Žurnāla rubrika: Svarīgi

Dzer un brauc… ar divriteni

Posted on augusts 18, 2010 by - Analīze

Par braukšanu dzērumā soda arvien biežāk, tikai nevis četru, bet divu riteņu stūrmaņus

Gandrīz trīs tūkstoši riteņbraucēju, kas šogad pieķerti braucam reibumā, ir pārsteidzoši liels skaits, pat zinot, ka velosipēdistu ielās ir arvien vairāk. Kāpēc skurbulī pieķerto riteņotāju pulks šogad pieaudzis, bet pie auto stūres notverto iereibušo skaits uz pusi nokrities? Ir pēta, vai nepastāv krāpšanas shēma, kas darbojas dzērušu šoferu labā.

Dzērājbraucēju bums

Jūnijs ir spilgts piemērs, kā šogad mainījušies paradumi braukšanai dzērumā. Vai varbūt tomēr iemesli ir citi? Jūnijā notverts gandrīz tūkstotis iereibušu riteņbraucēju, un tas ir divas reizes vairāk nekā pērn. Toties par braukšanu dzērumā sodīto autovadītāju skaits ir stipri mazāks nekā pagājušajā gadā, un šāda tendence ir katru mēnesi.

Vai pastāv shēma?
Milzīgā sodu atšķirība par braukšanu reibumā pie divriteņa vai auto stūres ir kārdinoša. Lielizmēra kravas transporta līdzekļa šoferis, kurš vēlējās palikt anonīms, pastāstīja par shēmu, ar kuras palīdzību iedzēruši autovadītāji var izsprukt no lielajiem sodiem – pieķeršanas brīdī atliek «pārvērsties» par velobraucējiem. «Tā kā alkometru rādījumus izdzēst nevar, tajos uzrādītajām promilēm pretim ir jābūt protokolam. Ir autovadītāji, kas maksā kukuļus policistiem, lai viņi viņus pārformētu par riteņbraucējiem.» Otra metode – pārbaudēs neizmantot oficiālos alkometrus. «Ja policisti izmanto personīgos alkometrus, tad var vienkāršāk vienoties, lai izbēgtu no oficiālā soda,» stāsta pieredzējušais autovadītājs.

Sodi ļoti atšķirīgi
Sēžoties pie auto stūres reibumā, autovadītājs riskē ne tikai šķirties no prāvas naudas summas un tiesībām, bet pat nonākt aiz restēm. Riteņbraucējiem sodi ir krietni mazāki.

Ko saka policija?

Valsts policijas preses dienesta pārstāvis Aigars Bērziņš sodīto skaita izmaiņas saista ar to, ka iereibuši cilvēki acīmredzot izvēlas braukt ar velosipēdu, nevis auto. Iereibušo velosipēdistu skaita palielināšanos jūnijā viņš skaidro ar garajām svētku brīvdienām un riteņbraukšanai labvēlīgajiem laika apstākļiem: «Līgojām piecas dienas no vietas, un tajā laikā tika kontrolēti visi satiksmes dalībnieki. Vasaras siltajam laikam arī ir ietekme – šajā sezonā ar velosipēdiem brauc ievērojami vairāk.»

Par iespējamo krāpšanas shēmu Bērziņš saka: «Valsts policijai ir iekšējās drošības birojs, kas izskata šādus un līdzīgus gadījumus. Lai nesanāk tā, ka šie apgalvojumi izskan kā «viena tante teica», lūdzam cilvēkus ziņot par konkrētiem gadījumiem, labprāt pieķersim šādus negodīgus darbiniekus. Līdz šim šādu konkrētu gadījumu nav.»

Students Arnis Jurgels:

Neesmu manījis pārbaudes. Domāju, ka visvairāk velobraucējus var noķert naktī, rīkojot reidus, kad apstādina visus pēc kārtas, jo liela daļa riteņbraucēju patiešām dzer un brauc.

Riteņbraucējs Nils Students:

Ar riteni pa Rīgu pārvietojos katru dienu visos gadalaikos jau kopš 2000.gada, bet nekad neesmu apturēts un nekad neesmu ievērojis, ka velobraucējus pārbaudītu policija. Draugu lokā ir ļoti daudz velobraucēju, bet ne no viena neesmu dzirdējis, ka būtu pārbaudīti.

Velokurjers Reinis Avens:

Neesmu apturēts, taču nekad neesmu arī braucis dzērumā. Zinu, ka paziņas ir braukuši reibumā, bet neesmu dzirdējis, ka būtu apturēti. Velobraucējiem derētu papildu kontrole, esmu redzējis, kā velosipēdisti brauc pa ceļa vidu un rada bīstamas situācijas.

Riteņbraucējs Roberts Lakēvics:

Pirms Jāņiem braucu pa Valdemāra ielu, un pie Vanšu tilta mani apstādināja policija, prasīja velo apliecību un lūdza iepūst trubiņā. Bija 0,59 promiles. Policists teica, ka pēc 15 minūtēm vajadzēs pūst otro reizi un, ja būs mazāk, tad iztiks ar brīdinājumu. Otrajā reizē bija 0,6 promiles, un man uzlika 20 latu sodu. Pirms tam nebiju ievērojis, ka policisti pārbaudītu velosipēdistus.

Katrs piektais braucis dzērumā

32% Reizi nedēļā vai biežāk brauc ar velosipēdu.
17% Ir gadījies braukt reibumā.

42% Reizi nedēļā vai biežāk vada automašīnu.
18% Ir gadījies braukt reibumā.

Dzer un brauc… ar divriteni

Posted on augusts 18, 2010 by - Analīze

Par braukšanu dzērumā soda arvien biežāk, tikai nevis četru, bet divu riteņu stūrmaņus

Gandrīz trīs tūkstoši riteņbraucēju, kas šogad pieķerti braucam reibumā, ir pārsteidzoši liels skaits, pat zinot, ka velosipēdistu ielās ir arvien vairāk. Kāpēc skurbulī pieķerto riteņotāju pulks šogad pieaudzis, bet pie auto stūres notverto iereibušo skaits uz pusi nokrities? Ir pēta, vai nepastāv krāpšanas shēma, kas darbojas dzērušu šoferu labā.

