Žurnāla rubrika: Svarīgi

Aplama dievināšana?

Posted on augusts 31, 2016 by - Pasaulē

Mises, aizlūgumi, izstādes un pat mūzikls – tik vērienīga programma ieplānota Vatikānā, kur 4. septembrī svēto kārtā tiks iecelta Māte Terēze. Taču kāds indietis jau vairākus gadus cenšas pierādīt: mīts par žēlsirdīgo sieviņu ir pārspīlēts

Apgāzt globālo priekšstatu par miera, ticības un žēlsirdības ikonu ne katram ir pa spēkam. Iespējams, to vispār nav iespējams izdarīt. Taču viens cilvēks nevēlas nolaist rokas. Arups Čaterdži ir viens no skaļākajiem Mātes Terēzes kritiķiem un to dara jau vairākus gadus.

58 gadus vecais ārsts piekrīt, ka viņš savā apņēmībā ir vientuļnieks. «Kas tad es esmu? Viens pats indietis,» saka Čaterdži. «Taču esmu tam veltījis daudz laika.»

Viņu kaitina gan tas, kāds priekšstats par Māti Terēzi izveidojies Rietumos, gan tas, kāds patiesībā bijis viņas darbs. Čaterdži dzimis Indijas ziemeļaustrumu pilsētā Kolkatā (agrāk – Kalkuta). Tieši tur albāņu izcelsmes ticības māsa 1950. gadā nodibināja Žēlsirdības misionāru reliģisko ordeni, lai sniegtu palīdzību «trūcīgākajiem no trūcīgajiem». 1979. gadā viņa par to saņēma Nobela Miera prēmiju.

Visupirms Čaterdži kaitina, ka jebkurā stāstā par Māti Terēzi viņa dzimtā pilsēta tiek attēlota kā viena no bezcerīgākajām vietām uz planētas, kā draudīgs «melnais caurums». Viņš uzauga vienā no pilsētas vidusšķiras rajoniem un atceras, ka Kalkuta tolaik bija kosmopolītiska lielpilsēta. «Turp lidoja visas lidsabiedrības.» Vēl pirms tam tā 140 gadus bija Britu Indijas impērijas galvaspilsēta un tika uzskatīta par vienu no Indijas dārgumiem. Kad briti 1911. gadā nolēma pārcelt galvaspilsētu uz Deli, Kalkuta, protams, sāka izjust lēnu starptautiskā prestiža zaudēšanu.

70. gadu beigās un 80. gadu sākumā studējot Medicīnas koledžā, Čaterdži iesaistījās kreisi noskaņotā partijā, aģitācijas pasākumus veica arī vietējos graustu rajonos. Sākot strādāt slimnīcā, viņš bieži sniedza palīdzību pacientiem no pilsētas vecākā un «visnožēlojamākā» sarkano lukturu rajona. «Bieži biju liecinieks smagai vardarbībai pret sievietēm un bērniem,» atceras vīrietis. Pilsētā dzīvoja arī daudz bēgļu, kas bija bēguši no pilsoņu kara Austrumu Pakistānā, kas tagad pazīstama kā Bangladeša.

«Graustu rajonos, kur strādājām mēs, es ne reizi neredzēju kaut vienu mūķeni, kas kādam palīdzētu. Ne reizi. Manuprāt, tā vienkārši ir imperiālistiski noskaņotas katoļu baznīcas vēlme ar samākslotu mītu stiprināt savu ietekmi Austrumu tautās. Stāstot par saviem it kā cildenajiem darbiem, tā zirgos un karietēs pārbrauc pāri mūsu prestižam un godam,» uzskata Čaterdži. «Tieši tāpēc man ienāca prātā doma, ka šo mītu vajadzētu gāzt.»

Izpētei un faktu vākšanai veltot daudzas stundas, ārsts 2003. gadā izdeva grāmatu, kurā apgalvo, ka patiesībā Mātes Terēzes pārraudzītajās patversmēs valdījis «ciešanu kults». Nepaklausīgi bērni tika piesieti pie gultām, bet smagi slimiem pacientiem vienīgais pirmsnāves mocību atvieglošanas medikaments bija aspirīns.

Gan Čaterdži, gan arī citi kritiķi norāda, ka Mātes Terēzes tieksme pēc pieticības un vienkāršības pārvērtusies ekstrēmās formās, piemēram, šļirču vairākkārtēja izmantošana bez dezinficēšanas vai arī primitīvas tualetes, kurās cilvēki savas dabiskās vajadzības nokārtojuši citu personu acu priekšā.

1985. gadā Čaterdži pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā un sāka strādāt kādā lauku slimnīcā. Tieši tad viņš apjauta, cik aplams, viņaprāt, ir rietumnieku priešstats par Māti Terēzi. 1994. gadā viņš saņēmās uzrunāt producentu kompāniju Bandung Productions ar ideju par atmaskojošu dokumentālu filmu. Tā tapa 25 minūtes garš televīzijas kinostāsts Nāves eņģelis.

Tika intervēti brīvprātīgie, mūķenes un citi cilvēki, kas pārzināja Žēlsirdības misionāru ordeņa darbu. Savāktā informācija nebija patīkama. Liecinieki stāstīja, ka patversmēs tiek izmantoti 10-20 gadus veci medikamenti. Ka fekālijām sasmērētie pacientu palagi tiek mazgāti tajās pašās izlietnēs, kur ēdienu trauki. 

Agrāk, kad izskanēja šie un līdzīgi pārmetumi, ordeņa darbinieki nesteidzās neko noliegt. Vienkārši paziņoja, ka mūķenes centīsies laboties. Tagad atbildes reakcija ir aktīvāka. Ordenis skaidro, ka mūķenēm darbā ar psihiski nestabiliem pacientiem palīdz psihiatri. Ka smagākie pacienti, kuriem nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, tiek pārvesti uz tuvējām slimnīcām. 

«Tagad daļa mūķeņu ir izgājušas īpašu mācību kursu, lai apgūtu medicīniskās palīdzības pamatus,» stāsta Žēlsirdības misionāru preses sekretāre Sunita Kūmāra. «Arī vispārējais patversmju iekārtojums ir uzlabojies.»

Tam piekrīt arī Čaterdži – pēc 87 gadus vecās Mātes Terēzes nāves 1997. gadā Žēlsirdības misionāru patversmēs higiēnai tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība. Piemēram, ir izskausta šļirču vairākkārtēja izmantošana.

Taču viņš arī novērojis, ka mainījusies Kolkatas iedzīvotāju attieksme pret pašu Čaterdži. «Vientiesīgi biju iedomājies, ka vietējie mani sagaidīs ar ziedu virtenēm un rožlapiņām, uzzinot, ka nāku atmaskot šo veco kundzi,» stāsta ārsts. Izrādījās pavisam pretēji. Viņš tajā daļēji vaino Nobela Miera prēmiju. «Kolkatas iedzīvotāji ir burtiski apsēsti ar nobeliem,» atgādinot, ka jau 1913. gadā Nobela prēmiju literatūrā saņēma Kalkutā dzīvojušais dzejnieks Rabindranats Tagore. «Tagad daudzi uzskata: ja reiz Rietumos saka, ka Māte Terēze ir laba, tad droši vien tā arī ir. Turklāt vietējie Māti Terēzi uztver kā Rietumu ikonu, kas automātiski nozīmē, ka viņa ir progresīva. Un izvēlas laist gar ausīm visus tos pekstiņus par pastrādātajiem brīnumiem, melno maģiju un tamlīdzīgi. Ignorē faktu, ka viņai bija arhaiski uzskati par kontracepciju un abortiem.»

Savā ziņā Čaterdži ir vīlies arī rietumniekos – jo lielākoties uzmanība tiek pievērsta sensacionālām detaļām. «Viņiem īpaši nerūp tas, ka trešās pasaules pilsētas godu un prestižu aizēno mūķene no Albānijas. Viņus vairāk interesē stāsti par dažādiem šarlatāniem un krāpšanās gadījumiem, bet kopaina neuztrauc.»

Vai Mātes Terēzes iecelšana svēto kārtā atturēs ārstu no viņa sabiedriskajām aktivitātēm? «Nedomāju vis,» atbild Čaterdži. «Kamēr vien pie dzīvības tiks uzturēts šis mīts, nekur nepazudīs arī noklusētās problēmas. Es esmu gatavs turpināt.»

Zelta bedre

Posted on augusts 31, 2016 by - Tēma

Kamēr biznesā krietni jānopūlas, lai tiktu pie miljonu peļņas, pēdējos desmit gados tieslietu sistēma ir izauklējusi jaunu šauri specializētu eliti, kuras pārstāvjiem valsts funkciju izpilde ienes miljonus. Tas viss – uz parādnieku rēķina, no kuriem liela daļa jau tā ir purvā pēc treknajos gados ņemtajiem kredītiem. Kāpēc tiesu izpildītāji ir vislabāk atalgotās amatpersonas Latvijā?

Lai arī tiesu izpildītāji ir valsts amatpersonas un pilda valsts deleģētu funkciju tiesu spriedumu izpildē, Aināra Šusta birojā Rīgā, Stabu ielā 92, rīkoties kā valsts iestādē nedrīkst – sabiedrības vajadzībām ierakstīt interviju ar amatpersonu vai viņu nofotografēt nav ļauts. «Es pret to iebilstu. Šī nav publiska telpa, šis ir man piederošs birojs,» pavēsta Šusts. Uz jautājumiem klātienē atbildēt viņš nevēlas, aicina tos nosūtīt rakstiski, bet arī rakstiski pēc būtības uz daudziem neatbild. Fotografēties atsakās un draud izsaukt policiju, kad tomēr mēģinu viņu nofotografēt.

Tiesu izpildītāja darbs Šustam astoņu gadu laikā ļāvis kļūt par amatpersonu miljonāru. Turklāt tādu, kas ciena skaidru naudu, jo pēdējā deklarācijā viņš uzrāda 450 tūkstošu eiro uzkrājumu «zeķē». Kopumā kopš ekonomiskās krīzes sākuma 2008. gadā tiesu izpildītāja rūpals viņam ienesis 4,1 miljonu eiro, visvairāk ienākumu bijis 2012. gadā, kad izdevies nopelnīt 816 tūkstošus eiro. Slikts nav bijis arī pērnais gads, kad saņēmis 683 tūkstošus. Darbs kaulus nelauž – likumā noteiktā kārtībā izpildīt tiesas spriedumus un veikt piedziņu nodokļu parādu un citās lietās, kas piekrīt atbilstoši viņa iecirknim, kādu Latvijā ir 116.

