Žurnāla rubrika: Svarīgi

Latvieši ārzonās

Panamas failos – Lembergi, Gulbji, Ķirsons un jaunais airBaltic investors

Kopš «Panamas skandāla» sākuma, kurā ārzonu izmantošanā savu īpašumtiesību slēpšanā pieķerti jau 12 valstu vadītāji un vairāk nekā 120 politiķu, centrālais jautājums Latvijā bija – kādi latvieši parādās failos? Re:Baltica kā Starptautiskā pētnieciskās žurnālistikas konsorcija (ICIJ) dalībnieks, kam ir pieeja datubāzei, tajā neatrada vadošus politiķus, bet Latvijas miljonārus un sabiedrībā zināmus uzņēmējus gan.

Pirms aptuveni gada vācu laikraksta Süddeutsche Zeitung rīcībā nezināms avots nodeva Panamas juristu firmas Mossack Fonseca (MF) saraksti un dokumentus, kas tapuši pēdējos 40 gados. MF specializējās ārzonu uzņēmumu pārdošanā un pārvaldīšanā. Informācijas apjoms bija milzīgs – 11,5 miljoni dokumentu, tāpēc vācu žurnālisti nolēma dalīties ar ICIJ. Gada garumā nepilni 400 žurnālistu no gandrīz 80 valstīm slepenībā pētīja dokumentus, apmainījās ar atrasto informāciju un kontaktiem.

Kopš svētdienas vakara, kad žurnālisti sāka publicēt izpētīto, skandālā ir izpeldējušas gan Krievijas prezidenta uzticības personas, gan Ukrainas prezidents, gan Azerbaidžānas pirmā ģimene, FIFA amatpersonas, Islandes un Spānijas premjeri un Saūda Arābijas karalis.

Par Latviju datubāzē ir 15 951 ieraksts. Liela daļa tāpēc, ka MF klientiem bijuši konti nerezidentus apkalpojošās Latvijas bankās, bet ne tikai – arī skandināvu Nordea aktīvi tirgojusi ārzonu kompānijas. Daļa no patiesajiem labuma guvējiem un akcionāriem, kas norādīti kā saistīti ar Latviju, ir Krievijas un bijušo NVS valstu pilsoņi. Daļa ir plašāk nepazīstami cilvēki, kuru vārdu publiskošanai nav pamata, jo ārzonu izmantošana pati par sevi nav noziegums.

No kādreiz par oligarhiem dēvētās trijotnes MF failos atrodams vienīgi Ventspils mērs Aivars Lembergs (un viņa meita), taču minētās ārzonas jau ir publiski zināmas no tiesu materiāliem. Pamatā ārzonas izmantojuši vairāk vai mazāk pazīstami uzņēmēji.

Advokāte meklē noliegumu

Lielākā daļa ierakstu, kas datubāzē atrodama par Aivaru Lembergu, saistīta ar joprojām tiesā izskatāmo krimināllietu, kurā prokuratūra ārzonu mudžeklī cenšas pierādīt, ka politiķis ir patiesais saimnieks daļā Ventspils uzņēmumu.

2008. gada janvārī-martā Lemberga advokāte Irina Kauke lūdz MF sniegt oficiālu atbildi, vai Lembergs ir saistīts ar virkni Panamā un Britu Virdžīnu salās reģistrētām firmām, kuras figurē viņa kriminālprocesā (Zele Mineral Resources Limited, Hinch Invest & Finance S.A, Regina Development Inc, Kaywood International Limited, Concavo Limited, Delvar Invest Eurocom, Digentia). MF par maksu sniedza arī šādu pakalpojumu. Panamas juristi atbildēja, ka viņa paša vārda reģistros nav, bet tas nenozīmē, ka viņam nekas nepieder, jo akcionāru sarakstus tur pašas kompānijas. Kauke Re:Baltica atteicās no komentāriem un paziņoja, ka kategoriski iebilst pret informācijas publicēšanu.

MF dokumentos arī atrodams apliecinājums, ka Lemberga meita Līga ir firmas Canrif Limited direktore, taču nav plašākas informācijas, kam tā izmantota.

Tenisista Gulbja ģimene

Divi ārzonu uzņēmumi Panamā piederējuši uzņēmējam Aināram Gulbim. Vienā no tiem, Farber & Associates, par direktoriem iecelts viņa tēvs Alvils un dēls, slavenais tenisists Ernests. 

Gulbis Re:Baltica paskaidroja, ka firmu nopircis 90. gadu vidū, kad «nejutos droši par savu īpašumu un to, vai kāds man to nemēģinās atņemt». Vienīgais firmas uzdevums bijis turēt SWH Grupas akcijas, un tagad, kad tā pārdota, arī ārzonas firma esot likvidēšanas procesā. «Es esmu vienīgais labuma guvējs un iecēlu tēvu un Ernestu par direktoriem, jo tas ir ģimenes uzņēmums un es viņiem uzticos. Firmai nekad nav bijis neviena rēķina bankā, tā nekad nav veikusi nevienu pārskaitījumu. Ar Ernesta karjeru tai vispār nav nekāda sakara,» teica Gulbis.

Lido shēmo

Dokumenti rāda, kā pirms dažiem gadiem ar ārzonu firmu palīdzību Gunārs Ķirsons mēģināja saglabāt kontroli pār finanšu grūtībās nonākušo Lido. 2010. gada jūlijā, kad Lido bija nopietnas problēmas, noslēgta vienošanās ar trim firmām – Panamā reģistrēto Carcel Holdings, kā arī Britu Virdžīnās reģistrētajām Joyton International un Joondaloop Financial Corp. Lido apņēmās samaksāt šiem uzņēmumiem Ķirsona un divu citu viņa firmu parādus par 21 miljonu dolāru. Neilgi pēc tam Lido ieguva tiesisko aizsardzību, bet pats Ķirsons pasludināja maksātnespēju. Krīzes laikā šādas shēmas uzņēmēji mēdza izmantot, lai ar fiktīvu kreditoru palīdzību, aiz kuriem paši slēpās, paturētu savās rokās vērtīgus aktīvus un izvairītos no visu īsto parādu atmaksāšanas.

Divām no ārzonu firmām kā pilnvarotais pārstāvis norādīts Vladimirs Šestakovs – vēlākais Ķirsona biznesa partneris džudists, bet trešajai – advokāts Valdis Bergs. Šīs detaļas atklāj starp Ķirsonu, Lido, trim ārzonu firmām un DnB Nord banku 2011. gada nogalē noslēgtais līgums, kuru Panamas firma Carcel Holdings nosūtījusi MF.

Ārzonu iespējas Ķirsons izmantoja arī vēlāk, ieķīlājot Kiprā reģistrētam uzņēmumam sava uzņēmuma MC Horeca Holding daļas. Arī Kipras firmas pārstāvis bija Šestakovs, toreiz ziņoja LTV. Ķirsons uz Re:Baltica lūgumu atbildēt, kāpēc izmantojis ārzonu firmas un kam tās pieder, neatsaucās. Taču agrāk viņš publiski izteicies, ka krīzes laikā bija pierunāts uz šaubīgiem maksātnespējas risinājumiem, bet tad izvēlējies godīgu sarunu ar kreditoriem.

Reklāmists Skulte

Reklāmas aģentūras DDB vadītājs Edgars Skulte 2010. gadā iegādājies Panamā reģistrēto Phoenix Marketing. Līdzīgi kā daudziem citiem, palīdzējusi Nordea banka, kuras rīcību pēc Panamas dokumentu publiskošanas jau solījuši pārbaudīt Zviedrijas banku uzraugi. Galvenā kārtotāja bija Luksemburgas filiāle.

Pērn decembrī Skulte e-pasta vēstulē bankai lūdzis likvidēt Phoenix Marketing. «Man šo uzņēmumu vairs nevajag,» raksta Skulte, prasot visu naudu no firmas kontiem pārskaitīt uz citu kā dividenžu maksājumus. Skulte Re:Baltica no plašākiem komentāriem atteicās, norādot, ka nav politiķis vai amatpersona un vēlas pasargāt savu privātumu.

airBaltic jaunais investors

MF pakalpojumus aktīvi izmantojis arī jaunais airBaltic investors Ralfs Dīters Montāgs-Girmess, vācu uzņēmējs ar biznesa interesēm Krievijā. Vēl pirms trim gadiem darbojušās trīs ārzonu firmas – ARQ Aviation Limited, ARQ Investment Limited un ARQ Real Estate Holdings Limited, kurās viņš bijis vadītājs. 

Firmas veidotas 2008. gadā, savukārt 2011. gadā, kā liecina sarakste, MF ilgāku laiku nesekmīgi centusies iegūt tai nepieciešamo ar klientu saistīto informāciju (due diligence). 

Tikai 2013. gadā Montāgs-Girmess sācis interesēties par firmu slēgšanu. Sarakste arī atklāj norādes uz Montāga-Girmesa aktivitātēm Krievijas tirgū, to skaitā nekustamo īpašumu jomā.

Dinaz īpašnieku saimniecība

Pirms pāris gadiem Panamā reģistrētu firmu Licorne Energy Holding dibināja degvielas tirgotāju Dinaz bijušie īpašnieki Nikolajs Jermolajevs, Viktors Busels un Genādijs Stankevičs. Savukārt Buselu ģimenes četri pārstāvji – Viktors, Oļegs, Inna un Vera – saimnieko Panamā reģistrētā firmā Overland Trading Consultants

Dinaz īpašniekiem ārzonu lieta nav sveša. Presē vairākkārt rakstīts, kā uzņēmums mainījis īpašniekus, patiesos labuma guvējus slēpjot ārzonās. Pagājušā gada janvārī VID sāka kriminālprocesu aizdomās par uzņēmuma izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Tikušas aizturētas sešas personas un skaidrā naudā atrasts pusotrs miljons. 

A.C.B. pārdod īpašumu paši sev

Ārzonu sapiņķētu izmantošanu rāda būvfirmas A.C.B. īpašnieku darījums. 2009. gadā A.C.B. valdes priekšsēdētājs Valdis Lejnieks pārdod zemi un tenisa halli Mārupē sev un biznesa kompanjonam Edvīnam Tankelsonam piederošai ārzonas firmai Amza Properties par 911 000 eiro. 

Lejnieks Re:Baltica noliedza, ka darījums būtu veikts nodokļu optimizācijai, norādot, ka īpašumu apsaimnieko Latvijā reģistrēta un nodokļus maksājoša kompānija, bet neizskaidroja, kāpēc darījumā bija vajadzīga ārzonu firma. «Tas bija sen. Bija krīze, vajadzēja naudu un tā bija tāda kā piespiedu pārdošana. Un kāpēc ne? Vai tad tas ir kas nelikumīgs?»

