Vai tas, ko lasām un redzam Latvijas medijos, ir patiesība? Pēc īpašnieku maiņas ir parādījušies nevēlamie temati un pašcenzūra, bet no nepaklausīgajiem profesionāļiem atbrīvojas. Situāciju vēl draudīgāku padara mediju koncentrēšana ar Krievijas baņķieri saistītu struktūru rokās. Žurnālisti atklāj šokējošas ietekmēšanas un izrēķināšanās epizodes, par ko sabiedrība līdz šim neko nav zinājusi
Pavasarī kanāla TV5 direktors uz sarunu izsauca ziņu dienesta galveno redaktoru Vladu Andrejevu. «Ziņu dienesta attīstības plānos tev vairs nav vietas,» viņš dienesta izveidotājam un populārās svētdienu programmas 7 jaunumi vadītājam pieprasīja pusstundas laikā savākt mantas. Žurnālisti sašūmējās, apsvēra protesta rīkošanu, bet beigās norima.
Pērnā gada pēdējā darbdienā viena no kanāla sejām, nakts ziņu vadītājs Oļegs Ignatjevs saņēma vadītājas īsziņu, ka brīvdienā jāierodas darbā. «Nekas, viss ir labi,» viņa pa telefonu atbildēja uz Ignatjeva jautājumu, kas noticis. Ierodoties darbā, Ignatjevam paziņoja, ka nolemts ar viņu nepagarināt līgumu. Tā termiņš nebija beidzies.
Neilgi pirms vēlēšanām darbs bija jāatstāj Diena.lv ziņu redaktorei Barbarai Ālītei, jo īpašnieku Viesturu Koziolu bija satracinājusi bilde pie raksta par hokeja kluba Dinamo Rīga izmantošanu Par labu Latviju! priekšvēlēšanu kampaņā. Citai Diena.lv ziņu redaktorei Mārai Miķelsonei pēdējais piliens izrādījās iebildumi pret kolēģi, kurš kā rakstāmmašīna pierakstīja Viestura Koziola organizēto Aināra Šlesera viedokli.
Dienas komentāru nodaļas vadītāja Madara Fridrihsone pāris nedēļu pēc tam, kad Koziols iegādājās Dienu, nolēma atgriezties pie ziņu rakstīšanas Dienas Biznesā. «Ja cilvēkiem nesakrīt vērtīborientācija, tad nevajag mocīties.» Viņa atteicās runāt par iemesliem, taču nenoliedza – vairs nav respektēta vienošanās, ka viņa atbild par komentāru lapas saturu. Viens no piemēriem ir pirms vēlēšanām Dienas komentāru lapā publicētais viedoklis, ka Saskaņas centrs (SC) un Vienotība caur Snoras bankas īpašnieku saņem Krievijas finansējumu. Autors bija «publicists» Leons Grīns, kas iepriekš publicējies tikai žurnālā Republika, kas arī piederēja Koziolam un vairs neiznāk. Uz Fridrihsones iebildi, ka Diena nepublicē komentārus ar pseidonīmiem, avīzes redaktors Ilmārs Znotiņš atbildējis: «Es saku – publicējam!»
Jau plaši apspriestā Telegraf redaktora Aleksandra Krasņitska atbrīvošana pēc tam, kad laikraksts publicēja rakstu par konfliktu skolā, kurā bērns nosaucis Rīgas mēru par muļķi. Jauno, publiski joprojām neatklāto īpašnieku pārstāve redakcijas sapulcē paziņoja, ka cenzūra pastāv vienmēr un turpmāk Telegraf jākļūst pozitīvākam.
Vienmēr var atrast attaisnojumus konkrētai atlaišanai vai galu galā secināt, ka daudzās jomās darbu zaudē cilvēki, kas nepiekrīt saimnieku viedoklim. Nav taču vēl tik slikti kā Krievijā, kur žurnālistus piekauj vai nogalina. Patiesi – nav. Latvija drīzāk virzās uz Ukrainas modeli, kur sabiedriskā TV apkalpo varu, bet ietekmīgos medijus kontrolē oligarhi, un nevēlami temati vienkārši tiek izslēgti no sabiedrības diskusijām. Notiek pašcenzūra, īpašnieki jaucas redakciju darbā un pieredzējušus žurnālistus izstumj no profesijas «salt internetā» ar domu, ka tur nebūs iespējams nopelnīt iztikai.
