējusi Lennartam Ljunbergam, ir Zviedrijas lielākais meditatīvais un pedagoģiskais dārzs veciem ļaudīm. No laukiem atvestajā senajā guļbūvē smažo svaigi cepta maize, tās garaiņi sajaucas ar tēju un garšaugu aromātu paaugstinātajās dobēs, kurām viegli var piekļūt pacienti ratiņkrēslos…

«Ne tikai guļbūves, arī sakopta, moderna arhitektūra, kurai līdzās atstāta ziedoša pļava, ir ļoti labi,» Lauma precizē, mūsu pastaigas laikā Teikā paspējusi salasīt madaras vainagam, ar kuru galvā šā raksta publicēšanas brīdī jau būs palīdzējusi ielīgot Jāņus Vīnes latviešiem.

* Kamēr zied ugunspuķe – krievu val.

Gulbenes samuraji

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Dzīve

Gulbene otro gadu ir japāņu futbolistu mājvieta. Viņi spēlē vietējā futbola klubā. Viens no puišiem sapņo apprecēt latvieti

Ar suši un japāņu rakstnieka Haruki Murakami grāmatu dodos uz Gulbeni. Ar suši tāpēc, ka Gulbenē nav kafejnīcas, kur būtu suši. Murakami grāmata – lai parādītu, ka japāņi mums nav sveši. Pie Gulbenes sporta skolas gaida Arnis Martusevičs, futbola kluba Gulbene menedžeris, kurš rūpējas par spēlētāju sadzīvi – ēdināšanu, transportu. «Tik tīrs kā šodien te nav bijis nekad,» Arnis pastāsta, ka japāņi uz ciemiņu ierašanos sakārtojuši visas telpas. Kārtības izpratne viņiem esot citāda nekā latviešiem.

Pieci japāņi sēž divstāvu gultās. Nekustīgi, knapi jaušamā smaidā. Sasveicinoties nedaudz pamāj ar galvu. Katrs nosauca savu vārdu: Rjota, Daisuke, Sjouhei, Ju, Iši. Vidējais vecums – 20 gadi. Uz jautājumu, kā te nokļuvuši, atbildes vietā ir klusums. Puiši paskatās cits uz citu. Pasmaida. Arnis paskaidro: «Es taču brīdināju, ka viņi nerunā angliski. Gribu redzēt, ko tu no viņiem izspiedīsi!» Turklāt angliski runājošais spēlētājs Saito pēkšņi izsaukts uz Azerbaidžānas klubu – novērtēs viņa spējas un, iespējams, paņems komandā.

Uzdodu puišiem citu jautājumu: kā patīk Gulbenē? Ierunājas Daisuke. Gulbenē viņš ieradies pirms nedēļas. Patīkot. «Just countryside. Very countryside*,» viņš saka. Lielākā daļa futbolistu nāk no miljoniem cilvēku skaļām pilsētām: Tokijas, Osakas, Nagojas.

Mēģinu sarunu iegrozīt no citas puses. Izsaku Daisukem komplimentu par izbalinātajām matu šķipsnām. «Paldies! Gribu izskatīties eiropeiskāks.» Saruna izbeigta.

Norādu, ka uz galda ir odu aizbaidīšanas līdzeklis. «Odi ir lielāki nekā pie mums,» ierunājas otrs futbolists – Rjota Išikava. Jāatzīst, viņš man patīk vislabāk, jo, pirmkārt, viņš runā, otrkārt, viņš runā angliski, treškārt, viņš smaida, ceturtkārt, viņš Gulbenē ir jau trešo mēnesi un var pastāstīt vairāk nekā Daisuke. 

Arī Rjotam pilsēta šķiet skaista, mierīga, taču tai ir viens mīnuss: nav naktsdzīves. Kādu sestdienas vakaru aizgājuši uz vienīgo naktsklubu, taču tas bijis slēgts. «Iedomājies – sestdienas vakarā un slēgts!» viņš saka. Es atbildu, ka varu iedomāties. Gulbene nav Rīga, kur viņi, ieradušies Latvijā februārī, dzīvoja pirmās nedēļas. Menedžeris Arnis stāsta, ka disko aizliegts, jo puiši taču atbraukuši te augt par sportistiem. 

Dienas režīms ir tāds: treniņš, treniņš, treniņš. Mājas spēles, izbraukuma spēles. «Mums te ir spartiski dzīves apstākļi,» – tā Arnis. Brīvajā laikā japāņi spēlē galda tenisu un pludmales volejbolu. Reizi mēnesī izbrauc uz kādu viesu māju pie dabas. Nesen bijuši Gulbenes puses skolās popularizēt futbolu. Bērni grūstījušies, lai tikai tiktu nobildēties ar japāņiem.

Rjota pastāsta, ka viņam patīk gulbenietes. Kolēģiem arī. Jo īpaši blondīnes. «Bet mēs viņām nepatīkam,» Rjota smejas. Piebalso menedžeris Arnis: «Demogrāfiskā sprādziena Gulbenē vēl nav bijis.»

Lai sarunā iesaistītu visus, lūdzu Rjotam pārtulkot jautājumu: kādus vārdus mākat latviski? Atskan «lūdzu», «paldies». Sarunai pievienojas korejietis Ju Seunki, kurš Latvijā ir no februāra: «Labi. Suka.» Ko tas īsti nozīmē, viņš nezina. Dzirdējis kādā futbola spēlē.

«Mums ir arī gruzīns. Pasaukt?» ierosina Arnis. Labi. Telpā ienāk Lado. Ap pleciem – Gruzijas karogs. Uzdāvina mums pudeli vīna, ko darījis viņa tēvs un brālis no Kahetijas reģiona. Lado runā krieviski. Ar japāņiem viņš ikdienā tikpat kā nekontaktējoties, jo nemāk angliski. «Bazara ņetu**.» Ar gulbeniešiem gan saprototies. «Janka – lielisks puisis!» – tā Lado. Arnis paskaidro, ka Janka ir Jānis Lapss no Stāmerienas. Viņš vienīgais no vairāk nekā 20 spēlētāju komandas ir no Gulbenes puses.

Dodamies uz Rjotas istabu. Viņš pacienā ar japāņu konfektēm, rāda miso zupas koncentrātu, ko atvedis līdzi. Vietējā Maxima veikalā nekā tāda neesot. Nopircis rol-tonus. Uz galda grāmata par veiksmi, ko sarakstījis Deils Kārnegī. Gultā – iPhone un otrais iPad. «Ļoti labs,» viņš saka par aipadu. Ar to spēlējot spēles, klausoties mūziku – pārsvarā populāro. Reizēm arī japāņiem raksturīgo enka stila mūziku, kas līdzinās šlāgerim.

Laiks pusdienām. Dodamies uz ēdnīcu iepretim skolai. Rjota pačukst, ka katru dienu jāēd kartupeļi un tas viņam apnicis, toties tomāti un vistas gaļa gan esot gardi. «Rīgā biju restorānā Tokyo City. Tas bija labi.» Menedžeris Arnis gan novērojis, ka japāņi nav izvēlīgi un reizēm prasa papildporciju. Vienīgais, kas negaršo, ir putras.

Sarunas ar japāņiem ir beigušās. Viņu mentalitāte nav pateicīga košu rakstu veidošanai. Viņi nerunā lieku, izsakās īsi. Šķiet, japāņiem klusēšana nenozīmē, ka nav, ko teikt. Viņi nerunās tikai tāpēc, ka jāsarunājas. Lai izprastu situāciju labāk, atgriezusies Rīgā, meklēju kādu cilvēku, kurš pārzina japāņu mentalitāti un varētu man paskaidrot, vai tāda klusēšana ir normāla vai es vienkārši neatradu pareizo pieeju. Vairāki cilvēki iesaka parunāties ar Žanetu Sudnieci, kas četrus gadus strādājusi Tokijā. Izstāstu viņai, cik japāņi bija klusi. «Bet japāņi jau arī nav pļāpas. Viņi ir vērsti uz sevi,» saka Žaneta. Neizrādīšot, ka kaut ko nav sapratuši. Ja uzdod jautājumu, viņi teiks: aha, jā. Tas nozīmē – es jūsu jautājumu dzirdēju un uztvēru, bet atbildi izdomāšu. «Uzdodot jautājumu daudziem, viņi apspriedīsies ar citiem un tikai tad atbildēs.»

Tramplīns uz Eiropu
Turpmākā mana saruna Gulbenē rit viegli, jo runātājs ir komandas treneris Mihails Koņevs. Futbola kluba Gulbene treneris viņš ir no 2010.gada. Pieredzējis treneris – patlaban Latvijas izlases sastāvā spēlē pieci puiši, kurus savulaik dažādos Rīgas klubos trenējis Koņevs.

Kopš 2011.gada Gulbene patlaban ierindojas 8.vietā starp 10 Latvijas labākajām komandām, kas spēlē virslīgā. Uzkāpt augstāk par 6.vietu Gulbenei šosezon nav izdevies, jo grūti izveidot stabilu komandu – nemitīgi mainās spēlētāji. Japāņi te atbrauc, te aizbrauc. Dažs te ir gadu, cits – trīs mēnešus, vēl viens – tikai nedēļu. «Viņiem Gulbene ir iespēja sevi parādīt. Tādu kā viņi Japānā ir daudz. Tie, kuri ir pie mums, lielākoties spēlē studentu līgās, dažs arī kādā futbola klubā,» stāsta Mihails. Japāņiem Gulbene ir sava veida tramplīns, lai tiktu spēlēt kādā Eiropas klubā – Latvija viņiem ir tuvākās ārzemes, kur apmesties, spēlēt un trenēties, un tikt pamanītiem. Dažiem izdevies sevi pierādīt, piemēram, Minori Sato spēlē Rīgas Skonto. Vēl viens bijušais Gulbenes japānis ir Ukrainā, otrs – labākajā Igaunijas futbola komandā. Ja neviens klubs par viņiem neinteresējas, puiši vai nu brauc atpakaļ uz Japānu, vai dodas uz citu vietu.

Gan Arnis, gan Mihails nevēlas runāt par to, vai ar japāņiem Gulbene noslēgusi darba līgumus. Futbola biedrības Gulbene prezidents un domes deputāts Jānis Antoņevičs stāsta, ka kluba dibinātāji ir arī pašvaldības pārstāvji, bet domes atbalsts ir neliels – telpas un ēdināšana. Atbalstītājs – Piebalgas alus. «Prieks, ka puiši nes Gulbenes vārdu!» saka Jānis un finanšu jautājumos sūta mani pie Romāna Lajuka, biedrības valdes locekļa. Viņš te japāņus esot atvedis. Pirms sarunas ar Romānu tomēr pārbaudu, vai japāņi te apmetušies likumīgā ceļā. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē noskaidrojas, ka pērn un šogad vairāki Japānas pilsoņi saņēmuši vīzas, kas piešķirtas tāpēc, ka japāņi izsaukti uz Latviju ar mērķi strādāt sporta jomā.

Romāns Lajuks futbolā ir zināms cilvēks, jo ilgstoši bijis Latvijas Futbola federācijas valdes loceklis, starptautiski atzīts futbola tiesnesis. «Samaksa ir komercnoslēpums,» viņš saka. Daudzi futbola klubi Latvijā piekopjot šādu sistēmu. Skonto spēlējot septiņu dažādu tautību puiši, arī japānis. Jūrmalas Spartakā – kolumbieši un ganieši. Gulbenē līdz šim spēlējuši horvāti, čīlieši, meksikāņi. Kopumā – deviņas tautības. «Latvijā nav daudz tādu cilvēku, kuri gribētu spēlēt futbolu divsimt kilometrus no Rīgas. Mums nebija, kur likties. Gulbenes komanda nekad nebūs virslīgā, ja spēlēs tikai vietējie. Vienīgā izeja, kā saglabāt komandas, – aicināt kvalificētus ārzemniekus.» Un labi abiem – japāņi var trenēties un cerēt, ka viņus kāds pamanīs, savukārt Gulbenei ir komanda virslīgā. Japānā ir laba futbola skola, un pasaules kausos pēdējā laikā japāņi regulāri spēlē finālturnīros. «Viņi nav favorīti, un panākumi nav lieli, taču ir diezgan stabila vērtība,» komentē Ilvars Koscinkevičs, Sporta Avīzes žurnālists un futbola komentētājs.

Pirmais japānis Gulbenē ieradās 2010.gadā – Minori Sato. Romāns Lajuks neatklāj detaļas, vai viņš pirmais sameklēja japāņu futbolistus vai otrādi. «Futbola pasaule ir maza,» viņš stāsta, ka cilvēki cits citu zina, ar aģentiem viņš sazinās pa e-pastu. Ja kādam klubam vajag papildspēkus, viņi paskatās YouTube, mājaslapas, rezultativitāti. Palūdz, lai atsūta CV. Nav obligāti jābrauc uz Latviju skatīties spēles. «Biežāk gan puiši brauc atrādīties uz valsti, kuras klubam ir interese,» stāsta Ilvars Koscinkevičs. Tā sauktie skauti – cilvēki, kuri braukā pa pasauli, vērodami spēles un meklēdami spēlētājus, – Latvijā iegriežoties salīdzinoši reti.