Kargina dēls

2011. gadā Britu Virdžīnu salās ar Nordea starpniecību firmu iegādājies arī kādreizējā Parex bankas īpašnieka Valērija Kargina dēls Maksims. Re:Baltica nav izdevies atrast liecības par Libero Management Inc. aktīvu darbību. Ar Karginu jaunāko sazināties neizdevās.

Mazzināmais miljonārs

Firmu Romur Inc 2011. gadā Panamā iegādājies arī Gundars Bedre, pārtikas piedevu ražotāja NEO īpašnieks un vadītājs. Vienīgās publiski atrodamās ziņas par viņu ir labdarības pasākumi un vieta desmit vislielākās dividendes saņēmušo uzņēmēju sarakstā 2011. gadā. 

E-pasts uzņēmumam ar lūgumu sniegt komentāru palika bez atbildes.

Gerčikovam: darbībai Krievijā

2008. gadā Britu Virdžīnu salās reģistrētu firmu Adorta Systems ar MF starpniecību iegādājās uzņēmuma Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs. Nekādus darījumus dokumenti gan neatklāj. Gerčikovs sacīja, ka firma dibināta, jo tas bijis svarīgi viņa biznesa partneriem. «Ofšora firma strādātu ar ofšoru, citādi tur nevar būt.» Bijis plāns nodarboties ar kosmētikas produktu tirdzniecību Krievijas un citos tirgos, taču sākusies krīze, neekas neesot noticis, un firma «nomirusi».

Palīgi citiem

Latvija parādās Panamas failos arī citā gaismā. Krievijas žurnālisti atraduši, kā Krievijas domes deputāts Aleksandrs Babakovs caur Britu Virdžīnu salās reģistrētu kompāniju AED International Ltd, iespējams, kontrolē lielu enerģētikas grupu Ukrainā, kura cita starpā piegādā elektrību Krimai. 

Kā divi no kompānijas īpašniekiem norādīti Latvijas eksbaņķieri Vilis Dambiņš un Valts Vīgants, kuri pārvalda arī Babakova firmu un kurus pētniecisko žurnālistu konsorcijs OCCRP novērtējis kā piesegu patiesajiem īpašniekiem. 

Dambiņš uz Re:Baltica lūgumu atbildēja, ka nevēlas komentēt savu profesionālo darbību.

Ar Latvijas vārdu

«Panamas dokumentos» atrodamā informācija par Latviju

10 juristu biroja Mossack Fonseca klienti

1380 uzņēmumi

21 patiesā labuma guvējs

81 akcionārs

Dati: ICIJ

Panamas trieciens

Svētdien vairākās valstīs vienlaikus izmeklējošie žurnālisti sāka publicēt rakstus par finanšu dokumentiem, kas nopludināti no Panamā bāzētas juristu firmas. Izrādās, ka tā palīdz ārzonās slēpt naudu vismaz 140 politiķiem un sabiedrībā pazīstamām personām no dažādām valstīm. Visskarbākais atmaskojums ir skāris Kremli: Putinam pietuvinātas personas čaulu kompānijās nobēdzinājušas vismaz divus miljardus dolāru

Sirsnīgs foto. Centrā stāv Vladimirs Putins, rokās turot jaundzimušo meitu Mariju. Blakus sieva Ludmila ar ziediem. Malās krustvecāki Ira un Sergejs Roldugini. Marija, saukta arī par Mašu, piedzima 1985. gada 28. aprīlī. Fotogrāfija tapusi drīz pēc tam. Vieta: Ļeņingrada. Jaunā tēva nodarbošanās: VDK virsnieks. 

Roldugins bija likumsakarīga krusttēva izvēle, jo Putinu pazina jau astoņus gadus un sauca par savu labāko draugu. Kad Putins mācījās VDK skolā, viens no kursantiem bija Roldugina brālis. «Arī Volodja man bija kā brālis,» par savu veco draugu Putinu agrāk stāstījis Roldugins, atceroties kopējus jaunības piedzīvojumus: pilsētas ielās pavadītus vakarus, kopīgu uzdziedāšanu, iesaistīšanos kautiņos, futbola spēlēšanu. «Viņš bija sīksts kā buldogs,» tagadējo Krievijas prezidentu raksturojis draugs. 

Kādu dienu Roldugins uzaicināja Vo-lodju ekskursijā, jo vēlējās savā pirmajā žigulī izvizināt stjuarti, ar kuru bija iepazinies Kaļiņingradā. Vakarā visi devās uz izrādi Ļensovet teātrī. Līdzi atnāca vēl viena Aeroflot s-tjuarte Ludmila, ko Roldugins galanti nosēdināja blakus Putinam. 1983. gadā zilacainā Ludmila kļuva par Putina kundzi.

Pēc studijām abi jaunie vīrieši baudīja strauju karjeras iz-aug-smi. Drīz pēc tam, kad tapa fotogrāfija ar meitiņu, Putinu kā slepeno aģentu nosūtīja uz komunistisko Austrumvāciju. Pēc gada Drēzdenē piedzima otra meita Katerina jeb Katja. 

Putina karjeru nenobremzē-ja pat PSRS sabrukums: viņš kļuva par Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka padomnieku, tad vicemēru, tad Federālā izlūkošanas dienesta vadītāju un premjerministru. 2000. gadā nonāca Valsts prezidenta krēslā.

Veicās arī profesionālajam čellistam Rolduginam. Viņš kļuva par slavenā Ma-rinska teātra vadošo solistu un Sanktpē-terburgas konservatorijas rektoru. 

Daudzās intervijās un biogrāfiskos aprakstos tieši Roldugins ir tas, kas visvairāk un visglaimojošāk stāsta par Putina jaunību, jo abi pazīstami kopš laikiem, kad bija divdesmitgadnieki. Tagad Rolduginam ir 64, Putinam 63 gadi. 

Gadiem ejot, daudzi Putina tuvākā loka cilvēki kļuva turīgi. Bet Roldugins? Viņš pats 2014. gada septembrī avīzei The New York Times paskaidroja: nē, es neesmu viens no viņiem. Jo neesot biznesmenis. «Man ir tikai dzīvoklis, auto un vasarnīca. Miljonu man nav.»

Taču tagad atklātībā nākušie tā dēvētie Panamas dokumenti liecina ko citu – tajā pašā 2014. gadā Roldugins pelnīja 9,3 miljonus ASV dolāru gadā, bet viņam piederošo akciju vērtība Krievijas vislabāk pelnošajā reklāmas aģentūrā Video International bija 27 miljoni dolāru.

Izrādās, Roldugins iemanījies veikt arī citas iespaidīgas investīcijas. Izdevīgi nopērkot un pēc tam pārdodot kravas automobiļu ražotāja Kamaz akcijas, Roldugins nopelnīja 143 miljonus dolāru. 

Tas, protams, rada intriģējošus jautājumus. Kāpēc čellists pirms pāris gadiem tik pieticīgi izteicās par savām investīcijām? Varbūt nemaz nezināja, ka šādas iespaidīgas summas tiek glabātas zem viņa vārda? Vai darbojās kā pilnvarnieks citas personas interesēs? 

Kad pagājušajā nedēļā mēs viņam lūdzām paskaidrot atklātībā nākušos faktus, Roldugins atbildēja: «Puiši, es šobrīd neesmu gatavs sniegt nekādus komentārus. Tie ir delikāti jautājumi.»

Tajā pašā laikā Panamas dokumenti uzkrītoši norāda vienā virzienā – uz Roldugina seno draugu Krievijas prezidentu. Roldugina finanšu operācijas veiktas caur vismaz piecām ārzonu firmām. To nosaukumi paši par sevi neko daudz neizsaka: Sonnette Overseas, International Media Overseas, Sunbarn, Raytar, Sandalwood Continental Ltd. Taču tām visām ir kas kopīgs – visas piecas firmas ir saistītas ar vieniem un tiem pašiem advokātiem Šveicē. Savukārt šie advokāti apkalpo tikai vienu iestādi: Bank Rossija, kas nav vienkārša banka.

Kabatas bankas

Rastrelli skvērs, ap kuru līkumu met Ņevas upe, ir viens no skaistākajiem laukumiem Sanktpēterburgā. Līdzās slejas baroka stilā celtā Smoļnija katedrāle. Blakus atrodas arī padomju neoklasicisma stilā būvēta dzeltena ēka, kur mājo Bank Rossija galvenais birojs. Tieši no šejienes tiek kontrolētas Roldugina firmas un ieskaitīta nauda. Liela nauda.

Uz 1990. gadā tolaik vēl Ļeņingradā dibinātās Bank Rossija saistību ar Putinu tiek norādīts jau sen. Bankas pamatkapitālam pēc PSRS sabrukuma tika izmantoti komunistiskās partijas uzkrājumi. Kuslajam finanšu putnēnam sākotnēji savu atbalstu, kā vien spēja, sniedza arī Putins, kurš tolaik bija pilsētas mērijas Ārējo sakaru nodaļas vadītājs. 1992. gadā banka finansēja glaimojošu televīzijas dokumentālo filmu par Putinu. 

Bankas lielāko akcionāru vidū ir vasarnīcu kooperatīva Ozero biedri – šajā ārpuspilsētas māju pudurī aptuveni 100 km uz ziemeļiem no Sanktpēterburgas viens no īpašumiem pieder arī Putinam. 

Šo cilvēku grupa tolaik vienojās, ka visu savu naudu glabās kopējā kontā bankā. Ir aizdomas, ka šī prakse joprojām turpinās. Putina draugs Jurijs Kovaļčuks ir Bank Rossija lielākais akcionārs un valdes priekšsēdētājs. Tagad ikviens no Ozero grupas vīriem ir miljonārs. Grupa kontrolē vairākus nozīmīgus Krievijas aktīvus: naftas un gāzes ieguvē, dzelzceļā, celtniecībā un plašsaziņas līdzekļos. 

Pirms sešiem gadiem Rolduginam piederēja 3,9% bankas akciju – iespaidīga investīcija personai, kuras profesijā tikai retais mākslinieks var lepoties ar labu algu. Avīzei The New York Times viņš skaidroja, ka akcijas pieder «jau no ļoti seniem laikiem», kad Putins vēl strādāja Sanktpēterburgā.