Dzērājbraucēju bums

Jūnijs ir spilgts piemērs, kā šogad mainījušies paradumi braukšanai dzērumā. Vai varbūt tomēr iemesli ir citi? Jūnijā notverts gandrīz tūkstotis iereibušu riteņbraucēju, un tas ir divas reizes vairāk nekā pērn. Toties par braukšanu dzērumā sodīto autovadītāju skaits ir stipri mazāks nekā pagājušajā gadā, un šāda tendence ir katru mēnesi.

Vai pastāv shēma?
Milzīgā sodu atšķirība par braukšanu reibumā pie divriteņa vai auto stūres ir kārdinoša. Lielizmēra kravas transporta līdzekļa šoferis, kurš vēlējās palikt anonīms, pastāstīja par shēmu, ar kuras palīdzību iedzēruši autovadītāji var izsprukt no lielajiem sodiem – pieķeršanas brīdī atliek «pārvērsties» par velobraucējiem. «Tā kā alkometru rādījumus izdzēst nevar, tajos uzrādītajām promilēm pretim ir jābūt protokolam. Ir autovadītāji, kas maksā kukuļus policistiem, lai viņi viņus pārformētu par riteņbraucējiem.» Otra metode – pārbaudēs neizmantot oficiālos alkometrus. «Ja policisti izmanto personīgos alkometrus, tad var vienkāršāk vienoties, lai izbēgtu no oficiālā soda,» stāsta pieredzējušais autovadītājs.

Sodi ļoti atšķirīgi
Sēžoties pie auto stūres reibumā, autovadītājs riskē ne tikai šķirties no prāvas naudas summas un tiesībām, bet pat nonākt aiz restēm. Riteņbraucējiem sodi ir krietni mazāki.

Ko saka policija?

Valsts policijas preses dienesta pārstāvis Aigars Bērziņš sodīto skaita izmaiņas saista ar to, ka iereibuši cilvēki acīmredzot izvēlas braukt ar velosipēdu, nevis auto. Iereibušo velosipēdistu skaita palielināšanos jūnijā viņš skaidro ar garajām svētku brīvdienām un riteņbraukšanai labvēlīgajiem laika apstākļiem: «Līgojām piecas dienas no vietas, un tajā laikā tika kontrolēti visi satiksmes dalībnieki. Vasaras siltajam laikam arī ir ietekme – šajā sezonā ar velosipēdiem brauc ievērojami vairāk.»

Par iespējamo krāpšanas shēmu Bērziņš saka: «Valsts policijai ir iekšējās drošības birojs, kas izskata šādus un līdzīgus gadījumus. Lai nesanāk tā, ka šie apgalvojumi izskan kā «viena tante teica», lūdzam cilvēkus ziņot par konkrētiem gadījumiem, labprāt pieķersim šādus negodīgus darbiniekus. Līdz šim šādu konkrētu gadījumu nav.»

Students Arnis Jurgels:

Neesmu manījis pārbaudes. Domāju, ka visvairāk velobraucējus var noķert naktī, rīkojot reidus, kad apstādina visus pēc kārtas, jo liela daļa riteņbraucēju patiešām dzer un brauc.

Riteņbraucējs Nils Students:

Ar riteni pa Rīgu pārvietojos katru dienu visos gadalaikos jau kopš 2000.gada, bet nekad neesmu apturēts un nekad neesmu ievērojis, ka velobraucējus pārbaudītu policija. Draugu lokā ir ļoti daudz velobraucēju, bet ne no viena neesmu dzirdējis, ka būtu pārbaudīti.

Velokurjers Reinis Avens:

Neesmu apturēts, taču nekad neesmu arī braucis dzērumā. Zinu, ka paziņas ir braukuši reibumā, bet neesmu dzirdējis, ka būtu apturēti. Velobraucējiem derētu papildu kontrole, esmu redzējis, kā velosipēdisti brauc pa ceļa vidu un rada bīstamas situācijas.

Riteņbraucējs Roberts Lakēvics:

Pirms Jāņiem braucu pa Valdemāra ielu, un pie Vanšu tilta mani apstādināja policija, prasīja velo apliecību un lūdza iepūst trubiņā. Bija 0,59 promiles. Policists teica, ka pēc 15 minūtēm vajadzēs pūst otro reizi un, ja būs mazāk, tad iztiks ar brīdinājumu. Otrajā reizē bija 0,6 promiles, un man uzlika 20 latu sodu. Pirms tam nebiju ievērojis, ka policisti pārbaudītu velosipēdistus.

Katrs piektais braucis dzērumā

32% Reizi nedēļā vai biežāk brauc ar velosipēdu.
17% Ir gadījies braukt reibumā.

42% Reizi nedēļā vai biežāk vada automašīnu.
18% Ir gadījies braukt reibumā.

Nodokļi un taisnīgums

Posted on augusts 18, 2010 by - Komentārs

Pirmo reizi Latvija kā mērķi izvirza sociāli taisnīgu nodokļu sistēmu

Cik taisnīga ir Latvijas nodokļu sistēma? Cik taisnīgai tai būtu jābūt?

Jūnijā Ministru kabinets sabiedriskajai apspriešanai izvirzīja Finanšu ministrijas izstrādāto projektu «Nodokļu un nodevu sistēmas attīstības pamatnostādnes 2011-2015», kurš pirmo reizi «sociālo taisnīgumu» izvirza kā vienu no mērķiem, kuru līdzās stabiliem budžeta ieņēmumiem, prognozējamai nodokļu politikai un uzlabotai Latvijas konkurētspējai būtu jācenšas panākt ar nodokļu sistēmas palīdzību.

Atšķirīgās atbildes uz jautājumu – kas ir «sociāli taisnīga» nodokļu sistēma? – ir starp tiem būtiskajiem vērtību jautājumiem, kuri atdala kreisā spārna politiķus no labējiem. Kreisie uzskata, ka taisnīgi ir bagātajiem maksāt vairāk, lai šo papildu naudu varētu pārdalīt par labu mazturīgajiem, un tāpēc atbalsta progresīvo nodokļu sistēmu, kura panāk, ka cilvēki ar lielākiem ienākumiem vai dārgākiem īpašumiem nodokļos maksā lielāku daļu no saviem ienākumiem nekā tie, kuriem ienākumi ir mazāki. No FM rakstītā netieši izriet, ka arī ministrija piekrīt šādai taisnīguma izpratnei, jo progresīvu nodokļu sistēmu vairākkārt nosauc par «vertikālu vienlīdzību», tātad par sistēmu, kura nodrošina taisnīgu nodokļu nastas sadali starp grupām, kuras atrodas augstāk vai zemāk uz ienākumu skalas.

