Politisko apvienību (AŠ)2 Vaira Vīķe-Freiberga raksturoja ar frāzi 0+0=0. Tomēr šādu epitetu var attiecināt tikai uz abu AŠ partijām, kas nīkuļo zem 5% barjeras. Aprakstot Andra Šķēles un Aināra Šlesera biznesu, sešām nullēm priekšā jāliek trekni cipari. Bagātība un politiskā vara nodrošina viņu lielo ietekmi. Šis stāsts ir par abu uzņēmējdarbību, par to, kas viņiem pieder un kādas intereses jaušamas aiz viņu politiskās darbības
Pēc aiziešanas no aktīvās politikas Andris Šķēle ir izveidojis plašu un sazarotu biznesa impēriju. Viņam vai viņa ģimenei pieder lieli nekustamie īpašumi, Valmieras piens un Rūjienas saldējums, viņiem ir kapitāla daļas Rīgas pasažieru terminālī un Liepājas autobusu parkā, kopumā ap 20 uzņēmumu. Tomēr cik varena ir impērija, tik vareni ir tās parādi – pēc publiski pieejamās informācijas, ar Šķēles vārdu saistītie uzņēmumi un to īpašumi ir ieķīlāti par aptuveni 70 miljoniem latu.
Tas automātiski nenozīmē, ka parādsaistības ir tieši tikpat lielas, jo bankas nereti ņem vērtīgāku ķīlu nekā ir kredīta apjoms. Tomēr parādi velkas līdzi no iepriekšējiem gadiem, kad tirgus un biznesa apgriezieni bija gluži citi, un tas liek uzdot jautājumu, vai uzņēmējs, kuram piedēvē fantastisku biznesa ķērienu, treknajos gados nav pārrēķinājies un uzņēmies saistības, ar kurām vairs nevar tikt galā.
«Lielākā daļa uzņēmumu vai īpašumu ir iegādāti kā paaugstināta riska aktīvi,» tāda ir paša Šķēles atbilde. «Šādu aktīvu iegāde balstās uz biznesa plāniem, kuri ar bankām ir saskaņoti, un paredz kredītu atmaksu pēc noteikta grafika.» Uz mūsu jautājumiem Tautas partijas vadītājs izvēlējās atbildēt rakstiski.
IMPĒRIJAS RAKSTUROJUMS
Pretstatā Šķēles intelektuālā uzņēmēja tēlam, viņa kontrolēto uzņēmumu vidū neatradīsit inovatīvus projektus, kuru pamatā ir spoža biznesa ideja. Drīzāk vienojošas ir citas iezīmes. Pirmkārt, viņš izvēlas vienkāršu, zināmu biznesu, pēc kura vienmēr būs pieprasījums – minēsim kaut vai pārtikas ražošanu vai atkritumu izvešanu.
Otrkārt, šim biznesam pamatus lējuši publiskās varas nesēji. Tāds bija Šķēles biznesa sākums 90.gados, kad viņa – kādreizējās Lauksaimniecības ministrijas amatpersonas – īpašumā ar laika nobīdi nonāca vairāki ministrijai pakļauti pārtikas uzņēmumi jeb bijusī Ave Lat grupa. (Tās pārdošana Šķēlem atnesa slaveno 29 miljonu ASV dolāru vekseli.)
Tas pats rokraksts saglabājies arī turpmākajos gados, kad Šķēle kā valdības loceklis izsniedza licences vēja enerģijas ražošanai uzņēmumam, kas pēc tam kļuva par viņa īpašumu, vai vēlāk, kad pēc noiešanas no politikas skatuves tika lobēti viņa ģimenes uzņēmumam izdevīgi atkritumu apsaimniekošanas noteikumi Rīgā. Biznesa un publiskās varas sasaiste pagātnē radījusi spekulācijas, ka arī tagad Šķēle politikā atgriežas, lai kārtotu sava biznesa problēmas, kas parādu kontekstā iegūst jaunu aktualitāti.
«Šādu uzskatu kultivēšana Latvijā, ņemot vērā uzņēmējdarbības ierobežoto mērogu, biznesa elites nelielo skaitlisko apjomu un mediju paradumu stereotipus un mītus uzdot par analītiskā veidā iegūtām ziņām, ir kļuvusi gandrīz par normu,» Šķēle politiskās varas izmantošanu privātās interesēs noliedz. «Dabiski, ka mana politiskā pieredze, zināšanas un kontakti man ir netieši palīdzējuši realizēt ļoti grūtus saimnieciskus lēmumus, palīdzot daudziem uzņēmumiem tikt ārā no faktiskām bankrota situācijām.»
