Žurnāla rubrika: Svarīgi

Es ar saviem ģenerāļiem

Linda Mūrniece Saeimā nav ievēlēta, tomēr vēlas turpināt darbu iekšlietu ministra amatā: «Mūsu valstī nevajag iekšlietu ministru, kurš visiem patīk»

Ir pulksten trīs pēcpusdienā, kad esam satikušās restorānā Vairāk saules, bet Linda Mūrniece atzīstas, ka vēl nav pat brokastis ēdusi. «Es visu laiku ļoti ātri skrienu. Mēģinu gulēt līdz pēdējam brīdim, paspēju pabarot tikai bērnus un skrienu.» Kaut neēdusi, Mūrniece ir enerģiska un koncentrējusies.

Pāri plūstošo entuziasmu nav mazinājis arī fakts, ka nupat notikušajās vēlēšanās viņa Saeimā vairs nav ievēlēta. Rīgas vēlēšanu apgabalā Vienotības sarakstā bijusi otrajā vietā, tomēr svītrojumu dēļ noripojusi uz leju. Lai arī to var uzskatīt par vēlētāju neuzticību, Mūrniece ir gatava turpināt darbu iekšlietu ministres amatā. «Skatīsimies uz pozitīvo pusi: plusiņu man ir ievērojami vairāk nekā mīnusiņu. Uzskatu, ka tie cilvēki, kas ir izvērtējuši manu pienesumu valdības darbā, ir izteikuši arī pietiekami lielu uzticību.» (Mūrnieces bilance vēlēšanās ir 14 517 plusi un 13 027 svītrojumi.) Taču Mūrniece uzsver, ka tas ir jautājums premjerministram un atkarīgs arī no koalīcijas veidošanas sarunām. Mūsu sarunas brīdī jaunā Ministru kabineta aprises vēl nav zināmas, taču Valdis Dombrovskis Mūrniecei esot apliecinājis, ka labprāt turpinātu darbu kopā ar viņu.

Jautāju, vai vēlēšanu rezultāta dēļ tas tomēr nebūtu izaicinoši pret vēlētāju. «Es domāju, ka mūsu valstī nevajag iekšlietu ministru, kurš visiem patīk. Tas, ka es cilvēkiem patīku un daudziem arī nepatīku, nozīmē, ka es neesmu vienaldzīga. Bet neesmu vienaldzīga acīmredzot tāpēc, ka es daru savu darbu. Es strādāju un nemēģinu izvairīties no smagiem lēmumiem. Iekšlietu ministrija noteikti nav tā ministrija, kurā varētu būt kaut viens populārs lēmums – gan attiecībā pret dienestiem, gan attiecībā pret to, kas mums kopumā pagājušajā gadā bija jāpārvar.»

Mūrniece vienmēr ir teikusi, ka iekšlietu ministra amats ir viņas sapņu darbs, un, to dabūjusi, viņa blogā rakstīja, ka būs laba ministre. Kas viņai liek domāt, ka viņa tiešām ir laba ministre? «Vispirms, tas, ka sistēma darbojas un nav pussabrukusi policija vai ugunsdzēsēji, kam nav mašīnu vai degvielas, ar ko izbraukt. Tas šajā finansiālajā situācijā ir liels panākums.» Par savu sasniegumu Mūrniece uzskata arī lielāku disciplīnu policijā un efektīvāku tās darbu, kā rezultātā ir samazinājies noziedzības līmenis. «Visi gaidīja, ka vājināsies policija un pieaugs noziedzība, bet jau pagājušā gada beigās noziedzības līmenis bija samazinājies par 15-18%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.» Par sava darba rādītāju ministre uzskata arī masu nekārtību novēršanu, jo pērn teju katru nedēļu kaut kur notikuši protesti. Mierīgi šogad pagājuši zīmīgie datumi 13.janvāris un 16.marts. «Domāju, tajā ir liels mans nopelns. Es spēju skaidri pateikt, ka nekārtību nebūs, un izdarīt visu, lai tās nebūtu.»

Tomēr tieši pārlieku centīgā sabiedrības protestu apspiešana ir bijis viens no iemesliem daudzajiem svītrojumiem, un to saprot arī Mūrniece. Pērn Bauskā, kad iedzīvotāji protestēja pret slimnīcas slēgšanu, nobloķējot ceļu, uz mazpilsētu viņu izdzenāšanai tika aizsūtīta specvienība Alfa. Mūrniece toreiz stingri nostājās policijas pusē. «Par notikušo uzzināju pēc tam, jo ne jau iekšlietu ministrs ir tas, kas nozīmē specvienībām maršrutus vai izbraukumus. Ja es būtu gribējusi izskatīties labi un populāri, tad, visticamāk, būtu izsaukusi ģenerāli un viņu publiski atlaidusi, par ko visi aplaudētu. Bet es noteikti nebiju gatava to darīt, jo es zināju, kas ģenerālim stāv priekšā – ka viņam jāatlaiž cilvēki, ka viņam vēl jānodrošina kārtība, arī tai pašā 13.janvārī. Ja es atlaistu ģenerāli par to, ka viņš darīja to, ko uzskatīja par adekvātu, tad sekas būtu neprognozējamas. Policija droši vien nebūtu gatava masu pasākumiem.»

Vēl viens viņai ievilkto mīnusu iemesls bija policijas veiktā kratīšana žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī tā dēvētajā Neo lietā, ko tiesībsargs atzinis par vārda brīvības un žurnālista informācijas avotu aizsardzības aizskārumu. Arī šajā situācijā Mūrniece policistus aizstāvēja, kaut uzdeva noskaidrot, vai kratīšana bija likumīga.

Vienīgi attiecības ar policijas arodbiedrību ministrei veidojušās saspringtas. Viņu aktivitāšu rezultātā sabiedrība uzzināja, ka Mūrniece ar darba auto vadā savus bērnus uz skolu, ko KNAB novērtēja kā dienesta auto izmantošanu privātām vajadzībām un uzlika 100 latu sodu (ministre to ir pārsūdzējusi). Viņa stāsta, ka vairs tā nedara, un arī agrāk to nav darījusi regulāri, tikai «krīzes situācijās», kad aizņemtības dēļ nav paguvusi visu izdarīt pati. «Vai tā bija kļūda? Nu es nezinu, ir grūti attiecībā pret saviem bērniem analizēt, vai tā bija kļūda. Ja man būtu bijusi cita iespēja, droši vien es to darītu citādi. Nevar ar visu tikt galā, ar šo es acīmredzot netiku.» Mūrnieces bērni ir 9 un 11 gadus veci, mūsu sarunas laikā viņai vairākkārt iezvanās telefons un nākas atbildēt uz tikko no skolas pārnākušo bērnu palīdzības saucieniem. «Helēna, lūdzu! Ļoti labi, bučiņas!»

