No politikas skatuves 2003.gadā nomestais ārsts Āris Auders (50) pierādījis, ka spēj veikt brīnumus ne tikai operāciju zālē. Pēdējos septiņos gados viņš sagatavojis fundamentālu enciklopēdiju par skujkokiem angļu valodā
Ziniet, es gandrīz apraudājos, – Āris Auders atzīstas, atceroties, kā pirms pusgada pastā saņēmis divus smagus sējumus angļu valodā ar paša vārdu un uzvārdu uz vāka. Karaliskās dārzkopju biedrības skuju koku enciklopēdija: visaptveroša šķirņu un sugu rokasgrāmata. Emocijas mīkstinājusi situācijas pragmatiskā puse. «Man bija jāmaksā muitas nodoklis par savu grāmatu, kas man kārtējo reizi atgādināja, cik nepilnīga ir mūsdienu sabiedrība, bet tam es tiku pāri,» viņš piebilst.
No brīža, kad Auders sācis vākt informāciju šim izdevumam, ir pagājuši septiņi gadi. Tas noticis, tiklīdz pabeigts darbs pie latviešu valodā iznākušās grāmatas Dārzs. Latviešu lasītājiem Auders sniedza ieskatu dārza ierīkošanas prasmēs un stāstīja par kokaugu formām, savukārt Lielbritānijā izdotajai enciklopēdijai fotografēja un aprakstīja skujeņus, apbraukādams stādaudzētavas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, jo, kā pats smejas, tādu tur vienkārši nav. Maratons noslēdzies ar Honkongas tipogrāfijā pavadītu nedēļu, lai personīgi pārliecinātos, ka nodrukāto fotogrāfiju krāsa ir maksimāli tuvu oriģinālajai.
Skujkoku bībele
Visu laiku plašākajā un pilnīgākajā skujkoku grāmatā uzskaitītas 615 sugas ar apakšsugām un vairāk nekā 8000 šķirņu, tā ilustrēta ar vairāk nekā 5000 fotogrāfiju, no kurām lielāko daļu uzņēmis pats Auders. «Skujkoku bībele», kā jauno grāmatu nosaukusi britu dārzkopības mediju ģilde, iekļuvusi tās veidotajā 2012.gada uzziņu literatūras finālistu sarakstā, Āris Auders lepni stāsta.
«Starp citu, grāmatas dizainu izstrādāja mana sieva,» viņš piebilst. Sākumā bija domāts, ka to darīs angļu mākslinieks, bet Agijas Auderes koncepts bijis pārliecinošs. Izdevējam – Britu Karaliskajai dārzkopju biedrībai – iepaticies ne tikai bilžu ritms, bet pat kāds neordinārs risinājums: atvērumos līdzās abu sējumu titullapām ir sapņu dārzu attēli, ko Agija gleznojusi postimpresionisma manierē. Arī grāmatas Dārzs vāku rotā viņas glezna.
Vidusjūras osta ar jahtām – skaists Audera dzīvesbiedres darbs – ir mūsu sarunas fons arīdzan ģimenes dzīvokļa viesistabā. Āris sēž dīvānā zem gleznas, pa logu uzmezdams aci debesīm, kur no mākoņiem spraucas saule. «Kaķis putniņus aplūko,» viņš iepazīstina ar lāsumainu mājas mīluli, kurš skatās tajā pašā virzienā. «Ļoti mīksta spalva, ļoti šķirnīgs, viņam piekrustots Amerikas meža kaķis. Viņam arī galvas forma ir citāda nekā parastajiem. Šausmīgi gudrs, uzticams, tīrīgs.»
Man līdzi atnākušais fotogrāfs mudina namatēvu ērti iekārtoties dīvānā, varbūt pārmest vienu kāju pāri otrai. «Esmu tāds cilvēks, kas daudz neko nekrusto pēdējā laikā. Lasu benediktīniešu mūku rakstīto, viņi teica: nedrīkst krustot, lai nešķeltu dvēseles viengabalainību. Parasti tas attiecināms uz rokām, bet es izlasīju, ka 5.gadsimtā tas ir bijis attiecināms arī uz kājām,» Auders pasmaida, netieši norādīdams, ka ar šo informāciju varbūt vairāk centies mūs ieintriģēt, nekā likt to uztvert racionāli.
