Žurnāla rubrika: Cilvēki

Laura Šmideberga, līvu folkloras kopas Igaunijā vadītāja

Posted on oktobris 3, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

 

Kad audzinātāja jautāja, kāda ir Lauras tautība, 4.klases skolniece atbildēja – lībiete. Audzinātāja, būdama vēstures skolotāja, meitenes viedokli respektēja. Iedomai bija pamats: māsīca – lībiete, viņas vecmamma nāk no senas līvu dzimtas, un Laura bieži brauca viņām līdzi uz līvu svētkiem. Savu asinsbalsi nostiprinājusi caur folkloru, desmit gadus muzicējot Skandiniekos, kas dziedāja ne tikai latviešu, bet arī līvu dziesmas.

Pirms sešiem gadiem uz līvu jauniešu Jaungada svinībām Mazirbē ieradās daudz cilvēku. Maori meitene no Jaunzēlandes, daudz igauņu. Viens no viņiem, Janars, klusībā cerēja, ka sastaps sev tuvu cilvēku. Bija stingri nodomājis par jaunas dzīves sākumu. Pēc ķekatās iešanas pa Mazirbi svinētāji atgriezās nosaluši. «Es pajautāju, vai te ir kāds puisis, kas var iekurt kamīnu,» atceras Laura. Vakars izvērtās maģisks. Divi igauņu puiši ieskatījās latvietēs, izveidojās pāri. Kopā vairs ir tikai Laura un Janars, viņiem ir divas meitas. Pirmā pieteicās ātri, un 2007.gadā Laura pameta darbu, lai dotos  uz Tallinu. Lai gan studējusi komunikācijas un audiovizuālo kultūru, viņa sāka darināt stikla pērles, arī seno līvu kreļļu rotu prototipus. Pirms aptuveni gada Tallinas vecpilsētā Laura atvēra galeriju GalleryEhe, kur var iegādāties ne tikai rotas, bet arī citu latviešu mākslinieku darbus. Janars ir IT speciālists, piedalījies digitālo zāļu recepšu projekta izstrādē.

Pērn Tallinā bariņš cilvēku atsaucās uz Lauras aicinājumu dziedāt un izveidojās folk-loras kopa Rēvele. Sākumā tika dziedātas latviešu dziesmas, vēlāk arī līvu un igauņu. 

Rēvelē darbojas septiņi cilvēki: Laura, Zane un Marta no Latvijas, Tots Grīns nāk no Zviedrijas latviešiem, Anna ir Latvijas krieviete un viņas vīrs Ivans – Igaunijas krievs. Janars tika uzvilināts uz skatuves, kad tika apgūta dziesma setu valodā, jo viņš nāk no Dienvidigaunijas un ir setu tautas pārstāvis.

Šovasar Rēvele ielīgoja Jāņus Latvijas vēstniecībā Helsinkos, piedalījās festivālā Baltica 2012 un Līvu kultūras dienās Ventspilī. «Ir svarīgi sajust, ka tas, ko darām, tiek novērtēts. Tas spēks, ko saņemu, dziedot kopā ar savējiem, dara mani laimīgāku, stiprāku un ļauj sajust saikni ar Latviju.»

Laurai bieži vaicā, kāda jēga glābt izzūdošo līvu kultūru. «Bet ko tad darīt? Ja ārsts redz, ka cilvēks mirst, viņš nestāv malā un neskatās. Viņš ārstē līdz pēdējam! Un kādreiz arī izārstē. Iepazīstot vairāk nekā vienu kultūru, var kļūt tikai bagātāks, un saikne ar līviem manu dzīvi padarījusi bezgala interesantu.»

Vislatviskākais latvietis

Posted on oktobris 3, 2012 by - Piemiņa

66 gadu vecumā mūžībā izvadītais komponists Uldis Stabulnieks bija viens no pēdējiem lielajiem romantiķiem un nespēja piemēroties jaunajiem laikiem

Viņš bija brīnišķīgā formā – tā Ulda Stabulnieka draugi atceras satikšanos ar komponistu viņa 60 gadu jubilejas koncertā Mazajā ģildē. Pie lielā, melnā flīģeļa, kas skatuves gaismās spīdēja kā naksnīgas debesis, Stabulnieks dziedāja savas dziesmas, izskatīdamies patiesi gandarīts. Marijas iela, Ejot cauri rudzu laukam, Tik un tā un daudzas citas, kurām var dungot līdzi, jo vārdus tām vienkārši zini. 

Mazās ģildes zālē Stabulnieka koncertu klausījās, kā vēlāk formulēja diriģents Māris Sirmais, visa latviešu gara aristokrātija. Klausoties Mēs mazi, balti vecīši, skatītāju rindās sirsnīgi smējās vārdu autors dzejnieks Knuts Skujenieks. Stalti izslējies, Stabulnieka radītajā dziesmā Barons ar Ojāra Vācieša vārdiem, ko izpildīja koris Kamēr…, klausījās džeza leģenda Gunārs Rozenbergs. Dziesmusvētku virsdiriģentam un Ulda Stabulnieka skolotājam Jānim Dūmiņam acīs bija aizkustinājuma asaras. Pēc katras dziesmas Stabulnieks slīga ziedu klēpjos. Ar patiesu cieņu un sirsnību sanākušie viņu apkampa, spieda roku, viens otrs arī iečukstēja kaut ko ausī. 

Tas notika 2005.gada rudenī. Savu 67 gadu dzimšanas dienu, kas apritētu 8.oktobrī, izcilais latviešu komponists nesagaidīja. Stabulnieks aizgāja saulainā septembra dienā, kā atsaukdamies paša radītajai dziesmai ar Māras Zālītes vārdiem – Tik un tā. Godinot komponista aiziešanu, šajās dienās Latvijas televīzija pārraidīja viņa 60 gadu jubilejas koncerta ierakstu. To noskatījies, Māris Sirmais saka: «Paskatieties publikā… Cik daudzu cilvēku vairs nav, kā aizslīd prom no dzīves mūsu izcilās personības.» Nu viņu vidū arī Uldis Stabulnieks.

Zālītē ar bītlu ūsām
60.gadu vidus. Vasarā atgriezies mājās no filozofijas studijām Ļeņingradā, dzejnieks Jānis Rokpelnis kādā saietā pirmo reizi sastapa Uldi Stabulnieku. «Ieraudzīju viņu sēžam zaļā zālītē ar lielām ūsām un spēlējam harmonikas. Esam dzimuši vienā gadā, vienā mēnesī. Cilvēciskā saderība ir iracionāla lieta – tā uzreiz ir un saglabājas,» stāsta Rokpelnis, tuvs komponista jaunības draugs. 

Tā bija hipiju ideju iedvesmota paaudze, kas ticēja, ka māksla pārveidos pasauli. «Toreiz bija ticība dzejas, mākslas spēkam – ka tas spēs pārveidot labāku visu sabiedrību. Globāli, ne tikai lokālo padomju,» – tā Rokpelnis. 

Stabulnieks bija pirmais latviešu estrādes mūzikā, kurš savām dziesmām konsekventi izvēlējās labu dzeju. «Viņš pirmais sāka komponēt ar Aleksandra Čaka dzeju. Mācēja vārdu nenoslāpēt mūzikā. Viņam bija nemaldīga dzejas izjūta,» uzskata Rokpelnis. Nacionālā teātra režisors Edmunds Freibergs, kura izrādēm Stabulnieks rakstījis mūziku, atzīst: «Viņš jau faktiski nerakstīja meldiņus, bet tulkoja dziesmās dzeju.»

Pēckara gados bieži ņemts līdzi uz Jaunatnes teātri, kur spēlēja māte aktrise Vera Stabulniece, mazais Uldis kulisēs esot ausījies dzejā un dziesmās, ko izpildīja aktieri. «Iespējams, jau no tā laika viņam pietāte pret vārdu,» spriež Rokpelnis. No mātes komponists mantojis talantu atraktīvi izpausties uz skatuves. Kā aktieris viņš dzīvīgi iejutās katrā dziesmā. «Vislabāk viņa dziesmas izpildīja viņš pats,» uzskata komponists Raimonds Pauls. 

40.gadu nogalē un 50.gados Stabulnieku ģimene dzīvoja vienā no aizvien arī mūsdienās skaistākajiem Čaka ielas namiem – tas atrodas posmā starp Lāčplēša un Blaumaņa ielu. Nama fasādi rotā uzraksts «Mans nams – mana pils». «Pa jumtiem varēja aizstaigāt ļoti tālu. Un vēl – varēja nokāpt pagrabos, pazemē, melnos, ar malku pieblīvētos, kabatas lukturīša gaismas caurdurtos labirintos. Un varēja pēc sirds patikas izplandīties Berga Bazāra mudžekļos,» grāmatā Rīgas iestaigāšana drauga bērnības atmiņas krāšņi apraksta Jānis Rokpelnis. «Gluži kā Luterlaikos: pasaules trīsstāvu sistēma – debesis, zeme un elle. Tāds Orfeja maršruts – nokāpt ellē un izkļūt no tās, padarīt rāmus visādus zvērus ar mūzikas skaņām,» dzejnieks trāpīgi raksturo Stabulnieka jūtīgo, bagāto iekšējo pasauli. 

Stabulnieks zēna gados daudz lasījis, ne tikai kāpelējis pa jumtiem un pagrabiem. Fotogrāfs Uldis Briedis atceras, kā jaunībā, 60.gados, abi braukuši uz nakts grāmatu tirgu. «Tas bija nelegāli, milicija parasti visus izdzenāja, jo tur varēja dabūt arī aizliegto literatūru.» Abus Uldus vienojusi interese par vēsturi. Kā vienu no lieliskākajām Stabulnieka īpašībām Briedis min vajadzības trūkumu kādam iztapt. «Viņš bija sirds cilvēks un nebija spējīgs ar mūziku «taisīt veikalu». Viņam nebija šlāgeru. Visas, arī joku dziesmas, viņam bija ar labu dzeju,» saka Briedis.

Stabulnieks mācījās klavierspēli Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Konservatorijā studēja kordiriģēšanu pie Jāņa Dūmiņa, kompozīciju pie profesora Valentīna Utkina. Iesaukts armijā, Stabulnieks 1965.gadā muzicēja karavīru estrādes ansamblī Zvaigznīte. Turpmākajos 20 gados ansamblis bija «glābšanas riņķis» daudziem talantīgiem Latvijas mūziķiem. Raimonds Pauls atceras leģendas par Zvaigznīti – kā mūziķi naktīs mukuši no kazarmām, bet nākamajā vakarā nospēlējuši dejas oficieriem, un grēki piedoti. Zvaigznītes ietvaros izveidojies džeza kvartets: Gunārs Rozenbergs – trompete, Uldis Stabulnieks – klavieres, Valdis Eglītis – kontrabass un Dzintars Beķeris – sitamie instrumenti, 1967.gadā Tallinas džeza festivālā kļuva par diplomandu, ieguva Polijas Džeza federācijas balvu. Tovasar viņi uzvarēja arī populārajā estrādes mūzikas festivālā Liepājas dzintars.

Stabulnieka draugu lokā bija cilvēki, kurus vienoja iekšējā brīvība. Padomju laikos tā apvienoja cilvēkus pret režīmu, kurā pietrūka gaisa. «Ar nepieciešamību pēc brīvības ir jāpiedzimst. Tagad satieku ļoti daudzus cilvēkus, kuri saka: man brīvība nav vajadzīga. Un es saprotu, ka viņiem tā patiešām nav vajadzīga. Cilvēks var mierīgi nodzīvot, ka viņam ir amats, kāds darbs jebkurā režīmā, un nekādu brīvību viņam nevajag. Mums brīvība bija kā elpošanas nepieciešamība,» stāsta dzejnieks Jānis Rokpelnis. 

