45 gadu vecumā kultūras darbiniece Guna Rukšāne kļuva par puķu audzētāju. Tagad ar vīru Jāni saimnieko katrs savā mājā un rūpējas katrs par savām ziedu šķirnēm. Un viens otru uzmundrina rakstīt grāmatas
Aiz auto loga nozib skaistais Ungura ezers un bijusī Ungurmuižas kungu māja, ceļš drīz vien uzved pakalnā. Zem riteņiem noskrapst akurāts akmeņu klājums. Pagalma vidū, lauku sētai netipiski, priecīgi šalc apaļa strūklaka. Kā seriālā Neprāta cena, saku saimniecei Gunai Rukšānei. «Tur tāds mazs motoriņš. Man patīk ūdens. Tas nomierina. Mazliet tā kā uzbudina, bet arī relaksē,» viņa attrauc.
Jaunrūjās nekladzina vistas un nevirmo kūtsmēslu smārds. Guna, smaidīga, adītā lina kleitā, ar etnogrāfisku čūskgalvu kaklarotu, vairāk atgādina pilsētnieci. «Kāzu tērps. Tieši 17 gadu manam linam. Man šausmīgi patīk ģērbties, zīmēties un pucēties,» viņa smejas. «Tagad man jau ir gatavs 13.gadsimta letgaļu tērps. Ar visu sagšu.» Vīrs Jānis Rukšāns arī sev esot pasūtījis etnogrāfisko kostīmu, tas vēl tapšanas stadijā. Guna gan jau vienreiz tautās zibinājusi zvaigžņoto seģeni. «Teicu: varbūt kāds mani vēlāk uzraks, brīnīsies – lūk, arī 21.gadsimtā šādi apbedīja latviešus,» viņa runā pilnā nopietnībā. Jaunākā meita Līga pārjautājusi: «Mamm, un tu tiešām tā domā? Un to visu zem zemes?»
Gunai atbildi nav bijis ilgi jāmeklē: «Jā, kad tu sagribēsi, varēsi tādu taisīt sev. Katram savs.»
Ilze, tu drīksti vēl vairāk!
Apejam goda apli pa pagalmu. Vienā pusē tam kaimiņa iesēto miežu druva, otrā – siltumnīca, kuras plēvei vaigu piespiedušas Gunas milzīgās lilijas. Dažādu krāsu zvani aug arī zem klajas debess. Tuvāk mājai, koku paēnā – ēnu mīlošie Āzijas augi hostas. Stādīti pēc Jāņa Rukšāna, slavenā dārzkopja un selekcionāra, ieteikuma, radot lielāko kolekciju Latvijā. 140 šķirņu! «Ir pat tā bijis, ka es ar hostām esmu izstādi taisījusi,» stāsta Guna. «Cēsīs veidoju krāsaino lapu ūdenskritumu – katra lapa citāda, un aizmugurē lilijas. Man jau patīk arī izstādes taisīt: iztēlē redzu, kā izskatīsies.»
Viņa dārzkopību sākusi ar hostām, tad pievienojušies flokši, lilijas, narcises. «Ja es gribētu, varētu diezgan lielus laukus ieriktēt,» Guna runā ārēji nevērīgi. «Bet, tā kā es esmu zaļais cilvēks, saku: kas ir mazs, tas ir skaists. Lielražošana ir cita opera. Kā jau ar visu, es, protams, ar šo lietu esmu aizrāvusies,» viņa atkal priecīgi nosmejas.
Krāsainās, bet cimperlīgās ūdensrozes, kas aplūkojamas baseinos turpat siltumnīcā, bijusi nodeva saimnieces mīlestībai uz ūdeni. Vēl tagad zied peonijas un Sibīrijas īrisi, un to visu dienu pēc mūsu tikšanās uz Rukšānes Raiskuma pagasta Jaunrūjām brauks skatīties ekskursanti.
Viņas vīra Jāņa saimniecībā Stalbes pagasta Pulkās atvērto durvju diena bija jau 22.aprīlī. Un atkal – katram savs. Jāņa kolekcija ir nozīmīga ne tikai Latvijas, bet pasaules mērogā, viņš audzē pavasara sīpolpuķes, kalnu ekspedīcijās paša vāktus retus eksotus.
