Žurnāla rubrika: Svarīgi

Nē, mēs nekļūdāmies

Posted on jūlijs 21, 2010 by - Analīze

Kādi rietumnieku acīs ir Baltijas uzņēmumu vadītāji?

Mēdz jokot, ka pirmais jautājums, kas latvietim ienāk prātā pie ziloņu būra, skan: ko viņš par mani domā? Vadošā personāla atlases uzņēmums Amrop veicis pētījumu par to, ko Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņēmumu vadītāji ir mācījušies no krīzes un kā vietējos vadītājus vērtē Baltijā strādājošu ārzemju uzņēmumu pārstāvji un akcionāri. Padziļināti intervēti 40 vadītāji, no kuriem 10 bijuši Skandināvijas vai Rietumvalstu pārstāvji.

Pētījuma veicēji nonākuši pie secinājuma – lai cik unikāls justos katrs Baltijas vadītājs, ārzemnieku acīs viņi ir ļoti līdzīgi, ar nelielām mentalitātes atšķirībām. Piemēram, Igaunijas vadītājs būs racionālāks, Latvijas nespēs atzīt savas kļūdas un tajās vienmēr vainos apstākļus vai kādu citu, bet lietuvietis mēnešiem apgalvos, ka viss ir labi, kamēr izrādīsies, ka patiesībā ir bedre. Nesanāca, – tāds būs viņa paskaidrojums. Lietuvieši ir atvērtāki un emocionālāki, bet latvieši, kad izveido lojalitāti, mēdz saglabāt to ilgāk.

Taču galvenais iemesls, kādēļ ārzemju kompānijas Baltijā vismaz sākumā ieceļ savus vadītājus, nav saistīts ar vietējo zināšanu vai profesionalitātes līmeni, bet gan ar uzticēšanos un godīgumu. Situācija gan pamazām uzlabojoties. Turpmākajā pārskatā – galvenās stiprās un vājās puses, ko uzņēmumu vadībā konstatējis pētījums.

Gatavi pārmaiņām

Aktīvi, gatavi izmēģināt ko jaunu un viegli piemērojas pārmaiņām. Intervētie Rietumu vadītāji uzsvēruši, ka Baltijas vadītāji mentāli ir daudz gatavāki pārmaiņām nekā kolēģi nobriedušākās ekonomikās. Interesanta tendence parādījusies, kad uzdots jautājums, vai krīzē jālemj autoritāri, vai iesaistot komandu. Viedokļi krasi atšķīrušies, taču izrādījies, ka gados vecākie vadītāji vairāk uzklausa, kamēr jaunie par labāku uzskata individuālu lēmumu pieņemšanu. Par svarīgāko pārmaiņu laikā atzīta komunikācija ar darbiniekiem – jo informētāki viņi ir, jo saprotošāk uztver pārmaiņas. «No intervijām kļuva skaidrs, ka visiem vadītājiem kādā brīdī nākas blefot, stāstīt to, kam ne īsti tici. Tu stāvi bedrē un nezini, ko ieraudzīsi aiz malas, kad izrāpsies, bet ir jāspēj iedvest saviem darbiniekiem pārliecību, ka būs labi,» saka Amrop partneris Viesturs Lieģis.

Strādā rezultātam

Lieliska orientācija uz noteiktā rezultāta sasniegšanu. «Viņi ir daudz vairāk vērsti uz peļņas sasniegšanu salīdzinājumā ar Somijas uzņēmumu vadītājiem. Ļoti orientēti uz biznesu. Zviedriem un somiem vajadzētu mācīties. Baltijas cilvēki socializējas arī ārpus darba, kas ir noderīgi. Somijā cilvēki var nostrādāt 30 gadus vienā uzņēmumā un nebūt pazīstami,» saka vienas no lielāko Skandināvijas pārtikas ražotņu Baltijas menedžeris.

Atlaiž vieglāk

Vieglāk atlaiž cilvēkus, jo nav spēcīgu arodbiedrību. Secinājums pēc uzņēmēju intervijām – viena no lielākajām kļūdām ir ilgstoši neizlemt par pieredzējuša darbinieka atlaišanu, kas nespēj pieņemt pārmaiņas.

Trūkst tālredzīguma

Trūkst ilgtermiņa plānošanas un «lielās bildes». Vietējie vadītāji šo vājumu mēdzot uztvert kā rietumnieku snobismu, bet fakts paliek fakts: ja ārzemnieki min, ka vajag plānot 10 gadus uz priekšu, Latvijā ilgtermiņš skaitās 2-3 gadi. «No mūsu pieredzes diezgan droši varu teikt, ka 90 procentiem Latvijas uzņēmumu nekad nav bijis budžeta, jo ir atruna – paskaties, kā te viss aug, ko var plānot, ko paredzēt,» saka Lieģis. Pētījumā teikts, ka Igaunijas vadītāji tiek uzskatīti par pieaugušākiem nekā latvieši un lietuvieši.

Nedalās ar informāciju

Nespēja objektīvi novērtēt padarīto un dalīties ar zināšanām uzņēmuma iekšienē. Tā tiek uzskatīta par padomju palieku vai baltiešu individuālisma īpatnību, bet cilvēki turpina slēpt informāciju, neapmainās ar ziņām un ar grūtībām sadarbojas ar citām nodaļām, uzskatot, ka atbild par savu jomu un to zina vislabāk. «Arvien nav skaidrs, ka, piemēram, pārdošanai ir jāsadarbojas ar mārketingu.»

Tehniska personālvadība

Slikta cilvēku vadība. Baltijas vadītāji neuzskata par pašsaprotamu cilvēku «audzināšanu», kuri stāsies viņu vietā. Arī tas esot saistīts ar ilgtermiņa plānošanas trūkumu. «5-10 gadu mērogā ir viegli ieraudzīt, cik tas ir svarīgi, mūsējie ir vairāk orientēti uz to, ka darbs ir jāpadara,» saka vadošā personāla atlasītāji. Latvijā personāla vadības kompetences kopumā esot vājas. Līdzīgi kā 90.gadu vidū izpratne par finanšu direktoru aprobežojās ar grāmatvedisku skatu, tā personāla vadītāji 90 procentos uzņēmumu nodarbojas ar personāla līgumu slēgšanu, algu aprēķiniem, pieņemšanu un atlaišanu, nevis personāla attīstību, kas ir stratēģisks uzņēmuma resurss.

Nestrādā ar akcionāriem

Haotiski ziņojumi un vāja attiecību vadība ar akcionāriem. To pētījuma veicēji skaidro ar tradīciju trūkumu, kā rezultātā uz attiecībām ar akcionāriem skatās kā uz traucēkli – «kādu vērtību tas pievieno, man jādzēš ugunsgrēki». Otrs iemesls ir fakts, ka bieži vien uzņēmumi cilvēkiem, kas visu sasnieguši paši, ir tik tuvi, ka viņi nespēj noticēt: kāds to var darīt labāk. Taču, ja akcionāram nevar radīt sajūtu, ka uzņēmumā darbs tiek kontrolēts un viss notiek, uzņēmums var ciest neveiksmi. Pētījumā intervēts kāds amerikānis, kas vada lielu Krievijas akcionāriem piederošu uzņēmumu. Viņš ar galveno akcionāru ik dienu runājot pusstundu, izstrādājis speciālu procedūru ziņojumu rakstīšanai, lai detalizēti izskaidrotu situāciju. «Rēķināju, ka viņa gada alga ir ap 300-500 tūkstošiem, un viņš akcionāru vadībai velta 25% laika. Taču tas spēj nodrošināt, ka akcionārs ir laimīgs,» saka Lieģis.

Neatzīst kļūdas

Nespēja atzīt kļūdas. «Pagaidām viņos vēl nav ļoti labi attīstījusies spēja reflektēt uz kļūdām un godīgi atzīt, ka kaut kas ir sačakarēts. Varbūt tā ir kultūras īpatnība, jo šeit daudz neslīgst apcerēs par to, ko darījām un ko varēja darīt labāk. Šeit cilvēkiem nav pieņemts kļūdīties, lai gan es ticu – ja cilvēks neizdara kļūdas, viņš patiesībā nedara neko,» saka liela telekomunikāciju uzņēmuma Baltijas vadītājs.

Trešā republika

Posted on jūlijs 21, 2010 by - Komentārs

Urbanovičs atklājis savu radikālo vīziju par jaunu valsts modeli

Lai neviens vēlāk ar uzspēlētu pārsteigumu balsī nesaka: bet mēs taču nevarējām iedomāties, ka 10.Saeimas vēlēšanu rezultāti varētu tik būtiski mainīt Latviju!

14.jūlijā laikrakstā Telegraf publicēta programmatiska intervija ar Saskaņas centra līderi Jāni Urbanoviču. Tajā viņš skaidri iezīmē savu Latvijas nākotnes vīziju, kura paredz fundamentālu valsts pārveidi. Viņa skatījumā līdz šim ir bijušas divas Latvijas Republikas: pirmā pastāvēja no 1918. līdz 1940.gadam, otrā – no 1990. līdz 2008.gadam. Tagad ir pienācis laiks izveidot «Trešo republiku», un Urbanovičs neslēpj, ka «personīgi es šajā jautājumā esmu radikāls». «Ir nepieciešams pārskatīt visu.»

Urbanovičs nepieskaras tādiem sīkumiem kā svinamo dienu skaita palielināšana, taču būtu tikai loģiski, ja «Pirmās republikas» 18.novembrim un «Otrās republikas» 4.maijam tad piepulcētos vēl kāds vienlīdz nozīmīgs «Trešās republikas» datums. (9.maijs?)