Kas atkal par Ušakovu?
Spriežot vienīgi pēc reitingiem, TV5 ir sīka vienība – Latvijas krievu masa skatās Pirmo Baltijas kanālu. Taču uz Latvijas sabiedriskās televīzijas vājuma fona TV5 dzīvelīgās reportāžas un diskusijas sāka piesaistīt arī latviešu skatītājus. Ignatjeva komentāri bija asi un precīzi, Andreja Mamikina jautājumi – provokatīvi. Vietējie «krievu partiju» politiķi ar kanālu rēķinājās. «Mums pārmeta, ka kritizējam Saskaņas centru, paši būdami krievi, bet tas taču ir ārprāts: mans pienākums ir kritizēt politiķi neatkarīgi no tautības, bet gan pēc darbībām,» saka atlaistais redaktors Andrejevs.
Žurnālisti tagad atzīst, ka TV5 ziņu dienesta vadība uz viņiem izdarīja spiedienu par labu Saskaņas centram un PCTVL. «Vlads bija pirmais šķērslis, kas jānovāc, lai realizētu vajadzīgo politisko kursu. Daudzās situācijās nebija runa atbalstīt vai neatbalstīt kādu politisko spēku, bet vismaz nerunāt sliktu,» stāsta nesen atlaistais žurnālists Ignatjevs.
Kompromisa meklējumi situācijās, kad gribi strādāt profesijā, bet saskaries ar spiedienu, ir sarežģīta spēle. Piemēram, Ignatjevam lūgts pāris mēnešu īpaši neizcelties ar komentāriem par bijušajiem Parex bankas īpašniekiem Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki, jo bijušas runas par iespējamu kanāla pārdošanu. Viņš piekritis, paturot tiesības aicināt kritiskus ekspertus. «Rupji sakot, runa bija par to, lai Ignatjevs neizteiktu savu nevienam nevajadzīgo viedokli,» saka žurnālists.
Daudz spēcīgāks bijis spiediens politikas tēmās. Ignatjevs stāsta, ka tas nenotiek brutāli. «Piemēram, piedāvā uztaisīt sižetu par Dudajeva ielas nosaukuma maiņu un pēc dažām dienām pavaicā: vai iespējams beigās pieminēt, ka pikets notiek ar PCTVL atbalstu?» Pirms vēlēšanām redakcijas vadība izteikusi trīs vai četrus šādus lūgumus. «Bija lūgums nekritizēt SC – ne tik daudz SC, kā tieši Nilu Ušakovu.»
To, ka viņa dienas ir skaitītas, Ignatjevs sapratis pēc konflikta par sižetu, kurā invalīdu organizācijas iebildušas pret Rīgas domes priekšvēlēšanu atlaidi pensionāru braucieniem sabiedriskajā transportā. Lai gan bijusi sestdiena, korespondente lūgusi Ušakova preses sekretārei mēra viedokli. «Burtiski pēc minūtes» ziņu dienesta vadītāja Milāna Sverdliha zvanījusi Ignatjevam kā producentam: «Ko jūs atkal gribat stāstīt par Ušakovu?» un mēģinājusi ietekmēt korespondenti. Sižetu parādīja – bez Rīgas mēra. Nākamajā dienā Ignatjevu uz nedēļu atstādināja. Tā kā viņš nebija pieļāvis nevienu no Darba likumā minētajiem pārkāpumiem, piemēram, bijis darbā dzērumā, Ignatjevs to apstrīdēja un tajā pašā dienā izgāja TV ēterā.