Par spīti domstarpībām ar arodbiedrību, Mūrniece uzskata, ka policisti viņu ir pieņēmuši. «Es ar saviem ģenerāļiem runāju – nevis pavēles formā, bet runājot panācu rezultātu. Kādam es droši vien nepatīku, alga ir samazināta. Bet es jūtu atbalstu no dienesta vadītājiem un policistiem uz ielām. Viņiem neviens nav licis man godu atdot, kad eju garām, bet viņi to dara, kad atpazīst. Ja es riebtos, droši vien izliktos, ka mani neredz.»

Mūrniece pauž izbrīnu, kāpēc viņu tik daudz «lamā» par savu uzskatu paušanu: «Par domām taču nevar lamāt, tā nav demokrātijas izpausme.» Tomēr tas viņu nav padarījis klusāku («es reaģēju tā, kā tajā brīdī jūtos»), Mūrniece nereti iesaistās diskusijās Twitter sociālajā tīklā. Vienīgā reize, kad viņa grasījusies sevi pasargāt, ir pēc Twitter ieraksta par Aināru Šleseru, kura viņai pēc traģisko bērnības faktu atspoguļojuma presē kļuvis žēl. «Es ierakstīju to tviterī, bet pēc tam domāju -ārprāts, man tūlīt visi metīsies virsū, un es to izdzēsu. Pēc tam tik slikti sajutos, ka saņēmos un uzrakstīju atkal, sēdēju un gaidīju, kas būs.» Kur jūs to krampi ņemat, prasu. «Es nezinu. Dažreiz par spīti eju. Nu ko es – sākšu raudāt vai piekāpties? Protams, ka ir smagi. Nevienam nepatīk, ka viņš kādam nepatīk.»

Vai Vienotība neizšķīdīs pa vīlēm? «Protams, mums ir daudz zvaigžņu, un katrai ir savas prasības. Tomēr man liekas, ka zvaigznes saprot, ka Vienotībai tik labi gāja tāpēc, ka varējām vienoties un pārkāpt pāri saviem zvaigžņu sapņiem.» Mūrniece cer, ka visiem labā atmiņā palikusi mācība, ko guva pēc Jaunā laika sašķelšanās, kad reitingi dramatiski noslīdēja kā palicējiem, tā aizgājējiem. «Mums nekad nebija bijis tik slikti kā toreiz. Iedomājieties tādu bēdīgu cilvēku pulciņu, kurš sēž un domā, ka viss dzīvē ir beidzies.»

Mūrniece stāsta, ka nav domājusi par alternatīvām, ja viņa tomēr netiks aicināta vēlreiz ieņemt iekšlietu ministra amatu. «Katrā ziņā dzīve nebeigtos. Es politikā esmu sasniegusi visu, ko gribēju, man nav ambīcijas kļūt par premjeru vai kas nu vēl es varētu būt. Bet es esmu pietiekami gudra un attapīga, lai nepaliktu bez darba.» Mūrniece neizslēdz, ka varētu atgriezties Saeimā ar «mīksto» mandātu (ievēlētajiem Vienotības deputātiem kļūstot par ministriem, ieņemt viņu vietu). Tomēr viņa stingri noliedz LTV izskanējušās ziņas, ka būtu pierunāta nepretendēt uz iekšlietu ministra amatu, bet iet vadīt Nacionālās drošības komisiju. Darbu Saeimā Mūrniece uzskata par izdevīgāku un ērtāku, jo tur nav tāda melnā darba, kā ministra amatā. Taču ja ir izvēle, viņa labāk vadītu Iekšlietu ministriju, jo «te es redzu rezultātu». «Es redzu saglabātu sistēmu, kas, es pieņemu, bez manis būtu daudz sliktākā situācijā, jo es to sistēmu zināju un sargāju. Sargāju pat brīžos, kad to nevajadzēja darīt.»

Vēl netikusi galā pat ar pusporciju pastas, Mūrniece paziņo, ka ir paēdusi. «No stresa cilvēks parasti ēd vairāk, tāpēc es sāku kontrolēt, ko ēdu. Tagad ir tā, ka esmu iemācījusies neēst.»

ĒDIENKARTE
Pasta Carbonara ar trīs veidu šķiņķi
Ravioli ar spinātiem un sieru
Ingvera un kumelīšu tēja

Meklējam ministrus!

Abstrahējoties no partiju ietekmes sfēru dalīšanas, eksperti iesaka spējīgākos kandidātus valdībai

Kamēr 10.Saeimā ievēlētās partijas oficiāli vēl tikai runā par jaunās koalīcijas izveidi, bet neformāli stīvējas par jaunās valdības krēsliem, žurnāls Ir jautāja nozaru ekspertu viedokļus par spēcīgākajiem ministru kandidātiem valdībā, kuras vadīšanu varētu uzticēt Valdim Dombrovskim (Vienotība).

Ekspertu vidū dominēja aicinājums jauno Ministru kabinetu veidot kompaktāku. Piemēram, apvienot Labklājības un Veselības ministriju, kā arī Vides un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju (RAPLM). Ja konsolidāciju veic vēl drosmīgāk, tad RAPLM varētu apvienot ar Ekonomikas un Satiksmes ministriju, iespējama arī Iekšlietu, Tieslietu un Aizsardzības ministriju funkciju apvienošana.

Ekspertu viedoklis bija atzinīgs par vairākiem tagadējiem ministriem, taču izskanēja arī pilnīgi jauni kandidāti un to skaitā arī idejas par cilvēkiem, kuriem savulaik ministru portfeļi jau piedāvāti, taču viņi no tiem atteikušies vai kandidatūras tikušas «izbrāķētas».

Aivis Ronis – ārlietu ministrs
Biežāk ieteiktais ārlietu ministra kandidāts. Profesionāls diplomāts ar politiskā darba pieredzi, bijis vēstnieks ASV, papildu bonuss – jaunās NATO Stratēģiskās koncepcijas darba grupas eksperts, augstu novērtēts ES, ASV un Austrumu partnerības valstīs. Vēl šim amatam tika minēti bijušie ministri Māris Riekstiņš (PLL) un Artis Pabriks (Vienotība).

Imants Lieģis – aizsardzības ministrs
Eksperti vienlīdz bieži minēja gan pašreizējo ministru Imantu Lieģi (Vienotība), gan kādreizējo aizsardzības ministru Ģirtu Valdi Kristovski (Vienotība), taču vienlaikus uzsvēra, ka svarīgi ir bieži nemainīt ministrus. Lieģa pluss esot veiksmīga «ārējā darbība NATO ietvaros», kur viņš «eleganti un precīzi prot pārstāvēt Latviju». Savukārt Kristovska priekšrocība ir sekmīgais darbs ministrijā, sagatavojot Latviju dalībai NATO.