Guna, par kuras nopietno dārznieces karjeru telefonsarunā pārsteigumu paudusi pat vecākā meita Una Ulme, mūsu sarunas laikā ap savām un vīra puķēm īpaši nelallinās. «60 gados cilvēkam ir daudz notikumu, un runātāja es esmu makten diža,» viņa brīdina, glāzē paskalinot bērnu atvestu sausu balto jāņogu vīnu. «Godīgi sakot, vietējie iedzīvotāji augstu vērtē tikai tos, kas piepeši ir tikuši vai nu televīzijā, vai žurnālos,» nosaka. «Par mani ir bijuši sižeti vietējā, Vidzemes televīzijā. Aizkustinoši, kad tos palaiž arī «lielajā» televīzijā. Tad uzreiz jūt, ka tevi ciena tā stingrāk.»
Guna izstāsta epizodi. Zvanījusi paziņa no LNT – vai viņai tuvumā nav kāda skola, ko taisās slēgt? Viņa iesaukusies: «Ir!» Iedevusi direktores koordinātas. Pēc intervijas šī dāma bijusi dziļi nelaimīga. «Guniņ, ja tu zinātu, kā mani ņēma priekšā – kā es drīkstu televīzijā runāt bez priekšnieka akcepta?» Rukšāne viņu mierinājusi: «Ilze, tu drīksti vēl vairāk. Skolu tāpat aizslēgs un jaunu darbu tev tāpat neiedos. Vismaz esi aizstāvējusi savas skolas godu.»
Tad Gunai pašai iznācis iet pie priekšnieka – kā nojaušams, pagastveča, kas nobāris direktori. «Iedomājies, kāda visatļautība valda!» viņš sācis kratīt sirdi. Rukšāne iespraukusies: «Bet, ja tu vari iedomāties, tad es tur esmu pie vainas.»
Redzi, tas ir tas taisnības cīnītājas gēns, ko man Dievs devis – viņa noskalda. «Tu visu laiku par kaut ko iestājies. Vai nu esi par, vai pret, bet visu laiku esi sociāli aktīvs. Tā nav mutes palaišana, bet dzīvības izpausme. Ieinteresētība jebkurā jautājumā. Tu tak dzīvo šeit un tagad, un tikai vienreiz!»
Lieli putni, abi knābjam
Lauku māju Guna esot gribējusi vienmēr. Malēniete, no Alūksnes rajona Mālupes, mācījusies Gaujienas internātskolā, ravējusi kolhoza vagas. Leģionāra meita, kurai nav bijis noslēpums, kas ir Vorkuta, tomēr bijusi komjaunatnes aktīviste, jo tā varēja kaut ko panākt. Izdevās arī. Pabeigusi vidusskolu tajā padomju gadā, kad visa programma bija sabāzta eksperimentālajās 10.klasēs, viņa 16 gadu vecumā izturēja konkursu universitātes Juridiskajā fakultātē – 11 cilvēki uz vienu vietu. «Redzēju, ka komisija pārrunās smejas par mani,» viņa atceras. «Bet es biju kārtīga, labi audzināta komjauniešu sekretāre, kura gribēja cīnīties, lai sabiedrībā nebūtu noziedzības.»
Ironiskā kārtā šī paraugmeitene kļuva par Rīgas hipiju. Kursa vecākais Ivars Kress Gunu ievedis slavenajā kafejnīcā Kaza, un pēc pāris mēnešiem viņa tur bijusi sastopama regulāri: sarkanās velveta biksēs, lielā vīriešu kreklā, tenisa čībās un prievīti ap pieri. Tādu viņu sastapa pirmais vīrs Arvīds Ulme, tolaik Putriņš.
Aizejot praksē uz cietumu, Gunas sapnis par kalpošanu padomju likumdošanai bija līdz galam izsapņots. «Milzīga, tāda kā skolas zāle, gultas vairākos stāvos. Iedomājos, kā cietumnieki vakarā iet gulēt. Tu tur pat neesi skudra, kurai tomēr ir sava kārtība. Esi tārps. Vai tārps kādreiz ilgosies būt labāks? Viss sagruva.»
Pabeigusi pilnus četrus kursus, sekmīgā studente atteicās rakstīt diplomdarbu. Visi teikuši: tu esi traka! «Bet man bija viegli – knapi 20 gadi, visa dzīve vēl priekšā. Jā, un man tak taisījās dzimt Unīte. Viņu gaidīju ārkārtīgi lielā mierā. Patiesībā esmu pateicīga hipiju dzīves uztverei: nu, par ko tu štellējies, nekas taču nav noticis!»