Līdzīgi stāsta žurnālists Dmitrijs Petrenko, kurš divus mēnešus pirms vēlēšanām TV5 vadīja diskusiju programmu. Sverdliha gribējusi aizliegt sižetu, kurā SC vadītājs Jānis Urbanovičs un Vienotības politiķi apliecina sadarbības iespēju. «Nespēju saskaitīt, cik reižu viņa zvanīja un sacīja, ka tā nav ziņa, tie ir mūsu izdomājumi un mēs neesam profesionāļi, lai gan avīzes bija pilnas ar līdzīgiem rakstiem. Skaidrs, ka rīkojums nenāca no viņas, jo šis cilvēks politiku nesaprot,» atceras Petrenko. Korespondente raudādama atteikusies mainīt sižetu. Sverdliha nomierinājusies tikai tad, kad Petrenko pa telefonu atskaņojis Urbanoviča citātu. Līdzīga drāma atkārtojusies par stāstu, kurā apspriestas ārpolitikas izmaiņas, ja SC nāktu pie varas. «Kāpēc par to nevienu nesoda?» jautā Petrenko. «Ir sodi, ja pārkāpj partijām noteiktos finanšu ierobežojumus un ar reklāmu skalo cilvēku smadzenes. Taču daudz bīstamāk ir uzdot par tīru mantu to, kas tāds nav, turklāt avotā, kuram tu uzticies.»
Uzņēmuma īpašnieks Andrejs Ēķis par TV5 notiekošo nevēlējās runāt, tāpat kā ziņu dienesta vadītāja Sverdliha, kura «vienkārši negrib runāt un viss». Kanāla direktors Mihails Šeitelmans Ir sacīja, ka žurnālistiem neviens nedodot rīkojumus un par ietekmēšanu runājot tikai atlaistie. Viņa rīcībā esot dokumentāri pierādījumi, ka Ignatjeva teiktais satur melus. Šeitelmans brīdināja, ka visi, kas pārpublicēs Ignatjeva teikto, tikšot iesūdzēti tiesā, bet arī pēc vairākkārtējiem aicinājumiem konkrēti norādīt nepatiesos izteikumus atteicās to darīt, tāpat kā pēc būtības neatbildēja uz jautājumiem par Sverdlihas rīcību.
Sandis Ozoliņš lauž nūjas
Viens no veidiem, kā panākt satura izmaiņas, ir atbrīvošanās no pieredzējušiem redaktoriem, kuri darbojas pēc žurnālistikas principiem, nevis īpašnieku rīkojumiem vai nosliecēm. Šis ir Dienas gadījums.
Diena.lv redaktore Barbara Ālīte zaudēja darbu, kad sāka interesēties, vai Dinamo Rīga spēļu laikā notiekošā aģitācija par PLL ir likumīga. Rakstam neuzmanības dēļ pielika bildi no sociālā tīkla Twitter, kur tribīnēs esošajiem PLL plakātiem bija gandrīz nemanāmi pievienotas melnas svītriņas, kas, pēc izdevniecības īpašnieka Viestura Koziola domām, atgādināja vīriešu dzimumlocekļus.
Ālīte fotogrāfijas modifikāciju pamanīja pēc 40 minūtēm, kad to norādīja galvenais redaktors Guntis Bojārs. Kļūdu atzinusi un nožēlojusi, taču Koziols viņu izsaucis un kliedzis, ka tiek atlaista, jo nav pildījusi darba pienākumus (nav lūgusi bildi fotogrāfiem) un nodarījusi milzīgu kaitējumu. «Ozoliņš laužot nūjas pret bortiem un nevarot patrenēties, jo īstenībā esot pilnīgi apolitisks,» sarunu atceras Ālīte.
Viņu atstādināja uz divām nedēļām, pēc tam pēc savstarpējas vienošanās viņa darbu pameta un tagad strādā ziņu aģentūrā. «Gan es, gan atsevišķi kolēģi Dienā uzskatīja, ka viss notiek tāpēc, ka sliktā gaismā parādījās PLL, kam reitingi pirms vēlēšanām neko labu nesolīja. Tā teikt, nopērk avīzi, bet jēgas nekādas,» secina redaktore. Pēc neilga laika tieši vēlēšanu dienā ielās parādījās plakāti ar Sandi Ozoliņu, kuros nebija grūti saskatīt saistību ar PLL.