Andris Vilks – finanšu ministrs
Visbiežāk eksperti nosauca pašreizējo premjera padomnieku Andri Vilku – viņam ir ne vien atbilstoša izglītība, bet arī pieredze un zināšanas, konsultējot pēdējos divus Latvijas premjerus. Finanšu vadībai ieteikts arī ekonomists Gatis Kokins, bijušais ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs (Vienotība), gan arī pašreizējais finanšu ministrs Einars Repše, kurš gan ir paziņojis par aiziešanu no politikas.

Ekonomikas ministrija
Piedāvājot ekonomikas ministra kandidātus, neatkārtojās neviens no ekspertu nosauktajiem vārdiem – pašreizējais ministrs Artis Kampars, Aigars Štokenbergs (Vienotība), bijušais premjerministrs Guntars Krasts, uzņēmēja Baiba Rubesa, eiroparlamentārietis un bijušais satiksmes un finanšu ministrs Roberts Zīle (VL-TB/LNNK). Viens no ekspertiem rosināja veidot Attīstības ministriju, ko varētu vadīt LMT šefs Juris Binde, uzņēmēji Edgars Štelmahers, Normunds Bergs un Juris Birznieks.

Tieslietu ministrija
Justīcijas jomas vadībai izskanēja vairāki kandidāti – Augstākās tiesas senatore Jautrīte Briede, Providus pētniece Iveta Kažoka, Jurista Vārds galvenā redaktore Dina Gailīte, bijusī Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne un bijusī ministre Solvita Āboltiņa (abas no Vienotības).

Aigars Štokenergs – labklājības ministrs
Biežāk minētais kandidāts labklājības un arī veselības ministra amatam, ko vairāki eksperti ieteica apvienot. Viņš ir ekonomists, turklāt demonstrējis izpratni par labklājības sfēru, savulaik organizējot referendumu par pensijām. Labklājības ministra amatam tika nosaukts arī pašreizējais ministrs Uldis Augulis (ZZS), Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS), deputāta kandidāte Ilze Viņķele (Vienotība), ANO Attīstības programmas Latvijā pastāvīgā pārstāvja vietniece Inita Pauloviča, ekonomiste Inguna Dobrāja. Veselības ministra amatam izskanēja arī ārsta Ulda Mitenberga, Ģimenes ārstu asociācijas vadītājas Sarmītes Veides un savulaik jau noraidītās labklājības ministra amata kandidātes Antras Saknes vārds.

Raimonds Vējonis – vides ministrs
Pārliecinošs aptaujas līderis, kuru nosauca katrs aptaujātais, uzteicot kā «veiksmīgu administratoru», kurš «nenokauj idejas». Turklāt izskanēja arī ministrijas parlamentārās sekretāres Žanetas Mikosas, ministrijas valsts sekretāra Eināra Cilinska (VL-TB/LNNK), Zaļās partijas līdzpriekšsēdētāja Viestura Silenieka, profesores Dagnijas Blumbergas, Pasaules dabas fonda vadītāja Uģa Rotberga (Vienotība) vārds.

Satiksmes ministrija
Arī satiksmes ministra amatam izskanēja vairāki līdzvērtīgi kandidāti – pašreizējais ministrijas valsts sekretārs Anrijs Matīss, bijušais Valsts ieņēmumu dienesta direktora vietnieks Kalvis Vītoliņš, kā arī LMT vadītājs Juris Binde, bijušais valsts uzņēmuma Latvijas valsts ceļi valdes priekšsēdētājs Tālis Straume.

Iekšlietu ministrija
Arī iekšlietu jomas vadībai par piemērotiem tika atzīti vairāki profesionāļi – ģenerālis Aldis Lieljuksis, pulkvežleitnants Andris Smočs, Iekšlietu darbinieku arodbiedrības vadītājs Armands Augustāns, bijušais ministrs Jānis Ādamsons (Saskaņas centrs), bijušais kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs.

Andris Vilks – kultūras ministrs
Kultūras ministra amatam ieteikts Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, kuram ir liela pieredze administratīvajā darbā un augsts vērtējums kultūras darbinieku vidū.

Izglītības ministrija
Izglītības jomas vadībai vairāki priekšlikumi – pašreizējā ministre Tatjana Koķe, Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīlis, profesors Aldis Baumanis, politiķi Ģirts Valdis Kristovskis, Sarmīte Ēlerte (Vienotība) un Raimonds Vējonis (ZZS).

Jānis Dūklavs – zemkopības ministrs
Eksperti atkārtoti minēja pašreizējo ministru, kuram atbalstu pauž virkne lauksaimnieku organizāciju, raksturojot viņu kā «stingru, prasīgu un ar izpratni». Šim amatam ieteikts arī pašreizējais Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) vadītājs Armands Krauze.

RAPLM
Kā iespējamie ministri nosaukta gan pašreizējā ministre Dagnija Staķe (ZZS), gan kādreizējie valdības locekļi Aigars Štokenbergs (Vienotība), Edgars Zalāns (PLL), kā arī pašreizējais labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS).

Aptaujātie eksperti. Ministru kandidātus ieteica Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors Nils Muižnieks, Pensionāru federācijas vadītāja Aina Verze, demogrāfs Ilmārs Mežs, ekonomists Jānis Ošlejs, enerģētikas konsultants Juris Ozoliņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende, ekonomists Andris Strazds, augstskolas Turība valdes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, bijušais lidostas Rīga vadītājs Dzintars Pommers, autopārvadātāju asociācijas Latvijas auto prezidents Valdis Trēziņš, programmas Iespējamā misija direktore Zane Oliņa, organizācijas Sustento pārstāve Iveta Neimane, Stratēģiskās analīzes komisijas locekle Marija Golubeva, korupcijas pētnieks Valts Kalniņš, Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, Iekšlietu darbinieku arodbiedrības (LIDA) priekšsēdētājs Armands Augustāns, Apvienotās policistu arodbiedrības līderis Agris Sūna, Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) vadītājs Armands Krauze, Latvijas Zemnieku federācijas pārstāve Agita Hauka, bijušais ministrs, ekspolitiķis Indulis Emsis (ZZS), Lielās talkas organizatore Vita Jaunzeme, Pasaules dabas fonda pārstāvis Jānis Brizga, Starptautiskās pilsoniskās izglītības asociācijas pārstāvis Guntars Catlaks.
Vēl virkne ekspertu izteica savas idejas, taču lūdza neminēt viņu vārdus.