Viens no talantīgākajiem latviešu ārstiem, bijušais Valsts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas Mugurkaula ķirurģijas centra vadītājs, kura politiķa karjerai svītru pārvilka viņa paaudzes lāsts – nelikumīgo pacientu maksājumu skandāls -, pret publicitāti ir bijis piesardzīgs, sākotnēji izteicis vēlmi tikties tuvējā lielveikala kafejnīcā. Tad domas mainījis. Agija Audere, ar kuru neesmu personīgi pazīstama, tomēr labvēlīgi mudinājusi vīru uzņemt mani mājās.
Gaismas pieliets augšējā stāva dzīvoklis ar gaumīgu interjeru jaunā projekta ēkā patiešām ir daudz piemērotāka vieta, lai šķirstītu teicamā kvalitātē iespiestās enciklopēdijas sējumus. Tik apjomīgus, lai abi kopā tie būtu smags nesamais pat vīrietim spēka gados.
2002.gadā, kad Āris savā profesionālās varēšanas zenītā atstāja neiroķirurga profesiju, lai pievienotos partijai Jaunais laiks un kļūtu par veselības ministru, viņam bija 40.
Viņš ir piekritis šai intervijai, ja nekustināsim «skeletus» – kriminālprocesa ierosināšanu par krāpšanu lielā apjomā, kuras dēļ 2003.gadā premjerministrs Einars Repše pieprasīja viņa demisiju. To, cik pretrunīga ir minētā epizode, sarunā ar mani ir apstiprinājis viens no latviešu ķirurgiem, kas Auderu labi pazīst. Katram ārstam savulaik bijusi izkopta taktika, kā gūt ienākumus papildus pieticīgajai algai. Auders, kura specializācija Latvijas apstākļos nav piemērota privātprakses atvēršanai, izvēlējies ļoti atklātu ceļu: pacientu maksājumus noformējis kā cenu par «ārstniecības kursu», savā perfekcionismā pat izsniedzis kvītis par to. Juristiem pierādījumi nav bijuši tālu jāmeklē. Neordinārs gājiens, taču ordināri cilvēki par neiroķirurgiem nekļūst, saka kolēģis. Viņš arī nemaz nebrīnās, ka tieši Auderam ir izdevies izveidot nozīmīgu enciklopēdiju pavisam citā nozarē.
Šo grāmatu Āris ir uzdāvinājis sev 50.dzimšanas dienā.
It kā tās būtu divas dažādas dzīves – zinošo speciālistu esmu intervējusi iepriekšējā ampluā, joprojām šķiet neierasti viņu iztaujāt par botānikas, nevis medicīnas tēmām. Turklāt, kā par nelaimi, man neplānoti jāsteidzas pie zobārsta, tāpēc saruna ir īsāka, nekā varētu būt.
«Ļoti labs ārsts, pabeidzis Karolinskas Medicīnas institūtu,» pieminu sava daktera mācību iestādi pasaulslavenās Stokholmas slimnīcas paspārnē.
«Es tur operēju,» šķietami nevērīgi attrauc Auders.
«Viņš bija izcili talantīgs, tā ir traģēdija, kas ar viņu notika,» vēlāk skumji noteiks zobārsts, uzzinot, kādas intervijas dēļ nedaudz kavēju vizīti.
Nācās visur iekļūt
Auders pēc Latvijas Medicīnas akadēmijas rezidentūras beigšanas studēt uz ārzemēm aizbrauca viens no pirmajiem jau 1989.gadā. Viņu bija uzaicinājis Pasaules latviešu ārstu kongresā satiktais Kalifornijas Universitātes neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Džons Alksne. Amerikas mediķa diploms ļāva sākt karjeru okeāna otrā pusē, bet Āris, epizodiski atgriežoties Latvijā, kur medicīnas sistēmai 90.gados līdz Rietumu standartiem bija tālu, izvēlējās Eiropu. Bernes klīnikā Šveicē viņš tomēr strādāja tikai divus gadus – ļoti gribējies būt atpakaļ Latvijā. «Sajūta, ka jābūt te, kur manas saknes, man visu laiku ir klāt. Daudz runāju ar ārzemju latviešiem, kuriem savā laikā atpakaļceļa nebija. Viņi teica, ka doma par dzimteni gājusi cauri visam mūžam,» saka Auders.
