Lielu daļu dzīves Jānis Rukšāns veltījis, ceļojot pa pasauli un meklējot savvaļas sīpolaugus. Viņa roku darbs ir pasaulē lielākā krokusu kolekcija un šogad izdotā krokusu enciklopēdija. Un nu Rukšāns pošas meklēt jaunas sugas
Nav citas vietas, kur dažos desmitos kvadrātmetru ir tik liela krokusu daudzveidība kā Jāņa Rukšāna siltumnīcā Pārgaujas novadā. Pusotra tūkstoša krokusu paraugu! Atklātas 236 krokusu sugas, ap 200 no tām ir viņa kolekcijā. Uzcirties baltā kreklā un ar žilbinošu smaidu, Rukšāns lepni pavēsta: «Tā ir lielākā krokusu kolekcija pasaulē. Otras tādas nav.»
Lielākā daļa krokusu, tāpat kā citas sīpolpuķes, ir savvaļā uzieti. Rukšāns ir atklājis 31 krokusu sugu – atveda no ekspedīcijām, iestādīja. «Piemēram, šeit ir viens vēlu ziedošs krokuss no Grieķijas. Līdzās ir redzams, kāds šis krokuss izskatās, audzis Maķedonijā. Pagaidām uzskata, ka tā ir viena un tā pati suga. Taču esmu pārliecināts, ka zem viena nosaukuma slēpjas divas dažādas sugas, un šī ir pavisam cita, jauna,» spīdošām acīm stāsta pieredzējušais sīpolpuķu kolekcionārs un selekcionārs. Nupat martā iznākusi viņa smagum smaga un krāšņa grāmata The World of Crocuses. Tās titullapā ierakstīts: «Šis darbs ir mana dāvana Latvijai tās simtgadu jubilejā.»
Smalkumu mīļotājiem
Jānis Rukšāns ir piedzīvojumu meklētājs. Kopš jaunības ir klīdis pa mežiem un pļavām, kāpis kalnos un pabijis tuksnešos, lai atrastu kādu sīku puķīti.
Vēl marta sākumā bija ekspedīcijā uz Grieķijas salām, no kurām atvedis, iespējams, pāris jaunas krokusu sugas. «Jau [evolūcijas teorijas pamatlicējs, dabas pētnieks Čārlzs] Darvins pierādīja, ka vienai un tai pašai sugai, augot izolēti dažādās salās, izveidojas savas īpatnības, līdz tūkstošiem gadu laikā rodas jauna suga,» Rukšāns pamato. Ceļojot pa pasauli, viņš ir atklājis un aprakstījis ap 40 jaunu sīpolaugu sugu. Cik jaunu šķirņu selekcionējis, neesot skaitījis. «Ja ņem visas puķes, tad, domāju, pie tūkstoša,» saka krokusu, narcišu, tulpju, cīrulīšu un citu puķu selekcionārs.
Viņa siltumnīcā savvaļas krokusi zied līdzās selekcionētajiem. Botānikas analfabētam neizprast, kuri ir dabas, kuri – cilvēka radīti brīnumi. Smaržas reibina, gar acīm metas dzeltens un zils, lillā un balts. «Šis, ar svītrainu ziedlapu ārpusi, ir manējais. Man ļoti patīk Harijs Poters, nosaucu šo krokusu par ‘Azcabans Escapee’ jeb Azkabanas bēgli (Azkabana Ketlīnas Džoannas Roulingas grāmatās ir cietums – red.),» paskaidro Rukšāns. «Visus jauno šķirņu nosaukumus dodu angļu valodā, jo ar citiem dārzniekiem un botāniķiem sazinos šajā valodā.»
Rukšāna atklāto sugu un izveidoto šķirņu puķes augstu vērtē pasaules skaistāko dārzu īpašnieki, botānisko dārzu veidotāji un kolekcionāri, kuri spēj saskatīt sīkas nianses ziedu un lapu izskatā. Viņa sīpolpuķu pircēji lielākoties ir Lielbritānijā, Vācijā, Japānā, Itālijā un ASV. «Smalkumu mīlētāji. Tādi, kuri var atļauties samaksāt 500 mārciņu par vienu sniegpulkstenīti,» nosaka Rukšāns, atsaucoties uz kādā Lielbritānijas puķu katalogā redzēto jaunas sniegpulkstenīšu šķirnes cenu. Tās ziedi esot rozā nokrāsā.