ŠĶĒLE – KONSULTANTS
Formāli Šķēlem pašam ir daļas trijos uzņēmumos (skat. 1.grafiku). Publiskajā telpā viņš sevi pozicionē caur konsultāciju firmu Uzņēmumu vadība un konsultācijas, kas viņam pieder kopā ar meitām Aneti Šķēli-Pētersoni un Madaru Dobrāju. Šķēle ir stāstījis, ka viņš sniedz padomus tikai 30-40 miljonus latu vērtiem projektiem, tomēr konsultāciju uzņēmuma biznesa apmēri nav lieli. Pēdējais publiski pieejamais gada pārskats ir par 2008.gadu, kad Uzņēmumu vadība un konsultācijas apgrozījums bija 806 tūkstoši latu.
Vēl viens uzņēmums, kurā Šķēle jau gadiem ilgi ir līdzīpašnieks, ir žurnāls Dārzs un drava. Tajā viņam pašlaik pieder 2% kapitāla.
Šķēle pelnījis arī no trekno gadu zelta āderes – nekustamajiem īpašumiem. Šajā nozarē darbojas trešais uzņēmums, kas pieder viņam pašam – TA sabiedrība. Šī biznesa vērtība jau ir krietni lielāka. TA sabiedrībai pieder TA projekts – uzņēmums, kas pērn tiesu izpildītāja izsolē izpirka parādu nomocītā bijušā Šķēles domubiedra advokāta Jāņa Lozes nekustamos īpašumus Rīgas centrā – vērienīgo Tango projektu, kurā iecerēts izbūvēt jaunu kvartālu starp Tērbatas, Dzirnavu un Blaumaņa ielu.
INPO TĪKLS
Visi pārējie ar Šķēles vārdu saistītie, Latvijā reģistrētie uzņēmumi pieder viņa ģimenei (skat. 2.grafiku). Shēmas augšgalā ir Sabiedrība privātajiem ieguldījumiem, kas pieder meitām, dzīvesbiedrei Kristiānai Lībanei-Šķēlei un gandrīz visu viņa uzņēmumu amatpersonai Edgaram Šķenderim. Pērn Šķendera daļa sarukusi uz pusi par labu cita uzticama Šķēles darbinieka Harija Krongorna ģimenei – par 10% kapitāla īpašnieci kļuvusi Iveta Smilga-Krongorne.
Jautāts, kāpēc lielākie ieguldījumi ir veikti caur ģimenes uzņēmumu, Šķēle atbild, ka viņa politiskās darbības dēļ nevar liegt radiniekiem ieguldīt uzņēmējdarbībā. «Ja Jūs jautātu man – kāpēc es atbalstu savu tuvinieku iesaistīšanos Jūsu minētajā uzņēmumā, es atbildētu vienkārši – tāpēc, ka esmu trīs bērnu tēvs un man rūp viņu nākotne,» savās atbildēs raksta Andris Šķēle.
Piramīdas viducī ir tās vērtīgākais uzņēmums Privāto aktīvu pārvalde ar 17,6 miljonu latu kapitālu un tā dibinātas 17 firmas ar nosaukumu INPO (atšifrējumā Investīciju Portfelis), kuras atšķir tikai kārtas numurs. INPO uzņēmumiem tad arī pieder reālais bizness.
Iemesli tik sazarotas shēmas veidošanai var būt vairāki. Nodalot katru biznesa veidu atsevišķā uzņēmumā, ir vieglāk tos pārvaldīt, iegūt skaidru finanšu informāciju, plānot nodokļus, norobežot juridisko un finanšu atbildību. Piemēram, vienas SIA bankrota gadījumā nav jāriskē ar īpašnieka pārējiem aktīviem. No Privāto aktīvu pārvaldes 2008.gada pārskata izriet, ka tās ieguldījumi citos uzņēmumos noformēti kā aizdevumi (kopumā par 32 miljoniem latu). Finansisti skaidro, ka tā jēga varētu būt pasargāt «mātes» ieguldījumu meitas uzņēmuma bankrota gadījumā – atšķirībā no īpašnieka, kreditoram ir pirmās rokas tiesības naudas atgūšanā.