Kamēr top šis raksts, pienāk ziņas no menedžera Arņa, ka Saito, kurš bija aizbraucis atrādīties Azerbaidžānas klubam, nav paņemts. Josuke Saito (24) ir visspēcīgākais Gulbenē. Šogad viņu atzina par labāko virslīgas spēlētāju Latvijā martā un aprīlī. Viņš iesita deviņus vārtus. Japānā spēlējis komandā, kas ir trīskārtējā Japānas čempione. Josuke savā Facebook profilā ievietojis 80 fotogrāfijas no Rīgas. Sabildējis ēkas, ēdienus, suitu sievas. Saito sarakstē man stāsta, ka viņam patīk Rīga, grib te dzīvot. «Latvija ir skaista zeme ar jaukiem cilvēkiem. Latvieši futbolā nav ātri. Es domāju, man ir labs ātrums, tāpēc varu iesist golu.» Viņš gribētu spēlēt lielā valstī ar augstu futbola līmeni – Vācijā, Itālijā. Romāns Lajuks zina teikt, ka Saito sapņo apprecēt latvieti un palikt te uz dzīvi.

Vislielākais ieguvējs šajā projektā ir Gulbene. «Beidzot Vidzemē ir futbols,» Ilvars Koscinkevičs norāda, ka Vidzemē jau labu laiku nebija neviena futbola kluba, kas spēlētu virslīgā. Futbols gan pašā Gulbenē ir skatāms tikai no aprīļa līdz oktobrim, jo pēcāk pilsētā nav piemērotu vietu treniņiem, un komanda dodas uz Rīgu. Vasarā uz spēlēm Gulbenes stadionā sanāk 700-1000 cilvēku. Pagājušajā gadā mājās vinnējuši Skonto, Liepājas metalurgu, un neizšķirts bijis ar futbola klubu Ventspils. «Visi brauc uz Gulbeni un baidās,» smejas Arnis.

Izskrien caur padusi
Komandā vairākums, protams, ir no Latvijas. Arī viņi dzīvo un trenējas Gulbenē. Pussargs Nils Sitenkovs ir no Priekules, iepriekš spēlējis Liepājas metalurgā. Sergejs Mišins ir rīdzinieks, spēlējis Skonto, tad Šveicē, Kiprā, bet visilgāk, pusotru gadu, kādā Spānijas trešās spēcīgākās līgas klubā. Abi stāsta, ka Gulbene ir laba vieta, lai uzturētu formu. Virslīga tomēr. Tas noteikti esot labāk, nekā stiprākā komandā sēdēt rezervē. Saspēlēties ar japāņiem gan esot sāpīgi, jo retais prot angļu valodu. Mājot ar galvu un sakot «jā», taču uz laukuma skaidri redzams, ka neko nav sapratuši. Tieši tāpēc pat ielaisti daži muļķīgi vārti. «Ja to nesaprot, kur tur var runāt par sarunāšanos!» menedžeris Arnis ir izbrīnīts, kā var braukt uz Eiropu, nezinot angļu valodu.

«Vārtus ar galvu gūt viņi nemēģina,» saka uzbrucējs Jānis Lapss, kurš ir vienīgais komandā no Gulbenes novada. Jānis ir sporta skolotājs un, kad viņu uzaicināja pievienoties klubam, piekrita. Pirmoreiz ieraugot japāņu spēlētājus, nav varējis viņus atšķirt. «Pagriez galvu uz vienu pusi – tur Pēteris, pagriez uz otru – atkal Pēteris. Un vēl frizūras vienādas uztaisījuši! Ar laiku jau saradu. Forši čomi.» Mierīgi, draudzīgi, labestīgi. Japāņi kontaktējoties maz, jo daudz sēž feisbukā un skaipā. Spēles stils puišiem esot tehnisks, uz laukuma – ļoti ātri. «Nav raduši pie kontakta spēles. Viņi jau arī ir maziņi, ko tur daudz spēka paņēmienus izmantot,» saka Jānis. 

Par to komentārs ir sporta žurnālistam Ilvaram Koscinkevičam. Jānis diez vai varēšot saspēlēties ar japāņiem galvām, jo latvietis esot 193 cm garš, japāņi – ap 170. Var Jānim caur padusi izskriet. «Japāņi pretuzbrukumos spēlē vairāk pa zemi. Piemēram, pret Jūrmalas Spartaka garajiem centra aizsargiem viņiem nav, ko darīt,» – tā Ilvars.

Esmu lepna, ka Gulbenei ir futbola komanda. Tas ir viens no interesentākajiem pavērsieniem sportā, kas noticis ar manu dzimto pilsētu. No Gulbenes nāk biatloniste Madara Līduma, bobslejists Daumants Dreiškens. Un tagad arī Gulbenes samuraji. Lepnumu ceļ kāds video YouTube, kur Gulbene mājas spēlē uzveic futbola klubu Jūrmala. Japāņi smaidīgi skrien un šļūc uz ceļgaliem. Vārtu guvējs ar samuraja «gaisa zobenu» nonāvē komandas biedrus un beigās pats sev uztaisa harikiri. Gulbenieši tribīnēs auro, rokas gaisā pacēluši.

Tāds bija stāsts par japāņiem no Gulbenes.***

Video: vārtu guvējs pārvēršas par samuraju — http://ej.uz/gulbene_jurmala

* Tikai lauki. Ļoti lauki – no angļu val.
** Pļāpāšanas nav – no krievu val.
*** Ar šāda veida teikumu parasti beidzas japāņu tautas pasakas

Uz Latviju ar jogu

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Personība

Netērē laiku pagātnei! Izturies pret to kā mācībstundu, bet nekavējies tajā, tāda ir Emmijas Klīvsas filozofija. Latviete no Losandželosas, Holivudas slavenību skolotāja, vēl 83 gadu vecumā māk visas 26 Bikrama jogas pozas 

Vienos naktī ielidojusi Rīgā no Amerikas, Emmija Klīvsa deviņos no rīta jau ir Bikram jogas studijā Rīgas centrā. Somas starp lidostām pazudušas, bet viņa dabūjusi sporta kreklu un īsās bikses, basām kājām iesildās zālē, kas, atbilstoši šīs disciplīnas principiem, ir karsta, piesildīta līdz noteiktai temperatūrai. Es latviešu kundzi sastopu, burtiski sasējušos mezglā. Lakoti roku un kāju nagi, ausīs pērles, ap roku kristālu virtene, vērīgas zilas acis zem blondu matu «ponija». Emmija īsi pirms savas 84 dzimšanas dienas, ko viņa 4.jūlijā sagaidīs pilsētā, kur nākusi pasaulē, ir kopta, lokana un jauna.

«Dzīve ir neticama,» Emmija it kā no malas pati klausās savā stāstītajā. Dzimšanas apliecībā – Emma Kļava – bēgle no Latvijas 15 gadu vecumā viena pati atjēdzās sabumbotajā Dancigā. Divdesmit gadus vēlāk izcīnīto dzīves stabilitāti Amerikā sagrāva slimība. Uz kājām viņu atkal nostādīja joga, kas kļuva par mūža kaislību.

Un vilciens aizbrauca
Pirmskara fotogrāfijas? Emmijas zilās acis nozībsnī tik skarbi, ka iekožu mēlē. Viņai šādu bilžu nav. Desmit gadu vecumā Emmas Kļavas bērnība beidzās. Viņai bija atklāts muzikāls talants, dziedāja solo labā bērnu korī, kam 1939.gadā pat bija paredzēts koncerts Amerikā. Visu izjauca lielā politika. Emmijas tēvs, dzelzceļa inženieris, nomira pirmajā padomju okupācijas gadā. Viņš bija ievainots, lauztām ribām, bet oficiālā diagnoze bija asinsizplūdums smadzenēs, hematoma. Emmija domā, ka patiesībā tēvu piebeidza ziņa, ka viņš ir deportējamo personu sarakstos, jo viņa trīs dēli no pirmās laulības bija cīnījušies pret komunistiem.

Viņa otro sievu un meitu neizšķīra Sibīrija, bet gan bēgļu gaitas, gaisa trauksme un bumbošana.

Emmijas mamma kara beigās pārdeva dārglietas, lai Kļavu ģimenes atlikusī daļa ar zvejas laivu varētu nokļūt Zviedrijā. Bet viņas pārtvēra vācieši, solīdami drošāku patvērumu. «Izkrautām» no kuģa Dancigā, tā izrādījās darba nometne, kur bija jādzīvo pusbadā. Emmijas augošajam organismam ar cukurbiešu virumu un bezgaršīgo sodas maizi bijis par maz, viņa smagi saslima. No nāves izglābis latviešu ārsts, kas kopā ar viņas māti gājis lasīt nātres, taisījis meitenei uzlējumu. 

Atkal tuvojoties padomju karaspēkam, gaisa trauksmes sekojušas viena otrai. Kļavas gribējušas bēgt tālāk ar vilcienu. Cilvēki uz dzelzceļa platformas tikuši izklīdināti, un panikā bēgot, atstūmuši malā Emmiju, kas taisījusies kāpt vagonā, kur tikko bija ieraususies viņas māte. Vispārējā haosā Emmija skrēja līdzi cilvēku straumei, kas pēc pēdējā vilciena aiziešanas meklēja veidu, kā tikt ārā no padomju armijas ieņemtās pilsētas. Meitene nokļuva uz kāda vācu kuģa, un sākās jaunas šausmas. Tam blakus tika sabumbots kāds cits kuģis, tas grima…

«Es cenšos visas šīs lietas neglabāt savā prātā. Ja es to darītu, tad būtu slima un nelaimīga,» elegantā kundze saka, taisnu muguru sēdēdama man pretī Bikram jogas studijā. «Es negribu kavēties pagātnē. Jogas filozofija patiešām man ir bijis glābiņš un labvēlība: ar jogu tu dzīvo šodienā. Nozīme ir tikai tam, kas notiek šajā brīdī, nevis tam, kas notika vakardien, vai tam, kas būs rīt. Netērē laiku pagātnei! Izturies pret to kā mācībstundu, bet nekavējies tajā. Jā, joga ir zinātne, filozofija un māksla. Un tas ir bijis mans ceļvedis jau 60 gadus.»

Pamodās pēc 10 dienām
Emmija izdzīvoja. Uz kuģa, kas viņu no Vācijas tālāk veda uz Dāniju, bija raibs bēgļu pulks: latvieši, krievi, poļi. Emmija joprojām atceras kādas latviešu ģimenes līdzi paņemto cieti žāvētas desas luņķi, kas bija viņu vienīgā pārtika desmit dienas, ko šis kuģis nīka svešās ostās. Ģimenes tēvs katram, arī pieklīdušajai Emmijai, nogrieza vienu ripiņu dienā. 

15 gadus vecā meitene juku laikos bija kā marionete. No bēgļu nometnes Dānijā nonāca Potsdamā, no turienes – Bonnā. Visi viņas dokumenti bija palikuši pie mammas, nelielajā somā tajā vilcienā, ar kuru viņa aizbrauca nezināmā virzienā. Pēc vācu valodas un izglītības līmeņa testa latvietes zināšanas tomēr tika atzītas par tik labām, ka viņa tika ieskaitīta Bonnas Universitātē, lai studētu tieslietas. 

Taču parādījās iespēja tikt uz Ameriku: kāda ģimene Grandrapidos, Mičiganā bija gatava apmaksāt Emmijas ierašanos. 1949.gadā šī amerikāņu ebreju ģimene bija varējusi uzņemt arī kādu ebreju bēgli, bet mammu bija uzrunājusi latvietes fotogrāfija. Viņa ļoti cerējusi, ka Emmija kļūs par bērnaukli diviem mazuļiem. Bet latviete šādu scenāriju uzskatīja par dzīves izniekošanu. Pēc aptuveni mēneša pateicās saviem labvēļiem un devās uz Čikāgu, kur atrada istabiņu jauniešu kristīgās asociācijas mītnē. Strādājot šīs iestādes reģistratūrā, viņa noslīpēja angļu valodu, pēc tam izmācījās par grāmatvedi, ieguva tam laikam pietiekoši labi apmaksātu darbu Losandželosā.