Kolaboracionisms kā padomijā
Pēc Ālītes atstādināšanas jau nākamajā rītā vietā bijis jauns darbinieks – puisis no reģionālā medija, stāsta bijusī Diena.lv redaktore Māra Miķelsone, kas Dienā nostrādājusi 16 gadus un izaudzinājusi daudzus žurnālistus. Kad zviedru koncerns Bonnier 2009.gadā pārdeva Dienu bijušā direktora Aleksandra Tralmaka pārstāvētiem nezināmiem finansētājiem, Diena.lv žurnālisti nolēma turpināt darbu, kamēr neviens netraucēs. Un netraucēja, līdz pirmsvēlēšanu vasarā pāris nedēļu laikā nomainījās vairāki galvenie redaktori. Portālu īsu brīdi vadīja Gunita Ogriņa, kas devusi uzdevumu uzrakstīt, ka žurnālu Ir finansē no KNAB budžeta, jo redaktoram Dzintaram Zaļūksnim to teikuši uzticami avoti. «Kad prasījām kaut vienu pavedienu, tādu nebija, taču par katru cenu vajadzēja zvanīt Sarmītei Ēlertei un vaicāt, ko viņa domā.» Miķelsone atteikusies un tāpat arī redaktore Elizabete Rutule, kas tagad strādā ziņu aģentūrā.
Punktu Miķelsones pacietībai pielicis gadījums, kad Ālītes vietā pieņemtajam cilvēkam Koziols,kā apliecinājuši kolēģi, pa tālruni diktējis Aināra Šlesera viedokli, ka «tiklīdz Soross pieklauvē pie durvīm, tā valdība ir gatava pārdot airBaltic» (attiecīgās ziņas virsraksts Diena.lv). «Teicu, ja viņš ir īsts žurnālists, lai pieliek otras puses viedokli. Bija izsūtīts Vienotības paziņojums, pat jāzvana nebija. Viņš teica, ka neliks.»
Kad galvenais redaktors Guntis Bojārs lūdza Miķelsoni strādāt vēlēšanu dienā, viņa piekrita ar noteikumu, ka neprofesionālais žurnālists tiks atlaists vēl pirms 10.Saeimas vēlēšanām. Taču tas nenotika. Tā vietā vienojās, ka aiziet Miķelsone. Bojārs teic, ka par konkrēto viedokļa diktēšanas gadījumu nav informēts, minētais žurnālists vairs nestrādājot Dienā, bet ar Miķelsoni darba attiecības esot pārtrauktas, jo viņa emocionāli neesot izturējusi sabiedrības spiedienu uz Dienu pēc īpašnieku maiņas.
Miķelsone teic, ka viņai Koziols nekad nav devis rīkojumus, par ko rakstīt. Redakcijā vienkārši sākusi darboties pašcenzūra – ekstremāla vēlme pašsaglabāties. Jau pirmajā dienā daži respektēti kolēģi redakcijas sapulcē pārmetuši, kāpēc portāla veidotāji rausta lauvu aiz ūsām un liek ziņu virsrakstu, ka 51% Dienas akciju nopircis Šlesera draugs, kaut arī Koziols pats sevi tā pieteica. Vēl viens pašcenzūras piemērs, kas man minēts – no LTV žurnālista Jāņa Dombura intervijas žurnālam Izklaide pazudis pusteikums, ka neviens nezina, kas ir «īstie Roulendi», kuri nopirkuši Dienu.
Žurnālisti kā tiešas ietekmes piemēru min tikai vienu gadījumu – kad iznāca Lato Lapsas grāmata, kurā viņš atklāja Šlesera ģimenes traģisko pagātni, Koziols pieprasījis negatīvu komentāru par grāmatas autoru. Avīzes arhīvs liecina, ka to uzrakstīja Bojārs, taču viņš pieprasījumu noliedz. Bijusi interese, bet Koziols nekad neko uzstājīgi neprasot.
«Pašreizējā avīzes modelī pamazām mainījās nostāja, par ko rakstīt, – no politiskām uz sociālām tēmām. Taču Dienas auditorija interesējas par politiku, to redzējām pēc lasītākajiem rakstiem portālā. Tas radīja pretrunas ikdienas darbā. Ietekmēšana jau notiek smalki, tu pats jūti zemstrāvas,» saka Miķelsone. «Sociālās tēmas, ja par tām raksta pēc būtības, ir ļoti smaga lasāmviela. Taču tā vietā ir divas lappuses par iesnām vai mūžīgā tēma – kā atraut bērnus no datora.»