Kopējie bankas aktīvi tiek lēsti ap 11 miljardiem ASV dolāru. Galvenais noteicējs iestādē ir Kovaļčuks. Kad pēc Krimas aneksijas rietumvalstis sāka ieviest sankcijas pret ietekmīgām personām Krievijā, ASV prezidenta administrācija nekautrējās paziņot, ka Kovaļčuks «principā ir personīgais baņķieris vairākām ietekmīgām amatpersonām Krievijas valdībā, ieskaitot Putinu». Arī opozicionāri Maskavā Bank Rossija dēvē par «Putina maku».

Vēl viena banka, kas prominenti izgaismojas Panamas dokumentos, ir RCB (Russian Commercial Bank Kiprā) – tā ir Krievijas valstij piederošās bankas VTB filiāle. Kāda labi informēta persona Maskavā apgalvo, ka RCB ir «privātā kabata» vadošiem vīriem valdībā – «zelta šakāļiem, kas seko tīģerim Širhanam [Putinam]».

RCB uzdevums ir nodrošināt viņiem «luksusa dzīves infrastruktūru». «Tā var būt jahta, privāta lidmašīna, laba izklaide,» stāsta avots. Viņš norāda, ka 2013. gadā, kad Kipra finanšu krīzes dēļ pieņēma lēmumu nacionalizēt tur strādājošo privātbanku lielākos depozītus, RCB bija izņēmums – tas bija spiediens no Maskavas. «Ja Kipra būtu pieskārusies RCB naudai, jūs šo valsti tagad vairs neatrastu pasaules kartē.»

Panamas dokumenti parāda, kādā veidā nauda plūda Putina draugiem – RCB izsniedza aizdevumus ārzonu firmām, kuras slepeni kontrolē Bank Rossija un Putina loks. Piemēram, no 2009. līdz  2011. gadam Sandalwood Continental kredītos saņēma 800 miljonus dolāru. Viens no šādiem aizdevumiem – 103 miljoni -, kam nebija nekādas ķīlas, 2009. gada septembrī sanervozēja Panamā bāzēto korporatīvo pakalpojumu juristu firmu Mossack Fonseca (tieši no šīs firmas noplūda tā dēvētie Panamas dokumenti – 11,5 miljoni konfidenciālu dokumentu). Firmas datubāzē atrodams līdzdibinātāja Jurgena Mosaka e-pasts, kurā viņš situāciju vērtē kā delicado jeb delikātu. Mosaks rakstīja: «Iespējams, mēs esam liecinieki apšaubāmas izcelsmes naudas maksājumiem apšaubāmiem mērķiem.»

Galu galā firma nolēma akceptēt Bank Rossija skaidrojumu, ka šī nauda tiks investēta krievu līzinga firmā, kas plāno pirkt tankkuģus sašķidrinātās gāzes pārvadāšanai. Tajā pašā laikā Mossack Fonseca palūdza no Bank Rossija papildu garantijas vēstuli. Šāda rīcība ir netipiska, taču, iespējams, starpnieki baidījās no potenciālas tiesāšanās, ja viņus apsūdzētu par nolaidību.

Līdzko RCB pārskaitītā nauda nonāca Sandalwood kontā, tā tūlīt pat tika aizdota Kiprā reģistrētai kompānijai Horwich Trading ar 7,8% likmi. Pati Sandalwood naudu bija aizņēmusies ar 4,7% likmi.

Nopludinātie fakti pierāda, ka ar šo vienkāršo naudas kustību Sandalwood uzreiz tika pie četru miljonu peļņas.

Labs šādu darījumu mehānisma paraugs ir vēl cits darījums – 2010. gada decembrī RCB aizdeva Sandalwood piecus miljardus rubļu (tolaik 142 miljoni ASV dolāru) ar 4% likmi. Sandalwood to nekavējoties pārskaitīja citai noslēpumainai ārzonas firmai Eurofert Trading Ltd ar 5% likmi. Eurofert to tālāk aizdeva Gazprom meitasuzņēmumam, kas plānoja Krievijā celt jaunas spēkstacijas. Gazprom bija jāmaksā 8,4% likme – tātad divreiz vairāk nekā sākotnējā aizdevuma noteikumos. Eurofert nezināmie īpašnieki tādā veidā tika pie 2,4 miljonu peļņas gadā, bet Putinam pietuvināto personu loks pie 0,7 miljoniem dolāru gadā, nedarot pilnīgi neko. Un kā ārzonas firmai viņiem nebija jāmaksā nodokļi.

Putina mājas no mājām

Netālu no vasarnīcu kooperatīva Ozero atrodas slēpošanas kūrorts Igora. 13 nobraucienu trases, izcils spa un ledus arēna. Avēnija ar kotedžām viesiem. Igora apvieno divus krievu vārdus – igra (spēle) un gora (kalns). 

Viens no kūrorta lielākajiem faniem ir Putins. Ieradās uz atklāšanu 2006. gadā, demonstrējot savas kalnu slēpošanas iemaņas. Pavadīja tur brīvdienas 2011. gadā. Bet 2013. gadā Igorā bija īpašs notikums – privātas kāzas. Līgava bija Putina meita Katja. Līgavainis Kirils – Putina Ozero vasarnīcas kaimiņa Nikolaja Šamalova dēls. Šamalovs vecākais ir Bank Rossija akcionārs.

Aģentūra Reuters rakstīja, ka pāris vizināts vecmodīgās kamanās ar trim baltiem zirgiem. Drošības pasākumi bija stingri, 100 viesiem bija jāzvēr nevienam neko nestāstīt, mobilo tālruņu ienešana bija aizliegta.

Formāli Igora pieder kompānijai Ozon. Savukārt Ozon daļēji pieder Bank Rossija bosam Kovaļčukam un viņa dēlam Borisam. Abiem ir 25% akciju. Pārējie 75% pieder Kiprā reģistrētai firmai Lowbrook Trading.

Lowbrook īpašnieks nav zināms. Taču par Putina saistību ar Igora nav šaubu. Vietējie stāsta, ka īpaši prezidentam tur uzcelts aiz augstas sētas paslēpts atpūtas nams Zagorodnaja sreda. Ļaudis gan to ikdienā sauc par Putina rezidenci. Oficiāli, protams, pašam prezidentam nekas nepieder. Zemesgabals reģistrēts uz Kovaļčuku vārda.

Panamas dokumenti pierāda, ka 2009.-2011. gadā kūrorts Igora saņēma trīs atsevišķus aizdevumus par kopējo summu 11,4 miljoni dolāru. Ar izcili dāsnu procentu likmi – 1%. Nav liecību, vai Ozon šos kredītus būtu atmaksājis. Kredītu starpnieks atkal bija čellista Roldugina ārzonas firma Sandalwood.

Sankcijas un juristi Šveicē

Panamas dokumenti palīdz izskaidrot, kā Putinam tuvie cilvēki kļuva bagāti. Un nav īpašu šaubu, ka tas noticis ar prezidenta svētību. Vienlaikus dokumenti izgaismo centienus, kādā veidā mēģināts slēpt pēdas. 

Sandalwood shēmas organizēja šveiciešu advokātu birojs Dietrich, Baumgartner & Partner, kas atrodas Cīrihes banku rajona sirdī. Firma specializējas bagātu krievu apkalpošanā, dokumentu mapes reģistrējot ar kodētiem vārdiem. Viens no firmas īpašniekiem Andress Baumgartners no kolēģiem nekad nav slēpis labos sakarus Maskavā: «Man ir attiecības ar vīriem no VDK. Līdz pat pašam Putinam.» Baumgartners uz Maskavu lido piecas sešas reizes gadā.

Panamas dokumenti liecina, ka norādījumi no Putinam pietuvināto personu loka parasti ienāca e-pastos, kas izsūtīti no Bank Rossija Sanktpēterburgā. Galvenā kontaktpersona bija investīciju menedžeris Vladimirs Hotimskis. 

Saņēmuši instrukcijas no Hotimska, šveiciešu advokāti tās tālāk nodeva Mossack Fonseca filiālei Cīrihē, kura savukārt izpildīja naudas darījumus caur anonīmām čaulas kompānijām Panamā, Belizā un Britu Virdžīnu salās. 

Pilnvarotas personas ārzonu teritorijās parakstīja nepieciešamos dokumentus tā, kā tas viņām bija prasīts. Tikai šo pilnvarnieku uzvārdi parādījās publiskajos reģistros. Tādā veidā tika panākts, ka noslēpumainības plīvurs ir gandrīz necaurskatāms.

Pirmā plaisa parādījās 2014. gada martā, kad ASV ieviesa sankcijas pret Bank Rossija un Kovaļčuku. Vienīgais cilvēks Putina lokā, kam izdevās izsprukt no ierobežojumiem, izrādījās čellists Roldugins. Bank Rossija nevilcinājās – izmantojot advokāta Baum-gartnera pakalpojumus, kādā Šveices bankā tika atvērts jauns slepens konts, kā tā īpašnieks tika reģistrēts Roldugins.

Tajā pašā ielā, kur strādā Baumgartners, atrodas arī Gazprombank filiāle. Arī šai bankai ir tiešas saites ar Kremli. Neilgi pēc augstskolas beigšanas juridiskā padomnieka amatā tur iecēla nākamo Putina znotu Kirilu Šamalovu. Viņa vecākais brālis Jurijs ir menedžera vietnieks. Agrāk tur esot strādājis arī otrs Putina znots – nīderlandiešu uzņēmējs Jorits Jūsts Fāsens, kas apprecēja Putina vecāko meitu Mašu. Kāds avots Šveices banku aprindās stāsta, ka Gazprombank ir pazīstama ar «augstu risku apetīti».

Taču tagad – pēc vairākiem skandāliem un ASV spiediena – pat noslēpumainajām bankām nākas ielaist gaismu savos konfidenciālākajos kambaros. Darījumu pārbaudes ir īpaši skrupulozas, ja ārvalstu klientu uzskata par «politiski saistītu personu» (PSP). Pašas Gazprombank izdots buklets skaidro, ka PSP ir valsts galva, augsta ranga amatpersona un «jebkurš, kas ir tuvs aug-stākajai varai». 

Atverot jauno Roldugina kontu, anketā cita starpā bija šie divi jautājumi: «Vai labuma guvējs ir PSP vai VIP persona?», «Vai konta īpašniekam ir jebkādas attiecības ar PSP vai VIP personu?» Abas atbildes bija «nē», tātad tika pārkāpts Šveices likums.

Kā Roldugina adrese Sanktpēterburgā tiek norādīta neeksistējoša Naļičnaja iela. Krievu valodā naļičnije nozīmē «skaidra nauda». Vai tā nav ironija?