Šusts nav izņēmums, kuram kādas neticamas apstākļu sakritības dēļ paveicies tikt pie valsts pārvaldei rekordaugstiem ienākumiem. Pēc visu 99 patlaban praktizējošo tiesu izpildītāju amatpersonas deklarācijām ir konstatējams, ka pēdējo trīs gadu laikā 17 tiesu izpildītājiem – tātad sestajai daļai – ienākumi vismaz vienu gadu bijuši virs 200 tūkstošiem eiro. Salīdzinājumam – Augstākās tiesas priekšsēdētājs gadā nopelna 46 tūkstošus eiro. 

Turklāt tiesu izpildītāju vidū ir arī tādi, kuriem šīs valsts funkcijas veikšana ienes vēl lielākus ienākumus nekā minētie 200 tūkstoši gadā. Pieci tiesu izpildītāji – jau minētais Šusts, Jānis Stepanovs, Ginters Hmeļevskis, Andris Spore un Sniedze Upīte – pelna ap pusmiljonu eiro gadā. Absolūts rekordists ir Stepanovs, viņš kopš 2008. gada valsts deleģēto funkciju izpildē nopelnījis kopumā 9,4 miljonus eiro. Visveiksmīgākais bijis 2012. gads, kas ienesis 2,5 miljonus. Ir nav zināma neviena cita Latvijas valsts amatpersona ar tik augstiem ienākumiem. 

Iespējams, konkurēt ar Stepanovu varētu tikai citi tieslietu sistēmas «rūpjubērni» – maksātnespējas administratori, taču viņi deklarācijas šogad iesniedz pirmo  reizi, un nav datu par gada kopējiem ienākumiem. Tomēr atšķirībā no administratoriem, kuru darbu atsevišķās situācijās tiešām varētu pielīdzināt liela uzņēmuma vadītāja pienākumiem, tiesu izpildītāju pienākumi pamatā ir daudz šaurāki.

Kas tad ir šo cilvēku īpašās zināšanas, iemaņas un prasmes, kas ļauj pelnīt miljonus, izpildot valsts deleģētas salīdzinoši šauras, stingri reglamentētas funkcijas?

Peļņas iespējas

Aicinājumam uz interviju piekrita tikai daļa no turīgākajiem tiesu izpildītājiem. Viņu teiktais liecina – ienākumi atkarīgi no tā, cik profesionāli paši strādā, apmierinot kreditoru vēlmes, kuru labā nauda piedzīta. «Es uzskatu, ka godīgi strādāju, un man pat nav kauns paskatīties jums acīs. Daru savu darbu un daru to kvalitatīvi,» saka Zvērinātu tiesu izpildītāju asociācijas vadītājs Andris Spore. Viņš kopš 2008. gada savā amatā nopelnījis 3,6 miljonus eiro. 

Līdzīgi uzskata arī viņa kolēģis birojā aiz sienas – tiesu izpildītājs Ginters Hmeļevskis. «Mūsu finansējuma modelis atkarīgs no tā, cik naudas atgūstam, cik labi padarām darbu,» viņš skaidro. Hmeļevskis kopš krīzes nopelnījis 3,8 miljonus eiro. 

Taču ne visiem tiesu izpildītājiem tā sekmējas. Kā liecina deklarācijās pieejamā informācija, liela daļa tiesu izpildītāju pelna līdz 100 tūkstošiem eiro gadā, bet ir arī tādi, kuriem nesanāk pat 10 tūkstoši eiro gadā. Piemēram, Latgales apgabaltiesas zvērināta tiesu izpildītāja Valentīna Nikolajeva kopš 2008. gada vairāk nekā 10 tūkstošus eiro gadā ne reizi nav izdevies nopelnīt. Viņas iecirkņa teritorijā atrodas Daugavpils cietums, kas nozīmē – lietu daudz, bet piedzīt kaut ko ir grūti un ilgi. «Ja cilvēks māk organizēt savu darbu, var apmācīt darbiniekus, tad viņi var arī uzņemties tādus lielākus klientus,» saka Nikolajeva. Samaksas kārtībā viņa netaisnību gan nesaskatot, problēmas esot kvalificētu darbinieku trūkumā, kas traucē labāk strādāt un gūt lielākus ienākumus.

Tiesu izpildītāju darbu apmaksā paši parādnieki, ja ir, ko no viņiem paņemt. Atlīdzības apmēru nosaka Ministru kabineta noteikumi. Piemēram, ja neesi samaksājis piecu eiro sodu un atsakies to darīt labprātīgi, tad tiesu izpildītājs var atnākt pie tevis jau pēc 41,32 eiro – summu veido fiksētā amata atlīdzība 35,57 eiro un 15% no faktiski atgūtās summas.

Taču ne jau soda naudas un nesamaksātās nodevas veido lielākos ienākumus – tos tiesu izpildītāji gūst, piedzenot naudu par labu bankām, visbiežāk vēršot piedziņu uz parādnieku nekustamajiem īpašumiem. Lai arī procentuāli no kopējā lietu skaita to īpatsvars ir neliels (atkarībā no tiesu izpildītāja – no dažiem līdz piecpadsmit procentiem), šīs lietas sedz visus izdevumus un ģenerē peļņu, jo tajās atlīdzība ir daudz lielāka. Tā ir piesaistīta atgūtās summas apmēram. Piemēram, ja, pārdodot īpašumu, atgūtā summa pārsniedz maksimālo slieksni – 1,4 miljonus, tad tiesu izpildītājs papildus amata atlīdzībai un citiem izdevumiem vēl saņem 39 tūkstošus eiro plus 1% no faktiski atgūtās summas virs šī 1,4 miljonu sliekšņa. 

Turklāt tiesu izpildītāju atlīdzības finansējuma modelis uzbūvēts tā, ka veicina tiesu izpildītāju materiālu ieinteresētību pēc iespējas vairāk pārdot, pēc iespējas vairāk atgūt parādu – arī to, kuru piedziņa viņam nemaz nav uzticēta. Piemērs no dzīves: tiesu izpildītājs saņem izpildrakstu neliela parāda piedziņai, piemēram, par nesamaksātiem rēķiniem par siltumu vai gāzi. Parādnieka kontā nav atbilstošu naudas līdzekļu, viņam nepieder vērtīga kustamā manta, taču viņam ir kredītā ņemts dzīvoklis, par kura iegādi viņš visas saistības kārtīgi pilda. Ja kreditora un tiesas izpildītāja ieskatā šādā situācijā «saprātīgā termiņā» parādu nevar atgūt, viņš var vērst piedziņu uz nekustamo īpašumu. Tas nozīmē, ka dzīvoklis tiek pārdots izsolē, beigās savu procentu no šīs atgūtās summas saņem tiesu izpildītājs, atlikušo banka, un, ja kaut kas pēc tam paliek pāri, tiek segts arī komunālo pakalpojumu parāds, par kuru tiesu izpildītājs sākotnēji bija vērsies pie parādnieka. 

Daži šādi gadījumi pēdējo gadu laikā vairākkārt plaši atspoguļoti medijos. Tiesu izpildītāji gan uzsver, ka piedziņu uz nekustamo īpašumu vērš tikai likumā noteiktos gadījumos atbilstoši kreditoru vēlmēm. Piemēram, Rīgas namu pārvaldnieks, pat ja parādu neatgūst, tālākā perspektīvā tomēr ir ieinteresēts, lai nekustamajam īpašumam būtu saimnieki, kas ir spējīgi norēķināties par pakalpojumiem, nevis uzkrāj parādus. Šādu gadījumu skaits, kad neliela parāda dēļ vērš piedziņu uz nekustamo īpašumu, par kuru visas saistības ir izpildītas, pēdējā laikā mazinoties, stāsta Latvijas Kredītņēmēju asociācijas valdes loceklis Aivars Rudi. Viņa ieskatā tiesu izpildītāju rindas tomēr «drusku attīrījušās no darbiniekiem, kas bija ārpus katras kritikas», un šobrīd «viņi [tiesu izpildītāji] drusku vairāk piedomā, ja runājam par nekustamajiem īpašumiem». 

Taču tiesu izpildītāju atalgojuma modelis Latvijai viņam šķiet neadekvāts, jo visi nopelnītie miljoni ir «uz parādnieku rēķina». «Šai naudai nevajadzētu būt tik lielai – ir jāliek ļoti stipri ierobežojumi, jo tas pārvēršas par peļņu, nevis tiesisku lēmumu izpildi», saka Rudi. Viņaprāt, tiesu izpildītāji «šobrīd faktiski ir tāda naudas pelnīšanas mašīna».

Lielo banku apkalpotāji

Lielos, simtos tūkstošu eiro gadā mērāmos ienākumus tiesu izpildītājiem pamatā veido parādu piedziņas par labu bankām. Kā bankas izvēlas, ar kuriem tiesu izpildītājiem strādāt?

Privātajā sektorā ikvienam ir brīvas iespējas izvēlēties jebkuru tiesu izpildītāju. Kā norāda kredītiestāžu pārstāvji, bankā nauda mīl klusumu, ātru un efektīvu rīcību, jo ilgstoša nekustamo īpašumu turēšana rada zaudējumus. Atbilstoši tam veidojas cilvēku saraksts, ar kuriem bankas strādā.

«Izvēloties sadarbības partnerus, balstāmies rekomendācijās, iepriekšējā sadarbības pieredzē, ņemam vērā profesionalitāti, kas ietver ne tikai zināšanas, bet arī spēju nepieļaut kļūdas un ievērot termiņus,» rakstiskās atbildēs skaidro Swedbank, atsakot sarunas iespēju klātienē. Savukārt Citadele papildina – «galvenie kritēriji, pēc kuriem izvērtējam tiesu izpildītāju atbilstību sadarbībai, ir to stingra likuma prasību ievērošana, profesionālā kompetence, pieredze un biroja kapacitāte». 

Toties Reverta tiesu izpildītājus saņēmusi «mantojumā» no iepriekšējiem Parex saimniekiem – Valērija Kargina un Viktora Krasovicka. «Vairāk vai mazāk tie ir vēsturiskie tiesu izpildītāji, ar kuriem jau pirms uzņēmuma restrukturizācijas strādāja Parex banka,» skaidro vadības juridiskā atbalsta un restrukturizācijas daļas vadītājs Rolands Neilands.

Apkopojot portālā E-izsoles pieejamo informāciju, redzams, ka šobrīd no pieciem pelnošākajiem tiesu izpildītājiem Stepanovs daudz strādā Swedbank labā, Zemgalē šīs pašas bankas labā pakalpojumus sniedz Sniedze Upīte, tiesu izpildītājs Šusts lielākoties apkalpo Citadeli, pārējie lielos ienākumus ģenerējošie tiesu izpildītāji apkalpo vairākas kredītiestādes.

