Žurnāla rubrika: Svarīgi

Sūdi var būt efektīvāki

Posted on aprīlis 20, 2016 by - Pusdienās

Ilgtspējīgu pārtikas sistēmu maģistre un ierēdne Lāsma Ozola palīdz zemniekiem sākt bioloģisku ražošanu. Lāsmai pašai ir arī mazs dārziņš

Lāsma ir veģetāriete un uzturā patērē lielākoties bioloģisko pārtiku, tāpēc nav vienkārši sameklēt ēstuvi mūsu pusdienām. Lāsma esot atradusi daudz bioproduktu Rāmkalnos un tur ieturas labprāt, taču Rīgā tiekamies Pārdaugavas Fazendā, viņai mīļā vietā. Ir rīts, Lāsma dzer ūdeni ar citronu sulu un espreso. Vēlāk, kad organisms pamodināts, ēdīs putru. Tas nekas, ka nav eko. Viņa nav karojoša veģetāriete un, pārskatot ēdienkarti, nešņāc, ka tik maza izvēle. Pirms vairākiem gadiem Lāsmai sašķobījās veselība. Sāka vairāk domāt par uzturu. «Man kļuva labāk ne jau tāpēc, ka neēdu gaļu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka vegānisms un veģetārisms ir filozofija,» viņa saka.

Trešo gadu Ozola ir projektu vadītāja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā (LLKC), un otro gadu viņai ir savs dārzs Zaķumuižā. LLKC ir Zemkopības ministrijas pakļautībā, un Lāsmas uzdevums ir attīstīt ilgtspējīgu saimniekošanu laukos. Un tas būtu – zemnieku mācīšana un palīdzība sākt bioloģiskas produkcijas audzēšanu, ražošanu. Lāsma aicina lektorus un rīko seminārus. Nesen Tīnūžos viesojies brits Džoels Viljamss un stāstījis par mikroorganismu nozīmi augsnes auglības veidošanā, devis padomus, kā palielināt oglekļa daudzumu augsnē. Savukārt dānis Karstens Sorensens, kurš pats audzē liellopus un aitas, Umurgas pusē stāstījis par ilggadīgu zālāju apsaimniekošanu un ganību plānošanu. Pērn ES piešķirtā nauda semināriem beidzās, tāpēc par dalību tajos ir jāmaksā. Neraugoties uz to, ierodas ap 80 cilvēku. Lāsmai prieks, jo daudzi zemnieki angliski nelasa, bet sekot līdzi jaunumiem vēlas. «Es redzu, ka kļūst aizvien labāk, un tas dod ticību, ka Latvijā būs aizvien vairāk bioloģiskās zemes. Gribētos arī izveidot konsultantu tīklu, kas sniedz padomus, kā saimniekot bioloģiski.» Lielais mērķis ir ilgtspējīga pārtikas sistēma valstī: visi pārtikuši un veseli, jo zina, kas jāēd, un zina, ko ēd. 

Kur meklēt lektorus, Lāsma saprot, jo sešus gadus dzīvojusi ārpus Latvijas – studējusi, strādājusi saimniecībās. Pēc izglītības viņa ir juriste. Pamest darbu LIAA nolēma 2008. gadā, lai Vācijā maģistrantūrā studētu ilgtspējīgas pārtikas sistēmas. Gadu pavadīja Nīderlandē Erasmus programmā. Pēc grāda iegūšanas ceļoja pa Ameriku, iepazīstot dažādus risinājumus lauksaimniecībā, jo universitātēs lielākoties stāstot par problēmām, nevis par to, kā tās novērst. 

Pirms trim gadiem Lāsmu sāka spēcīgi vilkt atpakaļ uz mājām, tāpēc viņa atgriezās un pati izdomāja, ko vēlas darīt. Izklāstīja to LLKC un tika pieņemta. Ieceres un idejas darbojas – daudzi zemnieki vēlas saimniekot bioloģiski. Piemēram, cūku audzētāji Kunturi ir konvencionāli, bet labprāt audzētu arī bioloģiskās cūkas. Kopā ar Lāsmu devušies uz Šveici, lai saprastu, kā to dara tur. Lielākās grūtības ir ar cūku ēdienkarti, jo bioloģiskā spēkbarība cūkām Latvijā nav nopērkama. Vai biocūkas varēs rakņāties arī aplokos? «Nē. Joprojām darbojas cūku mēra liegums, un ārā iet nevar.»

Kāda saimniece pēc semināra neticēja, ka kūts pakaišiem paredzēts mikroorganisms no Itālijas derēs arī mūsu platuma grādos. Kāds vēl ārzemju biomēslojums, ja pašiem sūdu pietiek! Lāsma teikusi, lai vismaz pamēģina. Pēc pusgada zvans: «Lāsma, brauc skatīties!» Kūtī vairs deguns nesitās ciet no smakas, jo saimniece ieviesa dziļo pakaišu sistēmu un izmantoja mikroorganismu, kas labāk sadala mēslus. «Nav tā, ka sūdu čupa pie kūts ir pats labākais mēslojums. Ir svarīgi, kuri sūdi un kādi. Jā, pat sūdi var būt efektīvāki,» smejas Lāsma.

Konvencionālo saimniekošanu Lāsma uzskata par prastu un slinku. Atliekot tikai paļauties uz pāris preparātiem, sabarot ar to augus, un viss. Bioloģiskajā saimniecībā ir jāizprot augsne, jāprot mijiedarboties. «Zemniekam vajadzētu būt godājamai profesijai, nevis «nekur netiku, paliku laukos un esmu zemnieks».» Lāsma cer, ka pieaugs to cilvēku skaits, kuri pārceļas uz dzīvi laukos un sāk mācīties dārzkopību. Rodas jauna paaudze ar mūsdienīgām zināšanām un vēlmi ēst pašu audzēto. Un viņa nedomā zemniekus, kuri ar dzīvi laukos saprot tikai jēru audzēšanu. «Oo, var dabūt subsīdijas? Tad tikai jāuzliek dzīvnieks uz zemes! Tad jau jērs, jo nebūs jāpļauj.»