Būtiskais Urbanoviča piedāvājumā ir pilsonības nulles varianta un otras valsts valodas ieviešanas tieša saistīšana ar ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, jo glābiņš varot nākt tikai no Austrumiem. Ko tieši Urbanovičs no turienes cer saņemt, viņš gan īsti nesaka. Pieminējis nepieciešamību meklēt veidus, kā nostiprināties šajā tirgū, nākamajā elpas vilcienā viņš apgalvo, ka mums tur nav ko meklēt, jo «mūsu bekons tur nevienam vairs nav vajadzīgs, tranzīts – nav interesants». Latvijas vienīgā priekšrocība esot tas, ka te dzīvo daudz krievu, un, «ja mēs vienosimies ar Latvijas krieviem, tad viņi būs paši spēcīgākie un veiksmīgākie valsts interešu lobisti ārzemēs».

Urbanovičam ir skaidrs šāda darījuma pamats: «Ja mēs vienosimies par kopēju ceļu valsts izvešanai no krīzes, mēs vienosimies arī par nepilsoņa statusa likvidāciju.»

Taču paliek neatbildēts jautājums – kādas tieši valsts intereses Latvijas krievi ārzemēs, tātad, Krievijā, lobēs? Ja reiz nevienam mūsu ražojumi un pakalpojumi tur neinteresē, ko mēs Krievijai varam pārdot?

Valstij, kura nevar pārdot savus ražojumus, ir pašai jāpārdodas. Uz to Urbanovičs netieši arī norāda, pieļaujot valsts uzņēmumu akciju laišanu tirgū un runājot par nepieciešamību pārskatīt attiecības ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu. «Es zinu, kā iegūt lielāku brīvību, nepārtraucot attiecības ar viņiem,» saka Urbanovičs. Vai tas gadījumā nav mājiens uz gatavošanos iet pa Ukrainas jau iemīto taciņu, kura šo «lielāku brīvību» attiecībās ar SVF ieguvusi, saņemot daudzmiljardu naudas injekcijas no Krievijas?

Urbanoviča intervijā teiktais ir lieliska ilustrācija tai politikai, kuru Zviedrijas Aizsardzības pētniecības aģentūra aprak­stījusi savā nesenajā pētījumā par Krievijas ekonomisko ietekmi Baltijas valstīs. Pētījums konstatē, ka Krievijas ieguldījumi un tirdzniecība ar Baltijas valstīm bieži izriet nevis no ekonomiskās loģikas, bet gan no vēlmes uz šīm valstīm izdarīt spiedienu.

Taču Krievijas mērķis ir ne tikai palielināt ietekmi Baltijā. Tā vēlas izmantot augošo ietekmi Austrumeiropā kā placdarmu politiskai un ekonomiskai ekspansijai Rietumeiropā. Kā rakstīts ziņojuma angļu valodas kopsavilkumā, šis ietekmes pieaugums «varētu vājināt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstiskumu un ierobežot to rīcības brīvību». «Krievijas ekonomiskās sviras rada draudus, ka Baltijas valstis varētu tikt izmantotas kā Krievijas ietekmes instrumenti eiroatlantiskajās institūcijās un gala beigās kā buferjosla pret ASV un tai draudzīgajām Rietumeiropas valstīm.»

Te nu redzam, ko nozīmē «Trešā republika» – Krievijas ģeopolitiskais vasalis, kura ekonomiskā izdzīvošana ir atkarīga no saimnieka labvēlības. Urbanovičs labi saprot, ka šāda brutāli formulēta programma cilvēkus atbaidītu, un tāpēc tomēr atzīst, ka izmaiņas varētu prasīt zināmu laiku. «Pat ja mēs rīt saņemsim 90% balsu, mēs nevarēsim pieņemt likumus, kurus sabiedrība nepieņem. Uzreiz būs pūļi ielās. Saeimu atlaidīs. Un pēc tam mēs nesaņemsim nevienu balsi.»

Tātad Urbanovičs vēl rēķinās ar prezidenta Zatlera gatavību ierosināt Saeimas atlaišanu, bet viņa pilnvaru termiņš beidzas pēc gada. Līdz tam laikam pārmaiņas ir jāveic tā, lai neviens nesaprastu, kas par tām īsti atbild, un Urbanovičs liek priekšā veiklu paņēmienu, kā sajaukt vēlētājiem galvas un noslēpt politiskās ietekmes pēdas: «melno zirdziņu» valdību.

Viņa pamatprasība, pēc vēlēšanām veidojot jauno Ministru kabinetu, – lai tur nebūtu neviena, kas ievēlēts Saeimā. Ir jābūt «sienai» starp parlamentu un valdību, lai ministri varētu pildīt kopējo programmu «par republiku, kuru mēs radīsim». Šī prasība Urbanovičam ir tik svarīga, ka viņš pat draud ar Krievijas inspirētu etnisko vardarbību, ja tā netiktu pildīta. «Ja to nedarīs, būs Biškeka,» viņš saka, atsaucoties uz nesenajiem grautiņiem, kuru laikā tika gāzts Kremļa nežēlastībā nonākušais Kirgiz­stānas valdnieks.

Protams, Urbanovičs manipulē ar populāro saukli, ka ministriem ir jābūt profesionāļiem. Cik lieliskus rezultātus dod šāda pieeja, redzams no mūsu veselības aprūpes sistēmas, par kuru pēdējo 20 gadu laikā ir bijuši atbildīgi gandrīz tikai ministri ārsti. Tomēr Urbanoviča īstais mērķis ir noslēpt no vēlētājiem, kurš atbild par kādiem lēmumiem. Ne partijām būs jāatbild par saviem ministriem (kā Tautas partija tagad vēlētos aizmirst par Ati Slakteri ), ne Saeimai par valdību, kura sakoncentrēs sevī aizvien lielāku varu. Svarīgākās demokrātijas sviras būs salauztas.

Tā ir apbrīnojama vaļsirdība – politiķis izklāsta savus plānus, secina, ka to tūlītēja ieviešana izsauktu ielu protestus, un tad izstāsta, kā iecerējis apvest vēlētājus ap stūri.

Lai neizsauktu uz ielām «pūļus», viss notiks pakāpeniski, taču, kādā jaukā rītā pēc gada vai pusotra pamodušies radikāli citā Latvijā, lai nesūdzamies, ka nevarējām taču zināt, kas mūs gaida Saskaņas centra uzvaras gadījumā.

Ko saka saraksti

Posted on jūlijs 21, 2010 by - Komentārs

Šajās vēlēšanās katrai partijai jāveido pieci kandidātu saraksti

No 14.jūlija līdz 3.augustam partijas un to apvienības var iesniegt deputātu kandidātu sarakstus Centrālajā vēlēšanu komisijā. Līdz ar to ir pabeigta politisko spēku iekšējā strukturēšanās un sākas īstā sacīkste starp nu jau konkrētiem kandidātiem un arī viņu programmām, kuras jāiesniedz kopā ar sarakstiem. 

Šo vēlēšanu būtiskākā atšķirība no iepriekšējām ir nosacījums, ka vienu un to pašu deputāta kandidātu drīkst pieteikt tikai vienā no pieciem vēlēšanu apgabaliem. Tātad partijas vairs nevar iztikt ar divām, trim «lokomotīvēm» sarakstu priekšgalā, tām jāveido pieci atsevišķi kandidātu saraksti ar līderiem katram no tiem. 

Šā jauninājuma iespaidu uz politisko procesu varam vērot arī kā partiju apvienošanos, kas ļauj paplašināt «lokomotīvju depo». Tas jūtami mainījis arī priekšvēlēšanu kampaņu taktiku – piecas kampaņas atsevišķos apgabalos pret katrā citiem kandidātiem ir jāspēj savietot ar apvienības kopējo piedāvājumu. 

Visi galvenie pretendenti uz vietu Saeimā ir nosaukuši līderus vēlēšanu apgabalos, taču kandidātu sarakstu ir iesniedzis tikai Saskaņas centrs. Par labu Latviju! vairākkārt atlikusi iesniegšanas datumu, nu sola to darīt 22.jūlijā, bet Vienotība ņemšoties vēl gandrīz nedēļu. 

Taču brīnumi jau ir sākušies – SC saraksts ir sataisīts pilnīgā pretrunā ar apvienības programmatiskajiem nākamās valdības veidošanas principiem. 

SC savā programmā sola veidot «profesionāļu» valdību. Saraksta iesniegšanas dienā, 14.jūlijā, apvienības līderis Jānis Urbanovičs intervijā Telegraf kategoriski uzstāja – «lai tie, kuri ievēlēti Saeimā, tur arī sēž», bet valdības ministru jeb «izpildītāju» amatiem jānoalgo «profesionāļi no visām nozarēm». Un piedraudēja, ka citādi viņš nepiedalīšoties nekādā koalīcijā. 

Taču Urbanovičs kārtējo reizi arī atgādināja daudzreiz stāstīto, ka SC jau esot izveidots savs «ēnu» kabinets, ar kuru viņš pamatīgi «trenējies». Un tomēr gandrīz visi uztrenētie – ārlietu, iekšlietu, aizsardzības, ekonomikas un izglītības «ministri» – ir deputātu kandidātu sarakstā. (Piemēram, deputāta kandidāts Boriss Cilevičs apvienības mājaslapā vēsta: «Esmu ārlietu ministra amatam labi sagatavots.») Vai Urbanovičs draud nepiedalīties koalīcijā un pat sarīkot Latvijā «Biškeku», ja valdībā būs viņa paša trenētie «profesionāļi»? 