Vēlētāju griba

Ja nevar paļauties uz politiķu labo gribu, jāņem rokā pildspalva

Ar katrām vēlēšanām pieaug balsotāju daļa, kura izmanto savas tiesības pievilkt plusus pie iecienītāko kandidātu vārdiem vai svītrot tos, kuri izpelnījušies viņu nosodījumu. Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas sniegtās informācijas, 10.Saeimas vēlēšanās šo iespēju izmantoja 63% vēlētāju, viņi kopumā pievilka 1,77 miljonus plusu, bet 1,5 miljonus reižu svītroja kādu no kandidātiem. Turklāt šķiet, ka šogad šī sarakstu grozīšana ir bijusi krietni efektīvāka nekā agrāk, tāpēc ir gan interesanti vēlētājiem, gan pamācoši pašiem politiķiem izanalizēt, kā caur šīm vienkāršajām švīkām izpaudusies tautas griba.

Ir daži politiķi, kuri acīmredzot izraisa spēcīgu sava saraksta vēlētāju atbalstu. Diezgan bieži jau ir minēts, cik aktīvi vēlētāji vilka plusus pie Valda Dombrovska vārda – vairāk nekā 77 000 jeb 70% no 110 000 vēlētāju, kuri balsoja par Vienotību Vidzemē, savukārt viņu svītroja tikai 1327 reizes. Tik lielu atbalstu nav saņēmis neviens cits kandidāts, taču 63% Par labu Latviju! vēlētāji ievilka plusus Aināram Šleseram Rīgā, 60% Visu Latvijai!-TB/LNNK vēlētāju Raivim Dzintaram Vidzemē, 50% Saskaņas centra vēlētāju ievilka plusus Jānim Urbanovičam Rīgā, kā arī Valērijam Agešinam Kurzemē, bet 46% PLL vēlētāju Zemgalē novērtēja pozitīvi Andri Šķēli. 

Bargi tika sodīti centieni saglabāt siltu vietiņu popularitāti zaudējušiem vecbiedriem, un tagad Ingrīdai Latimirai (toreiz Ūdrei) un Jānim (Batjkam) Straumem, kurus izsvītroja no Saeimas 2006.gada vēlēšanās, vairs nevajadzēs justies tik vientuļiem, kad ir runa par vēlētāju sodītiem politiķiem. Vienotības Rīgas sarakstā iekšlietu ministre Linda Mūrniece, kura nosūtīja specvienību Alfa uz Bausku, lai cīnītos ar tilta bloķētājiem, krita no 2. līdz 11.vietai un nav starp Saeimā ievēlētajiem. ZZS smagi cieta virkne neveiksmīgu ministru: bijušais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, kurš atkāpās pēc zemnieku protestiem 2009.gada sākumā, Latgalē nokrita no 4. līdz pēdējai, 19.vietai; Dagnija Staķe, kura spītīgi turējās pie amata pēc traģiskā ugunsgrēka Reģu pansionātā 2007.gadā, arī aizceļoja no 4. līdz pēdējai vietai Kurzemē; Baiba Rivža, izglītības ministre abās Kalvīša valdībās, noslīdēja no 4. līdz priekšpēdējai vietai Zemgalē. Arī PLL Zemgales saraksta 2.numurs, bijusī kultūras ministre Helēna Demakova, nošļūca līdz pēdējai vietai stikla kalna pakājē, bet TB/LNNK satiksmes ministrs Kaspars Gerhards, kurš nespēja savaldīt airBaltic šefu Fliku, nolidoja no 2. līdz 13.vietai Zemgalē, par spīti tam, ka atteicās runāt krieviski TV5 raidījumā.

Cieta arī citi savu laiku pārdzīvojušie vai skandālos iepītie politiķi. Vecie TB leģionāri piedzīvoja smagu sakāvi: Pēteris Tabūns (Latgale) no pirmās, bet Juris Dobelis (Zemgale) no ceturtās iekrita pēdējā vietā, viņu senais cīņu biedrs Māris Grīn­blats (Rīga) – no piektās trīsdesmit pirmajā, bet jaunpienācējs Emīls Jakrins (Vidzeme) no otrās līdz pēdējai. Savu politisko karjeru nespēja reanimēt Aleksandrs Kir­šteins (ZZS), kurš Vidzemē noslīdēja no 8. līdz 30.vietai, bet Rīgas domes Jaunā laika frakcijas vadītājs Olafs Pulks Vienotības Rīgas sarakstā nolaidās no 5. līdz 29. 

Jācer, ka šīs vēlēšanas beidzot būs izārstējušas partiju apsēstību likt sarakstos māksliniekus un sportistus. Dziedātāja Ieva Akuratere kā bija, tā palika Vienotības Vidzemes saraksta 30.vietā un savāca iespaidīgu skaitu svītrojumu. Komponists Imants Kalniņš pārbēga no TB/LNNK uz ZZS Rīgas saraksta 4.vietu, bet arī tur vēlētāji viņu atrada un atstāja kā sarakstā pēdējo. Spēkavīrs Viktors Ščerbatihs nevarēja sevi pacelt augstāk par 18.vietu ZZS Latgales sarakstā, bet PLL no pēdējās vietas nevarēja palīdzēt izlēkt ne olimpiskais vicečempions Jegēņijs Saproņenko (nokrita no 8. līdz 30.vietai Rīgā), ne režisore Gaļina Poliščuka (no 4. līdz 21.vietai Rīgā), ne aktieris Mārtiņš Vilsons (no 7. līdz pēdējai, 16.vietai Kurzemē).

Vienīgie izņēmumi šai tendencei ir futbolists Mihails Zemļinskis un kanoe airētājs Ivans Klementjevs, abi no SC. Te gan jāatzīmē, ka SC vēlētājiem nepatīk svītrot kandidātus: pilnīgi visi SC sarakstos izvirzītie ir saņēmuši vairāk plusus nekā svītrojumus. Tāpēc sarakstu sastādītāju gatavība šos sportistus ielikt labās vietās gandrīz garantēja viņu ievēlēšanu. Vai šāda SC atbalstītāju pozitīva attieksme pret kandidātiem rodas no uzticības partijai vai arī vienkārši no nezināšanas, tā katrā gadījumā ir unikāla. Nevienā citā partijā nav tāds plusu pārsvars, no dažiem sarakstiem ir pat ievēlēti kandidāti, kuri saņēma vairāk svītrojumu nekā plusu. 

