Jaunā Lato Lapsas grāmata par Šleseru būs bestsellers. Tā stāsta gan par politiķa tēvu slepkavu, gan apraksta galveno varoni kā sīku šmaukli, kas negrib maksāt nodokļus par saldētām zivīm. Bestsellers būtu arī grāmata par to, kas maksā Lato Lapsam
Šonedēļ iznākošais Šofera dēls minhauzens ir pirmā apjomīgā grāmata par Aināru Šleseru, un cilvēki to gaida. Brīdī, kad pusdienojam kafejnīcā Ozīriss un autors stāsta, kā Šlesera draugs Viesturs Koziols solījis iedot foto, kur jaunizceptajam biznesmenim Aināram ir zirgaste, violets uzvalks un kurpes ar spožām sprādzēm, zvana Koziols un interesējas, kad daiļdarbs būs pieejams.
Ieskaitot ceļojumu aprakstus, Lapsas karjerā šī ir jau septiņpadsmitā grāmata. Kritiķi teiktu, ka daļa no tām nav grāmatas, bet dokumentu apkopojumi un interviju atšifrējumi. Minhauzens tāds nav: tas ir nostrādāts, saistošs teksts politiskās biogrāfijas žanrā. Lapsas varoņi bijuši visi Latvijas varenie – Andris Šķēle jeb Kampējs (visvairāk pārdotā oriģinālliteratūras grāmata Latvijā 2008.gadā), Aivars Lembergs pat divreiz, Valērijs Kargins.
Lapsa uzskata, ka pret varoņiem bijis līdzsvarots un Šlesers nesot izņēmums, jo neviens cilvēks nav tik vienšķautņains kā viņa publiskais tēls – «koka klucis Konstatīns», kuram intelektu kompensē gribasspēks un interesē vienīgi vara.
Grāmata atklāj Šlesera rūpīgi glabāto, traumatisko noslēpumu par tēvu, kurš tiesāts par tuvas sievietes slepkavību un dzīvi beidzis psihiatriskajā slimnīcā (krimināllietas materiāli no arhīva pazuduši kā pēc ķīmiskās tīrīšanas – «nejaušība, protams», pairgojas autors). Tā grauj arī vienu otru mītu, piemēram, ka Šlesera bizness sācies ar norvēģu investoru atvešanu uz Latviju. Izrādās, pirms tam bija krimināllieta par izvairīšanos no nodokļiem saldētu zivju biznesā.
«Ļoti daudz cilvēku ir bijuši sīki šmaukļi, bet maz ir to, kam pietiek mugurkaula pateikt – tā sanāca, piedodiet, toreiz es vēl biju mazs un nebiju sapratis, cik ļoti es mīlu šo valsti,» saka Lapsa. Politiķis atteicies sniegt grāmatas autoriem interviju, taču Lapsa prognozē: «Šlesers teiks, ka tā nebija viņa firma, viņš bija ārzemēs vai slims, Uzņēmumu reģistrs melo, viss ir nopirkts, bet būs 50 000 darbavietu.» Lapsu nepārsteidz, ka Latvijā cilvēki turpina balsot par šādiem varoņiem, jo pašapmāns ir cilvēka dabā – kā Bulgakova romānā Meistars un Margarita aprakstītajiem maskaviešiem, kas visumā bija labi ļaudis, kurus tikai samaitājis dzīvokļa jautājums.
