Puķu dāmas
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Uz izķeršanu
Skan paradoksāli: lai gan valstī bezdarba līmenis ir augstāks par 15%, labu profesionāļu trūkst. Iepazīstinām ar piecām pieprasītākajām profesijām
Stingrs rokas spiediens un tiešs skatiens. Kristīne Andersone gan sākumā atvainojas – ar žurnālistiem runājot pirmo reizi, tāpēc nezinot, vai saruna sanāks. Nevar nesanākt, jo runājam par jautājumiem, kas Kristīnei tuvi. Jau skolas laikā viņa zināja, ka studēs precīzās zinātnes. «Vispirms izpildīju mājasdarbus algebrā, bet sacerējumi bija pēdējais, ko darīju, jo man patīk precizitāte un loģiskums. Nekas nav jāizdomā tāpat vien,» saka Kristīne, datu centra SigmaNet tīklu grupas vadītāja. Datorzinātnes viņa izvēlējās, jo šķita – atrast darbu nebūs grūti. Un nekļūdījās – tieši datortīklu administrēšana un programmēšana ir pašlaik pieprasītākās prasmes.
Karjeras sākumā gan netrūcis arī komisku atgadījumu. «Agrāk, kad vēl strādāju tehniskā atbalsta dienestā, gadījās arī tā – zvana klients un sūdzas, ka nestrādā internets vai kāda programma neveras vaļā, taču, izdzirdējis telefonā sievietes balsi, atvainojas par tehniskajām detaļām un lūdz savienot ar «īsto» sistēmas administratoru. Domā, ka sekretāre.» Tagad situācija mainījusies, jo profesionālajā vidē sieviete kā tīkla administratore nav retums. Piemērs ir pašas Kristīnes SigmaNet, kur gan vadītāja, gan četri no pieciem nodaļu vadītājiem ir sievietes.
Kolēģi par Kristīni saka: apzinīga, prot iesākto novest līdz galam, atrod risinājumu bezcerīgās situācijās un spēj sastrādāties ar cilvēkiem. Šīs īpašības visai precīzi atbilst personāla atlases speciālistu uzskaitītajām īpašībām, kuras raksturo pieprasītu informācijas tehnoloģiju jeb IT speciālistu. «Daudzi IT cilvēki ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, bet daudziem nepiemīt starpdisciplinaritāte,» galvenos profesionāļu trūkuma iemeslus nosauc personālatlases uzņēmuma Eiropersonāls konsultante Arta Biruma.
To apstiprina arī Kristīne – ar maģistra grādu datorzinātnēs bija par maz, pašai nācās apgūt gan projektu vadību, gan telekomunikācijas. «Attīstās gan internets, gan datorsistēmas, un visu laiku jāseko līdzi jaunajām tehnoloģijām, lai neiestrēgtu, jo pašreizējās sistēmas pārslogojas, un tad jāizdomā kas jauns.» Turklāt tas nemaz neesot grūti. «Tas ir tik interesanti un loģiski,» viņa nosaka.
VADĪTĀJA PLUSI UN MĪNUSI
Pirmdienā, kad tiekos ar Maksimu Jegorovu, viņš uzvalku nomainījis pret džinsiem, jo oficiālu tikšanos neesot. Maksims vada globālā IT koncerna Accenture Rīgas biroju ar vairāk nekā 300 cilvēku kolektīvu un strādā ar daudziem starptautiskiem partneriem dažādos kontinentos. Tikai pirms 13 gadiem viņš bija nelielas firmas sistēmanalītiķis. «Ja esi iemācījies matemātisko analīzi, varēsi apgūt jebko,» domā Maksims. Lai arī šodien viņa darba dienā vairāk stundu aizņem sarunas ar ārvalstu klientiem un uzņēmuma stratēģiskā vadība, arī bez programmēšanas neiztikt. «Būvējam IT sistēmas, un man ir jāpārzina tehnoloģiskais process, piemēram, vai programmatūru var izstrādāt divās nedēļās, vai tehniskais risinājums būs piemērots un galu galā – vai piedāvājam to, ko klients patiešām vēlas.»
Pats biznesa vadībai pievērsies pēc tam, kad, strādājot pie lielas un sarežģītas sistēmas, atskārtis – projekta veiksme nav atkarīga no zināšanām par datoriem, bet gan par cilvēkiem. «Pēc tam interese par datoriem apsīka, un tagad mani daudz vairāk saista cilvēks – klients vai darbinieks.» Līdztekus maģistra grādam datorzinātnēs viņa kontā ir daudz izlasītu grāmatu biznesa vadībā, psiholoģijā, mārketingā un socioloģijā.
Maksims visai precīzi atbilst Latvijā trūkstoša profesionāļa – augstākā līmeņa vadītāja – aprakstam. «Jāspēj apvienot radošo un eksakto,» saka personāla vadības kompānijas Talentor direktore Katrīna Ošleja, piebilstot, ka augstākā līmeņa vadītājam ir jāsaprot uzņēmuma piedāvātā ideja (produkts), jāspēj novērtēt realizācijas izmaksas un kompānijas ieguvumi, jābūt apveltītām arī ar labām komunikācijas un personālvadības prasmēm un jāzina starptautiskās biznesa kultūras pamatprincipi. Viņai piekrīt arī citi, piebilstot – mūsu speciālistiem valsts ģeogrāfiskā novietojuma dēļ ir labas izredzes ieņemt augstu amatu reģiona līmenī. «Cenas un kvalitātes attiecība mums ir laba,» novērtē Aiga Ārste-Avotiņa no personālvadības uzņēmuma Ampor. Viņa min konkrētus piemērus, kad kolēģi no Ukrainas un Krievijas vadītājus meklējuši tieši Latvijā. Viņasprāt, svarīgi nekautrēties no vēsturiskās pieredzes, zināšanām par austrumu kaimiņiem un valodas prasmes.
Tiesa, vēsturiskā jeb Padomju Savienības pieredze ietver divus būtiskākos trūkumus, kas piemīt visu paaudžu vadītājiem. Pirmais – nespēja deleģēt pienākumus, proti, arī mūsdienu vadītāji, gluži kā kolhoza priekšsēdētāji, grib kontrolēt un atbildēt par visu. Lūk, piemērs – liela Latvijas uzņēmuma vadītājs meklē vadošos speciālistus, taču pēc garākas sarunas ir skaidrs, ka uzņēmējam vajag tikai pavēļu izpildītājus, jo vienīgais, kas traucējot visus darbus veikt pašam, ir stundu skaits diennaktī.
Otra būtiskākā problēma – zemā darba efektivitāte. Lai gan strādātas garas stundas vadošos amatos, rezultāta nav. «Kad darba intervijā lūdzam uzskaitīt konkrētus panākumus, iestājas klusums,» stāsta Ošleja.
Interesanti, ka šāds jautājums problēmas nesagādāja mūsu aptaujātajiem profesionāļiem. Maksims Jegorovs saka: «Lai gan pērn kritās pasūtījumu skaits un bija jāatlaiž cilvēki, šogad atradām jaunus klientus jaunos tirgos, un darbinieku skaits tagad ir vēl lielāks nekā labajos gados.»
PĀRDEVĒJS — RADOŠŠ DARBS
Spriežot pēc Valsts nodarbinātības aģentūras datiem, visvieglāk darbu pašlaik atrast pārdevējam. Paradoksāli, bet arī augstākā līmeņa pārdevēju Latvijā trūkst. «Mums nav vēsturiskās pieredzes, kā pareizi un efektīvi tirgoties. Par labu tirgotāju nekļūst uzreiz – ir nepieciešams laiks un pieredze, ko nodod no paaudzes paaudzē, bet mums trūkst vienas paaudzes, no kuras šodienas tirgotāji varētu mācīties,» saka Stenders līdzīpašnieks Jānis Bērziņš un uzsver – uzņēmuma panākumu atslēga nereti ir tieši pārdošanas vadītājs.
Tātad trešā perspektīvākā un pieprasītākā profesija pašlaik ir pārdevējs – gan iekšējā tirgū, gan eksportam. «Recesijas apstākļos produkta pārdevējam jāspēj gan radoši izcelt produkta unikalitāti un nepieciešamību, gan sniegt finansiālo pamatojumu un ieguvumus, to nopērkot, kā arī prognozēt tirgus izmaiņas – tātad pārdošana plus mārketings,» skaidro personālatlases speciālisti.
Kad meklēju šādu speciālistu, vairāki nosauc Ingmāru Pūķi, LMT viceprezidentu mārketinga un biznesa attīstības jautājumos. Viņš sagaida savā plašajā kabinetā, no kura logiem paveras skats uz monumentālo VEF kultūras pili. «Latvija ir brīnišķīga, jo pie mums nav izteiktas sociālās hierarhijas. Šādu amatu Lielbritānijā es varbūt iegūtu, ātrākais, pēc desmit gadiem, bet te – ja esi sevi pierādījis, vienkārši nav iepriekšējās paaudzes, ar kuru konkurēt.»
Pirms deviņiem gadiem Pūķis kā mārketinga speciālists sāka strādāt nelielā septiņu cilvēku uzņēmumā. Jau drīz viņa prasmes palielināt pārdošanas apjomus pamanīja Lattelecom. «Kad Lattelecom strādāju pie interneta portāla Apollo projekta, pārdošanas apjomus palielinājām piecas reizes. Bija pareizā kombinācija – pārzināju tehnisko infrastruktūru, uzķēru klientu vēlmes un izveidoju labu komandu, kas bija agresīvi kritiska pret pastāvošajiem stereotipiem. Saliku to kopā, un sanāca smuks kariņš, kurā uzvarējām,» atceras Pūķis.
Pēc tam nācis laiks paša izlolotai biznesa idejai – Red Box, kas internetā tirgoja datorus, bet tad pēc kāda laika viņš saņēma piedāvājumu no LMT. «Manu darba dienu aizpilda runāšana un pastāvošās iekārtas apšaubīšana.» Viņa panākumu atslēga esot dumpīgums. «Var kaut ko izmainīt un pārdot vairāk, ja esi atšķirīgs, ja esi opozīcijā,» saka Pūķis un piebilst, ka līdztekus citām prasmēm telekomunikāciju biznesā esot arī jāizprot tehniskās attīstības perspektīvas un jāspēj «uztaustīt» klientu vēlmes, jo nereti viņi nemaz nezina, ko gribētu.
Ārvalstu tirgos strādājošajiem ir svarīgi, lai pārdošanas vadītājs labi pārzinātu vietējā tirgus likumus. Interesanti, ka tieši citas tirgus kultūras izpratni un toleranci (cross cultural awareness) kā vienu no būtiskākajām nākotnes profesionāļa prasmēm min arī virkne starptautisku pētījumu. Teorētiski šādām prasmēm mums vajadzētu piemist, jo pagātnē latviešiem tas bijis viens no veiksmīgas ekonomiskās attīstības stūrakmeņiem.
«Atskatīsimies uz Rīgu XX gadsimta sākumā,» aicina Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras stratēģiskais direktors Daniels Pavļuts, atgādinot gan par Krievijas impērijas industrializācijas projektiem Rīgā, gan to, kā tirdzniecība ar Rietumeiropu uzplauka XX gs. sākumā, kad pilsētas mērs bija brits Georgs Ārmitsteds. «Ir jāizmanto atrašanās krustcelēs starp Rietumiem un Austrumiem.» Pēc viņa domām, pieprasīti šādos apstākļos ir ne tikai kulturāli atšķirīgos tirgos strādāt spējīgi pārdevēji, bet arī loģistikas speciālisti, kuri prot piedāvāt kompleksus risinājumus un radīt jaunas piegādes ķēdes.
INŽENIERUS MEKLĒ VISI
A/s Laima ražošanas direktora Jāņa Skalbes kabinetā līdzās datoram izkārtots iespaidīgs daudzums konfekšu, šokolādes, zefīra un vafeļu paraugu. «Kad atnācu uz Laimu, mana darba diena sākās ar Lācīti,» atceras Skalbe. Viņš, būdams inženieris, precīzi zina, kā tapusi katra saldumu partija, un kā ražošanas direktors ik dienu domā, ko uzlabot. «Man ir jāsaliek puzle. Ir izejvielas, darbaspēks, iekārtas, energoresursi. Man tas viss jāsaliek kopā, lai nodotu gatavu augstas kvalitātes un cenā konkurētspējīgu produktu.»