Latvijas Komercbanku asociācijas padomes priekšsēdētājs un Citadeles valdes priekšsēdētājs Guntis Beļavskis stāsta, ka priekšroka tiek dota tiem, «kas spēj rīkoties ātri, kam nav kaut kādas citas intereses, kas ir lojāli». «Mēs zinām, ka viņi darbu veiks kvalitatīvi, stingri.» Savukārt «par to, ka šie cilvēki valstī pastāvošās kārtības dēļ nopelna pietiekami labu naudu, nu, it kā banka neatbild, vai ne?» saka Beļavskis. 

Vai viņam pašam šāda atlīdzība šķiet samērīga? «Man personīgi kā cilvēkam, kā Latvijas iedzīvotājam – ne!» Viņš stāsta, ka Komercbanku asociācija «nemitīgi strādā ar likumdevējiem, lai šī situācija Latvijā uzlabotos un kļūtu pārredzamāka, caurspīdīgāka, kontrolējamāka». Viņš personīgi piedalījies «vairākos sarunu raundos [ar atbildīgajām amatpersonām], kuros asociācija virza ieteikumus gan par zvērinātiem tiesu izpildītājiem, gan maksātnespējas procesu, bet nav noslēpums, ka Latvijā šie jautājumi virzās diezgan lēni».

Roka roku mazgā?

Šā raksta sagatavošanā vairāki avoti norādīja uz iespējamību, ka simtiem tūkstošu eiro ģenerējošo lietu nonākšana pie konkrētiem tiesu izpildītājiem nav nejauša – tiesu izpildītājiem ir jādalās ienākumos ar amatpersonām, kuru pieņemtie lēmumi viņiem šādu peļņu nodrošina.

Beļavskis šādus minējumus kategoriski noraida. «Neticu, ka tādas lielas cienījamas iestādes, par kurām ir runa, nav šos riskus nokontrolējušas,» viņš saka. «Es pats par to risku nemitīgi satraucos, līdzīgi kā par kredītu izsniegšanas riskiem. No savas puses mēs šos jautājumus regulāri uzdodam, regulāri aptveram visu to, ko varam izdarīt, lai pārliecinātos, ka šādu risku nav, un mums ir sajūta, ka esam gadu gaitā par to pārliecinājušies,» uzsver Beļavskis.

Tomēr šāda rakstura jautājumi rodas, vērīgāk ielūkojoties pelnošāko tiesu izpildītāju deklarācijās. Piemēram, raksta sākumā minētajam Šustam kopīgi ar citu tiesu izpildītāju Baibu Kantmani pieder uzņēmums Cool Race, kura darbības profils ir detaļu ražošana, bet gada pārskati ir tukši. Uzņēmuma vienīgā valdes locekle un faktiskā vadītāja no 2011. gada nogales līdz pat šā gada februārim ir Jeļena Buraja. Viņa ir Rietumu bankas parādu restrukturizācijas daļas darbiniece, arī bankas viceprezidente. Savukārt Šusts cita starpā strādā arī ar Rietumu bankas parādu piedziņas izpildi. 

Buraju Ir sazvanīja viņas darbavietā Rietumu bankā. Uz jautājumu, vai personiskie kontakti sekmējuši parādu piedziņas lietu pārdali par labu Šustam, Buraja atbild, ka «bankas iekšējie lemjošie orgāni izvēlas ļoti daudzus, ar kuriem strādāt», un Šusts nebūt nav vienīgais. Buraja lūdz jautājumus nosūtīt rakstiski, taču uz tiem pēc būtības neatbild arī vēlāk. 

Atbildes atsūta bankas preses sekretāre, tikai informējot, ka Cool Race nav veicis saimniecisko darbību, nekādu atlīdzību no uzņēmuma Buraja neesot saņēmusi. Arī Šusts rakstiskās atbildēs uz jautājumu, ko tieši viņa uzņēmumā darīja Buraja un vai tas sekmējis Rietumu bankas piedziņas lietu uzticēšanu viņam, pēc būtības neatbildēja. 

Interesanti, ka šis nav vienīgais tāds gadījums, kas vedina domāt par personiskiem kontaktiem starp banku amatpersonām un miljonāriem tiesu izpildītājiem. Pētot amatpersonu deklarācijas, atklājās, ka pērnā gada nogalē par 14,5 tūkstošiem eiro BMW markas motociklu no Šusta nopircis Citadeles vadītājs, šobrīd arī Komercbanku asociācijas padomes priekšsēdētājs Beļavskis. Viņš gan uzsver, ka tikai neilgi pirms darījuma atklājis, ka pārdevējs ir Šusts – tiesu izpildītājs, kurš par labu viņa vadītajai Citadelei izpilda lielu daļu parādu piedziņas lietu. «Es, protams, biju pārsteigts, garāžā iepazīstoties ar šo cilvēku, jo viņu nepazinu. Apmainījāmies vizītkartēm, viņš teica, ka daudz strādā ar mūsu banku,» stāsta Beļavskis. Par izveidojušos situāciju viņš informējis valdi un uzsver darījuma caurskatāmību. «Man sirdsapziņa ir pilnīgi tīra, bankai [nav] ar šo darījumu nekāda sakara,» saka Beļavskis un paskaidro, ka vadības līmeņa amatpersonas nerisina jautājumus, kuram tiesu izpildītājam nodot lietas.

Kopējas biznesa idejas vienojušas arī visvairāk pelnošo tiesu izpildītāju Stepanovu un bijušo Nordea bankas Latvijas filiāles vadītāja vietnieku Gustavu Eglīti. Abi 2013. gadā izveidoja uzņēmumu MA partneri. Pēc Stepanova teiktā, abi iepazinušies divus gadus pēc tam, kad Eglītis pametis darbu bankā. «Bijām domājuši, ka sanāks viens biznesa projekts, tas nesanāca, un līdz ar to uzņēmums, ko kopīgi nodibinājām, tā arī nesāka strādāt,» skaidro Stepanovs, bet ar Eglīti žurnālam neizdevās sazināties. Laikā, kad Eglītis vēl strādājis bankā, Stepanovs Nordea ir apkalpojis, taču uzsver, ka abi personiski nav bijuši pazīstami. Cik daudz lietu saņēmis no Nordea, atsakās izpaust. «Likums man aizliedz izpaust informāciju par pusēm,» viņš paskaidro.

Stepanovs intervijai piekrīt negribīgi –  tikai tad, kad klātienē ierodos viņu satikt darbavietā,  paša firmai piederošā namā Rīgā, Brīvības gatvē 226 k.4. Par sadarbību ar bankām arī viņš runā nelabprāt. Vaicāts, vai arī Swedbank nav kādi privāti kontakti, kas sekmējuši lielo šīs bankas lietu īpatsvaru, tiesu izpildītājs atbild: «Rīga ir maza, Latvija ir neliela. Es pazīstu daudzus piedzinējus, daudzus juristus un ar viņiem visiem cenšos uzturēt maksimāli labas attiecības, jo man viņi ir vajadzīgi kā klienti.» Taču viņš ir pārliecināts, ka banka pakalpojumus izvēlas viņa zināšanu, nevis, piemēram, kādas materiālas ieinteresētības dēļ. Viņa kvalitātes rādītājs esot tas, cik sekmīgi virzās lietas tiesās. «Manā gadījumā šis skaitlis [noraidītie izsoļu rezultāti] ir ļoti mazs,» saka Stepanovs.

Nepiedzītie miljoni

Līdzās parādu piedziņai par labu bankām vēl viens liels sadarbības partneris tiesu izpildītājiem ir Valsts ieņēmumu dienests (VID). Kopš 2012. gada tajā gan notikušas izmaiņas, kas VID ievieš skaidrākus principus, kam un kādas piedziņas lietas tiek nodotas –  lietu saņem tas tiesu izpildītājs, kura iecirkņa teritorijā dzīvo parādnieks. «Mēs izvēlamies vienkāršus risinājumus, lai nepieļautu kaut kādas iespējas ierēdnim pirmajā līmenī pieņemt lēmumus, kurus pēc tam varbūt ir grūti izskaidrot,» stāsta VID Nodokļu parādu piedziņas pārvaldes direktora vietniece Santa Garanča. Viņa gan atzīst – «pirms tam bija dzirdēts, ka varētu būt gadījumi, ka kādam izpildītājam dod vairāk lietu, kādam mazāk; mēs no tā gribējām norobežoties». VID ar tiesu izpildītājiem sadarbojas nodokļu parādu piedziņas lietās – kad cita piedziņa nav iespējama kā nekustamo īpašumu pārdošana, naudas sodu administratīvo pārkāpumu lietu piedziņā un tiesu nolēmumu izpildē, kas saistītas ar valstij piekritīgo mantu. 

Savukārt aplūkojot ar tiesu izpildītāju palīdzību atgūto nodokļu parādu summas, atklājas, ka nekādi augsti rezultāti nav. 

Piemēram, 2014. gadā VID tiesu izpildītājiem nosūtījusi lēmumus par bezstrīda parādu piedziņu no nodokļu parādniekiem par 173 miljoniem eiro, bet ar tiesu izpildītāju palīdzību atgūti tikai 3,2 miljoni. Pērn tiesu izpildītājiem piedziņai nosūtīti lēmumi par bezstrīda nodokļu parādu piedziņu 162 miljonu eiro apmērā, bet ar tiesu izpildītāju palīdzību piedzīti tikai 2,8 miljoni eiro. Garanča skaidro, ka līdz tiesu izpildītājiem nonākot pavisam bezcerīgas lietas, kā rezultātā atgūt līdzekļus ir grūti. 

Cik daudz naudas par nodokļu parādniekiem piederošo nekustamo īpašumu realizāciju piedziņas procesā sev patur tiesu izpildītāji, žurnālam neizdevās noskaidrot. VID šādu uzskaiti neveicot, savukārt Ir lūgums aprēķināt izmaksas vidēji desmit izpildes lietās izrādījās pārāk sarežģīts – līdz raksta nodošanai VID šādus datus tā arī nesniedza.

Netīšām sanāca?

Tiesu izpildītāju darbā, līdzīgi kā maksātnespējas procesos, būtiska loma ir tiesu varai. Tikai pēdējos gados apgabaltiesas atslogotas no izsoļu rezultātu apstiprināšanas un tiesu izpildītāju tiešas darba uzraudzības. No 2012. gada šie jautājumi atstāti pašu Zvērinātu tiesu izpildītāju asociācijas uzraudzībā, savukārt agrāk kontroles funkcijas bija īpaši nozīmētiem apgabaltiesu tiesnešiem. Kā atminas Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns, šī kārtība gan īsti neesot strādājusi, jo reāli darba apjoms ir tik liels, ka pārbaudi pēc būtības nav iespējams veikt. Līdz ar to «tiesnešu veiktās pārbaudes faktiski bija kā nepamatots aizsegs, ar kuru varēja aizbildināties un uz ko atsaukties, kad kādam radās jautājumi par tiesu izpildītāju darbību», saka Stukāns. 