Biopārtika ir pārvērtēta. Tā savulaik žurnālam teica uztura speciāliste Ksenija Andrijanova, pamatojoties uz pētījumiem, kas rāda: konvencionālā pārtika pēc uzturvērtības sevišķi neatšķiras no eko. Lāsma nopūšas: «No kura gala sākt argumentēt?» Konvencionālajā pārtikā var būt pesticīdi. «Es biju Kostarikā un redzēju, kā uz banānu plantācijas no lidmašīnas ber ķimikālijas.» Lāsma nosauc vēl vairākus iemeslus par labu bio, taču par visatbildīgāko uzskata pirkšanu no zemnieka. Daudzviet pasaulē ir izplatīta sistēma, ka produktus pārdod kastēs, kuras vēlāk atdod atpakaļ. Rīgā populārā kustība Tiešā pirkšana šajā ziņā grēkojot, jo klients iznāk ar vairākām mazajām plastmasas kulītēm.

Pirms pāris gadiem Valdorfskola lūdza padomu Lāsmai. Ko darīt, ja publiskā iepirkuma noteikumi skolai neļauj iegādāties bioloģisko pārtiku no vietējiem zemniekiem. Lāsma izlasīja likumus un saprata, ka kritēriji nav tik strikti. Tajā gadā Valdorfskolā bērni ēda Latvijas laukos augušos bioloģiskos dārzeņus. Tas gan uzliek skolas pavāram slogu, jo ir piņķeris ņemties ar vēl trim piegādātājiem, nevis vienu vairumtirgotāju. «Un katrs jau ir citāds. Piemēram, necelsies piecos no rīta, lai aizvestu uz Rīgu burkānus. Viņa grib celties septiņos, taču tas skolai ir par vēlu,» saka Lāsma un piebilst, ka nepārmet zemniekiem. Viņi raujas līdz tumsai, tajā pašā laikā jādomā, kā pārdot, kā sakārtot papīrus. «Dzīvot un strādāt laukos nav viegli. Daudz jādara ar rokām. Zemnieki ir izdzīti, dārzkopības nozare – nerentabla. Ārzemēs, piemēram, biosaimniecībās daudz palīdz brīvprātīgie no visas pasaules.»

Latvijai jau vairākkārt Eiropas kontekstā norādīts, ka pārāk maz ražo biopreces un neeksportē. «Jā. Mums ir subsīdijas, lai noturētu cilvēkus laukos, bet šie cilvēki nav uz biznesu orientēti.» Lāsma norāda, ka retais zemnieks ražo tādā apjomā, lai varētu apgādāt veikalu plauktus. Kā vienus no labākajiem viņa min Straupes saimniecību Eicēni, kas savu produkciju ik rītu ved uz Rīgu.

Agrāk Lāsmai bijis mazdārziņš Rīgā, tagad otro gadu – Zaķumuižā, kur viņa dzīvo. Izaudzējusi fenheli, brokoli, puķkāpostus, iestādījusi zemenes. Lucavsala viņu nesaista, jo Rīga nogurdinot. Turklāt dārziņos ārprātīgi zogot. Nav arī zināms augsnes sastāvs. «Mazdārziņi Rīgā ir nesakārtota lieta. Rīgai nav vīzijas, kā tas ir daudzviet Eiropā.» Līgumi slēgti uz gadu, kas neliek saimniekot tālejoši. Daudzi nomnieki dārzu uztverot kā tusiņa vietu. Izaudzēt pārtiku nespēj, iepērkas lielveikalā. «Būtu labi, ja Rīga atbalstītu tos, kuri māk audzēt, – zemniekus – un pirktu no viņiem. Mazdārziņi – tas ir labi. Lai rehabilitējas svaigā gaisā ar retrītiem, bet lai ēd zemnieku audzēto.»

Lāsma ieklikšķina datorā un rāda, ka gluži jau tā nevar teikt, ka Rīgai nav vīzijas. Rīga kopā ar vairāk nekā 100 citām pasaules pilsētām parakstījusi Milan Urban Policy Pact – apņemšanos, ka ieviesīs ilgtspējīgu pārtikas sistēmu.

Runājot par Rīgu, Lāsma aicina jūlijā uz Daugavgrīvas cietok-sni. Tur Kaņepes Kultūras centrs rīkos festivālu Komēta. Tajā skanēs pasaules tautu mūzika, bet Lāsma apsolījusi gādāt par ēdamzonu tikai no bioproduktiem.

Ēdienkarte

Kafija, espreso
Ūdens ar citronu
Omlete ar dārzeņiem
Spēka putra ar ogām

Spēka paņēmieni

Posted on aprīlis 20, 2016 by - Komentārs

2004. gadā Turcijas vadonis Erdogans saņēma balvu kā «gada eiropietis»

Turki labi pieprot gan brīvo, gan grieķu-romiešu stila cīņu – tās ir viņu sekmīgākās disciplīnas olimpiskajās spēlēs, kur viņi abos sporta veidos sakrājuši 58 medaļas.

Tagad Turcijas prezidentam Redžepam Tajipam Erdoganam radusies iespēja izmantot šīs prasmes politikā. Viņš izlauzis Eiropai rokas un tvērienu netaisās atlaist.

Pat grūti atcerēties, ka tikai pirms 10 gadiem Erdogana vadīto Taisnības un attīstības partiju (AKP) uzskatīja par spēku, kas veicina Turcijas demokratizāciju un tuvināšanos Eiropai, iestājas par armijas varas ierobežošanu iekšpolitikā un ekonomisko saišu stiprināšanu ar Eiropas Savienību. AKP arī bija pret stingrajiem ierobežojumiem, kuri no Turcijas Republikas dibināšanas tika noteikti tādām tradicionālām musulmaņu paražām kā sieviešu lakatu nēsāšana, tomēr AKP nekādi nevarēja uzskatīt par radikālā islāmisma pārstāvi, un starptautiskie vērotāji Turciju bieži pieminēja kā apliecinājumu cerībai, ka ir iespējams apvienot islāmu ar demokrātiju. 2004. gadā Erdoganam, kurš tobrīd bija premjerministrs, respektablais izdevums European Voice piešķīra titulu «gada eiropietis».