Šie dokumenti tika pārsūtīti uz Panamu ar garantijas piebildi, ka vienai no Roldugina ārzonas firmām International Media Overseas ir pietiekami daudz naudas: 27 miljonus dolāru vērtas akcijas un 9,3 miljonu dolāru alga gadā.

Tikai pāris nedēļas pēc tam Roldugins avīzes The New York Times reportierim apgalvoja, ka viņam «nav nekādu miljonu». Varbūt tā bija publiska pieticības izpausme. Vai varbūt viņš nemaz nezināja, kas tiek darīts, slēpjoties aiz viņa vārda. Tagad nopludinātie dokumenti mudina domāt, ka Rolduginam patiešām nebija tiešas kontroles pār savā vārdā atvērto kontu.

Izrādās, paraksta tiesības piederēja citai noslēpumainai personai no Sankt-pēterburgas – Oļegam Gordinam, kuru raksturo kā cilvēku ar «darba pagātni tiesībsargājošās iestādēs».

Tiklīdz Roldugina kontā Šveicē tika ieskaitīta pirmā summa – 4,3 miljoni dolāru -, tā uzreiz tika pārskaitīta atpakaļ uz ārzonu kā aizdevums mazzināmai firmai Forstis Overseas SA, kas reģistrēta Sankt-pēterburgā. Aizdevuma likme bija dāsna – 3%.

Panamas dokumentos parādās arī daudzi citi slepeni darījumi. Izskatās, ka naudas taisīšanai nav robežu. Piemēram, 2010. gadā Bank Rossija piederoša firma Sunbarn, kas reģistrēta Britu Virdžīnu salās, saņēma 30 miljonu dolāru atlīdzību par it kā sniegtu «padomu» naudas «investēšanai un tirdzniecībai Krievijā».

Vēl Sunbarn saņēmis 231 miljona dolāru aizdevumu no Arkādija Rotenberga, kas ir Putina bērnības draugs. Neilgi pirms šī aizdevuma piešķiršanas miljardierim Rotenbergam piederošās kompānijas saņēma ienesīgu valsts pasūtījumu par 40 miljardiem dolāru gāzes vada South Stream būvēšanai Krievijā un Eiropā. Rotenbergs tagad no komentāriem atteicās. 

Panamas dokumenti atklāj arī īpašas «dāvanas», piemēram, 2009. gadā Bank Rossija pārraksta Sunbarn īpašumā daļu savu akciju bez jebkādas samaksas. Gadu vēlāk šīs akcijas tiek pārdotas tālāk, nopelnot 25 miljonus dolāru. 

Vēl viena naudas pelnīšanas tehnika ir tā dēvēto atcelto līgumu soda naudas. Piemēram, 2010. gada jūlijā Sandalwood piekrita pirkt akcijas caur Belizā reģistrētu ārzonas firmu Starcourt Worldwide Ltd. Sanāca tā, ka Starcourt nemaz nav, ko pārdot, tāpēc bija jāmaksā sods – Sandalwood saņēma 800 000 dolāru kompensāciju.

Daži darījumi ir vēl pārsteidzošāki. 2011. gadā International Media Overseas pārņēma tiesības uz neatmaksātu 200 miljonu dolāru kredītu, samaksājot tikai vienu dolāru. Turpinot apkalpot aizdevumu un saņemot procentus, Roldugina firma gadā nopelnīja astoņus miljonus. «Nav absolūti nekāda komerciāla pamatojuma, lai pārskaitītu 200 miljonu dolāru tiesības ar astoņu miljonu procentu gada ienākumiem, par to samaksājot tikai vienu dolāru,» saka Endrū Mičels, kas ir pazīstams naudas atmazgāšanas eksperts Lielbritānijā.

Glabāt naudu ārzonā nav aizliegts. Taču Valsts pārvaldības institūta prezidents Marks Pīts no Bāzeles šādus darījumus vērtē kā ārkārtīgi aizdomīgus. «Tam vajadzēja ieslēgt sarkano lampiņu jebkurā bankā. It īpaši, ja darījumos parādās valsts vadītāja draugi.»

Visi šie Panamas dokumentos izgaismotie fakti demonstrē, ka Putinam pietuvinātas personas ārzonās paslēpušas iespaidīgas summas. Un, izrādās, bija nepieciešama apjomīga datu nopludināšana, lai pirmo reizi nepārprotami pierādītu to, par ko aizdomas pastāvēja jau labu laiku. 

Cik daudz naudas 16 gados, pildot gan Krievijas prezidenta, gan premjera pienākumus, iekrājis pats Putins? «Esmu redzējis dažādas aplēses,» saka ASV Finanšu ministrijas sekretāra vietnieks Adams Šubins. «Katrā ziņā Putins ļoti rūpējas, lai šie skaitļi nenāktu atklātībā.»

Tagad mazāk noslēpumu ir par kooperatīva Ozero biedriem, viņu dēliem un meitām, kuri visi iemanījušies kļūt par biznesa magnātiem ar prāviem uzkrājumiem ārzonās. Viņi pat precas savā starpā. Savas valdīšanas gados Putins ir pārvērtis valsts varu par «draugokrātiju», kurā valda kā viduslaiku galmā, bet ģimenes draugi un bijušie VDK kolēģi ir kā feodālie baroni.

Bet kas īsti notiek ar Rolduginu? Ierau-got dokumentu kopijas ar it kā viņam piederošām ārzonu firmām, vīrietis izskatījās apmulsis. Reportieriem no izmeklējošo žurnālistu apvienības Organizētās noziedzības un korupcijas analīzes projekts viņš atbildēja: «Es saprotu, ka tie ir ļoti svarīgi jautājumi. Vai jūs esat iesaistīts biznesā? Kāda ir šīs naudas izcelsme? Kam pieder šī nauda? Jā, es to saprotu. Tie ir delikāti jautājumi.»

Uz papildu jautājumiem Roldugins atteicās atbildēt.

Tuvāko loks

Vladimirs Putins, Krievijas prezidents

Sergejs Roldugins
Ar Putinu iepazinās 1977. gadā un sapazīstināja Putinu ar viņa nākamo sievu Ludmilu. Profesionāls čellists. Centrālā figūra miljardiem dolāru plašā ārzonu shēmā.

Marija Putina
Putina vecākā meita. Roldugina krustmeita.

Jurijs Kovaļčuks
Putina draugs un «personīgais baņķieris». Lielākais Bank Rossija akcionārs. Pieder mediju impērija, ieskaitot prokremlisko Pirmo kanālu.

Genādijs Timčenko
Vecs Putina draugs no Sanktpēterburgas laikiem. Rietumu sankciju sarakstā kopš 2014. gada. ASV apgalvo, ka Putins ir investējis naudu Timčenko naftas tirdzniecības kompānijā Gunvor un Krievijas prezidentam «aizvien varētu būt pieeja Gunvor fondiem».

Boriss un Arkādijs Rotenbergi
Putina bērnības draugi un bijušie džudo treniņu biedri. Abi ir miljardieri. Galvenais bizness – celtniecība. Tiek lēsts, ka saņēmuši septiņus miljardus dolāru vērtus pasūtījumus pirms Soču ziemas spēlēm.

Nikolajs Šamalovs
Vasarnīcu kooperatīva Ozero līdzdibinātājs. Uzbūvējis prezidentam vasaras pili Krievijas dienvidos.

Kirils Šamalovs
Nikolaja dēls un Putina znots. No Timčenko pārpircis Krievijas lielākās farmācijas firmas Sibur akcijas. Turība ap diviem miljardiem dolāru.

Katerina Putina
Putina jaunākā meita. Precējusies ar Kirilu Šamalovu.

Mihails Ļesins
Putina mediju cars, kas zaudēja Kremļa uzticēšanos un pērn novembrī tika atrasts nogalināts viesnīcā Vašingtonā.

Citi Panamas dokumentu atmaskojumi

Naudu ārzonās glabā Argentīnas prezidents Maurisio Makrī, Saūda Arābijas karalis Selmāns, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents Halifa bin Zajeds al Nahjans, bijušais Gruzijas premjers Bidzina Ivanišvili, bijušais Ukrainas premjers Pavlo Lazarenko, bijušais Francijas budžeta ministrs Žeroms Kaizaks,  bijušais Varšavas mērs Pāvels Piskorskis, Azerbaidžānas prezidenta Heidara Alijeva ģimene, Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina svainis,  vismaz astoņi politiķi, kas bijuši agrāk pārstāvēti vai joprojām darbojas Ķīnas augstākajā varas orgānā Politbirojā, un citi.

Panamas dokumentos Sīrijas valdībai izdevies finansēt karadarbību ar ēnu uzņēmumu starpniecību – Sīrijas uzņēmumi Pangates International, Maxima Middle East Trading un Morgan Additives Manufacturing piegādāja degvielu Sīrijas armijai un par to tika iekļauti sankciju sarakstā. Izmantojuši Panamā bāzēto juridisko firmu Mossack Fonseca, radīja ēnu uzņēmumus Seišelu salās.

Islandē pēc milzīgiem masu protestiem otrdien no amata atkāpās premjers Sigmundurs Davids Gunnlaugsons, jo atklājies, ka viņš ar sievu 2007. gadā iegādājies ārzonas firmu Wintris Britu Virdžīnu salās. 2009. gadā politiķis par vienu dolāru pārskaitīja savas uzņēmuma daļas sievai. Dokumentu nopludināšanu viņš sauc par raganu medībām, jo sieva esot maksājusi nodokļus par Wintris un nav izmantojusi ārzonas, lai no tiem izvairītos.

Ukrainas prezidents Petro Porošenko reģistrējis uzņēmumu Britu Virdžīnās, kuru nekad nav minējis savās ienākumu deklarācijās. Nevienā no kontiem nav vairāk par 2000 eiro, taču žurnālisti, kas pētījuši dokumentus, apgalvo, ka tie izmantoti, lai izvairītos no nodokļiem par prezidentam piederošās saldumu impērijas peļņu. Interesanti, ka ārzonas uzņēmums reģistrēts 2014. gada 21. augustā, kad Ukrainas austrumos separātisti ar Krievijas armijas atbalstu sāka masīvu pretuzbrukumu ukraiņu pozīcijām, nogalinot 1000 kareivju.