Tas ir visai būtisks pavērsiens Latvijas valsts oficiālajā nostājā, kura kopš neatkarības atgūšanas ir drīzāk atbalstījusi labējā spārna piekritēju uzskatus, ka ir taisnīgi, ja cilvēks, kurš vairāk un veiksmīgāk strādā, var iegūt lielākus ienākumus. Šādu flat tax jeb vienādo nodokli Latvija ieviesa jau 90.gadu vidū, un līdz šim par to vadošajās partijās ir bijusi diezgan plaša vienprātība.

Tiesa, reālajā dzīvē nereti izveidojas situācija, kurā nodokļi sanāk regresīvi, respektīvi, cilvēki ar mazākiem ienākumiem maksā lielāku daļu nodokļos nekā tie, kuri pelna vairāk. Tas var notikt vairāku iemeslu dēļ. Dažus regresīvos nodokļus ir vieglāk iekasēt nekā progresīvos. Piemēram, vienāda nodokļu likme uz visu patēriņu smagāk skar mazturīgos, jo viņi tērē lielāku savu ienākumu daļu par ēdienu, drēbēm un citām dzīves nepieciešamībām, bet šādu nodokli iekasēt bieži vien ir vieglāk nekā ienākuma nodokli. Savukārt, ja valsts cenšas ar zemākām nodokļu likmēm veicināt konkrētas ekonomiskas aktivitātes, tad šādi atvieglojumi arī mēdz būt regresīvi, jo turīgākiem cilvēkiem ir ievērojami lielākas iespējas tos izmantot.

Šie piemēri parāda, kāpēc pamatnostādņu dokumentā arī pati FM atzīst, ka «praksē nav iespējams īstenot vienlaikus visus augstāk minētos kritērijus». Taču, ja nu reiz pati valdība kā mērķi ir izvirzījusi sociāli taisnīgu nodokļu sistēmu, kuru tā pielīdzina sistēmas progresivitātei, tad ir vērts izpētīt, cik progresīva ir pašreizējā sistēma un FM priekšlikumi tās maiņai.

Pie šā darba ķēries BICEPS (Baltic International Centre for Economic Policy Studies) direktors un pētnieks Alfs Vanags, kurš nesen prezentēja sava pētījuma Nodokļu reforma Latvijā: vai tā var būt taisnīga? rezultātus.

Izmantojot metodoloģiju, kura salīdzina, cik lielu daļu no ienākumiem nodokļos maksā dažādas iedzīvotāju grupas, Vanaga atklātais apstiprina FM ziņojumā teikto, ka pašreizējai Latvijas nodokļu sistēmai ir «ļoti neliela progresivitāte», taču atbilstoši Vanaga analīzei FM galvenie priekšlikumi nodokļu sistēmas maiņai nākamajos četros gados kopumā padarītu nodokļu sistēmu regresīvāku. Progresīvos elementus – nekustamā īpašuma nodokļa likmes pacelšanu līdz 1,5% no kadastrālās vērtības un neapliekamā minimuma paaugstināšanu līdz 95 latiem – nomāktu ne tikai pazemināto PVN likmju atcelšana, bet jo sevišķi pakāpeniskā (līdz 2015.gadam) iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes samazināšana līdz 21%, kura dotu daudz jūtamāku labumu cilvēkiem ar lieliem ienākumiem. 

Ko darīt, ja Latvijas nodokļu sistēmu grib padarīt progresīvāku? Vanags izskata un pozitīvi novērtē pazeminātas 10% likmes piemērošanu pārtikai. Taču tas ir ļoti strīdīgs priekšlikums. Kā norāda daudzi ekonomisti, pazeminātas PVN likmes nav efektīvs veids, kā palīdzēt mazturīgajiem (ja tas ir šīs politikas mērķis), jo, lai gan tas ļauj viņiem ietaupīt, turīgāko patērētāju ietaupījums un līdz ar to naudas daudzums, kurš paiet garām valsts kasei, absolūtos skaitļos mēdz būt ievērojami lielāks. Turklāt, ja ir taisnība minējumam, kuru Vanags izsaka pētījumā, ka sociālais taisnīgums FM pamatnostādnēs parādījies, pateicoties starptautisko aizdevēju ieteikumam, tad jāņem vērā, ka gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Eiropas Komisija pret šādām pazeminātajām likmēm izturas izteikti rezervēti un iesaka sociālās problēmas risināt ar tiešiem maksājumiem. 

Kas atliek? Zīmīgi, ka arī Vanags neatbalsta tāda klasiska progresīvā ienākuma nodokļa ieviešanu, kurš noteiktu pakāpeniski augstākas nodokļu likmes lielākiem ienākumiem. Latvijā administratīvais aparāts ir par vāju un gatavība maksāt nodokļus – par mazu, lai šāda sistēma dotu rezultātus. Taču šo jautājumu varētu risināt no otra gala un ieviest progresivitāti «no apakšas», atstājot IIN likmi nemainīgu, bet vēl vairāk paaugstinot neapliekamo minimumu. Šāds solis samazinātu nodokļu slogu ne tikai uz darbaspēku kopumā, bet tieši uz mazajām algām, tādējādi, iespējams, sniedzot arī savu ieguldījumu ēnu ekonomikas apkarošanā. 

Ir labi, ka uz Latvijas nodokļu sistēmu esam sākuši skatīties arī no sociālā taisnīguma viedokļa, jo pārāk ilgi milzīgās disproporcijas starp nodokļu slogu, kuru nes darbaspēks no vienas puses un kapitāls no otras, ir negatīvi iespaidojušas gan mūsu tautsaimniecību, gan sabiedrību kopumā. Taču ir svarīgi arī atcerēties, ka nodokļiem ir arī divas citas funkcijas – nodrošināt ienākumus valsts kasē un radīt piemērotus apstākļus ekonomikas attīstībai. Kā atrast pareizo līdzsvaru starp šiem bieži vien pretrunīgajiem mērķiem, ir viens no politikas svarīgākajiem uzdevumiem.