Cits komponista draugs dziesminieks Kaspars Dimiters atceras: «Visaizrautīgākās performances notika bohēmiskā gaisotnē. Katrs rādījām, ko jaunu esam sacerējuši. Tieši bohēmas sesijas pie Ulda bija pirmās, kad atklāju savas padomju laika disidentiskās dziesmas. Pie sirds viņam bija mana naivi patriotiskā Noriet saule, uzlec saule, Arājs svešu vagu ar, Iet tas svešu maizi kaulēt, Tāda dzīve, ko lai dar’.»

Stabulnieka radošo virsotņu laiks bija 70.-80.gadi. Viņa amplitūda mūzikā bija ārkārtīgi plaša – sākot ar estrādes dziesmām, teātra mūziku un beidzot ar kora dziesmām, blūzu – komponists radījis pirmo latviešu blūza skaņdarbu, 1972.gadā tapušo Miglas blūzu. Ar visu sirdi viņš nodevās darbam Radio estrādes un vieglās mūzikas orķestrī, bija koncertmeistars no 1969. līdz pat 1988.gadam, Atmodas sākumam. 

1981.gadā Mikrofona aptaujā par gada labāko dziesmu Stabulnieka hits Tik un tā ieguva 2.vietu, bet Aijas Kukules dziedātā Dāvāja Māriņa – 1.vietu. Tagad Tik un tā dzied arī lielais Dziesmusvētku koris. «Koncertos Uldis dziedāja ciklu ar Čaka dzeju, bet juta, ka klausītāji gaida Tik un tā,» atceras režisors Edmunds Freibergs. Viņaprāt, komponists labi apzinājies, ka nespēj, nemaz nevēlas radīt mūziku pārdošanai.

Nepiemērošanās spēja
«[90.gados] bija cilvēki, kuri nespēja pārslēgties no padomju laikiem uz kapitālismu, un viņš laikam bija no tiem,» par Stabulnieku saka Raimonds Pauls. Vai to noteica romantiķa daba? Varbūt brīvības nepieciešamība, nespēja iet uz kompromisiem? «Visu nosaka cilvēka raksturs,» – tā Pauls. 

Viens no pēdējiem romantiķiem, ārkārtīgi labestīgs, ar lielisku humora izjūtu – tā Stabulnieku raksturo draugi. Jā, arī nepraktisks. Uldis Briedis stāsta, ka jaunībā komponists ieguvis autovadītāja apliecību, nopircis mašīnu, bet tā arī nekad nav braucis pie stūres. Komponista meita tulkotāja Elīza Rozīte stāsta: «Tētis nebija ģimenes cilvēks, lai gan ļoti mīlēja gan mani, gan mammu un, protams, mazbērnus. Taču viņš bija ārpus. Savā radošajā pasaulē, kurā ikdienišķajam nav vietas. Savā būtībā vientuļnieks.» Kopā ar sievu Rutu komponists nodzīvoja 42 gadus. Viņam ir meita un mazbērni – Edvards, Dārta un Agate.

Kāpēc vienam no izcilās trijotnes – Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Uldis Stabulnieks – atjaunotās Latvijas laikos vajadzēja spēlēt restorānos, lai iztiktu? Šādu jautājumu sev uzdod Edmunds Freibergs, un klusībā arī citi izcilā komponista draugi. 

Kaspars Dimiters atceras: «Uz Atmodas spārniem pacēlušos, daudzus jaunais laiks satrieca pret vilšanās klintīm. Uldis nemācēja liekuļot, pārdoties. Bija neārstējams ideālists un izdzīvošanai labāk izvēlējās fona muzicēšanu hotelī, nevis deputāta karjeru.» Jaunajos laikos, tāpat kā ar daudziem jaunības draugiem, abi tikušies reti. «Katru nākamo reizi satiekoties jutu, ka Uldim šī pasaule kļūst aizvien nepanesamāka. Ideālists, bērns, nenovecojošā dvēsele paslēpās aizvien dziļāk. Cīņa par nesadegšanu ritēja smagi. No visa romantiskā un ideālistiskā atbrīvotā patērētāju, baņķieru, tirgoņu Latvija galīgi nebija tā, kuru Uldis reiz apņēmās pieņemt kā «visskaistāko tik un tā». Viņš nepiemērojās, palika uzticīgs sapnim par Latviju – tik un tā,» domā Dimiters.

Komponista meita Elīza: «Pirmā un spēcīgākā rakstura īpašība, kuru apbrīnoju tētī un lielā mērā esmu mantojusi no viņa, ir absolūta taisnības izjūta. Par to arī bija mūsu pēdējā saruna šajā saulē. Viņš teica: «Tu, tāpat kā es, esi no tiem, kas cīnās par taisnību. Es tik daudz esmu cīnījies… Tādiem kā mums šeit nav viegli…»» 

Atmosfēru Stabulnieku mājās 80.gados Elīza atceras kā mūzikā un bohēmā slīgstošu. Bieži nākuši ciemiņi – mākslinieki, dzejnieki, mūziķi. Māju piepildījuši brīnišķīgi dzejas lasījumi, muzicēšana, apcerīgas sarunas. Anekdotes, smiekli, jautrība. «Izcilas mūzikas ieraksti, lēkājošas pārgurušas skaņuplates. Šaubos, vai daudz bija tādu padomju Latvijas bērnu, kuriem diendienā bija iespēja dzirdēt PDQ Bach atjautīgo, līdz vēdergraizēm smieklīgo muzicēšanu, to saprast un jūsmot līdzi. Tāpat Bobija Makferina elpu aizraujošā vokālā virtuozitāte – to iepazinu jau kā bērns. Un vēl un vēl… Džeza mūzikā esmu izauklēta, tāpēc tik dziļi to jūtu un mīlu. Džezs un dzeja – tās ir divas manas mīlestības, kas dzimušas, pateicoties ģimenē valdošajam garam,» – tā Elīza. Mājās nepārtraukti zvanījis telefons, no visiem Latvijas nostūriem Stabulnieks aicināts koncertēt. Māja vienmēr bijusi ziedu pilna. «Gandrīz katru vakaru vannā atdzērās no kāda koncerta atbraukušais ziedu klēpis. Un skapī rindojās klausītāju dāvātie rakstainie dūraiņi, uz rakstāmgalda krājās pateicības vēstules. Tētis uz tām mēdza arī atbildēt,» Elīza atceras.

«Man viņa vienmēr ir bijis par maz, un es zināju, ka tad, kad pienāks šī skaudrā diena, es kaukšu pret debesīm kā aizšauts vilks un man viņa pietrūks bezgalīgi. Ir atplēsta sirds. Atmiņas skrien haotiski, galvā skan viņa mūzika – zaudējums ir pārāk nesens, un mīlestības tik daudz…,» stāstījumu par tēti pabeidz viņa meita. 

Pēdējie mūža gadi izcilajam latviešu komponistam nebija viegli veselības problēmu dēļ. 29.septembrī notika bēres, pēc kremēšanas Uldis Stabulnieks tiks guldīts Rīgas Meža kapos, Mākslinieku kalniņā, klātesot ģimenei, draugiem un daudziem jo daudziem, kurus viņa mūzika cēlusi un iedvesmojusi.

Puisis ar rozes tetovējumu

Posted on oktobris 3, 2012 by - Personība

«Es gribu parādīt, ka šī pasaule ir apbrīnojami vienkārša,» saka Jurijs Djakonovs (26), kam Dailes teātrī dubultdebija: rīt kā režisoram ar izrādi Tetovētā roze un novembrī kā aktierim izrādē Ļaujiet izšaut

Atkal viņš ir vienos pantalonos. Tāda bija mana reakcija, kad jau trešajā izrādē Jurijs drasēja bokseršortos. Izrādē Bikts vienubrīd bija pavisam kails. «Jā, bet kā tad citādi mazgājas dušā?» viņš jautā, sēdēdams Dailes teātra vestibilā deviņos no rīta. «Uz skatuves melot nedrīkst. Arī baidīties ne, citādi nav labs rezultāts. Ar to aktieris atšķiras no marionetes.» Toreiz, Dirty Deal Teatro veidojot izrādi Bikts, kailumam bijis arī racionāls pamatojums – lai uz mazo teātri Spīķeros kāds atnāk un darbošanās atmaksājas. Režisors Elmārs Seņkovs atceras, ka visās trīs izrādēs – Bikts, Kucēni, Gals – Juriju izģērbt nav bijis grūti, jo «viņš ir atvērts, godīgs un spēj pamatot sev, kāpēc to dara». «Kā režisors viņš ir ļoti inteliģents, jauks un reizē psihs.» 

Tieši Kucēni bija tā izrāde, kur pirms gada oktobrī studentu izrāžu festivālā Patriarha rudens žūrijas loceklis Džilindžers pamanīja Djakonovu. Kucēni ir burvīgs gabals: Jurijs tur vienkārši spridzina, ņemdamies pa skatuvi tā, ka viss gāžas. Izrāde ieguva galveno balvu, un uzvarētājam bija dota iespēja vienu darbu uzvest Dailes teātrī. Kad Kucēnu režisors Seņkovs atnāca uz pārrunām, Džilindžers pajautāja: «Djakonovs arī kaut ko taisa? Normāli?» Elmārs atbildēja: «Normāli.» Džilindžers: «Iedod viņam manu numuru.» 

Džilindžers teica Djakonovam, ka viņš var iestudēt, ko un kā grib. Jurijs gribējis taisīt Sarkangalvīti un vilku, jo «man tā interesē arhetipu līmenī». «Fakts, ka maza nevainīga meitene ģērbjas koši sarkana, iet uz mežu un tad brīnās, ka rodas problēmas…» Atpazīt upurus Jurijs esot iemācījies, kad sadarbojies ar probācijas dienestu, kur darbiniekiem vajadzējis apjaust, kā sazīmēt tos, kuri cietuši no pedofiliem, izvarotājiem un citiem neģēļiem.

Kur ir zeķes?
Kad Jurijs vēl domāja, ko iestudēt, aktrise Karīna Tatarinova ieteikusi Tenesija Viljamsa Tetovēto rozi, kas esot viņas sapņu loma. Viljamss tā līdz galam nav Jurija autors, bet, kad sācis lugu lasīt priekšā draudzenei Aļonai, abi bijuši tuvu asarām. Galvenajai varonei vienalga, ko citi saka par to, ka viņa tiek krāpta, jo zina – viņu mīl un viņa mīl. Turklāt attiecības ir tas, kas Juriju interesē. Viņš ar draudzeni reizēm apmeklē meditācijas, arī vēdiskā psihologa un doktora Oļega Torsunova lekcijas par attiecībām ģimenē. 

«Ar ģimenes institūciju sabiedrībā kaut kas baigi aizgājis pa pieskari. Nav izpratnes, kas tas ir. Manuprāt, sievietes laime lielā mērā ir atkarīga no ģimenes.» 