Miķelsone stāsta, ka viņai situācija presē arvien vairāk atgādina padomju laikus, kad zīmētas rožainas ainas un visi zinājuši aizliegtos tematus. «Tāpēc es to sauktu ne tikai par pašcenzūru, bet par kolaboracionismu profesijā, kurā tāds nedrīkstētu būt.»
Bojārs apgalvo, ka par saturu atbild vienīgi darbinieki, bet Koziols «kā cilvēks, kam tas pieder un kas te strādā», arī iesakot idejas, piemēram, intervēt advokātu Andri Grūtupu. Pēc viņa vārdiem, īstā problēma ir mediju vides politizācijā, kā rezultātā pēc Koziola parādīšanās «sākās karošana, un rezultātā cilvēks vairs nav racionāls žurnālists». Daži temati avīzē neparādās nevis tāpēc, ka būtu aizliegti, bet tāpēc, ka trūkst cilvēku, kas par tiem spētu rakstīt. Pēc Bojāra teiktā, tā ir parasta Latvijas žurnālistikas problēma.
Partijnieki nogruntējas medijos
«Tik jaunai valstij ar tik vāju demokrātiju notikušais ir vienkārši traģēdija,» atvadoties saka bijušais TV5 redaktors Andrejevs, kas nu strādā Associated Press. «Tā ir traģēdija, ka mediju īpašnieki izrādās cilvēki ar netīrām rokām un žurnālistiem ir vienalga, vai viņi auditorijai pārdod informāciju un zināšanas, vai kotletes.»
Nesen TV5 debitējis jauns raidījuma vadītājs – caurkritušais PCVTL Saeimas deputāts Juris Sokolovskis. Diena.lv nesen pieņemts jauns multimediju attīstības direktors – bijušais PLL preses sekretārs un Šlesera līdzgaitnieks Edgars Vaikulis, kura rokās tagad ir portāla turpmākās attīstības koncepcija.
Krievijas nauda Baltijas medijos
Pirmā par Krievijas iespējamajiem centieniem uzpirkt Baltijas medijus trauksmi cēla Igaunijas Drošības policija. Aprīlī publicētajā gada pārskatā norādīts, ka tuvākajā nākotnē Krievija varētu mēģināt izplest ietekmes sfēru caur kaimiņvalstu medijiem, kur ekonomiskās grūtības tam radījušas labvēlīgu augsni. «Mērķis ir iespaidot lēmumu pieņēmējus ieņemt Krievijai labvēlīgāku virzienu.» Mēnesi vēlāk žurnāls Newsweek noplūdināja klasificētu dokumentu, kas iezīmēja Krievijas ārpolitisko plānu ekonomiski iekarot Baltijas valstis, pērkot stratēģiski svarīgus uzņēmumus. Aizdomu kliedēšana par šādu uzpirkšanu nav iespējama bez atbalsta vietējos medijos.
Kas ir uzpircējs?
Pēdējā laikā kā mediju uzpircējs iezīmējas Krievijas bagātnieks Vladimirs Antonovs (36), kam caur Lietuvas Snoras grupu pieder vairākums Latvijas krājbankas akciju. Ietekmes gūšanai izveidotas shēmas, kuru centrā ir Snoras banka vai tai piederoši meitasuzņēmumi, kas paši iegādājas akcijas vai izsniedz aizdevumus to iegādei.
Ir izdevās iegūt Zviedrijas valdības pasūtītu izpētes materiālu par Antonovu, kas sagatavots 2009.gada decembrī, kad ar viņu saistīts Nīderlandes uzņēmums Spyker Cars vēlējās iegādāties zviedru autobūves lepnumu Saab, bet bija aizdomas par Antonova reputāciju. Lai darījums varētu notikt, viņam nācās pārdot savas Spyker daļas, taču mediji ziņoja, ka viņš varētu būt jaunā īpašnieka naudas avots. Konsultantu Kroll ziņojums ir atslepenots tikai tagad, un Latvijā tā secinājumi nebija zināmi (pilnu dokumentu lasiet Ir.lv).