Bet Rukšānam ir rozā krokusi, atvesti no Kirgizstānas! Tā gan nav jauna suga, tikai Crocus alatavicus mutācija. Bet, pēc Rukšāna vārdiem, ja vien gribētu, arī rozā krokusu varētu pārdot par vairākiem simtiem eiro. Tikai Rukšāns negrib. «Lai aug!» viņš saka. «Varbūt vēlāk, kad nebūs vairs spēka pašam strādāt, pārdošu.»
Ik pa laikam nopūšas, ka puķes prasa daudz darba. Ne velti visus paša selekcionēto narcišu sīpolus pārdeva holandiešu lieltirgotājiem. Vairs nebija dukas rakt, mēslot, cīnīties ar kaitēkļiem un slimībām. Bet var redzēt, ka gara auguma vīram ar plato smaidu un tik lielām plaukstām kā lāpstas nav lielāka prieka, kā skatīties uz sīkajiem, siltumnīcas caurvējā viegli trīsuļojošajiem ziediņiem. Ar tiem saistās visa viņa dzīve.
Brīvdomātājs
Jānis Rukšāns sakās nezinām, kā viņš, audzināts komunistu ģimenē, izauga par brīvdomātāju un puķu mīli. Viņa vecāki iepazinās Otrā pasaules kara laikā Krievijā. Mamma Berta tur nokļuvusi, bēgot no nacistu armijas Latvijā, bet tēvs bija no Krievijas latviešu ģimenes. Lai gan tēvu 1937. gadā Lielā terora gados nošāva, Hugo Rukšāns daļu mūža dzīvoja kā pārliecināts komunists, kuram uzticēja vadīt tādus ideoloģiskos izdevumus kā Dadzis, Zvaigzne, Literatūra un Māksla un Padomju Latvijas Komunists.
«Kad darbojos Vides klubā, LNNK, Latvijas Tautas frontē un [Latvijas Tautas frontes izdevumā] Atmodā, visi brīnījās, kā komunistam Rukšānam var būt tāds traks dēls. Staigāju ar krekliņu, uz kura bija Brīvības piemineklis ar uzrakstu «Tēvzemei un brīvībai». 1991. gadā tēvs jau bija Doma laukuma barikādēs, taču pirms tam, padomju laikos, viņš bija pārliecināts komunists, un es viņam strīdējos pretī,» atceras Rukšāns. Sarāvis izspūrušās uzacis, viņš domā, domā, bet tā arī neatrod atbildi uz jautājumu, kas viņam deva dūšu apšaubīt ģimenē un skolā mācīto. Lai gan bija mājās atradis Ulmaņa režīma ekonomista Marģera Skujenieka grāmatu un citus mātesmātes saglabātos pirmskara izdevumus, šaubās, vai brīvdomība radās grāmatu iespaidā. Kamēr tēvs uz Rakstnieku savienības piešķirtā zemes gabala Murjāņos cēla vasarnīcu, puika bieži klīda pa apkārtnes mežiem un nesa mājās cīrulīšus, vizbulītes, zeltstarītes un citas puķītes. Gribēja mācīties Bulduru dārzkopības tehnikumā. «Visas manas intereses saistījās ar dabu. Kad vecāki teica, ka jābeidz vidusskola, uztaisīju kluso protestu – nemācījos! No teicamnieka kļuvu par divnieku karali. Tad vecāki saprata, ka nav vērts mani pieturēt pie mājas, un es aizgāju uz Bulduriem,» ar prieku atceras Rukšāns.