Taču tobrīd «vecā Eiropa» centās Turciju turēt no sevis cik vien tālu iespējams. Erdogans 2005. gadā panāca sarunu sākšanu par savas valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, bet šo kustību mērķtiecīgi bloķēja Francijas tālaika prezidents Nikolā Sarkozī, un pirms kļūšanas par Vācijas kancleri 2005.gadā Angela Merkele paziņoja, ka ir pret Turcijas pievienošanos ES.

Kopš tā laika pagājuši tikai desmit gadi, taču ar to pieticis, lai agrākos priekšstatus un attiecības pārvērstu līdz nepazīšanai. Tiesa, Erdogans, kurš 2014. gadā pārsēdās no premjerministra prezidenta krēslā, nav kļuvis par radikālu islāmistu, taču no demokrātijas parauga Tuvajiem Austrumiem viņš pārtapis par vienu no redzamākajiem pasaulē augošās autoritārisma tendences pārstāvjiem, Putina idejisko, ja ne ģeopolitisko sabiedroto. Demonstrantu vardarbīga izklīdināšana, Twitter nobloķēšana, sev netīkamu laikrakstu nacionalizācija un pēdējā gada laikā atjaunotais nežēlīgais karš pret kurdu minoritāti ir tikai spilgtākie piemēri Erdogana sultanismam, kas aizvien agresīvāk apspiež jebkādu opozīciju vai kritiku.

Savukārt Turcijas «Eiropas perspektīva» jau sen aizaugusi ar politiskiem pinekļiem un savstarpēju aizvainojumu ērkšķiem. Diemžēl Berlīnei un Briselei tas dzīvi nav padarījis vieglāku. Tieši otrādi – tagad tām kaut ko vajag no Ankaras, nevis otrādi, un ir skaidrs, ka Erdogans no darījuma izspiedīs visu, ko var, daudz nebēdādams, vai viņš tā sabojās attiecības, kuras eiropieši jau pirms laba laika paši norakstīja.

Erdoganam iespēju atspēlēties devusi bēgļu krīze, kas pagājušajā gadā satricināja Eiropas politiku. Pēkšņi Merkelei un citiem ES līderiem Turcija kļuva ļoti svarīga kā valsts, no kuras liela daļa bēgļu un migrantu ieradās Eiropā, un šā gada martā uz ātru roku tika noslēgta vienošanās, ka Turcija pastiprināti pievērsīsies bēgļu plūsmas ierobežošanai un paņems atpakaļ nelikumīgos robežu šķērsotājus. ES par to Ankarai solīja gan sešus miljardus eiro kā palīdzību trim miljoniem bēgļu, kas atrodas Turcijā, gan bezvīzu režīmu, gan sarunu atsākšanu par iestāšanos ES.

Tas jau ir ļoti daudz, bet ne viss. Pēdējo nedēļu notikumi rāda, ka Erdogana neiecietība pret kritiku robežas nepazīst. 31. martā vācu komiķis Jans Bemermans savā TV raidījumā nolasīja dzejoli, kurā Turcijas prezidentam tika piedēvēta intīmu attiecību piekopšana ar kazām un vēlme «apspiest minoritātes, dauzīt kurdus un sist kristiešus, skatoties bērnu pornogrāfiju». Bemermans gribējis pārbaudīt vārda brīvības robežas. Tās viņam tagad iezīmējusi Merkeles valdība, kas pagājušajā nedēļā atļāva sākt pret Bemermanu izmeklēšanu pēc reti izmantota krimināllikuma panta par neslavas celšanu ārzemju valsts vadītājam.

Šāda tipa process Turcijā nav nekas neparasts – kopš Erdogans stājies amatā 2014. gada augustā, Turcijā ierosināto krimināllietu skaits par viņa goda un cieņas aizskaršanu jau tuvojas diviem tūkstošiem. Vācijā šā likumā izmantošanai nepieciešamais valdības lēmums pamatoti izsaucis protesta vētru. Merkele gan saka, ka vienkārši atstāj jautājumu tiesu kompetencē, un solās arhaisko likumu atcelt, taču ir grūti izvairīties no secinājuma, ka pēkšņi stratēģiski tik svarīgā Turcijas prezidenta neslēptais spiediens spēlēja izšķirošu lomu viņas lēmumā.

Tā, bez šaubām, ir nospriedis Erdogans, kurš kaļ dzelzi, kamēr karsta. Otrdien viņa ārlietu ministrs ultimatīvi paziņoja – vienošanās par bēgļiem vairs nebūs spēkā, ja Turcijas pilsoņiem jau no jūnija netiks piešķirts bezvīzu režīms ar ES.

Būtu pārdroši apgalvot, ka pirms 10 gadiem atvērtāka attieksme pret Turciju būtu mainījusi tās attīstības kursu, tomēr ir skaidrs, ka ES nav bijis nekādas stratēģijas pret šo nozīmīgo kaimiņvalsti. Eiropas svarīgākās valstis iekšpolitisku apsvērumu dēļ to vienubrīd atstūma, pēc tam nāca kā lūdzējas. Rezultātā Ankaras cīkstonis saņēmis Eiropu stingrā tvērienā, un spiediens neatslābs.

Komentārs 140 zīmēs

Radioviļņi nesaplūdīs ar optiskiem vadiem. Valdība pieņēma lēmumu neapvienot LMT un Lattelecom.

Vārds saskaņā ar darbiem. Nacionālās apvienības Saeimas deputātam Imantam Parādniekam parādsaistības 2015.gadā bija 767 377 eiro.