Urbanoviča prasības veidot «izpildītāju» valdību pēc Krievijas «varas vertikāles» parauga neatbalsta viņa valdības tapšanai obligāti nepieciešamie Šlesers un Šķēle, kuri, tieši otrādi, jau dala ministru amatus sev. (Šādu prasību principā atbalsta, šķiet, tikai Kaspara Rolšteina uzmeistarotā «muļķu» jeb Pēdējā partija un Valsts kontroliere Inguna Sudraba, kura ir pieļāvusi, ka varētu vadīt valdību, ja tajā nebūtu «politiķu».) Arī «AŠ kvadrāta» jeb PLL mokoši topošais saraksts rāda citas prioritātes un problēmas. 

PLL saraksta projekts izpauž Tautas partijas agoniju pirms savām acīmredzot pēdējām Saeimas vēlēšanām. Tajā nav, piemēram, viena no nesenajiem partijas līderiem, «nasing spešel» Ata Slaktera, ko partijas tēvs tātad ir norakstījis. Toties ir, kaut arī pašā apakšā, Vents Armands Krauk­lis, kas tātad pēdējā brīdī apžēlots. PLL būtu ieguvēja, ja sarakstā nebūtu arī paša Šķēles, taču tā, saprotams, nevar. Tad nu saraksta lielākais balasts būs «līderis» nevis «oranžajā» Vidzemē, kur pret Vienotības pirmo numuru Valdi Dombrovski viņam nebūtu izredžu (daudz nebūtu arī citiem, tāpēc dauzīšanai priekšā nolikts PLL «dinamiskais» zicpriekšsēdētājs Guntis Ulmanis), bet gan Zemgalē – jo tur Vienotības sarak­sta priekšgalā Sarmīte Ēlerte. 
Jaunpienācēju politikā Ēlerti Vienotības konkurenti acīmredzot mēģinās pataisīt par galveno apkarojamo necaursitamā Dombrovska vietā. Šādu «polittehnoloģisku» triku izspēlēt var palīdzēt Vienotības pašas priekšvēlēšanu kampaņas sadrumstalotība – ja katrs taisa savu kampaņu, tad arī Dombrovskis ir tikai viens no daudziem, ko var mēģināt apiet, kad jau nevar taranēt.

Vienotības sarakstu vājinājusi tās lietotā formula kandidātu vietu «taisnīgai» sadalīšanai starp apvienības partijām. Rezultātā katrā no apgabaliem starp pazīstamiem politiķiem pirmajā piecniekā ir vismaz viens plašākam vēlētāju lokam nezināms. (Toties, piemēram, Sabiedrības citai politikai līderis Aigars Štokenbergs ir tikai sestais Zemgalē – tāpēc, ka Aleksejs Loskutovs ir pirmais Latgalē.) Saprotams, ka vietas bija kaut kā jāsadala, taču šāda «izlīdzināšana» nedara stiprāku Vienotības sarakstu, drīzāk pastiprina tās kā apstākļu upura tēlu.

No partijām, kuras var iekļūt Saeimā, sarakstus vēl nav iesniegusi ne mazpartiju garnosaukuma apvienība VL/TB/LNNK, ne jebkādai valdībai vienmēr gatavā ZZS. Pirmā nesola īpašu intrigu (ja nu vienīgi – kā par eiropeisku politiķi sevi cītīgi taisījušais Roberts Zīle rīkosies, atgriezies provinciālu lāpnešu pulkā?). Toties otrās aizkulišu bosa Lemberga lēmums kandidēt Rīgā (ko gan bija solījis darīt tad, ja atkal nokļūtu cietumā) varētu būtiski sajaukt spēku izkārtojumu.

Puse Lemberga karsēju Rīgā ir «krievvalodīgie», tā ka zaudētājos paliktu varbūt ne tik daudz Vienotība (kuras vēlētāju vairākums diezin vai ir par izmanīgi savtīgu «saimniekošanu» ar «dalīšanos»), cik PLL galvenais vilcējs Šlesers un viņa partneris Urbanovičs. Kazi, Lembergs varētu pat apdraudēt «labiešu» izredzes pārvarēt piecu procentu barjeru. Un diezin vai rāmi sēdētu Saeimā, noskatīdamies, kā Urbanovičs sataisa Kremļa statistu valdību, kurai viņš būtu tikai bandinieks (ko Putins vienreiz jau nolicis kaktā, aizgriezdams ciet Trubu).  

Pēcvēlēšanu ainava būs brutāls tirgus, kurā  PLL, SC un ZZS var izdoties saskaņot intereses un izveidot Kremlim paklausīgu valdību. Taču priekšvēlēšanu cīņā par labāku tirgus vietu profesionālie «uzmetēji» un «apčakarētāji» cits citu nesaudzēs. 
Saraksti ļauj vērtēt deputātu kandidātu rindas un izkārtojumu, taču ne prognozēt Saeimas sastāvu. Droši var apgalvot tikai to, ka nākamais tautas priekšstāvju simts ir starp sarakstos pieteiktajiem kandidātiem.

Ko saka saraksti

Posted on jūlijs 21, 2010 by - Komentārs

Šajās vēlēšanās katrai partijai jāveido pieci kandidātu saraksti

No 14.jūlija līdz 3.augustam partijas un to apvienības var iesniegt deputātu kandidātu sarakstus Centrālajā vēlēšanu komisijā. Līdz ar to ir pabeigta politisko spēku iekšējā strukturēšanās un sākas īstā sacīkste starp nu jau konkrētiem kandidātiem un arī viņu programmām, kuras jāiesniedz kopā ar sarakstiem. 

Šo vēlēšanu būtiskākā atšķirība no iepriekšējām ir nosacījums, ka vienu un to pašu deputāta kandidātu drīkst pieteikt tikai vienā no pieciem vēlēšanu apgabaliem. Tātad partijas vairs nevar iztikt ar divām, trim «lokomotīvēm» sarakstu priekšgalā, tām jāveido pieci atsevišķi kandidātu saraksti ar līderiem katram no tiem. 

Šā jauninājuma iespaidu uz politisko procesu varam vērot arī kā partiju apvienošanos, kas ļauj paplašināt «lokomotīvju depo». Tas jūtami mainījis arī priekšvēlēšanu kampaņu taktiku – piecas kampaņas atsevišķos apgabalos pret katrā citiem kandidātiem ir jāspēj savietot ar apvienības kopējo piedāvājumu. 

Visi galvenie pretendenti uz vietu Saeimā ir nosaukuši līderus vēlēšanu apgabalos, taču kandidātu sarakstu ir iesniedzis tikai Saskaņas centrs. Par labu Latviju! vairākkārt atlikusi iesniegšanas datumu, nu sola to darīt 22.jūlijā, bet Vienotība ņemšoties vēl gandrīz nedēļu. 

Taču brīnumi jau ir sākušies – SC saraksts ir sataisīts pilnīgā pretrunā ar apvienības programmatiskajiem nākamās valdības veidošanas principiem. 

SC savā programmā sola veidot «profesionāļu» valdību. Saraksta iesniegšanas dienā, 14.jūlijā, apvienības līderis Jānis Urbanovičs intervijā Telegraf kategoriski uzstāja – «lai tie, kuri ievēlēti Saeimā, tur arī sēž», bet valdības ministru jeb «izpildītāju» amatiem jānoalgo «profesionāļi no visām nozarēm». Un piedraudēja, ka citādi viņš nepiedalīšoties nekādā koalīcijā. 

Taču Urbanovičs kārtējo reizi arī atgādināja daudzreiz stāstīto, ka SC jau esot izveidots savs «ēnu» kabinets, ar kuru viņš pamatīgi «trenējies». Un tomēr gandrīz visi uztrenētie – ārlietu, iekšlietu, aizsardzības, ekonomikas un izglītības «ministri» – ir deputātu kandidātu sarakstā. (Piemēram, deputāta kandidāts Boriss Cilevičs apvienības mājaslapā vēsta: «Esmu ārlietu ministra amatam labi sagatavots.») Vai Urbanovičs draud nepiedalīties koalīcijā un pat sarīkot Latvijā «Biškeku», ja valdībā būs viņa paša trenētie «profesionāļi»? 

Urbanoviča prasības veidot «izpildītāju» valdību pēc Krievijas «varas vertikāles» parauga neatbalsta viņa valdības tapšanai obligāti nepieciešamie Šlesers un Šķēle, kuri, tieši otrādi, jau dala ministru amatus sev. (Šādu prasību principā atbalsta, šķiet, tikai Kaspara Rolšteina uzmeistarotā «muļķu» jeb Pēdējā partija un Valsts kontroliere Inguna Sudraba, kura ir pieļāvusi, ka varētu vadīt valdību, ja tajā nebūtu «politiķu».) Arī «AŠ kvadrāta» jeb PLL mokoši topošais saraksts rāda citas prioritātes un problēmas. 