«Par nelaimi, ģimenes vēsture turpinājās – kādā brīdī arī mani skāra smadzeņu hematoma,» Emmija pārtrauc optimistisko tirādi. Latvija bija tālu, viņai tolaik bija 35 gadi, viņa strādāja mūzikas ierakstu kompānijā, darbs bija labs, bet samērā monotons. «Pēkšņi saļimu savā kabinetā, kaut ko diktējot sekretārei. Tas ir viss, ko atceros. Sekretāre, milzīga sieviete ar lieko svaru, strauji reaģēja. Pamanot, ka es pat vairs neelpoju, viņa sāka mākslīgo elpināšanu, panāca, ka es atsāku elpot un arī paspēja izsaukt ātro palīdzību. Pamodos pēc 10 dienām ar apsaitētu galvu. Man bija operācija, atrasta asinsizplūduma vieta. Zinu, ka tagad manās smadzenēs ir metāla skava. Varu komunicēt ar Visumu,» viņa smejas.

Bikrama Nr.15
Pāris gadus pēc šī notikuma Emmija jutusies ļoti slikti. Viņu atdzīvinājusi joga, ko latviete bija sākusi praktizēt jau pirms negadījuma. Pēc bērna piedzimšanas cerībā atgūt figūru viņa Losandželosā bija gājusi uz džeza deju stundām. Skolotājs, lai iesildītu audzēkņu ķermeņus, licis veikt dažus stiepšanās vingrinājumus, komentējot: «Tā ir joga.» Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados šāds vārds Amerikā neesot bijis zināms katram, bet Emmiju tas ieinteresējis. Džeza deju skolotājs izstāstījis par vecu vīru, kas māca jogu. Tā viņa atradusi indieti, kas trenējis Emmiju pareizi elpot, stāvēt uz galvas. Diemžēl, aptuveni pēc gada viņš nomiris. Tad Emmija satikusi citu indiešu guru.

Tādi paši paraugdemonstrējumi, kādus viņa šonedēļ atbraukusi veikt Latvijā, 1973.gadā Losandželosā bija indietim Bikramam Čaudrijam, kuru turp no Tokijas bija atvedusi amerikāņu aktrise Šērlija Makleina. Nodarbības notika klubā, kur Emmija spēlēja tenisu – viņa bija pamanījusi zīmīti uz sludinājuma dēļa. «Aizgāju paskatīties. Bikramam bija tikai 28 gadi, viņš bija sācis praktizēt jogu trīs gadu vecumā, un kopā ar savu guru no 84 sākotnējām jogas pozām, asanām, bija izveidojis stingru sistēmu, 26 pozas, kas visdaudzpusīgāk ietekmē ķermeni.»

Emmiju paraugdemonstrējumi patiesi sajūsminājuši, bet, diemžēl, viņai bija jādodas uz tenisa spēli. «Bikrams nolēca no skatuves, iedeva man vizītkarti: «Rīt!» viņa atceras. «Tā bija komanda. Es atnācu. Viņš pirmos audzēkņus numurēja, un es biju 15. Tā viss sākās, un nekad nav apstājies.»

Pēc sešiem mēnešiem Bikramam uz īsu brīdi bija jāaizbrauc uz Indiju, un viņš teicis: «Tu mācīsi.» «Tā  iznāca, ka es nekad ar viņu nebiju veikusi formālu treniņu, bet, sākot no tā brīža, dažkārt pat vadīju vairāk nodarbību nekā viņš pats,» atceras Emmija. «Esmu apmācījusi ikvienu sertificētu Bikrama jogas skolotāju – diezgan liela ietekme visapkārt pasaulei, vai ne?» sarunu biedre pasmejas. Četras jogas nodarbības dienā karstā telpā var būt smags darbs, bet viņai tas arvien ir paticis, turklāt ļāvis sakārtot savas veselības problēmas. 

Vai tiesa, ka Bikrams esot izārstējis prezidentu Niksonu? «Jā,» Emmija ir ar mieru stāstīt. «Šērlija Makleina bija uzzinājusi, ka viņš ir slims ar flebītu (vēnas iekaisumu – red.), cieš sāpes, un bija lūgusi Japānas vēstniekam parunāt ar viņa komandu. Bikrams tika aizsūtīts uz Havaju salām, kur tobrīd atradās Niksons, un pēc tam no Niksona saņēma zaļo karti palikšanai Amerikā.»

Un viņa pati par saviem skolniekiem var saukt ne tikai virkni Holivudas zvaigžņu, bet arī slaveno basketbolistu Džabaru? «Jā, tiesa,» Emmija atsmej, «Džabars bija tik garš, ka mana seja atradās viņam pie nabas. Bet viņš ir atlēts, arī jogā bija ļoti spējīgs. Migrēna, kuras dēļ viņš ieradās uz jogu, pēc sešiem mēnešiem pazuda un nekad vairs neatgriezās. Viņš vēl četrus vai piecus gadus veiksmīgi spēlēja laukumā.»

Joga pēdējos 15 gados Amerikā kļuvusi neticami populāra, Emmija lepojas. Nesen Ņujorkas Taimskvērā bijusi jogas stunda, kuru vadījusi viņas guru sieva, un tur piedalījušies aptuveni 50 000 cilvēku, kas stāvējuši pat uz sānielām. Divreiz gadā Bikrama skolu, kur strādā Emmija, pabeidzot 1000 jaunu šā virziena sekotāju un skolotāju. «Jebkurā pasaules vietā es varu atrast jogas skolu, kur ir manis trenētie cilvēki,» viņa saka.

Pasaulē labākās zemenes
Tātad iznāk, ka divas zināmākās Amerikas sievietes – jogas skolotājas – ir dzimušas Rīgā! Indra Devi (Eižēnija Pētersone) vēl pirms Emmijas ierašanās šajā kontinentā pagājušā gadsimta 20.gados aiz okeāna sāka attīstīt citu virzienu, hatha jogu. «Jā, viņa bija ļoti slavena Amerikā, bet es viņu nekad nesatiku,» atbild Emmija. «Kad es tur iebraucu, viņa jau bija pārcēlusies uz Centrālo vai Dienvidameriku.» Kāds Indijā satikts Hārvarda universitātes profesors, kam bijusi asistente latviete, gan Emmijai reiz norādījis uz latviešu valodas lielo līdzību ar sanskritu. «Kas zina…» viņa daudznozīmīgi novelk.

Emmijai, kura jogu tagad uzskata par visu savu dzīvi, šī ir pirmā darba vizīte Latvijā, bet vairākas reizes dzimteni viņa apciemojusi nepamanīta. Pirmoreiz – kad Latvija tikko kļuva brīva. Uz Rīgu gribējusi atbraukt Emmijas mamma, ko tūdaļ pēc Staļina nāves meita ar vēstuļu palīdzību uzgāja Latvijā, izsauca pie sevis uz Ameriku. Otro reizi, ciemos pie vienīgās asinsradinieces, māsīcas meitas Dzintras, Emmija Rīgā ieradās 2000.gadā, pēc kāda darba brauciena, kas, iespējams, labi raksturo viņas raibo pieredzi. 

«Pasniedzu privātas jogas stundas uz Sietlas multimiljonāra kruīzu kuģa. Tas bija liels kuģis, ar helikopteru uz borta, un miljonārs gribēja, lai viņam tur būtu privāts jogas instruktors,» viņa stāsta. «Uz kuģa uzkāpu Stokholmā, mēs veicām divu nedēļu kruīzu Baltijas jūrā, devāmies uz Sanktpēterburgu. Viņam bija viesi – visi miljonāri – no Vācijas un no Anglijas -, bet viņš neļāva tiem piedalīties jogas klasē. Viņam bija arī jauna sieva, trešā vai ceturtā, tai bija bēbis, un es domāju: viņai joga uzlabotu figūru, bet nē – viņam bija ego. Viņš negribēja, ka kāds cits redz, ko viņš dara.»

Emmija, kuģojot gar dzimtenes krastiem, toreiz labi pavadījusi laiku. «Man bija burvīgs numurs ar apsildāmām grīdām, ar visiem iespējamajiem gadžetiem, satelīta telefonu. O, pareizi,» viņai ataust atmiņā kāda epizode. «Mēs bijām noenkurojušies tuvu Rīgai, un uz borta bija trīs šefpavāri. Viens jautāja, ko es gribētu brokastīs. Teicu: ziniet, šajā gadalaikā Latvijā ir pasaulē labākās zemenes. Tas bija jūlijs, un nākamajā rītā viņi aizsūtīja helikopteru, lai es brokastīs varētu ēst Latvijas meža zemenes.»

Šim braucienam sekojošajā vizītē Emmija atklājusi, ka Rīga jau ir zaudējusi padomju pelēcību un sāk atgādināt pilsētu, kuru atcerējās no savas bērnības: skaistas ēkas, mutuļojošs Centrāltirgus.

Ko, atpūšoties pēc šīsnedēļas jogas klasēm, uz kurām braukšot cilvēki no visas Eiropas, Latvijā grib izbaudīt enerģiskā kundze? Vīrs Bobs, kas ieradies viņai līdzi, dzimšanas dienā noteikti palutinās ar Latvijas zemenēm, minu. «Losandželosā es varu nopirkt Rīgas šprotes, bet vienmēr atceros kādu lietu, kuras tur nav,» viņa ar labsajūtu sejā atminas pavisam ko citu. «Baravikas! Tās ir patiešām labas! Vienreiz ar māsīcu Dzintru mežā salasījām. Tad es atcerējos savas tantes lauku mājas Latvijā. Astoņu deviņu gadu vecumā mans darbs, tur viesojoties, bija: pamosties agri no rīta, aiziet uz mežu un salasīt baravikas. Un mēs visi ēdām tās brokastīs – ceptas olas ar ceptām sēnēm, un tas garšoja labāk par visu citu pasaulē. O, varbūt man atkal būs laimīga diena, kad es brokastīs ēdīšu olas un baravikas!»

Tērauda fēnikss

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Veiksme

Baltijā lielākais metalurģijas uzņēmums 130.dzimšanas dienu šogad sagaida augšāmcēlies pēc krīzes – rekonstruētajā Liepājas metalurgā romantiku aizstāj efektivitāte

Kad 2010.gada 28.decembrī ap pusnakti tika izliets Liepājas metalurga trešā martena pēdējais kausējums un, tāpat kā abus pārējos, to apturēja, daudzi šeit 30 vai pat 40 gadus strādājušie sajutās kā bērēs. Taču jau pēc gada sekoja augšāmcelšanās.

Patiesībā tā nebija pirmā, bet kārtējā reize, kad uzņēmums atdzimst gluži kā fēnikss. Iepriekšējā piedzīvota 90.gadu sākumā, kad, sabrūkot vecajai izejvielu un gatavās produkcijas noieta sistēmai, no Latvijas ekonomikas kartes cits pēc cita pazuda gandrīz visi lielie uzņēmumi. Šis liktenis draudēja arī bijušajam Sarkanajam metalurgam. Tomēr jaunais, Atmodas laikā pašu darbinieku vēlētais direktors Valērijs Terentjevs atrada risinājumu. Inženieris, darba gaitas sācis martena cehā kā vienkāršs strādnieks, Terentjevs pārliecināja toreizējo premjeru Ivaru Godmani un vēlāk arī citas valdības, ka Liepājas metalurga likvidācija no valstiskā viedokļa būtu neprāts, kaut arī uzņēmumam krājās parādi, jo nauda par ražojumiem ienāca ar nokavēšanos.

«Tagad varam tikai brīnīties, kā tas izdevās, un noņemt cepuri cilvēku priekšā, kas spēja to panākt,» saka izpilddirektors Leons Ptičkins. Naudu uzņēmumam izdevās piesaistīt tikai pēc privatizācijas 1996.gadā, vienlaikus secinot – Liepājas metalurga rekonstrukcija ir neizbēgama. Līdz tai mērķtiecīgi tika iets turpmākos 15 gadus.

Metāla bums
Šāgada pirmajā ceturksnī, kopš Liepājas metalurgs pēc rekonstrukcijas atkal strādā ar pilnu jaudu, kopā nodarbinot ap 2300 cilvēku, tā apgrozījums bijis nepilni 67 miljoni latu, bet peļņa – gandrīz pusmiljons. Būtiska izmaiņa kopš 2010. un 2009.gada, kad strādāts ar sešu un 12 miljonu zaudējumiem.

Atšķirībā no padomju laikiem, kad Sarkanajā metalurgā tika ražotas arī stieples, ķēdes, cinkotais skārds un pat lāpstas, pašlaik vienīgais produkts ir dažādu izmēru armatūras stieņi. Bet nemainīgs palicis galvenais liepājnieku trumpis – kvalitāte. Toreiz viņu velmējumus izmantoja sevišķi svarīgu objektu, piemēram, hidroelektrostaciju un atomstaciju būvniecībā. Tagad šo kvalitāti garantē vairāk nekā 30 dažādu valstu sertifikāti, kas apliecina atbilstību augstākajiem tērauda standartiem. Un tās ir valstis – Zviedrija, Norvēģija, Vācija -, kur pašiem ne viens vien metalurģijas kombināts ar gadsimtiem senām tradīcijām. Tiesa, arī Liepājas metalurgs nav radies aizvakar – šogad uzņēmums svin 130.dzimšanas dienu.