Arī Skalbe precīzi atbilst pieprasīta profesionāļa prototipam. Viņa specializācija – inženierzinātnes. Inženieru trūkstot tādās Latvijai tradicionālās nozarēs kā kokapstrāde, metālapstrāde un pārtikas rūpniecība. Skalbes karjera to apstiprina – ne reizi darbu neesot nācies meklēt pašam. Sameklēts esot viņš, turklāt brīžos, kad par darba maiņu nemaz nav domājis. Tūlīt pēc inženiera diploma iegūšanas kā vienkāršs stažieris sācis darbu uzņēmumā Cēsu alus. Pēc trim gadiem viņam piedāvāts pirmais vadošais amats, bet tagad viņa pakļautībā ir trīs saldumu ražotnes un vairāk nekā 400 darbinieku.
«Ļoti saistoša profesija, nekas nestāv uz vietas – mainās tehnoloģijas, izejvielas, darba tirgus un pieprasījums,» kliedējot mītu, ka inženiera darbs ir garlaicīgs, stāsta Skalbe. Kad iebilstu – studētgribētāju gan šajā nozarē nav daudz, viņš saprotoši māj ar galvu. «Profesijai zudis prestižs.»
Savukārt darba tirgus eksperti saka – inženiera profesija kļūs vēl pieprasītāka, jo tādas globālās problēmas kā resursu izsīkšana un klimata izmaiņas prasīs efektivitātes uzlabošanu no ikviena uzņēmēja, arī Latvijā. Tāpēc pieprasīti būs speciālisti, kuri spēj atrisināt dažādas energoefektivitātes problēmas un piedāvāt ar zaļajām tehnoloģijām saistītus risinājumus.
VĒRTĪGIE EFEKTOLOGI
Arī piektās pieprasītākās jomas – procesu un efektivitātes vadības – profesionāle Alīna Ivanova karjeru sākusi no pašas «apakšas»: kā biroja administratore grāmatvede. Mācījusies vidusskolā ar matemātikas novirzienu un analītisko domātprasmi min kā vienu no būtiskākajiem veiksmīgas karjeras priekšnosacījumiem. Tagad viņas amats ir Rimi Baltic Group biznesa procesu attīstības direktore.
Arī Ivanova nemulst, jautāta par panākumiem. «Ieviesām SAP sistēmu (biznesa vadības sistēma – red.). Nesaku, ka tas bija tikai mana darba rezultāts, taču es ieguldīju daudz zināšanu un laika konkrētu moduļu definēšanā.» Uzņēmumam tas nozīmēja vairāk nekā miljona latu ietaupījumu.
Alīnas uzdevums ir atrast vājos punktus pat šķietami ideālā sistēmā. Piemēram, divi departamenti nevar vienoties, un katrs deķīti velk uz savu pusi. «Tad mans uzdevums ir atrast kompromisu, runājot ar visām pusēm, izanalizēt faktus un piedāvāt risinājumu,» stāsta Ivanova, piebilstot, ka nereti viņa ir tulce starp IT departamentu un pārējiem vai vidutājs starp konfliktētājiem, bet vēl biežāk – pārmaiņu idejas «pārdevēja». «Ja beigās redzu prieku jaunās sistēmas lietotāju sejās, esmu gandarīta.»
VAJADZĪGI MŪŽĪGI MŪŽOS
Ir profesijas, kuras bija pieprasītas pirms gadiem simt un būs pieprasītas arī nākotnē, saka personāla atlases speciāliste Aiga Ārste-Avotiņa. Viņasprāt, klasiski drošās profesijas ir ārsts, baņķieris, nodokļu inspektors, finanšu direktors un jurists. Laikam mainoties, mainās tikai vajadzīgās prasmes. Piemēram, Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, sabiedrība noveco. Tāpēc baņķierim jāspēj piedāvāt arī ērti apdrošināšanas risinājumi.
Arī mediķi var rēķināties, ka viņu pakalpojumi novecojošā sabiedrībā kļūst aizvien pieprasītāki – lai ārstētu vecuma kaites un palīdzētu tiem, kas tiecas pēc mūžīgās jaunības. Tieši tāpēc viena no perspektīvākajām mediķa profesijām ir plastiskā ķirurģija.
Kas notiek Latvijas topošo speciālistu tirgū? Kā ierasts, arī šovasar lielākais konkurss uz budžeta vietām augstskolās ir sociālajās zinātnēs. Piemēram, LU visvairāk grib studē komunikācijas, tiesību un vadības zinātnes. Arī valsts vairāk atbalsta studijas sociālajās (43%), nevis precīzajās zinātnēs (42%). Piemēram, pedagoģiju par valsts naudu studēs vairāk nekā 1800 jauniešu, bet tik pieprasīto datoriku – tikai 1037. Datorikā studentu skaits pēdējo trīs gadu laikā ir samazinājies, turpretī, piemēram, mākslā – pieaudzis. Vai šāds absolventu skaits ir nepietiekams, jautāju IT koncerna Accenture vadītājam Maksimam Jegorovam. «Indijā ik gadu datorikas nodaļas absolvē ap 50-60 tūkstoši studentu, tāpēc konkurētspējīgi būsim ar kvalitāti, ne skaitu.»
Šodienas darba tirgū bez diploma nepieciešamas arī papildu prasmes. «Ja dzīvojam krustcelēs, jāzina valodas,» saka Daniels Pavļuts no Tirdzniecības un rūpniecības kameras. Ideālā gadījumā katram vidusskolas beidzējam būtu brīvi jārunā vismaz divās svešvalodās (krievu un angļu), bet pēc augstskolas jāpārvalda, kā minimums, trīs: papildus vēl vācu, franču vai kāda no skandināvu valodām. Turklāt, ja gribam būt konkurētspējīgi globāli, vērts mācīties arī ķīniešu, spāņu un arābu valodu.
Otra būtiskākā papildu prasme ir tā sauktā saskarsmes kultūra – komunikācijas prasme un emocionālā inteliģence, kas veidojas ģimenē un attīstās skolā. «Ir jārunā par pedagogu kvalitāti, turklāt sākot jau ar pirmsskolas izglītības iestādēm,» uz problēmu norāda Pavļuts. Viņam piekrīt arī Ošleja – inteliģentas saziņas spēju trūkst visu profesiju speciālistiem. Piemēram, IT profesionālim jāspēj sarunāties ne tikai ar datoru, bet arī ar mazkvalificētu klientu.
Vēl viena svarīga prasme ir izpratne par procesu vadību un efektivitāti. Un, protams, jau vairākkārt piesauktā starpdisciplinaritāte jeb zināšanas vairākās zinātnes un biznesa jomās. Ar to mūsu augstskolu beidzējiem ir problēmas, jo akadēmisko izglītību iegūstam tikai vienā – pamata priekšmetā. Turpretī daudzās ārvalstu universitātēs students apgūst gan vadošo profesiju (zinātni), gan tā saukto otro specialitāti. Lai gan augstskolas uzskata, ka Latvijā to apgūst B vai C grupas priekšmetos, students priekšmetus visbiežāk izraugās pēc principa – kur vieglāk dabūt kredītpunktus, nevis sistēmiski apgūst jaunu jomu. Protams, atbildība jāuzņemas studentiem. Mārketinga vadītājs Pūķis no LMT uzsver: «Augstskolas pienākums nav manā vietā mācīties. Pats studēju vadības un matemātikas novirzienu, bet ar mārketingu un pārdošanu tam nebija nekāda sakara. To apguvu praktiski. Strādājot.»
Visnepieciešamāko prasmju piecnieku ekspertu skatījumā noslēdz orientācija uz konkrētu mērķi, uz izcilību. «Viens ir izdarīt darbu precīzi – tā, lai nevar piesieties, bet pavisam cits – saprast, ko var darīt ne pēc priekšrakstiem, turklāt iegūstot labāku rezultātu,» – tā Jānis Skalbe no Laimas skaidro vienkārši laba un izcila inženiera atšķirību.
Bet galvenais, ko uzsver visi sarunu biedri, – jāizvēlas studiju joma un pēc tam darbs, kas tiešām patīk un interesē. Tad izcilus rezultātus sasniegt nebūs grūti, savukārt spoži speciālisti būs vajadzīgi vienmēr un jebkurā jomā. Protams, nekaitē arī zināt, kurās jomās pašlaik spīd visspilgtākā zaļā gaisma.
Pieprasītākās un perspektīvākās profesijas Latvijā
1. IT speciālisti
2. Augstākā līmeņa vadītāji
3. Pārdošanas vadītāji
4. Tehniskie inženieri
5. Procesu un efektivitātes vadības speciālisti
Talentor, Ariko Reserv, Amrop un Eiropersonāls novērtējums
Pieprasītākās profesijas ASV līdz 2016.g.
1. tĪklu sistēmu un datu analītiķi
2. Datorprogrammu inženieri
3. Finanšu analītiķi un privāto finanšu konsultanti
4. Narkologi un uzvedības problēmu speciālisti
5. Fizioterapeiti
DATI: ASV Nodarbinātības departaments
Kristīne Andersone (29)
IT speciāliste
Īpašības: loģiskums, prasme novest iesākto līdz galam, precizitāte. Studēja: maģistra grāds LU datorzinātnēs. Pirmais darbs: klientu atbalsta dienesta speciāliste (1999). Lielākais pavērsiens karjerā: pēc reorganizācijas saņēma piedāvājumu vadīt tīkla vadības grupu – izveidot komandu, nomainīt aparatūru, slēgt jaunus līgumus ar klientiem. Savā profesijā patīk: sakārtotība un iespēja apzināt jaunākās tehnoloģijas
Maksims Jegorovs (35)
Augstākā līmeņa vadītājs
Īpašības: stratēģiska domāšana, mērķtiecība, prasme komunicēt ar dažādiem cilvēkiem. Studēja: maģistra grāds LU datorzinātnēs. Pirmais darbs: tīkla administrators mazā firmā (1997). Pavērsiens karjerā: izstrādājot sarežģītu IT sistēmu, apjautis, ka veiksmes pamatā nav programmētāja zināšanas, bet prasme radīto produktu pārdot klientiem. Profesijā patīk:
apgūt jaunus tehnoloģiskos risinājumus, dažādas kultūrvides
Ingmārs Pūķis (32)
Pārdošanas vadītājs
Īpašības: spēja oponēt un apšaubīt, mērķtiecība, prasme izveidot un pārdot klientam tirgū vēl nebijušus produktus. Studēja: maģistra grāds LU Ekonomikas un vadības fakultātē ar specializāciju matemātiskajā modelēšanā un sistēmteorijā. Pirmais darbs: mārketinga speciālists septiņu cilvēku uzņēmumā (1996). Pavērsiens karjerā: kā portāla Apollo direktors palielināja pārdošanas apjomu piecas reizes. Profesijā patīk: dinamika, telekomunikāciju joma, kas strauji attīstās
Jānis Skalbe (42)
Inženieris
Īpašības: precizitāte, neatlaidība, inovatīvs gars, analītiska pieeja ražošanas procesu efektivizēšanai un prasme prognozēt izmaiņas industrijā. Studēja: maģistra grāds LLU inženierzinātnēs ar specializāciju pārtikas rūpniecībā. Pirmais darbs: inženieris stažieris uzņēmumā Cēsu alus (1995). Pavērsiens karjerā: strādājot Rīgas raugā, iepazina Skandināvijas rūpnīcu darbu un pēc tam radīja līdzvērtīgas kvalitātes preci. Profesijā patīk: tehnoloģiskās un resursu inovācijas un iespējas tās pašam ieviest
Alīna Ivanova (34)
Procesu un efektivitātes speciāliste
Īpašības: prasme sistēmā atrast vājās vietas un ieviest izmaiņas. Studēja: bakalaura grāds LU Ekonomikas un vadības fakultātē, maģistra grāds biznesa vadībā Rīgas Biznesa skolā. Pirmais darbs: administratore grāmatvede Master Foods Latvia (1998). Pavērsiens karjerā: kopā ar Rimi finanšu direktoru izveidoja biznesa procesu attīstības departamentu darba efektivizēšanai. Profesijā patīk: piedāvāt izmaiņas un panākt vēlamo rezultātu
Degošā Krievija
Sarkanajā laukumā cilvēki gāzmaskās atgādina Holivudas apokaliptisko grāvēju tēlus, bet viss ir pa īstam – 140 gados lielākais karstums pļauj dzīvības
Maskavas-Ņižņijnovgorodas šosejas malā sastājušās ugunsdzēsēju automašīnas. Stipri ož pēc deguma. Vietumis vēl redzama uguns, kas beidz notiesāt pēdējos meža pārpalikumus – te nosviluši vairāki desmiti hektāru labas priežu audzes. Šosejas otrā pusē viss dūmos tīts. Te tikai viena ugunsdzēsēju mašīna un pavecāks ugunsdzēsējs laista dūmojošo kūdrāju. Blakus viņam divi vecāka gadagājuma vīri un ducis plastmasas pieclitreņu ar ūdeni. «Re, atnesām katram gadījumam, tikai jēgas jau nekādas,» saka pensionārs Ivans Aleksejevičs.