Pumpēja, pumpē un pumpēs. Bez rezultātiem beidzās tikšanās, kurā no naftas ienākumiem atkarīgās valstis apsprieda «melnā zelta» ieguves ierobežošanu.

Solistu komanda

Posted on aprīlis 20, 2016 by - Komentārs

Valdības nespēja pieņemt rīcības plānu sola arvien vairāk populisma

Māra Kučinska valdībai joprojām nav rīcības plāna. Otrdien koalīcijai kārtējo reizi neizdevās par to vienoties. Šonedēļ valdības partneri to turpināšot «precizēt», nākamnedēļ «tuvosies finālam», cer premjerministrs. Un turpina atkārtot, ka valdībai jābūt «komandai».

Tomēr šķiet, ka šīs valdības moto drīzāk varētu būt «Vajag tikai kaut kā rakt!» – kā nu kurš prot un katram savā virzienā.

Savu rīcības plānu šī valdība bija plānojusi pieņemt mēneša laikā pēc tās apstiprināšanas, tātad līdz marta vidum. Divu mēnešu kavēšanās pati par sevi nebūtu nekas neparasts un dramatisks. Iepriekšējais, Laimdotas Straujumas vadītais Ministru kabinets savu četriem gadiem paredzēto rīcības plānu pērn februārī pieņēma trīs mēnešus pēc valdības apstiprināšanas. Arī Kučinska valdības rīcības plāns būs līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām atlikušajiem gadiem, tāpēc jāsagatavo rūpīgi. Bet tieši ar to ir problēma.

It kā varētu ņemt par pamatu iepriekšējās valdības rīcības plānu – šajā valdībā taču ir tās pašas partijas, arī valsts prioritātes dažos mēnešos nav mainījušās. Mainījies tikai premjerministrs un atsevišķi ministri. Taču nespēja vienoties par rīcības plānu, iespējams, parāda šīs valdības principā nepārvaramās pretrunas.

Nevar teikt, ka valdības ministriem nav nekādu plānu. Drīzāk otrādi – ja runa par naudas prasīšanu, plāni ir grandiozi, kopsummā papildus 1,6 miljardi eiro. Tik daudz, protams, nav un nebūs, tāpēc var prasīt kaut vai desmitreiz vairāk, tikai to nevar dēvēt par rīcības plānu.

Kučinskis to dēvē par «sapņu sarakstu» un «deklaratīvu frāžu izklāstu». Un ir spiests atkal konstatēt, ka viņa vienreiz jau noraidītus ministru sapņus (kopskaitā 21 neizpildāmu priekšlikumu, ko viņš bija izsvītrojis no plāna projekta) tie atkal mēģina iesniegt kā savus plānus.

Taisnība, ka ikvienā valdībā ministri parasti prasījuši savām nozarēm vairāk naudas, nekā cerējuši dabūt. Tomēr šķiet, ka pašreizējai valdībai sapņaina frāžainība ir drīzāk nolemtība, nevis atsevišķu ministru politiskās apziņas dzejisks stāvoklis vai vienkārši ciema viltnieku pragmatisks aprēķins.

Kučinska pastāvīgo mantru par valdību kā «komandu» laikam varam uzskatīt par pieredzējušā politiķa vēlmi redzēt notiekam neiespējamo un arī apzināšanos, ka to var tikai vēlēties. Šajā valdībā iepro-grammēts pārāk daudz pretrunīga neobligātuma, lai tā varētu kļūt par stipra līdera vadītu komandu.

Pirmkārt, jau valdības tapšana notika tukšā apmulsumā, ko radīja politiski neloģiskā Straujumas atkāpšanās no amata. Neviena koalīcijas partija to nebija ne prasījusi, ne gribējusi, un tikai Vienotības vadītāja Solvita Āboltiņa bija publiski stāstījusi par savas premjerministres «nogurumu». Šķiet, ka, atskaitot viņu, neviens arī negribēja uzņemties jaunas valdības veidošanu, un Kučinskis arī piekrita, lielākoties pienākuma sajūtas vadīts, nevis programmatisku valsts attīstības vīziju apgarots.

Taču, otrkārt, Kučinskis nebija līderis pat tikai savā Zaļo un Zemnieku savienībā, kurā vairāki priekšnieki un vēl kriminālnoziegumos apsūdzēts ilggadējais fiktīvais «premjerministra kandidāts» ar vienmēr īpašām vajadzībām. Ja premjerministrs nav pat savas partijas politikas noteicējs, tad citām partijām nav «autoritāte» ne tik.

Tāpēc, treškārt, katrai valdības partijai savas un citādas problēmas un prioritātes, kuras tām svarīgākas nekā Kučinskim komanda. Vienotību plosa potenciāli letāla priekšsēdētājas vīrusa infekcija, Nacionālajai apvienībai permanentās pubertātes mokas par nacionālo un seksuālo identitāti. Kāpēc gan interešu konfliktos esošā ZZS veselības ministra Belēviča nespēja reformēt veselības aprūpi būtu arī maksātnespējas administratoru tieslietu ministra Rasnača problēma, bet tranzīta shēmu pārraugam Augulim no ZZS būtu jājūtas solidāram ar Vienotību attiecībās ar pensionāriem, par kurām tagad atbild Reirs?

 Valdība ir tāpēc, ka kaut kādu vajag, bet citādu, kur nu vēl labāku, uztaisīt tā kā tā nevar. Un koalīcijas partijām, jo tuvāk vēlēšanas, jo svarīgāki kļūs populistiski saukļi un žesti, nevis «komandas darbs».