Pieci tēli

Posted on augusts 18, 2010 by - Komentārs

«Premjerministru kandidātu» piedāvājums neatbilst šo vēlēšanu likmju nopietnībai

Vēlēšanās nevar balsot par premjerministru kandidātiem, tomēr partijas ar lielāku vai mazāku troksni parasti «izvirza» arī «premjerministra kandidātu». Līdz ar Aināra Šlesera ordinēšanu vadoņa lomai Par labu Latviju! saietā pagājušonedēļ Operā nu jau visām piecām partijām, no kuru loka pēc vēlēšanām acīmredzot tiks veidota valdība, ir pa savam «premjerministram».

Valstīs ar mažoritāru vēlēšanu sistēmu partijas līderis parasti ir arī premjerministra amata kandidāts. Latvijas proporcionālajā sistēmā, kurā vienmēr ir koalīciju valdības, šāda izvirzīšana lielākoties ir tikai priekšvēlēšanu triks, daļēji arī simbolisks žests – ka, raugi, šis cilvēks pārstāv partijas vērtības un principus.

Lai cik dūšīgi vēlētāji par šiem pieciem balsotu (tiesa, par diviem – Tēvzemes Robertu Zīli un «zaļo zemnieku» Aivaru Lembergu – nevar pat balsot, jo vēlēšanu sarakstos viņu nav), izvirzīšana par kandidātu nenozīmē labas izredzes iegūt amatu pēc vēlēšanām.

Aigars Kalvītis no Tautas partijas bija vienīgais premjerministrs atjaunotās Latvijas vēsturē, kas pirms vēlēšanām vadīja valdību, tika dēvēts par partijas kandidātu šim amatam un pēc vēlēšanām tiešām atkal kļuva par valdības vadītāju. (Zinām arī šīs «uzvaras» cenu – pašam strauji beidzās politiskā derīguma termiņš, bet no partijas palicis pāri tik vien kā «atgriezies, lai strādātu» dadzis pie Šlesera biksēm jeb «premjerministra galvenais palīgs», kā Andri Šķēli Operā titulēja Guntis Ulmanis.)  

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) arī tiek pasniegts kā Vienotības premjerministra kandidāts, taču ir paradoksālākais no visiem pieciem.

Jebkura valdības vadītāja problēmu priekš­vēlēšanu laikā – grūtības nošķirt valsts amata un partijas līdera pienākumus – Dombrovskis risina radikāli: sēž valdības mājā, ja parādās tautai, tad tikai kā premjers, runā tikai par valdības darbu, ja kāds prasa. (Ja vairs neprasa – kā Latvijas radio, kas atteicies no iknedēļas intervijām ar premjerministru -, tad arī nerunā.) Tikšanās ar vēlētājiem nepiedalās. Tāpēc citi apvienības kandidāti var tikai bez uzskates līdzekļa apgalvot, ka Dombrovskis ir viņu līderis. (Teju kā tie strādnieki un zemnieki, kuri «uz vietām» stāstīja sapulcēs, kā bijuši Maskavā un redzējuši tur «pašu Ļeņinu».)

Tā nav tikai pašas Vienotības problēma. Dombrovska ekstrēmais politkorektums atņem viņam spēju reaģēt arī kā valdības vadītājam tad, kad to nedrīkst nedarīt.

Ministru prezidents nereaģēja, kad Saskaņas centra «premjerministra kandidāts» Jānis Urbanovičs paziņoja, ka Latvijā «būs Biškeka», ja nebūs tāda valdība, kādu viņam vajag, lai noārdītu Latvijas valsti un būvētu «trešo republiku». 

Zinām, ko nozīmē «Biškeka» – Kirgizstānas galvaspilsētā etniskos konfliktos lija asinis, gāja bojā cilvēki, un valsts bija nonākusi uz pilsoņu kara sliekšņa. Neviens atbildīgs Latvijas politiķis nekad nebija atļāvies draudēt ar etnisku vardarbību, asinsizliešanu un pilsoņu karu (un pie reizes iznīcināt Latvijas valsti, lai būvētu citu), un nedrīkst to darīt, vai ir, vai nav vēlēšanas.  

Urbanovičam ar šo paziņojumu būtu jābūt sevi diskvalificējušam ne tikai no premjerministra amata kandidātu, bet arī no civilizētu politiķu loka. Taču Dombrovskis izvēlējās neteikt neko (tāpat diemžēl arī Valsts prezidents Zatlers) un noskatījās, kā SC un Visu Latvijai! pataisa to par kārtējo abpusēji izdevīgu «krievu – latviešu radikāļu» farsu. Tātad draudi paliek spēkā. Pat ja tā būtu bijusi tikai retorika, ir pārkāpta līdz šim nepārkāpjamā robeža – etniskās vardarbības draudi kļuvuši par pieņemamu politisku valodu.

Tikmēr Vienotība rīko dīvainu «aptauju», kurā mudina vēlētājus salīdzināt Urbanoviču ar Dombrovski, ar to diskreditēdama sevi un leģitimēdama kūdītāju. Līdz ar to netieši leģitimē arī «Urbanoviča valdību», kuras vadītājs Urbanovičs pats diezin vai būs un kura var tapt tikai kopā ar PLL ašistiem un Lemberga «zaļajiem zemniekiem». 

Ne ZZS, ne PLL arī neiebilst pret Urbanoviča «vērtībām un principiem». Tieši otrādi – «premjerministrs» Šlesers sola, ka PLL sadarbosies ar SC. Un arī ZZS līderi pauž gatavību strādāt «Urbanoviča valdībā», jo, iedomājieties, kādam taču esot jāsargā latviešu valoda (kaut gan bez viņiem šāda valdība nemaz nevar tapt). 

«Piecu premjerministru» parāde atstāj brīžiem grotesku, brīžiem komisku, palaikam traģisku iespaidu. 

Dombrovskis, kam it kā ir viss, lai vēlreiz kļūtu par premjerministru, – krīzes laiku valdības vadītājam neticami liels tautas atbalsts un liela un populāra politiska organizācija (un nu jau pat Einara Repšes dāvināts zobens) – uzvedas kā apstākļu un nepārvaramas varas upuris. Šlesers, kam nav nekā – ir tikai totāla izgāšanās kā «gāzi grīdā» politiķim un par milzu naudu uztaisīta bankrotējušu blefotāju komanda, kurai sabiedrībā niecīgs atbalsts, – plātās kā vēl nenotikušo vēlēšanu uzvarētājs. 