PLL saraksta projekts izpauž Tautas partijas agoniju pirms savām acīmredzot pēdējām Saeimas vēlēšanām. Tajā nav, piemēram, viena no nesenajiem partijas līderiem, «nasing spešel» Ata Slaktera, ko partijas tēvs tātad ir norakstījis. Toties ir, kaut arī pašā apakšā, Vents Armands Krauk­lis, kas tātad pēdējā brīdī apžēlots. PLL būtu ieguvēja, ja sarakstā nebūtu arī paša Šķēles, taču tā, saprotams, nevar. Tad nu saraksta lielākais balasts būs «līderis» nevis «oranžajā» Vidzemē, kur pret Vienotības pirmo numuru Valdi Dombrovski viņam nebūtu izredžu (daudz nebūtu arī citiem, tāpēc dauzīšanai priekšā nolikts PLL «dinamiskais» zicpriekšsēdētājs Guntis Ulmanis), bet gan Zemgalē – jo tur Vienotības sarak­sta priekšgalā Sarmīte Ēlerte. 
Jaunpienācēju politikā Ēlerti Vienotības konkurenti acīmredzot mēģinās pataisīt par galveno apkarojamo necaursitamā Dombrovska vietā. Šādu «polittehnoloģisku» triku izspēlēt var palīdzēt Vienotības pašas priekšvēlēšanu kampaņas sadrumstalotība – ja katrs taisa savu kampaņu, tad arī Dombrovskis ir tikai viens no daudziem, ko var mēģināt apiet, kad jau nevar taranēt.

Vienotības sarakstu vājinājusi tās lietotā formula kandidātu vietu «taisnīgai» sadalīšanai starp apvienības partijām. Rezultātā katrā no apgabaliem starp pazīstamiem politiķiem pirmajā piecniekā ir vismaz viens plašākam vēlētāju lokam nezināms. (Toties, piemēram, Sabiedrības citai politikai līderis Aigars Štokenbergs ir tikai sestais Zemgalē – tāpēc, ka Aleksejs Loskutovs ir pirmais Latgalē.) Saprotams, ka vietas bija kaut kā jāsadala, taču šāda «izlīdzināšana» nedara stiprāku Vienotības sarakstu, drīzāk pastiprina tās kā apstākļu upura tēlu.

No partijām, kuras var iekļūt Saeimā, sarakstus vēl nav iesniegusi ne mazpartiju garnosaukuma apvienība VL/TB/LNNK, ne jebkādai valdībai vienmēr gatavā ZZS. Pirmā nesola īpašu intrigu (ja nu vienīgi – kā par eiropeisku politiķi sevi cītīgi taisījušais Roberts Zīle rīkosies, atgriezies provinciālu lāpnešu pulkā?). Toties otrās aizkulišu bosa Lemberga lēmums kandidēt Rīgā (ko gan bija solījis darīt tad, ja atkal nokļūtu cietumā) varētu būtiski sajaukt spēku izkārtojumu.

Puse Lemberga karsēju Rīgā ir «krievvalodīgie», tā ka zaudētājos paliktu varbūt ne tik daudz Vienotība (kuras vēlētāju vairākums diezin vai ir par izmanīgi savtīgu «saimniekošanu» ar «dalīšanos»), cik PLL galvenais vilcējs Šlesers un viņa partneris Urbanovičs. Kazi, Lembergs varētu pat apdraudēt «labiešu» izredzes pārvarēt piecu procentu barjeru. Un diezin vai rāmi sēdētu Saeimā, noskatīdamies, kā Urbanovičs sataisa Kremļa statistu valdību, kurai viņš būtu tikai bandinieks (ko Putins vienreiz jau nolicis kaktā, aizgriezdams ciet Trubu).  

Pēcvēlēšanu ainava būs brutāls tirgus, kurā  PLL, SC un ZZS var izdoties saskaņot intereses un izveidot Kremlim paklausīgu valdību. Taču priekšvēlēšanu cīņā par labāku tirgus vietu profesionālie «uzmetēji» un «apčakarētāji» cits citu nesaudzēs. 
Saraksti ļauj vērtēt deputātu kandidātu rindas un izkārtojumu, taču ne prognozēt Saeimas sastāvu. Droši var apgalvot tikai to, ka nākamais tautas priekšstāvju simts ir starp sarakstos pieteiktajiem kandidātiem.

Vēstures sāls

Posted on jūlijs 21, 2010 by - Redaktores sleja

Palūdzām aktieri Juri Žagaru dalīties savos spilgtākajos kultūras iespaidos un izrādījās, ka viņš garākā pārlidojumā aizrāvies ar Grīna Dvēseļu puteņa trimdas izdevumu, ko solījis nogādāt Latvijā

Interesanta sakritība – arī mani kāds dīdījis pirms laiciņa izvilkt no grāmatplaukta šo pašu nez cik gadus neskarto grāmatu.
Tagad šajā bezgaisa svelmē es drebinos kopā ar strēlniekiem Ložmetējkalna sniegputenī un raudu. Žēlums, lepnums, kauns un nespēks vienā mirklī saveļas smacējošā kamolā un asaras pašas krīt dzeltenajās lappusēs. Guļu šūpuļtīklā, nevis neaizsalstoša purva dūksnājā, un it kā no malas vēroju savu mulsumu. Riebums pret kara elli, kurā savas zemes brīvība jāpērk par asinīm, sajaucies ar pateicību, ka šai sūrajai cenai ir atradušies maksātāji. Un klāt vēl apziņa, ka ļoti augstas likmes ir arī šodienas mierlaiku lēmumiem, kuri pirmajā brīdī neizskatās nemaz ne tik melnbalti – vai sarkanbalti, kā strēlnieku asinis sniegā.
Ko varēs apraudāt kāda sirds pēc simt gadiem, lasot vēstures romānu par laiku, kurā dzīvojam tagad?

Varbūt kāda asara nobirs par pirmo atjaunotās Latvijas valsts prezidentu Gunti Ulmani, kurš šodien izskatās tik enerģijas pārpilns, visai mulsinošā veidā atgriežoties aktīvajā politikā. Tepat dažas lappuses tālāk ir saruna ar viņu – atklāta, tāda, no kuras viņš nespēj ātri atvadīties, kaut arī saņēmis ieteikumu intervijā ar Ir vispār neielaisties.

Jāraud arī par Dienu – tās pasakai par īpašniekiem angļiem Roulendiem nav redzamas laimīgas beigas, jo mūsu pētījums par mediju koncerna vadības maiņu atklāj līdz šim neapskatītas saites, kurās jaušama krustošanās ar Andra Šķēles, Aināra Šlesera un Aivara Lemberga interesēm.

Bez asarām nebūtu sāls, bet tā, protams, nav visa vēsture. Cilvēki tepat līdzās sāk arī jaunu, skaistu dzīvi! Reku, Jumpravas pusē jauns datordizaineris Kaspars Strazdiņš ir nolēmis «izstāties no sistēmas» un veidot savu ekokomūnu, kurā pats nodzīvošot vismaz līdz 150 gadu vecumam. Viņš mēģina garīgi pieslēgties «informācijas laukam» un paredz, ka pašreizējā patērētāju sabiedrība sabruks, betona lielveikali stāvēs pamesti ar izdauzītiem stikliem un vienīgais drošais pamats zem kājām būs sava zemīte. Tik nevar zināt, kāda cena par to vēl būs jāmaksā.

Brīnumi nenotiek

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Redaktores sleja

Tik daudz nopietnu un pusnopietnu aicinājumu veidot jaunu dienas laikrakstu nebiju dzirdējusi kopš pērnā oktobra, kad mūsu komanda atstāja darbu Dienā

Iemesls, protams, ir jaunākās pārmaiņas izdevniecības un avīzes vadībā, kas klusu izdzišanu pārvērš šķērmā agonijā. PR specu ielikšana redakcijas vadībā ir ārkārtējs cinisms pat ļoti ļurkanā mediju ētikas traktējumā. Pāris mēnešu pirms vēlēšanām šīs pārmaiņas atgādina, ka cīņa par varu ir nežēlīga un baltie cimdi agri vai vēlu jānovelk.

Mēdz teikt, ka katrā jokā ir daļa joka, taču tviterjokā par trim brāļiem Roulendiem – Andri, Aivaru un Aināru – ir grūti ieraudzīt smieklīgo daļu. Tieši otrādi, tas uzdzen drūmas domas par mediju vidi Latvijā, kur proporcionāli smadzeņskalošanas jaudas pieaugumam samazinās iespējas izkļūt no oligarhu regulētās sistēmas.

Stāsts nav tikai par viena reiz ietekmīga laikraksta nāvi. Tas ir plašāks jautājums par neatkarīgas un kvalitatīvas žurnālistikas ilgtspēju Latvijā, kad sistēmiskai «valsts nozagšanai», t.i., fundamentāli negodīgai resursu pārdalei uzslāņojas dramatisks ekonomikas kritums, kuru veiklie darboņi izmanto tālākai labumu pārdalei un savas ietekmes vairošanai.

Brīnumi nenotiek – neatkarīga žurnālistika ir jāapmaksā sabiedrībai, kam tā ir vajadzīga, jo oligarhi apmaksās tikai savu interešu apkalpošanu. Un viņi nelaidīs garām nevienu iespēju arī sabiedrības naudu izmantot savā labā, kā rāda pastāvīgie uzklupieni sabiedriskajiem medijiem.

Tāpēc, klātienē vai virtuāli satiekot lasītājus, kuri izsaka atzinību par Ir vērtīgo saturu, es ne tikai saku paldies, bet arī aicinu – iedodiet izlasīt žurnālu saviem paziņām vai draugiem, kuri par to vēl neko nezina, abonējiet Ir saviem vecākiem vai dzimtās pilsētas bibliotēkai, aizsūtiet interneta saiti tuviniekiem, kurus gaitas aizvedušas prom no Latvijas, bet viņiem tomēr nav vienalga, vai būs, kurp atgriezties pēc pāris vai desmit gadiem!