Tagad gan šo jautājumu nav mazāk, lai arī tiesu izpildītāju pašpārvalde ik pa laikam sauc pie atbildības kādu no kolēģiem. Kā norāda asociācijas vadītājs Andris Spore, kopš 2012. gada no amata atcelti seši tiesu izpildītāji, bet četri aizgājuši paši pirms šāda lēmuma pieņemšanas.

Tiesu kontrole pār tiesu izpildītāju darbu saglabājas, izskatot lietas Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā, tāpat arī tiesai jālemj par sūdzībām, kas iesniegtas par tiesu izpildītāju rīcību, un tā ir bieži sastopama lieta. Kā atzīst tiesu izpildītājs Hmeļevskis, lielais lietu skaits, it īpaši agrākos laikos, ļāvis tiesnešiem un tiesu izpildītājiem iepazīt citam citu, taču runām par ciešāku sadarbību neesot pamata. «Esam kolēģi, es daudzus pazīstu, uzrunāju uz «tu» un varu piezvanīt un parunāties, pakonsultēties, bet man nav nekādas draudzības ne ar vienu tiesnesi,» saka Hmeļevskis.

Kopumā ar situāciju tiesu izpildītāju pārraudzītajā nozarē apmierināta ir Tieslietu ministrija. Pirms pāris gadiem pieņemtais lēmums Zvērinātu tiesu izpildītāju padomei piešķirt vēl lielākas pilnvaras cunftes melno avju izskaušanā esot attaisnojies, stāsta Tiesu sistēmas uzraudzības departamenta direktores vietniece Jekaterina Beļasova. «Pagājušajā gadā bija 3-4 disciplinārlietas no padomes puses. Tas liek secināt, ka viņi aktīvi darbojas,» saka Beļasova. Savukārt Tiesu sistēmas politikas departamenta juriskonsulte Evija Timpare, atbildot uz jautājumu, vai tiesu izpildītāju lielie ienākumi ir samērīgi, skaidro: «Šādi apstākļi nav radīti apzināti, lai kāda grupa varētu iegūt lielākus ienākumus. Tas, ka vienam tiesu izpildītājam ir lielāki ienākumi nekā citam, ir dažādu apstākļu rezultāts.» Pašreizējais modelis attīstīts kopš tūkstošgades sākuma, kad bija lielas problēmas ar tiesu izpildītājiem, viņu zināšanu un darba kvalitāti – šādā veidā meklētas iespējas piesaistīt profesionālākus darbiniekus. 

Kopumā par labvēlīgiem apstākļiem tiesu izpildītājiem visvairāk būtu jāpateicas Nacionālās apvienības politiķiem, kas gadiem pārraudzījuši tieslietas. Problēmas atalgojumu disproporcijā nesaskata arī pašreizējais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA). Viņaprāt, ir labi, ka tiesu izpildītāji labi pelna, jo tādā veidā viņi arī maksā lielus nodokļus. Fakts, ka šis slogs papildus gulst uz parādnieku pleciem, neesot būtisks. «Kāpēc mēs uz tiem, kas nepilda Civillikumā noteiktās prasības, skatāmies kā uz cietējiem, un uz tiem, kas izsniedz aizdevumus vai kuriem kāds parādā, –  kā uz budžiem? Skatīsimies uz lietām nopietni!»

Tieslietu sistēmas miljonāru tops


1. Jānis Stepanovs
Kopējie ienākumi. Kopš 2008. gada kā tiesu izpildītājs nopelnījis 9,4 miljonus eiro
Ienesīgākais gads.  2012. – 2,5 miljoni eiro
Ko pamatā dara. Pilda parādu piedziņas lietas par labu Swedbank
Deklarējis. Pieder vai kopīpašumā astoņi nekustamie īpašumi Rīgā, vērtspapīri, kapitāldaļas vairāk nekā 3 miljonu eiro vērtībā
Spilgts citāts no sarunas ar Ir. «Rīga ir maza, Latvija ir neliela. Es pazīstu daudzus piedzinējus, daudzus juristus un ar viņiem visiem cenšos uzturēt maksimāli labas attiecības, jo man viņi ir vajadzīgi kā klienti.»


2. Ainārs Šusts 
Kopējie ienākumi. Kopš 2008. gada kā tiesu izpildītājs nopelnījis 4,1 miljonu eiro
Ienesīgākais gads.  2012. – 816 tūkstoši eiro
Ko pamatā dara. Pilda parādu piedziņas lietas par labu vairākām bankām
Deklarējis. Skaidrā naudā uzglabā 450 tūkstošus eiro, aizdevis vairāk nekā vienu miljonu eiro
Spilgts citāts no sarunas ar Ir. «Ar saviem klientiem sadarbojos jau ilgus gadus, un viņi mani izvēlas tāpēc, ka ir apmierināti ar darba kvalitāti un manu reputāciju,» atbildēja rakstiski.


3. Ginters Hmeļevskis
Kopējie ienākumi. Kopš 2008. gada kā tiesu izpildītājs nopelnījis 3,8 miljonus eiro
Ienesīgākais gads. 2011. – 870 tūkstoši eiro
Ko pamatā dara. Izpilda parādu piedziņu par labu vairākām bankām
Deklarējis. Pieder vai kopīpašumā astoņi  īpašumi, ieguldījumu fondu vērtspapīri, bankās uzkrājis 792 000 eiro, aizdevis 552 000 eiro
Spilgts citāts no sarunas ar Ir. «Man ir laba kvalifikācija, es lasu lekcijas tiesnešiem Tiesnešu mācību centrā, esmu Civilprocesa likuma komentāru līdzautors. Ar savu darbu esmu pierādījis, ka esmu labs tiesu izpildītājs – tās ir manas kvalitātes.»


4. Andris Spore
Kopējie ienākumi. Kopš 2008. gada kā tiesu izpildītājs nopelnījis 3,6 miljonus eiro
Ienesīgākais gads. 2012. -625 tūkstoši eiro
Ko pamatā dara. Izpilda parādu piedziņas lietas par labu vairākām bankām
Deklarējis. Pieder vai kopīpašumā deviņi nekustamie īpašumi 
Spilgts citāts no sarunas ar Ir. «Uzskatu, ka es godīgi strādāju, un man pat nav kauns paskatīties jums acīs. Es daru savu darbu un daru to ļoti kvalitatīvi.»

5. Sniedze Upīte
Kopējie ienākumi. Kopš 2008. gada nopelnījusi 2,4 miljonus eiro
Ienesīgākais gads. 2014. – 682 tūkstoši eiro
Ko pamatā dara. Zemgalē izpilda parādu piedziņu par labu Swedbank
Deklarējusi. Pieder trīs automašīnas, veikusi dāvinājumu 83 tūkstošu eiro vērtībā
Spilgts citāts no sarunas ar Ir. Intervijai žurnālam neatsaucās.

Foto – Picture Agency, LETA un Indra Sprance

Krīžu epicentrā

Posted on augusts 31, 2016 by - Intervija

Eirokomisārs Valdis Dombrovskis par ES nākotni, Brexit, bēgļiem un arī nedaudz par romānu Klūgu mūks

Eiropas komisāram Valdim Dombrovskim darbs kļūst aizvien saspringtāks un ne tikai tāpēc, ka Eiropas Savienību šūpo iekšējie konflikti par bēgļiem, vēl līdz galam neatrisinātā finanšu krīze un Lielbritānijas balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) jeb Brexit. Šā balsojuma rezultātā atlūgumu iesniedza Lielbritānijas deleģētais Eiropas komisārs Džonatans Hils, kurš bija atbildīgs par jutīgo un sarežģīto finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgus jomu. Lielākā daļa viņa pienākumu jūnija beigās tika uzticēti Dombrovskim, kas līdz ar to kļuva par vienu no svarīgākajiem komisāriem sarunās par Brexit, kur būtisks jautājums būs Londonas finanšu tirgu nākotne attiecībās ar ES.

Ir tikās ar Dombrovski, lai uzzinātu, kā viņš vērtē ES šā brīža izaicinājumus.

Kas no Eiropas Savienības puses būtu vēlamais rezultāts procesam, kurš sākās pēc Lielbritānijas 23. jūnija referenduma par izstāšanos no ES?
Tas ir jautājums Lielbritānijai, kurai pašai jāizdara stratēģiska izvēle, kā tā vēlas veidot attiecības ar Eiropas Savienību. Būtiskais jautājums – vai Lielbritānija vēlas saglabāt pieeju ES iekšējam tirgum. Lai to saglabātu, Lielbritānijai ir jārespektē visas četras ES iekšējā tirgus brīvības – brīva preču, kapitāla, darba spēka un pakalpojumu kustība -, [jāsniedz] finansiāls atbalsts ES un jāievēro ES normatīvi. Šādi precedenti ir, tas ir t. s. Norvēģijas modelis, bet jāatzīst, ka šie nosacījumi lielā mērā ir tie, pret kuriem referendumā tika balsots. 

Lielbritānijai ir jāiesniedz notifikācija, pēc tās notiks sarunu process, kas turpināsies kādus divus gadus. Līdz tam Lielbritānija būs ES dalībvalsts ar visām tiesībām un pienākumiem.

Cik liels ir Brexit drauds ES pastāvēšanai?
Neapšaubāmi, tas ir negatīvs signāls. Pirmais precedents, kad dalībvalsts izstājas no ES, bet mēs neprognozējam, ka tas varētu novest pie tā, ka izstājas arī citas valstis.

Vai ES būtu labāk, ja Lielbritānija saglabātu ciešākas attiecības ar ES?
No ES viedokļa būtu labāk, ja Lielbritānija neizstātos.

Jums uzticētā finanšu un kapitāla tirgus uzraudzība būs būtisks jautājums sarunās ar Lielbritāniju. Ir dzirdēts, ka Parīze un Frankfurte labprāt ieņemtu Londonas vietu kā finanšu centri. Vai jūs jau esat saskāries ar kādu lobismu šajā jautājumā?
Sarunas par Lielbritānijas izstāšanos vēl nav sākušās, bet neapšaubāmi viens no svarīgākajiem jautājumiem būs saistīts ar finanšu tirgiem. Arī šis jautājums būs lielā mērā atkarīgs no tā, vai Lielbritānija saglabās pieeju ES iekšējam tirgum. Ja tā nav, tad ir jāpanāk vienošanās par tā saukto ekvivalenci [regulācijas jautājumos]. Šīs sarunas var būt krietni sarežģītākas un garākas, vismaz tā ir mūsu līdzšinējā pieredze no sarunām ar ASV.