No «premjerministra» Lemberga pāri palikusi apnicīgā «Ventspils 700+20» kampaņa Latvijas televīzijā, kas acīmredzot nebeigsies līdz vēlēšanām, jo laikam apmaksāta, pirms Lembergs nobijās kandidēt.

Zīle mokās rādīt no Briseles eiropeisku seju, kamēr jaunais dedzīgo latviešu mīlulis – krievu fašista Osipova draugs un, kā šķiet, arī TB/LNNK «pelēkā kardināla» Lakuča jeb KGB stukača «Nikolaja Pētersona» labi ieredzētais Raivis Dzintars bezkaunīgi stāsta, ka pievienojies «baķku» komandai, lai «nomainītu politisko eliti».

Un Urbanovičs, kas nevar vien nociesties, kad stāsies demontēt «šo valsti», jo «jumts» par visu jau samaksājis un visu «sakārtojis».

«Premjerministru kandidātu» piedāvājums neatbilst šo vēlēšanu likmju nopietnībai. Taču vēlēšanās balsosim ne jau par premjerministru kandidātiem. Partijām, kuras šie kandidāti pārstāv, ir būtiskas programmatiskas atšķirības, pirmām kārtām ekonomikā un ārpolitikā, kas redzamas arī tad, ja nelasa partiju programmas. Vēlētājiem būs jāspēj paraudzīties aiz personībām un šīs atšķirības saredzēt, ja nevēlamies, lai Latvijas valsts tiek pārtaisīta par «trešo republiku».

Pieci tēli

Posted on augusts 18, 2010 by - Komentārs

«Premjerministru kandidātu» piedāvājums neatbilst šo vēlēšanu likmju nopietnībai

Vēlēšanās nevar balsot par premjerministru kandidātiem, tomēr partijas ar lielāku vai mazāku troksni parasti «izvirza» arī «premjerministra kandidātu». Līdz ar Aināra Šlesera ordinēšanu vadoņa lomai Par labu Latviju! saietā pagājušonedēļ Operā nu jau visām piecām partijām, no kuru loka pēc vēlēšanām acīmredzot tiks veidota valdība, ir pa savam «premjerministram».

Valstīs ar mažoritāru vēlēšanu sistēmu partijas līderis parasti ir arī premjerministra amata kandidāts. Latvijas proporcionālajā sistēmā, kurā vienmēr ir koalīciju valdības, šāda izvirzīšana lielākoties ir tikai priekšvēlēšanu triks, daļēji arī simbolisks žests – ka, raugi, šis cilvēks pārstāv partijas vērtības un principus.

Lai cik dūšīgi vēlētāji par šiem pieciem balsotu (tiesa, par diviem – Tēvzemes Robertu Zīli un «zaļo zemnieku» Aivaru Lembergu – nevar pat balsot, jo vēlēšanu sarakstos viņu nav), izvirzīšana par kandidātu nenozīmē labas izredzes iegūt amatu pēc vēlēšanām.

Aigars Kalvītis no Tautas partijas bija vienīgais premjerministrs atjaunotās Latvijas vēsturē, kas pirms vēlēšanām vadīja valdību, tika dēvēts par partijas kandidātu šim amatam un pēc vēlēšanām tiešām atkal kļuva par valdības vadītāju. (Zinām arī šīs «uzvaras» cenu – pašam strauji beidzās politiskā derīguma termiņš, bet no partijas palicis pāri tik vien kā «atgriezies, lai strādātu» dadzis pie Šlesera biksēm jeb «premjerministra galvenais palīgs», kā Andri Šķēli Operā titulēja Guntis Ulmanis.)  

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) arī tiek pasniegts kā Vienotības premjerministra kandidāts, taču ir paradoksālākais no visiem pieciem.

Jebkura valdības vadītāja problēmu priekš­vēlēšanu laikā – grūtības nošķirt valsts amata un partijas līdera pienākumus – Dombrovskis risina radikāli: sēž valdības mājā, ja parādās tautai, tad tikai kā premjers, runā tikai par valdības darbu, ja kāds prasa. (Ja vairs neprasa – kā Latvijas radio, kas atteicies no iknedēļas intervijām ar premjerministru -, tad arī nerunā.) Tikšanās ar vēlētājiem nepiedalās. Tāpēc citi apvienības kandidāti var tikai bez uzskates līdzekļa apgalvot, ka Dombrovskis ir viņu līderis. (Teju kā tie strādnieki un zemnieki, kuri «uz vietām» stāstīja sapulcēs, kā bijuši Maskavā un redzējuši tur «pašu Ļeņinu».)

Tā nav tikai pašas Vienotības problēma. Dombrovska ekstrēmais politkorektums atņem viņam spēju reaģēt arī kā valdības vadītājam tad, kad to nedrīkst nedarīt.

Ministru prezidents nereaģēja, kad Saskaņas centra «premjerministra kandidāts» Jānis Urbanovičs paziņoja, ka Latvijā «būs Biškeka», ja nebūs tāda valdība, kādu viņam vajag, lai noārdītu Latvijas valsti un būvētu «trešo republiku». 

Zinām, ko nozīmē «Biškeka» – Kirgizstānas galvaspilsētā etniskos konfliktos lija asinis, gāja bojā cilvēki, un valsts bija nonākusi uz pilsoņu kara sliekšņa. Neviens atbildīgs Latvijas politiķis nekad nebija atļāvies draudēt ar etnisku vardarbību, asinsizliešanu un pilsoņu karu (un pie reizes iznīcināt Latvijas valsti, lai būvētu citu), un nedrīkst to darīt, vai ir, vai nav vēlēšanas.  

Urbanovičam ar šo paziņojumu būtu jābūt sevi diskvalificējušam ne tikai no premjerministra amata kandidātu, bet arī no civilizētu politiķu loka. Taču Dombrovskis izvēlējās neteikt neko (tāpat diemžēl arī Valsts prezidents Zatlers) un noskatījās, kā SC un Visu Latvijai! pataisa to par kārtējo abpusēji izdevīgu «krievu – latviešu radikāļu» farsu. Tātad draudi paliek spēkā. Pat ja tā būtu bijusi tikai retorika, ir pārkāpta līdz šim nepārkāpjamā robeža – etniskās vardarbības draudi kļuvuši par pieņemamu politisku valodu.