Taču šis stāsts nav tikai par tiem, kurus vēlētāji ir sodījuši. Pateicoties vēlētāju atbalstam, daudzi kandidāti ir spējuši ievērojami uzlabot savas pozīcijas sarakstā un iekļūt Saeimā pat no šķietami bezcerīgām vietām, piemēram, Rasma Kārkliņa (Vienotība, Rīga, pacēlās no 20. uz 6.vietu), Jānis Klaužs (ZZS, Latgale, no 10. uz 1.vietu) vai Jānis Vucāns (ZZS, Kurzeme, no priekšpēdējās 15.vietas līdz 3.) Divi kandidāti – Vienotības Kārlis Šadurskis Latgalē un PLL Inese Šlesere Rīga – pat no pēdējās vietas iekļuva Saeimā, katrs ieņemot 2.vietu savā sarakstā. Nereti tie, kas ieguvuši deputātu mandātu, nesaņēma ļoti daudz plusu, taču svarīgs ir nevis absolūtais atbalstītāju skaits, bet starpība starp plusiem un svītrojumiem. Tas savukārt liek domāt, ka, aktīvi piedaloties kampaņā, gandrīz jebkuram sarakstā iekļautajam kandidātam ir iespējas tikt ievēlētam, un šāda kandidātu rosība (kura šajās vēlēšanās bija sevišķi manāma) ir veicināma, jo stiprina saikni starp politiķiem un vēlētājiem. 

Ne bez pamata Latvijā mēdzam sūdzēties par partiju un politiķu atsvešinātību no vēlētājiem un nevēlēšanos viņos ieklausīties. Taču, ja nevaram paļauties uz politiķu labo gribu, tad jāņem rokā spēcīgāks ietekmēšanas līdzeklis – pildspalva – un vēlēšanu dienā jāliek politiķiem saprast, ka viņu rīcība tiek vērtēta. 2.oktobrī tauta aktīvi izmantoja šo iespēju, un rezultāts ļauj cerēt, ka politiskā atbildība vēlētāju priekšā aizvien vairāk nostiprinās mūsu demokrātiskajā sistēmā.

Pie “baltas lapas”?

Saskaņas centrs atgriežas pie konfrontācijas politikas

Visu vai neko – acīmredzot tā jāsaprot Saskaņas centra atteikšanās runāt par Valda Dombrovska piedāvāto četru partiju valdības koalīciju. Ja SC nebūs noteicējs, tad nebūs valdībā.

Ātrums, ar kādu SC mainīja domas – tikai trīs dienas pēc tam, kad bija apsveicis Dombrovska piedāvājumu un piekritis par to runāt -, bet it īpaši argumenti, ar kādiem apvienības līderi pamato piepešo noskaņojuma maiņu, liek minēt, vai SC izlēmis atmest pēdējos piecus gadus kopto sabiedrības vienotāja masku un atgriezties pie konfrontācijas kā galvenās taktikas cīņā par varu vismaz šīs Saeimas laikā.

Varētu saprast SC vadoņu aprēķinu, ka ir politiski izdevīgāk neuzņemties līdzatbildību par smagajiem budžeta lēmumiem un tā vietā cerēt uz sabiedrības neapmierinātību ar valdības darīto, lai pēc kāda laika to gāztu un izveidotu savu.

Taču veids, kā SC atteicās no sarunām, bija neloģisks. Pat ja nebija nodoma iet valdībā, būtu bijis politiski izdevīgāk piekrist sarunām un panākt, lai Dombrovskis pats atsakās no sava piedāvājuma. Varēja muļļāties un tielēties, un vērot, kā pieaug pretrunas starp pārējiem sarunu partneriem un pašā Vienotībā, līdz valdības veidotājam nāktos pateikt, ka vienošanos nav iespējams panākt. Tā vietā SC pieprasīja Dombrovskim atsaukt savu piedāvājumu un sākt sarunas no «baltas lapas».

Dombrovska piedāvātajā vienošanās projektā nebija nekā ultimatīva vai negaidīta. Divi svarīgākie jautājumu bloki jeb, kā viņš uzsvēra, «pamats nākamās valdības veidošanai» bija par «budžeta ietvaru» un par «ideoloģiskās tolerances pamatnostādnēm». 

Pirmo var izteikt ar formulu «6 – 3 – eiro»: 6% budžeta deficīts nākamgad, 3% – 2012.gadā, pievienošanās eiro – 2014.gadā. Tā ir pamatos sadarbības programma ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu. Vai «balta lapa» nozīmētu atteikšanos no šīs politikas? Tikpat absurdi būtu sākt no «baltas lapas» diskusijas par otrajā blokā piedāvāto – nerosināt izmaiņas pilsonības un valsts valodas statusā un Latvijas okupācijas fakta pārskatīšanu.

SC piepešā apvainošanās pirmdien izskatījās ērmota. Ceturtdien, 14.oktobrī, kad Dombrovskis nosūtīja vienošanās projektu potenciālajiem koalīcijas partneriem, SC līderi vēl atturējās to komentēt, jo nebija iepazinušies. Piektdien, tak jau iepazinušies, paziņojumā presei pavēstīja, ka premjerministrs «ir spēris valsts nacionālajām interesēm atbilstošu soli» un «SC ir gatavs sniegt V.Dombrovskim visu nepieciešamo atbalstu». Arī pēc sarunām ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru SC priekšsēdētājs Nils Ušakovs apstiprināja, ka SC esot gatavs sākt sarunas, bet apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs atzina, ka Dombrovska piedāvājumā «redzams pamats sarunām» un SC esot gatavs runāt «par visu».

Taču pirmdienas rītā izplatītais Ušakova juceklīgais paziņojums jau sākās ar nepatiesu apgalvojumu, ka pēc tam, kad SC atsaucies uz Dombrovska «saprātīgo aicinājumu», «nekavējoties sekoja publiski paziņojumi par priekšnosacījumu izvirzīšanu». Laikam jebkāda sarunu iespējamība bija jānogriež tik steidzami, ka argumentācijas ticamība nebija svarīga. Ušakova pārmetumi Dombrovskim, ka viņš izsakot Visu Latvijai! prasības Saskaņas centram, mijās ar aicinājumiem Vienotībai rīkoties tikpat konsekventi kā Dombrovskis un neizvirzīt nekādus nosacījumus.

Vēl zīmīgāka ir valoda, kad jārunā par okupāciju. Ušakovs pasaka tikai tik, cik ir pateicis Putins un Kremlis – ka «bija Staļina režīma noziegumi», bet, kā dēvēt 1940.gadu Latvijā, – «lai domā speciālisti». Un arī šajā jautājumā SC līderi agonizē starp apgalvojumu, ka viņiem aizvainojoša esot nosacījumu izvirzīšana, nevis to saturs, un šausmināšanos tieši par saturu – ka viņu vēlētājiem esot «jākārto eksāmens» par okupāciju un valsts valodu.