Viņš ar kaimiņu Vitāliju atnācis talkā ugunsdzēsējiem, jo blakus degošajam kūdrājam ir mazdārziņu kooperatīvs, un Ivanam te savi tradicionālie 0,6 hektāri. «Zem smiltīm ir kūdra, tā svilst. Uguni neredz, bet dūmu ka biezs. Lej ūdeni vai nelej, labuma nekāda. Ja uz mūsu pusi pārsviedīsies, tad nodegs ij mežs, ij mūsu mājiņas. Kūdru neapdzēsīsi, tā gruzdēs līdz ziemai,» saka pensionārs. «Jādara kā Amerikā,» sarunā iesaistās kaimiņš Vitālijs. «Es televizorā redzēju. Norok zemes virskārtu, izcērt speciālas stigas. Bet pie mums – kā vienmēr… Maskava ir dūmu pilna.»
Ar marli pret tvana gāzi
Dienvidaustrumu vējš, kas ir valdošais jau trīs nedēļas, pūš uz Maskavu visu, ko izmet gaisā degošie meži un kūdras purvi. No dūmiem nav glābiņa, ja nu vienīgi cieši aizverot logus. Taču tas palīdz tikai tiem, kam dzīvoklī ir gaisa kondicionētājs. Tiesa, agrāk vai vēlāk nākas iziet uz ielas, kur no dūmiem sāk asarot acis. Pēc ekologu ziņām, tvana gāzes koncentrācija gaisā 6,6 reizes pārsniegusi normu, un situācija tikai pasliktinās.
Sarkanais laukums šajās dienās noteikti varētu kalpot kā filmēšanas laukums, uzņemot kaut kādu apokaliptisku Holivudas grāvēju. Cilvēki marles apsējos, daži pat ar visīstākajām gāzmaskām. Netrūktu arī dzīvo rekvizītu – milzu karstuma dēļ Maskavas upē uzradušās medūzas, kas parasti iet bojā mūsu platuma grādos, bet tagad Maskavas upē ūdens uzsilis līdz medūzu komfortam nepieciešamajiem plus 30 grādiem pēc Celsija.
Karstums un pilsētu pārpildījušie dūmi vislielākās ciešanas sagādā gados vecākiem un slimiem cilvēkiem. Ātrās palīdzības sirēnas Maskavas ielās dzirdamas biežāk nekā iepriekš. Oficiālā statistika jau pārstājusi slēpt vēl neredzētu mirstības pieaugumu. Jūlijā – turpat par 30%. Daži interneta izdevumi uzskata, ka patiesībā stāvoklis ir vēl sliktāks. Portāls LifeNews atstāsta kādas slimnīcas darbinieka teikto – agrāk diennaktī morgā ieveda 5-6 līķus, bet tagad ne mazāk par 12. Citā slimnīcā izdevumam pavēstīja, ka tikai vienā dienā viņiem atvests tik daudz mirušo, cik parasti bijis visā nedēļā.
Mediķi iesaka ierobežot fizisko slodzi, atteikties no rītas skrējieniem, samazināt alkohola un nikotīna patēriņu. Par marles apsējiem mediķu vidū nav vienprātības. Vairākums uzskata, ka nekādi apsēji nepalīdzēs, jo tie nepavisam nav paredzēti, lai pasargātu no dūmiem un tvana gāzes. Jāpiebilst, ka Maskavas aptiekās šie apsēji izbeidzās jau pagājušajā nedēļā. «Bija tikai 500 gabalu,» stāsta kādas aptiekas pārdevēja Nataša. «Izpirka stundas laikā. Gribējām pasūtīt vēl kādus piecus tūkstošus, bet mums atbild, ka noliktavā nav, izbeigušies.» Natašas aptiekā marles apsējs maksā trīs rubļus – aptuveni sešus santīmus. Aģentūras Interfax žurnālisti Maskavas metro stacijās redzējuši jaunus cilvēkus, kas apsējus piedāvājuši par 50 rubļiem gabalā, t.i., ap latu.
Trīskārt pieaugušas cenas sadzīves ventilatoriem, un tos nopirkt Maskavā ir ļoti grūti. Maskavas rietumpuses milzīgajā tirdzniecības centrā Gorbuška tikai divās vietās tirgo vēl palikošos ventilatorus, un tie maksā trīs tūkstošus rubļu jeb aptuveni 60 latu. Vēl vasaras sākumā tieši tādi paši maksāja ap 700 rubļu. Pat kondicionētāju pārdevējs ar mulsu smaidu bilst, ka to nav ne šeit, ne noliktavā. «Ja arī parādīsies, tad drīzāk septembrī…»
Ārvalstu vēstniecības samazina personālu. ASV Valsts departaments oficiāli ieteicis saviem pilsoņiem pagaidām atteikties no braucieniem uz Krieviju. Maskavas lidostas periodiski aptur lidmašīnu izlidošanu. Pagājušās nedēļas nogalē sliktās redzamības dēļ lidosta Domodedovo bija slēgta gandrīz diennakti. Traucējumi ir arī Šeremetjevo un Vnukovo lidostās.
Uzjundī karstas atmiņas
Dzirdams propelleru troksnis, virs kūdrāja debesīs kāpjošajos dūmu mākoņos parādās helikopters un aizlido tālāk. Es Piemaskavas šosejas malā turpinu sarunu ar abiem pensionāriem Ivanu un Vitāliju, un mēs no šodienas līgani pārejam pie atmiņām. «Kā te viss dega 1972.gadā! Mums pie kooperatīva auga milzīgs bērzs. Uguns no lejas pienāca, saknes sadega, un bērzs uzkrita tieši virsū elektrības līnijai», atceras Ivans.
Šos gandrīz četrdesmit gadus senos ugunsgrēkus Maskavas apgabala iedzīvotāji atminas vēl tagad. Jegorjevskā, apgabala dienvidaustrumu pilsētā, kuras apkaimē 1972.gada ugunsgrēki bija visstiprākie, vēl šodien piemin briesmīgo gadījumu par uguņojošā bedrē iekritušo buldozeru. Toreiz ne televīzija, ne radio, ne prese nebrīdināja cilvēkus par draudošajām briesmām. Maskava pildījās ar baumām. Pat tad, kad pienāca laiks apbalvot ugunsgrēku dzēšanā īpaši varonīgos cilvēkus, dokumentos nenorādīja detaļas.
Šovasar gan vēl nav pienācis apbalvošanas laiks. Pagaidām notiek vainīgo meklēšana un sodīšana. Maskavas apgabala Kolomenskas rajonā ugunsgrēks no meža pārsviedās uz Aizsardzības ministrijas aviācijas bāzi, vairākas lidmašīnas pārvērtās metāla kaudzēs. Prezidents Dmitrijs Medvedevs personiski deva rīkojumu atcelt bāzes komandieri no amata. Vēlāk noskaidrojās – kad ap bāzi liesmojis mežs, komandieris vairākas reizes ziņojis uz Maskavu par draudošajām briesmām, bet atbildes nav bijis. Tuvākās pilsētas ugunsdzēsēji bija aizņemti, jo uguns tuvojās diviem kotedžu ciematiem.
Mordovijā briesmās nonāca Sarova – pilsēta, kurā atrodas Krievijas galvenais kodolcentrs. Agrāk to pazina kā Arzamasu-16, superslepenu pilsētu, kuru joprojām apjož dzeloņstiepļu žogs, un iedzīvotāji var tajā iekļūt un izkļūt tikai caur kontrolpunktiem. Pēc oficiālām ziņām, ugunsgrēku loku ap to izdevās nodzēst, iesaistot darbos vairāk nekā divus tūkstošus ugunsdzēsēju un karavīru, 116 tehnikas vienību, divus ugunsdzēšanas vilcienus un divas lidmašīnas Il-76. Vēlāk pilsētas teritorijā aizdegās pamežs, bet arī to apdzēsa, vismaz tā apspriedē pie premjerministra ziņoja korporācijas Rosatom vadītājs Sergejs Kirijenko.
Ne *** nestrādā
Internets ir pārpārēm pilns ar aculiecinieku stāstījumiem par ugunsgrēkiem dažādos reģionos. «Kriušas ciems, Rjazaņas apgabals, nodega 29.jūlijā no rīta,» savā blogā raksta pazīstamais Maskavas dizainers un fotogrāfs Rustams Adagamovs (http://drugoi.livejournal.com). «Ugunsgrēka dienā sacēlās stiprs vējš, kaut kur uzradās uguns, un visa iela acumirklī uzliesmoja, cilvēki tik tikko paguva izskriet no mājām, līdzi paņemot tikai pašu nepieciešamāko – dokumentus, naudu. Varēja nosargāt tikai slimnīcu pašā ielas galā…»
Cits blogeris teh-nomad stāsta: «Ugunsgrēks ietvēra dārzu kooperatīvu no trim pusēm. Vietējie iedzīvotāji ātri izveda sievietes un bērnus, atgriezās un sāka dzēst uguni pašu spēkiem. Ugunsdzēsēji paguva atbraukt un apslāpēt liesmas, pirms tās bija tikušas līdz dzīvojamajām mājām. Dažos dārziņos sadega žogi, tualetes un šķūnīši.»
Savukārt blogeris top-lap guvis ievērību, ievietojot savā blogā kaut ko līdzīgu atklātai vēstulei premjerministram Vladimiram Putinam. Vēstuli nevar pilnībā iztulkot, jo tā pārpilna lamuvārdu: «Kāpēc degam? Tāpēc, ka ***. Skaidroju. Man sādžā ir vasarnīca, 153 kilometrus no Maskavas, Tveras apgabals. Sādža ir tāda vieta, kur visi dzīvo «purnu pie purna», daudziem ir kopēji žogi, bet dažiem, kā man, piemēram, ar kaimiņu žoga vispār nav. Komunistu laikā sādžā bija trīs ugunsdzēšanas dīķi, karājās sliedes gals, kuru skandināja, kad sākās ugunsgrēks, un, ak, brīnums, bija ugunsdzēsēju mašīna, tiesa, viena uz trim sādžām, taču bija. Un tad atnāca demokrātu kungi, un sākās ***, pirmais, ko izdarīja, – aizbēra dīķus un tās vietas pārdeva apbūvei, ugunsdzēsēju mašīnu arī kaut kur nobāza, laikam citplanētieši ***, bet sliedes galu nomainīja pret tālruni (*** modernizācija), tikai tas ne *** nestrādā, tāpēc, ka aizmirsa pieslēgt. Palika ugunsdzēsējs, tiesa, viņam nav nekā, ja neskaita ķiveri un tērpu, kas palikuši pāri no tiem pašiem sliktajiem komunistiem… »
Tekstu pamanīja radio Eho Moskvi žurnālisti un pārsūtīja to premjerministram. Vladimira Putina preses dienests nostrādāja operatīvi. Nākamajā dienā redakcija saņēma premjera parakstītu atbildi. Pēc raidstacijas galvenā redaktora teiktā, preses dienestā viņam apliecinājuši, ka pats Putins uzrakstīja atbildi.