Es pārtraucu Juriju, lai noskaidrotu viņa reliģisko piederību, kas daudz izskaidrotu. Nē, Jurijs nav ne katoļticīgs, ne ortodoksāls. «Es vienkārši esmu progresīvs. Tas ir novecojis uzskats, ka laime sasniedzama vienam un neatkarīgam, taisot operācijas, lai kļūtu par pilnīgu hermafrodītu. Cilvēks nevar būt viens,» Jurijs domu turpina, stāstot par to, kā vīrietis un sieviete viens otru papildina. Nevarot noliegt, ka vīrietim labāk sanāk lietas, kur vajag fizisku spēku vai mierīgu, loģisku pamatojumu. Sievietei ir labāka intuīcija, un viņa ar padomu var palīdzēt vīrietim. Arī mājas uzkopšanu veicot ar lielāku mīlestību. Saku Jurijam, ka tas ir kolosāls attaisnojums pašam neslaucīt grīdu. «Nē, tas nav tāpēc. Es, piemēram, no rīta nevaru zeķes atrast. Nevaru, un viss!» Saku Jurijam, ka zeķes, visticamāk, ir uz grīdas. «Jā, bet es nevaru atrast, un tad man iestājas koma. Saprotu, ka tas ir vienkārši, bet es nevaru. Mana draudzene pasaka, kur tās ir, un viss atrisinās. Esmu pateicīgs, ka viņa mani saprot. Es varu piedāvāt piecdesmit veidus, kā atrisināt kādu situāciju uz skatuves, bet mājās esmu profāns.»

Jurija draudzene ir Jeļena Pavļenko, saukta par Aļonu. Ar viņu tiekamies teātrī, jo Aļona ir Tetovētās rozes kostīmu māksliniece. Noklausījusies atstāstu par zeķēm, viņa nosmaida: remontu taisīt palīdzot draugi, jo Jurijs tapeti var lupināt pusi dienas. Viņš māk koncentrēties uz ko citu – idejām. Ar to arī galva aizņemta. «Visu darīt nevajag. Viņam citas lietas sanāk labāk. Jurijam ir laba atmiņa, viņš ir mans cietais disks.»

Aļona ir arī Jurija labākais draugs. Iepazinušies pirms sešiem gadiem ballītē. «Pirmais iespaids – ļoti inteliģents cilvēks. Citēja dzejnieku Jeseņinu,» atceras Aļona. Tolaik Jurijs mācījās 1.kursā Kultūras akadēmijā, režisoros. «Iemīlēšanās mums ir stipra joprojām. Varam sarunāties diennakti.» Saikne esot tik cieša, ka reizēm telepātiski nojaušot, kad viens otram zvana. Jurijs esot atklāts. Visu izrunājot. «Un, kad nav ko slēpt, nav arī no kā baidīties.»

Iemācās runāt latviski
Jurijs dzimis Jelgavā. Vecāki – Sergejs un Jeļena Djakonovi, dzimuši Latvijā. Savukārt viņu vecāki no Novgorodas un Viborgas Krievijā uz Latviju atbrauca labāka darba meklējumos. Jurija mamma bijusi mūzikas skolotāja, tagad – angļu valodas. Dzied pareizticīgo korī, tajā pašā laikā nodarbojas ar jogu un ķīniešu vingrošanu cigun. Tētis strādājis mikroautobusu rūpnīcas RAF cehā, tad personāldaļā un tagad darbojas kādā metālapstrādes firmā Rīgā.

Kādā reizē, kad klasi ar viņš apmeklēja Rīgas Krievu drāmas teātri, skatoties izrādi, ienāca prātā doma: «Viss ir forši, bet varētu interesantāk.» Tobrīd viņš par aktieri kļūt negribēja. Padevās dzejoļu deklamēšana, saistīja literatūra un angļu valoda, bet, līdzko ierunājās ķīmijas vai matemātikas skolotāja, Jurijs nespēja kontrolēt miegu. Teātris kļuva tuvāks, darbojoties Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī. Spēlējot Gogoļa Precības, Jurijs pirmoreiz apjauta, ka tā ir sajūta, ko meklējis. Viņam bija ap 16 gadu, un dzīvē nekas tā īsti labi nesanāca. Tā vietā – apjausma, ka vari cilvēkam pakavēt laiku, vari sev celt pašapziņu.

Kad Djakonovs iestājās Latvijas Kultūras koledžā kultūras menedžmenta un amatierteātra režisoru programmā, viņš neprata latviski, bet iemācījās trīs mēnešos. «Grūti bija ar galotnēm, plato un šauro «e» un «a», un ar «o» lietošanu. Kā ir – olnīcas vai olnīcas?» viņš izrunā vaicājoši un mēģina «pielaikot» vārdam dažādus «o» burtus.

Jelgavā runāt latviski nebija vajadzības. «Latvijā var nodzīvot visu mūžu, nesaskaroties ar latviešiem. Ja nu vienīgi veikalā,» saka Jurijs. Turpināt sarunu tematiski – par valsts valodas referendumu – viņš negrib. Nav aktuāli, jo ir par to, ka latviešu valodai jābūt vienīgajai valsts valodai, taču iebilst pret referendumu kā tādu. «Tā ir politiska provokācija,» Jurijs skaidro, kāpēc nav gribējis iet balsot, tomēr iemetis lapu, uz kuras uzrak-stījis: «Dzīvosim draudzīgi.» Es metos Juriju nosodīt par balss izniekošanu. Viņš mierīgi atbild: «Esmu gatavs piedalīties sociālos procesos valstī, ja tie ir adekvāti. Būtu idiotiski balsot par vienu vai otru, jo katru dienu runāju latviski, bet esmu krievs. Es sevi izjūtu kā «pribaltu». Es esmu kaut kāds mutants!»

Jurijs neuztverot sakāpināti ne 16.martu, ne 9.maiju un ar kursabiedru Normundu Griestiņu reiz bijis uz abiem pasākumiem. Nekāda naida. Jokojoties saucot režisoru Elmāru Seņkovu par «fašistu cūku», bet Elmārs Juriju – «par okupantu».

Stājoties Kultūras akadēmijā režisoros, Jurijs gribēja dziedāt Kur tu teci, gailīti, bet nodziedāja un noskaitīja kaut ko krieviski. Četrus gadus nomācījās eksperimentālajā kursā, kur visi deviņi topošie režisori cits citam bija gan aktieri, gan režisori.

Kursa vadītāja režisore Māra Ķimele ļāvusi darboties, nenorādot, kā konkrēti jāstrādā. Jurijs to vērtē pozitīvi. Ķimele, aicināta novērtēt savu studentu, stāsta, ka Jurijs slāviskā temperamenta un izcelsmes dēļ bijis svētīgs pedagoģisks darbs visiem – kā spogulis, kurā paskatīties uz sevi. «Jurijs ir jūtīgs, labvēlīgs, garīgi vitāls un atraisīts. Viņa dabiskais stāvoklis ir būt atvērtam,» norāda Ķimele.

Nepārdoties
Kursabiedrs Elmārs Seņkovs iesaka pajautāt Jurijam, kur palikusi ideja par mandarīniem. Gan zināšot, kas ar to domāts. To dzirdot, Djakonovs nopūšas. «Esam ar Elmāru runājuši, ka gribas iznākt uz skatuves, izkakāt mandarīnu, un tas arī viss.» Ekstrēmais teātris nav piemērots lielam teātrim kā Daile, kur jāiet uz kompromisiem ar aktieriem, ar publiku. Tas nenozīmē, ka Jurijs ideju par ekstrēmo teātri aizmirsīs. Patlaban viņš vēl studē Kultūras akadēmijas pēdējā kursā režijas maģistros, zināmākās pēdējā laika viņa iestudētās izrādes ir Genesis XP festivālā Homo Novus, pēc Henrika Ibsena lugas Heda Gablere motīviem Andrejsalā tapušais režijas kopdarbs ar Elmāru Seņkovu, Cilvēks šinelī Nacionālajā teātrī – pēc Nikolaja Gogoļa stāsta motīviem.

Pagaidām Djakonovs teātrī grib runāt par vienkāršām tēmām. Sava veida baušļiem un Mērfija likumiem reizē, ko ik pa laikam mēdzam aizmirst vai ignorējam. Viens no tiem: to, ko nevajag darīt, nevajag darīt arī par naudu. Piemēram, darbs, ko negribas, bet naudas dēļ izdara. To var vienreiz, otrreiz, bet pēc tam jāsecina, ka strādā, lai pelnītu. Un no tā prieka nav. Jurijs pats nesen nav piekritis filmēties Maxima reklāmai, lai arī katastrofāli trūcis naudas. Toties jūtas labi.

«Es gribu parādīt, ka pasaule ir apbrīnojami vienkārša. Līdzjūtība, mīlestība un citas vērtības ir tas mehānisms, kas visu satur. Neļauj iekrist haosā. Ir lietas, kas remdē sāpes un nelaimes. To visu zinām, bet ignorējām.» Nav ilgi jādomā, lai saprastu, ko Jurijs ar to visu gribēja teikt. Viņš grib pierādīt, ka teātris var padarīt dzīvi labāku. 

Šoruden Jurijam bija monoizrāde Makbets Andrejsalā. Režisors Seņkovs pirms tās teicis, ka varbūt atnākšot Silvija Radzobe. Jurijs nezina, kā izskatās pazīstamā teātra kritiķe, tāpēc spēlējis vēsā mierā. Tas nenozīmē, ka viņam nav svarīgs kritiķu viedoklis, taču pamazām cenšoties norobežoties un neietekmēties no skatītāju replikām. «Jo perfekti zinu, kas strādā un kas ne. Ja es būšu pārliecināts, arī skatītājiem viss nostrādās. Mēģinot viņiem iepatikties, kļūsti atkarīgs. Nevari radīt neko jaunu un interesantu, jo visu laiku domā par skatītāju.» 

Drīzumā Jurijs Dailes teātrī debitēs arī kā aktieris – uz lielās skatuves galvenajā lomā izrādē Ļaujiet izšaut. Režisors – Džilindžers. Jurijs viņu raksturo kā labu psihologu. Protot precīzi izspēlēt emociju, kas ataino tēla būtību. Režisors to panākot, nerādīdams konkrētu kustību.

Prāts nedara laimīgu
Latviešu teātrī Djakonovam patīk Jaunā Rīgas teātra režisora Alvja Hermaņa darbi. Ne visi, bet lielākā daļa. «Meistarība Eiropas līmenī. Pēdējā laikā gan Hermani mīlēt vairs nav stilīgi. Arī apskaust jau apnicis.» Izcila bijusi Pētera Krilova izrāde Lūgšana resnajai tantei Nacionālajā teātrī, kas pērn Spēlmaņu naktī ieguva gada labākās izrādes titulu. Par labāko latviešu dramaturgu Jurijs uzskata Rūdolfu Blaumani. Izrādē Gals Nacionālajā teātrī viņš parādīja savu skatījumu uz Nāves ēnā ainu, kur uz ledus gabala dreifējoši zvejnieki lemj, kurš tiks glābšanas laivā, jo visi to nevarēs un kādam būs jāmirst. Par aktiera darbu šajā izrādē Djakonovs ir nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā 2011./2012.gada sezonas jaunais skatuves mākslinieks. Vēl gadu iepriekš Juriju nominēja gada debijai par lomu izrādē Ziema Rīgas Krievu teātrī.

Nāves ēnā Jurijs nebija lasījis, taču pēc kolēģu stāstītā ātri uztvēra būtību: latvieši uz ledus gabala gaida, kad viņus glābs. Gaida, neko nedara. «Krievi mēģinātu kaut ko darīt, varbūt viens otru nogalinātu. Tas nav ne labi, ne slikti, tā ir mentalitāte.» Latviešiem tipiska esot problēmu nerisināšana un atlikšana uz vēlāku laiku. Piemērs – tautasdziesma Bēdu manu, lielu bēdu, kur bēda tiek likta zem akmeņa un pāri iets dziedot. «Janvāra nemieros pie Saeimas, kur lidoja bruģakmeņi, bija arī cilvēki, kas stāvēja un dziedāja. Fantastiski! Dziedāt cerībā, ka mūsu politiķiem pamodīsies sirdsapziņa. Tas ir kaut kas interesants. Franči būtu spridzinājuši un dedzinājuši.»