Vai jūs pārsteidza tas, ka Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers jums uzticēja šos pienākumus?
Hila demisija nāca kā pārsteigums. Piektdienā, kad kļuva zināmi referenduma rezultāti, prezidents [Junkers] ieaicināja pie sevis un informēja, ka Hila kungs atstāj amatu, un aicināja mani šos pienākumus pārņemt. Sestdien tas jau bija izziņots publiski. Faktiski man sākās intensīvs darbs, gatavojoties šo darbu pārņemšanai.

Tas nozīmē nopietnu darba slodzes pieaugumu?
Tieši tā.

Šovasar EK nolēma neieteikt piemērot naudas sodu Portugālei un Spānijai par budžeta deficīta noteikumu pārkāpšanu, lai gan pēc krīzes tika teikts, ka tagad valstu finanses uzraudzīs daudz stingrāk. Kā tas var būt?
Faktiski ir divu veidu sankcijas. Ir soda nauda, ir arī ES fondu saistību apturēšana. Komisija izšķīrās nepiemērot soda naudu, jo abas valstis ir veikušas ievērojamu konsolidācijas apjomu, pārvarot finanšu krīzi. No otras puses, Komisija turpina strādāt pie ES fondu saistību apturēšanas. Mēs varēsim vērtēt, vai valstis ir tiešām nopietnas savā apņēmībā koriģēt pārmērīgo budžeta deficītu paredzētajā termiņā. 

Nevienai valstij sods nekad nav piemērots. Savukārt vienai valstij – Ungārijai – ir piemērota ES fondu saistību apturēšana. Iespējams, tieši tas piespieda Ungāriju saņemties un veikt nepieciešamos pasākumus budžeta deficīta samazināšanai.

Medijos bija ziņas, ka par šo jautājumu komisijā bija domstarpības un ka jūs bijāt par to, ka sodi tomēr jāpiemēro.
EK iekšienē vienmēr notiek diskusijas un ir dažādi viedokļi, bet gala rezultātā ir pieņemts visas EK lēmums, kuru EK arī komunicē un aizstāv.

Bija arī ziņas, ka pārsteidzošā kārtā Vācijas finanšu ministrs bija starp tiem, kas lobēja, lai netiktu piemērots sods.
Manā rīcībā šādas informācijas nav. Konkrēti man Šoibles kungs nezvanīja.

Pēdējā laikā mazāk dzirdam par Grieķiju. Vai krīze tur ir beigusies?
Strukturālo reformu programma, kas Grie-ķijai jāīsteno, ir pietiekami ambicioza, līdz ar to diskusijas noteikti turpināsies. Taču aizdevuma programma tiek pildīta, un mēs prognozējam, ka šā gada otrajā pusgadā Grieķija varēs atgriezties pie ekonomiskās izaugsmes gada griezumā.

Cik liels drauds ES solidaritātei un rīcībspējai ir bēgļu krīze?
Tas ir ļoti nopietns izaicinājums Eiropai. Krīzes pārvarēšanā ir jāstrādā vienlaikus vairākos virzienos. Pirmais ir ES ārējās robežas stiprināšana un nosacījumu par imigrantu un bēgļu reģistrāciju izpilde, lai Šengenas sistēma efektīvi funkcionētu, lai dalībvalstis varētu paļauties, ka ārējā robeža tiek aizsargāta. Otrs – efektīva sistēma, kas nodrošina ekonomisko migrantu nogādāšanu atpakaļ to izcelsmes valstīs. Trešais – šī sloga sadale starp ES dalībvalstīm, relokācijas sistēma. Ir pieņemti attiecīgi ES Padomes lēmumi, kas pašreiz tiek pildīti, bet temps stipri atpaliek no plānotā. 

Faktiski visiem šiem dažādajiem elementiem ir jābūt savā vietā. Dalībvalstis sāk neuzticēties cita citai un veikt nekoordinētas darbības. Kā redzējām pagājušajā vasarā, tas noved pie nopietnām problēmām. Tās valstis, kuras uzņem bēgļus, uzskata, ka nevar paļauties, ka citas dalībvalstis būs gatavas viņus uzņemt pie sevis. Rezultātā tās bēgļus nereģistrē un laiž cauri. Citas valstis saka – ziniet, mūs tā problēma neinteresē, tieciet paši galā. Tas var novest pie nopietnām problēmām ES. Tāpēc vēlreiz uzsveru, ka ir ļoti svarīgi, lai ir koordinēts un komplekss risinājums.

Viens no strīdīgākajiem jautājumiem ir par obligātajām kvotām. Latvijā politiķu vidū neredzam lielu atbalstu šādam risinājumam.
Šo pieeju ir atbalstījusi arī ES Padome. Latvija ir balsojusi par, un mēs zinām, ka Latvija šos lēmumus pilda, bēgļu relokācija no Grieķijas un Itālijas tiek īstenota.

Jūs septembrī dosities uz Ukrainu. Vai ES ir darījusi pietiekami daudz, lai atbalstītu šo valsti?
Tas ir ES pienākums – šajā sarežģītajā situācijā, tajā skaitā sarežģītajā drošības situācijā, palīdzēt Ukrainai, un ES to arī dara. Manā pārraudzības jomā ir makrofinansiālās palīdzības programma Ukrainai, kas ir pavisam 1,8 miljardi eiro. 600 miljonu pārskaitīti pagājušajā gadā, pašreiz notiek sarunas par otro pārskaitījumu, par nākamajiem 600 miljoniem.

Jūs redzat progresu Ukrainā?
Ekonomikas jomā progress ir redzams – gan attiecībā uz valsts budžeta deficīta samazināšanu, gan valsts valūtas rezervēm, arī attiecībā uz strukturālajām reformām konkurētspējas nostiprināšanai, administratīvā sloga mazināšanu, valsts uzņēmumu pārvaldības uzlabošanu, tarifu liberalizāciju. Pretkorupcijas jomā Ukrainā vēl ir daudz darāmā.

Jūs noteikti pamanījāt šā gada politiskās kolīzijas ap VID. Atkāpās jūsu valdības ieceltā VID vadītāja Ināra Pētersone, izskanēja pārmetumi par Vienotības līdzšinējo ietekmi VID darbībā. Kā jūs reaģējat uz šādiem pārmetumiem?
Iekšpolitiskus jautājumus EK nekomentē – šāda veida amatpersonu maiņu vai jaunu amatpersonu iecelšanu. Lai izvairītos no pārpratumiem, es no šāda veida komentāriem atturēšos.

Kā Vienotības biedrs – kā vērtējat partijas pašreizējo stāvokli un spējas atgūties?
Jaunā partijas vadītāja vadībā notiek nopietns partijas mobilizēšanas darbs, politiskā piedāvājuma sagatavošana pašvaldību vēlēšanām. Lielā mērā ir novērsti iekšējie konflikti, kas iepriekš ir bijusi būtiska problēma Vienotībā, līdz ar to šis darbs notiek. Es uzskatu, ka partijai ir potenciāls, svarīgi – kā šis potenciāls tiks izmantots.

Interneta medijs Politico prasīja visiem Eiropas komisāriem, ko viņi pa vasaru lasa, jūs minējāt Ingas Ābeles Klūgu mūku. Kā patīk?
Labi. Kopumā es cenšos sekot līdzi jaunākajām tendencēm.

Lai prieks mācīties!

Posted on augusts 31, 2016 by - Pusdienās

Skolai ir jābūt vietai, kur cilvēkam rodas interese par mācīšanos, kas saglabājas visu mūžu, uzskata jaunais Iespējamās misijas direktors Kārlis Andersons

Laimīgais, skaudīgi nočukstu. Taču ne jau tāpēc, ka Lapsas mājā viņš ir ticis pie karameļu kruasāna. Kārlis stāsta, kā pirms diviem gadiem viņš, kuram jau bija Rīgas Ekonomikas augstskolas bakalaura grāds un Rīgas Tehniskajā universitātē iegūts maģistra grāds uzņēmējdarbībā un inovācijās, un kurš bija vadījis vairākus tehnoloģiju uzņēmumus, arī visiem zināmo mobilo maksājumu centru Mobilly, atkal iestājās augstskolā. Šoreiz – lai studētu pedagoģiju maģistrantūras studiju programmā Latvijas Universitātē. Bez jebkādām ambīcijām vai nolūkiem, kas saistīti ar karjeru. Vienkārši tāpēc, ka Kārlis alka mācīties, viņa meita kļuva par bērndārznieci un viņš gribēja izprast pedagoģiju. 

Iespējams, tieši apskaužamā kāre mācīties, aizrautība un spēja īstenot savas idejas bija galvenais iemesls, kāpēc Kārli Andersonu uzaicināja vadīt Iespējamo misiju. Lai gan atšķirībā no iepriekšējiem nodibinājuma vadītājiem viņš nekad nav strādājis skolā un nav Iespējamās misijas kopienas biedrs. Sauksim viņu par ārpusnieku.  

Viens no iemesliem, kāpēc pirms astoņiem gadiem uzņēmumi Lattelecom, Swedbank un Ideju partneru fonds radīja Iespējamo misiju, bija izveidot jaunu, pedagoģijas studiju programmām alternatīvu platformu skolotāju sagatavošanā. Līdz šim Iespējamā misija, kuras programmu absolvējuši 105 jaunieši, no kuriem ap 70 strādā skolās vai izglītības projektos, jau ir mēģinājusi dažādos veidos ietekmēt izglītības politiku. Piemēram, organizācijas valdes locekle Zane Oliņa ir Valsts izglītības satura centra darba grupā, kas izstrādā jauno, kompetencēs balstīto izglītības saturu. Tajā galvenais ir izziņas process, kurā skolotājs tikai parāda ceļu pie zināšanām, bet skolēns, lasot, pētot, strādājot un diskutējot ar citiem, nonāk pie secinājumiem un atklāsmēm. Kad jautāju Kārlim, vai viņa vadībā Iespējamā misija mēģinās vēl aktīvāk panākt pārmaiņas izglītības sistēmā, viņš atbild: «Jā, tāds ir mērķis!» Viņš kā misijas vadītājs esot apņēmies rūpīgi sekot, kā notiek jaunā izglītības satura izstrāde. «Daudzi skolotāji jau tagad strādā tā, ka varētu teikt – viņi īsteno kompetencēs balstīto izglītības saturu. Bet daudziem skolotājiem tam vajag oficiālu atļauju, tāpēc svarīgi, lai valsts [Valsts izglītības satura centra personā] definē, kā strādāt. Mūsdienīgs izglītības saturs un skolotāju izglītošana ir mūsu uzmanības fokusā,» skaidro Iespējamās misijas vadītājs. 