NEKUSTAMĀ ĪPAŠUMA BIZNESS
Bez jau minētā Tango projekta Šķēles ģimenes rokās pērn nokļuva vēl viens liels īpašums, kas vismaz formāli agrāk piederēja advokātam Lozem – 23 hektārus lielā bijušā zvejnieku kolhoza Jūraslīcis teritorija Jūrmalā. Jūraslīča privatizācijas veids savulaik tika apšaubīts presē. Vispirms to iznomāja trīs firmām, kas piederēja varai pietuvinātām personām, un pēc tam kā mazvērtīgu rūpniecisko teritoriju privatizēja par 2,5 miljoniem latu – trīsreiz zemāku cenu, nekā tobrīd tā bija tirgū. Privatizācijas laikā visas trīs firmas jau piederēja Jānim Lozem, bet pērn tās pievienoja tikko dibinātam uzņēmumam Baltā kāpa. Puse šī uzņēmuma kapitāla pieder INPO 11, otra puse – Skonto būves īpašniekam Guntim Rāvim.
Nekustamā īpašuma biznesā darbojas vēl viens Šķēles ģimenes uzņēmums – Beverīnas īpašumi, kas pārvalda lielus zemes īpašumus visā Latvijā.
ZAĻĀ ENERĢIJA
Viens no INPO atzariem iestiepjas zaļās enerģijas ražošanā. Šī ir saistoša biznesa niša, jo kopējais garantētais atbalsts zaļās enerģijas pirkšanai valstī tiek lēsts ap 100 miljoniem latu gadā.
Firma Rets investīcijas saimnieko Latvijas lielākajā vēja parkā pie Grobiņas. Taču arī zaļajam biznesam ir neglīta aizmugure. Zaļo enerģiju Latvijā iepērk par paaugstinātiem tarifiem, bet to var pārdot tikai uzņēmumi, kas saņēmuši kvotas. Paaugstinātie tarifi nozīmē, ka enerģijas uzpircējs Latvenergo šīs izmaksas ierēķina cenā, ko vēlāk maksā jebkurš patērētājs.
Pirmkārt, Rets investīcijas vēja biznesā darbojas, pamatojoties uz licencēm, kuras savulaik, pildot ekonomikas ministra pienākumus, izsniedza pats Andris Šķēle. Tolaik šie uzņēmumi piederēja citām personām, taču biznesa vidē viņi tika saistīti ar Šķēles interesēm. Otrkārt, 2008.gada beigās notika mēģinājums vēl paaugstināt dubulto tarifu, par kuru tiek iepirkta zaļā enerģija. Tas izgāzās, tomēr arī pēc tarifu samazināšanas zaļās enerģijas ražotāji Latvijā saņem vairāk nekā kaimiņvalstīs un augstāku cenu nekā vidēji ES. Rets investīcijas tīrā peļņa 2008.gadā bija 1,15 miljoni latu, tas pēdējos gados bijis pelnošākais ģimenes uzņēmums.
ATKRITUMU BIZNESS
Divi INPO atzari atduras atkritumu apsaimniekošanas biznesā. Caur firmu Bioinvest Šķēles ģimenei pieder 49% atkritumu savākšanas uzņēmumā Veolia vides serviss (agrāk pazīstams kā Nelsens), kuru Šķēle uzskata par šobrīd veiksmīgāko Privāto aktīvu pārvaldes ieguldījumu. Savukārt caur Tehnoinvest ģimenei pieder 35% firmā Ekodoktrīna, kas ir izveidojusi pilnsabiedrību kopā ar Getliņu izgāztuves apsaimniekotāju, Rīgas pilsētai piederošo Getliņi EKO.
Arī par šīm firmām presē izskanējušas aizdomas, ka tās lobētas pašvaldības institūcijās. Pirmkārt, iepriekšējā sasaukuma Rīgas dome uzstāja uz jaunas atkritumu apsaimniekošanas koncepcijas izstrādi, kurā atkritumu savākšana Rīgas teritorijā tiktu sadalīta ar administratīvām metodēm – katrā rajonā saimniekotu viena firma, neļaujot iedzīvotājiem vai uzņēmumiem izvēlēties izdevīgāko piedāvājumu. Otrkārt, atkritumu savācējiem tiktu maksāts par izgāztuvē nogādāto atkritumu daudzumu. Kritiķi uzskatīja, ka tādā veidā netiktu veicināta atkritumu šķirošana un ka šīs koncepcijas pamatā ir Ekodoktrīnas vēlme Getliņos ražot biogāzi.