Saskaņā ar ziņojumu Antonova juniora uzplaukums sākās 1999.gadā, kad viņš 24 gadu vecumā iegādājies 49% akciju Akademhimbank, ko kontrolēja ar Krievijas Zinātņu akadēmiju saistīti institūti. Antonova ģimene ir padomju zinātnieki. Vectēvs Jurijs bija viens no padomju atomieroču programmas radītājiem, tēvs Aleksandrs strādāja urāna bagātināšanas programmās. Lai gan daudzi uzskata, ka īstais impērijas saimnieks ir tēvs, Kroll par patieso labuma guvēju uzskata junioru.
Kur radās nauda bankas iegādei? Antonovs stastījis Kroll, ka, strādājot Lefko-Bank, par izdevīgu Krievijas valdības obligāciju pārdošanu saņēmis piecu miljonu dolāru prēmiju. Akademhimbank dabūjis par sviestmaizi – 200 tūkstošiem dolāru, ko banka bijusi parādā Maskavas valdībai. Lai iegūtu licenci darbam ārzemēs, 2003.gadā iegādājies 85% akciju Konversbank. Ar to sākās Konvers Grup, kas ir Antonovu bagātības pamats. Grupā ietilpst virkne Krievijas banku. Antonovam ir bankas arī Panamā, Dominikānas Republikā, Latvijā un Lietuvā.
Antonova problēmas ārpus Krievijas nesākās ar Saab. Kad Snoras 2008.gadā vēlējās atvērt filiāli Lielbritānijā, tā nesaņēma regulatora atļauju. «Regulatora attieksme pret Snoras parāda plaši izplatīto uzskatu, ka Antonovs ir saistīts ar naudas atmazgāšanu,» ko Kroll dzirdējis gan no banku analītiķiem, gan Krievijas medijiem, taču ziņojumā nav sniegti plašāki skaidrojumi vai pierādījumi.
Antonovs zviedriem aizstāvējies, norakstot problēmas uz viņa nomelnošanu un vēlmi pārņemt aktīvus. Proti, Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova labās rokas sūtņi aicinājuši pārdot Konvers Grup aktīvus «pa lēto», un tie arī nolīguši slepkavu, kas 2008.gadā sašāva Antonova tēvu Aleksandru. Tēvs tomēr izdzīvoja, bet Antonovs juniors pameta Krieviju. Neoficiāli avoti liecinot, ka viņš slēpjas Latvijā, ziņoja Kroll. Latvijas mediji vēstījuši, ka Antonovam ir īpašums Jūrmalā. Krievijas interneta vietnēs lasāms, ka Antonovi, pārceļoties uz ārzemēm, no savas galvenās bankas izveduši 400 miljonus dolāru.
KO JAU KONTROLĒ ANTONOVS?
Telegraf – līdzšinējie Kiprā reģistrētie īpašnieki, kas saistīti ar Lemberga oponentu Oļegu Stepanovu, pārdevuši laikraksta izdevēju News Media Group pagaidām nenosauktai kompānijai, kuras pēdas ved Antonova banku virzienā. Izdevniecībai ir simtiem tūkstošu latu zaudējumi. Analītiķis Juris Grišins no Ekoinvestora skaidro žurnālam Ir, ka finanšu rādītāji izskatās safabricēti. «Skatoties tikai uz pamatdarbības bruto peļņu un zaudējumiem, redzams, ka bizness ir ārkārtīgi neizdevīgs.»
Radio 1O1 – vadītājs Edgars Mencis izteicies, ka radio ieguldīts bankā aizņemts miljons eiro. Antonovs decembrī Rīgā pēc tikšanās ar Lembergiem Nekā personīga atzina, ka radio kreditējusi Krājbanka. Radio pieder SIA Telemediju centrs, kuras iepriekšējam īpašniekam Sergejam Fiščenko ir saistība ar Krājbanku un neseno mīklaino darījumu, kā rezultātā nezināma Bahamu fonda un Krievijas pilsoņa rokās nonāca Bertoltam Flikam piederošais uzņēmums, kas kontrolē daļas airBaltic.