«Šodien darba dienas beigās kā visi maskavieši, ieelpojot degošo Piemaskavas mežu dūmus, ar lielu interesi iepazinos ar Jūsu doto situācijas izvērtējumu, kas Viduskrievijā izveidojusies saistībā ar mežu ugunsgrēkiem. Patiesības labad jāatzīmē, ka tik augstas temperatūras Krievijā nav bijis 140 gadu garumā, tātad arī komunistu laikā nebija. Tas kaut vai daļēji attaisno varu, kas, protams, ir atbildīga par stihiskām nelaimēm, taču pirmoreiz saskārusies ar tāda mēroga un tāda vēriena stihiju. Taču kopumā piekrītu Jūsu piezīmēm. Jūs, protams, esat apbrīnojami atklāts un tiešs cilvēks. Īsts malacis. Un Jūs neapšaubāmi esat talantīgs literāts. Ja pelnītu ar rakstniecību, varētu dzīvot Kapri salā – kā V.I.Ļeņina iemīļotais rakstnieks A.M.Gorkijs. Taču arī tur Jūs nevarētu justies drošībā. Jo gan Eiropā, gan ASV piedzīvo tāda paša mēroga dabas kataklizmas. Pietiek atminēties, kā daudzās Eiropas valstīs meži dega pagājušajā un aizpagājušajā gadā. Neraugoties uz visām problēmām un grūtībām, mēs ar Jums līdz pensijai tomēr izvilksim. Visi naudas līdzekļi, kas nepieciešami stihiskās nelaimes seku un citu neatliekamo problēmu atrisināšanai, jau novirzīti no federālā budžeta cietušo Krievijas Federācijas apgabalu kontos. Ja iedosit savu adresi, sliedes galu nekavējoties saņemsiet no gubernatora. Patiesi Jūsu V.Putins.»
Kā vēlāk ziņoja informācijas aģentūras, ugunsdzēsības zvans sādžā, kurā dzīvo blogeris, patiešām ticis piekārts. Un pat tālrunis pieslēgts.
Putins pelna punktus
Putina sarakste ar blogeri pēdējās dienās kļuvusi par vienu no mediju kurioziem. Kā vēl vienu komentētāji min premjera solījumu izmaksāt 100 tūkstošus rubļu (aptuveni 2100 latu) katram to ģimeņu loceklim, kurām nodegušas mājas. Pēc šīs ziņas izplatīšanās nacionālajos televīzijas kanālos milicijas pārskatos sāka parādīties ziņojumi par tīšu dedzināšanu, turklāt pat tajos reģionos, kurus nebija skāruši ugunsgrēki.
Šo solījumu premjers deva sarunā ar jūlijā pilnībā nodegušās Ņižņijnovgorodas apgabala Augšverejas sādžas iedzīvotājiem. Kā vēlāk noskaidrojās, vizīte šajā sādžā Putinam ne tuvu nebija patīkama. Cietušie sagaidīja viņu ar saucieniem: «Nost valdību!» Šis televīzijas operatora nofilmētais fragments gan nevienā reportāžā nenonāca. Kāds no žurnālistiem vēlāk šos kadrus ievietoja internetā.
Cits gadījums – kad televīzijas kanāls Vesti-24 parādīja 100 tūkstošu dolāru vērto Maskavas ugunsdzēsības dienestam piederošo automobili Porsche Cayenne S, reportāžu pārtrauca sižeta vidū. Kā vēlāk paskaidroja Ārkārtas situāciju ministrijas (ĀSM) preses dienestā, šo mašīnu 2007.gadā Maskavas mēram Jurijam Lužkovam uzdāvināja vācu ugunsdzēsēji, tātad budžeta līdzekļi tās iegādei nav tērēti.
Tehnikas ugunsdzēsējiem patiešām nepietiek. Par to ne reizi vien runājis ĀSM vadītājs Sergejs Šoigu. Interneta izdevums Inter Right veicis izpēti un noskaidrojis, ka 2009.gadā Krasnodaras novada valsts ugunsdzēsības dienests iegādājies 18 tūkstošu latu vērtu automašīnu Pajero Sport un 22 500 vērtu Nissan Teana. 2,4 miljoni rubļu iztērēti projektam Pašmāju un ārzemju kompleksās drošības panākšanas tehnikas un tehnoloģiju izpēte, bet par viena skolēnu izglītošanai domāta maketa izstrādi izdoti 11 miljoni rubļu jeb aptuveni 220 tūkstoši latu.
Ministrs Šoigu lūdzis nemeklēt vainīgos. «Meteoroloģisko novērojumu vēsture neatceras tādus gadījumus Krievijas teritorijā, tā nekad nav bijis,» viņš sacīja intervijā laikrakstam Kommersant. Ministram pēdējās nedēļas nav bijis patīkamākais laiks. Viņš izskatās nevis manāmi noguris, bet pavisam izmocīts.
Nav par ko apskaust arī Putinu. Kaut arī, kā atzīmē politologi, savas dividendes viņš saņēmis – uz Sočos palikušā prezidenta Medvedeva fona premjers izskatās pēc īsta nācijas līdera, solot palīdzēt cietušajiem un strostējot ierēdņus. «Putins atklāti izmanto smago brīdi, lai parādītu cilvēkiem, kurš valstī ir nacionālais līderis un kurš – vienkārši Kremļa klerks,» saka MoscowCarnegie Center eksperte Lilija Ševcova. Taču agresīvie aicinājumi gāzt valdību, ar ko Putinu sagaidīja Augšverejas sādžā, var liecināt arī par to, ka pakāpeniski pilsoņu uzticēšanās zūd, atzīmē interneta izdevums Ježedņevnij žurnal.
Krievijā mežu ugunsgrēku kopējā platība augusta pirmās nedēļas beigās palielinājās par vairāk nekā 14 tūkstošiem hektāru. Meži turpina degt Maskavas un Vladimiras apgabalā. Pēc oficiālām ziņām, situācija Ņižņijnovgorodas apgabalā ir stabilizējusies, taču, pēc ĀSM informācijas, joprojām «aktīvi» šajā reģionā ir 26 ugunsgrēku iecirkņi, kuru kopējā platība veido 125,35 hektārus. Jauni ugunsgrēki uzliesmojuši Sverdlovskas apgabalā, Mari-El republikā, arī Mordovijā. Cik mežu un kūdras purvu pavisam kopā deg Krievijā, laikam gan nezina pat ĀSM. Neviens vairs neskaita.
Sinoptiķi Maskavas reģionā nedēļas beigās sola nelielas izmaiņas. Pēc viņu prognozēm, rietumu vēji izdzenās dūmus un atnesīs lietu. Taču viņi nenoliedz, ka dūmi var atgriezties, ja vējš atkal iegriezīsies no dienvidaustrumiem un ugunsgrēki atsāksies.
Karš nav pieteikts
Aivis Ronis uzskata, ka ekonomikas vājums mūs eksponē «citā» ģeopolitiskā virzienā. Lai tam pievērstu uzmanību, viņš gatavs izmantot izaicinošas metaforas
Klausoties ārlietu ministrā Aivī Ronī, nevilšus ataust atmiņā kāda sena publikācija ārvalstu presē. Tobrīd vēl lauzāmies Eiropas Savienībā un NATO, un raksta autors aprakstīja sarunu ar toreizējo Ārlietu ministrijas darbinieku Roni – mazliet lecīgu un zinošu ierēdni, kurš brīvi žonglē nevainojamā angļu valodā. Šis ierēdnis publikācijā kalpoja par piemēru Eiropas sabiedrībā faktiski integrētam Baltijas valstu pilsonim.
Pie pusdienu galda saskatu to pašu pašpārliecināto cilvēku, kurš tagad ir izaicinājis Zviedrijas augstākās amatpersonas, diplomātijai neierasti asā valodā paziņojot, ka Zviedrijai pēc tās banku veicinātās krīzes Latvijā vajadzētu izrādīt lielāku solidaritāti ekonomikas atjaunošanā. «XVII gadsimtā Kārlis XII Rīgu sauca par Zviedrijas otro galvaspilsētu, bet tad pameta. Arī Zviedrijas premjeram vajadzētu viesoties savās «otrajās mājās», kamēr tās nav pārņēmis kāds cits,» mediji citēja Roni.
Jautāju, kāpēc ministrs pieteicis karu zviedriem. «Nekāds karš nav pieteikts. Zviedri mums ir ģeopolitiski svarīga valsts, esam kaimiņi, un mums ir kopēja atbildība pret šo reģionu. Bet pret pašreizējo Zviedrijas valdību – īpaši finanšu ministru un premjeru – man personīgi ir palicis rūgtums.» Ronis skaidro, ka viņu pārsteigusi Zviedrijas valdības attieksme pret krīzi Latvijā. «Paldies, ka Zviedrija saorganizēja starptautisko finanšu palīdzību, jo pieļauju, ka mūsu valdība tobrīd vairs nebija spējīga to darīt. Taču pēc tam viņi par mums vienkārši aizmirsa. Es negribu saņemt humanitāro palīdzību vai Zviedrijas nodokļu maksātāju naudu. Nē, mums pašiem jāmaksā par savām kļūdām. Tomēr zviedriem reģiona ekonomisko un drošības interešu vārdā jāizrāda vismaz politiskā solidaritāte. Šāda zviedru atturība mūs vairāk eksponē ģeopolitiski citā virzienā.» Virzienu Ronis precizēt nevēlas, taču, simboliski, šajā brīdī sarunu pārtrauc kāda cita Fabrikas restorāna pusdienotāja telefona signāls – PSRS himnas melodija. «Interesanta gaume,» uzmetis dziļdomīgu skatienu telefona īpašniekam, saka Ronis.
Pirms publiskā paziņojuma Zviedrijas valdības pārstāvji uzrunāti personiski, piemēram, aicinot izveidot starpvaldību darba grupu abpusējai investīciju piesaistei. Atbilde nav sagaidīta. Ronis uzskata, ka Rietumvalstu intereses trūkums noplicina Latvijas uzņēmumu aktīvu vērtību, iedragā uzņēmēju perspektīvas sajūtu un «iedrošina citus būt bezkaunīgākiem pret mums».
«Metaforu mērķis bija piesaistīt uzmanību, ka kaut kas nav tā, kā vajag,» pamato ministrs. Tomēr pagaidām tas tik un tā nav izdevies, un Ronis stāsta, ka ārlietu dienests vakuuma aizpildīšanai strādā ar citām Rietumvalstīm.
Lai arī uzslavējis Zviedriju par finanšu palīdzības organizēšanu, Ronis šaubās, vai bijusi pareiza Starptautiskā Valūtas fonda piesaistīšana, jo «pirmoreiz vēsturē ES iekšienē tik spēcīgi ienāk ārējs spēlētājs un nevis pašas ES spēkiem risina vienas dalībvalsts vai reģiona problēmu». Ronis teic, ka var saprast iemeslus, kāpēc izvēlēts SVF, taču uzskata, ka būtu bijis labāk krīzi pārvarēt Eiropas kopējās politikas ietvaros – tā būtu solidārāka, krīzes pārvarēšanai izmantotu ne tikai fiskālo disciplīnu, bet arī instrumentus izaugsmes veicināšanai.
Ronis nesteidzas paust bažas par ģeopolitiskajām sekām, kuras varētu radīt ASV prezidenta Baraka Obamas administrācijas politika. Tajā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm vairs nav pievērsta tik liela uzmanība, toties prioritāšu sarakstā ir attiecību «pārlādēšana» ar Krieviju. «Nepiekrītu tiem, kas kritizē ASV administrācijas attieksmi pret mums. Tā ir bijusi konsekventa, administrācija ir turējusi savu vārdu tajās sadarbības jomās, ko paši esam izvēlējušies par prioritārām. Domāju, mēs savā valstiskumā esam izauguši no tās stadijas, kad bija svarīgi, ka amerikāņi katru rītu kā vecāki paskatās bērnu istabā un apsveic – te ir kārtība. Līdz kādam laikam tas bija svarīgi – ka ASV bija mūsu iekšpolitiskais resurss, mūsu demokrātijas un tiesiskuma resurss.»