CITI UN KEMPMAYER MĪKLA
No pārtikas pārstrādes uzņēmumiem Šķēles interešu lokā vairs ir tikai divi uzņēmumi – Valmieras piens un tam pilnībā piederošais Rūjienas saldējums. Savukārt vienīgais, kas atlicis no Ave Lat grupas, ir apsardzes uzņēmums Ave Lat Sargs, kurš, piemēram, TP ministra Ata Slaktera laikā tika pie Finanšu ministrijas sargāšanas.
Trīs Šķēles ģimenei daļēji piederošie uzņēmumi strādā ostā. Vērtīgākais ieguvums ir caur Igaunijā reģistrēto Osauhing Abergren nopirktie 45% kapitāla Rīgas pasažieru terminālī – uzņēmumā, kurš mēra Gundara Bojāra laikā bez konkursa ieguva tiesības apsaimniekot Rīgas pasažieru ostu. Savukārt vēl divi uzņēmumi – Rīgas jahtu centrs Andrejosta un jahtu serviss Andrejosta – sniedz pakalpojumus peldlīdzekļiem.
Jaunākais Privāto aktīvu pārvaldes ieguldījums ir Kurzemes lielākajā autobusu pārvadātājā. Pērn caur firmu LAP1R nopirkti 49,9% Liepājas autobusu parka akciju.
Taču lielākā intriga joprojām saistīta ar Londonas pastkastītes firmu Kempmayer un savulaik paputējušo digitālās televīzijas projektu, kura dalībnieki kuplā skaitā patlaban sēž tiesā uz apsūdzēto sola. Atgādināsim, ka digitālo TV Latvijā bija plānots ieviest, izmantojot dividendes no valstij piederošajām mobilo sakaru operatora LMT daļām. Izmeklētājiem ir aizdomas, ka projekta vērtība tika krietni uzpūsta, un patiesie labuma guvēji būtu vietējās biznesa un politikas figūras, kuras paslēpušās aiz Kempmayer. Šķēles kādreizējais runasvīrs Jurģis Liepnieks publiski ir paziņojis, ka projekts piederēja Šķēlem un LNT televīzijas vadītājam Andrejam Ēķim. Atšķirībā no pēdējā, Šķēlem apsūdzība nav uzrādīta, jo tādus pierādījumus prokuratūra nav savākusi. Arī pats Tautas partijas dibinātājs to noliedz.
LIELĀS KOMERCĶĪLAS
Šķēlem un viņa ģimenei pilnībā vai daļēji piederošo uzņēmumu aktīvu vērtība, rēķinot pēc pēdējo divu gadu bilances, ir ap 60 miljoniem latu. Nedaudz vairāk kā puse uzņēmumu strādājusi ar peļņu, pārējiem – zaudējumi.
Ja kredītsaistības būtu samērojamas ar ķīlas vērtību – 70 miljoniem latu, tad gadā šiem uzņēmumiem bankām būtu jāsamaksā vidēji 9 miljoni latu (piemērojot vidējās tirgus likmes un pieņemot, ka kredītu termiņš ir 10 gadi). Vairāki apstākļi liek domāt, ka šajā tirgus situācijā tas nav viegls uzdevums.
Divi lieli kredīti pavada abus vērienīgos nekustamos īpašumus – Tango projektu un Balto kāpu. Pirmajam reģistrēta 19 miljonu latu komercķīla Nordea bankā, otrā īpašumi ieķīlāti Swedbank un Aizkraukles bankā pret 15 miljonu latu kredītiem. Nekustamo īpašumu tirgus jau ilgāku laiku ir pamiris, cenas kritušās. Tango projektā būvniecība nenotiek, bet Jūrmalā tuvējo māju iedzīvotāji teic, ka rosība ir sākusies. Par Tango projektu Šķēle saka: «Sarežģītības ziņā šis ieguldījums ir liels izaicinājums.» Uzņēmums šobrīd algojot profesionāļus, kuri izvērtē perspektīvu, esot arī sāktas sarunas ar iespējamajiem investoriem. «Visas saistības ar banku tiek pildītas precīzi,» apgalvo Šķēle. Viņš norāda, ka arī Baltā kāpa ar parādu nastu tiek galā. Šobrīd uzņēmums esot izstrādājis ambiciozu attīstības konceptu.