Urbanoviča uzstājīgā atsaukšanās uz «manu» vēlētāju («es zinu, ko viņš man atļauj, ko neatļauj»), turklāt tieši uz «krieviem», kuri «redz ar sirdi», nepiedošot SC sadarbību ar VL un varot «aiziet uz ielas» (atkal «Biškeka»!), ir pretrunā gan ar SC pretenzijām uz tautu vienošanu, gan ar Urbanoviča paša pirms vēlēšanām žurnālam Ir teikto, ka viņš nevelkot «sarkanās līnijas», turklāt tieši ar VL viņam nebūtu problēmu runāt (jo «VL ideoloģija ir pasionāra – ticu, ka viņi tā domā»). VL dēvēšana tagad par «Latvijas krievu deportācijas iniciatoriem» un vienādošana ar Dombrovski un Vienotību var nozīmēt atteikšanos no nacionālā izlīguma meklētāju tēla un atgriešanos pie etniskās konfrontācijas politikas, ko Kremlis Latvijā piekopa līdz SC izveidošanai 2005.gadā.

Zaudējums vēlēšanās, protams, ir galvenais politikas iespējamās maiņas iemesls, taču arī Dombrovska vainošanai ir savs perverss pamats. Vēl tikai 13.oktobrī Ušakovs aizbēga uz Kišiņevu, lai nebūtu jāsvin padomju «atbrīvotāju» ienākšana Rīgā 1944.gadā, un pat Krievijas vēstnieks Vešņakovs neieradās, kā pērn, personīgi nolikt vainagu pie pieminekļa Pār­daugavā. Acīmredzot cerības uz SC iekļaušanos valdībā vēl nebija zudušas. Varbūt vietējie bija tā sacerējušies, ka nepratās politiski pareizi noreaģēt uz Dombrovska piedāvājumu nākamajā dienā. Taču līdz pirmdienai, kā redzam, politiskā līnija tika iztaisnota un sarkanā novilkta – nevar sēsties pie sarunu galda, ja priekšnoteikums ir okupācijas atzīšana.

Dombrovskis droši vien izveidos vienīgo pašlaik loģiski iespējamo koalīciju – ar ZZS, vai VL būs vai nebūs valdībā. Viņa valdībai būs jācīnās ne tikai par budžetu, bet arī ar agresīvu opozīciju. Urbanovičam šī Saeima arvien ir pēdējā kauja par varu, bet Šķēle ir piesolījis, ka drīz paņemšot «visu». Turklāt «zaļajiem zemniekiem» būs jācīnās arī ar kārdinājumu – bez viņiem prokremlisko oligarhu revanšs nevar izdoties -, bet Dombrovskim – ar dažu savējo noslieci reaģēt uz domstarpībām ar draudiem aiziet no frakcijas.

Taču viņa piedāvājums veidot plašu koalīciju ir bijis labākais, ko šajā ilūziju un ambīciju pārkaitētajā gaisotnē varēja izdarīt. Ilūzijas ir kliedētas, ainava noskaidrojusies, līnijas novilktas.

Rudens pieradināšana

Mazi prieki palīdz ievalkāt rudeni kā jaunu apavu pāri

Gluds un vēss kastanis, ko pavirpināt, noslēpjot rokas mēteļa kabatā. Dzidrs gaiss kā tikko nopulēts stikls un silta, rāma saulrieta gaisma. Ingvera tēja ar lauku medu un cidoniju sīrupu. Prāta vētras desmitgades izlase. Par to šajā numurā saruna ar Kasparu Rogu. Arī mazs rudens prieks.

Tā ierasts Prāta vētras mūziķus dzirdēt runājam citu caur citu, ka šķiet – arī pašam grupas «domātājam» Rogam nākas piešauties pie solo formāta. Bet, kad iešūpojas, tad nekautrējoties atzīst, ka kaut ko nezina. Piemēram, par grupas nākotnes skanējumu neesot vēl nekādas skaidrības, to noteikšot producents. Nodomāju – dīvaini gan – vai tad Prāta vētrai to nevajadzētu noteikt pašai? Tad neuzticībai pret šķietamo viltojumu uzmetu dzelžainu argumentu, ka viņi jau to arī noteiks, kad paši izvēlēsies producentu. Bet īstenībā šī nav saruna ar mūziķi, bet gan ar cilvēku Rogu. Par to, kādus plusus viņš nesen saskatījis modernajā Ķīnas komunismā, kāpēc pazūd mīlestība un kā ar katru rudeni viņā progresē vēlme uzdot sev eksistenciālus jautājumus.

Šonedēļ žurnālā sastapsit arī cilvēku, kas daudz nejautā, bet dara, jo skaidri zina, ko grib. Tas ir LNT šefs Andrejs Ēķis. Viņš sapņo par kino «slimības vai hobija» piepildītām vecumdienām, kad varēs nodoties tikai filmu uzņemšanai, bet, lai līdz tam tiktu, ir jānopelna nauda. Tāpēc nākas sēdēt uz vairākiem krēsliem, un šobrīd viens no tiem ir arī vienkāršs brūns sols tiesas zālē, kur tiek izskatīta viena no Latvijas politbiznesa paraugprāvām – digitālgeita. Starp divdesmit apsūdzētajiem Ēķis ir darījumu aizsācējs. Kam taisnība – tiem, kas raksturo viņu kā aizrautīgu, zēnisku mākslinieku un Latvijas patriotu, vai tiem, kas brīdina, ka šī ir tikai poza, kura iemidzina modrību?

Šīs mīklas minēšana var būt gana labs rudens laika kavēklis. Ne mazāk azartisks kā hokejs. Arī tam veltījām kādu īpašu stāstu, tā varonis ir latviešu sporta ārsts Visvaldis Nagobads, kurš savu mūžu pavadījis pie ledus laukuma un jau otrreiz izpelnījies uzņemšanu ASV Hokeja slavas zālē. Lasiet ar smaidu! Lasīšana taču arī ir viens no mazajiem priekiem, ar ko pieradināt rudeni.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

 

Nobela Miera prēmiju ieguvis ķīniešu rakstnieks un tiesību aktīvists Liu Sjaobo. Nobela komitejas izvēle sadusmojusi Ķīnu – tā nekavējoties brīdināja, ka cietīs Pekinas un Oslo attiecības. 54 gadus vecais aktīvists pašlaik atrodas ieslodzījumā par dalību petīcijas Harta 08 izveidē, kurā izteikts aicinājums uz vērienīgām politiskajām reformām Ķīnā. Liu bija nozīmīga loma ķīniešu studentu kustībā, kas aicināja uz demokrātiskām reformām un ko vardarbīgi apspieda Ķīnas varasiestādes. Aktīvistu centienu kulminācija tika sasniegta Tjaņaņmiņa laukuma slaktiņā 1989.gadā. Disidents vairākkārt ticis aizturēts, bet pagājušā gada decembrī viņam tika piespriests 11 gadu cietumsods apsūdzībās par varas gāšanas mēģinājumu. Savukārt Nobela prēmija literatūrā šogad piešķirta peruāņu rakstniekam Mario Vargasam Ljosam.