Dzīvojot Mālpilī ar mazo Unu, Guna uzzināja, ka netālajos Murjāņos ir darbs māksliniekam noformētājam. Zīmēšanu viņa nekad nav speciāli mācījusies, bet pietiekusies un pieņemta, afišas un planšetes zīmē joprojām. «Mazi sānceliņi, vai ne?» atkal noskan jestrie smiekli. Guna vadījusi deju kolektīvus, ārpusklases darbu Cēsu 1.vidusskolā un Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijā, mācījusi angļu valodu, kūrējusi sabiedriskās attiecības Cēsu muzejā.
«Gribējās kaut ko nebijušu. Muzejā uztaisīju teatralizētu ekskursiju, kura vienīgā joprojām pelna naudu,» stāsta Rukšāne. «Tad sāku domāt: mēs tur iesvētām bruņiniekus. Esam iesvētījuši i Birkavu, i Gavrilovu – prominentus cilvēkus. Viņiem vajadzētu taisīt salidojumu. Tā izdomāju Cēsu Bruņinieku svētkus ar goda bruņiniekiem. Tajā brīdī parādījās klubs Livonieši. Cik viņi bija tīri un skaidri! Uz pirmo Bruņinieku salidojumu nāca kājām – veselu nedēļu gar Gaujas malu. Dzīvoja mežā, medīja zaķus. Zinājām, ka livonieši atnāks vakarā pirms bruņinieku svētkiem, uzcels telti muzeja dārzā. Atskrien kāds puišelis, kas muzejā mācījās ar loku šaut: «Nāk! Viņi nāk!» Saku: «Kas nāk?» – «Viņi nāk. No Gaujas! Viņi ir vēl tālu.» Puika ir skrējis kā maratonā, lai man paziņotu.»
45 gadu vecumā Guna no interesanta darba un no dzīvokļa Cēsīs, padomju mājā, kas būvēta īsi pirms atmodas, tomēr aizgāja uz Stalbes Pulkām pie Jāņa Rukšāna. «Man tiešām bija piegriezusies kultūra,» viņa runā bez liekas diplomātijas. «Latviešu neatsaucība, drūmie ģīmji… Uz katru pasākumu kāds jāpierunā, jāaizrunā, jānorunā. Pat nauda ne vienmēr spēlē lielu lomu.»
Īstajā brīdī pie apvāršņa parādījies Jānis. «Un varbūt, ka gados 45 sāc saprast, kas ir zeme. Jo pirms tam jau nekā tāda nebija,» viņa saka. «Sadraudzējāmies un satikāmies kā vīrietis ar sievieti, bet, kad es sāku dzīvot viņa mājā, viņš saprata, ka es esmu čakla. Tāda skaista ravētāja pa vagu varēs rosīties! Sīpolu racēja, mazgātāja, šķirotāja un pakotāja. Pirmajā gadā tas jau tā arī bija…»
Tagad gan cilvēki brīnoties par Latvijai netradicionālo modeli: vīrs un sieva, bet katrs savā mājā! «Tas ir individuāls stāsts, mums, smalki izsakoties, samežģījās laulības dzīve,» Guna ir atklāta. «Nesmalki izsakoties, Jānis uzmeta ar vienu sānsoli. Viņam bija tā klasiskā vīrieša attieksme – nu, kas tad tur tāds sevišķs? Tagad, ap 60 gadiem, es to varu saprast, bet tolaik nesapratu. Mums bija diezgan grūti sarīvēties, abi lieli putni, abi knābjam. Es esmu sangviniķe, viņš – holeriķis. Un holeriķis jau necietīs, ka viņam pretī runā. Bet sangviniķis runā pretim, lai arī ar smaidu.»
Rukšāni nav izšķīrušies, tikai Guna pēc trim kopā nodzīvotiem gadiem pieņēmusi lēmumu atrast māju sev pašai, mēģināt to iemainīt pret Cēsu dzīvokli. Darījumam piekrita Jaunrūju saimnieki – cilvēki, kas vecumdienas gribēja pavadīt ar pilsētas ērtībām.
«Esmu trāpījusi desmitniekā. Man ir sena māja, plus, varu piezīmēt, tās iekšpusi taisīja Valdis Atāls. Viņš, jūtīgs cilvēks, teica, ka manā mājā ir arī ugunsādere,» stāsta Guna. Starp citu, šoziem Straupes kultūras namā viņa organizēja atbalsta pasākumu mūziķa sašķobījušās veselības glābšanai, par ko pēc ilgiem laikiem bijusi gatava sev likt desmitnieku. Uzaicināti īstie cilvēki, emocijas bijušas vienreizējas.
