Dizaineru pāris MAREUNROL’S ir pirmie no Latvijas, kas iekļuva prestižās Parīzes modes nedēļas oficiālajā programmā. Mārītei Mastiņai un Rolandam Pēterkopam tā bija laba ziņa, jo tikai šā gada jānvārī viņi sasniedza to briedumu, kad modi sāka uztvert arī kā biznesu un nodibināja savu firmu
Jūnija pēdējās dienās Parīzē nav viegli. Nupat sākusies vasaras izpārdošanas sezona, un trotuāri ir pilni ar cilvēkiem, kas cits citam dauza stilbus ar cietiem papīra maisiņiem. Daudzi vienkārši izgājuši ielās, lai baudītu sauli, jo pēc nožēlojami pelēkā un drēgnā maija un jūnija beidzot ir atnākusi īsta vasara. Un tam visam pa vidu steidz arī modes speciālisti, kuri dažās dienās cenšas apskriet daudzas adreses un izsijāt dizaineru piedāvājumu nākamā – 2013.gada pavasara un vasaras sezonai vīriešu garderobē.
Īsā ieliņā nedaudz sāņus no centrālā Marē rajona galvenajām pieturvietām rindojas vairākas mākslas galerijas. Gleznas uz kādu laiku no tām izspieduši apģērbi. Logos salīmētas pagaidu norādes, kuru dizaineru kur meklēt. Rue du Perche 15.numura namā melni burti vēsta, ka šī ir pagaidu mājvieta dānim Henrikam Vibskovam, un zem viņa mazliet mazākā šriftā pieteikts latviešu dizaineru pāris.
Principā rādīt savas modes kolekcijas Parīzē nav aizliegts nevienam. Noīrē telpas, dali skrejlapas, pūt taurē vai vēl kā citādi piesaisti uzmanību. Daži modes dizaineri no Latvijas līdz šim tā arī darījuši. Šoreiz visa būtība slēpjas vārdā «oficiāls». MAREUNROL’S ir pirmie no Latvijas, kas iekļauti Parīzes vīriešu modes nedēļas oficiālajā programmā.
Piecās pēdējās jūnija dienās vairāk nekā 40 ietekmīgākie un bagātākie modes nami rīkoja skates. Vēl aptuveni 30 zīmoli, lielākoties iesācēji, rīkoja oficiālas prezentācijas. Franču modes ģēnijs Žans Pols Gotjē varēja atļauties rīkot gan vienu, gan otru.
MAREUNROL’S ar nodomu izvēlējās īsu prezentāciju pagrabtelpās.
Pirmie komplimenti
16 koka pakāpieni pa vītņu kāpnēm lejup. Divās balti krāsotās istabās uz metāla pakaramā sarindota visa MAREUNROL’S kolekcija. Uz grīdas novietoti balti kvadrātveida paliktnīši ar kurpēm. Uz plaukta saliktas it kā brāzmainā vējā sastingušas kapuces. Projektors uz sienas maina attēlus, kuros kolekcija ar modeļiem safotografēta uz pustumsā slīgstošas Jaunā Rīgas teātra skatuves.
Svelmainā laikā atrasties pagrabstāva telpās nav nemaz tik slikti. Pēc trīs dienas iepriekš piedzīvotā drudža, no kura neizbēgt, kolekciju laižot tautās, sestdienas pēcpusdienā MAREUNROL’S jeb Mārītei Mastiņai un Rolandam Pēterkopam dažas stundas ir mierīgas. Rīta pusē bija ieradušies veikalnieki no Austrālijas.
Tāds ir jau iepriekšminētā vārda «oficiāls » ieguvums, proti, ir mainījušies spēles noteikumi: nevis tu ej pie kāda, bet citi nāk pie tevis.
Protams, nav tik rožaini, kā varbūt izklausās no malas. Lai atbrauktu uz Parīzi, Mārīte un Rolands pieteicās Kultūrkapitāla stipendijai, kas daļēji sedza ceļa izdevumus, un viņi varēja atļauties nakšņot viesnīcā, nevis šauros draugu dzīvokļos, kā tas gadījies agrāk. Apģērbus, apavus un aksesuārus Francijā par velti piekrita nogādāt pasta kompānija Airos. Atbalstīja arī dažas privātpersonas, kuras nealkst īpaši afišēties.