Nopietnākais brīdinājuma šāviens pa valsts fiskālās stabilitātes pamatiem nupat nācis no finanšu ministres Reiznieces-Ozolas. Viņa gribētu risināt apvienības biedra pārraudzītās veselības jomas problēmas, palielinot budžeta deficītu līdz 1% no IKP. To neatbalsta koalīcijas partneri un diezin vai ļautu Eiropas Komisija. Taču nav gūti iedomāties, ka «saimnieki savā zemē» arī to varētu mēģināt ietērpt saukļos, ka, redz, ļaunā pamāte «Brisele» neļauj viņiem godam parūpēties par latvju slimajiem pabērniem.

Kurioza, ja nebūtu simptomātiski bīstama, ir rīcības plāna autoru aizmāršība, sākotnēji vispār nepieminot starp valdības trim svarīgākajām prioritātēm (kuras ir tautsaimniecības attīstība, veselības aprūpes un izglītības reformas) arī drošību, kuras «atsevišķus jautājumus» Kučinskis tikai tagad piekritis ierakstīt plāna pielikumā. Labākajā gadījumā tas var nozīmēt, ka plāns top vienkārši ķeksīša labad. Diemžēl jebkurā gadījumā tas parāda valdības darbības plānotāju priekšstatus par reālo pasauli.

Komentārs 140 zīmēs

Lielais ķēriens. VID muitniekiem izdevies aizturēt 60 kilogramu kokaīna kravu. Jācer, ne tikai tāpēc, ka VID darbība pēdējā laikā īpaši kritizēta.

Bez rozā brillēm. Igaunijas parlamenta pasūtītajā ekspertu ziņojumā secināts, ka ļaunākais drošības apdraudējums Baltijai ir Krievijas militārs iebrukums. 

Zina, ko grib? 58% krievu vēlas PSRS un sociālistiskās iekārtas atjaunošanu, liecina Jurija Ļevadas centra veiktā aptauja.

Sabiedrības saliedētība

Posted on aprīlis 20, 2016 by - Lasītāju aptauja

 


Valsts prezidents izveidojis ekspertu grupu, lai izvērtētu sabiedrības saliedētības politiku un piedāvātu efektīvus risinājumus nākotnē. Kā vērtējat šo prezidenta iniciatīvu?


Cik saliedēta, jūsuprāt, šobrīd ir Latvijas sabiedrība?

Vērtējot 10 ballu skalā, kur 10 ir «pilnīgi saliedēta» un 1 – «pilnīgi nesaliedēta».

Vai sabiedrības pašreizējā  saliedētības pakāpe, jūsuprāt, rada būtiskus riskus Latvijas drošībai?


Aptauja veikta internetā 19. aprīlī. Atbildēja 855 respondenti.

Neierobežoti mērķi, ierobežots laiks

Posted on aprīlis 20, 2016 by - Viedoklis

Kā pārāk daudz laika netērēt panikai par to, ka laika ir maz

Iedomājies, kāds tu vēlies būt 80 gadu vecumā? Ko gribētu būt piedzīvojis? Tas ir vieglākais veids, kā formulēt savus dzīves mērķus. Un iedomājies, ka tev katru vakaru būtu jāprezentē, ko šodien esi paveicis savu dzīves mērķu sasniegšanai. Un vēl iedomājies, ka mirstot caur apziņu izskrietu visa dzīve un tu varētu «ieklemmēties» un palikt vienas dienas sajūtās nenoteikti ilgu laiku. Ārprāts – tādās kategorijās domājot, var pārņemt panika, ka šobrīd tikai sēžu un rakstu (tu – lasi), nevis rīkojos.

Esmu novērojusi, ka cilvēki bieži tērē savu laiku panikai par to, ka laika ir maz. Tas gan raksturīgs tikai pieaugušajiem – bērniem laiks relatīvi velkas, jo viņi vēl nezina, ko ar to iesākt, un neapzinās, cik daudz ko pasaulē var izdarīt, pamēģināt, sasniegt, izbaudīt.

Viena no lielākajām problēmām ir nespēja definēt mērķus un izvēlēties prioritātes. Man palīdz, ja uz prioritātēm paskatos no alternatīvo izmaksu puses – ko es nedrīkstu neizdarīt, lai savus mērķus piepildītu? Ikdienā lielu uzmanību veltu tam, lai izvērtētu, kas no pašreizējā laika patēriņa ļaus man to ietaupīt turpmāk. Piemēram, audzinot bērnus, es apzinos, ka jebkuru ikdienas situāciju bērns tālāk projicēs uz savu pieaugušā dzīvi. Tāpēc ir svarīgi katru problēmu un risinājumu analizēt kopā ar viņu. Tas atņem daudz laika šobrīd, bet noteikti taupa laiku nākotnē un reizē palīdz sasniegt vienu no mērķiem – savu pēcnācēju izveidot labāku par sevi pašu. Līdzīgi attiecos pret darbiniekiem savā uzņēmumā. Uzklausot un iesaistot procesā kolēģi, kuru vērtēju kā partneri ar augstu potenciālu, viņš kļūst izglītotāks un, visticamāk, arī lojālāks, jo novērtē mūsu sarunu. Abos gadījumos – gan ģimenē, gan biznesā, ieguldot laiku šodien, iespējams to iegūt nākotnē.

Abi šie gadījumi dod vēl vienu priekšrocību – prognozējamību, kas sniedz mieru. Skaidrojot savu domāšanas algoritmu bērnam vai kolēģim, es palielinu iespēju, ka, manas prombūtnes brīdī risinot kādu problēmu, viņi pieņems lēmumus, balstoties uz mūsu izrunātajiem principiem un vērtībām. Uzskatu, ka produktīvi spējam būt tad, kad esam mierīgi.

Mieru dod arī sistēma, kas ikdienas darbībās ievieš kārtību un kuru var pakāpeniski arvien pieslīpēt, tiekot vaļā no liekām darbībām. Milzīgu mieru sniedz pieredze. Jā, tā var ierobežot, bet arī būtiski paātrināt. Satiekot daudzus cilvēkus, iepazīstu viņu tipus – esot dažādās situācijās, zinu, ko sagaidīt. Redzu kopsakarības un vieglāk pamanu gan iespējas, gan riskus. Pieredze ir liela atslēga laika taupīšanai. Ja lēmumos, kas jāpieņem, ir daudzi mainīgi elementi, to vairs nespēj izdarīt apziņa, izvēli izdara zemapziņa. Tāpēc ar to ir jāstrādā – atkārtoti uzdodot sev jautājumu «kāpēc?», dažos soļos varu saprast, vai rīkojos impulsīvi.