Tur viņš, pilsētas inteliģences atvase, iemācījās i govis slaukt un zirgu iejūgt, i zāli ar izkapti pļaut un ar traktoru braukt. Viss patika! Diplomdarbu rakstīja biškopībā un pēc skolas palika strādāt tehnikumā par biškopības laborantu. Vēlāk radās iespēja veidot karjeru Salaspils Botāniskajā dārzā. «Bet man nebija bremžu runāt pretī priekšniecībai,» smiedamies atceras Rukšāns.
Maskavā kādā konferencē iedraudzējies ar holandiešu sīpolpuķu audzētājiem, un, kad viens no viņiem atbraucis uz Rīgu un Jānim priecīgi sauca: hello, mister Rukšāns!, Botāniskā dārza darbinieku sapulcē kāds kliedzis, ka «tādi rukšāni jāpa-triec ar sūdainu koku».
Lepns vīrs būdams, jaunais biologs izmantoja iespēju aiziet no darba ar augstu paceltu galvu – atsaucās uz žurnāla Dārzs un Drava piedāvājumu strādāt redakcijā. Pēc četriem gadiem kļuva par žurnāla redaktoru. Gandrīz 20 gadus strādājot žurnālā, arvien vairāk aizrāvās ar sīpolpuķēm. «Varbūt tāpēc, ka sīpolpuķes bija pirmie augi, ko atnesu no meža mājās. Tie bija cīrulīši, labi ieauga.» Viņam vienmēr patikušas savvaļas puķes. Studiju gados Latvijas Lauksaimniecības akadēmija pētīja savvaļas tulpes un iespējas, tās krustojot, radīt jaunus hibrīdus. «Vidusāzijā kalnos biju atradis savvaļas tulpes. Maziņas, man patīk,» viņš saka, vienā teikumā iekodējot divas savas mūža kaislības – ceļojumi un mazas sīpolpuķes. Aptuveni 80% savas kolekcijas augu viņš ir atradis dabā.
Pa kalniem un salām
Rukšāna pirmā ekspedīcija bija 1971. gadā uz Karpatiem. Tallinas Botāniskā dārza sīpolaugu sektora vadītāja Aino Paivela bija izstāstījusi, kur Karpatos var meklēt savvaļas krokusus, un Jānis viens pats, uzmetis mugursomu plecos, devās uz Ukrainu. «Atradu vienu unikālu eksemplāru, atvedu mājās, un, lūk, tas kalpoja par pamatu vienai no slavenākajām manis radītajām krokusu šķirnēm ‘Carpathian Wonder’,» Rukšāns parāda baltu krokusu, kuram katras ziedlapiņas galā ir purpurviolets V veida ķeksītis. Rukšāna jaunajā monogrāfijā lasāms, ka ‘Carpathian Wonder’ pieder pie Crocus heuffelianus sugas, kuras dažādās krāsu formās viņš atradis pirmajās ekspedīcijās 70. gados.
Viņš atceras, ka toreiz, kad ar stopiem mēģināja aizkļūt līdz kalniem, vienmēr izveidojās «fantastiskas sarunas» ar vietējiem iedzīvotājiem. «Aizkarpatos iekāpju autobusā un šoferītim krieviski saku, ka man vajag tādu un tādu kalnu ceļu. «Ņičevo ņe znaju. Ostanovki est, vihoģi!» viņš krieviski atbild, ka neko nezina, ir pieturas, katrs pats zina, kur izkāpt. Bet tad, saprazdams, ka neesmu no vietējiem, sāk prasīt, no kurienes atbraucis. «Ā, no Latvijas,» šoferītis saka, «jūsējie krieviem pēdējā karā kārtīgi deva piesmēķēt.» Smejos: «Protams! Tāpat kā jūs. Ļoti mīlam krievus!» Šoferītis un pasažieri skaļi smejas: «Karsti mīlam, karsti!» Tad man vēlreiz apjautājās, kādu taciņu vajag, un pēdējo kilometru līdz tai brauca ļoti uzmanīgi, lai pareizajā vietā varētu izkāpt.»