Tagad grūti atbildēt uz jautājumu, kāpēc tieši Liepājā, simtiem kilometru tālu no dzelzsrūdas ieguves vietām, 19.gadsimtā cita pēc citas saradās vismaz vienpadsmit čugunliešanas, skārda un tērauda ražošanas rūpnīcas. Parasti to saista ar dzelzceļa līniju uz Ukrainas pilsētu Romni, ko atklāja 1871.gadā, kad, attīstoties rūpniecībai, Liepājā pieauga iedzīvotāju skaits. Gadsimtu mijā tas sasniedza 100 000. Krietni vairāk nekā pašlaik.

Vecākā, Harmsena čugunliešanas rūpnīca, gan radās agrāk – ap 19.gadsimta vidu. Tai sekoja Leopolda Meinharda rūpnīca, kuras veikums aplūkojams vēl šodien – no čuguna konusiem gatavotā Liepājas bāka. Bija arī Baltā skārda fabrika, čuguna rūpnīca Pluto, Vezuvs, kur kala laktas un skrūvspīles, Fēnikss, kas izgatavoja arklus un citus agregātus. Oriģinālākā no visām bija Folga, kurā ražoti metāla šampanieša korķi, alvas un pat zelta folija. Taču šo uzņēmumu mūžs nebija pārāk ilgs. Dažs neizturēja 1901.gada ekonomisko krīzi, cits mistiskā kārtā nodega īpašnieku maiņas brīdī.

Pastāvēja tie, kuri spēja augšāmcelties – kā 1882.gadā radusies rūpnīca Bekers un Co, no kuras arī izaudzis tagadējais Liepājas metalurgs. Ražotnes dibinātāji bija tāda paša nosaukuma stiepļu un naglu firma no Vestfālenes un baltkrievu rūpnieks Dmitrijs Šereševskis no Viļeikas. 1899.gadā uzņēmums kļuva par akciju sabiedrību Liepājas Dzelzs ražošanas un tēraudliešanas rūpnīca, taču divus gadus vēlāk tās parāds sasniedza 1,24 miljonus rubļu un no bankrota izglāba tikai iestāšanās vairākos sindikātos.

Latvijas brīvvalsts laikā akciju sabiedrību atkal pārdēvēja par Liepājas Drāšu fabriku, lai gan tā ražoja arī lemešus, vērstuves, ecēšas, dakšas, lāpstas un ratu asis. 20 neatkarības gados fabrika pa vairākiem lāgiem pārtrauca ražošanu, atlaida darbiniekus, un jautājums par tās pastāvēšanu tika izskatīts pat Saeimā. Tomēr ik reizes tā spēja izkļūt pat no šķietami bezcerīgām situācijām. Ar Sarkanā metalurga nosaukumu tā atdzima arī pēc Otrā pasaules kara.

Ugunīga stieple cepurē
Liktenīga nejaušība vai likumsakarība, bet visi trīs vīri, kas pašlaik stūrē milzīgo Liepājas metalurga kuģi, savas darba gaitas sākuši kādā no rūpnīcas cehiem. Liepājas metalurga padomes priekšsēdētājs un vienlaikus arī lielākais akcionārs Sergejs Zaharjins savulaik bijis lietuves ceha ražošanas maiņas vadītājs, valdes priekšsēdētājs Valērijs Terentjevs strādājis pie martena krāsns, bet Leons Ptičkins sācis kā strādnieks velmētavā 1966.gadā. Toreiz rūpnīcā bija ap 5000 darbinieku, un gadu iepriekš pabeigts jaunais martens – pēdējais, kas uzbūvēts Padomju Savienībā. Rietumos jau sen bija atteikušies no Martena-Sīmensa tēraudliešanas tehnoloģijas un pārgājuši uz elektrokrāsnīm. 

«Es vēl piedzīvoju to romantisko laiku, kad cilvēki, atrazdamies sakarsētā metāla tiešā tuvumā, ar stangām ķēra kvēlojošo stiepli,» atceras Ptičkins. «Toreiz klīda leģendas, ka lielākais ķeneris varējis tādu stiepli noķert ar žokejcepuri. Darījis to tik veikli, ka cepure pat nepaspēja aizdegties. Pats gan to neredzēju,» izpilddirektors smaidot vēl piebilst, ļaudams pašiem izlemt – ticēt viņa teiktajam vai neticēt.

Tomēr novecojusī tehnoloģija bija tikai viens no iemesliem, kas jau 90.gadu vidū lika domāt par ražotnes rekonstrukciju. Otrs bija padomju plānveida ekonomikas sekas. «Mēs ražojām augstas kvalitātes izstrādājumus, un jau kopš laika gala velmētavas jaudas bija lielākas par martena jaudu,» skaidro Ptičkins. Martens gadā ražojis ap 550 tūkstošiem tonnu tērauda, bet velmētavai, kurā tērauds no martenā izlietām sagatavēm pārtop stieplēs vai stieņos, jauda bijusi 700 tūkstoši tonnu. Padomju laikā trūkstošo tēraudu ar vilcieniem pieveda no citiem metalurģijas kombinātiem, bet pēc neatkarības atgūšanas tērauda pirkšana sadārdzināja gatavo produkciju, ietekmēja kvalitāti un, galvenais, neļāva būt neatkarīgiem.

Tāpēc rekonstrukcija sākās jau 2002.gadā, kad uzņēmums pats saviem spēkiem nomainīja divas vecās 70.gados uzstādītās sagatavju liešanas mašīnas. Pēc tam, lai pārietu uz elektrokausēšanu, vajadzēja garantēt nepieciešamo elektrības jaudu – valdība lēma par 110 KW līnijas pievilkšanu uzņēmumam no Grobiņas apakšstacijas, un tikai tad varēja ķerties pie rekonstrukcijas projekta īstenošanas. Bet tobrīd sākās krīze.

«Bankas negribēja dot kredītus, un partneru meklēšana ieilga,» stāsta Ptičkins. Beidzot viņi tos atraduši Itālijā – STG Group – un, pateicoties valsts galvojumam, tikuši pie aptuveni 80 miljonu eiro kredīta, no kura daļa jau dzēsta. Kad jaunā elektrokrāsns jau bija gatava, akcionāri izšķīrās par vēl vienu tehnoloģisku uzlabojumu, ar ko aprīkoti samērā nedaudzi metalurģijas kompleksi pasaulē, – iepriekšējās uzsildīšanas šahtu, kas ļauj būtiski ekonomēt energoresursus. Pēc tās uzstādīšanas rekonstrukcija tika pilnībā pabeigta pagājušā gada decembrī.

Nevienu strādnieku arī rekonstrukcijas laikā no darba neatlaida, stāsta izpilddirektors Ptičkins. Daļa piedalījās pārbūvē, citi apguva elektrokausēšanas tehnoloģiju Baltkrievijā, Serbijā un Rumānijā, kur atrodas līdzīgi uzņēmumi.  

Šogad Liepājas metalurgs plāno saražot 865 tūkstošus tonnu tērauda. Krietni vairāk, nekā paši spēj apstrādāt, tāpēc no tērauda pircējiem kļūs par tā pārdevējiem. Produkcija šogad tiek eksportēta uz 20 valstīm.

«Ņemot vērā Liepājas metalurga apjomus un sortimentu, mēs diezgan veiksmīgi aizpildām to metāla deficītu, kas rodas valstīs, kuras pašas ražo tēraudu,» uzņēmuma taktiku atklāj Ptičkins. Lai arī lielākais Baltijā, Liepājas metalurgs pēc Eiropas mērogiem tomēr ir neliels uzņēmums: «Tāpēc nevaram atļauties būt agresīvi.»

Pirms iestāšanās ES ievērojams noieta tirgus bija Austrumāzijā, tajā skaitā Ķīna, un ASV. Tieši pateicoties amerikāņiem, jaunās tūkstošgades sākumā uzņēmumā tika veikta pirmā modernizācija pēc privatizācijas, lai varētu ražot ASV tirgum atbilstošu produkciju collās. «Bet tad amerikāņi nobijās no Latvijas un sāka antidempinga procesu,» smejas Ptič-kins – bija jāmaksā īpaša ievedmuita, kuras dēļ ASV tirgu nācās pamest un pārorientēties uz Eiropu.

Lai saražotu pašreizējo tērauda apjomu, liepājniekiem nepieciešami vairāk nekā 900 tūkstoši tonnu metāllūžņu, ko uzņēmums iepērk ne tikai Baltijā, bet piegādā arī no citurienes caur Liepājas ostu. Savukārt gatavās produkcijas eksportu nodrošina lielākā Liepājas ostas stividorkompānija Liepājas osta LM, kas arī ietilpst Liepājas metalurga holdingā.

Nākotnē Liepājas metalurga izpilddirektors raugās optimistiski, tomēr piesardzīgi. «Runā, ka krīze beigusies,» viņš saka, kad atgriežamies no velmēšanas ceha. «Spriežot pēc mūsu produkcijas noieta, es gan pagaidām nekādas krīzes beigas vēl neredzu. Nepriecāsimies par ātru.» Viņam ir pamats tā teikt – pēdējos gados tērauda armatūras cenas samazinājušās par 25%. Līdz ar celtniecības apjomu kritumu samazinājies pieprasījums pēc tām, toties energoresursu cenas aug. Tikai uz šī fona tā īsti iespējams novērtēt Liepājas metalurga riskanto, taču augļus nesošo lēmumu par rekonstrukciju. Tas ļāvis augšāmcelties pēc smaga klupiena – jau kuro reizi pēc kārtas.

3 biznesa principi
1. Disciplīna it visās vietās un jomās
2. Cilvēks kā uzņēmuma pamatvērtība
3. Pastāvīga attīstība

Kā grib, kā prot

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Jauna seja

Dimitrijs Baranovskis (23)

Jaunais dzejnieks no Daugavpils, kas uzstājas ar skatuves vārdu FreDariCo,  kopš pagājušā gada uzvarējis jau divās dzejas slama sacensībās. Nākamās sacensības būs 12.jūlijā Totaldobže mākslas centrā bijušajā VEF teritorijā.

Vecāki: Anfisa un Grigorijs.

Kas īsti ir dzejas slams? Sacensības, kurās trīs kārtās dalībnieki lasa dzeju, kā grib un kā prot. Citi veido priekšnesumus ar mūziku vai interesantu izskatu. Man labāk patīk izteikties tikai ar dzeju.

Par ko visbiežāk raksti? Cenšos risināt to, kas notiek ar mani, kādi jautājumi mani satrauc. Dzejā atklāju ko jaunu par sevi, protams, rakstu arī par mīlestību.

Kādi līdz šim ir tavi rezultāti sacensībās? Esmu piedalījies vairākas reizes. Divas no tām braucu no Daugavpils ar autostopiem, tās abas arī uzvarēju.

Kādi vēl tev ir vaļasprieki? Ļoti patīk fotografēt. Man patīk salīdzināt lietas, daru to gan fotogrāfijā, gan dzejā. Spēlēju arī teātri, tagad gan retāk, bet aktierspēle ļoti patīk. Nesen filmēju arī savu  īsfilmu.

Skolā literatūrā bija vieni desmitnieki? Nē, mācījos viduvēji. Atzīmes man nebija galvenais. Pabeidzu Latgales Transporta  un sakaru tehnisko skolu, ieguvu elektriķa profesiju. Iestājos arī augstskolā, bet nepabeidzu. Mācīties man vispār patīk. Pašlaik nekur nestrādāju.

Kurš rakstnieks tev patīk? Godīgi sakot, es dzeju daudz nelasu, vairāk patīk rakstīt pašam. Man patīk krievu rakstnieks Ļermontovs, saista viņa liktenis un ģenialitāte.

Jaunības kults uzņēmumu vadībā?

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Karjera

Jāatzīst godīgi – esmu sasniegusi kritisko 40 gadu slieksni, kas liek izjust vieglu, tomēr pieaugošu trauksmi par vietu darba tirgū. It īpaši uzklausot dažu klientu prasības pēc gados jauniem vadītājiem, lai tie mestos pie darba ar trīsdesmitgadnieka sparu un radošumu, sekmīgi noārdot konkurentus. Vai tie, kam pāri 50, to nespētu?