Aptuveni 80-100 cilvēkiem, kas atnāca uz prezentāciju, netika dalītas tā dēvētas dāvanu somiņas ar komplimentāriem pašreklāmas niekiem. Bija šampanietis, vīns, apelsīnu sula un minerālūdens. Modeļus atrada, vienkārši izejot Parīzes ielās un medījot jaunos puišus, kuri bizo pa dizaineru skatēm. Par velti piekrita izlīdzēt astoņi, atnāca seši. Prezentācija notika galerijas pirmajā stāvā, pēc tam viņi atgriezās zemstāvā, kas oficiālajā programmā tiek dēvēts par «showroom». Daudzi zīmoli modes nedēļas laikā speciāli izvēlas slēpties pagalmos, bēniņos, pagrabos vai aiztaisīt logu slēģus, jo showroom ir paredzēti tikai speciālai publikai – iepircējiem.
Tā teikt, sauso atlikumu varēs novērtēt pēc kāda laika, taču jau pirmajās dienās pēc prezentācijas Mārītei un Rolandam bija prieks, ka par viņiem ir izrādīta interese.
Fotogrāfijas publicēja Nowfashion.com, kas sevi raksturo kā «pirmā mājaslapa, kas tiešsaistē ziņo par pašām svarīgākajām modes skatēm pasaulē», un par kuru Rolands piebilst: «Šis ir svarīgākais links, ko visi čeko, lai redzētu jaunumus modes nedēļas laikā.»
Kolekciju atnāca novērtēt pārstāve no amerikāņu izdevuma Women’s Wear Daily, kas tiek raksturots kā «modes Bībele» šajā industrijā strādājošajiem speciālistiem, tostarp, tirgotājiem, ražotājiem, finansistiem un reklāmistiem.
Īsu recenziju jau tūlīt pat pēc prezentācijas publicēja arī blogs A Shaded View on Fashion by Diane Pernet. «Domas rosinoša, sapņaina un smalka kolekcija», bet Mārīte un Rolands ir «šarmanti un liegi».
Kas domāts ar «liegi», es varu iedomāties – galvenais runātājs gan dažādos pasākumos, gan arī intervijā ir Rolands. Viņa balss ir rāma un pieklusināta. Nekādas izrādīšanās, jo «vispār mums nepatīk runāt pašiem par sevi».
Nevis veiksme, bet cītīgs darbs
Mārīte un Rolands modē ir jau vairāk nekā desmit gadu – kopš mācībām Lietišķās mākslas koledžā. Dizaineru duets dzima 3.kursa laikā, kad viņus uzaicināja piedalīties ikgadējā Rīgas festivālā Mode. Māksla. Mūzika.
Kad vaicāju, kā viņi īsti sāka strādāt kopā, ir mulsums un jokošana. «Kaut kā tā arī sākām…» saka Rolands. «Sēdējām vienā solā. Man liekas, ka varbūt bija tā: tu kaut ko darīji, un es tev gāju palīgā,» turpina Mārīte un sāk smieties: «Tad jau laikam labi palīdzēju. » – «Jā, laikam tā arī bija,» atbild Rolands.
Zīmolu MAREUNROL’S viņi aktīvi izmanto kopš 2005.gada. Abu vārdu saīsinājums (ārzemnieku mēlēm nevedas ar «Mārīti») ir jāraksta kopā, ar lielajiem burtiem un jālieto latviskais «un». Viņus kaitina, kad pašmāju mediji «un» vietā ieliek «&».
Var droši teikt, ka jau vairākus gadus viņu talantu ir pavadījusi arī veiksme. Divus gadus pēc kārtas – 2006. un 2007.gadā – viņi saņēma Latvijas stila un modes balvu kā gada labākie dizaineri. 2006.gada Spēlmaņu naktī atzīti par labākajiem kostīmu māksliniekiem par darbu divos iestudējumos – Naži vistās Dailes teātrī un Mehāniskais apelsīns Nacionālajā teātrī. Paši gan iebilst: «Nevienas balvas iegūšanu mēs neuzskatām par veiksmi. Tas ir likumsakarīgs cītīga darba rezultāts.»
Turpinot studēt Latvijas Mākslas akadēmijā un pusotru gadu arī Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā Beļģijā, viņi veidojuši tērpu kolekcijas, kurās vispirms acīs krīt ekstravagantie aksesuāri un kas gandrīz katru reizi parādītas konceptuālās foto sērijās vai īsfilmiņās.