Panamas dokumenti apstiprina, ka ārzonu investīciju fondu tīklu savulaik vadījis tagadējā Lielbritānijas premjera Deivida Kamerona tēvs Īens Kamerons. Britu mediji par to rakstīja jau 2012. gadā, norādot, ka tieši šādā veidā tika vairota ģimenes turība. Nekas neliecina, ka tēvs (miris 2010. gadā) būtu darījis ko pretlikumīgu, taču tas ir trieciens dēlam, kurš kā premjers ir skaļi kritizējis izvairīšanos no nodokļiem dzimtenē.

Panamas dokumentu noplūde ziemeļvalstīs vissmagāk skārusi banku Nordea, kura palīdzējusi saviem klientiem izveidot ārzonu uzņēmumus tā dēvētajās nodokļu patvēruma valstīs. Kopumā Nordea piedalījusies 300-400 «čaulas» uzņēmumu izveidē.

Daļu ienākumu ārzonās paslēpuši vismaz 20 futbolisti no slavenajiem klubiem Barcelona, Real Madrid un Manchester United. Pazīstamākais no viņiem ir argentīnietis Lionels Mesi, kas ārzonās nobēdzinājis reklāmas līgumos saņemtu naudu. Tagad Spānijas klubā spēlējošajai zvaigznei draud krimināllieta par krāpšanos ar nodokļiem.

Kam traucē konkurence?

Pēkšņa likuma grozījumu apturēšana Saeimā atklāj spēcīgu lobiju, lai ierobežotu Konkurences padomi

Pēdējos gados visai regulāri sabiedrība uzzina par Konkurences padomes (KP) atklātiem karteļiem un pamatīgiem sodiem uzņēmumiem, kas lūko negodīgi apsteigt citus konkurentus. Tāpēc interesantas ir pēkšņās kaislības, kas Saeimā izvērtušās par Konkurences likuma grozījumiem – lai gan sākotnēji tie bija iecerēti, lai stiprinātu padomi, projektam pēdējā brīdī tika norautas bremzes, un tagad tiek piedāvāti risinājumi, kas var pasliktināt KP darba efektivitāti.

Darbs pie Konkurences likuma uzlabojumiem sākās jau pirms pieciem gadiem. To laikā KP, Ekonomikas ministrija, uzņēmēju organizācijas un tiesībsargājošās iestādes vienojās par visiem pieņemamu likuma redakciju, kuras mērķis bija stiprināt KP darbu atbilstoši ES praksei un OECD prasībām. 

Taču pērn pirms Ziemassvētkiem, kad likumprojekts pēc ilgas saskaņošanas beidzot bija nonācis līdz pieņemšanai galīgajā lasījumā, tas no Saeimas darba kārtības pēkšņi tika izņemts. Šādu lūgumu bija izteikuši Vienotības un ZZS deputāti. Turklāt arī pēc brīvdienām likums joprojām netika izskatīts un izslēgts no Saeimas darba kārtības arī 28. janvāra sēdē. Kāpēc tādas straujas pārmaiņas?

Sodi sāpīgi kož

Tautsaimniecības komisijas sekretārs Eduards Smiltēns (Vienotība) skaidro, ka pēdējā brīdī ieradušās «darba devēju organizācijas un vērsa uzmanību, ka likumā ir vairākas nianses, kuras neatbilst vispārējām cilvēktiesībām», skaidro Smiltēns.

KP vadītāja Skaidrīte Ābrama stāsta – sajūta, ka grozījumi likumā var neiziet cauri, radusies pērnruden, kad pēkšņi ar kardināliem priekšlikumiem nākusi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Tas noticis neilgi pēc tam, kad viens no LTRK biedriem – Latvijas gāze – zaudēja Administratīvajā apgabaltiesā strīdā par Konkurences padomes uzlikto sodu uzņēmumam 2,2 miljonu eiro apmērā. Padome LG sodīja 2013. gadā par to, ka uzņēmums nepieslēdza gāzi klientiem, ja tie nesamaksāja iepriekšējo klientu ietaisītos parādus attiecīgajās pieslēguma vietās, LG šo sodu ir apstrīdējusi Augstākajā tiesā.

LTRK iebildumu būtība – uzņēmēji apstrīd kārtību, kādā KP izmeklētāji var doties kratīšanā pie trešajām personām.

LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš uzsver, ka godīga konkurence un efektīvs KP darbs ir ļoti svarīgs, taču jāievēro arī Satversme. Viņš uzsver, ka priekšlikumu būtība ir panākt, lai «kratīšana pie jebkura subjekta notiktu ar tiesas ziņu». 

Šobrīd spēkā esošā kārtība ir tāda – ja ir aizdomas par būtiskiem Konkurences likuma pārkāpumiem, tiesa dod atļauju KP veikt kratīšanu ne tikai aizdomās turēto uzņēmēju telpās, bet arī pie trešajām personām, ja tiek iegūtas ziņas, ka būtiska informācija tiek glabāta citur ārpus uzņēmuma biroja. Līdz ar to LTRK ierosinājumi sašaurina KP tiesības rīkoties, salīdzinot ar šobrīd spēkā esošo likumu. Endziņš norāda – mērķis esot tikai radīt regulējumu, kuru nevar izmantot ļaunprātīgiem nolūkumiem. Nevienu piemēru, kurā KP būtu veikusi nepamatotas kratīšanas pie trešajām personām LTRK vadītājs gan nevarēja nosaukt.

Lai beidzot pieņemtu ilgi gaidītos grozījumus, KP un citas iesaistītās puses vienojušās par jaunu kompromisa variantu – tiesnešu sankcija kratīšanai pie trešajām personām tiktu saņemta paātrinātā kārtībā jeb divu stundu laikā. «Optimistiskā cerībā, ka šobrīd tas būs labākais variants, lai vienkārši varam iet uz priekšu ar inspekcijām. Bet, protams, tā vairs nav tāda situācija, kāda ir bijusi agrāk, jo ļaunprātīgi mēs nekad neizmantojam inspekciju tiesības,» izmaiņas komentē Ābrama.

Tomēr šie nav vienīgie uzņēmēju piedāvātie grozījumi. LTRK negaidīti ierosinājusi pārskatīt arī sodu aprēķināšanas mehānismu, lai tie būtu «samērīgi», skaidro Endziņš. Faktiski ierosinātā formulas pārskatīšana nozīmē samazināt maksimālos naudas sodus. Apstāklis, ka grozījumi iesniegti nesen – pēc LG zaudētās tiesas -, raisa minējumus, vai sodu samazināšana ir visu LTRK biedru, vai tomēr viena uzņēmuma interesēs? «Mums ir ļoti plašs spektrs ar nozarēm, kas uzskata, ka šis regulējums ir jāuzlabo. Tur, cita starpā, bija LG, bet viņi ir vieni no daudzajiem, kas teica, ka tas ir neadekvāti,» skaidro Endziņš. Viņaprāt, arī LG piespriestais sods neesot samērīgs. «Zaudējumu iespējamais apmērs patērētājiem 100 vai 200 tūkstoši, bet sods bija miljonos mērāms, ņemot vērā, ka viņi [KP] rēķina pēc apgrozījuma. Nu, tas ir jocīgi.» 

Ābrama uzsver, ka soda apmēri nav likuma jautājums, par tiem būs atsevišķi jālemj Ministru kabineta noteikumos, taču kopumā KP pieeju skaidro tā: «Mūsu politika ir tāda – ja ir tik daudz pārkāpumu, tad sodiem ir jābūt bargākiem, lai beidzot atturētu no pārkāpumu izdarīšanas. Visā Eiropā uz to iet, ka sodi kļūst bargāki.» Viņa sola nepieļaut sodu mīkstināšanu.

Kopš kompromisa par trešo personu kratīšanu visu koalīcijas partiju deputāti sola atbalstu likuma grozījumiem – tos varētu pieņemt galīgajā lasījumā jau tuvāko nedēļu laikā, taču par tālāko rīcību un sodu pārskatīšanu viedokļi atšķiras. Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš (NA) sola pilnu atbalstu visām Konkurences padomes iniciatīvām. «Uzskatu, ka labāko risinājumu efektīvākai cīņai ar negodīgu konkurenci un karteļiem var piedāvāt Konkurences padome. Padome diendienā nodarbojas ar šiem jautājumiem, un nav pamata neuzticēties viņu ierosinājumiem,» saka deputāts. 

Savukārt komisijas priekšsēdētāja vietnieks Ingmārs Līdaka (ZZS) izvairās no skaidras attieksmes formulēšanas, bet sekretāram Smiltēnam par sodu izmaiņām vēl esot neatbildēti jautājumi. Savukārt ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība) neredz iespējas, ka sodus varētu samazināt.

Pieķersies pašvaldībām?

Papildus šiem jautājumiem Saeimas darba kārtībā varētu nonākt arī kāds cits LTRK priekšlikums – tas iesniegts Saeimā šonedēļ un paredz beidzot dot iespējas Konkurences padomei vērsties pret publisko personu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā, citiem vārdiem – liegt pašvaldībām nodarboties ar konkurences kropļošanu. Pašlaik KP kompetencē nav publisko personu darbības izvērtēšana, tā fokusējas tikai uz uzņēmumu kontroli.

Ir jau vairākkārt vēstījis gan par Rīgas pašvaldības aizraušanos ar dažādiem biznesiem un gandrīz visu pašvaldību interesēm izdot savas avīzes. Ja Saeima atbalstītu šos grozījumus, KP beidzot būtu reālas iespējas vērsties pret šādu tirgus kropļošanu.

Ekonomikas ministrs Ašeradens (Vienotība) priekšlikumam ierobežot pašvaldību iesaistīšanos uzņēmējdarbībā sola personisku atbalstu. «Situācija šobrīd, it īpaši Rīgā, ir neakceptējama,» saka Ašeradens. «Būšu reālists – pašvaldību lobijs šajā Saeimā ir īpaši spēcīgs, tāpēc es nevaru garantēt rezultātu, bet noteikti paust apņēmību šo jautājumu izrunāt tuvākajās koalīcijas sēdēs, kadā veidā to varētu risināt.» 

Netieši lobija spēku apstiprina arī Līdaka: «Būtu ļoti nekorekti tā darīt. Uz trešo lasījumu nav ierasts tādus konceptuālus priekšlikumus sniegt. Ja pēc būtības – ļoti jādiskutē.»

Konkurences padomes paveiktais 2015. gadā

Konstatēti 8 pārkāpumi
29 uzņemumi sodīti
1 milons eiro – piemērotie naudas sodi
1 miljons eiro – valsts kasē iemaksāti iepriekš piemērotie sodi
16 izbeigtas tiesvedības, visas valstij labvēlīgas
14 iebildumi pret normatīvo aktu radītiem konkurences kropļojumiem
20 izvērtētas uzņēmumu apvienošanās
18 tirgus uzraudzības pētījumi
6 vadlīnijas tirgus dalībniekiem
KP aprēķinātais sabiedrības ieguvums no padomes darbības – 51 miljons eiro gadā.