Dzīves mērķi es iedomājos kā zvaigzni debesīs – ejot savus ikdienas ceļus, paceļot acis augšup, vienmēr redzi, vai neesi nomaldījies. Manuprāt, dzīve ir nevis stāsts par sevis atrašanu, bet gan par sevis izveidošanu, tāpēc cenšos produktīvi izmantot laiku, lai līdz zvaigznēm tiktu.

Kas rīvē kantes

Posted on aprīlis 20, 2016 by - Redaktores sleja

 

Prezidenta rokasspiediens ir enerģisks, un viņš ir gatavs atbildēt uz visiem jautājumiem, kas sakrājušies kopš janvāra, kad iestaigāts vīruss beidzās ar bīstamām komplikācijām un Raimonds Vējonis, kā pats saka, «nolūza». Kopš tam daudz ūdeņu aiztecējis – jauna valdība, jaunas Krievijas provokācijas, jauni pavērsieni ES un ASV politikā, par ko prezidents izsaka savu vērtējumu pirmajā plašākajā intervijā kopš atveseļošanās.

Būtiskākais, ko gribu izcelt, – prezidenta rūgtā, bet vaļsirdīgā atziņa, ka viņam «rīvē kantes» Latvijā neiekasētie nodokļu miljardi, kuru dēļ krietni mazākās Igaunijas valsts budžets stipri pārsniedz mūsējo. Jo nodokļi ir valsts pastāvēšanas jautājums.

Tāpat kā halvas piesaukšana nedod saldumu uz mēles, tā valdību sen drillētais sauklis «apkarosim ēnu ekonomiku» nevairo naudu budžetā, kamēr turpina griezties PVN atmazgāšanas karuseļi, algas maksā aploksnēs un Latvija ir starp ES rekordistiem nodokļu neiekasēšanā.

Tomēr prezidents nemet smagāko akmeni valsts dienestu, bet pašas sabiedrības virzienā – mums patīk skaļi kritizēt citus, bet paklusēt, kad pašiem atlec labums. Pārtrauciet un ziņojiet – tā prezidents saka katram, kurš pats ir iesaistīts vai zina par shēmām, kas notecina nodokļu asinis valsts budžetam.

Protams, izvaicājām prezidentu arī par viņa slimību un atveseļošanos. Dramatiska stāsta par tuneli un gaismu tā galā viņam nav, drīzāk piezemēts agrāk neslimojuša vīrieša secinājums, ka cilvēka organisms tomēr ir trausls un dragāt riņķī ar temperatūru ir veselībai kaitīgs ieradums. Vīrieši, lūdzu, piefiksējiet – ārsta apmeklējums kantes nerīvē!

Radars pasaulē

Posted on aprīlis 13, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Demisionējis Ukrainas premjers Arsēnijs Jaceņuks. Viņa lēmumu ietekmējusi gan «valstī mākslīgi izraisītā politiskā krīze», gan vēlme «mainīt vienu personu», jo valdības maiņas process pārvērties par neprātīgu skrējienu uz vietas, padarot aklus politiķus un paralizējot viņu vēlmi panākt reālas pārmaiņas. «Petro Porošenko bloka» parlamenta frakcija premjerministra amatam izvirzījusi Augstākās Radas spīkeru Volodimiru Groismanu.

Plāna trūkums Lībijai pēc diktatora Muamara Kadafi krišanas bija Baraka Obamas prezidentūras lielākā kļūda, intervijā TV kanālam Fox News atzina pats ASV prezidents. Tomēr iejaukšanos Lībijas notikumos viņš uzskata par pareizu rīcību. Pēc Kadafi krišanas Lībijā sākās haoss, konkurējošiem kaujinieku grupējumiem cīnoties par varu, kamēr valstī savas pozīcijas palēnām nostiprināja teroristu grupējums Daesh.

Krievijas prezidents Vladi­mirs Putins izveidojis savu personīgo armiju – Nacionālo gvardi uz Iekšlietu ministrijas Iekšējā karaspēka bāzes. Tās uzdevums būs cīņa ar terorismu un organizēto noziedzību, gvarde turpinās pildīt Īpašo uzdevumu mobilās vienības (OMON) un Īpašās ātrās reaģēšanas vienības (SOBR) funkcijas. 

Nīderlandes vēlētāji referendumā noraidījuši ES sadarbības līgumu ar Ukrainu. Valdībai, iespējams, būs jāpārskata jautājums par Ukrainas un ES vienošanās ratifikāciju, paziņoja premjers Marks Rute. Referendumu iniciēja eiroskeptiskā organizācija Geen Peil. Referendumam ir konsultatīvs raksturs, tāpēc valdībai nav formāla pienākuma ievērot tā rezultātus.

Eiropas Komisija (EK) gatavojas pārskatīt ES patvēruma noteikumus, lai godīgāk pārdalītu atbildību par nelegālo imigrantu sadali bloka dalībvalstu vidū. Tā sauktā Dublinas regula tiek kritizēta kā novecojusi un negodīga pret valstīm, kurās ieradies liels skaits nelegālo imigrantu, vispirms pret Itāliju un Grieķiju.

Pērn pasaulē ar nāvessodu tika sodīti ne mazāk kā 1634 cilvēki, teikts cilvēktiesību organizācijas Amnesty International ziņojumā. Tas ir lielākais nāvessodu skaits kopš 1989. gada. Pērn visvairāk nāvessodu tika izpildīts Ķīnā, Pakistānā, Saūda Arābijā un ASV.

