Nespēja vienoties par ministriem nozīmē nespēju vienoties par valdības politiku
Jaunais ārlietu ministrs Aivis Ronis pēc neticamā Saeimas balsojuma par viņa apstiprināšanu amatā – 90 «par», viens «atturas» – jokoja, ka «par šādiem skaitļiem greizsirdīgs būtu jebkurš vēl palikušais pasaules diktators».
Vai nu diktators priecātos, vai nu tomēr parūpētos, lai tam vienam atturīgajam tas būtu bijis pēdējais balsojums, taču parlamentārā republikā šāds balsojuma iznākums ir dīvains. Būtu drošāk, ja vismaz PCTVL un Saskaņas centrs būtu balsojuši pret. Taču gan valdības, gan opozīcijas partijas Roni slavēja, pirmām kārtām, par to, ka viņš ir karjeras diplomāts un nav nevienā partijā.
Tas nav pārmetums Ronim, taču, ja par kritēriju atbilstībai politiskam amatam kļūst kandidāta bezpartejiskums, tad, kā teiktu gan partejiski, gan bezpartejiski profesionāļi – mums ir problēma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.