Rukšāns stāsta, ka krokusi aug, sākot no Atlantijas okeāna piekrastes Portugālē un Atlasa kalniem Āfrikas ziemeļrietumos līdz pat Ķīnai. Vistālāk uz rietumiem no Latvijas viņš bijis Portugālē, uz austrumiem – Kazahstānā pie Ķīnas robežas. Tie aug gan mežā ēnainās vietās, kur zeme ir mitra, gan kalnu pļavās, klinšainās vietās un arī tuksnešos.
«Šis ir atvests no Portugāles,» Rukšāns rāda augu ar gaiši violetām ziedlapiņām. «Nosaucu par Crocus duncanii sava angļu drauga Braiena Dunkana vārdā. Viņš mani uzaicināja uz Portugāli, kurā jau pirmajā dienā atklāju jaunu sugu.» Lai palīdzētu apjaust, ka tas nemaz nav viegli, Rukšāns stāsta, kā šajā pavasarī meklējis krokusus trijās Grieķijas salās. Vienā ieradies apmēram trīs nedēļas par vēlu – pavasara ziedi jau bija noziedējuši. Otrā salā krokusi bija pilnziedā, bet trešajā ieradies nedēļu par vēlu, ar lielām grūtībām savācis paraugus herbārijam.
Tikai aiz mērķtiecības Rukšāns jaunas sugas ir atradis Atosa kalnā, kas ir pareizticīgo reliģiskais centrs, mūku dzīvesvieta un kurā var ierasties tikai pa ūdens ceļiem, iegūstot īpašas atļaujas. Vienu gadu aizbraucis uz Grieķiju, bet vētras dēļ netika mūku valstībā. Aiz neko darīt kāpis kalnos, bet tur – jauna krokusa suga.
Nākamajā gadā atkal devies uz Atosa kalnu mērķtiecīgi lūkoties pēc kādas jau 1944. gadā atrastas krokusa sugas, kura, pēc Rukšāna pārliecības, nepareizi identificēta. Diemžēl kalni tādi, ka piekļūt piejūras pļavām neiespējami. Taču vienā pussalas vietā viesstrādnieki, kas restaurēja klosterus, bija atstājuši būvgružus. Pa tiem caur kazeņu džungļiem aizrāpies līdz pļavai. Tur meklētais krokuss ziedēja. Izrādījās – tiešām jauna suga. «Tā ir liela cūcene – trāpīties īstajā vietā un laikā,» saka Rukšāns. Viņš ir rūdīts garos pārgājienos un joprojām kāpelē pa kalniem. Visu sarunu divu stundu garumā viņš nenoguris stāv kājās.
Jauna suga vai tikai pasuga – par to botāniķi var gadiem strīdēties, pētot smalkas, ar acīm grūti saskatāmas atšķirības. Savukārt neparastas krāsas, kas pievilina profānus, viņus maz interesē. «Mutācijas,» paskaidro Rukšāns. Pēc Černobiļas kodolkatastrofas Igaunijā esot atrastas dzeltenas vizbulītes ar pildītiem ziediem, Norvēģijā – baltas pildītās vizbulītes, arī Latvijā mazās tulpes 1987. gadā ziedējušas neparasti lieliem ziediem. Neliels radiācijas daudzums stimulē augu attīstību, liels rada izmaiņas hromosomās. Taču, kā skaidro Rukšāns, daba ir konservatīva. Tā cenšas atjaunot dabisko lietu kārtību. Ja mutācija ir maza, dabai izdodas izlabot bojājumu un atjaunot auga agrāko izskatu.
Viss mūžs – grāmatā
Pēdējos gados kolekcionārs brauc ekspedīcijās biežāk nekā jaunībā. Kur steidzaties, Rukšāna kungs? «Maz laika atlicis,» viņš atbild nopietni. Septiņdesmit pirmo mūža gadu dzīvojot. Ar domu, ka jāsteidz izdarīt svarīgākie darbi, Rukšāns pirms dažiem gadiem nolēma sarakstīt monogrāfiju par krokusiem. Arī sieva Guna Rukšāne, ko Jānis sauc par Gunīti, mudināja saņemties un piefiksēt visu dzīves laikā atklāto par krokusiem. Kurš cits to varētu izdarīt? Bet, kad Jānis pajautāja izdevniecībai Timber Press, kas pirms deviņiem gadiem izdeva Rukšāna Burried Treasures: Finding un Growing the World’s Choisest Bulbs, vai izdos monogrāfiju par krokusiem, atbilde bija: «Not profitable» – nav izdevīgi. Lai gan viņa piedzīvojumu un ceļojumu aprakstu grāmata 2008. gadā bija viens no populārākajiem Timber Press izdevumiem, tās vadītājiem bija pārliecība, ka diez vai daudzus interesēs viss iespējamais par krokusiem.