Sāku vērīgāk sekot to augstākā līmeņa kandidātu gaitām, kuri atrodas šajā šķirtnes vecumā. Viņi ir daudz sasnieguši, joprojām asredzīgi un intelektuāli spraigi, harismātiskas un sulīgas personības. Saruna ar tādu pretendentu ir īsta bauda, kurā mijas apbrīns ar skaudību – es arī vēlētos tāda būt, kad sasniegšu šo vecumu! Tomēr darba devēji pret šiem kandidātiem ir gluži vai akli. Kandidāti uzreiz pēc 50 tiek izstumti no aprites, nokļūstot pēkšņā karjeras kritumā – negaidīti zaudē darbu restrukturizācijas ietvaros vai strādā perifēros amatos, kur netiek izmantota viņu kompetence.

Tāpēc nesen ar atvieglojumu The Economist mājaslapā izlasīju pētījumu, kurš rāda, ka ASV visaktīvākā uzņēmēju vecuma grupa ir starp 55 un 64 gadiem – tieši šie pieredzējušie vadītāji 2010.gadā radījuši 23% uzņēmumu. Divreiz jaunākā Google paaudze bija arī divreiz mazāk radoša. Cits šajā pašā vietnē minēts pētījums Enterprising oldies rāda, ka sekmīgu (t.i., ienākumus nesošu) jauno tehnoloģiju uzņēmumu īpašnieku vidējais vecums ASV ir 39 gadi, un vecuma grupā virs 50 gadiem ir divreiz vairāk sekmīgu biznesu radītspējīgu ļaužu nekā līdz 25 gadiem. Tātad biznesā vecums drīzāk ir priekšrocība. 

DnB bankas pētījums Latvijas barometrs apliecina, ka cilvēki Latvijā izjūt nevis dzimuma, bet gan vecuma diskrimināciju. Var tikai nožēlot darba devēju un valsts nodarbinātības politikas īsredzīgumu – sekojot mediju uzpūstam jaunības kultam, ar vieglu roku atsakāmies no nenovērtējamas bagātības. Kontekstā ar pensijas vecuma paaugstināšanu un ilgtspējas veicināšanu Latvijas uzņēmējdarbībā varētu izdarīt daudz praktisku un noderīgu lietu! Nezināt, kā? Pavaicājiet padomu piecdesmitgadniekiem!

Alu lai brūvē sievas!

Posted on jūnijs 20, 2012 by - Svētki

Uz Jāņiem lūdzām trīs vīriešiem sasiet sieru, kas parasti tiek uzskatīts par sieviešu darbu. Un viņi ar prieku teica «jā»


Operatora Mika Meirāna Jāņu siers
Ieradis ģimenes idilliskajā dārzā Pierīgā gatavot, paša vārdiem runājot, «tīru kakla karbonādi ar sāli un pipariem, apceptu no abām pusēm uz oglēm», Miks šovasar izdomāja ķerties pie Jāņu siera receptes izmēģināšanas. No drauga Karaliskā improvizācijas teātra aktiera Andra Rupā palūdza siera recepti (Rupais to sien ik gadu), Miks ķērās klāt. Sieva Kristīne no aptiekā nopērkamās marles uztaisīja Jāņu siera marles «dvielīti». Gatavošanas laikā Miks izlēma izsvītrot no receptes ķimenes – pašam un sievai tās negaršo, kāpēc jāliek? Var taču improvizēt! Mika iztēle ātri uzbūra moderno latviešu Jāņu siera pasniegšanu: uz liela, balta māla šķīvja kopā ar avokado, tomātu šķēlītēm un rukolu. Skaisti! 

Mika princips, gatavojot ēst, ir izvēlēties tīrus produktus. «Vienkāršās lietas ir vislabākās.» Piemēram, biezpiena plācenīšiem ģimenē izvēlas nevis kviešu, bet rupjos rudzu miltus. Cep sviestiņā, nevis eļļā. Virsū ziež brūkleņu ievārījumu vai biezo, tirgū pirkto krējumu. 

Tikko Miks atgriezies no filmēšanas Kameronā. Daļiņa no tā redzama raidījumā Vides fakti, bet septembrī LTV būs pieci raidījumi, veltīti šai kultūras, dabas pieredzei. Pirms trīs gadiem Miks filmēja Ugandā, veidoja raidījumu ciklu par šo valsti.

Vajadzīgs:
1/4 litra ūdens, 2,5 l lauku piena (Degoles, 4,2%), 500 gr. vājpiena biezpiena (Talsu), 100 gr. sviesta, 2 olas, trīs šķipsnas jūras sāls. 

Gatavošana:
Pienu kopā ar ūdeni lej katlā. Sākumā karsē uz mazas uguns, pievienojot ķimenes (ja vēlas). Tikmēr bļodā ar rokām samīca biezpienu un rūpīgi sajauc ar olām. Masu pievieno uzkarsētajam pienam. Visu kopā turpina karsēt uz lielas uguns. Ik pa brīdim katls jāapmaisa, lai nepiedeg! Kamēr masa vārās, bļodā vienā kārtā ieklāj marli. Kad masa katlā uzvārījusies – sāk atdalīties sūkalas -, to ielej bļodā ar marli. Nospiež, bet tā, lai mazliet mitruma masā paliek. Masu no marles ieliek atpakaļ katlā. Pievieno sviestu un sāli. Uz lēnas uguns sildot mīca un maisa tā, lai masa būtu vienmērīga. Jāraugās, lai nepiedeg! Tad masu atkal ievieto marlē, cieši to nosien ar mezglu. Izveido vēlamo formu. Sieru noslogo divas stundas. Pēc tam marli nosien. Sieru ar vairāku stundu intervālu apgriež no vieniem sāniem uz otriem, lai labāk žūst. Vislabāko kondīciju siers sasniedzot pēc divām dienām. 

Anesteziologa Agra Ančupāna Jāņu siers
Šopavasar Agrim izdevās iegūt skatītāju simpātijas, gatavojot trīs ēdienus TV3 šovā Gandrīz ideālas vakariņas. Kāds pārāk švītīgs dietologs, iespējams, saķertu galvu par viņa aknu parfē, saldajā krējumā ar baziliku sutinātajiem kartupelīšiem un vistu, un tumšās šokolādes podiņu. Taču atteikties diez vai spētu pat viņš! Šīs izsmalcinātās receptes viņš ieguvis no draugiem Londonas restorānu pavāriem, bet Jāņiem Agris šogad gatavojās, konsultējoties ar kolēģēm Bērnu slimnīcā. Kādai medmāsiņai bija lieliska recepte. Pēc nepieciešamajiem produktiem viņš devās uz tirgu. 

Agrim patīk taisīt ēst, izmēģināt jaunas receptes. Dzirdēt no profesionāla pavāra – «šo gan diez vai varēsi…» – nozīmē, ka viņš to noteikti pamēģinās. Un līdz šim nav bijis, ka neizdotos. 

Kā jau dakteris, viņš gatavojot ievēro precizitāti līdz gramam, gatavošanas laiku – līdz minūtei. Ēst gatavošana, tieši tāpat kā medicīna, protams, ir māksla, bet – prasa pašdisciplīnu. 

Grīziņkalnā aiz Agra dzīvespriecīgās krāsās iekārtotā dzīvoklīša logiem vējā čaukst ozola zari. Ar Jāņu svinēšanu šogad būs, kā būs – nakts dežūras ārstam ir gan 22.jūnijā, gan 24.jūnijā. Taču Agris par to nebēdā – izskries atpūtā pie skaistās Latvijas dabas pēc svētkiem!

Vajadzīgs:
4 l piena, 1 kg biezpiena, 2 olas, 100 gr. sviesta, ēdamkarote sāls, trešdaļa saujas ķimenes (daudz nevar likt, jo tad siers kļūst rūgts). 

Gatavošana:
Pienu lej katlā un karsē uz lēnas uguns. Sviestu izkausē ūdens peldē, sajauc ar olām un ķimenēm. Tīru bļodu pārklāj ar marli. Citā bļodā ar rokām sairdina, samaisa biezpienu. Kad piens uzkarsis, biezpienu ber katlā. Karsē, lēni maisot, kamēr masa kļūst dzeltenīga, mazliet staipīga un sāk atdalīties sūkalas (aptuveni 15-20 minūtes). Tad masu lej bļodā ar marli. Nospiež. Liek nospiesto masu atpakaļ katlā. Pievieno izkausētā sviesta, olu un ķimeņu maisījumu. Lēni sildot, visu kārtīgi samīca. Tad atkal liek marlē. Nosien un liek bļodā. Liek virsū slogu. Pēc 2-4 stundām siers ir gatavs. Uz nakti var ielikt ledusskapī, lai labi sacietē.

Dramaturga un sporta trenera Kārļa Anitena Jāņu siers
Atceros, atceros! – atskanēja priecīgs sauciens tūlīt pēc tam, kad Kārlim tika uzdots jautājums, vai viņš kādreiz mūžā ir gatavojis Jāņu sieru. Ir – Veclaicenē kopā ar savu vecmāmiņu Elzu pirms vairāk nekā 22 gadiem! Vasaras brīvlaikā ciemojoties laukos pie vecvecākiem, kopā ar māsu ziņkārīgi lūkojās, ko lielā māla bļodā vecmāmiņa dara ar pienu un biezpienu. Marle Jāņu siera siltajā, smaržīgajā ādā atstāja sīku rūtiņu rakstu. Tieši no vecmāmiņas arī iemācījās, ka pie Jāņu siera var bērt arī ogas (dzērvenes), tikai tad masai klāt jāliek vairāk cukura un it nemaz sāls. Šo sieru gan kā sāļu, gan arī saldu uzkodu var lietot cauru vasaru, ne tikai Jāņos. «Latvietība nav kaut kas, ko ar likumu var noteikt. Tā ir veids, kā cilvēki šajā zemē ir gadsimtiem dzīvojuši – simtiem mazās lietās,» Kārlis prāto. Viņa dzimtā Jāņu siera siešanas tradīciju tur māsa, bet šogad kārta Kārlim pašam. «Siers mīl kārtību,» vecāmamma teikusi, un Kārlis to ielāgojis. Ikdienā labprāt gatavo vienkāršus veselīgus ēdienus. Taču pēc vecmāmiņas receptes gatavotais siers būs maza svētku atkāpe – jo tajā ir gardais, kalorijām bagātais saldais krējums!

Vajadzīgs:
4 l piena, 1 kg biezpiena, 100 gr. saldā krējuma, 100 gr. sviesta, 2 olu dzeltenumi, 2 tējkarotes sāls, ķimenes pēc vēlēšanās. Visus produktus iesaka pirkt tirgū. 

Gatavošana:
Sakuļ olu dzeltenumus ar saldo krējumu. Uz pannas izkausē sviestu kopā ar ķimenēm – tad sviests iegūst ķimeņu garšu. Izkausēto sviestu ar ķimenēm pievieno sakulto olu un saldā krējuma masai. Samaisa. 

Tad lej katlā pienu. Lēni karsē. Nedrīkst vārīt! Kad piens sāk kūpēt, tajā liek biezpienu. Pirms tam biezpienam jābūt ar pirkstiem sadrupinātam, lai ir irdens. Nav ieteicams malt gaļasmašīnā, lai nav blīvs. Kad biezpiens iebērts uzkarsētajā pienā, 15-20 minūtes maisa ar koka karoti. Kad piens kļūst zilgans, ūdeņains, bet biezpiens staipīgs, mazliet lipīgs, kāš sietā. Izkāsto masu liek citā katlā (ne tajā, kur karsēts piens, lai nav piedeguma garša). Silda uz mazas uguns vai ūdens peldē, klāt pievienojot sakulto olu, saldā krējuma, sviesta un ķimeņu masu. Sildot mīca aptuveni piecas minūtes, kamēr kļūst formīgs. Jo ilgāk silda, jo cietāks. 

Gatavo masu sien marlē, liek bļodā un virsū kādu smagumiņu. Pēc četrām (vai vairāk) stundām gatavs. Kad atdzisis, ievieto nogatavināties ledusskapī.

Īkšķi gaisā!

Posted on jūnijs 20, 2012 by - Svētki

Populārajā latviešu filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā svarīga loma ir žigulim. Kāda īsti ir Jāņu nakts krāsa? 

Palsi balta, pelēcīgi bālgana, dūmakaina. «Katrā ziņā ne mirdzoši balta,» – tā par žiguļa krāsu saka filmas režisors Jānis Streičs. Mirtas tante loterijā laimētā žiguļa krāsu izlasījusi dokumentos: cveta beloj noči*. Streičs apgalvo, ka nekas piedomāts neesot, jo Mirtas tantei taču vse dokumenti v porjadke**. 

Tomēr eksperti no CSDD saka: nav tādas Jāņu nakts krāsas. Visticamāk, ar to domātas baltā toņmaiņas. Pēc pāris dienām tomēr ir cita versija: gaiši pelēka. Ne velti Mirtas tante filmā sakot: «Mans pelēcītis.» Latvijā reģistrēti 416 žiguļi, kuru tehniskajā pasē rakstīts «gaiši pelēka». Un tieši šī ir vispopulārākā vieglo automašīnu krāsa Latvijā, jo šāgada sākumā CSDD bija reģistrēti 102 692 pelēcīši. 