Jautāju, vai cits presē citēts Roņa aicinājums – aprakt Molotova-Ribentropa paktu – ir mēģinājums no Latvijas puses pārlādēt attiecības ar kaimiņvalsti. Ministrs norāda, ka tā bijusi medija kļūda, tā viņš nav teicis. Iedvesmojies no Imanta Kalniņa dziesmas, kurā «beigtu Napoleonu aprok zemē, lai tas nesmirdētu», ārlietu ministrs esot aicinājis aprakt Ribentropu un Molotovu, kuru uzskati ik pa laikam dažās sabiedrības grupās uzplaiksnījot. «Savukārt Ribentropa un Molotova paktu mums nav tiesību aizmirst. Attiecībās ar Krieviju mums ir vajadzīga kopēja vēstures izzināšana, lai mūsu cilvēkiem ilgtermiņā sirdīs iestātos izlīgums.»
Komentēt iekšpolitiku bezpartejiskais ministrs priekšvēlēšanu laikā atturas. Par iespējamās Saskaņas centra valdības sekām Ronis saka – viņš netic, ka Latvijas valdība, lai kāda tā būtu, gribēs sevi pakārtot «Maskavai vai kādai citai galvaspilsētai». Savukārt Krievijas ietekmes pieaugumu šeit noteiks nevis parlaments, bet ekonomika un tas, «ko darīsim ārpolitikā, lai valstij piesaistītus gan ekonomiskos, gan politiskos resursus». «Ceru, ka mūsu tradicionālie sadarbības partneri to izprot.»
Ronis apņēmies valsts amatā strādāt līdz vēlēšanām un pēc tam atgriezties banku lobija organizācijā – Latvijas un Amerikas finanšu forumā. Dažus mēnešus ilgo ārlietu ministra karjeru viņš sauc par «brīvprātīgu komandējumu valsts darbā», ko uzņēmies valstij sarežģītā situācijā pēc augstāko amatpersonu lūguma. «Man nav politiskās nākotnes, es tā esmu nolēmis.»
ĒDIENKARTE
Taljatelle ar Parmas šķiņķi, sviesta zivs ar dārzeņiem
Coca-Cola Light, svaigi spiesta apelsīnu un greipfrūtu sula
Espresso
Ventspils uz paplātes
Briest Ventspils tranzītbiznesa pārdošana Krievijai
Jau maijā kāda informēta persona stāstīja: «Būs nauda! Izskatās, ka Ventspilī beidzot būs liela nauda,» aicinot gan vēl neko nerakstīt par gaidāmo tranzītbiznesa pārdošanu un pamieru, kas esot panākts starp Aivaru Lembergu un viņa «oponentiem» vismaz piecus gadus ilgušajā Ventspils uzņēmēju karā, kurš kļuvis par Latvijas politikas procesa vizītkarti. Skeptiskāki ļaudis gan teic, ka uzticības abās frontes pusēs joprojām nav – visi baidoties, ka jebkurā brīdī tiks «uzmesti», kāds nopelnīs vairāk vai gūs lielāku ietekmi, tāpēc «tas, ka viņiem izdosies pārdot visu Ventspils tranzītbiznesu, ir utopija».
Un tomēr, par pamieru signalizēja jau Jāņa Maizīša nepārvēlēšana ģenerālprokurora amatā maijā un Aivara Lemberga lēmums nekandidēt vēlēšanās jūlijā, savukārt nedēļu vēlāk kuplā Krievijas oligarhu pulka ierašanās Jaunajā vilnī ar pašu Romanu Abramoviču priekšgalā netieši apstiprināja, ka darījums tiešām var notikt. Sarunu procesu apstiprinājis arī Šveices advokāts Meroni, kam pašlaik ir ļoti būtiska loma Ventspils tranzītbiznesa pārvaldīšanā.
Vērtējam, kāds ir iespējamā darījuma mērogs, ar kādām shēmām tas īstenojams un kādas būtu sekas Latvijai?
Pusmiljards par visu
Pēc neoficiālas, taču vairāku iesaistītu cilvēku sniegtas informācijas, pārdošanai pašlaik piedāvāti faktiski visi lielākie Ventspils ostas tranzīta uzņēmumi ar milzi – holdingu Ventspils nafta (VN) – priekšgalā. Darījuma kopējā vērtība, pēc aptuvenām aplēsēm, esot tuva pusmiljardam eiro (ap 350 miljoni latu). Krīzes laikam cena aizvien ir ievērojama, kaut iepriekš, pirms Ventspils uzņēmēju asajām cīņām un krīzes, visu lielāko ostas tranzīta uzņēmumu pārdošanas vērtība bija miljards dolāru (ap 500 miljoni latu).
Darījuma sagatavošana var aizņemt vismaz dažus mēnešus vai pat ievilkties nākamā gada sākumā. Jau patlaban noritot padziļinātā izpēte jeb due diligence VN un Latvijas kuģniecībā. Oficiāli VN holdinga preses centrs gan nesniedz atbildi, vai tā ir. Klusēšanu var skaidrot ar faktu, ka abi uzņēmumi ir publiskas akciju sabiedrības un šāda informācija vispirms jāsniedz biržai.
Pirks krievu oligarhi?
Ziņas par pircējiem ir skopas. Starp Krievijas kompānijām, kuras varētu kļūt par visa Ventspils ostas naftas tranzītbiznesa – VN, LatRostRans, Ventbunkers – pircējiem, neoficiāli minēts Krievijas gāzes monopolists Gazprom, naftas cauruļvadu monopolists Transņeft un krievu miljardiera Vagita Aļekperova vadītais naftas gigants LUKoil. Aļekperovs pēc VN tīkoja jau 90.gadu vidū, kad tika dots starts VN privatizācijai. Toreiz LUKoil palika ar garu degunu – par VN īpašnieku kļuva vietējo naftas tranzīta firmu izveidotā kompānija Latvijas naftas tranzīts (LNT), kurā būtiska ietekme bija Lembergam.
Ne Transņeft, ne LUKoil viedokli par iespējamo Ventspils naftas tranzītbiznesa pirkšanu nav izdevies iegūt. Savukārt Gazprom kategoriski noraidīja interesi: «Tās ir baumas. Mēs VN nepirksim,» Krievijas gāzes giganta Latvijas pārstāvniecības vadītājs Jevgēņijs Roldugins atzina īsā telefonsarunā.
Savukārt starp Kālija parka tīkotājiem neoficiāli minēts krievu naftas magnāts, miljardieris Suleimans Kerimovs, kurš nesen kļuva par vienu no Krievijas kālija sāls giganta Uralkalij līdzīpašniekiem un, pēc krievu mediju ziņām, vēlējies pirkt arī Balkrievijas koncerna Belnefthim kontrolpaketi, tomēr darījums nav izdevies.
Noprotams, ka galveno starpnieka lomu darījumā spēlēs austriešu miljardieris Martins Šlafs, kam Maskavā netrūkst ietekmīgu draugu un kurš jau pirms vairākiem gadiem izrādījis interesi par VN daļu pirkšanu. Viņa dēls Deivids Aleksandrs Šlafs jūlijā jau iekārtots VN padomē un neoficiāli tiek skaidrots, ka tas apliecina – Šlafam izdevies parakstīt nodomu vēstuli par akciju pirkumu ar lielāko VN īpašnieku starptautisko koncernu Vitol. Ar nākamo lielāko īpašnieku – vietējiem Ventspils dūžiem pastarpināti piederošo LNT – nekādu vienošanās dokumentu gan vēl neesot, notiekot tikai sarunas.
Kā pārdot arestētu mantu?
Tomēr, lai gan vietējie oligarhi jau var sajust naudas smaržu, process nav nemaz tik gluds, jo ne visi Ventspils varenie var brīvi rīkoties. Briestošajā darījumā lielākās galvassāpes varētu būt Aivaram Lembergam. Proti, Lemberga krimināllietas ietvaros ir arestētas liela daļa akciju uzņēmumos, kuri atbilstoši apsūdzībai tika izmantoti, lai slēptu viņa patiesās īpašumtiesības VN un citos vietējos uzņēmumos. Akcijas arestētas par labu valstij un nevar tikt pārdotas, pirktas, dāvinātas vai mainītas.
Kādi varētu būt soļi, lai darījums tomēr notiktu? Teorētiski iespējas ir vairākas. Piemēram, Rīgas apgabaltiesa, kurā rit Lemberga krimināllietas iztiesāšana, atceļ Lemberga ģimenes īpašumiem uzlikto arestu. Ja prokuratūra pati ierosinātu aresta atcelšanu, tas darījuma interesentiem būtu ideāls risinājums, tomēr jāšaubās, vai jaunais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers būtu gatavs tuvākajos mēnešos riskēt ar savu reputāciju un spert soļus, kas atvieglotu Lemberga situāciju.
Vēl juristi skaidro, ka iespējams pārdot arī opciju – garantiju, ka īpašnieks nekad vairs nepretendēs uz daļām. Vēl viena versija – ārzonu firmu aktīvus pārcelt uz citām jaunām kompānijām un pēc tam veikt Ventspils uzņēmumu restrukturizāciju, kā rezultātā arestētā manta izrādītos vien tukša čaula, bet prokuratūra resursu trūkuma dēļ nespētu šiem darījumiem operatīvi izsekot. Turklāt iespējams apsolīt, ka vietējās politikas līmenī «tiks sakārtoti» dzelzceļa tarifi, nodevu maksājumi ostā, nodokļu atvieglojumi, lai jaunajiem īpašniekiem bizness ritētu kā pa diedziņu.
Garants tam, ka arestētā manta tiešām netiks pārdota un nezaudēs vērtību, ir šo aktīvu pārvaldītājs Šveices advokāts Meroni. Ar viņu Lembergam līdz šim bijušas ļoti asas attiecības, bet zinoši cilvēki pēdējā laikā manījuši abu tuvināšanās mēģinājumus.
Kuluāros baumo par to, ka Meroni par darījuma īstenošanu esot apsolīti miljoni, tikmēr Latvijas likumu noteiktais sods par arestētas mantas izšķērdēšanu, atsavināšanu vai slēpšanu ir brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem, piespiedu darbs vai naudas sods līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām.
Oficiāli Meroni pārstāvis Aivars Gobiņš jebkādus iespējamos Meroni kontaktus ar Lembergu vai viņa ietekmes personām noliedz. Taču Gobiņš apstiprinājis, ka Meroni ticies ar Šlafu saistībā ar VN holdinga pārdošanu. Meroni uzsver, ka neatkāpsies no prokuratūras uzticētās arestēto Lemberga ģimenes akciju pārvaldīšanas.
Labi vai slikti?
Pamiers Ventspils uzņēmēju vidū un iespēja ostas tranzītbiznesu pārdot Krievijas kompānijām ir laba vai slikta ziņa? Raugoties no biznesa viedokļa – ja pa tukšo cauruļvadu atkal pumpēs naftu un ar sparu atjaunosies kālija sāls tranzīts, ostā ienāks kuģi, terminālos būs kravas, tātad būs darbs cilvēkiem, peļņa uzņēmumiem un nodokļi valstij. Taču nevar arī noliegt varbūtību, ka peļņa pazūd ārzonu firmu kontos vai kukuļos Latvijas amatpersonām, nevis nodokļu veidā ienāk valsts budžetā. Bet galvenais – Latvijas ekonomikai tas ir risks vēl dziļāk nonākt Krievijas ietekmes lokā, kas ekonomiskās saites bez grūtībām var pārvērst arī politiskā ietekmē.
Jāturpina tievēt
Ko valdība sola starptautiskajiem aizdevējiem?
Pēc sakultajām putām par valsts uzņēmumu privatizācijas «otro vilni» nav šaubu, ka attiecības ar starptautiskajiem aizdevējiem un tiem dotie solījumi būs viens no tematiem gaidāmo Saeimas vēlēšanu kampaņā. Lai būtu vieglāk atšķirt graudus no pelavām, žurnāls Ir analizē, kādi solījumi būtiskākajās tautsaimniecības jomās doti nodomu vēstulē Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF).