2006.gada kolekcijas Naktsmurgi filmiņā, ko veidojusi māksliniece Kristīne Kursiša, tērpus papildina pa gaisu lidojoši šķīvji un tasītes, kleita, kas ar visu valkātāju izžauta uz veļas auklas, un miniatūri pilsētas rajoniņi, kas uzbūvēti ap modeļu galvām, ap kurām pat riņķo mazas mašīnītes.
2007.gadā tapušās džinsu kolekcijas blakusrota ir vairākkārt palielinātas aristokrātisku kundzīšu cepures 18.gadsimta stilā – uz to platajām malām pietiek vietas mazām mēbelēm un citiem sadzīves objektiem.
2008.gada kolekcijas Privātdetektīvs stāstu izstāsta īsa filmiņa film noir stilistikā, kurā varoņi valkā milzīgas melnas parūkas (tās vēlāk kļuva par Instrumentu mūziķu skatuves aksesuāriem).
2010.gada kolekcijā Epizode 1 drūmās krīzes nospiestajiem cilvēkiem atkal pacelties palīdz no koka darināti putni.
Pirmajā acu uzmetienā no malas tas viss var izskatīties kā lidināšanās kaut kur mākoņos, un šīm ārišķībām ir maz saistības ar to, ko cilvēki var valkāt ikdienā. Taču līdzīga pieeja ir daudziem dizaineriem – uzkrītoši aksesuāri tikai paspilgtina kolekcijas ideju.
«Mūsu šovi var izskatīties pēc avangarda, bet patiesībā tā visa ir valkājama mode,» viņi teikuši kādā agrākā intervijā.
«Mums ir būtiski katrai apģērba detaļai piešķirt jēgu un nozīmi, un mūsu mērķis ir radīt tādu apģērbu, kas pats pauž stāstu un dzīvo savu dzīvi,» viņi papildina tagad.
Protams, īpašs stāsts ir arī jaunajai kolekcijai Epizode 2, ko abi veda uz Parīzi. Mārītes un Rolanda iedvesmas avots bija 80.gadi, Padomju Savienības pēdējā desmitgade, kad radošiem cilvēkiem bija liegta izteiksmes brīvība, tāpēc daudz kas tika pateikts dzejas, literatūras, mūzikas zemtekstos. «Liepiņš, Kalniņš, Kulakovs, Pērkons. Vecā sistēma vēl eksistēja, bet jau bija jūtamas pārmaiņas,» skaidro Rolands.
Uz iebildi, ka paši tolaik vēl bija bērni, viņi saka – tomēr šo to atceras.
No vilnas, kokvilnas, zīda, poliestera un ādas darinātos vīriešu apģērbus papildina iestīvinātas, spītīgas kapuces, ko nav spējuši noraut valdošie vēji. Īpašs aksesuārs ir šalle, kas principā ir konceptuāls mēteļa priekšpuses atveidojums iestīvinātā audumā – vērīgākie pamanīs līdzību ar 1982.gadā atklāto Andreja Upīša pieminekli pie Kongresu nama Rīgā. Kā īpašas galvas rotas ir gadumijas tradīcijā izlietās laimes, kas krietni vien lielākā formātā veidotas sadarbībā ar jauno tēlnieku Ginteru Krumholcu.
Uz ādas jakas, šortiem un apaviem ar karstspiedi iestrādāts pašu pārveidots Rīgas panorāmas siluets uzreiz atgādina kādreiz populāro piezīmju blociņu vākus. Pašam Rolandam pirkstā ir stilizēts Nameja gredzens, kas aptver trīs pirkstus un atgādina kasteti. Nameja motīvs kā sprādze rotā arī dažus kolekcijas apavus.
Vai pašiem šķiet, ka izdevies notvert 80.gadu auru? «Grūti uz šādu jautājumu atbildēt. Tas jāprasa citiem,» saka Rolands.
Jāatzīst, ka nākamais pavasaris un vasara MAREUNROL’S skatījumā apģērbos būs diezgan tumšs. Brūnā, pelēkā un melnā krāsa dominējusi arī viņu iepriekšējās kolekcijās. Mārīte gan iebilst: «Man liekas, ka beidzot mūsu apģērbos ir ienākušas krāsas,» un norāda uz tumši pelēka zīda krekliem ar rozā un violetiem lāsumiņiem, tumši ziliem uzvalkiem un vienu sportisku kostīmu ar melnbaltu rakstu.