Vislielāko – 24,6 miljonu latu – komercķīlu ir devis uzņēmums Rets investīcijas, kurš Parex bankā ieķīlājis visus tam piederošos vēja parkus. Komercķīla ir krietni lielāka nekā 2008.gada pārskatā norādītā uzņēmuma aktīvu vērtība. Šķēle stāsta, ka šo ķīlu pirms astoņiem gadiem reģistrējuši toreizējie uzņēmuma īpašnieki, un nenomaksāta palikusi neliela daļa parāda. «Tomēr es ieteiktu uzņēmuma vadībai slēgt šo kredītu Parex bankā, jo valdības pārvaldībā esošā banka ir milzīgs riska avots visiem klientiem, kuriem ir nopietni naudas atlikumi šajā kredītiestādē,» tā Šķēle atbild uz jautājumu, vai šis kredīts būtu liekams Parex labajā vai arī sliktajā daļā.
Lieli parādi saistīti arī ar Valmieras pienu. Tā īpašnieks INPO 7 un Privāto aktīvu pārvalde ir reģistrējuši divas komercķīlas 8,5 miljonu latu vērtībā. 2,3 miljonu latu komercķīla ir arī pašam Valmieras pienam.
Pat ja parādu nasta plecus nespiež, vienalga aktuāls ir jautājums, kā politiķis Šķēle spēs norobežoties no uzņēmēja Šķēles interesēm. TP līderis norāda, ka, kļūstot par valsts amatpersonu, ir gatavs ievērot Latvijas likumos noteiktos ierobežojumus un divus principus: nepiedalīties uzņēmumu pārvaldē un publiski deklarēt savas saimnieciskās intereses, kas sabiedrībai ļautu vērtēt un uzraudzīt viņa lēmumus. Tā kā pašlaik Šķēle formāli ieņem amatus tikai divos uzņēmumos – TA sabiedrībā un Valmieras pienā – ievēlēšanas gadījumā lielas pārmaiņas impērijā nav gaidāmas.
ŠLESERA PĀRTICĪBAS PAMATI
LPP/LC priekšsēdētāja Aināra Šlese-ra stāsts ir citāds. Viņam politika sava biznesa glābšanai nav nepieciešama – viņam nav kredītu, īpašumi nav ieķīlāti. Oficiāli nav arī vērā ņemamu uzņēmumu. Rīgas vicemēram vismaz tikpat svarīga kā nauda ir pati vara, jo, lai cik spožs «amerikāņu sapņa» iemiesojums viņš būtu, kārotā politiskā virsotne – premjera amats – rokā nedodas.
Šlesers pārticības pamatus lika pirms ienākšanas politikā un to vairoja pirmajos politiskās darbības gados. Viņa bizness nekad nav bijusi ražošana vai daudzu darbavietu radīšana, kas ir vadmotīvs politiskajos solījumos. Aināru Šleseru varētu saukt par enerģisku, ļoti labi informētu nekustamo īpašumu jomas darboni, kurš izmantojis zināšanas un sakarus, lai vairotu īpašumu vērtību pirms pārdošanas. Viņa atbildes uz jautājumiem līdz šī raksta nodošanai nesaņēmām.
APDĀVINA SIEVU
Atšķirībā no daudziem Latvijas miljonāriem, Šlesers var likt roku uz sirds un teikt, ka savu pirmo miljonu nav nopelnījis ar izkārtotiem privatizācijas darījumiem (tas gan nenozīmē, ka tādos nav iesaistījies vēlāk, piemērs – viesnīcas Rīdzene privatizācija).
Šlesera pirmais miljons, kā pats stāstījis intervijās, nācis, pateicoties Latvijas-Norvēģijas informācijas un tirdzniecības centra vadītāja amatā izveidotajiem sakariem ar Norvēģijas lieltirgotāju Frenku Varneru un viņa investīcijām Latvijā 90.gadu vidū. Tie ļāva atvērt Dressman un Rimi veikalus, attīstīt tirdzniecības centrus.
Nelabvēļiem šī Šlesera biznesa stāsta daļa šķiet pārāk rožaina. Viņa darījumi ar bijušo VDK virsnieku Gunti Indriksonu devuši pamatu gadiem ilgi baumot par čekas naudu Šlesera starta kapitālā. Šīm runām neviens nav atradis pierādījumus.