BUDŽETS
Viens no svarīgākajiem jautājumiem, uz ko partijām būtu jāatbild līdz vēlēšanām, – kā sasniegt apjomīgos budžeta samazinājumus 2011. un 2012.gadam.
Saskaņā ar dokumentu nākamgad budžeta deficīts jāsamazina par 395-440 miljoniem latu. SVF gan tradicionāli ir pesimistiskāks nekā valdība, un ir izskanējuši pieļāvumi, ka samazinājums varētu būt mazāks. Taču Latvijas Banka šādas cerības sauc par nenomedīta lāča ādas dalīšanu, jo tās balstās uz prognozēm par lielākiem nodokļu ieņēmumiem vai ātrāku ekonomikas izaugsmi. Ja budžeta ienākumi tiešām izrādīsies lielāki, valdība sola tos novirzīt budžeta deficīta segšanai, sociālā drošības tīkla izdevumiem, bezdarbnieku atbalsta programmām vai ES fondu apguvei.
Arī 2012.gadā «varētu būt nepieciešamas ievērojamas korekcijas deficīta samazināšanai līdz noteiktajam mērķim». Deficīts būs jāsamazina zem 3% robežas.
Konkrēti priekšlikumi, kā samazināt izdevumus un palielināt nodokļus, jāizsaka līdz oktobra beigām. Kā iespējamās jomas iezīmēta valsts pārvaldes reforma un aģentūru konsolidācija vai likvidācija, mazākas subsīdijas valsts uzņēmumiem, turpmāka algu fonda samazināšana valsts uzņēmumos un pašvaldību budžeta konsolidācija.
Nopietnas izmaiņas veidā, kā valsts plāno finanses, sola fiskālās atbildības likumprojekts. Tas noteiks saistošus budžeta izdevumu griestus uz vairākiem gadiem, aizliegumu palielināt valsts tēriņus, ja rodas papildu ieņēmumi, un ierobežojumus «ekspansīviem fiskāliem pasākumiem» pēc tam, kad budžets ir pieņemts, proti, lielas izmaiņas tēriņos nebūs iespējamas.
NODOKĻI
Nodomu vēstulē nav norādītas konkrētas likmes, taču virziens ir skaidrs: var gaidīt mēģinājumu atcelt samazināto PVN, palielināt nekustamā īpašuma nodokli, progresīvi palielināt ikgadējās auto nodevas likmi un atcelt «atvieglojumus, kas izrādījušies neefektīvi». Tiek solīts arī uzlabot nodokļu iekasēšanu un mazināt ēnu ekonomiku.
KPMG vadošā nodokļu speciāliste Gunta Kauliņa norāda, ka ierosinājums par lielāku nekustamā īpašuma nodokli ir loģisks, jo «0,1-0,3% nav nekāda likme, bet nekustamais īpašums pieder gandrīz visiem, līdz ar to būtu loģiski, ja mēs par to arī maksātu». Taču likmei jābūt progresīvai un saprātīgai, lai nenovestu līdz cilvēku izlikšanai no mājokļiem, par kuriem viņi nespēj norēķināties. Samazinātās PVN likmes atcelšanu viņa uzskatītu par kļūdu, jo tā pašlaik ir saglabāta tikai pirmās nepieciešamības precēm – apkurei, zālēm, presei – un vissāpīgāk trāpīs mazāk nodrošināto cilvēku slānim. Lai vērtētu auto nodokli, vispirms jāredz likme, jo Latvijā jau ir augstākie auto nodokļi Baltijā. Ēnu ekonomikas mazināšana esot vitāla, jo «tos, kuri izvairās no nodokļiem, valsts faktiski liek mierā, taču ceļ likmes maksātājiem».
PENSIJAS UN PABALSTI
Solīts, ka līdz 2011.gada janvārim tiks ieviestas izmaiņas pensiju sistēmā. Daļa no tām ir iezīmētas jau tagad: pensijas vecuma pakāpeniska paaugstināšana līdz 65 gadiem, atteikšanās no priekšlaicīgas pensionēšanās, piemaksu izbeigšana «jaunajām pensijām», apdrošināšanas stāža palielināšana un pensiju indeksācijas atlikšana līdz 2016.gadam.
Nav vērts lolot ilūzijas, ka tās būs vienīgās izmaiņas. Pasaules Bankas ekonomists Trūmens Pakards Ir.lv iepriekš atzinis to, ko politiķi vairīsies teikt līdz vēlēšanām: ar nosauktajām izmaiņām pietiek sociālā budžeta deficīta samazināšanai ilgtermiņā, bet ar tām nevar samazināt izmaksas tādā mērā, kādā tas nepieciešams jau nākamajos trijos gados, lai budžeta deficīts nepārsniegtu 3% no IKP. Šāds budžeta deficīta līmenis noteikti jāsasniedz, pretējā gadījumā Latvija nevarēs ieviest eiro 2014.gadā. Papildu varianti izmaksu apcirpšanai – neapliekamā pensiju minimuma samazināšana, piemaksu noņemšana pēdējos gados pensijā aizgājušajiem un «māmiņu algu» aizstāšana ar vienādu ģimenes pabalstu līdz Ls 100 ne tikai zīdaiņu, bet arī lielāku bērnu vecākiem (vecuma robežu PB speciālisti nav minējuši).
Pagaidām valdība nolēmusi, ka ir jāsaglabā visi ierobežojumi vecāku, slimības, bezdarbnieku u.c. pabalstiem. Vēstulē solīts «racionalizēt pabalstu sistēmu, padarot to vairāk orientētu uz mērķi».
Tiek apsvērta iespēja kompensēt transporta izdevumus invalīdiem.
PRIVATIZĀCIJA
Privatizācija ir vienīgais jaunais elements, kas nebija minēts abos iepriekšējos memorandos. Tagad solīts, ka valdība līdz septembra beigām sagatavos pilnīgu informāciju par valsts uzņēmumiem – to peļņu, subsīdijām, strādājošo skaita izmaiņām, algām (paradoksāli, bet patlaban tāda pārskata valstī nav), bet līdz gada beigām izstrādās stratēģiju, kuri uzņēmumi paliks valsts īpašumā un kuri jāprivatizē.
Ar premjera rīkojumu izveidota darba grupa, kuru vada Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce. Sākotnēji mērķis bija vērtēt tikai to, kuri valsts uzņēmumu meitasuzņēmumi ir lietderīgi, bet kopš aprīļa darba grupas mandātā parādījusies arī privatizācijas vajadzības vērtēšana. Nevienā dokumentā, kas ir šīs darba grupas izveidošanas pamatā, valdība šādu uzdevumu nav devusi.
Pūce skaidro, ka, pētot meitasuzņēmumus, konstatēts: nav principu, pēc kuriem valsts lemj, kuri uzņēmumi un funkcijas tai ir nepieciešamas, kuri būtu jāpārveido par valsts aģentūrām, kas pilda noteiktus uzdevumus, bet pēc būtības ir valsts iestādes – strādā bez peļņas, ir pakļautas algu un darbinieku skaita ierobežojumiem. Starptautiskie aizdevēji neprasa izveidot privatizējamo uzņēmumu sarakstu, bet ir norādījuši, ka valsts saviem uzņēmumiem subsīdijās gadā tērē vairāk nekā 200 miljonus latu un tādēļ jāvērtē, vai visas izmaksas ir nepieciešamas.
«Teorētiski privatizācija ir iespējama un visu laiku notiek, piemēram, pašlaik privatizē Latvijas Sertifikācijas centru, kas nevienu neuztrauc,» teica Pūce. Līdz augustam darba grupa pabeigšot koncepciju ar vairākiem variantiem, pēc kādiem principiem valstij jādarbojas uzņēmējdarbībā. Kad valdība izvēlēsies vienu no tiem, tad tiks vērtēta vairāk nekā 100 uzņēmumu atbilstība izvēlētajam modelim: kuru paturēt, kuru pārveidot par aģentūru, kuru pārdot, kuru likvidēt. Pašlaik saskaņā ar likumu neprivatizējami ir seši uzņēmumi: Latvenergo, Latvijas pasts, Latvijas dzelzceļš, Latvijas valsts meži, Latvijas gaisa satiksme un Starptautiskā lidosta Rīga. Pēc Pūces teiktā, premjera Valda Dombrovska (JL) uzstādījums ir tāds, ka tie nav privatizējami, tāpēc viņš nevarot iedomāties, ka ierēdņu darba grupa var ierosināt ko citu.
Turklāt memorands noteic, ka arī nākamgad nebūs jaunu valsts un privātās partnerības projektu un jaunu valsts garantiju.
EIRO
Mērķis ir ieviest eiro no 2014.gada 1.janvāra, kas lielā mērā arī nosaka budžeta samazinājumu apmērus, jo, lai iestātos eirozonā, deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IK. Turklāt, jo mazāks deficīts, jo mazāki valsts izdevumi ārējā parāda apkalpošanai. Latvijas Banka salīdzina, ka nākamgad procentu maksājumos par valsts parādu maksāsim 307 miljonus latu, kas ir pusotras reizes vairāk, nekā atvēlam izglītībai. Šogad deficīts prognozēts 8,6%. Šie abi skaitļi rada priekšstatu, kādi budžeta samazinājumi vēl jāveic. Nodomu vēstulē atkārtoti apliecināts, ka lata kurss paliks nemainīgs.
AIZSARDZĪBA
Latvijas izdevumi aizsardzībai šogad sarukuši līdz 1,14% no IKP. NATO valstīm vajadzētu tērēt 2%, bet daudzas to neievēro. Faktiskais līdzekļu samazinājums ir būtisks, piemēram, šogad Aizsardzības ministrijas budžets ir 134 miljoni, bet 2007.gadā bija 231 miljons. Vidējā termiņā aizsardzības izdevumi neatgriezīsies 2% robežās, un līdz septembra beigām Aizsardzības ministrija izstrādās stratēģiju, kādu aizsardzību mēs varam atļauties par tādu naudu, kāda ir pieejama.
Skaitļi un emocijas
Recesija ekonomikā beigusies, bet daudzi vēl to nejūt
Pirmdien, 9.augustā, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) un ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) sasauca preses konferenci, lai paziņotu, ka Latvijā recesija beigusies un esam atkal uz izaugsmes ceļa.
Kā tajā pašā dienā informēja Statistikas pārvalde, kopš gada sākuma Latvijas tautsaimniecība atkal ir sākusi augt, lai arī ļoti lēni. Pirmajā ceturksnī iekšzemes kopprodukts palielinājās par 0,3%, salīdzinot ar 2009.gada pēdējiem trim mēnešiem, bet otrajā ceturksnī, pēc provizoriskiem datiem, – par 0,1%, salīdzinot ar pirmo ceturksni.
Šie skaitļi noteikti šķiet ļoti abstrakti, taču tie balstās konkrētās pozitīvās izmaiņās Latvijas tautsaimniecībā. Eksports, salīdzinot ar iepriekšējā gada pirmo pusi, ir pieaudzis par gandrīz 23%, un, kā norāda Latvijas Bankas ekonomikas eksperte Daina Paula, Latvijas eksports ieņem aizvien lielāku tirgus daļu daudzās no mūsu nozīmīgākajām tirdzniecības partnervalstīm: Dānijā, Vācijā, Lietuvā, Nīderlandē, Polijā, Somijā un Lielbritānijā. Savukārt eksporta vērtību pārsvarā rada rūpniecības uzņēmumi, un rūpniecības produkcijas izlaide šāgada otrajā ceturksnī pieaugusi par 12%, salīdzinot ar pagājušo gadu, un par 6%, salīdzinot ar šāgada pirmo ceturksni.
Šis eksportētspējīgo uzņēmumu straujais izrāviens velk sev līdzi arī pārējo ekonomiku. Kopš aprīļa reģistrētais bezdarbs ar katru mēnesi ir samazinājies un no 17,3% martā nokrities līdz 15,6% jūnija beigās, tas ir, par 17 000 bezdarbnieku mazāk.