Lapsa ir ne tikai ražīgākais autors, bet arī Latvijas preses lielākais šovmens. Skandāli vērotājam no malas var izskatīties Lapsas paša inspirēti. Piemēram, izdodot eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai veltīto grāmatu, labākā nosaukuma autoram tika ne vien piedāvāta iespēja izsolē nopirkt viņas somiņu, bet parādījās arī pret grāmatu protestējoša mājaslapa. Par tās fanātiskākajiem atbalstītājiem ziņas nebija atrodamas, bet uz protesta piketu pie Lapsas mājas ieradās tikai mediju pārstāvji («ja es būtu rīkojis, mani piketētāji būtu atnākuši»). Persona, kas apstrīdēja Par Labu Latviju! reģistrāciju un radīja īsmūžīgu baumu par PLL vadītāja Gunta Ulmaņa ārlaulības sakaru, preses konferencē uzrādot jaunas sievietes un bērna fotogrāfiju ar jautājumu, vai eksprezidents viņus pazīst, ir Lapsas biznesa partneris uzņēmumā Baltic Screen un līdzstrādnieces ģimenes loceklis («es par šo gadījumu biju ļoti dusmīgs – ja tiešām ir ārlaulības bērns, to varēja uztaisīt par konfekti, bet iet uz preses konferenci un plātīties ar fotogrāfiju ir kā bārstīt pērles priekšā cūkām»).
Šī reize nav izņēmums. Lapsa stāsta, ka pie viņa ieradušies cilvēki un piedāvājuši «piecciparu skaitli», lai grāmata iznāktu pēc vēlēšanām. Ko atbildējis? «Es ar sešiniekiem nerunāju. Teicu, ja kādam Aināram kaut ko vajag, lai nāk pats.» Vārdus Lapsa, protams, nenosaukšot «nemūžam».
Lapsa ir vismaz tikpat sarežģīts kā viņa aprakstāmie – gudrs, apveltīts ar vērā ņemamām darba spējām un vienlīdz smagu raksturu. Viņa darbība izraisa pretējus vērtējumus, kā to zina interneta komentāru lasītāji (Lapsa tos rūpīgi lasot «kā nebeidzamu prieka un gandarījuma objektu»).
Līdzīgi kā grāmatas, trokšņaina bijusi arī Lapsas karjera Latvijas presē – vadošus amatus viņš ieņēmos gandrīz visos savā laikā nozīmīgos izdevumos.
Ar dažiem šķiršanās nav bijusi miermīlīga. Mūsu sarunā Lapsa savā indīgajā manierē pamanās bijušo Dienas redaktori Sarmīti Ēlerti nosaukt par personu, kuras foto enciklopēdijā vajadzētu rotāt šķirkli «divkosība» un kura esot «pilnīga Oļiņiete, kam ir divas morāles – viena pasaulei un otra sev», bet Santas līdzīpašnieci Santu Anču – par «vulgārāko sievieti, kādu es pazīstu». Šķiršanās no Neatkarīgās īsi pirms tās nonākšanas ventspilnieku rokās notikusi pēc sarunām ar Lembergu, un esot atbrīvojusi Lapsu no nepieciešamības turpmāk sveicināties ar avīzes redaktoriem Ēriku Hānbergu un Andri Jakubānu.
Nezinātāju varētu pārsteigt, ka principiālais karotājs jau gandrīz divus gadus strādā uzņēmuma padomē, kas kontrolē krieviski iznākošo avīzi Telegraf. Tiek uzskatīts, ka laikraksts pieder par ceturto Latvijas oligarhu sauktajam Oļegam Stepanovam. Viņš ir ne tikai Lemberga šķirtais biznesa partneris, bet arī viens no lielajiem Saskaņas centra finansētājiem. Padomē kopā ar Lapsu ir Jānis Jurkāns un SC deputāta kandidāts Vadims Jerošenko.
Lapsa skaidro, ka šajā uzņēmumā nonācis laikā, kad Telegraf vēl piederēja Valērijam Belokoņam, un iemesls bijis Jerošenko, kura vadītā firma Laika Stars gadiem ilgi bez maksas palīdzējis vērtēt uzņēmumus, kas iekļauti Lapsas veidotajos miljonāru sarakstos. Kad Jerošenko lūdzis palīdzēt uzlabot laikrakstu, Lapsam šķitis nepiedienīgi atteikt. Katru rītu viņš rakstot apskatu redakcijai par to, kas interesants un tālākas izpētes vērts atrodams citos medijos.