Tikmēr Vienotība rīko dīvainu «aptauju», kurā mudina vēlētājus salīdzināt Urbanoviču ar Dombrovski, ar to diskreditēdama sevi un leģitimēdama kūdītāju. Līdz ar to netieši leģitimē arī «Urbanoviča valdību», kuras vadītājs Urbanovičs pats diezin vai būs un kura var tapt tikai kopā ar PLL ašistiem un Lemberga «zaļajiem zemniekiem». 

Ne ZZS, ne PLL arī neiebilst pret Urbanoviča «vērtībām un principiem». Tieši otrādi – «premjerministrs» Šlesers sola, ka PLL sadarbosies ar SC. Un arī ZZS līderi pauž gatavību strādāt «Urbanoviča valdībā», jo, iedomājieties, kādam taču esot jāsargā latviešu valoda (kaut gan bez viņiem šāda valdība nemaz nevar tapt). 

«Piecu premjerministru» parāde atstāj brīžiem grotesku, brīžiem komisku, palaikam traģisku iespaidu. 

Dombrovskis, kam it kā ir viss, lai vēlreiz kļūtu par premjerministru, – krīzes laiku valdības vadītājam neticami liels tautas atbalsts un liela un populāra politiska organizācija (un nu jau pat Einara Repšes dāvināts zobens) – uzvedas kā apstākļu un nepārvaramas varas upuris. Šlesers, kam nav nekā – ir tikai totāla izgāšanās kā «gāzi grīdā» politiķim un par milzu naudu uztaisīta bankrotējušu blefotāju komanda, kurai sabiedrībā niecīgs atbalsts, – plātās kā vēl nenotikušo vēlēšanu uzvarētājs. 

No «premjerministra» Lemberga pāri palikusi apnicīgā «Ventspils 700+20» kampaņa Latvijas televīzijā, kas acīmredzot nebeigsies līdz vēlēšanām, jo laikam apmaksāta, pirms Lembergs nobijās kandidēt.

Zīle mokās rādīt no Briseles eiropeisku seju, kamēr jaunais dedzīgo latviešu mīlulis – krievu fašista Osipova draugs un, kā šķiet, arī TB/LNNK «pelēkā kardināla» Lakuča jeb KGB stukača «Nikolaja Pētersona» labi ieredzētais Raivis Dzintars bezkaunīgi stāsta, ka pievienojies «baķku» komandai, lai «nomainītu politisko eliti».

Un Urbanovičs, kas nevar vien nociesties, kad stāsies demontēt «šo valsti», jo «jumts» par visu jau samaksājis un visu «sakārtojis».

«Premjerministru kandidātu» piedāvājums neatbilst šo vēlēšanu likmju nopietnībai. Taču vēlēšanās balsosim ne jau par premjerministru kandidātiem. Partijām, kuras šie kandidāti pārstāv, ir būtiskas programmatiskas atšķirības, pirmām kārtām ekonomikā un ārpolitikā, kas redzamas arī tad, ja nelasa partiju programmas. Vēlētājiem būs jāspēj paraudzīties aiz personībām un šīs atšķirības saredzēt, ja nevēlamies, lai Latvijas valsts tiek pārtaisīta par «trešo republiku».

Balss krustcelēs

Posted on augusts 18, 2010 by - Redaktores sleja

Tikai sešas nedēļas nogales atlikušas līdz vēlēšanu sestdienai, 2.oktobrim

Gribētos ticēt, ka žurnāla Ir lasītāju vidū ir maz tādu, kas savas balsstiesības negribēs likt lietā, lai cik noguruši vai nokaitināti arī justos. Vai tad šīs vēlēšanas nesākām gaidīt jau tik drīz pēc 9.Saeimas sanākšanas? Katrā ziņā stulbi būtu pēcvēlēšanu svētdienas rītu (vai vēlāk, ap valsts proklamēšanas gadadienu arī nākamo premjeru) sagaidīt ar paģirainu sajūtu – eh, vajadzēja tomēr iet balsot!

Katrs, protams, lemj pats. To visai šerpi atgādina arī Vaira Vīķe-Freiberga šīs nedēļas lielajā intervijā. Reiz viņa Dziesmusvētku estrādē cilvēku tūkstošus aicināja kopā skandēt un noticēt «Mēs esam vareni!». Tagad viņa saka: «Un nerādi te ar pirkstu ne uz mani, ne uz kādu citu, bet, pilsoni, – skaties spogulī pats uz sevi, ko tu esi darījis, lai nekādi ļauni pavērsieni mūsu Latvijā nenotiktu?!». Prezidente aicina noslēgt laulības ar savu valsti, no sirds uzņemoties atbildību par to. Freibergu pāra nesen nosvinētā zelta kāzu jubileja piešķir šim aicinājumam īpašu vērtību.

Ar prezidentes interviju aizsākam vēlēšanu sadaļu, kurā turpmāk ik nedēļu iepazīstināsim gan ar svarīgākajiem jautājumiem, par kuriem 10.Saeimai būs jāpieņem izšķiroši lēmumi, gan ar partijām, kuras pretendē uz lemšanu par tiem.

Šīs vēlēšanas nebūs ikdienišķs balsojums. Līdzīgi kā deviņdesmito gadu vidū, arī tagad esam krustcelēs – būs jāizvēlas starp pretrunīgiem valsts attīstības modeļiem, kurus nav iespējams sastiķēt kopā vai atrast vidusceļu. Vai tā būtu valsts ekonomiskā attīstība, ārpolitiskā orientācija, enerģētiskā neatkarība vai tautas dzīvā spēka stiprināšana, 10.Saeimai stāv priekšā lielas izšķiršanās, kas noteiks valsts attīstību daudzus gadus uz priekšu. Bet, iekams lems Saeima, vispirms lemsim mēs katrs pats. Balss ir viena, un ceļš būs viens.