Beidzot sava firma
«Ir diezgan grūti izskaidrot mūsu darba procesu. Tas ir impulsīvs. Pirmais – definēt, ko vēlamies ar jauno kolekciju pateikt. Mēs esam divi dizaineri, kuri strādā kopā, tātad ir divi viedokļi, ar kuriem jātiek galā. Esam divi atšķirīgi cilvēki. Viens ir vairāk konstruktīvs, otrs – emocionālāks un jutekliskāks,» 2009. gada beigās viņi skaidroja Londonā izdotam modernā dzīvesstila žurnālam Wallpaper. Jāpiebilst, ka konstruktīvais ir Rolands.
«Kāda ir jūsu darbu dalīšana?» jautāju viņiem Parīzes pagrabstāvā.
«Nekonkrēta. Es nevaru precīzi pateikt, kurš ko dara,» atbild Rolands. «Ja es tev tagad kaut ko paskaidrotu, tad pēc kāda laika saprastu, ka tas nemaz nav pareizi.»
«Varbūt kopumā es vairāk strādāju ar aksesuāriem, » piebilst Mārīte.
Konkrēti šai kolekcijai apavi vairāk bijuši Rolanda ziņā.
Kas ir grūtāk – veidot sieviešu vai vīriešu apģērbus?
«Varbūt sieviešu, jo vairāk darba jāiegulda detaļās. Toties var eksperimentēt ar siluetiem, materiāliem, griezumiem. Savukārt vīriešu modē ir trauslas līnijas, ko nevar pārkāpt, lai tas neizskatītos komiski.»
Parīzes modes nedēļa nav vienīgais MAREUNROL’S šāgada jaunums. Janvārī viņi beidzot bija nonākuši līdz atziņai, ka savs zīmols ir jāpārvērš par biznesu.
«Pēdējos trīs gados bijām strādājuši tikai projektu līmenī,» tostarp – piedalījušies Prāgas kvadriennālē, Terni starptautiskajā modernās mākslas festivālā Itālijā, teātra festivālā Čīlē, darinājuši kostīmus Latvijas Nacionālās operas iestudējumam Jevgēņijs Oņegins. «Protams, tas ir forši, bet gribas kaut kādu pamatu. Uznāca nostalģija pēc kaut kā sava.» Turklāt Rolands atceras, ka kaut kad agrāk esot izteicies – visticamāk, savu biznesu sāks taisīt ap gadiem 30. Vispirms vajag «izdzīvot, kļūdīties, saprast». Šogad abiem paliek 30.
Firmā viņi ir trīs: Mārīte, Rolands un Annika Vītola, kas studējusi modes komunikāciju Londonā un tagad atbild ne tikai par zīmola komunikāciju, bet pilda arī menedžeres un finanšu vadītājas pienākumus.
Starp citu, veikalnieku pasūtījumi bijuši arī pēc iepriekšējo gadu kolekcijām, «bet godīgi atteicām. Mums nebija vēlmes pievērsties biznesam.» Šad tad kundēm darinājuši, piemēram, džinsus pēc individuāla pasūtījuma un pārdevuši par Ls 140-150. Tagad to dara arvien retāk, jo tas aizņem daudz laika.
«Līdz šim neesam bijuši aktīvajā biznesā un nekad to neesam izcēluši par savu uzdevumu. Tagad ir sajūta, ka jādomā kaut kas jauns. Protams, nav tā, ka mēs sākam pētīt, kas varētu būt populārs nākamajā vasarā vai ziemā. Nav tā, ka mēs galvā analizējam, kas patiktu vidējam pircējam. Mēs turpināsim savu ceļu konstrukcijās, piegrieztnēs.»
Viņi apzinās, ka Latvijas modes tirgus ir mazs, taču tas neesot trūkums, bet gan ieguvums. «Tas ir labi, jo piespiež doties pasaulē.»
Šajā ziņā iekļūšana Parīzes modes nedēļā jaunajai firmai ir nākusi pašā laikā. «Rīgā biznesmeņi uzskata modi par mākslu, bet mākslinieki uzskata modi par biznesu. Parīze ir vidusceļš.»
Tiesa, nonākšanai modes industrijas galvaspilsētā ir sava priekšvēsture, kurā svarīga loma ir iepriekš pieminētajai Diānei Pernē. Mūždien tikai melnā ģērbtā un parasti aiz melnām saulesbrillēm paslēpusies amerikāniete, kas tagad dzīvo Parīzē, ir ieguvusi kulta modes kuratores un žurnālistes slavu. Savu blogu viņa velta «jauno un talantīgo modes dizaineru un mākslinieku atbalstam, jo zinu, cik grūti ir izsisties neatkarīgajiem».