Pirmo reizi pēc ilgas nepārtrauktas lejupslīdes pēdējo 100 gadu laikā pasaulē pieaudzis tīģeru skaits, paziņojis Pasaules Dabas fonds (WWF) un Globālais tīģeru forums. Tiek lēsts, ka savvaļā dzīvo 3899 tīģeri. Pirms sešiem gadiem to skaits varēja būt 3200.

Kas vadīs ANO?

Astoņi ANO vadītāja amata kandidāti, kuru vidū pieci ir šīs organizācijas veterāni, no otrdienas sāk iepazīstināt ar saviem plāniem. Pašreizējais ģenerālsekretārs Pans Gimuns ANO vada kopš 2007. gada un viņa termiņš beigsies šā gada nogalē.

Radars Latvijā

Posted on aprīlis 13, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Partijas Vienotība pašreizējā līdere Solvita Āboltiņa nekandidēs uz politiskā spēka priekšsēdētāja amatu. To viņa paziņoja uzrunā partijas biedriem pirms politiskā spēka pārstāvju tradicionālā teātra apmeklējuma. Āboltiņa atbalstīs gan bijušā eirokomisāra Andra Piebalga, gan deputāta Edvarda Smiltēna izvirzīšanu priekšsēdētāja amatam. Āboltiņa Vienotību vada kopš 2011. gada.

Ļaunprātīgu maksātnespējas procesu dēļ Latvijas ekonomika zaudējusi 665 miljonus eiro, taču nākamajos desmit gados zaudējumi var sasniegt 852 miljonus eiro, secina Ārvalstu investoru padomes Latvijā un auditorkompānijas Deloitte pētījums. Zaudējumus pārsvarā rada kvalitatīvas maksātnespējas procesa uzraudzības un kontroles sistēmas trūkums, kā arī maksātnespējas procesu ļaunprātīga izmantošana. Turklāt vairāk nekā puse jeb 52% maksātnespējas procesu ir sākti novēloti, samazinot kreditoru atgūto prasījumu apmēru.

Latvijai nevēlamo personu sarakstā iekļautais prokremlisko motociklistu kluba Nakts vilki pārstāvis Igors Lakatošs izraidīts uz Krieviju. Lakatošs iekļauts to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana un atrašanās Latvijā ir aizliegta. Par to lēmis iekšlietu ministrs, balstoties uz drošības iestāžu atzinumu. Krievijas motoklubs Nakts vilki (Night Wolves) savas stingri prokremliskās nostājas dēļ tiek dēvēts par Putina baikeriem.

Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome Latvijas teritorijā uz sešiem mēnešiem aizliedza retranslēt un izplatīt TV programmu Rossija RTR. Padome 2015. gada laikā atkārtoti konstatēja rupjus pārkāpumus šā TV kanāla raidījumos – pārkāpts ir gan Latvijas Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums, gan arī ES Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva. Krievijas Ārlietu ministrija šo NEPLP lēmumu uzskata par krievu valodā raidošo mediju cenzēšanu.

Latvijas iedzīvotāji ir vieni no aktīvākajiem sūdzību iesniedzējiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā, saka ECT tiesnesis Mārtiņš Mits. Viņaprāt, tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāji pilnībā neuzticas valsts tiesu sistēmai un meklē palīdzību ārpusē. Pašlaik procesā dažādās stadijās ir nedaudz vairāk par 200 lietām, kurās iesaistīta Latvija. 

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nesaskata interešu konfliktu Rīgas mēra Nila Ušakova (S) rīcībā, pieņemot darbā domes Saskaņas centra frakcijas deputātes Annas Vladovas meitu Larisu Vladovu. LTV raidījums De facto atklāja, ka darba līgumu ar L. Vladovu parakstījis Ušakovs, kurš nenoliedza, ka zinājis, ka tā ir partijas biedres meita. Rīgas šā gada budžetā iekļauta papildu pozīcija publicitātes aktivitātēm – 80 000 eiro četrām jaunām amata vietām domes Sabiedrisko attiecību nodaļā. 

Papildus uz ceļiem esošajiem 16 fotoradariem šogad Latvijā plānots uzstādīt vēl 24 radarus, informē Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) pārstāvji. Kopumā Latvijā plānots uzstādīt 100 fotoradaru, tos izvietojot arī tālākos reģionos.

Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa saņēmusi Krodera balvu. Šī bija trešā reize, kad tika pasniegta režisora Oļģerta Krodera vārdā nosauktā balva.

Laimīgie un nelaimīgie

Laimes sajūtas veidošanos veicina ciešāku saišu uzturēšana ar citiem cilvēkiem un līdzdarbošanās sabiedrības dzīvē, – liecina Amigo laimes indeksa mērījums.

Nedēļas citāts

«Jūs interesē dati?»

Posted on aprīlis 13, 2016 by - Pasaulē

Panamas dokumentu izmeklēšana un ārzonu kontu šķetināšana sākās pirms vairāk nekā gada, kad kodētu ziņu no anonīmas personas saņēma vācu avīze

Labdien, esmu John Doe, – kāds uzrakstīja e-pastu Minhenē strādājošajam laikrakstam Süddeutsche Zeitung, izvēloties angliski runājošajās zemēs pieņemtu segvārdu personai, kas vēlas palikt anonīma vai kuras identitāte nav zināma. «Vai jūs interesē dati?»

«Mūs tas ļoti interesē,» atbildēja žurnālists Bastians Obermaijers (Bastian Obermayer), kuram ir jau vairāku finanšu skandālu izmeklēšanas pieredze. Tā tika atvērtas pamatīgas informācijas slūžas: vairāku mēnešu garumā avīze saņēma e-pastu, fotogrāfiju, skenētu vēstuļu un klientu datu kopijas – tas viss bija izzagts no Panamā strādājošās juristu firmas Mossack Fonseca serveriem. Pati firma jau desmitgadēm ilgi tiek turēta aizdomās par pakalpojumu sniegšanu naudas atmazgāšanā.