Pirms intervijas aicināju Juriju atsūtīt tēmas un autorus, kas viņam tuvi: holotropā elpošana, dinamiskās meditācijas, tantra. Filmas: The Holy Mountain, The Holy Motors, Mullholand Drive. Pēdējā viņu «paņēmusi» ar to, ka filmas režisors Deivids Linčs liek pašam visu saslēgt. «Nekošļā manā vietā un neliek mutē, gribi uztvert – uztver.»

Dinamiskās meditācijas Jurijs pielieto arī darbā. Lai aktieri atbrīvo jūtas, atvirza malā prātu, kas var ražot stereotipus. «Meditācijas parāda, ka cilvēks nav prāts. Prāts ir nemierīgs, tas domā, kalkulē. Prāts domā par pagātni un nākotni, bet tādu jau nav. Ir tikai šodiena. Šeit un tagad. Vari iziet uz ielas, un tevi notrieks. Prāts nepadarīs laimīgu. Laimīgu padarīs jūtas.»

Jurijs uzskata, ka vienīgais, kas neļauj cilvēkiem būt brīviem un laimīgiem, ir bailes. Viss pārējais ir tikai laika jautājums, jo iespējams ir viss. Atliek skaidri noformulēt vēlēšanos, un tā piepildās. «Tikai tad, kad šī vēlēšanās piepildās, tā vairs nav aktuāla, jo ir ieguldīts tik daudz enerģijas, ka tā vairs nešķiet Dieva dāvana, bet mūsu pašu ieguldītā darba rezultāts.»

Garšu kronis

Posted on oktobris 3, 2012 by - Veiksme

Vienīgais Latvijā augušo zaļo zirnīšu konservu ražotājs Kronis krīzes gados audzēja muskuļus – izstrādāja jaunas produktu idejas un uzbūvēja modernu dārzeņu konservēšanas cehu

Aivars Svarenieks bija viens no pirmajiem Bauskas puses uzņēmējiem, kurš 1993.gadā lēsa – ar labu krogu ģimeni varēs uzturēt. Tā izrādījās taisnība, taču Aivaram gribējās plašāku darbalauku. Tāpēc, kad 1996.gadā par bijušā kolhoza Code pajām varēja privatizēt jau sabrukušo dārzeņu konservēšanas cehu, Aivars ilgi nešaubījās.

Jā, par dārzeņu konservēšanu viņš neesot zinājis pat ne tik, cik melns aiz naga, taču vairāki gadi sabiedriskajā ēdināšanā ļāva uzzīmēt skaidru bildi – bez kuriem konservētajiem produktiem pusdienas, vakariņas vai brokastis nav iedomājamas. Tā arī sākuši. Izremontēja, sakārtoja un atdzīvināja vecās iekārtas, ar kurām pirmajos gados varēja saražot tikai kādus 10 produktus.

Tagad Kroņa sortimentā ir divi zīmoli – Kronis un Rundāle – un 220 dažādu produktu: konservēti dārzeņi, sulas, mērces, marinādes un konservētās zupas. Lielākais Kroņa lepnums ir Latvijā augušo zaļo zirnīšu konservi. Deviņdesmitajos Latvijā no pašmāju zirņiem konservus ražoja četros cehos, bet tagad Kronis palicis vienīgais. 

«Cimperlīga būšana,» par zaļajiem zirnīšiem saka Aivars. Izrādās – no brīža, kad zaļie zirnīši nokulti, līdz brīdim, kad tie sapildīti burkās, paiet tikai divas stundas. Ilgāk nevar, jo zirnīši ātri sarūgst. Ja nepaspēj, var visu ražu aizlaist postā. Uz Kroni zirnīšiem mērojams pavisam īss ceļš – tepat no Codes pagasta Zeltkalniņiem. Vai tā būs arī nākamgad, vai arī Latvijas zaļo zirnīšu konservi paliks vēsturei, Aivars vēl nezina: vienīgais zaļo zirnīšu audzētājs vēl domājot – sēt zirņus vai atvēlēt augsni «drošākām» kultūrām. «Te, Zemgalē, viegli var izaudzēt un ar garantiju pārdot tikai graudus un rapsi,» skaidro Aivars. Dārzeņu audzētāju raža gadu no gada ir atšķirīga, un arī pārdošanas apjomi svārstās. Tāpēc Aivars godīgi atzīst – ir gadi, kad mūsējie nespēj saražot, piemēram, gurķus vajadzīgajā daudzumā un rūpnīcai vajadzīgajā laikā, tāpēc «iztrūkums» jāpiepērk klāt no lietuviešiem. 

«Tie, kas tomēr specializējas dārzeņu audzēšanā, ar katru gadu strādā aizvien labāk – ir sapratuši, ka, audzējot lielus apjomus, krīt pašizmaksa un tad arī zemniekam ir izdevīgi rūpnīcai piegādāt izejvielas par saprātīgu cenu,» secina Aivars. 

Dienā, kad esam Bauskā, cehā spiež cidoniju sulu. Izrādās, arī šis produkts no Latvijā audzētām cidonijām top tikai Kronī. Tā kā cidonijas nav tik klīrīgas kā zirnīši un pāris dienas var «pagaidīt», Kronis radījis divu veidu sulas – tīru cidoniju sulu un cidoniju un ķirbju nektāru. Pēdējais, lai arī bez konservantiem un kaitīgajiem E, bet ar iespaidīgu vitamīnu buķeti, tiek ražots visai niecīgos apjomos. Tā patērētāji galvenokārt iepērkas ekoveikalos un gada laikā nespēj nopirkt vairāk kā vienā dienā saražoto. «Ar tiem diviem miljoniem cilvēku lieliem ražošanas apjomiem ir par maz,» pragmatiski vērtē uzņēmējs.

Garšas atmiņa
Jau no 90.gadu beigām Kronis savu produkciju piegādā faktiski visām Latvijas lielveikalu ķēdēm. «Nekādu citu variantu maziem lauku uzņēmumiem nemaz nav, un mēs esam mazs lauku uzņēmums,» produkcijas noieta tirgu raksturo Aivars. 

Piemēram, lielajos valsts vai pašvaldību konkursos par skolu, armijas vai ieslodzījuma vietu barošanu pat ar 220 dažādiem produktiem ir par maz. «Vienā lotē saliek sulas, margarīnu un cukuru, un tādu komplektu mēs nevaram piedāvāt.» Taču arī šeit, pateicoties ilggadējai sadarbībai ar vairumtirgotājiem, Kroņa produktiem tomēr izdodas iespraukties. Proti, vairumtirgotājs, kas uzvarējis konkursā, komplektē produktu grozu, tajā iekļaujot speciāli ēdināšanas vajadzībām fasētu Kroņa liellitrāžas produkciju.

Soli pa solim Kronis savus produktus piedāvā arī eksporta tirgos – vispirms Lietuvā un Igaunijā. Lielā izbraukšana peļņā pēc gadsimtu mijas, turklāt ne tikai no Latvijas, bet arī no Lietuvas un Igaunijas, uzņēmumam atvērusi arī Lielbritānijas un Vācijas tirgu. «Tie ir specializētie veikali, kuros var atrast savulaik populārāko produkciju no daudzām bijušajām savienības republikām.» Garšas atmiņa daudzus Rietumeiropā strādājošos mudina izvēlēties Latvijā marinētos gurķīšus, pelēkos zirņus ar speķi un, protams, konservētās zupas – skābu kāpostu zupu, soļanku, rasoļņiku. Turklāt pasteri-zētajiem konserviem, kuriem nav pievienoti mākslīgie konservanti, ir pietiekami garš realizācijas termiņš, lai tos bez bažām varētu nogādāt veikalos lielās porcijās. «Saražot produkciju, kas atbilst, piemēram, zviedra vai brita garšas gammai, diezin vai tuvākajā laikā varēsim, un nav arī vajadzīgs,» saka Aivars. Tajā pašā laikā, piemēram, Krievijas tirgū Latvijas konservus pērkot labi. Tā pati garšas atmiņa.

Tiesa, Krievijas tirgū uzņēmējam nākas saskarties ar citiem izaicinājumiem – augstām ievedmuitām un daudzkāršiem uzcenojumiem, produktam ceļojot no viena starpnieka pie otra. «Krievijā vidējais produkta sadārdzinājums ir 200% no ražošanas pašizmaksas. Un tas vēl bez veikala uzcenojuma,» neslēpj Aivars. Latvijā ir mazāk starpnieku, tāpēc arī uzcenojums nav tik astronomisks. Turklāt pie mums ar dažiem veikaliem var strādāt «pa tiešo», kas Krievijā ir neiespējami. «Cik Krievijas izstādēs esam bijuši un mēģinājuši atrast tiešo kontaktu! Nekā! Tur ir cita biznesa kultūra,» rezumē Aivars. 

Taču viņš nesūkstās. Ievērojot paša formulēto ražotāja zelta likumu – lēni, neatlaidīgi un pamatīgi -, viņš gadu no gada audzē arī pārdošanas apjomus Krievijā. Pēdējais izrāviens – mērču, pesto un citu luksusa klases produktu līnija Rundāle, kurā adaptētas klasiskās receptes. «Garšvielu buķete ir tā pati, taču garša maigāka,» paskaidro Aivars. Tādas pašas garšas prasības, piemēram, klasiskajai rikotas vai Boloņas mērcei izvirza arī Krievijā. Līdzīgi esot ar vokpannā gatavotiem produktiem domātajām mērcēm, kas tapušas Kronī. 

«Mēs daudz investējam produktu izstrādē,» stāstot par to, kā top jaunās mērces un konservi, saka Aivar-s. Laboratorijā strādā četras pārtikas tehnoloģes, kuras skrupulozi sver, mēra un analizē, ko pievienot mērcei un ko ne. Pēc tam seko testi – degustācijas, kur vienu un to pašu produktu pirms ražošanas sākšanas klientiem piedāvā dažādos garšas toņos.

Vēl viens veids, kā noteikt, vai trāpīts desmitniekā, ir uzņēmuma izveidotā piegādes sistēma. Pašu automašīnas piegādā preci veikaliem un vienmēr apkopo informāciju, kuri produkti kādos apjomos un kādā laika sprīdī pārdoti. Tā arī varot labi redzēt, kas un kādā apjomā jāražo.

Atsperties krīzes karstumā
«Viegli nebija,» atskatoties secina Aivars. Bijuši iepircēji, kas bankrotējuši un palikuši parādā uzņēmumam krietnas naudas summas, krities pārdotās produkcijas apjoms, taču Aivars uzskatījis – jādomā perspektīvā, jo «krīze jau nebūs mūžīga». Tāpēc, no vienas puses, samazināja ražošanas apjomus, bet, no otras puses, palielināja apgriezienus laboratorijā, kur tieši krīzes gados tapa homogēno pārtikas produktu līnija Rundāle. Tās ir jau minētās mērces un marinādes.

Tāpat tieši krīzes laikā uzņēmums rūpīgi piestrādāja, lai saņemtu dažādus sertifikātus. Zaļo karotīti, kas apliecina produkta kvalitāti, saņēma 2009.gadā. Piedalījās dažādās pārtikas izstādēs, un tagad tas dod rezultātu – tā kā uzņēmuma produktu vārdam ir labas kvalitātes zīmols, var domāt par suvenīrtipa produktiem, kurus kā īpašu Latvijas preci piedāvāt tūristiem.