Ekonomikas stabilizācijas pazīmes, šķiet, ir sākušas iedrošināt arī patērētājus, un otrajā ceturksnī mazumtirdzniecības apgrozījums palielinājies par 1,7%, turpinot gada sākumā uzņemto pozitīvo tendenci. Pat autotirgotāji, kurus ekonomiskā krīze skārusi sevišķi smagi, ir sākuši saskatīt «ekonomikas atveseļošanos», saka Latvijas Pilnvaroto autotirgotāju asociācijas prezidents Andris Kulbergs.
Tātad, lai arī lēnām, tomēr ekonomiskā rosība ir atsākusies. Turklāt ir labas izredzes, ka eksporta sektorā tā arī turpināsies. Jūlijā uzlabojušies rezultāti aptaujās, kurās uzņēmējiem prasa vērtēt eksporta pasūtījuma tendences, un ir pazīmes, ka ražojošie un eksportējošie uzņēmumi sākuši atkal investēt attīstībā. Piemēram, jaunākajos statistikas datos konstatēts būtisks pieaugums mehānismu, mehānisko ierīču un elektroiekārtu importā, kas 2010.gada jūnijā palielinājies par 50%, salīdzinot ar pagājušā gada jūniju. Jādomā, ka ražotāji ir noticējuši turpmākajai izaugsmei, ja sākuši importēt jaunas ražošanas iekārtas.
Taču viena lieta ir skaitļi, cita – uztvere. Recesija ir beigusies ekonomikā, bet vai tā ir beigusies Latvijas iedzīvotāju galvās?
Šogad vērojamā lēnā atkopšanās ir sākusies, pateicoties Latvijas spējai Starptautiskā Valūtas fonda programmas ietvaros stabilizēt ekonomiku un, samazinot burbuļekonomikas laikos uzpūstās algas, atgūt daļu no zaudētās konkurētspējas. Ir sākusies nepieciešamā transformācija uz tautsaimniecību, kuras izaugsme balstās nevis uz patēriņu, bet uz eksportu, kura nevis aizņemas, bet nopelna.
Ja trekno gadu kaitējums mūsu tautsaimniecībai būtu novēršams ar dažu ceturkšņu eksporta izaugsmi, tad mēs varētu jau tagad cerīgi skatīties uz nākotni. Par nelaimi, ekstremāli lielā un straujā kreditēšanas un nekustamo īpašumu spekulācijas buma sekas nav tik viegli pārvaramas ne praktiski, ne psiholoģiski.
Praktiski treknie gadi nozīmīgi deformēja ekonomikas struktūru, un atveseļošanās prasīs līdzvērtīgu, ja ne pat lielāku struktūras pārveidi. Milzīgais patēriņa un celtniecības pieaugums tik ļoti samazināja rūpniecības lomu mūsu tautsaimniecībā, ka pat ļoti straujais eksporta pieaugums uz ekonomiku kopumā atstāj vēl tikai procentu desmitdaļās mērāmus rezultātus. Būs jāpaiet vēl vairākiem ceturkšņiem, pirms eksporta nopelnītā nauda sāks nozīmīgi ietekmēt arī tādas tautsaimniecības nozares kā celtniecība, kura vēl aizvien nīkuļo.
Bet daudziem cilvēkiem, kuri ilgstoši piedzīvojuši algu, apgrozījuma un peļņas desmit un vairāk procentu pieaugumu gadā, ir emocionāli grūti samierināties ar dzīvi, kuras uzlabošanās mērāma labākajā gadījumā viencipara skaitļos. Fakti var liecināt par attīstību, prāts var saprast, ka tai ir jābūt lēnai, mēle var turpināt lamāt treknos gadus, bet sirds turpinās ilgoties pēc tām dienām, kad visi gāzēja grīdā uz nebēdu.
Tuvojoties vēlēšanām, šī straujā sirds ir starp Dombrovska un viņa politisko līdzgaitnieku lielākajiem ienaidniekiem. Pēc būtības Dombrovska valdība ir izdarījusi to, ko solīja. Tā ir nostabilizējusi tautsaimniecību un novirzījusi to uz izaugsmes ceļa pat ātrāk, nekā, piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds bija gaidījis. Ja izaugsme turpināsies, ir pat iespējams, ka 2011.gada budžeta griešanas apjomi varētu būt mazāki, nekā pašlaik tiek prognozēts.
Taču šis veiksmes stāsts nāk tik lēni, tā pozitīvie rezultāti ir tik attālināti (trekno gadu jaunceltnes visiem bija acu priekšā, tagad retais redz, kā furgonos krauj preces eksportam), ka vēlētāji to var vienkārši nepamanīt, neskatoties uz dažādās preses konferencēs nosauktajiem skaitļiem. Jo sevišķi, ja ir tādi kā Par labu Latviju!, kuru politekonomiskās programmas emocionālā stīga vai pušu plīst, stiepdamās pēc ātras naudas, vienalga, kur to var dabūt – pārdodot valsts uzņēmumus, iztērējot valsts valūtas rezerves, stiprinot attiecības ar Krieviju vai devalvējot latu un piedrukājot vēl labi daudz latu klāt.
Pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē vēlētājiem tiek piedāvāts izvēlēties starp tik būtiski atšķirīgiem ekonomiskās attīstības ceļiem. Gan vienas, gan otras programmas un to izpildītāju darba rezultāti ir visiem redzami – tiklab Šlesera un Tautas partijas gāzēšana, kā arī Dombrovska nesatricināmi lēnā virzīšanās uz priekšu. Tomēr bieži vien vēlēšanu rezultātus izšķir nevis racionālais prāts, bet gan emocijas. Ja Vienotība nespēs pārvērst pozitīvos ekonomiskos rādītājus pozitīvās vēlētāju emocijās, tad paradoksālā kārtā daudzi no tiem, kuri tagad lamā treknos gadus, oktobrī var nobalsot par to atgriešanos.
Diena un demokrātija
Laikraksta iznīcināšana ir modelis arī Latvijas valsts noārdīšanai
Bijušais LPSR VDK augsta ranga priekšnieks Juris Savickis ir pārliecināts, ka Viesturs Koziols «sakārtos» Dienu, lai tā «kļūst objektīvāka, pareizāka avīze». Vērtēdams Dienas nonākšanu it kā Koziola īpašumā, Savickis Latvijas radio 6.augustā paziņoja, ka līdz šim tā aizstāvējusi «ne Latvijas tautas, ne Latvijas valsts», bet gan «pavisam citu valstu intereses mūsu valstī». Čekas veterāns ir sašutis: «Nu, cik tad var zākāties par Latvijas tautu!»
Nav šaubu, ka bijušajam KGB virsniekam ir savi stingri uzskati par «pareizo» kārtību valstī. Iespējams, ka ir arī politiskas ambīcijas – varbūt pat iedomājas sevi par tādu kā «Latvijas Putinu». Abi pieder elitārajai čekistu – gāzinieku brālībai. Putins jau ir Krievijas vadonis, bet Savickis ir tikai gāzes kompānijas Itera Latvija prezidents un Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs. Nudien, «cik tad var»!
Nevar iedomāties, ka čekists (pats Putins ir pateicis, ka «nav tāda jēdziena kā bijušais čekists») varētu kļūt par Latvijas valdības vadītāju?
Vēl tikai pirms gada nebija iedomājams, ka Savickis Latvijas tautas vārdā dotu uzdevumus presei. Tagad viņš (tāpat kā Šlesera draugs Koziols) ir viens no apvienības Par labu Latviju! (PLL) dibinātājiem un nopietni gatavojas pēc vēlēšanām pārņemt valsts varu kopā ar Saskaņas centra Urbanoviču, kurš ir atklāti pasludinājis, ka veidošot pavisam citu Latvijas valsti – no Krievijas politiski un ekonomiski atkarīgu «trešo republiku».
Varbūt Savickis nekļūtu arī par šīs jaunās valsts premjerministru. Taču necik sen neviens nopietns politiķis nebūtu arī uzdrošinājies paziņot, ka Latvijas Republikas vietā taisīšot pilnīgi citu.
Pēdējā gada laikā ar Dienu notikušais ir modelis tam, ko var izdarīt arī ar Latvijas valsti – soli pa solim noārdīt un aizstāt ar pavisam citu.
Ja arī valsts ir «uzņēmums», kā savulaik postulēja Andris Šķēle (un kā pret to vienmēr attiecies kopā ar citiem šā «uzņēmuma» apsaimniekotājiem), tad galvenā atšķirība ir tikai lielums un struktūra. Taču, līdzko iegūta kontrolpakete, princips būtu tas pats – pa vienam vien nomainīt cilvēkus atslēgas pozīcijās ar savējiem, kuri ir gatavi darīt, ko viņiem liek. Ar nosacījumu, ka sabiedrība par to klusē. Tāpēc preses apklusināšana ir obligāts priekšnoteikums.
Mēģinājumi iznīcināt Dienu pastāvīgi notikuši teju kopš tās pirmsākumiem, taču tas izdevās tikai tad, kad ekonomiskās krīzes iespaidā sabruka arī reklāmas tirgus un laikraksta neatkarības galvenais aizsargvalnis – finansiāla neatkarība. (Ironiski, ka tie, kuri bija noveduši valsts ekonomiku līdz sabrukuma robežai, izmantoja pašu radīto «krīzi kā iespēju». Ironiski, ka Dienas likvidators atkal ir Koziols, kas jau 1995.gadā piedalījās mēģinājumā iznīdēt Dienu ar šim mērķim uztaisītu avīzi Labrīt, kas drīz vien bankrotēja.)
Līdztekus notiek sabiedrisko mediju, pirmām kārtām LTV pārņemšana. Tās vadītājs Edgars Kots ir aizlaikus izdarījis svarīgāko – iztīrījis Ziņu dienestu no «neobjektīvajiem» žurnālistiem, un nu viņa galvenā rūpe ir izdomāt, kā atņemt skatītājiem iespēju pirms vēlēšanām vērtēt politiķus atklātās un godīgās diskusijās. ZD vadītājs Mareks Gailītis, kā nupat dzirdam arī no LTV dzīlēm, nevis tikai nojaušam no redzētā ekrānā, liek žurnālistiem taisīt sižetus par PLL aktivitātēm. Bet Nacionālā radio un televīzijas padome ar tās priekšnieku Ābramu Kleckinu priekšgalā mēģina diktēt LTV pirmsvēlēšanu programmu saturu.
No politbiznesmeņu naudas un ietekmes neatkarīgu dienas laikrakstu Latvijā vairs nav. Lielākās komerctelevīzijas īpašnieks atklāti paziņojis, ka netēlošot «demokrātu», un atdevis ētera laiku PLL kampaņas veidotājiem.
Notiek līdz šim it kā abstrakti skanējušo tēžu pārbaudīšana ar īstenību – ka demokrātija ir trausla un nav neatgriezeniska; ka bez brīvas preses nevar būt brīvas un demokrātiskas sabiedrības; ka vēršanās pret preses brīvību iznīcina demokrātijas pamatus.
Un tomēr ir grūti noticēt acīmredzamajam, ka tas tiešām notiek. Gribētos domāt, ka tā nevar notikt, tāpēc gan jau beigās atkal būs labi, proti, sliktāk nebūs.
Taču nu jau arī starptautiskas organizācijas uzskata, ka preses brīvība Latvijā nopietni apdraudēta. Pirmo reizi Saeimas vēlēšanu vēsturē Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) uzraudzīs medijus Latvijā pirms vēlēšanām un to laikā. EDSO ziņojumā par situāciju Latvijā secināts, ka īpašas bažas radot skaidrības trūkums par patiesajiem mediju īpašniekiem un vadošo komerctelevīziju, radiostaciju un laikrakstu sakari ar ietekmīgiem biznesmeņiem un politiķiem. Tāpēc nepieciešama «visaptveroša un neatkarīga» mediju uzraudzība. Patiešām demokrātiskās valstīs EDSO to nedara.
Savukārt starptautiskā nevalstiskā organizācija Freedom House (FH), kas pēta politisko un pilsonisko tiesību ievērošanu pasaules valstīs, gadskārtējā ziņojumā par preses brīvību samazinājusi Latvijas reitingu vēl par trim punktiem un kā galveno iemeslu min «liela laikraksta necaurskatāmu pārdošanu» pērn.