«Vispār jau mēs no psiholoģijas teorijām zinām, ka cilvēkiem, kam stipras saknes, ir vieglāk dzīvot,» viņš tūdaļ arī atbild uz tiešo apvaicāšanos, kāpēc tik kvalificēts profesionālis, piemēram, šajā laikā nav mēģinājis sākt jaunu mediķa dzīvi ārzemēs, bet ir pievērsies kokiem.
«Būt par ārzemnieku Šveicē ir vēl štruntīgāk nekā par suni,» Auders ir saglabājis savu tiešo izteiksmes veidu. «Suns ir šveicietis, bet ārzemniekiem iedod «auslenderu ausveisu». Kamēr saki, ka drīz brauksi prom, tu esi cilvēks, kas vairo Šveices labklājību. Tikko sāc runāt par palikšanu, tā uzreiz pretendē uz sociālajām garantijām, un viņi uz tevi skatās šķībi.» Kādam varbūt ir vienalga, bet viņam šī sajūta esot grāvusi pašapziņu.
No otras puses, Auders sevi uztverot par universālu kosmopolītu. Skujkoku grāmatu nebūtu izdevies sagatavot ne tikai bez ārzemēs noslīpētās angļu valodas, bez arī bez pieredzes, kas gūta, komunicējot ar pacientiem ārpus Latvijas.
«Tie garie kolekciju saraksti…,» viņš atšķir lappusi ar uzskaitījumu, kādās vietās atrasti eksemplāri publicēšanai grāmatā. Plieņciems Latvijā, Ellamā Igaunijā, Volkela Nīderlandē, Oregona Amerikā, Tokija Japānā, Staržīča Čehijā, Northempšīra Anglijā, Britu Kolumbijas Universitātes botāniskie dārzi, Vankūvera Kanādā…
«Nav jau viegli braukalēt pa pasauli un fotografēt. Neviens tevi negaida un neaicina. Tās visas ir privātas kolekcijas, ja neskaita dažus botāniskos dārzus un arborētumus,» viņš saka. Aplēses liecina, ka Āris apmeklējis vairāk nekā 100 objektu. Īpaši grūti gājis ar Japānas «iekarošanu». «Bet es sev tādu mērķi uzstādīju un pierādīju, ka tas ir iespējams,» Auders noskalda.
Kolēģi Rietumos pēc tam grozījuši galvu: kā tu tādās vietās nokļuvi? Kā spēji ieinteresēt bagātus kolekcionārus, kas audzē dārzus nevis viesiem, bet tikai savam un draugu priekam?
«Šibamiči, ko uzskata gandrīz par Japānas dārzkopības tēvu, sēž uz salas, kas viņam pieder un principā ir viens liels botāniskais dārzs. Un nelaiž tur nevienu, it īpaši kaut kādus ārzemniekus,» Āris min piemēru. Vajadzējis iepazīties ar vairākiem citiem japāņu dārzkopjiem, līdz beigās kāds viņu aizvedis pie vecā meistara, kas, protams, runājis tikai ar tulka starpniecību.
«Tas man šķita diezgan liels sasniegums ne tikai no dārzkopības viedokļa, bet vispār no cilvēku attiecību viedokļa,» Auders piebilst. «Nācās visur iekļūt. Visur iekļūt.»
Lai izdevējs vispār sāktu ar viņu runāt par grāmatas pirmās nodaļas atrādīšanu, liela loma bijusi arī apstākļu sakritībām. Karaliskās dārzkopju biedrības bibliotēkā bija nonākusi Audera pirmā grāmata Dārzs, tur ievietotie attēli ļāvuši secināt, ka augu fotografēšanas tehnika latvietim ir ļoti laba. «Mans tēvs visu mūžu bija profesionāls fotogrāfs, viņš man no bērnības mācīja apieties ar Smenu, kur visi parametri bija jāieliek ar roku,» atklāj Āris. Izdevējs arī uzstādījis noteikumu par grāmatas līdzautoru piesaistīt britu skujkoku biedrības prezidentu, diplomētu botāniķi Dereku Spaiseru. Par zinātnisko konsultantu – nu jau mirušo Loriju Springeitu, starptautisko skujkoku reģistratoru. Dārzkopības mekā Anglijā ir tāds postenis, paskaidro Auders.