Kā cilvēks, kuram nu jau ir maģistra grāds pedagoģijā, viņš vēlas apvienot to labo, kas ir pedagoģijā akadēmiskajā vidē, ar kopienā izstrādātajiem principiem skolotāju sagatavošanā. Vispirms, Kārlis uzskata, jāpilnveido pedagoģijas studiju programmu studentu atlase. Jau labi zināms, ka vairums šīs programmas absolventu nestrādā skolās. Piemēram, 2014./2015. gadā no gandrīz tūkstoš jauniešiem, kas ieguva augstāko izglītību pedagoģijā, darbu skolā sāka tikai 379. Kārlis uzskata – ja būtu tik rūpīga atlase, kāda ir Iespējamās misijas skolotājiem, augstskolas izglītību saņemtu tikai mērķtiecīgākie, kuriem ir patiesa interese strādāt skolā. Kārlis sola, ka dosies uz Latvijas Universitāti, lai piedāvātu tai sadarboties ar Iespējamo misiju. «Piemēram, mēs varētu veidot kopēju maģistra studiju programmu un kopīgiem spēkiem nodrošināt gan pasniedzējus, gan kvalitāti,» saka Kārlis. 

Turpinot Iespējamās misijas un pārējo skolotāju sagatavošanas salīdzinājumu, Kārlis uzsver, ka Iespējamās misijas pedagogiem divu gadu garumā ir divi mentori – viens kopienas biedrs, otrs skolā -, kas jaunajam skolotājam sniedz atbalstu, padomus, konsultācijas, palīdz izaugsmē. Citiem jaunajiem skolotājiem, kas tikko pēc augstskolas absolvēšanas sākuši strādāt skolā, šādas pleca sajūtas nav. «Divas manas studiju biedrenes aizgāja no darba skolā. Viena pēc pirmā mācību gada, jo kā jaunai skolotājai viņai iedeva audzināmo klasi, par kuru neviens cits negribēja uzņemties atbildību, turklāt nesniedzot nekādu atbalstu. Otra jaunā skolotāja aizgāja no darba skolā pēc diviem gadiem,» stāsta Kārlis. Viņš no pedagogu stāstītā secinājis – īstā skolotāja izaugsme notiek, strādājot skolā. «Domāju, ka Iespējamās misijas modelis ir labs, jo nosaka, ka mācības un darba prakse notiek paralēli, vienlaikus. Gribētu, lai pēc šāda parauga strādātu skolās visā Latvijā.»

Tāpat, ja ir vēlme piesaistīt darbam skolā jaunos, viņiem vajadzīgs atbalsts. Izglītības un zinātnes ministrija, analizējot pedagogu vecumu, secinājusi, ka pēdējos gados arvien vairāk palielinās pedagogu skaits, kuri vecāki par 50 gadiem, bet strauji samazinās to mācībspēku skaits, kas ir jaunāki par 39 gadiem. Pētot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas datus par izglītību Latvijā, Kārlis arī atklājis, ka tikai 4% skolotāju skolā bijis mentors. «Katram spēcīgajam skolotājam ir vajadzīgi pat ne viens, bet divi mentori, kas palīdz viņam izaugsmē,» pārliecināts Kārlis.

Trešais, ko, pēc Kārļa domām, vajadzētu pārnest no Iespējamās misijas prakses uz visām skolām, – mērķtiecīgi jāgādā, lai skolotāji iesaistās skolas dzīvē. Lai tas notiktu, Iespējamā misija darbam skolā atlasa cilvēkus, kas spēj būt līderi. «Būt par līderi nenozīmē, ka viņš stāv citu priekšā ar karogu rokā un kliedz. Līderība ir spēja saskatīt problēmas un atrast risinājumus. Viens skolotājs mēģina veicināt skolotāju savstarpējo sadarbību, cits – gādāt par skolas vērtībām, trešais – nes metodiskos materiālus kolēģiem. Līderiem jāmēģina skolās ieviest jaunus projektus,» saka Kārlis. 

Diemžēl pagaidām vairums skolotāju ir vienpatņi, piemēram, reti kurā skolā ir starpdisciplīnu mācību projekti, kurus kā komanda īsteno vairāki mācībspēki. Kārlis saka – tāda ir tradīcija, gadu laikā izveidojusies skolu iekšējā kultūra, ko paši skolotāji mainīs lēnām. «Tāpēc gādāt par kultūras izmaiņu ir direktoru atbildība. Viņiem jādomā, kā veicināt sadarbību skolotāju vidū,» viņš saka. Iespējamajā misijā ir izveidots skolu direktoru klubs, kurā vadītāji var apmainīties ar pieredzi, kā iedzīvināt skolā jaunas iniciatīvas.

Jautāts, kas ir galvenais, ko Iespējamās misijas skolotāji maina Latvijas skolās, Kārlis pārliecinoši saka: «Viņi liek katram bērnam noticēt sev. Šī komūna apvieno cilvēkus, kuri tic bērniem. Ir daudzi skolēni, kam iestāstīts, ka viņus ir grūti mācīt, ka viņi ir traki, dauzoņas, nesekmīgi. Mēs gribam to mainīt un arī mainām. Mēs gādājam, lai bērni sev notic.» 

Tad ar gaišu, priecīgu smaidu Kārlis man paskaidro, ka darbs izglītībā viņam dod tādas iespējas, kādu nav bijis nevienā tehnoloģiju uzņēmumā, kurā viņš strādājis: «Izglītība ietekmē visu cilvēku dzīves, un tai ir spēks visu mainīt uz labo pusi. Tāpēc skolā pavadītajam laikam vajadzētu būt tādam, kurā cilvēkam rodas interese par mācīšanos, kas saglabājas visu mūžu.»

Ēdienkarte

Svaigi spiesta apelsīnu un greipfrūtu sula
Kapučīno
Divi karameļu kruasāni

Greizie stimuli

Posted on augusts 31, 2016 by - Komentārs

Ministres tiesības piešķirt prēmiju ir spēcīga politiskās ietekmēšanas svira

Jautājumi ir visdažādākie, atbilde mēdz būt viena.

Kā panākt aizbraukušo tautiešu atgriešanos? Atbilde: nauda. Algām jābūt lielākām. Kā novērst korupciju valsts pārvaldē? Atbilde: nauda. Maksāsim ierēdņiem vairāk, lai nebūtu kārdinājuma ņemt kukuļus. Kā samazināt autoavārijās bojā gājušo skaitu? Atbilde: nauda. Palielināsim sodus par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem.

Tiešām nauda ir vienīgā atbilde?

No daudziem, kuri jau tagad atgriezušies Latvijā, nākas dzirdēt nevis aprēķinu par ienākumu atšķirībām, bet gan vēlmi dzīvot tuvāk draugiem un radiem, dvēselei tuvā vidē, un sūtīt bērnus latviešu skolās.

Uģis Magonis bija viens no vislabāk atalgotajiem vadītājiem sabiedriskajā sektorā. 2014. gadā viņa alga pārsniedza 100 000 eiro, bet nākamajā gadā viņš tika aizturēts ar 500 000 eiro bagāžniekā, un tagad viņam uzrādīta apsūdzība par kukuļņemšanu. Viens no bagātākajiem Latvijas cilvēkiem Aivars Lembergs tiek tiesāts par liela mēroga korupciju. Labi atalgotām Latvenergo amatpersonām celtas apsūdzības par kukuļņemšanu vairāku miljonu eiro apmērā, un saistītā, no pamatlietas nodalītā lietā bijušais Latvenergo viceprezidents Aigars Meļko jau pirmajā instancē notiesāts.

Savukārt viena no manāmākajām izmaiņām Latvijas autovadītāju braukšanas kultūrā pēdējos gados ir gatavība vajadzības gadījumā palaist citas mašīnas sev pa priekšu. To nav panākuši sodi, bet, šķiet, sīkais, taču emocionāli nozīmīgais gandarījums, kuru gūstam, kad priekšā esošās mašīnas šoferis pasaka paldies, pamirkšķinot aizmugurējās gaismas.

Par nemateriāliem stimuliem atkal bija jādomā nedēļas sākumā, kad valdība nosprieda, ka Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora vadītāja konkursa neveiksmes galvenais iemesls bijis zemais atalgojums salīdzinājumā ar privāto sektoru. Tā nolēma to gandrīz dubultot un vēl deva finanšu ministrei tiesības piešķirt prēmiju par sasniegtajiem rezultātiem līdz pat 60% no algas.

Jāatzīst, pamatalgas paaugstināšana līdz 4030 eiro mēnesī šķiet pamatota, jo nav skaidrs, kāpēc cilvēks ar tik lielu atbildību kā VID vadītājs līdz šim saņēmis ievērojami mazāku algu nekā, teiksim, Pārtikas un veterinārā dienesta vai Valsts kontroles vadītājs.

Tomēr uzmanīgu dara pēkšņā aizraušanās ar algām un prēmijām kā brīnumlīdzekli, kas atrisinās visas valsts pārvaldes problēmas.

Būtu muļķīgi apgalvot, ka nauda nav viens no svarīgiem cilvēku motivatoriem, taču būtu absurdi uzskatīt, ka tas ir vienīgais vai galvenais apsvērums, kas vada mūsu rīcību. Pat daudzi ekonomisti sākuši atzīt, ka cilvēks nav klasisko teoriju izdomātais tīrradnis homo economicus, kura izvēles simtprocentīgi nosaka finansiālie aprēķini. Tieši otrādi – nereti tīri monetāri stimuli rada nevis pozitīvas, bet gan negatīvas izmaiņas cilvēku rīcībā.

Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Tomass Šelings (Thomas Schel-ling) atceras, kā vienā no viņa pirmajām darbavietām ASV prezidenta administrācijā viņš ar kolēģiem strādāja garas stundas un bieži nāca uz darbu arī sestdienās. Tad prezidents izdeva rīkojumu, ka par darbu nedēļas nogalēs jāmaksā virsstundas – un darbinieki sāka brīvdienās palikt mājās. Santafē institūta ekonomists Samuēls Boulss (Samuel Bowles) apraksta, kā Izraēlas pilsētas Haifas pirmsskolas izglītības centri nolēma uzlikt soda naudu vecākiem, kuri laikus neatbrauca pakaļ saviem bērniem – un rezultātā laikus nesavākto bērnu skaits dubultojās. Savukārt ASV pilsētas Bostonas ugunsdzēsības departamenta vadītājs nolēma, ka vairs nedrīkst būt neierobežots slimības dienu skaits. Kad viņš noteica, ka nevar ņemt slimības lapu vairāk nekā 15 dienas gadā, Ziemassvētkos un Jaunajā gadā slimojošo skaits desmitkāršojās.