Skotijas alpu dārzu klubs gan bija pretējās domās un sarīkoja ziedojumu vākšanas akciju Rukšāna grāmatai. Pāris mēnešos nauda tika savākta, un tepat Latvijā izdota 568 lappuses bieza ilustrēta enciklopēdija par visiem pasaules krokusiem, kurā ir ne tikai sugu apraksti, bet arī precīzas norādes, kur tās aug dabā, kā pētīt un audzēt dārzā.
Nelielajā Rukšānu namiņā Jānis paver durvis uz mazu istabu, kas piekrauta pilna kastēm. Visi 1000 The World of Crocuses eksemplāri atvesti uz mājām. Izvelk biezo grāmatu ar baltiem krokusiem uz vāka, uzliek plaukstu un saka: «Tas ir manas dzīves apkopojums.» Gandrīz trešdaļu grāmatu Rukšāns jau izsūtījis pa pasauli, nāk pieprasījumi no Austrālijas, Vācijas, Lielbritānijas dārzniecības un botānikas grāmatnīcām, biedrībām un botānisko dārzu veikaliem. «Mani pazīst dārzkopji visā pasaulē,» droši saka Rukšāns, kurš ikdienā ar citiem interesentiem sazinās angliski un, pēc paša vārdiem, par augiem biežāk domā angliski nekā latviski.
Kad Rukšāns aizveda vienu no krokusu enciklopēdijām Latvijas Universitātes Botāniskajam dārzam, tā jaunais vadītājs Toms Andersons ieminējies, vai viņš nebūtu ar mieru dārzam piešķirt daļu sīpolaugu kolekcijas. Rukšāns uzreiz piekrita. Lai visi var priecāties! Un pats? «Es mazliet sev kaut ko atstāšu,» Rukšāns pasmaida un sāk apcerēt, ka viņam ar Gunīti arī bez sīpolpuķēm laukos dzīve būs laba. Gan jau ar pensiju iztikšot. Gunītei esot ap 200 peoniju un tikpat daudz flokšu un hostu šķirņu. Audžumeita Līga brauc palīgā. Zināmā mērā Rukšāna darbu turpina meita Ilze Rukšāne, ainavu arhitekte. Otra meita Dace Rukšāne gan jau bērnībā, jautāta, vai kļūs par dārznieci, teikusi: «Es jau neesmu traka!» Viņa ir rakstniece, kuru tomēr, gluži tāpat kā tēti, aizrauj mežonīgā daba. Putnu vērotāja.
Tomēr, lai kā Rukšāns mēģinātu iestāstīt, ka jūtas noguris un laiks atpūsties, nekas par to neliecina. Ienācis mājās, viņš nekavējoties sāk cilāt kastes ar paša gatavotajiem sīpolaugu herbārijiem. Jaunatklāto krokusu sugu herbāriji sagatavoti sūtīšanai uz augu un kultūraugu ģenētikas institūtu Gaterslēbenē Vācijā. Pārējo augu herbārijus viņš sūta uz Gēteborgas Botāniskā dārza herbāriju krātuvi. Botānikā kāda jauna suga tiekot atzīta tikai tad, ja tās atklājējs var savu atklājumu apliecināt ar eksemplāra herbāriju un precīzu aprakstu. Nu, lūk, Rukšānam no iepriekšējām ekspedīcijām saglabājušās vēl neaprakstītas sugas. 10. aprīlī viņš atkal dosies ekspedīcijā uz Irānu. Meklēt jaunus krokusus.
