Piecdesmit latviešu valodas skolotājiem no visas pasaules, kas nupat satikās PBLA rīkotajos kursos Latvijā, rādīta filma par Rūdolfu Mingu. Kinocentra meitenes aicinājušas izdarīt secinājumu, vai puisis ir ģēnijs vai «kukū». «Mings ir ģēnijs, bet mēs esam «kukū»,» smejas Regīna Jakobidze. «Latviešu valodas skolotājs – tā nav profesija, bet diagnoze. Mēs bērniem gribam iedzīt latviešu valodu pa visiem caurumiem.»
Rīgā uzaugusī Regīna 1975.gadā mīlestības dēļ aizbraukusi no Latvijas, pēc PSRS sabrukuma līdz ar citiem Gruzijas latviešiem nokļuva izolācijā. Vispirms etnisko strīdu plosītajā zemē vajadzēja pierādīt, ka viņa, lai gan it kā krievvalodīgā, nav krieviete. «Latvietis» – šāda jēdziena vidusmēra gruzīna leksikā vispār nebija. Labi, ja zināja baltiešus, varbūt – lietuviešus. Pat viņas topošais vīrs, kursabiedrs Maskavas aspirantūrā, kur latviete studēja ekonomiku, katru otro reizi kļūdījies. Tad Regīna revanšējusies: uz konferenci sabraukušos Latvijas kolēģus ar viņu izteiksmīgi iepazīstinājusi: «Mans draugs Dāvids Jakobidze, armēnis.»
«Viņš kļuva rozā lillā un pēc tam manu tautību vairs nejauca,» atceras Regīna.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.