Sava šķirne
Jaunās karjeras izvēlē nozīmīga loma esot viņa vecmāmiņai Hildai Cinātei. Pēterburgā pirms kara studējusi fiziku un matemātiku, pēc tam Sorbonā bioloģiju, viņa nekad nav nodarbojusies ar zinātni vai pētniecību, bet bārstījusi gudrības saviem trim mazbērniem. «Rādīja dārzkopības grāmatas, kas viņai bija milzīgos plauktos. Lielākoties tās visas bija grāmatas ar zīmētām ilustrācijām. Fotogrāfijas tehnika pirms kara nebija tāda, lai varētu izdot stādu atlantus. Tie zīmētie dārzi man vēl šodien acu priekšā stāv,» saka Āris. Varbūt pašam jau uzreiz vajadzējis studēt botāniku, jo tā viņu arvien interesējusi, bet padomju laikā jaunības ambīciju apmierināšanai piemērotāka šķitusi medicīna.
Vecmāmiņa varētu būtu lepna, ka mazdēla grāmatu tagad iegādājas universitātes, botānikas skolas, stādaudzētavas, dārzkopības centri visā pasaulē. «Tā diktē zināmu standartu,» autors secina. «Turpmākajos 25-30 gados, es prognozēju, neviens tādu grāmatu nerakstīs, jo tas ir ellišķīgi sarežģīti. Un divas tādas arī nav vajadzīgas.»
Ja kāds tagad, piemēram, kāro uzzināt, kas, kurā gadā un kurā valstī ir izveidojis kādu skujkoku šķirni, latvietis ar saviem palīgiem spējis šo informāciju uzlikt kā uz paplātes. «Redziet, tie 8,5 tūkstoši šķirņu tikai savā ziņā ir Dieva dotas,» grāmatas autors pasmaida. «Viena žurnāliste Čelsijas šovā man prasīja: vai Dievam patīk, ka jūs radāt jaunas šķirnes? Es viņai atbildēju: «Ja viņam nepatiktu, tad mums nekas nesanāktu.» Tāda krampīga žurnāliste, man liekas, no The Sun, viņa tālāk prasīja: «Ja Dievam liekas, ka ir vajadzīgs tik daudz šķirņu, kāpēc viņš pats tās neuztaisīja?» Auders atceras. «Es teicu: «Viņam droši vien bija arī daudzas citas lietas jādara, viņš bija aizņemts.»»
Auders ar potzariem izveidojis trīs jaunas šķirnes. Vienu nosaucis sievas vārdā – ‘Agija’. Tā esot nokarena duglāzija bez galotnes. Dēla vārds – Artūrs Dominiks – ir priedei, kurai visas piecas skujas ir saaugušas kopā. Latvijas parastajai priedei skujas ir pārī pa divām, citos kontinentos atrodamajām priedēm tās ir pušķos pa piecām vai astoņām, Āris sniedz īsu tehnisku ieskatu. Ja skuju pušķis netīšām saaug kopā, izveidojas viena apaļa, asa adata, viņš šo dabas defektu pārvērtis efektā. Bet savā vārdā nosaucis retu, zilu Sibīrijas egli ar īpaši gariem dzinumiem. ‘Snake Auders‘ – ‘Čūska Auders’. «Tāpēc ka čūskveida forma, un tāpēc ka man likās: tāds vārdu salikums ļoti interesanti skan,» Āris gan sīkāk neanalizē zemtekstus, tikai nosaka: «Redziet, tur ir tā priekšrocība – cilvēks izveido šķirni un var to nosaukt, kā pats grib. Ja viņš neizveido šķirni, tad nekā.»
Pagaidām Auders sevi neuzskata par profesionālu stādaudzētāju, nedomā, ka viņa izveidotās šķirnes būtu ļoti nozīmīgas. Kurzemes jūrmalciema dārzā, kura iekārtošana sākta jau medicīnas laikā, gan zaļojot vairāki tūkstoši skujkoku, daudzi ļoti neparasti. Tas ir kosmopolītisks dārzs – viņš mēģinot paņemt no pasaules visu labāko. Piemēram, no japāņiem aizguvis dažas augu apgriešanas tehnikas, radījis savus bonzai kokus. Kādu Latvijas meža priedi šādi izveidojis 10 gadu laikā. Paši japāņi gan uzsverot: ja bonzai koks aug nevis podā, bet zemē, tad to sauc par nivaki – Auders atkal respektē detaļas.
