Linda Mūrniece Saeimā nav ievēlēta, tomēr vēlas turpināt darbu iekšlietu ministra amatā: «Mūsu valstī nevajag iekšlietu ministru, kurš visiem patīk»
Ir pulksten trīs pēcpusdienā, kad esam satikušās restorānā Vairāk saules, bet Linda Mūrniece atzīstas, ka vēl nav pat brokastis ēdusi. «Es visu laiku ļoti ātri skrienu. Mēģinu gulēt līdz pēdējam brīdim, paspēju pabarot tikai bērnus un skrienu.» Kaut neēdusi, Mūrniece ir enerģiska un koncentrējusies.
Pāri plūstošo entuziasmu nav mazinājis arī fakts, ka nupat notikušajās vēlēšanās viņa Saeimā vairs nav ievēlēta. Rīgas vēlēšanu apgabalā Vienotības sarakstā bijusi otrajā vietā, tomēr svītrojumu dēļ noripojusi uz leju. Lai arī to var uzskatīt par vēlētāju neuzticību, Mūrniece ir gatava turpināt darbu iekšlietu ministres amatā. «Skatīsimies uz pozitīvo pusi: plusiņu man ir ievērojami vairāk nekā mīnusiņu. Uzskatu, ka tie cilvēki, kas ir izvērtējuši manu pienesumu valdības darbā, ir izteikuši arī pietiekami lielu uzticību.» (Mūrnieces bilance vēlēšanās ir 14 517 plusi un 13 027 svītrojumi.) Taču Mūrniece uzsver, ka tas ir jautājums premjerministram un atkarīgs arī no koalīcijas veidošanas sarunām. Mūsu sarunas brīdī jaunā Ministru kabineta aprises vēl nav zināmas, taču Valdis Dombrovskis Mūrniecei esot apliecinājis, ka labprāt turpinātu darbu kopā ar viņu.
Jautāju, vai vēlēšanu rezultāta dēļ tas tomēr nebūtu izaicinoši pret vēlētāju. «Es domāju, ka mūsu valstī nevajag iekšlietu ministru, kurš visiem patīk. Tas, ka es cilvēkiem patīku un daudziem arī nepatīku, nozīmē, ka es neesmu vienaldzīga. Bet neesmu vienaldzīga acīmredzot tāpēc, ka es daru savu darbu. Es strādāju un nemēģinu izvairīties no smagiem lēmumiem. Iekšlietu ministrija noteikti nav tā ministrija, kurā varētu būt kaut viens populārs lēmums – gan attiecībā pret dienestiem, gan attiecībā pret to, kas mums kopumā pagājušajā gadā bija jāpārvar.»
Mūrniece vienmēr ir teikusi, ka iekšlietu ministra amats ir viņas sapņu darbs, un, to dabūjusi, viņa blogā rakstīja, ka būs laba ministre. Kas viņai liek domāt, ka viņa tiešām ir laba ministre? «Vispirms, tas, ka sistēma darbojas un nav pussabrukusi policija vai ugunsdzēsēji, kam nav mašīnu vai degvielas, ar ko izbraukt. Tas šajā finansiālajā situācijā ir liels panākums.» Par savu sasniegumu Mūrniece uzskata arī lielāku disciplīnu policijā un efektīvāku tās darbu, kā rezultātā ir samazinājies noziedzības līmenis. «Visi gaidīja, ka vājināsies policija un pieaugs noziedzība, bet jau pagājušā gada beigās noziedzības līmenis bija samazinājies par 15-18%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.» Par sava darba rādītāju ministre uzskata arī masu nekārtību novēršanu, jo pērn teju katru nedēļu kaut kur notikuši protesti. Mierīgi šogad pagājuši zīmīgie datumi 13.janvāris un 16.marts. «Domāju, tajā ir liels mans nopelns. Es spēju skaidri pateikt, ka nekārtību nebūs, un izdarīt visu, lai tās nebūtu.»
Tomēr tieši pārlieku centīgā sabiedrības protestu apspiešana ir bijis viens no iemesliem daudzajiem svītrojumiem, un to saprot arī Mūrniece. Pērn Bauskā, kad iedzīvotāji protestēja pret slimnīcas slēgšanu, nobloķējot ceļu, uz mazpilsētu viņu izdzenāšanai tika aizsūtīta specvienība Alfa. Mūrniece toreiz stingri nostājās policijas pusē. «Par notikušo uzzināju pēc tam, jo ne jau iekšlietu ministrs ir tas, kas nozīmē specvienībām maršrutus vai izbraukumus. Ja es būtu gribējusi izskatīties labi un populāri, tad, visticamāk, būtu izsaukusi ģenerāli un viņu publiski atlaidusi, par ko visi aplaudētu. Bet es noteikti nebiju gatava to darīt, jo es zināju, kas ģenerālim stāv priekšā – ka viņam jāatlaiž cilvēki, ka viņam vēl jānodrošina kārtība, arī tai pašā 13.janvārī. Ja es atlaistu ģenerāli par to, ka viņš darīja to, ko uzskatīja par adekvātu, tad sekas būtu neprognozējamas. Policija droši vien nebūtu gatava masu pasākumiem.»
Vēl viens viņai ievilkto mīnusu iemesls bija policijas veiktā kratīšana žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī tā dēvētajā Neo lietā, ko tiesībsargs atzinis par vārda brīvības un žurnālista informācijas avotu aizsardzības aizskārumu. Arī šajā situācijā Mūrniece policistus aizstāvēja, kaut uzdeva noskaidrot, vai kratīšana bija likumīga.