Ja ielūkosieties Aināra Šlesera pērnā gada ienākumu deklarācijā, jūsu priekšā būs vienkārši pārticis politiķis, kurš acīmredzami rūpējas par savu skaisto sievu un trīs dēlu māti, deputāti Inesi Šleseri.
Viņš pērk un dāvina viņai īpašumus. 2005.gadā uzdāvināja sievai divus dzīvokļus prestižā Rīgas rajonā. Pērn par abu kopīpašumu kļuvuši arī Aināram Šleseram piederošie četri zemes gabali Jūrmalā 1,056 miljonu latu vērtībā. Pagājušajā gadā Šlesers sievai uzdāvināja arī pusi kapitāldaļu miljona latu vērtībā vērtīgākajā no saviem trim uzņēmumiem Avadel un vēl 250 tūkstošus latu, kas noguldīti bankā.
PĀRBAUDES BEZ REZULTĀTIEM
Politiķa Šlesera darījumiem iespējams izsekot no 2000.gada, kad Valsts ieņēmumu dienests (VID) saņēma pirmo jaunā Saeimas deputāta ienākumu deklarāciju.
Nevar teikt, ka tā sniegtu pilnīgu priekšstatu par to, kā Šlesers pelnījis savos aktīvā biznesa gados. Tajā bija deklarēti jau pieminētie divi dzīvokļi Rīgā un zeme Jūrmalā, gandrīz jauns Mercedes un daļa motorkuģa. Šlesers bija no tiem, kas lielas naudas summas glabāja «zeķē» – deklarācijā bija norādīti 179,8 tūkstoši latu skaidrā naudā un nepilni 10 tūkstoši bankā (visas valūtas pārrēķinātas latos pēc Latvijas Bankas kursa 02.05.2010). Viņam bija arī 606 tūkstošu dolāru lielas parādsaistības. Bez tam – daļas piecos uzņēmumos: a/s Tritan Group un SIA Saliena, Jūras bērzi, Varner&Partners un Trīs kopā.
Lursoft dati rāda, ka viņa bizness rotējis starp radniecīgiem uzņēmumiem, kuros pārsvarā parādās vieni un tie paši vārdi – pats Šlesers, Viesturs Koziols un norvēģis Turmuds Stene Juhansens.
Šlesera darījumos iesaistītas ārzonu firmas un deklarācijās parādās lielas skaidras naudas summas, taču izmeklētāju veiktās pārbaudes ir klusi izbeigtas bez rezultātiem.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) savulaik sāka izmeklēšanu par Šlesera 2003.gada ienākumu deklarāciju, kurā konstatēja «neatbilstības un nepatiesības». VID finanšu policija kriminālprocesu izbeidza, prokuratūra tās lēmumu atcēla, VID izbeidza procesu vēlreiz, bet tagad vairākas dienas nespēja mums atbildēt par pārbaudes objektu un secinājumiem.
Šleseram mēdz arī aizmirsties deklarēt pa kādam darījumam. Jaunākais ir pulkstenis Breguet, kuru uz Rīgas vicemēra rokas TV pārraides laikā pamanīja žurnālists Lato Lapsa un novērtēja kā vismaz 30 000 latu vērtu. Šlesers to nebija uzrādījis ienākumu deklarācijās, kur jāapraksta katrs par 20 minimālajām mēnešalgām (Ls 3600) vērtīgāks darījums. Par nepatiesu ziņu norādīšanu amatpersonas deklarācijā VID šogad sāka kriminālprocesu.
ĀRZONU DRAUGS
Gadu pēc tam, kad viņš iesniedza savu pirmo amatpersonas deklarāciju, Šlesers kļuva par Saeimas deputātu ar vislielākajiem ienākumiem. Tos nodrošināja divas firmas – Dānijā reģistrētā ICA Danmark un Lihtenšteinā reģistrētā Buna Investment Establishment.
ICA Danmark divu gadu laikā nopirka uzņēmumu daļas divos ar Aināru Šleseru un viņa biznesa partneri Viesturu Koziolu saistītos uzņēmumos, no kuriem viens bija saistīts ar Zaķusalas apbūves plāniem. Jaunais politiķis par daļām uzņēmumos, ko nebija uzrādījis ienākumu deklarācijā gadu pirms pārdošanas, nopelnīja 2,4 miljonus dolāru.
Buna Investment Establish-ment ir vēl interesantāks stāsts, jo Lihten-štei-nas firmai citu darījumu uzņēmumu iegādē Latvijā nav bijis, liecina Uzņēmumu reģistra dati.