Vēl labprāt uzaicinu jūs uz tikšanos arī klātienē – Ir lasītavā Positivus festivālā šajā nedēļas nogalē. Tur būs laiks apspriest arī jaunos žurnāla tematus – gan to, kāpēc pie mums, vienā no nabadzīgākajām ES valstīm, ir tik augstas cenas, ka pēdējo kreklu plēš nost no kamiešiem, gan bēdīgi slavenā Kašpirovska otro atnākšanu kaimiņzemē, gan mūsu zinātnes izcilību, ko spoži apliecina fiziķis Vidvuds Ozoliņš – profesionālajā ziņā pašlaik vistālāk tikušais pēckara pašmāju zinātnieks. Uz tikšanos!

Radars pasaulē

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Pasaules kausu pirmo reizi ieguvusi Spānijas futbola izlase, kas svētdien finālmačā Soccer City stadionā Johannesburgā pagarinājumā ar rezultātu 1:0 pārspēja Nīderlandi. Spānija šogad pirmo reizi spēlēja Pasaules kausa izcīņas finālmačā. Savukārt Nīderlande finālā iepriekš bija spēlējusi 1974. un 1978.gadā un abās reizēs piedzīvoja zaudējumus pret Vāciju un Argentīnu. Mačā par trešo vietu sestdien Vācijas izlase ar 3:2 pieveica Urugvaju. Nākamais Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs pēc četriem gadiem notiks Brazīlijā.

Desmit Krievijas spiegi, kurus ASV drošības iestādes aizturēja 27.jūnijā, ir apmainīti pret četriem Krievijā par spiegošanu notiesātajiem. Apmaiņa tika ieplānota jau pirms krievu spiegu aizturēšanas, drīz pēc tam, kad 11.jūnijā Federālās izmeklēšanas birojs bija informējis ASV prezidentu Baraku Obamu par gatavoto operāciju. Lēmums pieņemts, lai nekaitētu prezidenta sāktajai attiecību ar Krieviju «pārlādēšanas» politikai. Spiegu apmaiņas operācija notika 9.jūlijā Vīnes lidostā. Starp četriem Krievijas pilsoņiem, kurus iemainīja pret desmit spiegiem, no kuriem gandrīz visi arī ir Krievijas pilsoņi, ir arī par valsts noslēpumu izpaušanu ar 15 gadu cietumsodu notiesātais zinātnieks Igors Sutjagins, kuram nācās parakstīt paziņojumu, ka viņš atzīst savu vainu.

British Petroleum inženieri cer šonedēļ ar jaunu noslēgu pārklāt naftu, kas kopš aprīlī notikušās avārijas izplūst Meksikas līcī. Sestdien ar robottehnikas palīdzību tika noņemts iepriekšējais noslēgs, kas tika uzstādīts pirms mēneša un spēja uztvert aptuveni 25 000 barelu naftas. Tiek lēsts, ka ik dienas no bojātā urbuma ūdenī nonāk 35-60 tūkstoši barelu naftas. Jaunā sistēma varētu uztvert 60 000 -80 000 barelu, tātad naftas izplūšana faktiski pagaidām tiktu apturēta. Inženieri steidz izmantot labvēlīgos laika apstākļus, ko sinoptiķi sola šonedēļ. Tomēr, pat ja pasākums izdotos, šī iekārta būs tikai pagaidu risinājums līdz laikam, kad tiks pabeigts pirmais no diviem papildurbumiem, kas ļautu bojātajā naftas urbumā iesūknēt urbšanas šķidrumu un aizcementēt to.

Polijas naftas kompānija PKN Orlen varētu pārdot Lietuvas koncernu Orlen Lietuva jeb bijušo Mažeiķu naftu, vēsta Warsaw Business Journal. Galīgais lēmums šajā jautājumā pēc konsultācijas ar Polijas Finanšu ministriju tiks pieņemts septembrī, kad beidzas Polijas izteiktais ultimāts Lietuvas varasiestādēm. Martā Polija lūdza Lietuvu pārbūvēt 19 km dzelzceļa posmu starp naftas pārstrādes rūpnīcu un valsts robežu ar Latviju, kā arī samazināt Lietuvas dzelzceļa noteiktās kravas pārvadājumu nodevas. Taču Lietuva nepiekrīt noteiktajam termiņam. Potenciālo pircēju vidū tiek minēti Krievijas naftas uzņēmumi Rosņeft, TNK-BP, Luk­oil un Surgutņeft.

ASV biznesa žurnāla Fortune veidotajā pasaules 500 lielāko korporāciju reitingā Krievijas gāzes monopolists Gazprom atzīts par pasaulē vislabāk pelnošo kompāniju – tās tīrā peļņa 2009.gadā bijusi 24,6 miljardi dolāru. Seko ASV naftas korporācija Exxon Mobil ar 19,3 miljardiem dolāru peļņas un Industrial&Commercial Bank of China ar 18,8 miljardiem. Taču pēc ienākumu līmeņa Gazprom ieņem tikai 50.vietu ar 92,5 miljardiem dolāru, pirmajā vietā ir Wal-Mart veikalu tīkls ar 408,2 miljardu dolāru ienākumiem. Koncerns lielo atšķirību starp peļņu un ieņēmumiem skaidro ar pārdošanas apjomu kritumu.

Turkmenistānas prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs devis rīkojumu izveidot privātus medijus – valsts rūpnieku un uzņēmēju savienībai arī vajadzētu izveidot savu izdevumu, lai iepazīstinātu ar veiksmes stāstiem biznesā. Turkmenistāna ir vienīgā postpadomju valsts, kurā nav privāto mediju – visi pieci telekanāli, 25 laikraksti, 15 žurnāli un ziņu aģentūra pieder valstij.

 

Radars Latvijā

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Saeima pirmdien slēgtā balsojumā par jauno ģenerālprokuroru bez debatēm ievēlēja Ēriku Kalnmeieru. Par viņu balsoja 54 deputāti, pret – 25, bet 12 atturējās. Jaunais ģenerālprokurors pēc apstiprināšanas amatā solīja, ka viņam netrūkšot mugurkaula. Saeima aprīļa vidū neapstiprināja amatā pirmo Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča virzīto kandidātu – līdzšinējo ģenerālprokuroru Jāni Maizīti. Aptuveni divus mēnešus vēlāk Bičkovičs šim amatam izvirzīja prokuratūras krimināltiesiskā departamenta tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas virsprokuroru Kalnmeieru.

Akciju sabiedrībā Diena un arī laikrakstā Diena notikusi ievērojama kadru maiņa: no akciju sabiedrības padomes priekšsēdētāja amata atbrīvots Aleksandrs Tralmaks, viņa vietā ievēlēts līdzšinējais padomes loceklis Jānis Ogsts. Bet laikrakstu Diena un Dienas Bizness izdevēja SIA Dienas mediji valdes priekšsēdētāju Zigmāru Meiju šajā amatā nomainījis Uldis Salmiņš. Savukārt laikraksta Diena galvenais redaktors Guntis Bojārs, kas šajā amatā pavisam nesen nomainīja Daci Andersoni, ir paaugstināts par Dienas mediju galveno redaktoru. Viņa vietā par avīzes Diena galveno redaktoru iecelts savulaik žurnālists, pēc tam sabiedrisko attiecību speciālists Sergejs Ancupovs, bet viņa vietnieks būs Dzintars Zaļūksnis, kas pēdējos gados darbojies kā sabiedrisko attiecību speciālists Rīgas domē.

Jūnijā, salīdzinot ar maiju, bijusi 0,4% inflācija, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Precēm cenas pieauga par 0,5%, bet pakalpojumiem – par 0,1%. Savukārt, salīdzinot ar iepriekšējā gada jūniju, vērojama 1,4% deflācija. Lielākā ietekme uz patēriņa cenu pārmaiņām jūnijā pret maiju bija cenu kāpumam ar mājokļa uzturēšanu saistītām precēm un pakalpojumiem, pārtikai, kā arī cenu kritumam ar transportu saistītām precēm un pakalpojumiem, apģērbiem un apaviem.

Satversmes tiesas sprieduma tiesnešu atalgojuma lietā ietekme uz 2011.gada valsts budžetu ir trīs miljoni latu, aprēķinājusi Finanšu ministrija. Bet kopā ar ST 18.janvāra spriedumu, saskaņā ar kuru no 2011.gada janvāra spēku zaudē normas par tiesnešu atalgojuma iesaldēšanu, fiskālā ietekme uz nākamā gada valsts budžetu būs 15,4 miljoni latu, kas ir papildus nepieciešamais finansējums tiesnešu un prokuroru atalgojuma nodrošināšanai. ST atzina par Satversmei atbilstošu Saeimas noteikto tiesnešu algu samazinājumu, taču ar nosacījumu, ka no nākamā gada 1.janvāra spēku zaudēs normas par tiesnešu algu «iesaldēšanu» un algas rēķinās, piemērojot likumā par tiesu varu noteikto koeficientu. Savukārt normu, kura noteica, ka tiesnešu algas nedrīkst būt lielākas par premjerministra algu, ST atzina par Satversmei neatbilstošu un spēkā neesošu no nākamā gada 1.janvāra.

Uz vakantajiem Latvenergo valdes locekļu amatiem tiks rīkots starptautisks atklāts konkurss, kas varētu noslēgties tuvāko divu mēnešu laikā, paziņojis ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL). Politiski angažētas personas valdē netikšot pieļautas, ministrs uzsver. Latvenergo pašreizējais valdes priekšsēdētāja vietas izpildītājs Uldis Bariss lemšot, vai piedalīsies konkursā, kad būs zināmi tā nosacījumi. Vakances uzņēmuma augstākajā vadībā atbrīvojās, kad KNAB 15.jūnijā arestēja tā prezidentu Kārli Miķelsonu, viņa vietnieku Aigaru Meļko un vēl sešas personas.