Dižulis
Pirms četriem gadiem, kad filma tika restaurēta – atjaunots attēls, ar to sinhronizēta skaņa -, uz filmas prezentāciju kā paraugs, ko likt uz postamenta pie kino Rīga, tika izvēlēts Māra Pebo žigulis. Vai tas ir Jāņu nakts krāsā, viņš negalvo. Tehniskajā pasē rakstīts – gaiši brūna. VAZ 2101 jeb pirmais žigulis. Izlaiduma gads: 1974. 

Māris par žiguļa īpašnieku kļuva pirms pieciem gadiem. Sākotnēji gribējis sev Fiat 500, un labs draugs no Milānas teicis, ka varētu iemainīt savu Fiat pret žiguli. Galu galā, žigulis taču radies no Fiat 124. Pēc sludinājama žiguli Skrīveros atradis draugs. «Izskatījās bēdīgs. Labi braukts, nopiķotu apakšu – lai nerūsē. Ilgi kasīju nost uzlīmes «Turbo», «Latvija».» Kad žigulis bija savests kārtībā, itālis to neņēma: parēķināja, ka Itālijā braukt būs neizdevīgi. Tā Māris to paturēja sev. Deva vārdu – Dižulis. «Sākumā daudzi uz to atskatījas. Pašam jau ar’  lepnums. Redz, kāds es! Tagad vairs nepamanu, ja kāds ievēro.» 

Žiguļa atjaunošana tā iepatikās, ka Māris sāka atdzīvināt padomju laika motorzāģi Družba. Tad mopēdu. «Un aizgāja ģeometriskā progresijā,» Māris noved pagrabā, kur ir 12 motocikli, lielākoties no pagājušā gadsimta vidus. Viens arī jauns – angļu Triumph. «Kā Bobam Dilanam. Tehnika ir liela manas dzīves daļa. Man remontēšana patīk vairāk nekā braukšana.» Māris RTU ieguvis maģistra grādu transportbūvju inženierijā. Ikdienā brauc ar Chrysler Grand Voyager, jo tajā var pārvadāt velosipēdu, pūķošanas inventāru, sniegadēli. Braukšana ar žiguli – svētku reizēs. Vismaz divas reizes gadā uz dzimto Valku: vārda dienā un dzimšanas dienā. Vienu gadu ar draugiem uz Positivus aizbraucis. Tālākais ceļojums – uz Sanktpēterburgu. 

Ar Dižuli reiz uz kādas šosejas «izspiedis» 130 km/h. «Var just, ka nav skaņas izolācijas. Sēdeklim jau nav astoņu masāžas režīmu, un uz lielākiem gabaliem sāk sāpēt mugura, jo beņķis zems.» Tie, kas pamēģina braukt ar Dižuli, saka: «Nevar stūri pagriezt!» Tas tāpēc, ka nav stūres pastiprinātāja. Arī logu mazgāšanas šķidrums jāpumpē ar tādu kā pūpēdīti – cik stipri spiedīs, tik liela strūkla būs. «Es to izbaudu. Man vajag auto ar dvēseli.» Arī vectēvam savulaik bijis žigulis, Māris tajā sēdējis un lasījis Pifa piedzīvojumus. «Manā žigulī vairs nav tās smaržas, kas bērnībā. Vajadzēs ātrumkārbas eļļu izliet.» 

Toties no otras puses var priecāties, ka īpašumā ir daļa no vēstures – Krievijas autoražotājs AvtoVAZ, kas pirmos žiguļus sāka ražot 1970.gadā, šogad aprīlī nolēma pārtraukt šī klasiskā modeļa izlaišanu. Visticamāk, ka lielas pāramaiņas gaida arī pašu uzņēmumu, jo pagājušajā mēnesī tika panākta vienošanās, ka kontrolpaketi tajā pārņems franču Renault un japāņu Nissan grupa. 

Māris savu Dižuli drīzumā plāno atdot brālēnam Jelgavā, jo Rīgā dārgi īrēt garāžu. «Brālēns ir frīks, tāpat kā es. Viņam ir pieci žiguļi, vēl volgas.» Tuvākais brauciens Mārim būs Jāņos: uz draugu kāzām kopā ar draudzeni Līgu. 

Laimēts loterijā
Netālu no Jelgavas, Ozolniekos, Mazvērsīšu māju pagalmā stāv žigulis VAZ 21063, kas, gluži kā Mirtas tantei filmā, laimēts loterijā. Tehniskajā pasē tiešām bijis rakstīts: cveta beloj noči, un auto bijis gaiši brūns. Tagad tas pārkrāsots trekna piena krāsā, lai izskatās jaunāks. Izlaiduma gads: 1991. Nobraukums – 17 000. Tās īpašnieks ir Gunārs Bajārs, bijušais Vidzemes augstskolas rektors. Pēdējos trīs gadus ar žiguli braukusi viņa brāļa Aivara sieva Inga Bajāre. 

Gunārs pie žiguļa tika tā: pirms 20 gadiem stažējies Austrijā, Vīnes Tehniskās universitātes Elektroķīmijas institūtā. Nopelnījis pieklājīgu summu un, atgriezies Latvijā, gribēja nopirkt žiguli. Piedāvāto žiguļu cena šķita baisa. Gunārs parēķināja, ka labāk piedalīties loterijā – nopirks par 1000 rubļiem vairākas pakas biļešu. Pa tukšo nebūs, varēs vinnēt kaut vai sadzīves tehniku. Un še tev – žigulis bija jau pirmajā pakā! «Manam žigulītim bijusi interesanta dzīve. Daudz skaistu braucienu. Pa dubļiem vilka kā zvērs!» Gunārs stāsta, ka ar ģimeni braucis ceļojumos uz Igauniju, Lietuvu. Nožēlo, ka Vidzemes augstskolas rektora amatā ar žiguli neaizbrauca uz Vairas Vīķes-Freibergas inaugurācijas balli. Aizņēmies VW Passat. 

Ap 2006.gadu auto sācis lūzt un prasījis daudz naudas, tāpēc nopirkta Dacia. «Arī bez kondicionētāja. Lai nesaaukstētos.» Žigulis kādu laiku stāvēja pagalmā, tad Gunārs to atdeva brālim Aivaram – varbūt viņa dēli gribēs pagonkot. Nekā. Braucējos pieteicās Aivara sieva, kura bija tikko nolikusi tiesības. Ja noskrambās – skāde nebūs liela. «Mans sapņu auto gan bija Pobeda – apaļu aizmuguri, ziloņkaula krāsā. Skaisti, ja izkāpj dāma no tāda,» saka Inga. 

Ar žiguli viņa nobrauca trīs gadus. «Nekādu problēmu! Tik jāmizo!» viņa stāsta, ka auto klausījis arī ļoti aukstās dienās. «Uzrāviens labs. Pie luksoforiem mierīgi var pirmais aizbraukt. Citi šoferi rādīja paceltu īkšķi,» atceras Inga. Reiz, kad auto pēkšņi noslāpa un to nevarēja pielaist, vienīgais, kas piesteidzies dāmai palīgā, bijis kāds krievu puisis. Otra ķibele piemeklējusi pēc lielāka gabala nobraukšanas, kad nenostrādāja dzesēšana. «Attaisu kapotu – riktīgi burbuļo. Zvanu vīram prasīt, kas jādara.» 

«Ar žiguli es biju ļoti apmierināta un priecīga,» saka Inga. Uz Audi pārkāpusi šogad. Nenoliedzami, Audi ir komfortablāks, taču šaurāks. Žigulī bijusi daudz labāka redzamība, gaišāks. 

Žigulis vairs nav vajadzīgs, Bajāri izlēmuši to pārdot. Jāņu nakti tas piedzīvos mājas pagalmā, kur Inga un Aivars divatā līgos pie dīķa ar ūdensrozēm.

* Baltās jeb Jāņu nakts krāsā – krievu val.
** Visi dokumenti kārtībā – krievu val.

Lielā balss

Posted on jūnijs 20, 2012 by - Svētki

Dziedāsim kā tās vecās tantes, izlēma pulciņš jaunu sieviešu. Saucējas nu aizdziedājušās līdz otrajam kompaktdiskam un mūzikas festivāliem ārzemēs 

Kultūras akadēmijas dārzam, kur notiek folkloras grupas Saucējas mēģinājums, blakus ir daudzstāvu dzīvojamā māja. Tikko dāmas sāk dziedāt, klaudz logi. Viņas jau pieradušas – vieni tos aizver, otri, tieši pretēji, atver. 

«Balsu spēks un varēšanas pamatīgums, kas izraisa sajūsmu, apbrīnu, pietāti un lepnumu,» Saucēju nesen iznākušo disku Dziediet, meitas, vokorā anotējis komponists Juris Karlsons. Skaņas intervāli, tā sauktās sekundas, viņu dziedājumā var būt tik disonējoši, ka astoņas balsis brīžam savijas sirēnas spēkā. Gruzijā, kur daudzbalsīgajai dziedāšanai ir pavisam citi principi, latviešu rotāšanas dziesmas apbrīnotas, reizēm labsirdīgi pavilktas uz zoba. «Atceros – braucām autobusā, un mikrofons sāka pīkstēt, bet kāds gruzīns saka: «O, latviešu tradicionālā dziedāšana!»» smejas Vineta Romāne, viena no astoņnieka. 

Dvēselīte iet pie Dieva
Kopas vadītāja Iveta Tāle Saucēju pirmo impulsu spēj saskatīt jau 80.gadu sākumā, Imantdienās. Divas draudzenes, deviņpadsmitgadīgas meitenes, izlemj, ka nebojās skaisto pēckoncerta noskaņu, spraukdamās līdz jumtam piebāztā autobusā, kādā atbraukušas uz Piebalgu no Rīgas. Vecāku mājas Krustpilī sasniegs kājām. Jaunības maksimālismā nepadomā, ka 100 kilometru patiesībā ir daudz. Par laimi, līdzās viņām bez balsošanas nobremzē auto. Logā parādās bārdaina seja. Piedāvā aizvest vismaz līdz Ērgļiem. 

Šoferis izrādījies Madonas mūzikas skolas direktors Artis Kumsārs. Ceļš pagājis vienā dziedāšanā. Kumsārs rāvis vaļā nevis Imantu Kalniņu, bet Madonas apkārtnes melodijas. Stāstījis, kā viņa organizētā Vidzemē pirmā folkloras kopa Madonas skandinieki brauc pie teicējām, mudinājis arī ceļabiedrenes interesēties par sava novada dziesmām. 

Šie vārdi atrada dzirdīgas ausis. Iveta stāvēja pie folkloras kopas Klinči šūpuļa Jēkabpilī, drīz vien kļuva par tās vadītāju. 80.gadu otrajā pusē folkloras ansambļi auga kā sēnes pēc lietus. Sākumā no sirds aizrāvusies ar šīs kustības idejām, kādā brīdī Iveta no tās sāka distancēties. 12 gadus vispār nedziedāja. Kāpēc? Folkloristu repertuārs šķita pārāk popsīgs, orientēts uz masu gaumi, ne autentiskumu. Nebija intereses par virzienu, ko Ilga Reizniece nosauca par postfolkloru: aranžētām dziesmām jaukai laika pavadīšanai, ļoti brīvām interpretācijām. 

«Kā iemācīties dziedāt kā viņas?» Iveta tomēr nav spējusi tikt vaļā no domām par Sēlijas, Latgales un suitu teicējām, kuru daudzbalsīgie dziedājumi, unikāli ne tikai Latvijā, jau sāka izzust. Līdzīgi dziedāja vienīgi rīdzinieka Sergeja Olenkina grupa Iļjinskaja pjatņica. 

Iveta pirms vairāk nekā 10 gadiem sāka iet uz Sergeja un viņa sievas Natālijas nodarbībām. Satika tur vēl vienu latviešu meiteni Aiju Rozentālu. «Toreiz bija tāds jocīgs uzskats: krieviem ir cita fizioloģija, viņi dzied citādi. Un vecās sievas savukārt tā dzied tāpēc, ka ir vecas,» Iveta stāsta pilnā nopietnībā. Viņas izlēma pierādīt, ka tā nav tiesa. 

«Saucamā balss», «lielā balss», «tautas balss», «baltā balss». Tradicionālā dziedāšanas maniere, kas katrai tautai, protams, ir sava, arī saukta tiek dažādi. Aija un Iveta avīzēs nelika sludinājumus: «Vokāli instrumentālais ansamblis uzņem dalībnieces, kas grib dziedāt «lielajā balsī».» Pati atnāca Vineta Romāne, kura Krustpilī bija darbojusies Klinčos, nu dzīvoja Rīgā. Indru Mētru atveda nu jau ekssaucēja Aija Rozentāla. 