Turklāt brīdī, kad valsts ekonomikas rādītāji strauji gāzās lejup, uzņēmumam izdevies atrast vēl vienu akcionāru, kurš bijis gatavs riskēt un ieguldīt naudu, lai kopīgiem spēkiem uzbūvētu jaunu dārzeņu pārstrādes cehu. Arī banku biznesa plāns pārliecināja, izdevās piesaistīt Eiropas Savienības līdzfinansējumu, un 2011.gada septembrī jaunais, vairāk nekā pusmiljonu latu vērtais cehs bija gatavs. «Slikto laiku vienmēr ir jācenšas pārdzīvot,» labsirdīgi noteic Aivars.

Uzņēmējiem jāturas kopā
«Tādā mazā pilsētā kā Bauska jau nekādas dižās izklaides nav,» jokojot par savām sabiedriskajām aktivitātēm saka uzņēmējs. Viņš kopā ar domubiedriem, citiem pilsētas uzņēmējiem, vēl deviņdesmitajos nodibināja uzņēmēju klubu Bauska 97. Pilsētas darba devēji tur regulāri pārrunā situāciju, dalās pieredzē un arī cits citu uzmundrina. 

Tieši uzņēmēju klubā pērn radusies ideja – vajadzētu pie pilsētas domes izveidot uzņēmēju konsultatīvo padomi. «Pagaidām mums vēl iet grūti – ir cilvēki, kas gadiem strādā pašvaldībā, un viņi ir pieraduši, ka nauda nāk kā regulāri budžeta ieskaitījumi.» Taču viņš ir optimists – soli pa solim gan jau arī vietvaras politiķus izdosies pārliecināt, ka kvalitatīva dzīvesvide pilsētā veidojas tikai tad, ja ir aktīva uzņēmējdarbība, un tāpēc ir vērts ieklausīties, ko saka pilsētas darba devēji. 

Kronī pašlaik strādā 40 cilvēku, un Aivars godīgi atzīst – vienmēr var gribēt labākus darbiniekus, taču viņš pieradis domāt «no otras puses». Proti, arī no uzņēmēja ir atkarīgs, vai no darbiniekiem izveidos «lietaskoku». Kronī tas ir izdevies, un kadru mainība ir minimāla. Prognozējama stabilitāte – tā divos vārdos var raksturot šā no laika apstākļiem, kulinārās modes kaprīzēm un vairumtirgotājiem atkarīgā biznesa veiksmes atslēgu.

3 biznesa principi
1. Lēnām, bet neatlaidīgi jāvirzās uz mērķi – arī tad, ja liekas, ka nekas neizdosies
2. Jānoķer moments – pragmatiski jāvērtē, kad visizdevīgāk veikt investīcijas
3. Gribasspēks un veselība – uzņēmuma īpašniekam vienmēr jābūt formā

Tehnoloģiju utopija

Posted on oktobris 3, 2012 by - Jauna seja

Anna Trapenciere (27)

Pabeigusi jauno mediju mākslas maģistrantūras studijas Liepājā, Anna šogad piedalīsies festivāla Māksla+Komunikācija konferencē, prezentējot divus savus darbus Koks uz riteņiem un ReTrap, kas piecus mēnešus internetā hronoloģiski fiksējis Annas darbības.

Vecāki: Ilze – socioloģe; Pēteris – zinātnieks, Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītājs.

Kāpēc esi izvēlējusies darboties jauno mediju mākslā? Redzu tam potenciālu gan personiskā, gan profesionālā izaugsmē.

Savu maģistra darbu izstrādāji par tēmu Cilvēka pieredzes dat-mīnēšana, ko tas īsti nozīmē? Es aplūkoju dažādus veidus, kā ar tehnoloģiju palīdzību digitāli fiksēt cilvēka piedzīvoto, un meklēju, kādas iespējas šādi dati paver. 

Kāpēc ir svarīgi tehnoloģijas iesaistīt mākslā? Tehnoloģiju nozīme cilvēka dzīvē aizvien palielinās – ir būtiski spēlēties ar iespējām, ko tās piedāvā. Māksla ļauj uz tehnoloģijām skatīties rotaļīgi un utopiski.

Kurš tevis veidotais darbs bijis visīpašākais? Kopā ar mākslinieci Undīni Reinfeldi izveidojām instalāciju Koks uz riteņiem. Aprīkojām koku ar gaismas un mitruma sensoriem. Ar gaismas diodēm tas signalizē par savu labsajūtu, aicinot cilvēkus aizstumt sevi saulē vai ēnā vai apliet, ja vajadzīgs. 

Pagājušajā gadā starptautiskajā izstādē Gateways. Art and Networked Culture piedalījies ar darbu Trapped. Kā tas darbojas? Izstādes laikā piecu mēnešu garumā, izmantojot RFID tehnoloģiju, internetā tika fiksēts, ko es mājās daru, piemēram, dzeru kafiju vai sēžu pie datora.

Tavas ambīcijas mākslā? Vēlos pētīt tehnolģiju attīstības tendences ar mākslas līdzekļiem. Tuvākajā nākotnē plānoju realizēt digitālās fabricēšanas laboratoriju FabLab Liepājā.

No kura mākslinieka smelies iedvesmu? No franču mākslinieka Marsela Dišāna.

Globālas iespējas, globālas prasības

Posted on oktobris 3, 2012 by - Karjera

 

Ikmēneša TechHub saviesīgajā vakarā pie manis pienāca kāds jaunietis un enerģiski stāstīja par neaizpildītu tirgus nišu, kurā varot ar labām tehnoloģiju zināšanām piedāvāt ko nebijušu. Prasīju, kur saredz tirgu. «Nu, te, Latvijā, varam arī Igaunijā un Lietuvā.» Bet gribot, lai iepazīstinu ar labiem investoriem no Londonas vai Silīcija ielejas. Man bija jāpaskaidro realitāte – Rietumu (arī lielie Krievijas) riska kapitāla investori neskatās uz Baltiju kā tirgus iespēju.

Investori saprot, ka tikai lielajos tirgos – ASV, Ķīnā, Vācijā, Lielbritānijā, Francijā – ir pietiekami daudz potenciālo pircēju, lai attaisnotu lielākus ieguldījumus. Protams, eksistē arī citi tirgi (Lietuvas mobilā sociālā tīkla Eskimi klienti ir parsvarā Āfrikā), taču vilinošākas parasti ir tādas lielvalstis kā Lielbritānija un ASV. Tātad es ieteicu puišiem no Rīgas pārdomāt savu ideju un meklēt tai globālu tirgus iespēju.

Pateicoties internetam, pieeja pircējiem lielajās valstīs ir kļuvusi daudz vieglāka. Salīdzinoši lēti iespējams panākt, ka virtuālā pasaulē līdzinies jebkurai citai Rietumu firmai. Telefonisko saziņu vari nokārtot caur Skype, maksājumus – caur PayPal.

Tikai jārēķinās ar spēles noteikumiem. Angļu valoda ir jāzina. Mājaslapas tekstu var pieslīpēt tulks, bet sarunas ar biznesa partneriem un investoriem notiek angliski, un tām ir izšķiroša nozīme.

Tikpat svarīga ir gatavība iedziļināties citas valsts tirgū, izprast tā nianses un panākt, ka piedāvājums mats matā atbilst tam. Lai iegūtu informāciju, noderēs gan interneta meklētājs, gan sarunas ar pirmajiem pircējiem.

Ja klāt visam minētajam ir gaiša galva un plašs redzējums – spēja izstrādāt un izklāstīt vīziju, kas paredz lielas firmas izaugsmi, tad var iekarot investoru maciņus un attīstīt globālu biznesu arī no mazās Latvijas.

Rezultātā redzam, ka Rietumu investori pamazām maina savas domas par Latviju. Mūsu tirgus nav izaudzis, taču viņi pārliecinās – Latvijā var rasties komandas, kas spēj iekarot ja ne pasauli, tad vismaz kādu miljoniem vērtu globālā tirgus nišu.

Reinis Traidās, savāca kurināmo dzīvnieku patversmei

Posted on septembris 26, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

 

Lesters, kas nosaukts seriāla The Wire četrkājainā varoņa vārdā, Reiņa Rīgas centra dzīvoklī ienāca neilgi pēc Jāņiem. «Jau sen gribēju suni. Atliku, atliku, bet vienu dienu izdomāju – cik var!» Reinis noglauda samtaino muguru. Tviterī, kur viņš ir aktīvs lietotājs, pēc Lestera ierašanās aci arvien vairāk aizķērušas dzīvnieku tēmas. Uz rudens pusi Reinis pamanījis Juglas Dzīvnieku patversmes lūgumu ziedot kokskaidu granulas, lai iemītnieki ziemā būtu siltumā.

Reiņa garāžā viens lieks granulu maiss mētājies, bet šķitis pieticīgi traukties uz Juglu tikai ar to. Reinis ietvītojis palīgā saucienu draugiem, tad gājis vēl tālāk – ar kolēģa palīdzību uztaisījis mājaslapu Lesteragranulas.lv: «Ziedojumu apmērs nav ierobežots, bet minimālais ir Ls 1,80, viena maisa cena. Tas ir tikpat daudz, cik maksā 1 latte kafejnīcā.» Pašam negaidot, akcijas mērķis – tonna granulu – bija sasniegts jau trīs stundas pēc tās sākuma. Akcijā savākti 1905 lati – nauda 18 tonnām granulu. Saskaitot to ar patversmes darbinieku vākumu, Juglas dzīvniekiem ziema būs tikpat silta kā Reiņa kucēnam! 4.oktobrī ar kravas furgonu (akciju pieteicies atbalstīt arī Volvo Truck Latvia) trešdaļa granulu kravas tiks nogādāta patversmē. Tās katlumājā nav vietas visām 18 tonnām, pārējais ziedojums ieradīsies ziemas mēnešos.

«Lesters ir akcijas seja, tai ir skaidrs un personisks mērķis, un, galu galā, tā ir pozitīva ziņa starp daudzām sliktām,» Reinis, kas reklāmas aģentūrā McCann Riga izveidojis videostudiju, spriež šīs nozares kategorijās.

Tomēr, cik trāpīgi Traidās prot uzrunāt auditoriju, cilvēki pamanīja jau pirms gadiem trim, kad internetā ceļoja bloga ieraksti, ko viņš rakstīja Austrālijā. Studējot kino un televīzijas režiju Melburnas Universitātē, Reinis paspēja iemēģināt roku lielbudžeta filmas Animal Kingdom operatora asistenta darbā, un arī izprātot par savu piederību. Pirmais gads siltajā Austrālijas klimatā likās kā atvaļinājums, otrajā un trešajā gadā organisms bija apjucis, nesagaidot pavasara eiforiju, kas seko Latvijas pelēkajam un drēgnajam rudenim un aukstajai ziemai.

«Labi, nav mums skaistāko kalnu, pludmaļu un palmu. Klimats mums ir sūdīgs, un nav mums tā stiprākā enonomika. Nav mums savas stipras, vienojošas identitātes. Mēs esam jauni, nepieredzējuši,» Reinis tolaik rakstīja savā blogā. «Taču mums ir maza, mīlīga valsts ar mazu galvaspilsētu, kas tik tiešām ir Parīzes miniatūra. Mums ir forši cilvēki, spējīgi cilvēki, draudzīgi cilvēki. Ja vien mēs varētu atmest savu skaudību un greizsirdību, nedzīties tik ļoti pēc lielākas mājas, lielākas mašīnas. (..) Ja varētu iemācīties izdarīt kaut ko labu nevis peļņai, bet vienkārši kopējam labumam, tad iespējams, ka mēs vienu dienu pamostos vienā nudien foršā valstī.»

