Mazi prieki palīdz ievalkāt rudeni kā jaunu apavu pāri
Gluds un vēss kastanis, ko pavirpināt, noslēpjot rokas mēteļa kabatā. Dzidrs gaiss kā tikko nopulēts stikls un silta, rāma saulrieta gaisma. Ingvera tēja ar lauku medu un cidoniju sīrupu. Prāta vētras desmitgades izlase. Par to šajā numurā saruna ar Kasparu Rogu. Arī mazs rudens prieks.
Tā ierasts Prāta vētras mūziķus dzirdēt runājam citu caur citu, ka šķiet – arī pašam grupas «domātājam» Rogam nākas piešauties pie solo formāta. Bet, kad iešūpojas, tad nekautrējoties atzīst, ka kaut ko nezina. Piemēram, par grupas nākotnes skanējumu neesot vēl nekādas skaidrības, to noteikšot producents. Nodomāju – dīvaini gan – vai tad Prāta vētrai to nevajadzētu noteikt pašai? Tad neuzticībai pret šķietamo viltojumu uzmetu dzelžainu argumentu, ka viņi jau to arī noteiks, kad paši izvēlēsies producentu. Bet īstenībā šī nav saruna ar mūziķi, bet gan ar cilvēku Rogu. Par to, kādus plusus viņš nesen saskatījis modernajā Ķīnas komunismā, kāpēc pazūd mīlestība un kā ar katru rudeni viņā progresē vēlme uzdot sev eksistenciālus jautājumus.
Šonedēļ žurnālā sastapsit arī cilvēku, kas daudz nejautā, bet dara, jo skaidri zina, ko grib. Tas ir LNT šefs Andrejs Ēķis. Viņš sapņo par kino «slimības vai hobija» piepildītām vecumdienām, kad varēs nodoties tikai filmu uzņemšanai, bet, lai līdz tam tiktu, ir jānopelna nauda. Tāpēc nākas sēdēt uz vairākiem krēsliem, un šobrīd viens no tiem ir arī vienkāršs brūns sols tiesas zālē, kur tiek izskatīta viena no Latvijas politbiznesa paraugprāvām – digitālgeita. Starp divdesmit apsūdzētajiem Ēķis ir darījumu aizsācējs. Kam taisnība – tiem, kas raksturo viņu kā aizrautīgu, zēnisku mākslinieku un Latvijas patriotu, vai tiem, kas brīdina, ka šī ir tikai poza, kura iemidzina modrību?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.