Kopumā žurnālistu rokās nonāca 11,5 miljoni individuālu failu, kopējais datu apjoms bija 2,6 terabaiti. Vācu reportieri nākamos divarpus mēnešus paši centās pārbaudīt pakāpeniski iesūtīto dokumentu autentiskumu un šķetināt noslēpumaino naudas pārskaitījumu ceļus. «Tas kļuva par atkarību,» saka Bastiana kolēģis Frederiks Obermaijers (Frederik Obermaier). «Mēs cits citam sūtījām īsziņas pat pavisam dīvainos laikos – ap diviem vai četriem naktī, kad pēkšņi bijām uzdūrušies kaut kam jaunam.»

Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka vieni paši viņi noslīks milzīgajos datu plūdos. Risinājums nebija arī trīs papildu kolēģu piesaistīšana izmeklēšanai. Tāpēc laikraksts vērsās pie Vašingtonā bāzētā Starptautiskā Pētniecisko žurnālistu konsorcija (ICIJ), kas jau agrāk koordinējis vairākus globālus projektus par finanšu datu noplūdi.

Dažu nedēļu laikā ICIJ izveidoja 400 žurnālistu armiju no vairāk nekā 100 ziņu organizācijām 80 valstīs, ieskaitot britu avīzi The Guardian un raidsabiedrību BBC, franču Le Monde, šveiciešu Sonntagszeitung un itāļu L’Espresso.

Visi vācu avīzes saņemtie faili tika pārkopēti uz drošiem ICIJ serveriem. Projek-tam tika izvēlēts segvārds Prometejs, aizņemoties šo vārdu no mitoloģiskā grieķu titāna, kas dāvāja cilvēkiem uguni, nozogot to no dieviem Olimpa kalnā.

«Pastāvīga informācijas plūsma nozīmēja to, ka žurnālistiem bija regulāri jāpaļaujas citam uz citu, lai spētu izsekot jaunām atklātām detaļām,» skaidro Lūks Hārdings, kas ir bijušais The Guardian korespondents Maskavā un vairāku citu starptautisku sadarbības projektu dalībnieks, ieskaitot WikiLeaks datu noplūdi 2010. gadā un Edvarda Snoudena nopludinātos datus 2013. gadā. Atšķirībā no citām reizēm, kad datu piegāde bija «diskrēta, vienreizēja noplūde», šoreiz viss notika «reālajā laikā», jo dokumenti tika iesūtīti pakāpeniski un nepārtraukti. Pats Hārdings fokusējās uz darījumiem, kuros iesaistīti Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam tuvākie cilvēki. 

Apzinoties, ka datubāzē vienlaikus rosās liels cilvēku skaits, partneriem bija jāvienojas par kopēju sadarbības stratēģiju, godprātīgu informācijas apriti savā starpā un jāapsola, ka rakstu publicēšanu novilcinās līdz brīdim, kad tam vienlaikus būs gatavas visas ziņu organizācijas. Darba koordinēšanai tika rīkotas slepenas apspriedes, no kurām dažās piedalījās pat vairāk nekā 100 cilvēku. Pirmā tikšanās notika Vašingtonā, tad sekoja sanākšanas Minhenē, Londonā un Lillehammerē Norvēģijā.

«Visu laiku pastāvēja draudi, ka kaut kur pasaulē var atgadīties kaut kas būtisks un reportieriem šajā zemē rodas nepārvarams kārdinājums savus atklājumus publicēt agrāk,» stāsta Džerards Rails no ICIJ. Viņš pats un vietniece Marina Volkere Guevara nepārtraukti uzturēja sakarus ar plašo izmeklētāju komandu. «Jo šis nav stāsts, kur centrālais varonis ir paši dokumenti,» skaidro Rails. «Ir jāstrādā vairāk, lai gūtu plašāku priekšstatu. Jūs redzat logu, bet ir jāiet laukā, lai redzētu, kas atrodas ārpusē.»

ICIJ radīja vairākus jaudīgus meklēšanas rīkus. Piemēram, programma Blacklight ļāva ikvienam projektā iesaistītajam reportierim meklēt specifiskus uzvārdus, firmu nosaukumus vai avotus. Savukārt sociālajam tīklam Facebook līdzīgā forumā ar pastiprinātu drošību žurnālisti publicēja savus būtiskākos atklājumus, lai tos varētu redzēt arī citi kolēģi. Kopējā darba valoda bija angļu, lai gan nopludinātie dokumenti ir rakstīti 25 dažādās valodās.

Īpašu piesardzību ievēroja arī projektā iesaistītie mediji, nosakot ierobežotu piekļuvi datoriem, no kuriem varēja pieslēgties ICIJ datubāzēm. Piemēram, The Guardian izveidoja īpaši drošu kabinetu, kurā Hārdings centās atšķetināt vairāk nekā 100 sarežģītu starptautisku naudas pārskaitījumu, kas visi bija saistīti ar vienu ārzonas firmu, kura savukārt saistīta ar Putina tuvo draugu čellistu Sergeju Rolduginu.

Citas ziņu organizācijas, balstoties uz Mossack Fonseca dokumentiem, ir atmaskojušas ārzonu kontus, kas pieder politiķiem, piemēram, Francijā, Pakistānā un Saūda Arābijā, kā arī vairākām starptautiskām kinozvaigznēm un sporta slavenībām. Pirmais upuris bija Islandes premjers Sigmundurs Davids Gunnlaugsons, kas atkāpies no amata, bet rudenī izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. 

«Daudziem bagātiem un ietekmīgiem cilvēkiem, kas tikuši pie lielas turības, tagad vajadzētu piedzīvot panikas spazmas,» secina Hārdings. «Viņiem nāk apjausma, ka banku noslēpumi vairs nav droši un e-pasts vairs nav privāts saziņas līdzeklis. Domāju, ka pētnieciskajā žurnālistikā ir sācies zelta laikmets.»