Lietuvos Rytas – Snoras meitasuzņēmums 2009.gadā ieguva 34% Lietuvas mediju uzņēmuma akciju. Paketē ir laikraksts, interneta portāls, TV, žurnāli, tipogrāfijas un preses piegādes tīkls.
KO VĒL VĒRTS PIRKT?
Delfi – lielākais interneta portāls Baltijā pieder igauņu mediju koncernam Ekspress Grupp. Īpašnieks Hanss Luiks to nopirka 2007.gadā par 38,17 miljoniem latu un atzinis, ka pārmaksājis. Reaģējot uz baumām, ka notiek pārdošanas sarunas ar Snoras, uzņēmums pirms Ziemassvētkiem ziņoja biržai, ka tā nav. Luiks žurnālam Ir norādīja, ka grupas saistības 2010.gada pirmajā pusē veiksmīgi pārstrukturētas un Delfi nav pārdošanas procesā, lai gan piedāvājumi bijuši, taču no Baltijas jūras otras puses. «Kā ekonomiski neatkarīgs uzņēmums redakcionālo neatkarību uzskatām par galveno vērtību. Neskaidrā īpašnieku struktūra vairākos ietekmīgos Latvijas un Lietuvas medijos apdraud ideju par vārda brīvību.»
Apollo – šogad gaidāms kārtējais Lattelecom pārdošanas mēģinājums, un jautājumi par tam piederošā portāla attīstību būs jāuzdod jaunajam īpašniekam.
LNT, TV5, TVNET – abi TV kanāli pieder Andreja Ēķa a/s Neatkarīgie nacionālie mediji. Ar LNT tiek saistīts arī portāls TVNET, kura īpašnieki reģistrēti Britu Virdžīnu salās. Neoficiāli dzirdams, ka LNT finansiāli nav labākie laiki un pēc vēlēšanām dažās daļās pirmo reizi aizkavējusies algu izmaksa. Ēķis žurnālam Ir apgalvoja, ka tā nav taisnība – trīs dienu kavējums bijis tikai TV5. Viņš negrasoties kanālus pārdot, neviens arī nav piedāvājis pirkt.
TV3 – Modern Times Group, kam pieder Latvijas TV3 un radio Star FM, pārstāvji bija lakoniski: «TV3 netiek pārdots.»
Čas – izdod izdevniecība Petit, kas pieder Par labu Latviju! listē neveiksmīgi startējušajam Aleksejam Šeiņinam. Vinš žurnālam Ir atklāja, ka pērnziem bijušas sarunas «ar to pašu cilvēku, ar ko visiem – Fiļimonova kungu, līdz tam, kas varētu būt pircējs, mēs nenonācām, acīmredzot abas puses nebija apmierinātas». (Fiļimonovs ir Krājbankas prezidenta padomnieks.) Izdevniecībai pēdējos gados ir zaudējumi gandrīz pusmiljona latu apjomā. Šeiņins norāda, ka tos vairākkārt pārsniegtu izdevniecības nama pārdošana Vecrīgā un bez komentāra atstāja jautājumu, vai Petit tiek pārdots. Viņš arī šaubās par Krievijas ietekmes izplešanos medijos: «Uztraukums ir pārspīlēts.»
Latvijas Avīze – izdevniecības valdes priekšsēdētājs Viesturs Serdāns žurnālam Ir neapstrīd, ka tā pieder Ventbunkeram, kas ilgstoši saistīts ar Lemberga oponentu ietekmi. Latvijas Avīze strādā ar peļņu arī krīzes laikā, un Serdāns stāsta, ka no īpašniekiem dzird tikai vēlmi, «lai mēs būtu ietekmīgākā avīze Latvijā, kas tirāžas ziņā jau esam». Indikāciju par pārdošanu nav, «Fiļimonova kunga vārdu es zinu tikai no avīzēm». Ja īpašnieki vēlētos pārdot, Serdāns pats esot gatavs apsvērt iespēju atpirkt. Latvijas Avīzē «preses brīvības ziņā mēs esam tik brīvi, cik brīvas ir mūsu pelēkās šūnas».