Balss krustcelēs

Posted on augusts 18, 2010 by - Redaktores sleja

Tikai sešas nedēļas nogales atlikušas līdz vēlēšanu sestdienai, 2.oktobrim

Gribētos ticēt, ka žurnāla Ir lasītāju vidū ir maz tādu, kas savas balsstiesības negribēs likt lietā, lai cik noguruši vai nokaitināti arī justos. Vai tad šīs vēlēšanas nesākām gaidīt jau tik drīz pēc 9.Saeimas sanākšanas? Katrā ziņā stulbi būtu pēcvēlēšanu svētdienas rītu (vai vēlāk, ap valsts proklamēšanas gadadienu arī nākamo premjeru) sagaidīt ar paģirainu sajūtu – eh, vajadzēja tomēr iet balsot!

Katrs, protams, lemj pats. To visai šerpi atgādina arī Vaira Vīķe-Freiberga šīs nedēļas lielajā intervijā. Reiz viņa Dziesmusvētku estrādē cilvēku tūkstošus aicināja kopā skandēt un noticēt «Mēs esam vareni!». Tagad viņa saka: «Un nerādi te ar pirkstu ne uz mani, ne uz kādu citu, bet, pilsoni, – skaties spogulī pats uz sevi, ko tu esi darījis, lai nekādi ļauni pavērsieni mūsu Latvijā nenotiktu?!». Prezidente aicina noslēgt laulības ar savu valsti, no sirds uzņemoties atbildību par to. Freibergu pāra nesen nosvinētā zelta kāzu jubileja piešķir šim aicinājumam īpašu vērtību.

Ar prezidentes interviju aizsākam vēlēšanu sadaļu, kurā turpmāk ik nedēļu iepazīstināsim gan ar svarīgākajiem jautājumiem, par kuriem 10.Saeimai būs jāpieņem izšķiroši lēmumi, gan ar partijām, kuras pretendē uz lemšanu par tiem.

Šīs vēlēšanas nebūs ikdienišķs balsojums. Līdzīgi kā deviņdesmito gadu vidū, arī tagad esam krustcelēs – būs jāizvēlas starp pretrunīgiem valsts attīstības modeļiem, kurus nav iespējams sastiķēt kopā vai atrast vidusceļu. Vai tā būtu valsts ekonomiskā attīstība, ārpolitiskā orientācija, enerģētiskā neatkarība vai tautas dzīvā spēka stiprināšana, 10.Saeimai stāv priekšā lielas izšķiršanās, kas noteiks valsts attīstību daudzus gadus uz priekšu. Bet, iekams lems Saeima, vispirms lemsim mēs katrs pats. Balss ir viena, un ceļš būs viens.

Radars pasaulē

Posted on augusts 11, 2010 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

 

Šīsvasaras karstuma vilnis ir briesmīgākais Krievijas 1000 gadu pastāvēšanas vēsturē, atzinis Krievijas meteoroloģiskais dienests. Jūlijā un augustā Krievijā tika reģistrēti temperatūras rekordi, bet pēdējās dienās Maskava ietīta ugunsgrēku dūmu smogā un divkārt pieaugusi mirstība. Karstuma vilnis izraisījis nacionāla apmēra katastrofu, kas ietekmējusi visas dzīves jomas. Tas izpostījis 10 miljonus hektāru lauksaimniecības zemes, un valdība izsludinājusi aizliegumu eksportēt labību. Pirmdien Krievija oficiāli lūdza Latvijas palīdzību mežu ugunsgrēku dzēšanā.

Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs piedāvā pārdēvēt miliciju par policiju. Sapulcē ar miličiem viņš atgādināja, ka tiesībsargājošās struktūras par miliciju sauc kopš Oktobra revolūcijas, tādējādi uzsverot to saistību ar tautu, strādniekiem un zemniekiem. Struktūru darbinieki bija «kārtības sargi ar uzplečiem». «Mums ir vajadzīgi profesionāli cilvēki, mums ir vajadzīgi līdzstrādnieki, kas strādā efektīvi, godīgi, saskaņoti.»

Lielbritānijas kompānija British Petroleum paziņojusi, ka tai beidzot izdevies pilnībā noslēgt naftas dziļurbumu Meksikas līcī un tiek pieliekts punkts pasaules vēsturē lielākajam netīšajam naftas izplūdumam jūrā – gandrīz pieciem miljoniem barelu naftas. Kompānija pirmdien iemaksāja trīs miljardus dolāru ASV pārvaldītajā fondā, kura mērķis ir apmierināt naftas no­plūdes upuru prasības. Šī bija pirmā uzņēmuma iemaksa fondā, kura kopējais apmērs sasniegs 20 miljardus. Bet kompānijas izdevumi katastrofālās noplūdes seku novēršanai un glābšanas darbiem sasnieguši 6,1 miljardu dolāru. BP īrētā dziļ­urbuma platforma nogrima pēc sprādziena 20.aprīlī.

Eiropas Centrālā banka nolēmusi nemainīt bāzes procentu likmi un galvenajām refinansēšanas pozīcijām saglabāt to 1% līmenī, kas ir rekordzems rādītājs. Likme aizdevumiem uz nakti arī turpmāk veidos 1,75%, bet procentu likme noguldījumiem – 0,25%. Ekonomisti prognozē, ka ECB noteiktā bāzes procentu likme šādā līmenī varētu saglabāties līdz pat 2011.gadam.

Amerikāņu aktrise Mia Ferova ANO īpašajā tribunālā paziņojusi, ka britu supermodele Naomi Kempbela zinājusi, ka «asiņainos dimantus» viņai uzdāvināja toreizējais Libērijas prezidents Čārlzs Teilors. Pagājušajā nedēļā Kempbela tiesā apstiprināja, ka 1997.gadā saņēmusi dimantus, taču norādīja, ka viņa nezināja, no kurienes tie nāk, un tikai pieņēmusi, ka tā varētu būt bijusi dāvana no Teilora. Teilors tiek tiesāts Hāgas tiesā par Sjerraleones 1991.-2001.gada pilsoņu kara laikā pastrādātajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Saskaņā ar apsūdzībām Teilors apmaiņā pret tā dēvētajiem asiņainajiem dimantiem apbruņojis, apmācījis un kontrolējis Revolucionāro apvienoto fronti, kas ir atbildīga par pastrādātajam zvērībām.