Pēc svētdien notikušajām Kirgizstānas vēlēšanām piecas parlamentā iekļuvušās partijas, ieskaitot ar gāzto prezidentu Kurmanbeku Bakijevu saistīto partiju Ata-Žurt, sākušas sarunas par koalīcijas veidošanu. Kirgizstānas prezidente Roza Otunbajeva vēlēšanas nodēvēja par robežzīmi valsts vētrainajā vēsturē, tikmēr mediji vēsta, ka rezultāti amatpersonas noveduši šoka stāvoklī un Ata-Žurt uzvara bijusi trieciens pagaidu valdībai, kas nāca pie varas aprīlī pēc Bakijeva gāšanas. Vēlēšanas notika saskaņā ar jūnijā pieņemto jauno konstitūciju, kas paredz, ka pēc vēlēšanām Kirgizstāna kļūs par parlamentāru republiku.
Afganistānas prezidents Hamids Karzai apstiprinājis, ka «jau labu laiku» notiek neoficiālas sarunas ar talibiem cerībā pielikt punktu deviņus gadus ilgušajam karam. «Norit nevis oficiāla saziņa ar talibiem ar noteiktu adresi, bet drīzāk gan personiski kontakti,» prezidents apstiprināja intervijā CNN.

Naftas eksportētājvalstu organizācija OPEC paaugstinājusi globālā naftas pieprasījuma pieauguma prognozi 2010.gadam, taču saglabāja to nemainīgu nākamajam gadam. Pieprasījums šogad pieaugšot par 1,34%, ko galvenokārt veicinājusi ekonomikas izaugsme pirmajā pusgadā, kas bijusi spēcīgāka, nekā lēsts iepriekš. Savukārt nākamgad pieprasījums pieaugs par 1,2%.

Turcijas Eiropas lietu ministrs Egemens Bagišs mudinājis 2,5 miljonus Vācijā mītošo turku mācīties vācu valodu un integrēties sabiedrībā. Vācijā debates par imigrāciju aktivizējās kopš augusta, kad ar saviem uzskatiem klajā nāca Bundesbankas valdes loceklis Tīlo Zarācins. Viņš pauda pārliecību, ka slikti izglītotie un neproduktīvie musulmaņu imigranti un viņu pēcteči Vāciju padara stulbāku. Bet vēl sestdien Bavārijas Kristīgo sociālistu partijas vadītājs Horsts Zēhofers paziņoja, ka imigranti no Turcijas un arābu valstīm vairs nav vajadzīgi. Berlīnē Turcijas ministra spriedumi uzņemti ar gandarījumu.

Francijas augstākā tiesu instance konstitucionālajos jautājumos paudusi atbalstu aizliegumam sabiedriskās vietās valkāt seju aizsedzošus tērpus, tādējādi novērsts pēdējais šķērslis, lai šī pretrunīgi vērtētā norma varētu stāties spēkā. Lai gan aizlieguma tekstā nav minēts islāms, prezidenta Nikolā Sarkozī valdība šo normu aizstāvēja kā līdzekli sieviešu aizsargāšanai no musulmaņu tradicionālo tērpu piespiedu valkāšanas. Savukārt aizlieguma pretinieki uzsver: tas ir pretrunā ar cilvēktiesību normām. Plānots, ka aizliegums stāsies spēkā nākamgad.

Nīderlandes karaliene Beatrikse lūgusi uzņemties atbildību par valdības veidošanu liberālās Tautas partijas brīvībai un demokrātijai līderim Markam Rutem un tajā nebūs galēji labējā politiķa Gērta Vildersa vadītās pret imigrantiem noskaņotās Brīvības partijas, kas vēlēšanās jūnijā savu agrāko vietu skaitu parlamentā palielināja no 9 uz 24. Pats Vilderss pirmdien stājās tiesas priekšā apsūdzībās par naida kurināšanu un islāmticīgo diskriminēšanu.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

 

Pēc gandrīz gada pārtraukuma septembrī Latvijā atgriezusies inflācija – patēriņa cenas arī gada griezumā atkal ir pieauguma līknē, gada inflācijai sasniedzot 0,4%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Vēl augustā bija 0,3% deflācija. Septembrī, salīdzinot ar iepriekšējā gada septembri, precēm cenas pieaugušas par 2%, bet pakalpojumiem – samazinājušās par 3,5%. Finanšu ministrija uzsver, ka šādai tendencei ir pozitīva ietekme uz ekonomikas aktivitāti.

Šāgada pirmajos astoņos mēnešos eksporta apjoms sasniedzis 2,86 miljardus latu, kas ir par 28% vairāk nekā pērn augustā, savukārt importa apjoms sasniedzis 3,6 miljardus latu, kas ir par 16% vairāk nekā gadu iepriekš, liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija.

Valdība otrdien atbalstīja lēmumu par vienu gadu pagarināt termiņu Latvijas karavīru dalībai operācijā Afganistānā. Gala lēmums par termiņa pagarināšanu dalībai NATO vadītajā operācijā 14.oktobrī jāpieņem Saeimai.

No 18. līdz 31.oktobrim Ādažu poligonā un tam tuvējā novada teritorijā notiks apvienotās sauszemes un gaisa spēku starptautiskās militārās mācības Sabre Strike 2011. Mācībās piedalīsies vairāk nekā 1600 karavīru no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un ASV. Mērķis ir pilnveidot bruņoto spēku vienību gatavību dalībai NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operācijā Afganistānā.

Rīgas apgabaltiesa otrdien par labu Bankas Baltija likvidatoram no Latvijas Bankas piedzina 59,9 miljonus latu, bet prasību daļā pret Finanšu ministriju noraidīja. BB likvidators BDO prasību Rīgas apgabaltiesā iesniedza 2005.gada maijā, un tā vērsta pret valsti LB un FM personā. Kopumā tika lūgts piedzīt 238 miljonu latu zaudējumus. Tiesas procesa gaitā liecības par 1995.gada notikumiem ap tolaik par sistēmiski svarīgāko nodēvēto BB sniedza bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kādreizējais valsts kontrolieris Raits Černajs, bijušais premjers Māris Gailis un tā laika Latvijas Bankas vadītājs, tagadējais finanšu ministrs Einars Repše (JL).

Latvijas šprotes pieņemtajā Eiropas Komisijas (EK) regulas projektā izdalītas atsevišķā kategorijā, uz ko neattieksies benzopirēna normas samazināšana. Projekts paredz, ka pēc 2014.gada 1.janvāra benzopirēna pieļaujamā norma šprotēs paliks līdzšinējā līmenī, bet pārējiem kūpinātu zivju produktiem tā tiks samazināta vairāk nekā divas reizes. Līdz ar to Latvijai ir izdevies pārliecināt EK ekspertus par kūpināto šprotu tradicionālajām un specifiskajām īpašībām, kas neļauj likt vienādības zīmi starp šprotēm un pārējo kūpināto zivju produktu grupu. Balsojums par dokumentu plānots nākamā gada sākumā.