Vēl vienu sākotnējā Saucēju piecnieka dalībnieci Mariannu Auliciemu Iveta 1991.gadā bija satikusi Latvijā, 3×3 nometnē, bet dažus gadus vēlāk ar viņas protekciju spēlējusi kokli kultūras dienās Brisbenā, Austrālijā, kas tolaik bija Mariannas mājas. 

Saucējas sāka satikties 2003.gadā, nosaukumu izdomāja trīs minūtes pirms pirmā koncerta 2004.gada martā: pēc analoģijas ar emigrācijas latviešu kopu Zviedrijā Vilcējas. «Mums bija uzstādījums, ka visām ir jāspēj būt saucējām. Nevis kā dažās grupās, kad labākais dziedātājs sauc, un pārējie tikai piedzied,» uzsver Iveta. 

Pateicoties šim treniņam, Saucēju dāmas tagad spēj muzicēt dažādos sastāvos: no astoņām, cik viņu ir pašlaik, līdz dažkārt tikai divām. Indra ar Kristīni nupat divatā nomičojušas kādu līgavu. Saucēju «tautas balss» ir skanējusi arī bērēs. «Lai kāds nepārprot, tas mums nav peļņas avots, dziedam savējiem, pazīstamiem,» piebilst Signe. «Krematorijā skan skaisti: «Dvēselīte iet pie Dieva dziedādama…»» 

Kā teicējas jaunībā
Viņas nav profesionālas mūziķes, ikdienā lielākajai daļai ar mūziku patiesībā nav īpaša sakara. Vineta ir PR speciāliste, Marianna – emigrācijas muzeja kuratore, Signe Pujāte – Kultūras ministrijas ierēdne, Vija Veinberga – konferenču tulce. Kristīne Jansone vada valodu kursu uzņēmumu, Janta Meža strādā Latvijas Dabas muzejā, Indra Mētra ir datordizainere, Ieva Tihovska un Iveta Tāle – lektores attiecīgi Latvijas Mūzikas akadēmijā un Kultūras akadēmijā. 

«Un par tautastērpiem neprasīsi?» dāmas pašas pavaicā, sapurinādamas apģērbu, ko uzvilkušas par godu intervijai. Ne visām saucējām skapī karājoties elegantas sievietes atribūts – mazā melnā  vakarkleita, bet tautastērps gan, viens vai pat divi. Kristīnes Alsungas tērps, mantots no vecmāmiņas, kas pirms kara mācījās Kaucmindes institūtā, atgriezies no Amerikas, kur to aizveda omītes draudzene. Kristīne pati noadījusi tautastērpa zeķes un roku sildītājus – maučus, bet Vineta 16 gadu vecumā izšuvusi Krustpils kreklu. Vijai Zemgales tērps ar pašas šūtiem brunčiem bijis mugurā savās kāzās. Indra balto Abrenes goda kārtu tādam pašam nolūkam gribējusi aizņemties no krustmātes, kura, padzirdot par iemeslu, to aizkustinājumā uzdāvinājusi. Bet Indras vecmāmiņai Jadvigai Lācei Lazdukalnā, Balvu novadā, 90 gadu vecumā klausoties Saucēju pirmo disku ar Latgales dziesmām, smaidījusi katra sejas krunciņa: «Pazaklausīs, tu mouki dzīduot!» 

«Drīkst stāstīt?» Iveta paskatās uz kolēģi. «Ar Indru bija tā, ka viņa sākumā vienkārši rūca. Bija tā – varēs vai nevarēs? Bet tagad viņa ir viena no spēcīgākajām saucējām.» 

«Viņa nerūca, viņa meklēja savu balsi. Šīs dziesmas ir citādas nekā parastās, visi tie intervāli…» aizstāvībā metas Vineta. «Skatoties uz Indru, es tagad zinu, kādas bija Latgales teicējas jaunībā.» 

Viņa gan ir vienīgā šajā kopā, kura jau bērnībā iepazinusi etnogrāfisko dziedāšanas manieri. Indras vecmāmiņa kopā ar citām sievām uzstājās visās savas puses kāzās. «Mani kāzās parasti apdziedāja – man bērnībā tas tā nepatika, tie vārdi kaut kādi nesmuki bija. Beigās izrādās, ka tas ir kaut kāds gods,» piemin Indra. 

«Bet atceries savu video – vecmāmiņa īsi pirms nāves gultā dziedāja kristīgās Dieva dziesmas. Tas bija tik brīnišķīgi!» iesaucas Iveta. «Turklāt tie saļmi, ko Latvijā vēl dzied, skaitās arhaiskāki nekā citās Eiropas valstīs.» 

Saucēju meitenes skandējušas saļmus arī savas pirmās skolotājas, Ziemeļlatgales teicējas Margaritas Šakinas vīra bērēs. «Atej svots gors, Dīvs radeituojs, dvieseļu apskaidrynuotuojs…» viņas uzdzied. 

Astoņdesmitgadīgā Margarita sastapta Ogrē, uz kurieni viņa pārcēlusies no Viļakas. Ar savām dziesmām jutusies vientuļa, bēdājusies, ka svešajā malā pat baznīcas draudze dzied klusiņām, ne kā dzimtajā pusē, kur dziesma caur sirdi aiziet debesīs. 

«Sākumā centāmies dziedāt pēc iespējas spēcīgāk, forsēti,» Iveta atceras Saucēju pirmās stundas pie Margaritas. «Kad viņa iedziedas, tev vienkārši nolaižas rokas. Skaņa rezonē, balss skan kā zvans pāri mums, brēcējām.» 

Mariannas un Margaritas tikšanās bijušas īpašas ne vien ar to, ka «skolnieces» vīrs Džeremijs tajā laikā ārpusē auklēja sešus mēnešus veco dēlu Matīsu. «Viņas abas dzied, un var jau redzēt, kad Marianna ļoti cenšas. Koncentrējas, atkārto automātiski,» stāsta Iveta. «Margarita viņai sēž cieši blakus un saka: «Taidu pylneiguoku bolsu, taidu pylneiguoku!» Un pēkšņi Mariannai sāk skanēt!» 

Barontēva budēlīši
Deviņos darbības gados Saucējas ir koncertējušas daudzās valstīs, nākamā gada 27.aprīlī uzaicinātas sniegt 50 minūšu koncertu Parīzē Theatre de la Ville. Viņas ir izveidojušas Viļakas, Liepnas, Kārsavas, Nīcas un Bārtas, Sēlpils un Vārnavas koncertprogrammas. Pēdējā no tām tapusi pēc 1891. un 1923.gada Jurjānu Andreja un Emiļa Melngaiļa ekspedīciju pierakstiem, kurus atdzīvinājuši pašu meiteņu «lauka pētījumi». «Gan Jurjāna, gan Melngaiļa ekspedīciju piezīmēs ir pieminēti konkrēti cilvēki un mājas Sēlijā. Nolēmām aizbraukt apskatīties – kas tagad tur ir. Daudzās mājās atradām dzimtu tiešos pēctečus,» stāsta Iveta. «Piemēram, satikām Jurjāna līdzstrādnieka Pētera Slikšāna mazmazdēlu, ieguvām iespēju izmantot fotoarhīvu, ko bija savācis Melngaiļa teicēja Friča Apsalona dēls Arnolds.» 

Uz Dziediet, meitas, vokorā vāka ir bilde no šā krājuma: trīs Sēlijas meitenes 1911.gadā. Saucējas spēj identificēties ar viņām, piemin, ka ik pavasari kopā ar domubiedriem un ģimenēm brauc uz Sēliju rotāt un gavilēt. Paugurainajā reljefā starp meža ielokiem dziesmas ar raksturīgajiem beigu izsaucieniem «i, ja, jai» skanot pavisam citādi nekā pilsētā, telpās. Vēl labāk, ja viena Saucēju grupa nostājas vienā pakalnā, otra – otrā, bet no krūmiem piebalso lakstīgala. 

Arī vasaras saulgriežus viņu ģimenes bieži pavadījušas kopā. Agrāk braukušas uz slavenajiem folkloristu Jāņiem Ērgļu pusē, Saulcerītes Vieses Seskos, pēdējos piecus gadus daļa Saucēju pulcējās Mariannas atjaunotajās senču mājās pie Saldus, bet šogad satikšoties mūzikas izdevniecības Lauska vadītāju Jura un Dainas Zalānu sētā Cēsu novadā. 

Jāņi ir svētki, kas jābauda pulkā. Kaut gan Saucēju repertuārā ir arī citiem nezināmas saulgriežu dziesmas, viņas nav tik pārņemtas ar savu misiju, lai nostātos bariņā un koncertētu. 

«Jāņus jau svin visi – bet pie Jantas Mežas mēs arī Lieldienas nosvinējām tautiski,» pastāsta Kristīne Jansone. «Un starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu kādā darba dienas vakarā vienmēr ejam čigānos.» Katru reizi tiek izvēlēts kāds cits rajons, pēdējoreiz – ap Miera ielu. Saucēju kompānijai ar bērniem ragavās iznācis iet cauri Lielajiem kapiem. «Budēlīši… Jūs laikam uz Meža kapiem pie Barontēva?» izdvesis kāds ceļā satikts onkulis. Laba doma – gājušas budēļos pie Krišjāņa Barona. 

Atslēgšanās no stresa. Laba mūzika, šķiet, nākusi no zemes dzīlēm. Jo ilgāk dzied «tautas balsī», jo sintētiskāks liekas ierastais radio repertuārs, viņas cita caur citu stāsta par savu motivāciju jau gandrīz 10 gadus turpināt šo hobiju. Poliglote Vija Veinberga, kas daudz strādā ārpus Latvijas, atceras, kā komandējumos Francijā un Anglijā, īrētajos dzīvokļos dziedājusi Saucēju repertuāru. Puspantu rāvusi vaļā vienā, puspantu – otrā balsī, pat mēģinājusi ierakstīt vienu balsi diktofonā un otru dziedāt līdzi. «Ja ilgi neesi dziedājis, tev šausmīgi to vajag.»

Skatos uz viņu caur filmām

Posted on jūnijs 20, 2012 by - Personība

20 gados, kopš vairs nav Jura Podnieka, par viņa darbiem māca kinoskolās. Viņa vārdā ir nosaukta filmu studija, bet Podnieka dēlam Dāvim izaugusi meita Alise

Jura Podnieka studija no Kaķu mājas Vecrīgā jau labu laiku pārcēlusies uz Citadeles ielas galu pie Vanšu tilta. Vienā ēkā ar Eiroparlamenta deputāta Alfrēda Rubika Latvijas Sociālistiskās partijas biroju. Rubiks gribēja aizkavēt Padomju Savienības krahu, Podnieka filmas dokumentēja perestroikas procesus. Nez ko par šo likteņa ironiju teiktu latviešu ievērojamākais kinodokumentālists, kurš skatās no bildes pie savā vārdā nosauktās studijas sienas. «Visi tie paši cilvēki,» saka Podnieka kolēģe Antra Cilinska. Telpā ienāk skaņu režisors Anrijs Krenbergs. Režisore Vaira Strautniece sēž pie datora. Pēc liktenīgajiem 1992.gada Jāņiem Podnieka komanda, ko pusotru gadu iepriekš jau bija izpluinījusi asiņainā apšaude Bastejkalnā, kur izdzisa Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes dzīvības, steidzās uz Kuldīgas pusi novērst nenovēršamo. 

Tur 23.jūnijā no niršanas Zvirgzdu ezerā nebija atgriezies Juris, kurš, pirms tam sešus gadus filmējot Padomju Savienības šķelšanos, bija ieguvis izdzīvotāja slavu. 

Nejaušības skumīgākā spēle
Ierakstot Google meklētājā Zvirgzdu ezera vārdu, iznirst vairāku viesu māju reklāmas. Youtube  ielikts amatierfilmas rullītis ar laimīgiem piknikotājiem, kas pie ūdenstilpnes makšķerē, ucina mazuļus un iemet pa graķītim. 

Jurim Podniekam tuvie cilvēki skaistajam mežezeram brauc ar līkumu. Vaira Strautniece stāsta, ka centusies sameklēt Leonīdu: vīru, kas liktenīgajai peldei Jurim iedeva akvalangu ar fabrikas brāķi un pienācīgi nenoregulētu mehānismu. Paziņas Kuldīgā atbildējuši – Leonīds dzīvo ārzemēs. Tiesāts netika, bet nav varējis izturēt sašutumu, kas pār viņu vēlās pēc tautā mīlētā režisora Jura Podnieka nāves. 