Dzīvē ir daudz lietu, kuras darām nevis tāpēc, ka par to maksā, bet gan tāpēc, ka mums tas šķiet pareizi vai arī mēs negribam pārkāpt kādu sabiedrības normu. ASV prezidenta administrācijas darbinieki strādāja ar misijas apziņu, Haifas vecāku vairākums nevēlējās apgrūtināt viņu bērnu pieskatītājus, Bostonas ugunsdzēsējiem bija spēcīgs komandas gars. Izrādījās, ka viņi bija gatavi darīt par velti to, ko nebija gatavi darīt par naudu. Tie, kuri centās uzlabot cilvēku rīcību, aizvietojot atbildības sajūtu ar savtīgu materiālu aprēķinu, panāca tieši pretēju rezultātu.

Uz līdzīgiem secinājumiem vedina arī šogad Harvard Business Review publicēts pētījums, kas apgalvo – nevajag augsta līmeņa vadītājiem atalgojumu saistīt ar darba rezultātu. Kā raksta Londonas Biznesa skolas profesori Dens Keibls (Dan Cable) un Frīks Vermulens (Freek Vermeulen), mainīgs atalgojums ir efektīvs tikai rutinētu darbu darītājiem. Augsta līmeņa vadītājiem darba rezultātus ir ļoti grūti objektīvi mērīt, un mainīgs atalgojums mazina iekšējo motivāciju, kas šādiem darbiem ir vissvarīgākā, toties veicina krāpšanos, lai formāli sasniegtu izvirzītos rādītājus.

Šajā gadījumā varētu piebilst, ka finanšu ministres tiesības piešķirt vai nepiešķirt tūkstošiem eiro vērtu prēmiju ir potenciāli ļoti spēcīga politiskās ietekmēšanas svira.

Nauda ir svarīga, bet tā neatrisinās visas valsts pārvaldes problēmas. Nepareizi pielietota, nauda tās var pat padziļināt.

Komentārs 140 zīmēs

Jūlijā pirmo reizi kopš 2010. gada mazumtirdzniecības apjomi bija mazāki nekā pērn. Algu pieaugums 2. ceturksnī arī bija vājākais kopš 2010. g.

Igaunijas parlaments nespēja ievēlēt Ilvesa pēcteci, lemšana tagad būs pašvaldību un parlamenta deputātu konventa rokās.

Liels kodiens. Eiropas Komisija noraidījusi Īrijas piešķirtās nodokļu atlaides Apple. Lēmums varētu firmai izmaksāt 13 miljardus eiro.

Iedomāts saraksts

Posted on augusts 31, 2016 by - Komentārs

Kopējam valdības partiju sarakstam vēlēšanās Rīgā nav priekšnoteikumu

Partija Vienotība aicina valdības koalīcijas partneres veidot kopēju sarakstu pašvaldību vēlēšanās Rīgā nākamgad. Taču tās prognozējami un jau tradicionāli neizrāda degsmi. Zaļo un Zemnieku savienība aicinājumu uzreiz vienkārši noraidījusi, Nacionālā apvienība ir «skeptiska».

Vairāku partiju kopējs vēlēšanu saraksts, kas spētu konkurēt ar pašlaik Rīgas domē valdošo koalīciju, ir populāra ideja, tāpēc vien to laikam lon piedāvāt. Diemžēl šādas vēlēšanu koalīcijas tapšanai nepietiek tikai ar «pret Ušakovu» vien. Bet, līdzko tiktu līdz sadarbības principu formulēšanai, varētu kārtējo reizi izrādīties, ka potenciālajiem vēlēšanu partneriem savstarpējo domstarpību vairāk nekā ar Rīgas domes saimnieku brigādi.

Jebkurai partijai panākumiem vēlēšanās vajag divus pozitīvus priekšnoteikumus – vēlētājiem pārliecinošu programmatisku piedāvājumu un spēcīgu līderu komandu. Opozīcijas partijai svarīgs arī negatīvs priekšnoteikums – vēlētāju sašutums par vai vismaz apnikums ar valdošajiem un viņu politiku.

Šādi priekšnoteikumi kopēja saraksta veidošanai bija krietni labvēlīgāki pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām 2013.gadā. Tolaik bija svaigā atmiņā Saeimas atlaišana un tās pirmstermiņa vēlēšanas 2011. gadā, kuru galvenais dzinējspēks bija tautas sašutums par oligarhu koruptīvo varu.

Vienotība jau 2012. gada pavasarī sāka aktīvas sarunas ar tobrīd galveno sabiedroto Zatlera Reformu partiju par kopēja vēlēšanu saraksta veidošanu Rīgā un konsultējās par to arī ar Nacionālo apvienību un Latvijas Zaļo partiju. Programmatiskais piedāvājums bija līdzīgs kā pirms tam Saeimas vēlēšanās – par tiesiskumu un pret korupciju, pret sabiedrības etnisku šķelšanu un par sociālu taisnīgumu. Kā iespējamie saraksta līderi bija minēti arī valdības ministri Artis Pabriks un Ilze Viņķele.

Tomēr pat tolaik neizdevās. Zatlera partija savu vēlētāju milzīgo uzticēšanās kredītu bija izšķērdējusi ar atbalstu Saskaņas iesaistīšanai valdībā. Gan Vienotībā, gan ZRP bija nopietni iebildumi pret sadarbību ar Lembergam tuvajiem «zaļajiem», kuri turklāt bija paziņojuši, ka vēlēšanās piedalīsies atsevišķi. Bet NA negribēja riskēt ar savu unikāli «latviski nacionālas» partijas tēlu.

Kad Vienotība 2013. gada janvārī nosūtīja iespējamajiem vēlēšanu partneriem vienošanās projektu, Raivis Dzintars atbildēja, ka Vienotība nekad neesot vēlējusies veidot kopēju sarakstu, bet NA vēlēšanu saraksta līdere Baiba Broka piedāvāja Vienotībai un Reformu partijai vienoties, ka visas trīs kopīgi Rīgā kops latvisku kultūrvidi un pat izskaudīs korupciju. Taču nekādu vienošanos nebija, un vēlēšanās 2013. gada 1. jūnijā Rīgā piedalījās 12 saraksti.

Rezultātā Saskaņas centrs/Gods kalpot Rīgai ieguva 39 no 60 deputātu vietām, NA – divpadsmit, Vienotība – deviņas. Broka kļuva par Nila Ušakova kolēģi Andra Amerika vadītajā Rīgas Brīvostas pārvaldes valdē, kur pērn saņēmusi algā 45 tūkstošus eiro, un abu «latvisko partiju» sadarbība domē kļuva formāli butaforiska.

Vienotības un dažu NA deputātu opozīcija valdošajai koalīcijai izpaudusies lielākoties kā paziņojumi presei un pieprasījumi sasaukt domes ārkārtas sēdes par atsevišķiem skandaloziem lēmumiem. Ne lēmumus, ne nodokļu maksātāju naudas plūsmu shēmas tas nav mainījis. Gluži otrādi – Nils acīmredzot jūtas tik tefloniski neievainojams, ka daudzajiem skandāliem tagad nebaidījās pievienot Rīgas galveno ielu haotisku masveida uzrakšanu. Vēlēšanas tikai pēc gada, bet nauda jāizgroza aizlaikus.

Nespēja izveidot vienotu «latviešu partiju» sarakstu pret Vienotās Krievijas līgumpartneri ir arī divējādi laba ziņa. Pirmkārt, Latvijā ir demokrātija, un nekāda «centrālā vara» šeit nevar uztaisīt tādu politisku projektu, kāds bija 2005. gadā Maskavā izlolotais Saskaņas centrs. Otrkārt, etniskums Latvijā ne tuvu nav tik svarīgs politisks motivētājs, kā to gribētu gan Kremlī, gan daži mūsmāju politiķi, kuriem «latviskums» šķiet gana ērts aizbildinājums pašu muļķībai un pērkamībai. Korupcijai nav tautības. Savas valsts patriots neapzog līdzpilsoņus.

Diemžēl šobrīd ir pārsvarā sliktās vēstis. Vēlētāji vairs neuzskata Vienotību par alternatīvu negodīgai politikai, un atbalsts partijai šomēnes krities līdz vēsturiski zemākajam līmenim. «Mazākais ļaunums» acīmredzot ir apnicis vēlētājiem un nav arī labākā platforma citu partiju vienošanai pret Putina sabiedrotajiem pat situācijā, kad Krievijas apdraudējums ir reāls un nopietns. Turklāt piedāvājuma adresātiem «zaļajiem zemniekiem» valdībā sava, Krievijai draudzīga «šprotu ārpolitika», bet «nacionālistiem» lielākais ļaunums ir «liberāļi», kuriem alternatīva ir Krievijas impērijas «tradicionālās vērtības».

Labākais priekšnoteikums varas maiņai Rīgā būtu nevis kopējs valdības koalīcijas partiju saraksts, bet gan valdības koalīcijas partijas, kurām kopīga bezkompromisa neiecietība pret korupciju un izpratne, ka labākais līdzeklis politiskās vides attīrīšanai no tiklab promaskaviskiem, kā arī tautiskiem blēžiem ir spēcīgs KNAB un VID, principiāla Ģenerālprokuratūra un neatkarīgas tiesas. Pašlaik šādas valdības partijām kopējas platformas nav, tātad diezin vai būs arī kopējs saraksts.

Komentārs 140 zīmēs

Rasnačs zina labāk. Tieslietu ministrs paziņojis, ka ASV viceprezidentam Baidenam bijusi «novecojusi informācija» par korupciju Latvijā.

Brexit mācības. 41% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka izstāšanās no ES pasliktinātu viņu labklājību, un tikai 9% – ka uzlabotu, izpētījis SKDS.

Ja nu tomēr neesam vieni? Zinātnieki atklājuši Zemei līdzīgu planētu ar dzīvībai varbūt piemērotiem apstākļiem nieka 4,2 gaismas gadu attālumā.

Parādi

Posted on augusts 31, 2016 by - Redaktores sleja

 

Miljonārs – tas nav pirmais raksturojums, kas nāk prātā, domājot par valsts amatpersonu Latvijā. Ne deputāts, ne prezidents vai ministrs nepelna miljonu, pildot valsts uzticētos pienākumus. Par tiesnesi, skolotāju vai medmāsu pat nerunājot. Tomēr dažas amatpersonas to spēj – tiesu izpildītāji!