KNAB sācis padziļinātu pārbaudi par valsts a/s Latvijas dzelzceļš valdes priekšsēdētāja Uģa Magoņa, apvienības Par labu Latviju! atbalstītāja 2009.gada amatpersonas deklarācijā norādītajiem vērienīgajiem darījumiem, kas rada bažas par iespējamu naudas legalizēšanu. KNAB atzīst pārbaudes faktu, taču sīkākus komentārus par tās gaitu nesniedz. Pats Magonis uzskata, ka deklarētie darījumi ir likumīgi.

Datu drošības risinājumu kompānija Kaspersky Lab Rīgā atvērs Baltijas pārstāvniecību. Kopš 90.gadu beigām Kaspersky Lab ražo drošības sistēmas aizsardzībai pret kaitīgu un nevēlamu programmatūru, hakeru uzbrukumiem un surogātpastu. Uzņēmumu grupas centrālais birojs ir Maskavā.

Latviešu rakstnieks un dzejnieks Imants Ziedonis izvirzīts zviedru bērnu literatūras rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas piemiņas balvai. Ziedonis ir starp 175 literātiem un ar bērnu literatūru saistītām personām un organizācijām no 62 valstīm, kurus attiecīgo valstu organizācijas ir izvirzījušas piecus miljonus kronu jeb 316 000 latu vērtajai balvai. Ikgadējās balvas saņēmēju paziņos Lindgrēnas dzimtajā Vimerbijas pilsētā nākamgad martā.

Bērns. Pazudis tulkojumā

Par rakstu «Ar Lauru. Bez Terēzes» (Ir nr.27, 7.X)

Iepriekšējās nedēļas žurnālā rakstā Ar Lauru. Bez Terēzes par garīgi slimajām mammām un viņu mazuļiem ir krāšņi izstāstīti likteņi, bet, manuprāt, trūkst godīga skata uz bērniem un viņu iespējām. Jā, garīgi slimiem cilvēkiem, kas joprojām ir stigmatizēti un bieži vien izraidīti no sabiedrības, ir jābūt tiesībām uz ģimenes dzīvi. Taču – kā aug dvēseliski sirgstošu mammu bērni?

Protams, mamma ar garīgās veselības traucējumiem, ja vien veselības stāvoklis to ļauj un varas iestādes viņu nav atzinušas par rīcībnespējīgu, spēj par mazuli parūpēties, kamēr bērns ir maziņš. Viņa rūpīgi maina autiņus, baro, apčubina mazo. Ada cimdiņus un zeķītes. Un samīļo. Bet – kas notiek, bērnam augot? Ģenētiķi ir skaidri pateikuši – tas, ja mamma sirgst, teiksim, ar garīgu atpalicību, nenozīmē, ka slimība iedzimta arī bērnam. Kā tad viņš, dzīvodams kopā ar slimu mammu, intelektuāli attīstās? Mēs taču visi zinām, cik svarīgas bērnam ir sarunas ar vecākiem. Kādas perspektīvas ir bērnam, kura mamma viņu audzina īpaša asistenta uzraudzībā? Kā jūtas bērns sociālajā vai grupu mājā?

Esmu adoptētas meitiņas mamma, un man ir nācies iepazīt vidi, kurā mīt vecākiem atņemti vai pamesti bērni. Zinu, kādu lēcienu attīstībā piedzīvo bērns, nonākot ģimenē. Viņam beidzot sākas aizraujoša pasaules izzināšana kopā ar cilvēkiem, kas spēj izskaidrot procesus un likumsakarības. Manai meitai patlaban ir «kāpēcīša» periods, un man krietni jāpiepūlas, lai bērnam saprotami izskaidrotu daudzās it kā elementārās patiesības. Kā ar šiem jautājumiem galā tiek māmiņas, kuras, būsim atklāti, ierobežo gara spējas? Vai viņu mazajiem garām nepaslīd svarīgas lietas, ko izbauda citi bērni? Piemēram, pat tik elementārā grāmatu lasīšana.

Apzinos, ka bērna tiesības ir augt ģimenē, nevis bērnunamā. Apzinos, ka katrs gadījums jāskata atsevišķi. Tāpat apzinos, ka, šo rak­stot, esmu subjektīva. Un tomēr – vai, cīnoties par garīgi slimo tiesībām audzināt bērnus, paši esam godīgi un šiem bērniem, kas nav mūsējie, tomēr nenolaupām to, kas viņiem varēja būt citos apstākļos?

Dita Arāja, žurnāliste, Politika.lv

Paldies par rakstu, kas skar ļoti jutīgu un sabiedrībā maz apspriestu jautājumu par mātēm ar garīgo atpalicību. Šai medaļai ir divas puses, un abas ļoti sāpīgas. No vienas puses, ir mātes ar garīgo atpalicību un viņu pamattiesības uz ģimenes dzīvi, no otras puses – šo bērnu tiesības uz pilnvērtīgu un neapdraudētu bērnību un attīstību.

Ir jānošķir gadījumi, kad ir īslaicīgas garīgās veselības problēmas vai viegla garīgā atpalicība un kad ar nelielu un īslaicīgu palīdzību māte pati spēj rūpēties par bērnu, un gadījumi, kad veselības problēmas ir nopietnas un neatgriezeniskas, kad māte nespēj un nekad nespēs patstāvīgi bērnu aprūpēt. Pašlaik valstij nav saprātīgu risinājumu ne īslaicīgai, ne ilglaicīgai aprūpei. Rakstā minētā Ļena, kam ir smaga garīgā atpalicība, ir radusi īslaicīgu risinājumu. Bet – kas notiks ar viņu un bērnu, kad finansējums beigsies? Vai kāds var nodrošināt atbalstu viņai un bērnam turpmākos vismaz 18 gadus?

Mūsu pieredze rāda – sākotnēji mātēm tiek ļauts par bērniem rūpēties un tiek sameklētas īslaicīgas atbalsta personas, tomēr situācijā, kad bāriņtiesām jāpieņem ilgtermiņa risinājumi, «vienkāršāk» ir māti un bērnu šķirt. Bet gadījumos, kad mātes un bērni ir šķirti, iezīmējas vēl sāpīgāks problēmas aspekts: lai gan mātes pašas nevar par bērniem rūpēties un tie nodoti aizbildņiem, viņi tomēr visu mūžu paliks kā ķīlnieki, jo mātes slimības dēļ nekad nevarēs būt juridiski brīvi un adoptējami. Te nu vieta citai diskusijai – vai šādi netiek pārkāptas bērna tiesības, vai viņš netiek diskriminēts mātes slimības dēļ?
Cerībā, ka jūs šo tēmu turpināsit,

Inese Riežniece, biedrības Zvannieku mājas valdes locekle