Gribēja nakšņot skeitparkā

Posted on septembris 26, 2012 by - Dzīve

Izpildot BMX frīstaila triku, šovasar Ventspilī nomira Artūrs Griķis (17). Viņa vecāki Ieva un Aivars vairs nejautā, kāpēc tā notika. Tagad Griķu ģimene vāc ziedojumus trīsgadīgā dēla Alberta ārstēšanai

Vistas gaļa sinepju, medus un cidoniju marinādē. Tāds šašliks top Griķu ģimenes mājā netālu no Jaunciema. Ieva veikli maisa gaļu lielā bļodā, vīrs Aivars žigli padod vajadzīgās sastāvdaļas. Viņi darbojas klusi, ātri un saskaņoti. Viens otru nepamāca ar frāzēm «ne jau to es tev teicu padot», «vai tad neredzi, ka jāpietur». Jau pēc brīža Aivars sēdīsies auto un vedīs šašliku uz Jēkabpili. Tur ar šašliku mielosies rallija dalībnieki. Abi Griķi strādā ēdināšanas jomā.

Paveikuši darbu, viņi var atsēsties. Atvērti, labsirdīgi un gaužām noguruši. Viņi rāda ģimenes albumus: lustīga dzimšana diena ar zirga pajūgu un dzīvo mūziku, bērnu pirmās skolas dienas. «Te Artūriņa pirmie Jāņi, pirmoreiz sieru ēd,» rāda tētis Aivars. «Te viņš ar radu meiteni,» mamma piebilst. Artūrs ir Griķu pirmais bērns. Pagājušajā nedēļā viņam būtu palikuši 18 gadi.

Griķi iepazinās, kad mācījās 7.klasē internātskolā Saldus pusē. Ieva ir no tuvējās Šķēdes, bet Aivars no Rīgas uz skolu atsūtīts disleksijas dēļ. «Atceros, braucām ar klasi ekskursijā un sēdēju Aivaram klēpī. Skolotāja sargāja, lai tik nelienam kopā teltī,» Ieva stāsta, ka viņi, 8.klases kolēni, tomēr tai teltī ielīda.

Apprecējās 1988.gadā, kad Aivars atnāca no dienesta Krievijā un Ieva studēja Rīgas Tehniskajā universitātē elektroniskās radioaparatūras konstruēšanu un tehnoloģiju. Viņas sapnis bija strādāt par kinoinženieri. Braukājusi uz sagatavošanas kursiem Sanktpēterburgā, taču nav uzņemta. Atlicis mācīties RTU. Aivara arods ir autoceltņa vadītājs.

Kopdzīves sākumā Griķi dzīvoja Ievas vecāku mājā Šķēdē un saimniekoja. Nodibināja zemnieku saimniecību Ķirši. Darbi gāja no rokas. 1994.gadā piedzima pirmais dēls Artūrs, 2002.gadā Ansis un 2008.gadā Alberts. Visi piedzima Rīgā, Dzemdību namā. Kad Ieva gaidīja Albertu un radās problēmas, ārsti ieteica doties uz Stradiņu slimnīcu, kur ir piemērotāki speciālisti. Ieva atteikusies, jo gribējusi, kā ierasts, ģimenes dzemdības un Dzemdību namā, kur pazīst mediķus. Nezināmu iemeslu dēļ nenotika plānotais ķeizargrieziens, Alberts piedzima dabīgā ceļā. Pēc piedzimšanas viņam konstatēja bērnu cerebrālo trieku un spastisku tetraparēzi.

«Parādīsim, ko māki!» saka Aivars, kad desmitgadīgais Ansis uz pleca ienes istabā Albertu. Puika māk ar pieturēšanos stāvēt un noturēt taisnu muguru, sēžot ratiņos. Tik daudz puika spēj pēc rehabilitācijas Slovākijā šāgada februārī un pateicoties labiem cilvēkiem, kuri Ziedot.lv saziedoja 5271,81 latu. Slovākijā puika staigāja tā sauktajā kosmonauta kostīmā – ierīcē, kas ļauj nekustīgiem bērniem piecelties kājās. Nākamajiem diviem rehabilitācijas kursiem vajadzīgie 11 132 lati tiek vākti ar portāla Varonis.lv palīdzību. Aptuveni puse jau saziedota. Arī Labklājības ministrijas pārstāvji interesējušies, vai esot visu no valsts saņēmuši. Ieva stāsta, ka saņemot visus pabalstus, kas pienākas, taču ar to nepietiek.

Mamma stāsta, ka puikas veselībā tiek ieguldīta visa nopelnītā nauda: medikamenti, reitterapija, fizioterapija, osteopāta konsultācijas. Alberts ir allaž gaidīts viesis baseinā pie uzņēmēja Jūlija Krūmiņa, kurš dzīvo netālu. Griķi ar viņu iepazinušies, kad klājuši Krūmiņam viesību galdu. «Mēs faktiski viņam esam sveši cilvēki, bet viņš vēl Ansīti dzimšanas dienā ar jahtu izvadāja,» saka Ieva.

Apkalpoja Jauno vilni
Svētku galdus un banketus Griķi klāj vairāk nekā desmit gadus. Cep uz iesma arī veselus sivēnus, jērus. Darba dēļ pabijuši vai visās Latvijas pilīs un muižās. «Re, šī ir štimmunga grāmata, ko palasām, kad rokas nolaižas,» Aivars iedod biezu grāmatu, kur klienti ierakstījuši atsauksmes. Griķi lūdz neminēt visus rakstītājus, jo tas nebūtu ētiski. Uzvārdus izdabūt neizdodas, bet vietas un notikumus gan: Jaunais vilnis, Krievijas vēstnieka Latvijā rezidence Jūrmalā, LNT šova Dziedošās ģimenes noslēguma pasākums.

Pirmo viesmīlības pieredzi Ieva guvusi, strādājot par pavāra palīgu kafejnīcā Rīdzene. Pavāru izglītības Griķiem nav, visu iemācījušies paši. Daudz lasa. Nesen Ieva klājusi bērnu ballīti indiāņu stilā un, lai viss būtu tip-top, izbūrusies bibliotēkā cauri dažādām tradīcijām, receptēm. Vēl pērn Griķi domājuši par sava gaļas ceha atvēršanu, jo desas taisīt mācēja. Uz tirgiem veda kūpināto gaļu. Pārdevējs bija Artūrs, kas daudz palīdzēja vecākiem darbos.

Dzīvi Rīgā Griķi sāka neilgi pēc tam, kad bija piedzimis Alberts – lai tiktu pie speciālistiem. Artūram un Ansim, tāpat kā tētim, bija disleksija. Artūrs mācījās Valdorfa skolā, Ansis patlaban iet Valodiņā, speciālā sākumskolā bērniem ar runas traucējumiem.

Griķu ģimenes tagadējo mājvietu netālu no Jaunciema mantojumā savulaik atstāja Aiva-ra vecāki. Tēvs nomira, kad puika mācījās 1.klasē, mamma – kad viņš gāja 7.klasē. Māja ir uzcelta pārāk mitrā vietā, un plūdu laikā istabās krājās ūdens. Visa apbūves gabala zeme pacelta trīs metrus augstāk, un ir labāk.

Pagājušā gada 29.septembrī Ieva reizē ar Aivaru sadzirdēja, ka aiz loga kaut kas sprakšķ. Ieva prezīci atceras, cik rādīja pulkstenis: 1.42. Pagalmā dega saimniecības ēka. Tajā bija visa 20 gados krātā iedzīve: desu aparāti, naži, profesionāls restorānu aprīkojums. Bija viss vajadzīgais, lai sāktu veidot savu desu cehu. Griķiem tobrīd makā bija 10 latu. Labi, ka nākamajā dienā palīdzēja kāds klients – miljonārs.

Pēcāk atbildīgie dienesti viņiem teica, ka aizdegšanās tik lielā platībā varēja būt tikai ļaunprātīgs darbs. Aivars uzreiz nojauta, kas vainīgs. «Mums nav ne kredītsaistību, ne nedraugu. Bija tikai viens variants, kas to varētu izdarīt,» Ieva stāsta, ka tā gada februārī savā lauku mājā ielaidusi padzīvot cilvēkus. Lai māja nestāv tukša, lai neizdemolē. Aizvedusi vēl sēklas, lai īrnieki ko izaudzē. Kad elektrības parāds auga un māja bija aizlaista, viņi 7.septembrī tika izlikti.

No nodegušās ēkas pagalmā tikpat kā nekas nav manāms. Tikai apsvilušās iekārtas, turpat blakus stāv materiāli jaunas mājas celtniecībai.

Uzkrita uz stūres
Artūrs šopavasar 17 gadu vecumā beidza 8.klasi. Viņš bija vairākkārt nomainījis skolas: gājis gan Valdorfa skolā, gan uz brīdi pamācījies Cieceres internātskolā. Pievarējis disleksiju, tomēr latviešu valodā atzīme bija viszemākā. Ādažos četrus gadus trenējies grieķu-romiešu cīņā. Treneris Vasilijs Artūru raksturo kā godīgu un labu puisi.

Vislabāk Artūrs jutās uz BMX. «Tā bija visa viņa dzīve. Teica, ka labprāt nakšņotu skeitparkā,» stāsta mamma. Šāgada septembrī paietu divi gadi, kopš Artūrs nodarbojās ar frīstailu. Nekā slikta vecāki tajā nesaskatīja, jo, kad braukuši viņam pakaļ uz Monster parku netālu no Zemitānu tilta, nedaudz pavērojuši arī treniņus un pārliecinājušies, ka vide ir laba, rupjības pa gaisu neiet. Artūrs tur bija cienīts. Tā kā par parka lietošanu bija jāmaksā divi lati dienā un Griķis tajā pavadīja visu atlikušo dienas daļu pēc skolas un arī brīvdienas, vecāki nespēja atbalstīt. Artūrs nolēma katru nedēļu tīrīt un uzkopt parku, tad Monster īpašnieki neprasīja ieejas maksu.

Pirms došanās uz starptautisko ekstrēmo sporta veidu festivālu Ghetto Games Ventspilī Artūrs vecākiem stāstīja, ka ļoti vēlas uzvarēt, jo tad tiktu pie naudas balvas un, ja vecāki vēl pieliktu, uz sacensībām Ķelnē, kur brauktu līdzās «profiem». «Domājām – kā varētu izgrozīties, palīdzēt. Un tieši sacensību dienā mums ietrāpījās bankets!» atceras Ieva.

Uz Ventspili trenēties Artūrs devās jau nedēļu iepriekš. Gāja labi, pa pirmajām vietām, bet kādā braucienā palika trešais. Sestdien, 30.jūnijā, ap plkst.19 Artūrs startēja izšķirošā braucienā: rādīja triku, kad lēcienā apgriežas ar velosipēdu ap savu asi un divas reizes apgriež stūri. Otrajā apgriešanās reizē viņš saķēra stūres ragus, lai piezemētos, taču tie izslīdēja no rokām un Artūrs uzkrita ragiem virsū, tie iedūrās vēdera dobumā. Sacensību video redzams, ka puisis pēc kritiena pieceļas un, ejot malā, mēģina apjaust, kas noticis. Sāpēs iekliedzas, apkārtējie mudina tupties zemē. Pasākuma vadītājs aicina mediķus pieiet pie Artūra. Slimnīcā viņš tika nogādāts pie pilnas samaņas un nosauca tēta mobilā telefona numuru.

