Pēc Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī sāktajām intrigām atlūgumu uzrakstījis cilvēks, kas cīnījās ne tikai par mūzikas kvalitāti, bet arī par mūziķu algām. Karels Marks Šišons
Vakarā pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Jaungada galā koncerta Lielajā ģildē lija ledus lietus. Vecrīgas bruģis bija pārklāts ar slidenu, plānu ledus kārtiņu, lieliskā muzikālā notikuma aculiecinieki, pārrunādami iespaidus, lēnām taustījās mājup. Tukšajā zālē blāvi mirgoja svētku eglītes rotājumi. Bet kaut kur aizkulisēs raudāja diriģents. Harismātiskajam diktatoram, kā mūziķi kādā no iepriekšējām intervijām bija nosaukuši Karelu Marku Šišonu, tās nebija prieka asaras par izdevušos koncertu ar ilgām stāvovācijām. Orķestris viņa vadībā bija sasniedzis savas varēšanas griestus, mūziķiem un Šišona dzīvesbiedrei, žilbinošajai solistei Elīnai Garančai publika atkal un atkal pieprasīja piedevas.
Taču Šišonam tās bija atvadas. Divas dienas pirms šā koncerta viņš pirmoreiz savā karjerā lauza līgumu, pārtraucot darba attiecības ar orķestri, kurā galvenā diriģenta amatā bija no 2009.gada, bet viesdiriģenta sadarbību sācis jau pirms 13 gadiem. 31.decembrī aizlidoja no Rīgas, pagaidām neparakstot viesdiriģenta līgumus par koncertiem nākamā gada februārī, martā un maijā, kas, tāpat kā LNSO koncerts Lielajā ģildē un 28.decembrī Latvijas Nacionālajā operā, ir izpārdoti jau pusgadu iepriekš.
Kas starptautiski atzītajam diriģentam lika tik negaidīti pamest šo orķestri, par kura dramatiski zemajām mūziķu algām viņš pirms gada temperamentīgi bija sācis publisku cīņu, vēršoties pie valsts ierēdņiem un preses?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.