X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki Rīgā pulcēja 30 975 dalībniekus no 1305 kolektīviem. Par svētku kulmināciju kļuva sestdiena – dienas pirmajā pusē Rīgas centru piepildīja gājiens, bet vakarā Mežaparka Lielajā estrādē vairāk nekā 14 tūkstoši dziedātāju, dancotāju, pūtēju, fokloristu muzicēja un sadziedājās ar kuplo skatītāju pulku. Svētdien svētki noslēdzās ar deju lielkoncertu Deja kāpj debesīs Daugavas stadionā, kurā piedalījās 12 500 dejotāju no visiem Latvijas novadiem. Pirmo reizi svētku vēsturē tie iekļauti UNESCO svinamo dienu kalendārā 2010.-2011.gadam.

Es varu aizvietot miljoniem ārstu!

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Pasaulē

Ekstrasenss Anatolijs Kašpirovskis (70) savulaik pie televīzijas ekrāniem spēja sapulcināt miljoniem padomju iedzīvotāju. Tad devās pašpasludinātā trimdā, jo sakrājās pārāk daudz sūdzību par TV seansu izraisītām psihiskām problēmām un pašnāvībām. Pēc 15 gadiem Kašpirovskis atkal ir atgriezies

Uzreiz vienosimies par vienu lietu. Jūsu saprašana ir tik liela, – ar īkšķi un rādītājpirkstu rādot sprīdi, no Maskavas koncertzāles Kosmos skatuves paziņo Anatolijs Kašpirovskis. «Bet mana ir tūkstoš reižu lielāka.» 

Aptuveni 2000 zālē sanākušo izskatās acīmredzami sajūsmināti. Ko gan citu var gaidīt no cilvēkiem, kas par ieejas biļeti samaksājuši 3000 rubļu (nepilnus 55 latus) un gaida brīnumu! (Par 1000 rubļiem var nopirkt DVD disku ar «tāldziedniecību».) Mājās ejot, noteikti nebūs vīlušies. Ja vien dosies mājās, nevis uz slimnīcu, sūdzoties par mokošu nelabumu un smagām galvassāpēm.

Kad koncentrētā ievadruna ir galā, Kašpirovskis, kurš savos gados izskatās un kustas kā 20 gadus jaunāks vīrietis, sāk gandrīz stundu garu monologu, aplūkojot tik dažādus tematus kā pašprogrammēšanās, Čingizhans un vaginālās kārpas.

Lai gan izklausās fascinējoši, man ir sajūta, ka vairāk nekā puse auditorijas nepacietīgi gaida, kad viņš beigs runāt un ķersies pie īstās lietas – sāks palīdzēt klātesošajiem ar savu dziedniecisko pieskārienu, kas reiz viņu padarīja par vienu no visvairāk apspriestajiem cilvēkiem Padomju Savienībā. 
 
POPULĀRĀKS PAR JEĻCINU
Kad 80.gadu beigās sāka ļodzīties padomju sistēmas pamati, populāra kļuva aizraušanās ar ticību brīnumiem un pārdabiskām lietām. Par kulmināciju var uzskatīt ekstrasensa dziedniecības seansus, kuriem PSRS galvenais televīzijas kanāls atvēlēja labāko vakara ētera laiku. Ekrānā, kur līdz tam dominēja raidījumi par komunistiskās partijas kongresiem un ritmisko vingrošanu, arvien biežāk parādījās viņš un vēlāk arī citi vīri ar hipnotizējošu skatienu un iemidzinošu balsi, solot no jebkādas kaites izdziedināt visu valsti.

Kašpirovskis, kurš plašāku publikas uzmanību piesaistīja ar pirmo televīzijas dziedniecības seansu no Kijevas 1989.gada oktobrī, bija slavenākais no Kremļa apstiprinātajiem ekstrasensiem. Savas popularitātes ziedu laikos bijušais svarcēlājs un psihiatrs aptaujās tika atzīts par slavenāko cilvēku Krievijā, otrajā vietā atstājot tobrīd vēl skaidrā dzīvojošo Borisu Jeļcinu. Kašpirovskis ceļoja pa valsti, un tikšanās ar viņu parasti notika pārpildītās zālēs. Sanākušie raudāja aiz prieka. Arī griezās uz riņķi vai krita uz grīdas, paklausot ikvienai ekstrasensa komandai. Tā bija kolektīva dēmonu izdzīšana padomju stilā.

«Daudzi mani pārlieku idealizē,» Kašpirovskis teica 1989.gadā kopējā preses konferencē ar Ārlietu ministrijas preses sekretāru. «Tiesa, es tik tiešām spēju izmainīt lietas, kas agrāk šķita nemaināmas. Es spēju atbrīvot ķermenī apslēptos resursus.»
Tik augsta patronāža no varas iestāžu puses nekavējoties kļuva par pamatu Kašpirovska salīdzināšanai ar apsēsto mūku un dziednieku Grigoriju Rasputinu, kura dīvaini kaitnieciskā ietekme uz Krievijas cara ģimeni nospēlēja savu lomu Krievijas monarhijas sabrukumā un boļševiku nākšanā pie varas.

Kašpirovska parādīšanās bija nozīmīgs kulturāls un sociāls pavērsiens, un viņa vārdu sāka saistīt ar jebkurām dīvainībām, kas tika piedzīvotas Padomju Savienības pēdējos pastāvēšanas gados. Faktiski iespēju ticēt, ka pastāv arī cita realitāte, ne tikai tā, kas sakrīt ar kompartijas vadlīnijām, varētu uzskatīt par vienu no «Ļaunuma impērijas» sabrukšanas veicinātājiem.
 
IELAS BIJA TUKŠAS
Ģērbies viscaur melnā un nenolaižot acis no kameras, Ukrainā dzimušais dziednieks ar televīzijas starpniecību ielūkojās miljonos padomju dzīvokļu. Viņa balss bija gan iedrošinoša, gan dīvaini draudīga. «Tiem, kurus moka augsts asinsspiediens, tagad tas samazināsies! Tiem, kuriem ir gūžas bojājumi, tie sadzīs!» viņš monotoni dimdināja, ieaijājot pie televizoriem sēdošos cilvēkus kolektīvā transā.

Kuram gan šādā brīdī rūp, ka valsts jau brūk? Ka veikalu plaukti ir tukši. Ka Kaukāzā nupat, nupat uzliesmos etnisks karš. Padomju Savienība tā vietā ieslēdza televizoru, noskatījās kārtējo dziedniecības seansu un laimīgi izslēdza.

«Ik reizi, kad ēterā bija Kašpirovskis, ielas kļuva tukšas,» atceras žurnāliste Katja Murzina. «Es pati biju maza meitene, bet atminos, ka mēs pārraides apspriedām pat skolā. Ikviens tik tiešām ticēja, ka viņa spēkos ir izdziedināt visu tautu!»
«Turklāt nekas tamlīdzīgs agrāk nebija redzēts,» viņa turpina. «Atgādināšu, ka tolaik padomju televīzijā nebija nekādu reklāmu. Ja reiz ēterā parādījās kāda seja, tad visi ticēja, ka tas ir to vērts. Ja valsts televīzija viņu pieteica kā vīru ar neticamām spējām, tad cilvēki tam arī noticēja.»

Kašpirovska lielākais sāncensis bija Alans Čumaks. Nebūtu aplami teikt, ka tieši viņa dēļ pasaulē ir izdomāts vārds «ekscentriķis». Čumaks sava raidījuma laikā pēc īsa ievada aptuveni pusstundu klusi un lēni žestikulēja ar rokām, ar dziedējošu enerģiju «uzlādējot» burkas un katliņus ar ūdeni, ko labticīgie skatītāju tūkstoši bija sagatavojuši savās mājās un nolikuši pie televizora. «Piektdien Čumaks palīdzēs skatītājiem, kuriem ir alerģijas,» skanēja balss aizkadra pieteikumā vienā no viņa raidījumiem. «Cilvēkiem, kuriem ir vēdera problēmas, ieplānota cita pārraide.»
 
GAIŠREĢU TIRGUS
Pēc Padomju Savienības sabrukuma Kašpirovska zvaigzne sāka ātri dzist, iespējams, arī tāpēc, ka arvien biežāk izskanēja sūdzības par to, ka pēc masu hipnozes seansiem simtiem, varbūt pat tūkstošiem cilvēku parādījās garīgi traucējumi. 1995.gadā, nedaudz paflirtējis ar politiku (viņš tika ievēlēts Valsts Domē), Kašpirovskis no Krievijas devās uz ASV, kur esot nodarbojies ar padomju imigrantu dziedināšanu.

Taču arī bez viņa Krievija nodemonstrēja, ka gadsimtiem ilgā aizraušanās ar ticību burvestībām un paranormālām parādībām var atdzimt jaunā kvalitātē. Pat mūsdienu Krievijā var dzirdēt par gadījumiem, kad advokāti pirms gaidāmās tiesas sēdes dodas pie gaišreģes, lai jau iepriekš uzzinātu prāvas iznākumu, vai arī uzņēmēji maksā ekstrasensiem par biznesa problēmu atrisināšanu.

Precīzu skaitļu nav, taču tiek lēsts, ka pašlaik Krievijā darbojas aptuveni 100 000 «profesionālu» gaišreģu un ekstrasensu. Maskavā vien viņu tirgus apjoms esot ap 15 miljoniem dolāru gadā.
 
