Ja 9.maija nebūtu, krieviem to nāktos izdomāt. Ar katru gadu arvien vairāk šī diena no Uzvaras dienas svinībām pārvēršas manifestācijā, kuras mērķis ir atgādināt – mēs esam, turklāt mēs esam šeit, Latvijā!
Latviskās Latvijas politiskā elite nekad šīm svinībām īpašu uzmanību nav pievērsusi, jo kopš 90.gadu sākuma zināja – vajag tikai pagaidīt, nomainīsies paaudzes, un tad sarkanās neļķes un garmoškas redzēsim vien Okupācijas muzeja stendos. Taču karogi kļūst sarkanāki, dziesmas par uzvaru – skaļākas. Latviešu politiķu un mediju vienaldzību pamazām nomaina vienkārši ziņkāre – a kas tu viņiem notiek?
Svinības pie Uzvaras pieminekļa ir kļuvušas par tik noturīgu tradīciju vēl viena apstākļa dēļ: tās ļoti labi iekļāvās Latvijas politiskās elites, un atļaušos pieņemt – arī daļas latviešu, izpratnē par integrāciju. Proti, lai tik dzīvo savā Purvciemā (Ziepniekkalnā, Zolitūdē utt.), bet mani neaiztiek. Ja svinības notiktu Rīgas centrā, pretreakcija būtu daudz asāka. Neraugoties uz to, ir jautājums – kāda loma dažādiem politiskās spēles dalībniekiem ir tajā zaudējumā, kura rezultātā Daugavas kreisais krasts nu ir atdots cilvēkiem ar Georga lentītēm?
9.MAIJA FENOMENA VEIDOTĀJI
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.