Tādā veidā nejauši vai varbūt tomēr likumsakarīgi krustojās Diānes un MAREUNROL’S ceļi. Mārīti un Rolandu «melnā kundze» pirmoreiz pamanīja džinsu konkursā Itālijā 2007.gadā. Gadu vēlāk viņi paši aizsūtīja Privātdetektīva īsfilmu uz Diānes rīkoto modes filmu festivālu. Mēnesi vēlāk visi trīs nejauši sastapās izstādē Zviedrijā. Uzaicināja Diāni uz Rīgu.
Izturot aptuveni tūkstoš pretendentu atlasi, 2009.gada pavasarī Mārīte un Rolands tika uzaicināti uz Jēras festivālu Francijas dienvidos – finālistos iekļūst 10 modes dizaineri un 10 fotogrāfi. Tur klāt bija arī Diāne. Viņas pašas ar mobilo tālruni safilmētajos videofragmentiņos, kas ievietoti blogā, abi latviešu dizaineri ir burtiski zaudējuši valodu, kad ar Privātdetektīva kolekciju kļuva par dubultlaureātiem, izcīnot divas galvenās balvas un 30 000 eiro prēmiju.
Šī nauda viņiem kopš tā laika palīdzējusi bez problēmām pārlaist krīzi, «pat pabeigt kursa darbu». Pusi naudas bija atļauts tērēt jaunai kolekcijai, ar ko jāatgriežas festivālā nākamajā gadā.
Tomēr pats galvenais Jēras ieguvums – viņus atcerējās franču modes industrijas darboņi un pavēra durvis uz Parīzes modes nedēļu.
Palīdzēja arī Parīzes galerijas augšstāva kaimiņš un draugs dānis Henriks Vibskovs, kas pats uz skatēm Francijas galvaspilsētā dodas jau desmit gadu un ir vienīgais skandināvs Parīzes modes nedēļā. Latvijas Nacionālās operas apmeklētāji nesen viņa kā kostīmu mākslinieka darbu varēja redzēt multimediālajā iestudējumā Kara daba. Dānis bija arī tas, kurš mudinājis MAREUNROL’S pamēģināt startēt Parīzē. Vienojās, ka latviešu zīmols iekārtosies minētajā pagrabstāvā zem pazīstamāka dizainera, jo tas palīdzēs virzīt iepircēju plūsmu.
Labā ziņa par iekļaušanu oficiālajā programmā saņemta pa telefonu, «kad iepirkāmies Rimi,» atceras Mārīte.
Vēl viens Oņegins
Jau pāris dienu pēc atgriešanās Rīgā no Parīzes Rolandam jālido uz Sanktpēterburgu, kur viņš ir kostīmu mākslinieks operas Jevgēņijs Oņegins iestudējumam Mihailova teātrī (par scenogrāfi uzaicināta Monika Pormale, režisors – ukrainis Andrijs Žoldaks. Pirmizrāde ieplānota oktobrī).
«Ļoti labi,» viņš pavisam īsi rezumē, kā jūtas pēc debijas lielajā modes nedēļā. Interese no veikalnieku pārstāvjiem ir bijusi, un tagad atliek gadīt zvanus vai e-pastus ar konkrētiem sadarbības piedāvājumiem.
Noprotams, ka MAREUNROL’S apģērbi nav lēti, taču konkrētas cenas viņi atturas nosaukt, jo cena, kas parādīsies veikalā, būs pavisam cita, nekā tā, kas tiek piedāvāta iepircējiem. «Showroom ir tikai pirmais solis sadarbības izveidošanā.»
Vēl tuvākajā laikā abiem ir jāmeklē jauns dzīvoklis. Tā jau kļuvusi par sava veida tradīciju – pēc katras kolekcijas pārcelties uz jaunu mājokli, kur pietiek vietas arī darbnīcai. Neko lepnu un dārgu. Paši gatavi kaut ko piekrāsot vai pielabot. Privātdetektīvs tapa dzīvoklī Alberta ielā, krīzes nomāktā Epizode 1 – Andreja Upīša pasāžā, jaunā Epizode 2 – Dzirnavu ielā. Diemžēl parasti «konkrētajā vietā esam pārstrādājušies tik ļoti, ka vairs negribas to atcerēties». Tā teikt, sienas vairs nepalīdz. Bet modes industrijas ritenis liek jau domāt un ķerties pie 2013.gada rudens/ziemas kolekcijas.