Kamēr krīzes laikā daudzi iebrauca parādu purvā, citiem tā izrādījusies zelta ādere. Parādu piedzīšana un tiesu spriedumu izpilde ir daudzmiljonu bizness, ja tā var saukt šo valsts funkcijas izpildi, kas Latvijā deleģēta dažiem desmitiem īpaši zvērinātu juristu, kurus amatā ieceļ uz mūžu. Venēcijā teic, ka līgavai ir paveicies, ja ieprecas gondoljera ģimenē, jo strikti ierobežotais licenču skaits nodrošina sarežģītajam, bet prestižajam amatam leknu algu. Latvijā tāds ķirsis uz kūkas ir tiesu izpildītāja amats, kaut arī ne atbildības, ne sarežģītības ziņā nešķiet pelnījis augstāko samaksas likmi. Tomēr esam zeme, kurā tiesu izpildītājs gadā var nopelnīt pusmiljonu, miljonu un vēl vairāk, kamēr Augstākās tiesas priekšsēdētājs pelna ap 50 tūkstošiem eiro. Tā gan neesot tīšām domāts, bet sanācis «dažādu apstākļu rezultātā», skaidro Tieslietu ministrijā.

Šonedēļ atsākas mācību gads, un 1. septembri skolotāji sagaida ar solījumiem par algas pielikumu. Ja tik valdībai izdosies atrast nepieciešamos miljonus, kuru iepriekš gadiem ilgi ir trūcis. Tāpat kā veselībai. Kā aizsardzībai. Protams, tiesu izpildītāju nopelnītie miljoni neaizlāpīs budžeta caurumus, tomēr ačgārna sistēma ir jālabo. Jo valsts, kurā vislabāk atalgotā amatpersona ir parādu piedzinējs, paliek parādā savai nākotnei.

Radars pasaulē

Posted on augusts 24, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Detonējot spridzekli kāzinieku pūlī, terorists pašnāvnieks Turcijas dienvidaustrumu pilsētā Gaziantepā nogalinājis 54 cilvēkus. Premjers Binali Jildirims atsaucis prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana sākotnējo apgalvojumu, ka uzbrucējs bijis ar džihādistu grupējumu Daesh saistīts bērns. «Drošības dienesti turpinās darbu.» Kurdu Tautas demokrātiskā partija, kas ir asa Erdogana opozicionāre, paziņojusi, ka kāzas svinēja viens no viņu partijas biedriem.

Daesh uzņēmies atbildību par 17. augustā Piemaskavā notikušu uzbrukumu ceļu policijas postenim. Uzbrukumā cietuši divi policisti, no kuriem viens smagi ievainots. Abi ar šaujamieročiem un cirvjiem bruņotie uzbrucēji tika nogalināti.

Ukrainas bijušā prezidenta Viktora Janukoviča Reģionu partijas «melnās grāmatvedības» materiālos minēts ASV prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa kampaņas vadītāja Pola Manaforta vārds, paziņojušas Ukrainas varas iestādes. Par Janukoviča un Reģionu partijas konsultēšanu no 2007. līdz 2012. gadam viņš slepus varētu būt saņēmis 12,7 miljonus dolāru. Pēc materiālu publiskošanas Manaforts atkāpies.

Ukrainā politisko patvērumu pieprasījis Krievijas aktīvists Romāns Roslovcevs, kurš savā dzimtenē mēdzis protestos piedalīties ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina masku. Ukrainas telekanālam Hromadske viņš sacījis, ka vēlas iestāties Ukrainas bruņotajos spēkos un cīnīties Austrumukrainā pret prokremliskajiem kaujiniekiem. Roslovcevs līdz šim Krievijā aizturēts 11 reizes.

Lietuva veiks lielāko iepirkumu savu bruņoto spēku vēsturē – parakstīts 386 miljonu eiro līgums par 88 bruņumašīnu Boxer iegādi. Lietuva kopš 2014. gada palielinājusi aizsardzības budžetu par trešo daļu.

Kremlis izmanto Čehijas prezidentu Milošu Zemanu savas ietekmes nostiprināšanai, cenšoties graut ticību demokrātiskām institūcijām, Eiropas Savienībai un NATO, secināts čehu domnīcas Evropske hodnoty pētījumā. Krievijas galvenās intereses esot politisko sabiedroto pozīciju nostiprināšana un «Trojas zirgu» izmantošana.

Sporta arbitrāžas tiesa atstājusi spēkā aizliegumu Krievijas sportistiem piedalīties para­olimpis­kajās spēlēs, kas 7. septembrī sāksies Riodežanei­ro. Aizliegums stājās spēkā pēc skandāla, kurā pierādīta valsts līdzdalība Krievijas sportistu dopinga sistēmas uzturēšanā.

Igaunijā, kur šogad stājās spēkā civilo partnerattiecību reģistrācijas likums, sešos mēnešos reģistrētas 29 partnerattiecības, lielākoties heteroseksuāliem pāriem. Likums ļauj partnerattiecības reģistrēt pie notāra un izvēlēties, vai abiem būs kopīga vai šķirta manta.

Vācijas valdība publicējusi paziņojumu, kurā brīdina par vegānu uztura iespējamo kaitējumu cilvēka veselībai: tikai augu valstī balstīts uzturs apgrūtina iespēju organismam saņemt nozīmīgākās barības vielas. Valdība rekomendē no vegānu uztura atteikties grūtniecēm, sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, kā arī bērniem.

Tukšīšu klubs

No 207 valstīm, kas piedalījās olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro, bez medaļām palika 120 nācijas.

Radars Latvijā

Posted on augusts 24, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Uz tikšanos ar Baltijas valstu prezidentiem Rīgā bija ieradies ASV viceprezidents Džo Baidens. Uzrunā viņš uzsvēra – NATO līguma 5. pants ir akmenī cirsts, un alianse nekad nepievils kādu no dalībvalstīm savu saistību izpildē. «Par spīti tam, kas izskanējis šajā saspīlētajā situācijā. Viņš nesaprot, ko runā,» netiešu atbildi nākamā ASV prezidenta kandidāta Donalda Trampa izteikumiem deva Baidens. «Gribu, lai Maskava zina – mēs domājam to, ko sakām.» Viceprezidents arī paslavēja baltiešus par samazināto atkarību no krievu gāzes un aizsardzības budžetu palielināšanu.

Pirmo reizi kopš 1924. gada spēlēm Parīzē Latvijas sportisti no vasaras olimpiskajām spēlēm atgriezušies bez medaļām. Augstākās vietas ieguvusi septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa un svarcēlāja Rebeka Koha – abām 4. vieta, bet smaiļotājs Aleksejs Rumjancevs palika piektais. Visi trīs sportisti un viņu treneri no valsts kopā saņems gandrīz 120 000 eiro.

Latvija saņēmusi pirmo maksājumu no ES – 996 000 eiro – par patvēruma meklētāju uzņemšanu no bēgļu nometnēm Grieķijā, Itālijā un Turcijā. Par katru cilvēku, kurš tiek pārvietots no nometnēm Grieķijā un Itālijā, Brisele maksā 6000 eiro, bet no Turcijas – 10 000. Līdz šim Latvijā ieradušies 69 no 531 patvēruma meklētāja, kurus paredzēts uzņemt.

Pēc KNAB Operatīvo izstrāžu daļas vadītāja Jura Juraša intervijas žurnālam Ir ierosināts kriminālprocess par valsts noslēpuma izpaušanu. Intervijā Jurašs atklāja, ka pērn oktobrī viņam piedāvāts miljonu eiro liels kukulis Latvijas Dzelzceļa lietā. Jurašs uzskata – tiesībsargājošās iestādes meklē ieganstus vērsties pret viņu, lai attaisnotu savu ilgstošo bezdarbību.

Valdība vienojusies nākamgad par 10 eiro palielināt minimālo algu Latvijā – tā būs 380 eiro mēnesī. Zemāka minimālā alga nekā Latvijā ir tikai trijās ES dalībvalstīs – Bulgārijā, Čehijā un Ungārijā. Lietuvā un Igaunijā tā ir attiecīgi 380 un 430 eiro.

Augstākā tiesa atcēlusi Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneses Jolantas Zaškinas lēmumu, ar kuru bija atcelts Maksātnespējas administrācijas lēmums par Māra Sprūda personisku ieinteresētību uzņēmuma Peltes īpašumi maksātnespējas procesā. Maksātnespējas lieta saistīta ar daudzus miljonus vērtu zemi Ķīšezera krastā. Šis ir jau otrais tiesneses Zaškinas lēmums Sprūda vadītajā maksātnespējas procesā, ko Augstākā tiesa atceļ pēc Ģenerālprokuratūras protesta.

Latvijas arheologi satraukti, ka kavējas kultūras vērtību apzināšana vietās, kur plānota Rail Baltica dzelzceļa būve. Ja arheoloģiskā teritorijas apzināšana tiks atstāta tikai uz būvniecības laiku, pastāv risks zaudēt vēsturisko mantojumu un aizkavēt būvniecību, brīdina pētnieki. Rail Baltica trase Latvijā stiepsies 263 kilometrus.

Valsts prezidents un viņa kanceleja pārcēlušies no pagaidu rezidences Melngalvju namā uz Rīgas pili. Remonts pilī gan vēl turpinās, taču ir cerība to pabeigt līdz valsts simtgadei.

Jaunajā mācību gadā, kad stāsies spēkā pedagogu darba samaksas reforma, vairākas pašvaldības grasās pirmsskolas pedagogiem samazināt slodzi, lai nevajadzētu maksāt solītos 680 eiro, liecina arodbiedrības apkopotā informācija. Plānus samazināt slodzi apstiprinājušas Daugavpils, Saldus, Tukuma, Brocēnu novada, kā arī Jēkabpils un Rīgas pašvaldības.

Režisores Lailas Pakalniņas filma Ausma iekļauta šāgada 50 labāko filmu sarakstā, kas pretendē uz Eiropas Kinoakadēmijas balvām. Šī ir pirmā reize, kad Latvijas pilnmetrāžas spēlfilma nonākusi tik prestižas balvas pretendentu sarakstā. Balvas pasniegs decembrī Vroclavā.

Kūtri atkritumu šķirošanā

Latvijā iedzīvotāji pievērš mazāku vērību atkritumu šķirošanai nekā Igaunijā un Lietuvā, liecina SIA Tetra Pak un Latvijas fakti pētījums. Tajā pašā laikā, salīdzinot ar 2012. gadu, Latvijā par 10% palielinājies iedzīvotāju skaits, kas atkritumus met tiem paredzētos konteineros.

Atkritumus nešķiro

Nedēļas citāts