Uz ārsta telefona zvanu atbildēja Ieva. Tajā sestdienas vakarā Griķi klāja viesību galdus kādā dzimšanas dienā netālu no Ķeguma. Pulkstenis rādīja 22.15, un Ieva gribēja braukt uz Ventspili, taču ārsts teica, ka turēs puisi dziļā narkozē un operēs, lai mamma brauc svētdien no rīta.

Naktī uz svētdienu Ieva uz slimnīcu zvanīja vairākkārt. Ap trijiem bija otra operācija, un māsiņa teica, ka stāvoklis ir smags. Arī puspiecos atbilde bija tā pati – smagi. Tuvojās seši no rīta. Ieva domāja – nevar jau tā ik pa brīdim traucēt zvanot. «Kā tagad atceros, bija bez septiņpadsmit minūtēm septiņi, kad atkal piezvanīju. Dakteris pienāca pie telefona, un varēja just, ka aizelsies. Teica: «Mamm, man sliktas ziņas, minūti atpakaļ Artūrs nomira.» (Ieva slauka acis.) Pateicu Aivaram, ka brālītis… Mēs viņu par brālīti saucām, tā bija iegājies. Varbūt visu vajadzēja pamest un tai vakarā braukt.»

Nākamajā dienā Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas galvenais ārsts Dainis Gīlis medijiem skaidroja, ka Artūram bijušas iekšējo orgānu traumas, to skaitā aknu plīsumi. Ļoti smagi. Vēlāk ārsti Ievai stāstījuši, ka liela kļūda bijusi tā, ka Artūrs pēc kritiena piecēlies un gājis malā. Medmāsai ātrās palīdzības mašīnā viņš teicis: «Bet apsoliet, ka atpakaļ atvedīsit? Apsoliet, ka atvedīsit atpakaļ uz sacens…» Ieva apraujas un tur pie vaiga rokas, lai netek asaras.

Svētdienas rītā sacensības, uz kurām bija sabraukuši 1500 sportistu no 15 valstīm, tika atceltas. «Tas bija morāls spēcinājums, ka sērās ar mums kopā ir tik daudzi,» saka Ieva. Tā bijusi viņas un vīra ideja izvadīt Artūru pēdējā gaitā pa visiem Kurzemes skeitparkiem līdz Rīgai. «Visu mūžu esam skrējuši un steigušies. Beidzot varējām izbraukt.» Bēres organizēja un apmaksāja festivāla vadība, kas šosestdien rīko Artūra piemiņas brīdi Monster skeitparkā.

Pēc nelaimes tika sākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma nodaļas «Noziedzīgi nodarījumi pret personas veselību», bet tika izbeigts, jo festivāla organizētāji un mediķi neko nebija pārkāpuši. Pēc bērēm Artūra vecāki policijai uzrakstīja iesniegumu, ka viņiem nav pretenziju pret festivāla organizētājiem.

Griķi nav apvainojušies uz dzīvi. Viņi vairs nejautā, kāpēc notika nelaime. Jārūpējas par Albertu. «Dzīvojam pēc principa: ja ne mēs, kurš tad cits? Negaidām, ka citi kaut ko izdarīs mūsu vietā.» Griķi balsta viens otru. Reliģiozi viņi nav, arī uz ekstrasensiem nepaļaujas, jo pēc tam, kad meklējuši ugunsgrēka ļaundarus, pateikts – tagad uzlikta aizsardzība, lai nelaime nevar mājā ienākt. «Redz, ka var,» nosaka Ieva un uz atvadām dod man līdzi sapakotus šašlikus. 

Ko varēja darīt?
BMX braucēji par šo nelaimi runāt nevēlas. Aptaujātie braucēji, kuri bija sacensībās Ventspilī, ir vienisprātis: tā bija nelaime. Artūrs neko neizdarīja nepareizi. Viņš bija viens no labākajiem Latvijas frīstailistiem. Juta mēru. Tam nepiekrīt tie, kuri nav no BMX aprindām un vēroja notiekošo tribīnēs. Redzot, kā Artūrs trenējas, bijis bail skatīties.

Prognozēt, ka Artūrs tā nokritīs, nevarēja. Treniņos neviens treneris nebrīdina, lai nepārforsē. Frīstailā piederas krist, sasisties, celties un mēģināt, kamēr sanāk. Bez kļūdām progress nav iespējams. «Tas ir frīstails, katrs izkopj savu stilu, kā grib,» saka Aivars Šneiders, BMX frīstaila treneris un tiesnesis. Pirms diviem gadiem viņš ierādīja Artūram frīstaila pamatus. Trenēties BMX frīstailā neesot tāpat kā, piemēram, vieglatlētikā. Braukt var visur: uz ielu apmalēm, skeitparkos. Braucēji cits citu pamāca, ierāda.

Mačus Ventspilī Aivars tiesāja un atceras, ka Artūrs pēdējā braucienā nerādīja neko ārkārtēji pārgalvīgu, bet izpildīja ierastu triku. «Nesanāca. Neveiksme un kļūda reizē. Arī pasaulē pieredzējuši braucēji gūst traumas, izpildot trikus, ko veikuši neskaitāmas reizes,» kā piemēru Aivars min amerikāni Maiku Eitkenu, kurš pēc kritiena kļuvis par invalīdu.

Latvijas labākais BMX frīstailists Eduards Zunda liktenīgo sacensību laikā bija Dānijā, jo ir braucējs starptautiskā komandā. Padzirdējis par Ventspilī notikušo, bijis šokā. Vēlāk noskatījies kritiena video. «Artūru pazinu. Tā nebija kļūda. Tā vienkārši gadījās. Katrs dara tik, cik var izdarīt. Ir lūzumi, plaisas, nobrāzumi. Tāda ir dzīve. Katrs to dzīvo, kā vēlas.» Ar Artūru Eduards trenējies diendienā. Puisis bijis talantīgs, ar potenciālu. 

Kritienu neredzēja, bet sacensībās piedalījās viens no spēcīgākajiem Eiropas frīstaila braucējiem čehs Mihaēls Berans. «Tā bija briesmīga nelaime, kas notiek reizi simt gados,» Facebook man atraksta Berans. Iespēja savainoties esot katru dienu, jo frīstails ir ekstrēmais sports, nevis šahs. «Dzīve ir dāvana. Vienreiz to dabū, citreiz atdod. Katram dzīvē dota iespēja atrast savu sirdsbalsi, lai padarītu pasauli labāku,» raksta BMX aprindās pazīstamais sportists.

Pēc Artūra nelaimes daudzi jaunie braucēji sākuši lietot vēdera bruņas jeb aizsargus. Tā novērojis treneris Aivars Šneiders. Jā, bruņas traucējot kustībām, taču «tās var atļauties nevilkt tie, kam ir desmit gadu pieredze». «Tad krekliņš var plīvot. Jaunie saskatās YouTube, kā slaveni braucēji lec bez bruņām, un mēģina atdarināt,» – tā Aivars.

Divkārtējā olimpiskā čempiona klasiskajā BMX Māra Štromberga treneris Ivo Lakučs kritienu redzējis video. «Tā bija sakritība. Triks, ko viņš rādīja, nebija no grūtajiem,» Ivo atceras, ka arī pats reiz kritis un ar stūres ragu traumējis liesu. Paveicies, ka mediķi bijuši tuvu. Pēc nelaimes sācis valkāt bruņas. Kad jau bijis pārliecināts par savām spējām, vairs tās nav lietojis. Lakuč-s iesaka frīstailistiem vairāk trenēt fizisko formu. «Piemēram, presīti, lai muskulis kritiena brīdī saraujas un pasargā no trieciena. Un atcerēties, ka mēs visi laipojam pa nāves un dzīvības līniju.»

Tulpes nesanāca. Un varbūt labi, ka tā

Posted on septembris 26, 2012 by - Veiksme

Šogad tiek prognozēta lielākā graudu raža Latvijas pastāvēšanas vēsturē, taču Jaunpils zemnieks Gunvaldis Sproģis secina – viņa saimniecībai jau agrāk padevušies pat vēl ražīgāki gadi

Pirms 23 gadiem Gunvaldis Sproģis piepildīja sen lolotu sapni par savu zemi. Ticis pie vairākiem hektāriem aizauguša lauka mežmalā, jo labākas brīvas zemes Jaunpils apkārtnē tobrīd nebija, un kļuvis par tā saukto Breša zemnieku, nolēma tur stādīt tulpes. Taču Atmodas laikā pieprasījums pēc sarkanajiem ziediem un tulpju sīpoliem strauji  kritās. Neatlicis nekas cits, kā izgāzt tos turpat mežā par barību meža zvēriem. Tie gan nav jaudājuši visu apēst, tāpēc vēl tagad pavasaros mežā zied tulpes. 

Pašlaik Gunvaldis kopā ar sievu Gunu apsaimnieko vairāk nekā 4000 hektāru zemes. Viņam pieder divi lauksaimniecības uzņēmumi Joži un Pētertāles, kas specializējušies graudkopībā. Audzē pārsvarā kviešus, arī rapsi, un šogad pirmo gadu iesēti alus mieži, lai gan pārtikas mieži audzēti jau pirms tam. Jau trešo gadu Sproģis ir arī Baltijas lielākās graudkopju kooperatīvās sabiedrības Latraps valdes priekšsēdētājs. 

Biržā kā Tukuma tirgū
Pa stiklā ieskautām vītņu kāpnēm Jožu darbnīcās kopā ar fotogrāfu uzkāpjam otrajā stāvā un ieejam kabinetā, kur Gunvaldis lūdzis uzgaidīt. Kabinets aprīkots ar modernu biroja tehniku un iekārtots tā, ka grūti noticēt – te saimnieko zemnieks. 

Pēc brīža viņš ir klāt – pilns enerģijas un pašapziņas šā vārda labākajā nozīmē. Tomēr viņš nevis atbild uz jautājumiem, bet pats sāk mūs iztaujāt. Kāpēc gribam rakstīt par graudkopību, kāpēc izvēlējušies tieši viņu? 

Ak, tāpēc ka viņš esot viens no lielākajiem graudu audzētājiem valstī? Te nu Sproģis iebilst, ka tik lielu un pat vēl lielāku graudu audzētāju Latvijā esot krietni vairāk, nekā pieņemts uzskatīt. Latraps, kurā pavisam ir ap 650 biedru, tādu būšot krietns desmits. Taču viņš uzreiz piebilst, ka biedri netiek šķiroti pēc sējumu platībām.

«Mēs nevienu no malas kooperatīvā ar varu nevelkam, bet, ja cilvēkam ir pieņemami tā noteikumi, tad nav problēmu kļūt par kooperatīva biedru. Latraps neko nepelna, tas ir tikai instruments, kas palīdz biedriem pārdot izaudzēto par vislabāko cenu un iepirkt ražošanai nepieciešamo par visizdevīgāko,» skaidro Gunvaldis, uzsvērdams, ka to nodrošina tieši pārdošanas apjomi. Vienam zemniekam, lai arī cik daudz zemes tas apsaimniekotu, nekādi nebūs pa spēkam saražot tik, cik saražo vairāki simti.

Kooperatīvā sabiedrība sadarbojas ar pasaules lielākajiem graudu kontraktoriem, kuru gada apgrozījums krietni pārsniedz Latvijas valsts budžetu. Pateicoties šai sadarbībai, Latvijas kvalitatīvie graudi kļuvuši pazīstami pasaulē. Esot pat tādi gala pircēji, kas šiem starpniekiem pieprasot tieši Latraps graudus. Arī pagājušajā un šajā nedēļā Liepājas un Ventspils ostā Panamax tipa kuģis uzņem ap 70 tūkstošiem tonnu kviešu eksportam uz Ziemeļāfriku, kas pēdējos gados kļuvusi par tradicionālu Latvijas graudu noieta tirgu.