2001.gadā Buna Investment no Šlesera par 926 tūkstošiem ASV dolāru nopirka daļu Norvēģijā reģistrētās akciju sabiedrības Tritan Group akciju, lai gan firmas apgrozījums gadu iepriekš bija tikai 60 000 latu un tā strādāja ar zaudējumiem. Diena vēstīja, ka Fredrikstādē, kur uzņēmums reģistrēts, vietējiem par tik vērtīgu firmu nekas nebija zināms. Arī iepriekšējo gadu atskaišu rādītāji nebija tādi, kas liecinātu par akciju cenai atbilstošu vērienu (Ainārs Šlesers skaidroja, ka tā ir investīciju firma naudas piesaistei nekustamo īpašumu projektiem Latvijā, Skandināvijā un Ukrainā, un finanšu rādītāji nav vienīgais uzņēmuma vērtības kritērijs).
DĀRGAIS AKMENS
Tagadējo Swedbank biroja ēku Saules akmens Daugavas krastā savā ziņā var uzskatīt par Šlesera biznesa metožu simbolu. Tas ir arī viens no lielākajiem viņa darījumiem, kas nesis ienākumus pēc ienākšanas politikā.
Vispirms Šlesera un Koziola firma uzvarēja konkursā par zemes gabala apbūvi, lai gan viņu piedāvājums Rīgas pilsētai nebija pats izdevīgākais. Kopā ar būvfirmu Merks abi uzņēmēji nodibināja SIA Ķīpsalas saules akmens, kas dažādās atbildīgās organizācijās izkārtoja iespēju būvēt augstāko biroju nama projektu Rīgā. Saskaņošanas process bija šaubīgs, bija aizdomas par dokumentu viltošanu. Pēc būvniecībai nepieciešamo atļauju saņemšanas Merks atpirka no Koziola un Šlesera kopējā uzņēmuma daļas. Par tām Merks norēķinājās vairāku gadu garumā.
Toreizējais Jaunā laika līderis Einars Repše šo darījumu vērtēja kā iespējami koruptīvu: «Ir pazīmes, kas apliecina, ka šeit ir zēlusi politiskās ietekmes pārvēršana naudā jeb politiskā korupcija.» (Šlesers to noliedzis un norādījis, ka, būdams amatpersona, nav pieņēmis nevienu lēmumu par Saules akmeni.)
Šlesera ienākumu deklarācijas liecina, ka Merks viņam par daļām samaksājis kopumā 1,4 miljonus eiro. Piecus gadus vēlāk šo būvuzņēmumu izslēdza no Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecības pretendentu loka, jo tā partneri Merko Ehitus vainoja valsts ierēdņu kukuļošanā. Igaunijas prokuratūra vēstīja, ka Merko Ehitus un ar to saistītie uzņēmumi ar nolūku iepirka lielus zemes gabalus aizsargājamās teritorijās, lai vēlāk atbilstoši likumā noteiktajam kompensāciju mehānismam iemainītu tos pret valsts zemi citviet. Pēc darījumiem atklājās, ka valsts par saņemtajām pļavām un mežiem dabas liegumos atdevusi nesalīdzināmi vērtīgākas dzīvojamajai un komercapbūvei paredzētas teritorijas Tallinā un citur. Uzņēmums apsūdzības noliedza.
LABS DEGUNS
Arī citi Aināra Šlesera darījumi liecina par labu ožu, piemēram, Šleseram daļēji piederošā MC Pleskodāle 2003.gadā izdevīgi noslēdza nomas līgumu ar Rīgas domi par 20 tūkstošu kvadrātmetru liela zemes gabala iznomāšanu Kalnciema ielā tirdzniecības un atpūtas centra būvei. Vēlāk uzņēmums tika veiksmīgi pārdots Maxima Latvija par 833 tūkstošiem eiro.
Taču vislielākos ienākumus politiķis ir guvis no sava biznesa partnera Viestura Koziola, kurš laika posmā no 2002.gada līdz 2005.gadam par uzņēmumu daļām un aizņēmumiem samaksājis Aināram Šleseram septiņus miljonus dolāru, vairāk nekā pusmiljonu eiro un 20 000 latu.