RUNGA AR DIVIEM GALIEM
Kašpirovskis par sevi bijušajā padomju telpā ir atstājis dīvainas atmiņas. Nesen Krievijā veikta aptauja noskaidroja, ka viņa raidījumus savulaik skatījās 90% iedzīvotāju, taču atklāti to atzīst tikai 13%.

Neņemot vērā veselības aizsardzības pārstāvju brīdinājumus, ka Kašpirovskis ir «radījis nopietnu kaitējumu nācijas veselībai», pagājušā gada beigās Krievijas TV viņu atkal uzaicināja ēterā – tie nebija dziedniecības seansi kā agrāk, bet gan vadītāja loma raidījumā par pārdabiskām parādībām. Šajā pavasarī viņš paziņoja, ka atsāks savus masu dziedniecības seansus.

Laikā, kad Krievija ar grūtībām cenšas atgūties no ekonomiskās krīzes un neapmierinātība ar Putina un Medvedeva tandēmu sasniegusi neredzēti augstu līmeni, ir nenoliedzami simboliski atkal redzēt parādāmies cilvēku, kura popularitātes uzplaukums sakrita ar PSRS sabrukumu. Varbūt tā nemaz nav sakritība, ka Kašpirovskis ir atgriezies tieši tagad?

Ir pat tādi, ieskaitot Kašpirovska bijušos kolēģus psiholoģijas jomā, kas tic, ka dziednieka atkalparādīšanās ir varas iestāžu atbalstīts mēģinājums nomierināt Krievijas sabiedrību, novērst uzmanību no grimstošā dzīves līmeņa un pieaugošās valsts varas brutalitātes. Pat ja tā arī būtu, tā var izrādīties runga ar diviem galiem.

«Kašpirovska uzniršana sabiedrībai kritiskā laikā nav sakritība,» saka Boriss Jegorovs, Krievijas profesionālo psihoterapeitu līgas ētikas komitejas vadītājs. «Tomēr viņa masu dziedniecības seansus ir atļāvuši cilvēki, kas neko nesaprot no masu psiholoģijas. Viņi cer, ka varēs nomierināt cilvēkus, noņemt spriedzi sabiedrībā. Taču varas iestādes ir zaudējušas realitātes sajūtu un patiesībā veicina agresiju. Kad sabiedrības cerības uz Kašpirovski nepiepildīsies, viņi vērsīsies pret tiem, kas ir pie varas.»
Kašpirovskis nav vienīgais krievu dziednieks, kas iekļuvis politisko sazvērestību teorijās. 2005.gadā viens no Valsts prezidenta kandidātiem bija Grigorijs Grabovojs («Mans pirmais dekrēts būs aizliegt nāvi.»). Viņš nekavējoties ieguva plašu publicitāti, jo apsolīja, ka, izmantojot savas pārdabiskās spējas, varēs atdzīvināt bērnus, kurus Beslanas skolā nogalināja čečenu teroristi. Viņš prasīja 1500 dolāru par līķi.

Mihaila Gorbačova fonda atbalstītā avīze Novaja Gazeta apgalvoja, ka Grabovoju ir nolīdzis Kremlis. Tas darīts ar nolūku diskreditēt aktīvistu grupu Beslanas mātes, kura cīnās par slaktiņa nianšu izmeklēšanu un publiskošanu. Pat ja avīzei arī bija taisnība, jāatzīst, ka varas iestādes drīz novērsās no sava palīga – 2008.gadā viņam tika piespriesti 11 gadi cietumā par krāpniecību.
 
KRITIZĒ PĒCTEČUS
Tikties intervijā aci pret aci Kašpirovskis nepiekrīt, tā vietā izvēloties saziņu e-pastā. Izdodas pārtvert viņu laikā, kad ekstrasenss viesojas Izraēlā, apkalpojot tur mītošo iespaidīgo padomju imigrantu pulku. Uzrakstu viņam asus jautājumus, lai dotu viņam iespēju atbildēt kritiķiem.

«Tie ir traku cilvēku murgi,» viņš atbild. «Netaisni kritiķi atradīsies vienmēr. Viņu ieroči ir meli un samazgas. Viņu galvenā motivācija ir skaudība un pašu nevarība.»

Šķiet, ka Kašpirovskis kritiku uztver ļoti sāpīgi un pat agresīvi. Man gadījās redzēt to diskusiju raidījumu, kurā viņš burtiski uzbruka oponentam, kas izteica diezgan izaicinošus komentārus. Nogāza uz grīdas un iekaustīja kā vecu pelavu maisu.
Lai gan mūsdienu Krievija ir izmainījusies līdz nepazīšanai kopš Kašpirovska ziedu laikiem, valsts aizraušanās ar ezotēriku nav gājusi mazumā. Gluži pretēji. Vai viņš kā cilvēks, kas tam visam atvēra durvis, ir apmierināts ar saviem pēctečiem?
«Tas viss sākās ar manām televīzijas operācijām un programmām. Pēc tam sabiedrība sadalījās divās daļās – viena puse vēlējās, lai viņu dziedē, bet otra pati ķērās pie dziedināšanas.»

Man tāda aina patīk: 50% tautas meklē cilvēkus, kuriem vajag palīdzēt, bet otri 50% izmisīgi atdod savas čūlas, audzējus un citas problēmas ekstrasensorām manipulācijām.»

«Tiesa, tam visam drīz pienāks gals,» uzskata Kašpirovskis. «Jo jaunie glābēji nespēj nodrošināt to, ko sola.»
Vai tā būtu greizsirdības pazīme? Vai skaudība? Vai viņam pietrūkst tā laika, kad padomju ielas bija tukšas, jo visi skatījās uz viņu televizorā?
 
PĒRCIET! PĒRCIET!
«Ne jau velti Anatolijs Kašpirovskis savus videodiskus un fotogrāfijas sauc par savu smago artilēriju,» autoritatīva sievietes balss pieskandina koncertzāles audiosistēmu, kamēr pulkstenis skaita pēdējās minūtes līdz šova sākumam. «Tai ir vispārējs dziedējošs efekts. Pat pēc tam, kad viņa vizīte jūsu pilsētā jau beigusies, lietojot šos materiālus, būs tāds pats efekts, kā skatoties tieši acīs,» turpina reklāmas balss.

«Daži cilvēki naktīs paliek DVD zem sava spilvena, citi, galvenokārt tie, kuriem ir sirds problēmas, nēsā viņa fotogrāfiju zem krekla. Pagājušajā gadā vismaz 16 pilnīgi akli cilvēki atguva redzi, skatoties uz Kašpirovska fotogrāfiju,» sieviete beidz savu paziņojumu, un tas pats ieraksts sāk skanēt atkāroti.

Patiesībā man pat rodas šaubas, vai pēdējo teikumu sapratu pareizi. Varbūt pārklausījos? Vai tiešām Kašpirovskis ir tik zemās domās par saviem sekotājiem, ka piedāvā tik prastus melus?

Katrā ziņā uz pasākumu atnākušie cilvēki nav īpaši jāmudina, lai atvērtu savus makus. Tirgošanās ir spraiga – vecmāmiņas grūsta cita citu rindā, kas regulāri pazaudē formu,  bet stiepjas arvien garāka.

«Dodiet man jaunāko uzstāšanos, svaigāko, labāko,» sniedzot 1000 rubļu banknoti, lūdz piesarkusi pensionāre ar nopietnu liekā svara problēmu.

«Tas būs Vladivostokas šovs,» atbild pārdevēja aiz letes. «Mums vēl ir labs no Doņeckas.»

Nākamais no naudas atvadās pusmūža pāris no kādas bijušās republikas Centrāl­āzijā. Līdzi ir atvests dēls, kas sēž ratiņkrēslā. Nojaušams, vecāki cer, ka pēc tikšanās ar Kašpirovski pusaudzis atkal staigās. Viņi nopērk pilnīgi visus diskus, kas ir piedāvājumā, un vēl lielu skaitu fotogrāfiju.

Kad apkalpots ir pēdējais rindā stāvētājs, šovs beidzot var sākties. Tas jau aizkavējies par pusstundu.
 
DATORU ŠOVS
Negaidīts pārsteigums – ierakstā sāk skanēt ritmiska rokdziesma, ko iedziedājis pats Kašpirovskis. «Es neesmu burvis, bet varu aizvietot miljoniem ārstu,» ekstrasenss dzied pārsteidzoši labā kantrimūzikas dziedātāja balsī.

Līdz ar pēdējām taktīm uz skatuves iznāk pats vakara varonis. Pūlis uzlec kājās un aplaudē, it kā sveiktu karali. Kašpirovskis ir ģērbies melnā žaketē un sniegbaltā kreklā. Ar vaibstiem un žestiem viņš mudina cilvēkus pieklust.

«Kā man jūs uzrunāt?» viņš veras zālē. «Skatītāji? Draugi? Pilsoņi? Neviens vārds nešķiet piemērots.»

«Varbūt slimie?» kāds iesaka no zāles.

«Datori!» viņš saka, izliekoties, ka ieteikumu nav dzirdējis. «Jūs esat programmēšanai nobrieduši datori!»

Ap mani sēdošie aizver acis un mēģina ieiet transā, arī lekcija esot daļa no dziedniecības. Ne jau vārdi ir svarīgi, bet «kustības molekulārā līmenī», – tā skaidro Kašpirovskis. Molekulas strādājot arī tad, kad viņš runā un pārliecinoši bār­sta tādas bezjēdzīgas frāzes kā «cilvēks ir tālu no zvaigznēm, taču zvaigznes ir vēl tālāk no cilvēka».