6 mēnešos auditorija pieauga 10 reizes

Igaunijas sabiedriskā medija valdes loceklis Ainars Rūsārsir atbildīgs par jauno krievu valodā raidošo kanālu ETV+

Hibrīdkara sākšanās Ukrainā 2014. gadā nebija pirmā reize, kad Igaunijas politiķi pēkšņi sāka satraukties par faktu, ka valsts krieviski runājošie iedzīvotāji gandrīz visu informāciju saņem no Kremļa kontrolētiem televīzijas kanāliem. 2007. gadā «bronzas kareivja nemieru» laikā Tallinā Ainaram Rūsāram (Ainar Ruussaar), kurš tolaik bija Igaunijas sabiedriskās televīzijas ģenerāldirektors, zvanīja no valdības un pavēlēja: mums vajag kanālu krievu valodā! Tūlīt!

Taču pēc grautiņu savaldīšanas satraukums pārgāja, un tēma nākamreiz aktualizējās tikai pēc Ukrainas bēdīgās pieredzes, kad kļuva skaidrs, cik spēcīgs ierocis Krievijas rokās ir mediji, jo sevišķi televīzija.

Tajā laikā visā reģionā, arī Latvijā, sāka runāt par iespēju izveidot televīzijas kanālus krieviski runājošajiem, taču vienīgā valsts, kas to faktiski izdarīja, ir Igaunija – pērn septembrī sāka raidīt kanāls ETV+.

Nesen Rūsārs, kurš tagad ir Igaunijas sabiedriskā medija valdes loceklis un pārrauga ETV+ darbu, uzstājās Latvijas Žurnālistu asociācijas rīkotā konferencē, stāstot par līdzšinējo pieredzi. Mūsdienu mediju darbības tempi ir tik strauji, ka cerības aiziet pusdienās ar Rūsāru nepiepildījās, tomēr izdevās pārķert viņu ceļā no konferences uz autoostu. Ēdiena un dzēriena šoreiz nebija.

Sāku ar jautājumu par kanāla izveidošanu. Pirms ETV+ dibināšanas nav bijusi liela pretestība ne no politiķiem, ne sabiedrības, taču tagad Igaunijā diezgan aktīvi apšauba jaunā kanāla lietderību. Kā viņš to izskaidro?

Rūsārs norāda, ka lēmumu veidot kanālu krievu valodā pieņēma valdības koalīcija, tomēr ne visas tajā ietilpstošās partijas bija vienlīdz pārliecinātas par tā nākotni – sociāldemokrāti jau no paša sākuma izteikuši šaubas. Ir arī radikālākas partijas ārpus valdības, kuras uzskata, ka krievus jāpiespiež mācīties igauniski. Savukārt no ETV+ baidījās lielākā opozīcijas partija – Centra partija, jo tā saņem nozīmīgu atbalstu no krieviski runājošajiem vēlētājiem. «Viņi redzēja, ka neatkarīgs televīzijas kanāls [krievu valodā] nestrādās viņu interesēs.»

Mediji, protams, uzreiz sāka uzdot jautājumu, kāpēc reitingi ir tik mazi. «Te ir tikai viena atbilde: tas prasa laiku,» saka Rūsārs.

Kāds ir mērķis trim gadiem? «Es ceru, ka reach krieviski runājošo iedzīvotāju vidū sasniegs 50%, tātad puse krievu nedēļas laikā noskatīsies kādu ETV+ raidījumu. Tas būtu labs rezultāts.» Jau kanāla pirmajā pusgadā noticis nozīmīgs pieaugums. 2015. gada septembrī, kad ETV+ sāka raidīt, nedēļas laikā tikai 2,4% krievvalodīgo noskatījās kādu sabiedriskā medija raidījumu. Sešu mēnešu laikā skaits ir desmitkāršojies – februārī tas jau bija 24,2%.

Vai Rūsārs nebaidās, ka sabiedriskās televīzijas kanāla radīšana krievu valodā var kaitēt integrācijai, sūtot vēsti, ka Igaunija ir divkopienu valsts? «Nē,» stingri nosaka Rūsārs. «Situācija pirms ETV+ radīšanas nebija normāla. Milzīgs krieviski runājošo skaits Igaunijā faktiski nezināja, kurā valstī viņi dzīvo,» – tā arī Latvijā labi pazīstamu situāciju raksturo Igaunijas TV pārstāvis. «Viņi katru vakaru skatījās Kremļa televīziju un faktiski dzīvoja Putina Krievijā. Tagad, ja katru nedēļu 25% krieviski runājošo skatās kādas ETV+ programmas, tas nozīmē, ka viņi labāk zina, kurā valstī dzīvo. Ko nozīmē dzīvot ES, NATO valstī. Kas ir igauņi. Kādi cilvēki ir valdībā.» Rūsārs pievērš uzmanību faktam, ka bija liels pieaugums krievvalodīgo skaitā, kas noskatījās Igaunijas neatkarības dienas pasākumus 24. februārī. Kopumā trešā daļa krieviski runājošo tajā dienā noskatījās kādu ETV+ raidījumu. «Tas ir neticami,» jūsmo Rūsārs. Daudz vairāk skatījušies arī Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa Jaungada apsveikumu – pirms gada 2,3%, bet šogad – 12,3% krievvalodīgo. «Šie skaitļi parāda, ka ir augoša interese par Igaunijas politiku un sabiedrību,» saka Rūsārs.

Jaunais kanāls palīdzot abām sabiedrības daļām tuvināties, un apmēram puse no ETV+ skatītājiem ir igauņi. «Integrācija ir divvirzienu iela. Arī igauņi grib vairāk uzzināt par valstī dzīvojošiem krieviem, un tas ir ļoti labi,» atzīst Rūsārs.

Savā priekšlasījumā LŽA konferencē Rūsārs teica, ka devis galvenajai redaktorei Darjai Sārai pilnīgi brīvas rokas. Vienīgais noteikums – žurnālistikai ir jābūt kvalitatīvai. Kā to var nodrošināt? «Es neesmu cenzors un raidījumus pirmo reizi redzu tajā pašā laikā, kad visi citi skatītāji,» saka Rūsārs. «Es nezinu, kādi cilvēki tiks aicināti uz raidījumiem.» Tomēr viņš uzskata, ka kanāls ir ļoti līdzsvarots. Tajā ir parādījušies daži ļoti prokremliski politiķi, un pēc tam Rūsāram zvanījuši labējie politiķi un prasījuši, kāpēc viņiem tiek dots vārds. Tomēr pēc tam ir citi, ļoti rietumnieciski politiķi, bijis arī armijas virspavēlnieks.

Bet kā ir ar dažādu politiski strīdīgu jautājumu atspoguļošanu ziņās, piemēram, vai Krima pieder Ukrainai vai Krievijai? «Ziņu nodaļa strādā kā viena ģimene, krieviski raidošie žurnālisti kopā ar igauņiem vienā telpā,» saka Rūsārs. «Krievu ziņas nav vienkārši igauņu ziņu kopija, bet viņi katru dienu strādā kopā vienā redakcijā.» Ir viens galvenais redaktors gan igauņu, gan krievu ziņām, un, «ja rādām Eiropas karti, tad gan krievu, gan igauņu ziņās Krima ir daļa no Ukrainas».

ETV+ vadītāja Darja Sāra teikusi, ka viens no kanāla galvenajiem uzdevumiem ir dot Igaunijas krievvalodīgajiem iespēju pašiem iepazīt savu kopienu un pārvarēt traumu, kuru viņi piedzīvojuši pēdējos 25 gados. «Daudzi krievvalodīgie domā, ka pēdējos 25 gados igauņi par viņiem ir aizmirsuši,» saka Rūsārs. «Viņi dzīvo pārliecībā, ka krievi Igaunijā ir otrās šķiras pilsoņi. Tā nav taisnība, un, kopš ETV+ sāka raidīt, vairāki krievi man personiski izteica pateicību,» stāsta Rūsārs, jo tas parādot, «ka Igaunijas valdība, Igaunijas valsts izdara kaut ko priekš viņiem», un tas viņiem ir ļoti svarīgi.

Pazīstamais krievu mūzikas žurnālists Artēmijs Troickis, kas tagad dzīvo Tallinā, kritizējis ETV+, jo tur esot pārāk daudz raidījumu par sadzīvi un pārāk maz politikas, kanāls pārāk maz nodarbojoties ar Putina režīma atmaskošanu. 

Savukārt «Sāras filozofija ir: mazāk Putina, vairāk vietēju ziņu, vairāk vietējo cilvēku». Politikai ir vieta ziņās un interviju raidījumā, bet pārējie veltīti nepolitiskām tēmām. Rūsārs uzskata par pareizu necensties radīt vēl vienu politiskās kontrpropagandas kanālu, jo ar to jau nodarbojas Brīvā Eiropa un citi raidītāji. Taču, par spīti kritikai, Troickis piekritis rudenī kļūt par raidījuma vadītāju ETV+.

Rūsārs vēl aizvien cer, ka krievu raidījumu veidošanā varētu izveidoties sadarbība ar Latvijas televīziju, kuras plāni izveidot ETV+ līdzīgu kanālu pazuduši kaut kur garajā atvilktnē. Tas ļautu ne tikai sadalīt izmaksas par raidījumu iepirkšanu no Rietumiem, bet arī veidot vietējos raidījumus par jautājumiem, kas interesē skatītājus visā mūsu reģionā.

Vai viņš ir optimistisks par ETV+ nākotni? «Kā krusttēvam man ir jābūt optimistiskam,» Rūsārs saka ar smaidu. «Teorētiski vienīgā problēma varētu būt, ja tiek izveidota kāda dīvaina valdība ar labējā spārna nacionālistiem, kuri pasaka – izp***m krievus. Tomēr būtu ļoti grūti šo kanālu aiztaisīt, jo Rietumu pasaule bija un vēl aizvien ir ļoti ieinteresēta šajā eksperimentā. Visi par ko tādu runā, bet igauņi to izdarīja.»

Vienkārši nespēja

Labs likums ir tikai līdzeklis. Atskaites punkts ir faktiskie rezultāti

Pirms nedaudziem gadiem par maksātnespējas administratoru patvaļu runāja tikai čukstus. Varenākie administratori izaicinoši braukāja ar bentlijiem, ieperinājās politiskajās partijās un, pateicoties aizdomas rosinošai spējai vienmēr panākt sev labvēlīgus tiesu lēmumus, bija panākuši, ka neviens publiski par viņu «kolhozu» shēmām izteikties nebija gatavs.