«Pie sevis domāju, ka Latvijā skujkoki ir nozīmīgāki nekā tādās dārzkopības zemēs kā Holande un Anglija. Tur aug kamēlijas, hibiski, mūžzaļās rozes, mēs par to nevaram sapņot. Toties skujkokiem te ļoti patīk,» viņš pamato savu aizraušanos. «Visi skaistie lapukoki šeit ir «aktīvi» 3-4 mēnešus. Pārējos deviņus mēnešus dārzs bez skujkokiem ir tukšs. Tikai žagari vien.»
Daudziem ir iespaids, ka skujkoki ir zaļi, bet tie bieži vien ir zili, dzelteni, pat sarkani. Ir arī sniegbalti skujkoki, Auders ar labpatiku pievēršas konkrētām šķirnēm. Šķiet, viņš par šo tēmu varētu runāt dienām un nedēļām. Viņa dārzs pašlaik ir zem sniega, un daudzi stādījumi vēl ir mazi, bet pavasarī varēšot redzēt, ka, aktīvi pavairojot sarkanos un baltos, dzeltenos un zilos augus, saimnieks mēģina izveidot fragmentu, kurā vispār nebūtu zaļās krāsas. «Vienā jaukā dienā tas kļūs par īstenību. Tas, pēc manām domām, būs aci satraucošs skats,» Āris aizraujas.
Medicīna – pagātne
Ar stādu tirdzniecību Auders nenodarbojas. Kāda latviešu žurnāliste pirms manis apvaicājusies, vai viņa darba devējs tagad ir Lielbritānijā. Kā viņš spējis finansiāli tikt galā ar vērienīgajām ekspedīcijām, zinot, ka tiesvedība pacientu maksājumu lietā beidzās ar naudas sankcijām, arī es atļaujos uzdot personisku jautājumu. «Sīkāk neatbildēšu. Kā redzat, tiku,» Auders ir lakonisks. «Ko tur liegties, man ir daži biznesi, ar kuriem es varu uzturēt ģimeni un pats sevi,» piebilst. «Strādājat ar nekustamajiem īpašumiem?» atreferēju presē lasīto. «Jā, tāds grēks man arī uz sirds ir,» viņš piekrīt.
Tagad, abstrahējoties no pārdzīvotā, viņam liekoties, ka mainīt savu dzīves tecējumu bijis pat ļoti uzmundrinoši un veselīgi. Veiksmīgo ārsta karjeru pārtrauca viņš pats, nevis ļauna apstākļu sakritība, izriet no mūsu sarunas. «Kādā brīdī man bija sajūta, ka es negribu ziedot savu dzīvi pacientiem, kas turklāt man met ar akmeņiem. Tas ir tāds emocionāls, iekšējs lēmums,» viņš saka. «Neiroķirurģija ir pastāvīga atrašanās uz mīnu lauka. Operācijas zem mikroskopa. Divi milimetri uz vienu vai otru pusi, un cilvēks var zaudēt spēju staigāt, var arī nomirt. Ne visi ķirurgi arī spēj to mūža garumā izturēt. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks salūst, nespēj vairs operēt, sāk lietot alkoholu… Rietumos to risina, ķirurgam ļoti labi samaksājot, lai viņš no darba brīvajā laikā varētu darīt visu, kas nepieciešams, lai «savāktu» sevi jaunai darba dienai. Viņam ir apdrošināšana pret negadījumiem, dvēseles miers, ka viņa ģimene ir paēdusi. Šeit viss lielā mērā balstās uz entuziasmu.»
Bieži vien cilvēkam, kas mērķtiecīgi centies sevi realizēt kādā profesijā, no tās aizejot, dzīvei tomēr zūd jēga. Mans sarunas biedrs spējis būt universāls. Ja cilvēks mūža vidū, kad sākas tā dēvētā pusmūža krīze, var uzbūvēt sev jaunus mērķus, tad viņš arī otro dzīves posmu dzīvo pilnvērtīgi un mierīgi, nevis dusmās un īgnumā, Auders secina. Aizrautīgs būdams, viņš nevarot eksistēt bez kāda neparasta un liela sapņa, un pašlaik tā ir lapukoku grāmata, vēl apjomīgāka nekā skujeņiem veltītā. «Tas ir tik plašs mērķis, ka man ir visas tiesības to nekad nesasniegt,» Auders saka filozofiskā mierā. Man nevienam nekāda apņemšanās nav jādod, ja es varēšu – uztaisīšu.»
Medicīnā kaut vai teorētiski jebkad varētu atgriezties? «Varētu, bet es negribu. Savus lēmumus es neapstrīdu.»
