Kritiska attieksme vārdos tiek slavēta, bet realitātē bieži uztverta kā kašķēšanās vai augstprātība
Reiz kāds students kursa novērtējuma anketā bija uzrakstījis: «Pasniedzējs ar saviem jautājumiem traucē apgūt kursa vielu.» Lai cik ironiski varētu interpretēt šādu izteikumu, iedomājoties uzcītīgu censoni, kurš mēģina iegūt zināšanas, kamēr nelietīgs pasniedzējs novērš uzmanību ar nesakarīgiem jautājumiem, tomēr tas uzrāda kādu fundamentālu problēmu – pieņēmumu, ka pastāv kāda viela jeb zināšanas, kuras ir jāiegūst, un katrs kritisks jautājums, kas ir neērts skaidras atbildes iegūšanai, ir nevēlams, jo novirza no mērķa sasniegšanas. Tāpēc pastāv pretruna – no vienas puses, kritiska attieksme pret iegūto informāciju deklaratīvā līmenī parādās gluži vai kā panaceja pret visu veidu informatīvām likstām (manipulāciju, dezinformāciju utt.), tomēr, no otras puses, saskaroties ar reālu kritisku izvērtējumu, tas bieži tiek uztverts kā traucēklis, nejēdzīgs kašķīgums vai intelektuāla augstprātība.
Nepatikā pret kritiku nav nekā neparasta – ir dabiski nevēlēties, lai kāds man oponē, uzrāda manas kļūdas un argumentu vājumu. Taču negācijas pret kritisko domāšanu neaprobežojas tikai ar vēlmi sevi pasargāt. Pats priekšstats par kritiku bieži vien mēdz būt negatīvs – it kā tās mērķis būtu noraidīt, sagraut spriedumu sistēmu vai pat pazemot cilvēku, kura izteikumi vai darbības tiek kritiski izvērtētas. Līdz ar to dabiska reakcija uz šādu «ļaunprātību» ir izvairīšanās, apvainošanās vai pat aktīva mešanās cīņā pret to, kurš atļāvies apšaubīt.
Dzīvojot šādā pasaules ainā, centieni kritiski izvērtēt kādu izteikumu vai darbību, ļoti viegli var pārvērsties par frontes līniju. Bruņoti ar šķietamām acīmredzamībām, diskusijas dalībnieki tad cenšas panākt savas pozīcijas pārākumu. Kara apstākļos ļoti noder ar «vieliskajām» zināšanām apveltīti eksperti, kurus iesaistītās puses izmanto kā smago artilēriju. Argumentācijas kļūdas ad hominem un «atsaukšanās uz autoritāti» tiek leģitimētas diskusijās, jo nav tik būtisks teiktā saturs un argumenti, bet kas to ir teicis – ja nepareizais cilvēks, tad arī argumentam nav nozīmes, ja eksperts (jeb autoritāte), tad viss ir kārtībā. Ja autoritāte afekta vai kādā citā nesaprātīgā stāvoklī izsaka nejēdzīgu frāzi, tad tā var tikt reproducēta, apspriesta un pat glorificēta, jo to ir teicis eksperts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.