Par laimi, šis klusēšanas periods ir beidzies, un tagad grūti atrast kādu, kurš neatzītu nepieciešamību šo jomu sakārtot.

Pārsvarā debates par nozari grozās ap likumdošanas uzlabošanu. Droši vien tur ir bijis un vēl būs, ko darīt, tomēr likums ir tikai līdzeklis. Atskaites punkts ir faktiskie rezultāti, kas maksātnespējas administrācijas gadījumā ir skaidri nomērāmi – cik lielu daļu no savas naudas atgūst maksātnespējas procesā iesaistītā uzņēmuma kreditori.

Par šo vienkāršo faktu spēcīgi atgādina šonedēļ publiskotais Ārvalstu investoru padomes pasūtītais un konsultāciju uzņēmuma Deloitte veiktais pētījums par maksātnespējas procesu Latvijā.

Rezultāti ir ļoti slikti.

Kreditori no maksātnespējīgiem uzņēmumiem atgūst daudz mazāk naudas nekā citās valstīs – 36% no parādiem, kas nodrošināti ar ķīlu, bet tikai 2% no tiem, kuriem nav pretī ķīlas, pie kuriem pieskaitāmas darbiniekiem neizmaksātās algas un valstij nesamaksātie nodokļi. Pasaules Bankas Doing Business pētījums rāda, ka attīstītās valstīs ar ķīlu nodrošinājušies kreditori atgūst vidēji 76% no parāda.

Zaudējumu apjoms ir iespaidīgs. Deloitte rēķina, ka no 2008. līdz 2014. gadam kreditoru tiešie zaudējumi bijuši 6,6 miljardi eiro. Pārsvarā cieš citi uzņēmumi, bet valsts budžetam gājuši garām 900 miljoni eiro, kas ir tikpat, cik tiek izdots veselības aprūpei un kultūrai kopā. Ja pieskaita netiešos zaudējumus ekonomikai no dīkstāvē atstātiem uzņēmumu aktīviem un bez ienākumiem atstātiem darbiniekiem, tad kopējie zaudējumi ekonomikai pieaug līdz 7,8 miljardiem eiro. Tas ir vairāk nekā Latvijas budžeta plānotie izdevumi 2016. gadā – 7,7 miljardi eiro.

Vai šie zaudējumi rodas slikta tiesiskā regulējuma dēļ? Šķiet, tas nav svarīgākais trūkums. 2010. gadā pieņemtais Maksātnespējas likums nodrošinājis Latvijai 12 no 16 punktiem par juridisko ietvaru Doing Business 2015 vērtējumā, kas tikai nedaudz atpaliek no OECD valstu vidējā – 12,5 punkti. Deloitte raksta: «Pamatojoties uz šiem rezultātiem, mēs uzskatām, ka Latvijas Maksātnespējas likumā ir iekļauta labākā starptautiskā prakse.» Problēma, kā allaž, ir likuma piemērošanā.

Uzņēmēji nereti novilcina maksātnespējas procesa sākšanu, un nav jābūt pārāk attīstītai fantāzijai, lai saprastu, ka tas nenotiek vienkārši naivā cerībā uz grūtību pārvarēšanu. Vairāk nekā puse visu maksātnespējas gadījumu izpētītajā periodā sākti ar kavēšanos, un divos gados pirms maksātnespējas procesa sākšanas uzņēmumi zaudēja vidēji 42% aktīvu vērtības, bet to parādsaistības pieauga par 45%. Vienkāršotā valodā tas varētu nozīmēt, ka uzņēmējs, redzot, ka firma iet uz grunti, nevis cenšas laikus norēķināties ar kreditoriem, bet tieši otrādi – mēģina no firmas izpumpēt pēc iespējas daudz līdzekļu un izvairīties no saistību kārtošanas.

Kad lieta nonāk līdz administratoram, parādās jaunas iespējas atstāt kreditorus ar garu degunu. Tādas pazīmes kā adreses maiņa neilgi pirms maksātnespējas pasludināšanas, vairāku administratoru atteikšanās no lietas vai jaunu kreditoru parādīšanās maksātnespējas procedūras laikā ļāvušas Deloitte identificēt aizdomīgus maksātnespējas gadījumus. Tādu nav maz: 1461 uzņēmumam jeb 15% no visiem apskatītajiem maksātnespējas gadījumiem bija vismaz viena maksātnespējas negodprātīgas izmantošanas pazīme.

Policija reti izmeklē ar maksātnespēju saistītas lietas, tāpēc nav brīnums, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras aptaujā 74,3% uzņēmēju atzīst, ka ir saskārušies ar negodīgu rīcību maksātnespējas procedūrās, un no tiem 76,8% teica, ka shēmotāji nav pieķerti vai sodīti.

Deloitte nebija viegli savākt datus par maksātnespējas procesa efektivitāti, jo neviena institūcija sevi neapgrūtina ar šādas informācijas apkopošanu. Likums prasa administratoriem regulāri ziņot par maksātnespējas gadījumiem, taču tas notiek tikai 40% gadījumu – no 2008. līdz 2014.gadam no 37 724 gaidāmajiem ziņojumiem saņemti tikai 15 173, un tie paši nereti ir nepilnīgi vai vispār nav aizpildīti. Turklāt ziņojumu formas neprasa visus svarīgos datus, iesniegumi netiek apstrādāti un analizēti. «Tāpēc nav iespējams izsekot, kā maksātnespējas administratori ievēro likumu, un nav iespējams noteikt efektivitāti ne atsevišķos maksātnespējas gadījumos, ne individuālu administratoru darbā, ne sistēmā kopumā,» raksta Deloitte.

Ar likuma grozījumiem nepietiks, lai šo jomu sakārtotu. Tieslietu ministrijai katru gadu jāpublicē dati par maksātnespējas procesa efektivitāti, bet Iekšlietu ministrijai – par sekmīgi izmeklētajiem pārkāpumiem šajā jomā. Un nemitīgi jāstrādā, lai šos skaitļus uzlabotu.

Komentārs 140 zīmēs

Latvijā viesojās NATO spēku virspavēlnieks Brīdlovs, un ASV paziņoja par tanku brigādes izvietošanu Austrum­eiropā.

ZZS reitingos apsteigusi Saskaņu, ziņoja premjer­minis­tra Kučinska (ZZS) ārštata padomnieka Aigara Freimaņa vadītie Latvijas fakti.

Vai mati vairs necelsies stāvus? Nedēļas visvairāk apspries­tais politiskais notikums bija Solvitas Āboltiņas frizūras restarts. 

Revolūcija nobriedusi?

Tesla Motors jaunais elektriskais auto var būt izšķirīgs pavērsiens autoindustrijā

Kaut kas tāds autoražošanas vēsturē nebija pieredzēts. Pagājušo ceturtdien cilvēki stāvēja rindās, daudzi pat pavadīja nakti teltīs pie Tesla Motors veikaliem, lai būtu starp pirmajiem, kuri iemaksājuši 1000 dolāru par tiesībām iegādāties elektrisko automašīnu Model 3. Pirmajās 24 stundās pēc jaunā auto prezentācijas uzņēmums saņēma vairāk nekā 115 tūkstošus pasūtījumu, kas ir gandrīz tikpat, cik līdz šim vispār saražojis automašīnu kopš dibināšanas 2003. gadā.

Ir pieredzētas pircēju rindas pēc, piemēram, jauna iPhone. Taču automašīna nav gluži sadzīves modes mantiņa, ko pēc gada vai diviem nomainīt pret jaunāku. Turklāt savu Model 3 pasūtītāji varēs saņemt ne agrāk kā nākamā gada beigās, lielākoties tikai aiznākamgad. Protams, ar nosacījumu, ka Tesla spēs tos uzbūvēt. (Negaidītā veiksme uzņēmumam kļuvusi par problēmu – steidzami jāmeklē nauda, lai uzceltu jaunu rūpnīcu, kur saražot pasūtītos auto.)

Dažās nākamajās dienās pēc Model 3 prezentācijas pasūtījumu skaits sasniedza gandrīz 300 tūkstošus, četrreiz vairāk, nekā bija ļoti optimistiski prognozējis uzņēmuma vadītājs Īlons Masks. Tas ir apmēram tikpat, cik Amerikā gadā pārdod vispopulārāko marku automašīnu, tādu kā Honda Accord vai Nissan Altima.

Taču šim notikumam ir vērts pievērst uzmanību ne tikai kā izcilam biznesa mārketinga paraugam. Iespējams, pēc dažiem gadiem varēsim atskatīties uz 2016. gada 31. martu kā pavērsiena punktu, kurā elektriskie auto no elitāra «nišas produkta» sāka kļūt par plaša patēriņa preci.

Iespējams, tas iezīmē tādu pašu tehnoloģiju revolūciju kā savulaik mobilo tālruņu parādīšanās, krāsu televīzijas kļūšana par ikdienu vai pat iekšdedzes dzinēju uzvara pār tvaika mašīnām un zirgu pajūgiem. Tam būtu milzīgs iespaids uz veidu, kā un kādu enerģiju patērējam.

Ar elektrību darbināmo automobiļu pašlaik ir tikai desmitā daļa procenta no ik gadu pasaulē pārdotajiem. Ne daudzi tos var atļauties. Viens no veiksmīgākajiem šajā tirgū, Teslas ražotais Model S, ekspertu vērtējumā ir labs auto, taču maksā līdz pat 100 tūkstošiem dolāru. Model 3 bāzes cena būšot jau gandrīz kā parastam ģimenes auto – 35 tūkstoši. Tas būs ātrs, ērts, drošs un spēs nobraukt 350 km līdz nākamajai bateriju uzlādēšanai, ko var izdarīt gan sabiedriskajos, gan daudzajos Tesla uzlādes punktos Amerikā (kur to skaits nākamgad sasniegšot 20 tūkstošus) un Eiropā. Tā dizains ir «kosmiski» stilīgs, kā reklamē ražotāji un kam laikam taču piekrīt daudzie pasūtītāji.