Kopš Šlesera ienākšanas politikā arī viņa biznesa partneriem nav veicies slikti – 2001.gadā Rīgas brīvosta uz pusēm ar Šlesera labvēli norvēģi Frenku Varneru nodibināja kopuzņēmumu Jaunrīgas attīstības uzņēmums (JAU), kam iznomāja ekskluzīvu teritoriju Andrejsalā. JAU pāris gados pārņēma no brīvostas visu uzņēmumu un un pamazām kļuva redzams, ka tajā darbojas cilvēki, kas iepriekš strādājuši gan ar Šleseru, gan ar Šķēli.
ZEĶI NOMAINA BANKA
Jebkura amatpersona, kurai ir ievērojami skaidras naudas uzkrājumi, pievērš naudas atmazgāšanas izmeklētāju uzmanību, jo šādu naudas glabāšanu uzskata par vienu no veidiem kukuļu legalizācijai.
Nav šaubu, ka starp Šleseram daļēji piederējušiem uzņēmumiem bija tādi, ar kuru pārdošanu varēja nopelnīt ar piecām, ja ne sešām nullēm rakstāmas summas, piemēram, pie Jūrmalas šosejas uzbūvētais Salienas ciemats.
Saeimas deputātu vidū Šlesers daudzus gadus bija viens no tiem, kuram lielas naudas sumas glabājās «zeķē». Lielāko apjomu – 244,4 tūkstošus skaidrā naudā – Šlesers uzrādīja 2003.gadā, un kopš tā laika ir finansiāli «civilizējies». Pērn viņš 127 tūkstošus latu turējis bankā, bet skaidrā glabāja tikai nepilnus 18 tūkstošus.
PATĪK DZĪVE KĀPĀS
Andri Šķēli un Aināru Šleseru vieno arī vēlme dzīvot lielos īpašumos pēc iespējas tuvu jūrai. Šķēle savu nomā no firmas, kurā saredzamas saites ar viņa biznesos figurējušu personu. Šlesers savu iznomājis pašam piederošai firmai.
Šķēle privātmāju Mākoņi nomā no SIA Jūras priedes. Tās oficiālais īpašnieks ir Džersijā reģistrētā firma Park Ville Holdings Limited, bet vienīgā amatpersona – ar Šķēles biznesa projektiem saistītais Ģirts Jēkabsons, kurš kā liecinieks pratināts digitālās televīzijas krimināllietā. Jūras priedes reģistrētas Rīgā, Dzirnavu ielā 68, kur reģistrēti arī citi Šķēles ģimenes uzņēmumi.
Šleseru īpašums jūras krastā Pumpuros iznomāts paša ģimenei piederošajam uzņēmumam Avadel, kas arī būvē jauno ģimenes māju kompleksu ar tenisa kortiem, vienu lielu ēku un trim mazākām
Finanšu speciālisti minējuši, ka tā ir klasiska «nodokļu optimizācija» jeb likumīga nemaksāšana – īpašumu būvniecība nevis par saviem, bet uzņēmumu līdzekļiem ļauj ietaupīt sociālo un ienākuma nodokli, un arī uzņēmuma peļņas nodokli, jo peļņas vienkārši nav.
Abu politiķu māju arhitekts ir Andis Sīlis.
Šlesera privātīpašuma lietas šogad saviļņoja sabiedrisko domu, kad valdība deva atļauju viņa būvniecības dēļ nocirst 76 kokus. 43 no tiem ir kļavas, ko arhitekts Sīlis aprakstījis kā nezāles kāpu joslā, un 28 priedes. Šlesers gan paziņoja, ka nevēlas dzīvot izcirtumā un speciāli izrādīja žurnālistiem savu īpašumu – nolaisto un pussabrukušo bijušā kempinga teritoriju. Viņš solījās vietā iestādīt vēl vairāk koku (un izvairījās sacīt, cik precīzi cirtīs). Jaunākajā žurnāla Latvijas Architektūra numurā apskatāms vietas vecais plānojums un jauno būvju apjomi. Ir redzams, ka daudz kokiem būs jākrīt piebraucamo ceļu un sporta laukuma dēļ.
Kad Šķēle savulaik panāca vēsturisko vienošanos ar Aivaru Lembergu par uzņēmējdarbības vides sakārtošanu, tas nāca par labu arī abu privātajam biznesam. Kādu efektu atstās politiskā apvienība (AŠ)2, būs atkarīgs no vēlēšanu rezultātiem. Taču pagātne nerada šaubas, ka tieši «uzņēmējdarbības vide» ir Šķēles un Šlesera kopdarbībai svarīgs motīvs.