«Visspēcīgākie medikamenti ir iegūstami pavisam nemedicīniskā veidā,» viņš paziņo. «Piemēram, kad mēs dzirdam plīstoša stikla skaņu, mēs satrūkstamies. Vai tā ir medicīna? Nē! Un kad saule sasilda mūsu ķermeni – vai tā ir medicīna? Nē, tā ir bioķīmija! Mums ir jāatmodina medicīna, kas mīt mūsos pašos.»

Kad viņa monologs tuvojas beigām, Kašpirovskis paskaidro: «Man nevajag, lai jūs man ticētu. Kam man to!? Vai tad vijolniekam ir nepieciešams, lai vijole viņam uzticas? Vai skulptoram vajag, lai skulptūra uzticas?»

Acīmredzami gandarīts par savu prātojumu, Kašpirovskis sāk aicināt publikas pārstāvjus uz skatuves, lai sniegtu viņiem savu brīnumaino pieskārienu.

Pie skatuves nostādītā drošībnieku ķēde gandrīz tiek sabradāta. Sākumā arī man bija ideja pievienoties izredzētajiem, taču pēkšņi kaut kas attur. Godīgi sakot, es pat nezinu, kas.

Ņemot vērā faktu, ka sanākušo vidū pārsvarā ir pensionāres, zālē valda apbrīnojami seksuāli piesātināta atmosfēra. Dīvaino sajūtu vēl vairāk uzkurina tehnomūzika, kas sāk dārdēt no skaļruņiem.

Smagi basi tricina manu miesu, un es tikai varu iedomāties, kā jūtas pārējā pūļa daļa, kas, visticamāk, nekad agrāk nav izjutusi šādus ritmus. Tas ir pilnīgs pretstats padomju balādēm un proletariāta himnām, ar kurām izauguši un lielāko mūža daļu nodzīvojuši šeit sanākušie cilvēki.

«Datori» tuvojas Kašpirovskim pa vienam. Daži minstinās, sperot nedrošus soļus, citi priekpilni traucas uz skatuves centru. Kašpirovskis viņiem pieskaras, burtiski uz sekundi ieskatās acīs, un «datori» nekavējoties saļimst uz grīdas.

«Nē, viņi nav aizmiguši!» paziņo ekstrasenss. Nav gan aizmiguši – to var redzēt, jo kāda jaunāka sieviete uzslienas pussēdus, lai sakārtotu īsos svārkus un nedemonstrētu skatītājiem savas apakšbikses.

Es atkal pamanu zēnu ratiņkrēslā. Viņa vecāki izmisīgi strīdas ar apsargu, kas nelaiž ģimeni uz skatuves. Pretējā zāles pusē kāda sieviete mēģina pa trepēm uzvest uz skatuves savu neredzīgo vīru.

«Nē, nē, nē!» uzkliedz dziednieks. «Pakritīs un savainos sevi! Vediet viņu prom! Es ar viņu pastrādāšu atsevišķi.» Sieva ir acīmredzami satriekta, kaut ko mēģina teikt, bet viņas balsi pārspēj skaļā mūzika.

Skaidrs, šovakar neredzīgo un paralizēto izveseļošana nav darba kārtībā.

Dažu minūšu laikā skatuve ir pilna ar gulošiem ķermeņiem. Kaut kas tajā visā atgādina ainas, ko esmu redzējis pie konveijera lopkautuvē. Daži zālē sēdošie pieslejas kājās un sāk dejot valsi ar neredzamu partneri. Tas nekas, ka tehno tricina ēku pavisam citā taktī.

Kādu iespaidu uz viņa ego atstāj fakts, ka masu histēriju var panākt ar rokas pieskārienu? Kašpirovska gadījumā izskatās, ka viņu priecē iespēja ietekmēt arvien vairāk cilvēku. Tad man iešaujas prātā atziņa: varbūt tam visam ir sakars ar krievu labi zināmajām alkām pēc stiprās rokas, pēc autoritatīva līdera? Kad sāku savas atziņas pierakstīt blociņā, Kašpirovskis nolemj doties skatītāju zālē. Blociņu un pildspalvu es instinktīvi noslēpju kā blēņās pieķerts skolaspuika.

Divas rindas no manis krēslā izmisīgi raud kāda pensionāre. Kašpirovskis apstājas tieši pie viņas un sniedz padomu. Dīvainā kārtā tas ir pavisam vienkāršs. «Ejiet mājās un šovakar vakariņās ēdiet tikai dārzeņus!» Sieviete beidz elsot un pat sāk smaidīt.
Nākamajā dienā avīzes rakstīs, ka pēc «odiozā Kašpirovska šova» vairāki cilvēki ir lūguši mediķu palīdzību, jo sūdzējušies par neciešamām galvassāpēm un čūlu sāpēm.

Tikmēr zālē trakums turpinās. Divdesmitgadīgā sieviete, kura uz skatuves slēpa savas apakšbikses, pieceļas kājās un pārliecinoši dodas Kašpirovska virzienā. Viņas skatienā ir gan pielūgsme, gan svētlaime, gan arī apjukums. Viņa pienāk klāt un gaida, kad dziednieks atkal veltīs uzmanību tieši viņai. Bet Kašpirovskis nevērīgi pagrūž sievieti sāņus, pat nepaskatoties virsū.
Un tad, it kā šā neprāta arī viņam pašam jau būtu par daudz, Kašpirovskis dod signālu visiem gulošajiem celties kājās. To viņi arī dara. Sākumā nedaudz svārstīgi, bet ar platiem smaidiem sejās.

«Tas mums bija labs vakars,» paziņo Kašpirovskis. «Un krājumā mums vēl ir atliku likām DVD. Taču atcerieties – ja jūs tos nopērkat, neaizmirstiet, ka nedrīkst aizlienēt citiem!»

Pēc šā brīdinājuma viņš pazūd aizkulisēs.
 
VAI JUMS TAGAD IR LABĀK?
Atmosfēra pēc izrādes man atgādina reiva ballītes, kuras es pats apmeklēju 90.gadu sākumā. Apdulluši skatieni, nepazīstamu cilvēku apskaušanās. Tiesa, es negaidu, ka uzlādētie pensionāri tagad dosies uz chill-out klubu.

Izmantojot šo savdabīgās sadraudzības mirkli, sāku uzdod jautājumus. Mani interesē pavisam vienkārša lieta: vai sanākušie cilvēki ir slimi un, ja tā, vai tagad jūtas labāk?

«Mēs pirms sešiem mēnešiem cietām avārijā,» saka resnā sieviete, kura gribēja pašu labāko Kašpirovska video. Viņai līdzāsstāv izstīdzējis vīrs melnā uzvalkā. «Mums bija iekšējas traumas,» balsī pat ieskanas lepnums. 

Un tagad?

«Tagad es jūtu, ka manas aknas kustas,» viņa saka. «Man noteikti būs labāk, noteikti!»

Es atturos skaļi izteikt pieņēmumu, ka aknas kustas varbūt tālab, ka zāli aizvien tricina tehno bungas.

«Tas nav labi, ka jūs tāds skeptiķis,» saka viņas vīrs, iztulkojis manas grimases. «Kašpirovskis ir brīnišķīgs cilvēks.»

Jaunā sieviete, kas pati sevi paglāba no publiskas apakšveļas izpētes, stāv dažu soļu attālumā. «Es tikai jutu, ka man jāceļas un jāiet pie viņa. Viņš bija kā magnēts.»

Apkārt sastājušās vecmāmiņas kāri tver katru vārdu.

«Viņš tev lika to darīt?» kāda brīnās.

«Bet, protams, dārgā!» ar atbildi pasteidzas viņas draudzene. «Viss, ko viņš liek mums darīt, ir tikai mūsu labā.»

Es atkārtoju savus jautājumus.

«Nē, man nekādu slimību nav,» atbild vecā kundze. «Taču mans brālis ir šizofrēniķis. Tāpēc es izdomāju atnākt un apskatīties. Saprast, vai viņš var palīdzēt. Tagad priecājos, ka atnācu.»

Nākamie cilvēki ir divas pusmūža sievietes, kuras mēdz pabeigt viena otras iesāktos teikumus. Neizskatās tik aizgrābtas kā citi. «Mums abām jau ilgus gadus ir problēmas ar degunu,» saka viena, regulāri šņaukājoties. «Es nevarētu teikt, ka tagad jūtu kaut kādu uzlabojumu,» turpina otra. «Taču mēs noteikti noskatīsimies DVD, un gan jau viss būs kārtībā.»

Jau dodoties uz durvju pusi, nonāku pie pāra, kas atveduši dēlu ratiņkrēslā. Mātei pār vaigiem birst asaras, tēvs ir piesarcis no niknuma. Izskatās, ka puika, kas sēž apkrauts ar Kašpirovska precēm, jūtas neērti un vienīgais atskārtis, ka šis jau nu nebūs tas veids un vieta, kur viņš atkal sāks staigāt.

Pensionāru pāris mierina šņukstošo māti, sakot, ka vajag saglabāt ticību un ka videodiski un fotogrāfijas noteikti paveiks brīnumu. Māte neizskatās pārliecināta. Drīzāk viņas bēdas draud pāriet niknumā. Iespējams, tas ir pirmais brīdinājums, ka sabiedrības vilšanās Kašpirovskī ir neizbēgama.

Es prātoju – kam krievu dvēsele pieķersies pēc tam? Kā Krievija turpmāk apmierinās savas mūžīgās alkas pēc pārdabiskā? Bet šim vakaram man jau tā visa bijis par daudz, un es izeju Maskavas ielās.

Guardian News&Media Ltd 2010 ©