Kopš 2005.gada, kad Latvija FH preses brīvības reitingā ar 17 punktiem bija 28.vietā pasaulē, tā šogad noslīdējusi līdz 55.vietai ar 26 punktiem un, kaut gan joprojām ir to valstu grupā, kurās prese tiek vērtēta kā brīva, atrodas nu jau pavisam tuvu 30 punktu robežai, aiz kuras ir valstis ar «daļēji brīvu» presi. Dienas iznīcināšana un sabiedrisko mediju politiska pakļaušana nepaliks nepamanīta. Acīmredzot nākamgad Latvija vairs nebūs tajā pašā kategorijā, kurā ir vairākums pasaules demokrātisko valstu.
Savicka, Šlesera, Koziola un pārējo kremlinu komanda tikusi biedējoši tālu valsts demokrātisko pamatu ļodzīšanā. Viņu uzvarai, kā to pateicis klasiķis, pietiktu vienkārši ar to, ka gana daudz labu cilvēku nedarītu neko. 40 procenti vēlētāju, kuri vēlēšanās nepiedalīšoties vai nezinot, par ko balsot, būtu gana daudz.
Taču vēl ir laiks, lai atskārstu, ka demokrātija arī Latvijā nav neatgriezeniska. Šoreiz ir, ko zaudēt. Varam pazaudēt savu valsti.
Diena un demokrātija
Laikraksta iznīcināšana ir modelis arī Latvijas valsts noārdīšanai
Bijušais LPSR VDK augsta ranga priekšnieks Juris Savickis ir pārliecināts, ka Viesturs Koziols «sakārtos» Dienu, lai tā «kļūst objektīvāka, pareizāka avīze». Vērtēdams Dienas nonākšanu it kā Koziola īpašumā, Savickis Latvijas radio 6.augustā paziņoja, ka līdz šim tā aizstāvējusi «ne Latvijas tautas, ne Latvijas valsts», bet gan «pavisam citu valstu intereses mūsu valstī». Čekas veterāns ir sašutis: «Nu, cik tad var zākāties par Latvijas tautu!»
Nav šaubu, ka bijušajam KGB virsniekam ir savi stingri uzskati par «pareizo» kārtību valstī. Iespējams, ka ir arī politiskas ambīcijas – varbūt pat iedomājas sevi par tādu kā «Latvijas Putinu». Abi pieder elitārajai čekistu – gāzinieku brālībai. Putins jau ir Krievijas vadonis, bet Savickis ir tikai gāzes kompānijas Itera Latvija prezidents un Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs. Nudien, «cik tad var»!
Nevar iedomāties, ka čekists (pats Putins ir pateicis, ka «nav tāda jēdziena kā bijušais čekists») varētu kļūt par Latvijas valdības vadītāju?
Vēl tikai pirms gada nebija iedomājams, ka Savickis Latvijas tautas vārdā dotu uzdevumus presei. Tagad viņš (tāpat kā Šlesera draugs Koziols) ir viens no apvienības Par labu Latviju! (PLL) dibinātājiem un nopietni gatavojas pēc vēlēšanām pārņemt valsts varu kopā ar Saskaņas centra Urbanoviču, kurš ir atklāti pasludinājis, ka veidošot pavisam citu Latvijas valsti – no Krievijas politiski un ekonomiski atkarīgu «trešo republiku».
Varbūt Savickis nekļūtu arī par šīs jaunās valsts premjerministru. Taču necik sen neviens nopietns politiķis nebūtu arī uzdrošinājies paziņot, ka Latvijas Republikas vietā taisīšot pilnīgi citu.
Pēdējā gada laikā ar Dienu notikušais ir modelis tam, ko var izdarīt arī ar Latvijas valsti – soli pa solim noārdīt un aizstāt ar pavisam citu.
Ja arī valsts ir «uzņēmums», kā savulaik postulēja Andris Šķēle (un kā pret to vienmēr attiecies kopā ar citiem šā «uzņēmuma» apsaimniekotājiem), tad galvenā atšķirība ir tikai lielums un struktūra. Taču, līdzko iegūta kontrolpakete, princips būtu tas pats – pa vienam vien nomainīt cilvēkus atslēgas pozīcijās ar savējiem, kuri ir gatavi darīt, ko viņiem liek. Ar nosacījumu, ka sabiedrība par to klusē. Tāpēc preses apklusināšana ir obligāts priekšnoteikums.
Mēģinājumi iznīcināt Dienu pastāvīgi notikuši teju kopš tās pirmsākumiem, taču tas izdevās tikai tad, kad ekonomiskās krīzes iespaidā sabruka arī reklāmas tirgus un laikraksta neatkarības galvenais aizsargvalnis – finansiāla neatkarība. (Ironiski, ka tie, kuri bija noveduši valsts ekonomiku līdz sabrukuma robežai, izmantoja pašu radīto «krīzi kā iespēju». Ironiski, ka Dienas likvidators atkal ir Koziols, kas jau 1995.gadā piedalījās mēģinājumā iznīdēt Dienu ar šim mērķim uztaisītu avīzi Labrīt, kas drīz vien bankrotēja.)
Līdztekus notiek sabiedrisko mediju, pirmām kārtām LTV pārņemšana. Tās vadītājs Edgars Kots ir aizlaikus izdarījis svarīgāko – iztīrījis Ziņu dienestu no «neobjektīvajiem» žurnālistiem, un nu viņa galvenā rūpe ir izdomāt, kā atņemt skatītājiem iespēju pirms vēlēšanām vērtēt politiķus atklātās un godīgās diskusijās. ZD vadītājs Mareks Gailītis, kā nupat dzirdam arī no LTV dzīlēm, nevis tikai nojaušam no redzētā ekrānā, liek žurnālistiem taisīt sižetus par PLL aktivitātēm. Bet Nacionālā radio un televīzijas padome ar tās priekšnieku Ābramu Kleckinu priekšgalā mēģina diktēt LTV pirmsvēlēšanu programmu saturu.
No politbiznesmeņu naudas un ietekmes neatkarīgu dienas laikrakstu Latvijā vairs nav. Lielākās komerctelevīzijas īpašnieks atklāti paziņojis, ka netēlošot «demokrātu», un atdevis ētera laiku PLL kampaņas veidotājiem.
Notiek līdz šim it kā abstrakti skanējušo tēžu pārbaudīšana ar īstenību – ka demokrātija ir trausla un nav neatgriezeniska; ka bez brīvas preses nevar būt brīvas un demokrātiskas sabiedrības; ka vēršanās pret preses brīvību iznīcina demokrātijas pamatus.
Un tomēr ir grūti noticēt acīmredzamajam, ka tas tiešām notiek. Gribētos domāt, ka tā nevar notikt, tāpēc gan jau beigās atkal būs labi, proti, sliktāk nebūs.
Taču nu jau arī starptautiskas organizācijas uzskata, ka preses brīvība Latvijā nopietni apdraudēta. Pirmo reizi Saeimas vēlēšanu vēsturē Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) uzraudzīs medijus Latvijā pirms vēlēšanām un to laikā. EDSO ziņojumā par situāciju Latvijā secināts, ka īpašas bažas radot skaidrības trūkums par patiesajiem mediju īpašniekiem un vadošo komerctelevīziju, radiostaciju un laikrakstu sakari ar ietekmīgiem biznesmeņiem un politiķiem. Tāpēc nepieciešama «visaptveroša un neatkarīga» mediju uzraudzība. Patiešām demokrātiskās valstīs EDSO to nedara.
Savukārt starptautiskā nevalstiskā organizācija Freedom House (FH), kas pēta politisko un pilsonisko tiesību ievērošanu pasaules valstīs, gadskārtējā ziņojumā par preses brīvību samazinājusi Latvijas reitingu vēl par trim punktiem un kā galveno iemeslu min «liela laikraksta necaurskatāmu pārdošanu» pērn.
Kopš 2005.gada, kad Latvija FH preses brīvības reitingā ar 17 punktiem bija 28.vietā pasaulē, tā šogad noslīdējusi līdz 55.vietai ar 26 punktiem un, kaut gan joprojām ir to valstu grupā, kurās prese tiek vērtēta kā brīva, atrodas nu jau pavisam tuvu 30 punktu robežai, aiz kuras ir valstis ar «daļēji brīvu» presi. Dienas iznīcināšana un sabiedrisko mediju politiska pakļaušana nepaliks nepamanīta. Acīmredzot nākamgad Latvija vairs nebūs tajā pašā kategorijā, kurā ir vairākums pasaules demokrātisko valstu.
Savicka, Šlesera, Koziola un pārējo kremlinu komanda tikusi biedējoši tālu valsts demokrātisko pamatu ļodzīšanā. Viņu uzvarai, kā to pateicis klasiķis, pietiktu vienkārši ar to, ka gana daudz labu cilvēku nedarītu neko. 40 procenti vēlētāju, kuri vēlēšanās nepiedalīšoties vai nezinot, par ko balsot, būtu gana daudz.
Taču vēl ir laiks, lai atskārstu, ka demokrātija arī Latvijā nav neatgriezeniska. Šoreiz ir, ko zaudēt. Varam pazaudēt savu valsti.
100 lietu izaicinājums
Vai zināt, cik lietu ir jūsu mājās?
Man par savējām nav ne jausmas, bet pilnīgi droši ir tas, ka dažas lietoju ļoti bieži, taču bez daudzām varētu mierīgi iztikt. Jēdzīgi būtu atdot kādam, kuram tās vairāk nepieciešamas, un ik pa laikam tā arī daru. Kaut zinu, ka lietas neesamība ne vienmēr ir trūkums, kas noteikti jāaizlāpa kā caurums. Nesen pēc kolēģa ieteikuma izlasīju The New York Times par kādu pāri no Kalifornijas, kuru sadzīve apmetusi kūleni pēc internetā iepazīta «100 lietu izaicinājuma».
Doma tāda – atstāt sev ikdienas vajadzībām tikai 100 personisku mantu, no pārējām tikt vaļā, atteikties no jaunu iegādes bez īstas nepieciešamības un vispār kārtīgi izpurināt savu vērtību sistēmu, tērēt laiku un naudu tam, kas tiešām ir svarīgs. Minētais Kalifornijas pāris neienira askētismā vienā mirklī, tomēr izkārpījās no apburtā loka, kurā viens otram seko uz kredīta paņemts dzīvoklis, tā apmaksai nepieciešamā lielā alga un garās darba stundas, kas neatstāj laiku un naudu gandrīz nekam citam.
Pārticības līmenis «vidējam statistiskam» pārim Rīgā un Kalifornijā varētu atšķirties diezgan krietni, taču «100 lietu izaicinājumā» simts ir un paliek tas pats simts abās okeāna pusēs. Un, protams, abās vietās netrūkst arī cilvēku, kam 100 lietu diēta nozīmē nevis atteikšanos un nežēlīgu savu prioritāšu izrevidēšanu, bet gan skarbi trūcīgu ikdienu, no kuras gribētos tikt vaļā tāpat kā no nesātīgā patērnieciskuma.
Īstenībā stāsts jau nav par mantu skaitu un pieliekamā kambara tīrību. Drīzāk – par domu skaidrību.
Šajā žurnāla numurā trāpīgi par to runā arhitekte Zaiga Gaile, raksturojot diskusiju par Rīgas pils restaurēšanu. Šajās vēsturnieku, politiķu un arhitektu debatēs vēlme pēc guberņiskas veco laiku greznības sadūrusies ar aicinājumu kļūt beidzot pieaugušiem, veidot gaišu un lietišķu vidi. «Cilvēku galvās ir haoss, un tas attiecas arī uz prezidentu. Attīrīta telpa palīdz sakārtot domas,» saka arhitekte.
Varbūt tiešām arī publiskajā telpā būtu jāievieš kas līdzīgs «100 lietu izaicinājumam», lai veci samta aizkari neaizklāj skatu uz realitāti? Kuras partijas uz to būtu gatavas? Un kuri vēlētāji?