Uz jautājumu, kāpēc pārtikas kviešu cena šogad uzkāpusi līdz rekordaugstajiem 180 latiem par tonnu, Gunvaldis smiedamies atbild: «Ja kāds varētu graudu cenu prognozēt, ātri vien kļūtu bagāts, un vairs nevajadzētu nodarboties ar graudu audzēšanu.»

Graudu cena biržā tik tiešām mainās nevis pa dienām, bet pa stundām un minūtēm. Ne velti graudu birža tiek uzskatīta par vēl specifiskāku nekā naftas produktu vai zelta birža, jo tajā ir ļoti daudz mazo spēlētāju. «Kopumā jau birža daudz neatšķiras no Tukuma tirgus. Ja tirgū ir daudz kartupeļu, tad cena ir zema, ja maz – augsta,» viņš turpina. Vienīgi biržā, lai panāktu vēlamo cenu, lielie dīleri, nosakot gaidāmās ražas graudu cenu, izmanto tā dēvētās spekulācijas ar laika apstākļiem. Tā kā graudu ražas visā pasaulē nekad nav vienādas, apzināti tiek pārspīlēta varbūtējo laika apstākļu ietekme uz tām. Atsaucoties uz sausumu, neražu vai dabas katastrofām, prognozes ir daudz pieticīgākas nekā galarezultāts. Toties tās būtiski ietekmē cenu.

Uz jautājumu, kā to izjutīs pircēji Latvijā, Gunvaldis atbild izvairīgi – viņš esot lauksaimnieks, nevis eksperts. Skaidrs, ka augstas cenas izdevīgas ražotājiem, bet beigu beigās maksās patērētājs. Vienīgi, ņemot vērā, ka vietējiem graudiem atkrīt transporta izmaksas, kuras ir visai ievērojamas, šim pieaugumam nevajadzētu būt pārāk jūtamam.

Lai gan speciālisti uzskata, ka šāgada rekordraža iegūta īsās un siltās ziemas dēļ, Gunvaldis domā, ka drīzāk cilvēki beidzot iemācījušies Latvijas apstākļos izaudzēt graudus un jūt no sava darba atdevi. Laika apstākļi nosakot tikai pusi no galarezultāta, otra atkarīga no paša zemnieka. Lauksaimniecībā ikviens darbs jāizdara īstajā brīdī – šodien var būt par agru, bet parīt jau par vēlu.

Izvairīgi viņš runā arī par gaidāmo ražu paša saimniecībās, jo fiksējot to nevis pēc iekūluma, bet gan pēc realizācijas pavadzīmēm. Tāpēc tā īsti to zināšot tikai tad, kad visi graudi būs pārdoti. Pašlaik varot pateikt tikai to, ka ir bijuši arī ražīgāki gadi. Taču Latvijas vēsturē šis tiek prognozēts kā ražīgākais graudu gads – paredzams, ka kopumā tiks novākti 1,8 miljoni tonnu.

Kur paliek nauda?
Gunvaldis Sproģis, kura dzimtā puse ir Balvi, audzis un skolojies arī Jūrmalā un Rīgā, bet Jaunpilī nonāca 1982.gadā – kā Lauksaimniecības akadēmijas Mehānikas fakultātes students nosūtīts praksē uz vietējo kolhozu Dzirkstele. Jaunpilnieci Gunu saticis akadēmijā, kur viņa studējusi pārtikas tehnologos. Vēl studenti būdami, abi apprecējušies un kopš 1985.gada dzīvo Jaunpilī. «Man vienmēr gribējies kaut ko vairāk nekā tajā konkrētajā brīdī iespējams,» tagad stāsta Gunvaldis. «Tāpat kā daudzi toreiz, arī mēs piemājas dārziņā audzējām tulpes. Un es domāju – eh, ja varētu kādus divus, trīs hektārus iestādīt mehanizēti ar mašīnu un mehanizēti arī novākt…»

Tā Gunvaldis kļuva par Breša zemnieku. Prasītos trīs hektārus Jaunpils pagastā iedot nevarēja, toties iedeva 13 nemeliorētos laukos kaimiņos, Bikstu pagastā. Lietotu parasto sīpolu stādīšanas mašīnu viņš pārtaisīja par tulpju stādītāju, tomēr beigās iznākums bija nevis peļņa, bet iegūtā pieredze. «Bijām jau paņēmuši kredītu traktoram un atkāpties vairs  nevarējām.»

Daļā no piešķirtās zemes iestādījuši kādus 12-15 tūkstošus augļu koku stādu. Ābeles, bumbieres un plūmes, bet atdevi varēja gaidīt tikai pēc gadiem. «Ar sievu domājām, kā pēc iespējas ātrāk tikt pie naudas, lai varētu vismaz atdot kredītu. Iznomājām vēl drusku zemes un iesējām kviešus,» atceras Gunvaldis. «Bet rudens gadījās slapjš, un atkal mums no peļņas nekas nesanāca.» Vēl vairāk – pavasarī zaķi nograuzuši augļu koku dzinumus, bet, kad sniegs pakusis, pavasarī atgriezušies vēlreiz un nograuzuši kociņus līdz zemei. Ar to arī dārzkopībai pielikts punkts.

Taču naudu vajadzēja joprojām. Jo vairāk tāpēc, ka viņi arvien nopietnāk pievērsušies graudkopībai. Premjerministra Godmaņa laikā graudu cena bijusi laba, bet, lai saimniecība strādātu rentabli, vajadzējis vēl iepirkt gan zemi, gan tehniku. Prātojuši, kura no kultūrām varētu būt tā, kas ātri dod peļņu. Nosprieduši, ka zemenes, un trāpījuši desmitniekā. Ogas bija ļoti pieprasītas, jo tirgū to trūka. Arī vasara gadījusies laba, tāpēc jau pirmajā gadā stādījumiem bijusi atdeve.

Vaicāts, kā tolaik audzis tehnikas klāsts un kā klāt nākusi zeme, Gunvaldis atbild: «Paprasiet man kaut ko vieglāku.» Toreiz viss noticis tādā tempā, ka tagad šo kamolu grūti atšķetināt.

Tagad abos lauksaimniecības uzņēmumos kopā esot pieci kombaini, 10 traktoru, pastāvīgā darbā strādā 23 darbinieki, daļa jau kopš 90.gadu sākuma. Tieši šie speciālisti esot tie, kas nosaka saimniecības šodienas iespējas un panākumus.

Veiksmēm mijoties ar neveiksmēm, kļūdoties un mācoties no kļūdām, klūpot un atkal ceļoties, 90.gadu sākumā savu ceļu lauksaimniecībā sāka ne tikai Gunvaldis ar Gunu, bet daudzi Latvijas zemnieki. Šodien viņi apsaimnieko tūkstošiem hektāru zemes un ir turīgi un cienījami cilvēki. Gunvaldim kabinetā ir ne tikai mākslinieku oriģināldarbi, bet arī fotogrāfijas, kurās dažādos laika periodos saimnieks redzams kopā ar Latvijas Valsts prezidentiem un premjerministriem.

1995.gadā Gunvaldis izsolē iegādājās Jožu darbnīcas Jaunpils pievārtē. Pēc kara tajās atradās mašīnu un traktoru stacija, bet vēlāk pārvietojamā mehanizētā kolonna, kas 90.gadu vidū nonāca uz bankrota sliekšņa. Zemnieks vienojies ar direktoru, ka darbnīcas nopirks. «Turklāt cilvēkam bija grūtības ar latviešu valodu, un sekretāri viņš jau bija paspējis atlaist, tāpēc process ievilkās. Kamēr kārtojām dokumentus, mainījās likumi, un šādus objektus vairs nevarēja nopirkt – vajadzēja rīkot privatizācijas izsoli,» atceras Gunvaldis. Tagad no bijušajām darbnīcām pāri palikusi tikai viena sarkana ķieģeļu siena un tā pati vairāk kā dekoratīvs, nevis funkcionāls elements.

Arī divi uzņēmumi – SIA Joži un SIA Pētertāles – radušies likumu īpatnību dēļ. Proti, vienai un tai pašai saimniecībai nedrīkstēja piederēt zeme vairākos pagastos. Bet, kad likums mainīts, nebijis jēgas uzņēmumus mākslīgi apvienot. Jo vairāk tāpēc, ka daļa zemes atrodas Zemgalē, bet daļa Kurzemē – gan pēc administratīvā, gan pēc vēsturiskā dalījuma.

«Reizēm prasa par naudu. Kā es uz to skatos, ko man tā nozīmē,» Gunvaldis ieminas, kad ejam garām kaltei. Nauda tiešām nav mazā – kaut vai pērn apgrozījums bijis divi miljoni latu. «Tā ir lieta, kas visus interesē. Bet man nauda visu laiku bijis līdzeklis, ar kuru sasniegt iecerēto mērķi. Un, kad viens mērķis sasniegts, padomā ir jau nākamais. Te arī visa tā nauda ieguldīta,» viņš saka, norādīdams uz milzīgajiem nerūsējošā tērauda graudu bunkuriem, kuros var uzglabāt 20 000 tonnu, un jauno noliktavas angāru, kurš vēl tikai top.

3 biznesa principi
1. Vienmēr gribēt vairāk nekā konkrētajā brīdī iespējams
2. Godprātību likt augstāk par biznesa vēlmēm
3. Lauksaimniecībā ikviens darbs jāizdara īstajā brīdī un jārūpējas arī par vidi

Ir patents!

Posted on septembris 26, 2012 by - Jauna seja

Olga Stepanova (25)

Šogad ieguvusi Eiropas patentu par izstrādāto glicerīna oksidēšanas tehnoloģiju, akadēmisko maģistra grādu ar izcilību RTU ķīmijas tehnoloģijas studiju programmā un cer, ka šogad izdosies iegūt vēl vienu Eiropas patentu.

Vecāki: Valentīna – medmāsa, Jurijs – jūrnieks.

Kādas ir tavas pētnieciskās intereses? Es cenšos izpētīt, kur likt glicerīnu – galveno biodegvielas blakusproduktu. To pārstrādājot, iespējams iegūt vērtīgas skābes, kas izmantojamas pārtikas un kosmētikas ražošanā.

Kādi ir tavi līdzšinējie panākumi? Darba grupa, kurā strādāju profesora Valda Kampara vadībā, 20.septembrī ieguva Eiropas patentu pienskābes iegūšanai no glicerīna. Līdz šim esmu ieguvusi divus Latvijas mēroga un ceru, ka drīzumā izdosies iegūt vēl vienu Eiropas patentu.

Kā sākās tava karjera ķīmijā? Ķīmija man interesē jau kopš vidusskolas. Iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē un jau pēc pirmā semestra tiku pieņemta darbā ķīmijas katedrā.

Vai glicerīna oksidēšana ir tēma, kas aktuāla visā pasaulē? Ķīnas zinātnieki par to publicē ap 10 000 zinātnisko rakstu gadā. Mums jāiet kopsolī ar laiku.

Ar kādām cerībām raugies nākotnē? Es gribētu turpināt dzīvi, kā esmu iesākusi, – nākamgad sākt doktorantūras studijas, strādāt ķīmijas katedrā, konsultēt studentus, vadīt zinātniskos darbus un audzināt jūnijā piedzimušo meitiņu Darinu.

Kas tev palīdz visu pagūt un apvienot? Galvenais ir mīlēt visu, ko dari. Mani ļoti atbalsta gan vecāki, gan vīrs Aleksandrs, kurš pieskata trīs mēnešus veco meitiņu, ja nākas pakonsultēt kādu studentu.