Arī montāžas režisore Antra Cilinska šajos divdesmit gados pie Zvirgzdu ezera nav atgriezusies. Reizēm kā ļaunu murgu atceroties ar kolēģiem pie ezera pavadīto nedēļu, kamēr Podnieks tika meklēts. «Tas ir kino vērts pasākums, ko pat īsti nevar ne aprakstīt, ne pastāstīt. Emociju sakāpinājums, situācijas absurdums bija milzīgs. Pēkšņi Cilinska zemessardzei kliedz: vajag visas ostas noslēgt, jo kāds ekstrasenss ir pateicis, ka Juri pa kluso izvedīs no kādas ostas.» 

Podnieka kolēģi no sirds ticējuši, ka viņš vēl ir dzīvs, pēc tam sapratuši, ka šīs meklēšanas dienas viņiem bija augstāko spēku atvēlēts psihoterapijas laiks. Varēja samierināties ar zaudējumu nevis, gauži lejot asaras, bet darbībā. 

«Es neticu nelaimes gadījumam,» 2010.gadā izdotajā žurnālistes Tatjanas Fastas grāmatā Juris Podnieks. Vai viegli būt elkam? saka viņa asistents Aleksandrs Demčenko. Ne Jura akvalanga maska, ne harpūna, kas bija viņam rokās, nav atrasta. Pēc astoņu dienu gulēšanas ezera ūdeņos mirušais izskatījies tā, it kā būtu tur tikko nonācis. 

«Es nešaubos par to, ka viņu novāca,» grāmatā citēts arī Jura dzīvesbiedres Elgas Podnieces brālēns Aigars Liepiņš. Viņš kopā ar tolaik 17 gadus veco Podnieku dēlu Dāvi bija pavadījuši Juri līdz ezera malai, gaidīja atgriežamies. Liepiņa argumenti ir citi: padomju specdienesti 1992.gadā vēl nebija beiguši darbu, Podnieka kinomateriāli par 1991.gada asiņainajiem notikumiem Viļņā un Rīgā agonējošajam režīmam bija vissmagākā apsūdzība. Viņa studijas veikums rezonēja pasaulē, pat traģiskā 24.jūnija vakarā Podniekam Kaķu mājas birojā bija sarunāta tikšanās ar amerikāņu žurnālistiem. 

Lai gan Juris tikai vienreiz bija niris ar akvalangu, viņš bija izcils peldētājs, trenējies sporta pieccīņā. Tajā 23.jūnijā vienreiz iznirstam ezera vidū viņu vēl redzēja dēls Dāvis. Neapzinājās, ka tēva mājiens ar roku, visticamāk, bija nevis sveiciena žests, bet sauciens pēc palīdzības. Juris Podnieks izgājis cauri Kalnu Karabahai, līdis uzsprāgušajā Černobiļas 4.reaktorā, izvairījies no OMON, atvedot Viļņas 1991.gada 13.janvāra slaktiņa materiālu, skrējis starp trasējošajām lodēm Bastejkalnā, bijis blakus mirstošajam Andrim Slapiņam un palicis dzīvs. Filmējot riska zonās, sakari ar Podnieku mēdza pārtrūkt, bet kolēģos valdīja dīvains miers. Visi zinājuši, ka Juris atkal kaut ko izdomās, «uzpeldēs». Neviens nekad nebūtu ticējis, ka šis rūdītais vīrs varētu iet bojā tik banāli – paņemt svešu, nepārbaudītu akvalangu un uz visiem laikiem ienirt ezerā. «Cilvēki negrib samierināties ar lielas personas nāves bezjēdzību. Labāk domāt citās kategorijās,» notikušo tagad rezumē Jura labākais draugs, filozofijas profesors Andris Rubenis, kurš, starp citu, bērnībā ar Podnieku iepazinās treniņos peldbaseinā. 

«Nejaušības skumīgākā spēle,» viņš saka par Jura nāvi. Liktenīgajos Jāņos Rubenis nebija Latvijā, bet gan Berlīnē, atceļā no studijām Minhenē. «Kāpēc tu neatbrauci dažas dienas agrāk?» zinot, ka Rubenis, Podnieks un trešais draugs mākslinieks Jānis Krievs vienā kompānijā Jāņus bija sagaidījuši daudzu gadu garumā, jautāja paziņas. Rubenim un Krievam, tāpat kā Podnieka dēlam Dāvim, Jāņi kopš 1992.gada vairs neesot svinamo dienu sarakstā. 

Pasaules slava jau bija
«Es biju klāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc nekad neesmu ticējis nekādām sazvērestības teorijām. Redzēju, ka viņš ir izsmelts, apmulsis,» sava versija ir Dāvim Podniekam. Tēvu, viņaprāt, piemeklēja tāds pats kara veterāna sindroms, par kādu filmā Vai viegli būt jaunam stāstīja bijušais Afganistānas kareivis. «Nē, es negribu teikt, ka tā bija apzināta rīcība: aiziet no šīs dzīves,» saka Dāvis. «Nāve jau nesaistās tikai ar fizisku bojāeju, bet arī ar dvēseles stāvokļa izmaiņu, enerģijas trūkumu. Manuprāt, tieši tas visnopietnāk izskaidro, kāpēc viņš gāja bojā ezerā.» 

Seši pēdējie gadi Jura Podnieka dzīvē, pēc viņa dēla domām, pagāja kara režīmā, arī mājāspalicējiem – viņam un mammai Elgai – gaidīt ziņas no «frontes līnijas» bija satraucoši. Ģimenē nebija diskusiju, ir vai nav Podniekam vērts riskēt. 

Vienīgais no jauno PSRS kinodokumentālistu plejādes viņš bija spējis iekļūt Rietumu tirgū, par procesiem padomju republikās sūtīja materiālus britu producentiem. Bijušais žurnāla Ogoņok redaktors Ļevs Guščins, kas rakstīja scenāriju Podnieka filmai Mēs – eposam par dzīvi sociālisma lielvalstī 80.gados – no Maskavas sūtītā e-pastā  stāsta, ka  viņa draugs, komponists Ļoša Ribņikovs esot pasviedis Podniekam «ieejas biļeti» Anglijā: producenti Veroniku Bodnareku. 

Tomēr šo biļeti nopirkt Podnieks spēja pats. 1987.gadā Maskavā uz filmu Vai viegli būt jaunam stāvējušas milzīgas rindas, pēc Ļošas ieteikuma Ļevs Veroniku ir aizvedis uz vienu no seansiem. Britu producenti pēc tam vairs nav vajadzējis pārliecināt par Podnieka talantu. Sākotnējā iecere par 45 minūšu filmu gan izvērsusies Mēs piecās sērijās. «Juris bija ļoti aizrautīgs  cilvēks, viņš vienkārši nespēja apstāties,» man raksta Ļevs Guščins. Viņaprāt, starptautiskajā praksē Mēs joprojām ir unikāls gadījums: racionālie rietumnieki radikāli maina plānus, jo redz, ka nepazīstamā režisora materiāls ir brīnišķīgs. «Žēl, ka Jura dzīve tik pēkšņi aprāvās. Viņš tiešām bija pasaules slavas pašā sākumā,» krievu žurnālists pabeidz vēstuli. 

Podniekam kā dokumentālistam jau bija pasaules slava. Bet darbā un dzīvē viņš bija dziļi noguris – Jura draugs Andris Rubenis oponē Guščinam un atbalsta Dāvja Podnieka versiju. Kinorežisors atklātās sarunās ar Rubeni izteicies, ka tik intensīvi strādājot, viņam nav bijis laika ne savām domām, ne improvizācijai. Viņš sevi šaustījis, ka dokumentālajā kino jau atkārtojot pats savus gājienus. Pirms liktenīgajiem notikumiem ir gribējis tikt ārā no šā apburtā loka, braucis pie mākslinieka Ilmāra Blumberga runāt par Raini, par Jāzepu un viņa brāļiem, ko cerējis pārvērst aktierkino. Līdz 1992.gada 23.jūnijam jauns posms Podnieka radošajā dzīvē vēl nebija sācies. Rubenis, pazīstot viņu, saka: arī nogurums var dzīt ekstrēmos. Gribas kādu šoku, gribas sevi šādi «pārlādēt». Bet dzīves robežas ir tik trauslas… 

Mazmeita laimes krekliņā
Jura Podnieka nāve nebija tikai individuāla drāma. Dēls Dāvis, kurš no 14 gadu vecuma pa vasarām strādājis tēva filmēšanas grupā, atzīstas: ja nebūtu šī notikuma, viņš, visticamāk būtu kinoindustrijā, nevis uzņēmējs, kāds ir tagad. 

Arī Podnieka studijai draudēja nogrimšana, režisora kolēģiem bija jātiek pāri krīzei, 1991.gada janvāra zaudējumiem pieplusojot vēl vienu, absurdumā visdramatiskāko. Par laimi, Juris viņiem bija sagādājis kapitālisma rūdījumu: sadarbība ar britiem  deva ieskatu, kā neatkarīgas studijas darbojas ārzemēs, kā pelna naudu. Lai arī neoficiāli Podnieka studija bija atdalījusies no Rīgas kinostudijas jau 1990.gadā, tieši liktenīgajā jūnijā viņš bija sācis gatavot papīrus tās juridiskajai neatkarībai. Nebija tikai izšķīries par nosaukumu. 

«Īstenībā unikāli, ka mēs vēl esam,» saka Antra Cilinska. «Darbojamies ar animāciju, dokumentālajām filmām, strādājam pie aktierfilmu projektiem. Adaptējam un filmējam arī reklāmas. Un mēģinām vecās Podnieka filmas izdot DVD, ir jau gatavs Krustceļš, Vai viegli būt jaunam, Strēlnieku zvaigznājs. Tūlīt būs gatava Mēs.» 

Jura Podnieka filmas māca pasaules kinoskolās, viņa studija regulāri saņem par to liecības: e-pastus raksta studenti, kas saviem pētījumiem vēlas iegūt materiālus. Pēdējā bijusi kāda ungāru meitene. Dzelzs priekškara krišanas 20 gadu jubileja savukārt nesusi ārzemju producentu interesi par filmas Mēs materiāliem. Podnieka kolēģi kārtējo reizi sapratuši viņa unikalitāti. «Brīdī, kad Latvijā šķita ļoti svarīgi filmēt katrā mastā uzvilto sarkanbaltsarkano karogu, viņš skatījās tālāk, vērtēja  procesus plašākā mērogā,» secina Cilinska. 

«Man liekas fascinējoši, ka daudziem cilvēkiem viņš ir kaut kas īpašs. Daudzi, ar ko esmu runājusi par viņu, pat nevar ietērpt vārdos, kāds viņš bija – harisma…  Tas ir interesanti, ka cilvēks var atstāt tādu efektu uz citiem,» saka Alise Podniece. Jurim Podniekam vienmēr būs tikai 42 gadi, bet viņa mazmeitai šovasar paliks tikpat, cik viņas tēvam Dāvim, kad gāja bojā vectēvs. 

«Nezinu, kāds Dāvis bija 17 gados, bet viņam nācās pieaugt, kad nomira Juris. Ar manu mammu viņi apprecējās 19 gadu vecumā, es piedzimu, kad viņiem bija 20. Laimes krekliņā, apvalciņā,» Alise smaida. 

«Vai svarīgi intervijā minēt manu vecumu, nevar to apiet?» nekad man vēl tā nav jautājis kāds padsmitnieks. Negribot sagraut cilvēku ilūzijas, ka viņa ir vecāka,  pamato 11.klases skolniece. Alises blogā ir ar analogo kameru bildētas melnbaltas, «pieaugušas» fotogrāfijas, no 13 gadu vecuma viņas mīļākais izdevums ir Rīgas Laiks, viņa darbojas žurnāla draugu biedrībā, pat ir izdomājusi kādu tā rubriku. Ir beigusi arī Ditas Rietumas izveidoto kinoskolu. 

Alise vizuāli ir ļoti līdzīga Jurim Podniekam, apkārtējie to ir teikuši, laikam tāpēc viņa bērnībā bieži iztēlojusies, ko abi runātu, ja viņš būtu dzīvs. «Cenšos viņu iepazīt caur filmām, skatos uz viņu pilnīgi citādāk nekā citi. Skatos arī, kā viņš ir strādājis ar materiālu, vidi, cilvēkiem, kā ir būvējis filmu visā tās garumā.» 

«Pagaidiet, kad šie jaunieši paši novecos, tad vēsturiskie notikumi kļūs daudz, daudz tuvāki,» Alises atklāti atzīto, ka viņas vienaudži Podnieka filmas, izņemot varbūt Vai viegli būt jaunam, vairs nezina, atspēko vectēva draugs Andris Rubenis. «20 gadi pēc vēsturiska notikuma 16 gadu vecumā nav nekas, vajag attālināties, lai to varētu ieraudzīt. Padomājiet – ko uz paklāja redz kaķis, un ko redz pieaudzis cilvēks?»