Vienīgi attiecības ar policijas arodbiedrību ministrei veidojušās saspringtas. Viņu aktivitāšu rezultātā sabiedrība uzzināja, ka Mūrniece ar darba auto vadā savus bērnus uz skolu, ko KNAB novērtēja kā dienesta auto izmantošanu privātām vajadzībām un uzlika 100 latu sodu (ministre to ir pārsūdzējusi). Viņa stāsta, ka vairs tā nedara, un arī agrāk to nav darījusi regulāri, tikai «krīzes situācijās», kad aizņemtības dēļ nav paguvusi visu izdarīt pati. «Vai tā bija kļūda? Nu es nezinu, ir grūti attiecībā pret saviem bērniem analizēt, vai tā bija kļūda. Ja man būtu bijusi cita iespēja, droši vien es to darītu citādi. Nevar ar visu tikt galā, ar šo es acīmredzot netiku.» Mūrnieces bērni ir 9 un 11 gadus veci, mūsu sarunas laikā viņai vairākkārt iezvanās telefons un nākas atbildēt uz tikko no skolas pārnākušo bērnu palīdzības saucieniem. «Helēna, lūdzu! Ļoti labi, bučiņas!»
Par spīti domstarpībām ar arodbiedrību, Mūrniece uzskata, ka policisti viņu ir pieņēmuši. «Es ar saviem ģenerāļiem runāju – nevis pavēles formā, bet runājot panācu rezultātu. Kādam es droši vien nepatīku, alga ir samazināta. Bet es jūtu atbalstu no dienesta vadītājiem un policistiem uz ielām. Viņiem neviens nav licis man godu atdot, kad eju garām, bet viņi to dara, kad atpazīst. Ja es riebtos, droši vien izliktos, ka mani neredz.»
Mūrniece pauž izbrīnu, kāpēc viņu tik daudz «lamā» par savu uzskatu paušanu: «Par domām taču nevar lamāt, tā nav demokrātijas izpausme.» Tomēr tas viņu nav padarījis klusāku («es reaģēju tā, kā tajā brīdī jūtos»), Mūrniece nereti iesaistās diskusijās Twitter sociālajā tīklā. Vienīgā reize, kad viņa grasījusies sevi pasargāt, ir pēc Twitter ieraksta par Aināru Šleseru, kura viņai pēc traģisko bērnības faktu atspoguļojuma presē kļuvis žēl. «Es ierakstīju to tviterī, bet pēc tam domāju -ārprāts, man tūlīt visi metīsies virsū, un es to izdzēsu. Pēc tam tik slikti sajutos, ka saņēmos un uzrakstīju atkal, sēdēju un gaidīju, kas būs.» Kur jūs to krampi ņemat, prasu. «Es nezinu. Dažreiz par spīti eju. Nu ko es – sākšu raudāt vai piekāpties? Protams, ka ir smagi. Nevienam nepatīk, ka viņš kādam nepatīk.»
Vai Vienotība neizšķīdīs pa vīlēm? «Protams, mums ir daudz zvaigžņu, un katrai ir savas prasības. Tomēr man liekas, ka zvaigznes saprot, ka Vienotībai tik labi gāja tāpēc, ka varējām vienoties un pārkāpt pāri saviem zvaigžņu sapņiem.» Mūrniece cer, ka visiem labā atmiņā palikusi mācība, ko guva pēc Jaunā laika sašķelšanās, kad reitingi dramatiski noslīdēja kā palicējiem, tā aizgājējiem. «Mums nekad nebija bijis tik slikti kā toreiz. Iedomājieties tādu bēdīgu cilvēku pulciņu, kurš sēž un domā, ka viss dzīvē ir beidzies.»
Mūrniece stāsta, ka nav domājusi par alternatīvām, ja viņa tomēr netiks aicināta vēlreiz ieņemt iekšlietu ministra amatu. «Katrā ziņā dzīve nebeigtos. Es politikā esmu sasniegusi visu, ko gribēju, man nav ambīcijas kļūt par premjeru vai kas nu vēl es varētu būt. Bet es esmu pietiekami gudra un attapīga, lai nepaliktu bez darba.» Mūrniece neizslēdz, ka varētu atgriezties Saeimā ar «mīksto» mandātu (ievēlētajiem Vienotības deputātiem kļūstot par ministriem, ieņemt viņu vietu). Tomēr viņa stingri noliedz LTV izskanējušās ziņas, ka būtu pierunāta nepretendēt uz iekšlietu ministra amatu, bet iet vadīt Nacionālās drošības komisiju. Darbu Saeimā Mūrniece uzskata par izdevīgāku un ērtāku, jo tur nav tāda melnā darba, kā ministra amatā. Taču ja ir izvēle, viņa labāk vadītu Iekšlietu ministriju, jo «te es redzu rezultātu». «Es redzu saglabātu sistēmu, kas, es pieņemu, bez manis būtu daudz sliktākā situācijā, jo es to sistēmu zināju un sargāju. Sargāju pat brīžos, kad to nevajadzēja darīt.»
Vēl netikusi galā pat ar pusporciju pastas, Mūrniece paziņo, ka ir paēdusi. «No stresa cilvēks parasti ēd vairāk, tāpēc es sāku kontrolēt, ko ēdu. Tagad ir tā, ka esmu iemācījusies neēst.»
ĒDIENKARTE
Pasta Carbonara ar trīs veidu šķiņķi
Ravioli ar spinātiem un sieru
Ingvera un kumelīšu tēja