Taču acīmredzot ne tikai Model 3 cenas un kvalitātes veiksmīga attiecība šķita pievilcīga tiem, kuri steidza rezervēt sev iespēju pēc gada vai diviem iegādāties vēl neuzbūvētu auto, kad tirgū ir ļoti daudz jau tūlīt dabonamu labu «parasto» mašīnu par tādu pašu un pat zemāku cenu. Pat ja skeptiķiem izrādītos taisnība un Tesla nespētu nodrošināt ne pašlaik solīto pārdošanas cenu, ne saražoto auto skaitu, potenciālo pircēju milzīgais entuziasms ir nepārprotams signāls tirgum, ka viņi grib tieši ar elektrību darbināmus auto.

Šādu pavērsienu patērētāju domāšanā nevarēs ignorēt auto ražošanas līderi, kuri jau tagad piedāvā arī elektriskos automobiļus – BMW, Audi, Nissan, Toyota, General Motors un citi. Pieprasījums ir nepārprotams, tātad būs jānodrošina piedāvājums.

Aģentūra Bloomberg jau prognozē naftas cenu krīzi nākamajā desmitgadē. Pārdoto elektromobiļu apjomam turpinot pieaugt pašreizējā tempā – par apmēram 60% gadā (šāds pieaugums pagājušā gadsimta sākumā ļāva Forda Model T apsteigt zirgu pajūgus) -, pieprasījums pēc naftas jau līdz 2023. gadam, vēlākais – līdz 2028.gadam – kritīsies par 2 miljoniem barelu dienā – apjomu, kas izraisīja iepriekšējo krīzi 2014. gadā. Lai kad šī krīze pienāktu, tas būšot tikai sākums. Sekotu vēl straujāks elektrisko auto ražošanas pieaugums un turpmāks naftas cenu kritums. Divdesmitie būšot elektroautomobiļu desmitgade.

Ir arī skeptiķi, kuri aizrāda, ka tādās valstīs kā Ķīna un Indija pircēji vēl ilgi dos priekšroku «parastajiem» auto. Bet augošs pieprasījums pēc naftas attīstības valstīs atsvēršot elektrisko  auto iespaidu.

Tomēr ar elektrību darbināmu auto tehnoloģiju attīstība samazinātu saules un vēja enerģijas glabāšanas bateriju izmaksas un veidotu savstarpēji labvēlīgu ekoloģiski tīras enerģijas pieprasījumu. Līdz 2040. gadam elektrisko automobiļu cena var samazināties līdz apmēram 22 tūkstošiem dolāru (pašreizējās cenās), un to daļa automašīnu tirgū sasniegšot 35%, prognozē Bloomberg.

Droši vien arī Latvijā ne viens vien gribētu jau pēc pāris gadiem braukt ar stilīgu un ekoloģiski tīru auto, kas nav dārgāks par «benzīnnieku» un «dīzeli». Diemžēl pat ar 350 kilometriem bez uzlādēšanas var izrādīties par maz. CSDD mājaslapā redzams, ka Rīgā ir septiņas uzlādes stacijas, vēl piecas ir ārpus Rīgas. Un līdz šā gada sākumam Latvijā reģistrēti tikai 277 ar elektrību darbināmi transportlīdzekļi. Vai ilgtermiņā izdevīga biznesa niša nestāv tukša, un vai nav atstāta novārtā viena būtiska iespēja stiprināt valsts enerģētisko neatkarību?

Ja revolūcija nāk, to nevajadzētu nogulēt.

Komentārs 140 zīmēs

Represiju steiga. Saeimas Juridiskā komisija nolēma saglabāt steidzamību Krimināllikuma grozījumiem, kuri vieš bažas par vārda brīvības ierobežošanu.

Vienmēr vairāk! Rīgas domes «Mistera 20%» Andra Amerika ienākumi pērn pieauguši par 40%, liecina pat viņa amatpersonas deklarācijā rakstītais.

Katram sava Panama. Pēc ofšoru izmantotāju saraksta publicēšanas atkāpies Islandes premjerministrs. Krievijas vadonis gan paliks savā vietā.

Ārzonu skandāls

 


Nupat publiskotie «Panamas dokumenti» liecina, ka dažādu valstu līderi izmanto ārzonu firmas nodokļu apiešanai vai aizdomīgai peļņai. Kā jums šķiet, cik izplatīta šāda prakse ir Latvijas politiskajā elitē?



Kā jūs kopumā vērtējat Latvijas atbildīgo iestāžu spēju atklāt augstu amatpersonu nelegālus ienākumus?

Skala, kur 10 – izcili, 1 – pilnīgi neapmierinoši


Starp «Panamas dokumentos» izgaismotajiem ir arī Krievijas līderis Vladimirs Putins. Jūsuprāt, vai šie atklājumi tuvina viņa valdīšanas galu?

Aptauja veikta internetā 5. aprīlī. Atbildēja 807 respondenti.

Neērtā domāšana

Kritiska attieksme vārdos tiek slavēta, bet realitātē bieži uztverta kā kašķēšanās vai augstprātība

Reiz kāds students kursa novērtējuma anketā bija uzrakstījis: «Pasniedzējs ar saviem jautājumiem traucē apgūt kursa vielu.» Lai cik ironiski varētu interpretēt šādu izteikumu, iedomājoties uzcītīgu censoni, kurš mēģina iegūt zināšanas, kamēr nelietīgs pasniedzējs novērš uzmanību ar nesakarīgiem jautājumiem, tomēr tas uzrāda kādu fundamentālu problēmu – pieņēmumu, ka pastāv kāda viela jeb zināšanas, kuras ir jāiegūst, un katrs kritisks jautājums, kas ir neērts skaidras atbildes iegūšanai, ir nevēlams, jo novirza no mērķa sasniegšanas. Tāpēc pastāv pretruna – no vienas puses, kritiska attieksme pret iegūto informāciju deklaratīvā līmenī parādās gluži vai kā panaceja pret visu veidu informatīvām likstām (manipulāciju, dezinformāciju utt.), tomēr, no otras puses, saskaroties ar reālu kritisku izvērtējumu, tas bieži tiek uztverts kā traucēklis, nejēdzīgs kašķīgums vai intelektuāla augstprātība. 

Nepatikā pret kritiku nav nekā neparasta – ir dabiski nevēlēties, lai kāds man oponē, uzrāda manas kļūdas un argumentu vājumu. Taču negācijas pret kritisko domāšanu neaprobežojas tikai ar vēlmi sevi pasargāt. Pats priekšstats par kritiku bieži vien mēdz būt negatīvs – it kā tās mērķis būtu noraidīt, sagraut spriedumu sistēmu vai pat pazemot cilvēku, kura izteikumi vai darbības tiek kritiski izvērtētas. Līdz ar to dabiska reakcija uz šādu «ļaunprātību» ir izvairīšanās, apvainošanās vai pat aktīva mešanās cīņā pret to, kurš atļāvies apšaubīt.

Dzīvojot šādā pasaules ainā, centieni kritiski izvērtēt kādu izteikumu vai darbību, ļoti viegli var pārvērsties par frontes līniju. Bruņoti ar šķietamām acīmredzamībām, diskusijas dalībnieki tad cenšas panākt savas pozīcijas pārākumu. Kara apstākļos ļoti noder ar «vieliskajām» zināšanām apveltīti eksperti, kurus iesaistītās puses izmanto kā smago artilēriju. Argumentācijas kļūdas ad hominem un «atsaukšanās uz autoritāti» tiek leģitimētas diskusijās, jo nav tik būtisks teiktā saturs un argumenti, bet kas to ir teicis – ja nepareizais cilvēks, tad arī argumentam nav nozīmes, ja eksperts (jeb autoritāte), tad viss ir kārtībā. Ja autoritāte afekta vai kādā citā nesaprātīgā stāvoklī izsaka nejēdzīgu frāzi, tad tā var tikt reproducēta, apspriesta un pat glorificēta, jo to ir teicis eksperts.

Šādas viedokļu kaujas bieži novērojamas sociālajos tīklos – ieraugot saviem uzskatiem atbilstošus ierakstus, mēs tos labprāt koplietojam un «laikojam», un pukojamies, ja kāds to pašu izdarījis ar mums nepieņemamu informāciju. Tā tiek izplatīti gan «ekspertu» vēstījumi, gan smieklīgas bildītes ar mērķi kādu diskreditēt, gan no konteksta izrauti citāti – plaša argumentācijas kļūdu plejāde ar minimālām iedziļināšanās un diskusiju pazīmēm. 

Runājot par informāciju, tomēr būtu vēlams pāriet no vienkārša «patīk» vai «nepatīk» uz informācijas saprašanu, pamanot tās neviennozīmību un atkarību no konteksta. Tas gan nav tik ērti, bet noteikti auglīgi.

Aizspogulija

 

Panama arī līdz šim nevarēja sūdzēties par atpazīstamību – jau gadsimtu slaveno kanālu un vieglās vasaras cepures zina vai visā pasaulē. Taču pēdējā nedēļā jēdziens Panama Papers ir kļuvis par sinonīmu globālam skandālam, kura ietekmi šobrīd vēl ir grūti līdz galam aptvert, jo tik plaša mēroga krāpniecības atmaskojumi vienkārši nav piedzīvoti.

Žurnālistiem nopludinātie Panamas juridiskās firmas Mossack Fonseca dokumenti aptver 40 gadu garumā sniegtos pakalpojumus klientiem no visas pasaules, kuri vēlas paslēpties aiz ārzonu firmām. Kāds izvairās no nodokļiem, kāds slēpj īpašumtiesības, kāds kārto aizdomīgus darījumus. 

Aizspogulija, par kuras eksistenci šaubu nebija, pēkšņi tikai caur vienas (!) firmas datiem ir atklājusies biedējošā plašumā. Politiķiem daudzās valstīs krīt maskas, pat ja viņi izmisīgi tam pretojas. Vajadzēja tikai divas dienas, lai parādītos pirmais skandāla nopļautais – otrdien demisionēja Islandes premjerministrs. Vērienīgi pierādījumi atklāj, kā pie naudas tikuši Krievijas prezidentam pietuvinātie un, visticamāk, arī viņš pats paslēpis savas bagātības.  Tikai ar laiku redzēsim, vai šiem satricinājumiem sekos reālas, tālejošas izmaiņas.

Uz šī fona Latvijā no Panamas iepūtusi tikai viegla brīzīte, jumts nevienai partijai, bankai vai korporācijai nav norauts. Failos vismaz pagaidām nav atrasti nekādi šokējoši jaunatklājumi par politisko vai biznesa eliti. Taču atklātie piemēri arī Latvijā spilgti parāda, kā lietas kārto ietekmīgi spēlētāji. Nav šaubu, ka Panamas faili ne tuvu neatklāj Aizspogulijas patiesos apmērus mūsu valstī.