Bet, atgriežoties pie Jaunrūjām, izrādās, šī vieta kopā ar trim apkārtējām mājām ir iezīmēta jau 1683.gada zviedru revīzijas kartē. Rūja ir līvu vārds. Un Latvijas laikā šeit dzīvojusi slavena dziedniece. «Pavisam jancīgi,» piebilst Guna. «Te vēl ir dibinājies pirmais kolhozs Cēsu apriņķī, Ausma. 1948.gadā, ļoti fiksi: vispārējā kolektivizācija tika izsludināta tikai 1949. Deviņi saimnieki saprata, ka labi nebūs, izštukoja, ka viņi paši dibinās savu kolhozu. Bet pēc 17 dienām atnāca partorgs un priekšsēdētājs, iedibināto noņēma un uzmetās par vadoņiem!»
Jaunrūju remontā un dārza iekārtošanā ļoti daudz palīdzējis Jānis Rukšāns. Naudas bijis maz, remonts gājis lēni. Jumtu, piemēram, izdevies nomainīt pēc gadiem trim, četriem. Pagalmā, kas tagad ir tik elegants, sākumā nevarēja iebraukt. «Mašīnu pavasaros un rudeņos atstājām tālāk, pie kalniņa, kur ir Rūju viduslaiku kapsēta,» atceras Guna. «Vienā rītā eju, lai brauktu, un mana mašīna, nabadzīte, guļ uz grīdas. Neviena ritentiņa! To jau, protams, ātri atrada – mums kaimiņi bija apšaubāmas izcelsmes.» Tad Rukšāni saskaitušies, paši uztaisījuši iebraucamo ceļu. Ar traktoru izplēsuši mežonīgo 30.gadu ābeļdārzu, atstājuši tikai to, kas derīgs.
«Ja godīgi jāsaka, es tagad pati par sevi drusku pabrīnos. Šeit ir zvērīgs sarkanais māls, vasarā, ja nav lietus, tas paliek ciets,» šķietamā nevērībā stāsta Guna, ērti atlaidusies krēslā ar vīna glāzi rokā.
Baltajā periodā – grāmatas
Gunas mašīnai blakus ieripinās otra. No svētkiem Straupē ir atbraucis Jānis Rukšāns, sirms, kalsns vīrs dzīvelīgām acīm, tik līdzīgs savai meitai, rakstniecei Dacei Rukšānei- Ščipčinskai. «Mums brīvdienas pienāk negaidot: kultūras pasākumi, Jānis dzied Straupes korī, es aizbraucu līdzi pafotografēt,» komentē viņa sieva.
«Citādi – strādājam no saules līdz saulei. Sestdienas, svētdienas ieskaitot,» vīrs iezīmē dzīves garozu. «Pusgads mums ir, otra puse ir norakstīta,» piebilst Guna. «Slapjdraņķi, sniegi, tad atkal slapjdraņķi. Šogad vasara sākās tikai pēc Jāņiem. Man zaļais periods ir lāpstas periods. Jānim – podiņu. Viņš jau tādu delikātu darbu ir izvēlējies, visu lielākoties ir sastādījis podiņos.»
«Esmu uzcēlis lielas siltumnīcas, lai varētu strādāt arī tad, kad līst lietus,» atkal stāsta Rukšāns. «Godīgi sakot, apnika zaudēt puķes klimata kaprīžu dēļ. Ja esi ar milzīgām pūlēm savācis kolekciju, kas ir viena no lielākajām pasaulē…»
Guna un Jānis Rukšāni. Ziemcietes, ūdensrozes, sīpolpuķes 2012 – viņa sieva izvelk glītu bukletu. «Kataloga otrā puse ir Jānīša. Tādi nosaukumi kā fritilārija, muskarīte, ornitogalums. Latvijas cīrulīši – tas ir Jāņa lepnums. Allium, nu, paskaties, cik skaisti!» viņa rāda apaļus ziedu bumbuļus.
«Viens otram arī fiziski palīdzat?» apjautājos.
«Tikai ar padomiem. Es Jānim ar padomiem, kā samazināt augu apjomu…,» atbild Guna.
«…es atkal ar padomiem, kā palielināt apjomu. Es jau pēc dabas esmu kolekcionārs, man visu laiku interesē atrast kaut ko jaunu, kaut ko citādu,» saka Rukšāns. «Guna mani bremzē: «Tev jau tā darba ir par daudz, kam tev vēl tas vajadzīgs? Paskaties, cik Latvijā pieneņu lauks ir skaists, kāpēc tev jādzenas uz kalniem, kur lauks ir tāds pats krāsains, tikai citas puķes?» Mums ir tāda idejiska konkurence.»
