Dziedāsim kā tās vecās tantes, izlēma pulciņš jaunu sieviešu. Saucējas nu aizdziedājušās līdz otrajam kompaktdiskam un mūzikas festivāliem ārzemēs
Kultūras akadēmijas dārzam, kur notiek folkloras grupas Saucējas mēģinājums, blakus ir daudzstāvu dzīvojamā māja. Tikko dāmas sāk dziedāt, klaudz logi. Viņas jau pieradušas – vieni tos aizver, otri, tieši pretēji, atver.
«Balsu spēks un varēšanas pamatīgums, kas izraisa sajūsmu, apbrīnu, pietāti un lepnumu,» Saucēju nesen iznākušo disku Dziediet, meitas, vokorā anotējis komponists Juris Karlsons. Skaņas intervāli, tā sauktās sekundas, viņu dziedājumā var būt tik disonējoši, ka astoņas balsis brīžam savijas sirēnas spēkā. Gruzijā, kur daudzbalsīgajai dziedāšanai ir pavisam citi principi, latviešu rotāšanas dziesmas apbrīnotas, reizēm labsirdīgi pavilktas uz zoba. «Atceros – braucām autobusā, un mikrofons sāka pīkstēt, bet kāds gruzīns saka: «O, latviešu tradicionālā dziedāšana!»» smejas Vineta Romāne, viena no astoņnieka.
Dvēselīte iet pie Dieva
Kopas vadītāja Iveta Tāle Saucēju pirmo impulsu spēj saskatīt jau 80.gadu sākumā, Imantdienās. Divas draudzenes, deviņpadsmitgadīgas meitenes, izlemj, ka nebojās skaisto pēckoncerta noskaņu, spraukdamās līdz jumtam piebāztā autobusā, kādā atbraukušas uz Piebalgu no Rīgas. Vecāku mājas Krustpilī sasniegs kājām. Jaunības maksimālismā nepadomā, ka 100 kilometru patiesībā ir daudz. Par laimi, līdzās viņām bez balsošanas nobremzē auto. Logā parādās bārdaina seja. Piedāvā aizvest vismaz līdz Ērgļiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.