Ikgadējais saunas čempionāts Somijā noslēdzies traģiski. Sacensību finālisti – Krievijas pārstāvis Vladimirs Ladiženskis (attēlā) un viņa konkurents soms Timo Kaukonens – nogādāti slimnīcā, kur Ladiženskis miris. Kopš 1999.gada rīkotajās sacensībās dalībniekiem 110 grādu karstumā jāiztur pēc iespējas ilgāku laiku. Čempionāta organizētāji apgalvo, ka visi noteikumi tikuši ievēroti. Pērnā gada čempions Kaukonens joprojām ārstējas slimnīcā.

Francijas policija 6.augustā Sentetjēnas pilsētā ķērās pie nelegālas čigānu apmetnes likvidēšanas. Pēc tam, kad pagājušajā mēnesī kādā citā reģionā čigānu un policijas starpā izraisījās sadursmes, prezidents Nikolā Sarkozī paziņoja, ka cīņā pret negācijām tiks sperti radikāli soļi. Cita starpā tika solīts trīs mēnešu laikā likvidēt 300 nelegālo nometņu. Daudzi Sent­etjēnas nometnes iemītnieki Francijā ieradušies no Rumānijas. Pavisam Francijā dzīvo 15 000 no Austrumeiropas iebraukušu čigānu.

Radars Latvijā

Posted on augusts 11, 2010 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

 

Pirmdien Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) paziņoja, ka pēc visiem jaunākajiem ekonomikas rādītājiem secināms, ka recesija Latvijā ir pārvarēta. Jau otro ceturksni pēc kārtas ir vērojams iekšzemes kopprodukta pieaugums, kas nozīmē, ka Latvija ir atgriezusies pie ekonomikas izaugsmes. Pirmajā ceturksnī tā pieauga par 0,3%, savukārt otrajā ceturksnī, salīdzinot ar pirmo, – par 0,1%. Atbilstoši ekonomikas terminoloģijai, ja divus ceturkšņus pēc kārtas valsts kopprodukts ir palielinājies, tad recesija ir beigusies. Vērojams arī IKP krituma tempa samazinājums, ekonomika pēc 18% krituma pagājušajā gadā sākusi pamazām atkopties. Rūpniecības produkcijas izlaide otrajā ceturksnī, salīdzinot ar pirmo ceturksni, pieauga par 6%, mazumtirdzniecības apgrozījums – par 1,7%.

Pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas Saeimas vēlēšanās ir pieteikts tik daudz deputātu kandidātu un tik maz kandidātu sarakstu. Par vietām 10.Saeimā 2.oktobrī cīnīsies 13 partijas un partiju apvienības, kuras izvirzījušas 1239 kandidātus, tātad vidēji uz vienu Saeimas deputāta vietu ir 12 kandidāti. (9.Saeimas vēlēšanām 2006.gadā tika iesniegti 19 kandidātu saraksti un 1024 deputātu kandidāti.) Pirmo reizi sarakstu iesniegšana aizvadīta arī bez ažiotāžas. Agrākajos gados partijas naktīs dežūrēja pie CVK durvīm, lai pirmās iesniegtu kandidātu sarakstus, taču tagad pirmajā dienā sarakstu iesniedza tikai Saskaņas centrs, bet apvienības Par labu Latviju! pārstāvis Guntis Ulmanis pat nokavēja sarakstu numuru izlozi, kas notika 6.augustā.

Visvairāk ziedojumu jūlijā saņēmusi partiju apvienība Par labu Latviju! – 99 200 latu, liecina KNAB dati. Četri cilvēki ziedojuši katrs pa 18 000 latu, kas ir maksimālā atļautā partijas ziedojumu summa gada laikā, – Rīgas domes vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC), TP priekšsēdētājs Andris Šķēle, Rīgas domes deputāts Andris Ameriks (LPP/LC) un Latvijas novitātes kompleksa padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Milovs, bet SIA Itera Latvija prezidents Juris Savickis – 17 000 latu. Ziedojumu apjoma ziņā seko Zaļo un Zemnieku savienība – tās kase papildināta par 38 900 latiem.

Svētdien Rīgas Doma baznīcā tika ordinēts Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Doma baznīca izvēlēta, jo jaunais arhibīskaps metropolīts šādi vēlas akcentēt kristīgo konfesiju labo sadarbību Latvijā. Stankeviču par jauno Rīgas arhibīskapu metropolītu šāgada 19.jūnijā izraudzīja pāvests Benedikts XVI, kurš vienlaikus pieņēma kardināla Pujata atlūgumu vecuma ierobežojumu sasniegšanas dēļ. Stankevičs dzimis 1955.gadā.

Atklājies, ka pagājušā gada decembrī nacionālā lidsabiedrība airBaltic pārdevusi savu zīmolu un ar to saistītas piecas preču zīmes Bertolda Flika uzņēmumam SIA Baltijas aviācijas sistēmas, kas airBaltic kontrolē 47,2%. Preču zīmes pārdotas par 13 miljoniem eiro. Satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK) 5.augustā vienojies ar airBaltic vadītāju Fliku par aviokompānijas zīmolu atdošanu atpakaļ valstij lielākoties piederošajam uzņēmumam. Kā paskaidroja Gerhards, Fliks apliecinājis gatavību atdot visus zīmolus. Taču Fliks uzsver, ka tas nenotikšot uzreiz. Ministrs pieņēmis lēmumu atsaukt ministrijas pārstāvjus no airBaltic padomes. Vaicāts, ko īsti viņš par šo darījumu zinājis, Gerhards pēc būtības neatbildēja. Fliks otrdien apgalvoja, ka ministrs par darījumu bijis informēts un tam piekritis.

Rīgas vicemēra un politiskās apvienības Par labu Latviju! līdera Aināra Šlesera biznesa par­tneris Viesturs Koziols ir iegādājis 51% AS Diena akciju, viņš paziņoja 5.augustā. Darījuma summu Koziols neatklāja, taču atzina, ka tā ir bijusi viņam «pietiekami izdevīga». Viņš norādīja, ka 49% uzņēmuma akciju paliekot Roulendu ģimenes īpašumā. Koziola mērķis esot Dienu padarīt par ietekmīgu mediju. Par vienu no savām svarīgākajām vērtībām viņš minēja vietējo uzņēmēju aizstāvēšanu, jo Latvijā viss tiekot pārdots ārvalstu investoriem.