Lapsas atrašanās mediju uzņēmuma padomē kritiķiem ļauj apšaubīt viņa motīvu nesavtību, un arī pats žurnālists atzīst: «Ja es to avīzi veidotu un saņemtu naudu, man būtu diskomforts.» Saruna par laikraksta patiesajiem īpašniekiem bijusi – ja negribat, nenosauciet, bet, «tikko ieraudzīšu kādu oligarhu, saku «čau»». «Kamēr es viņu neredzu un neviens man nesaka – Lato, dari tā, tikmēr es daru tik daudz, cik uzskatu par vajadzīgu.» Stepanovu esot saticis divreiz mūžā intervijās. Nevaru valdīt ironiju un pavaicāju Lapsam, vai slavenais racējs tiešām nav pamanījis, ka Telegraf pieder oligarham. Uz to Lapsa piedāvā iziet pārbaudi ar melu detektoru un norāda, ka jautājums nav pareizs. «Ja tu jautātu, vai man ir nojausma, kam pieder Telegraf, es teiktu: man ir nojausma, ka pieder Stepanovam vai ar viņu saistītām kompānijām. Ja tu jautātu, vai Stepanovs avīzi izmanto saviem mērķiem, es atbildētu, ka neesmu to redzējis, un, ja avīze patiešām pieder Stepanovam, tad viņš ir dīvainākais avīzes īpašnieks pasaulē, jo viņš to neizmanto.»
Daļu grāmatu Lapsa izdodot par savu naudu. Taču viņa uzņēmums Baltic Screen pērn strādājis ar 11 tūkstošu latu zaudējumiem. Kāda nauda? Lapsa neslēpj, ka tas nesniedz pārskatu par viņa ienākumiem, jo daudzi darbi ir personiski autorlīgumi. Uzņēmums pastāvot, lai tiesvedību kandidāti nevarētu vērsties pret Lapsu, jo «nevienam nopietni strādājošam žurnālistam šajā valstī nevar piederēt nekas». Pat dzīvoklis nav uz Lapsas vārda. Viss viņa īpašums ir līzingā pirkts džips.
Lapsa šķiet gaidījis jautājumu, vai žurnālistika ir viņa vienīgais ienākumu avots (tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka intervijas dienas rītā esmu pazīstamam sabiedrisko attiecību cilvēkam vaicājusi, vai Lato formāli ir kāds statuss sabiedrisko attiecību uzņēmumā P.R.A.E.). Lapsa uzreiz atzīst, ka konsultē pasākumu rīkotājus Ideju institūtu, kurā darbojas režisors Regnārs Vaivars un žurnāla Klubs agrākā redaktora Aināra Ērgļa brālis. Tas esot glābiņš finansiāli grūtākajos brīžos. «Ja vari atrast vienu cilvēku pasaulē, kas pateiks, ka Lato bija pie manis kā sabiedrisko attiecību speciālists un teica, ka var pārdot viņa desu labāk, uz priekšu!» par gadiem klīstošajām baumām par viņa saistību ar P.R.A.E. saka Lapsa.
Viņš esot pamanījis, ka interneta komentētāju vidū pēdējā laikā radies mulsums – ja savās grāmatās viņš lecas ar visiem, tad – kas ir pasūtītājs? «Normālais latvietis secina, ka naudu ņem no visiem un raksta par visiem. Lai tā būtu,» nosmīn Lapsa, kuram vienīgi nav skaidrs, kāpēc tad otrajai autorei Irēnai Saatčianei Holandē jālasa dārzeņi, lai iztiktu. «Mulsums ir labi. Jo ir cerība, ka pēc mulsuma sāks domāt.»
Troksnis ap Šlesera grāmatu tikai sākas, bet Lapsa jau sāk reklāmas kampaņu nākamajai – ja Ēlerte posīsies uz vadošu valsts amatu, tā būšot par viņu. Šovam ir jāturpinās!
ĒDIENKARTE
Dāņu sviestmaize ar garnelēm
Baklažānu krēmzupa
Burkānu sula
Melna kafija, balta kafija