«Bet ziemā, baltajā periodā – grāmatas. Jānis raksta, es rakstu,» Guna diplomātiski maina tematu. Galds pagalmā, kur joprojām sēžam, viens divi, tiek pārklāts krāsainiem sējumiem. Rukšāne ir autore grāmatām Cēsu rajona pilis un muižas stāstos, nostāstos un spoku stāstos, arī – Cēsnieka sirdsbalss – stāsts par namu Raunas ielā 12 cilvēkiem, kas tajā darbojās 95 gadus. Redaktore un sastādītāja grāmatām Stalbes pagasts gadsimtu gaitā un Raiskums starp mežiem, ezeriem un Gauju, kā arī Iepazīsti Cēsu novadu – Cēsu rajona tūrisma rokasgrāmata.
«Manam mīļajam teksta redaktoram Jānim R. dziļā pateicībā – galvenā redaktore Guna R. Pirmie kucēni jāslīcina, bet otrais darbs būs labāks, apsolu sirsnīgi. Anno 2001,» lasu ierakstu pēdējā no tām.
«Manai mīlestībai, Gunai,» Timber Press, lielākā pasaules izdevniecība, kas publicē dārzkopības un botānikas grāmatas, drukājusi Jāņa Rukšāna grāmatas titullapā. Viņam tās pagaidām iznākušas divas: pagājušā gada janvārī Crocuses: A Complete Guide to the Genus* un 2007.gadā – Buried Treasures: Finding and Growing the World’s Choicest Bulbs**.
«Jā, manai mīļajai Gunītei,» Jānis nebaidās būs sentimentāls.
«Es vispār neesmu pelnījusi, bet labi,» viņa sieva izslej Mežāža radziņus, par kuriem pati stāstījusi.
«Kāpēc ne, esi gan pelnījusi,» Rukšāns smaida kā maija saulīte.
«…ar savu esamību un to, ka es tomēr inspirēju, ka tev vajag pirmo grāmatu rakstīt,» arī Guna vairs nav falši pazemīga.
Jānis, viņas pierunāts, uztapinājis pirmās 10 lappuses – angļu valodā, jo, kā teikusi Guna, tik specifiskām grāmatām Latvijā nebūs noieta. Kāda Kanādas dārzkope bija ielikusi savā mājaslapā ziņu, ka profesionālajās aprindās labi zināmais Rukšāns raksta grāmatu, un viņu, gluži nesagatavotu, sasniedzis Timber Press izdevēja telefona zvans. Cik tur būs lappuses? Cik krāsu ilustrācijas? Jānis atbildējis: labi, sākšu rakstīt nopietni. Nevaru gan pateikt, cik būs lappušu. «No 1.janvāra līdz 1.aprīlim to vien darīju, kā rakstīju… Tad atkal nebija svētdienu, 12 stundas katru dienu. Pirmajā grāmatā ir tikai manis paša uzņemtas bildes,» viņš stāsta sev raksturīgajā entuziasmā.
«Mēs ļoti vēlamies, lai mūsu bērniem būtu brīnišķīga dzīve. Šo statusu – bērns – var attiecināt arī uz tām 4000 puķu sugām un šķirnēm, kas aug Jāņa dārzā. (..) Par tām viņš bēdājas un priecājas kā par dzīviem cilvēkiem, varbūt pat vairāk, jo ir ļoti mērķtiecīgs un atdevīgs konkrētam mērķim,» Guna savukārt rakstījusi pirms sešiem gadiem apgādā Atēna izdotajā grāmatā par pašas vīru – Dārznieks un revolucionārs, kur iezīmē arī dzīvesbiedra līdzdalību pēdējās Atmodas procesos.
Grāmatas topot, katram esot savā mājā, viņi abi dalās tehniskās niansēs. «Un paldies Dievam! Kad dienā esi projām no otra, tad visu vari uztvert citādi,» Guna atkal smaida.
«Tad vakarā satiekoties katram ir tik daudz, ko stāstīt, ko dienā esi darījis, kā katra puķīte augusi,» piekrītoši māj viņas dārznieks un revolucionārs.
* Krokusi – pilnīgs ceļvedis ģintī – angļu val.
** Apraktie dārgumi: kā atrast un audzēt pasaules izmeklētākos sīpolaugus – angļu val.
