Maskavas karalis
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
Vilciens
Nobijies ir pat vējš
Meksikas pilsēta Huaresā narkotiku karos pērn nogalināti 3111 cilvēku. Tas ir asiņaināk nekā Bagdādē vai Kabulā. Kas tur īsti notiek?
Notikumi, kuriem nav vārda, Huaresas ielejā pļauj cilvēkus kā neredzama izkapts. No austrumiem uz rietumiem, un tad atpakaļ no rietumiem uz austrumiem. Kā nāves metronoms. Un neviens neko neredz.
Kastē pie lielveikala atstātas divu cilvēku galvas? Mistērija. Vienā naktī nodegušas 18 mājas? Dīvainība. Pazudis ārsts un visa viņa ģimene? Baumas.
Vietējie gatavi pastāstīt tikai šo: Huaresas ielejā plūst Riobravo upe, un agrāk te galvenokārt nodarbojās ar kokvilnas audzēšanu. Dienā var izcepties, naktīs nāk drebuļi. Pārmet akmeni pāri upei, un tas nokritīs Teksasā. Tad sarunas aptrūkst. Šī ir kļuvusi par asiņaināko vietu uz planētas, un cilvēki negrib par to runāt. Rūpīgi izvēlas vārdus: «situācija», «notiek lietas» vai vienkārši «tas».
Ielejas muzeja kurators Manuels Rovless var stundām stāstīt par dinozauru fosilijām un apaču indiāņu ciltīm, taču par mūsdienām viņam neesot ko teikt. Pēc uzstājīgas mudināšanas viņš paberzē miklās acis, un skatiens aizslīd laukā pa logu. «Ja es jums šodien kaut ko pastāstīšu, rīt manis vairs nebūs. Viņi mani nogalinās.»
Šī ir vaļsirdīgākā atklāsme par ieleju, kura šķiet kā atdalījusies no Meksikas un kurā likumībai vairs nav vietas. Ir tikai slepkavības, nogrieztas galvas, dedzināšanas, un neviens neko neredz.
Oficiāli tiek skaidrots, ka ietekmīgais Sinaloas kartelis, kas radās Meksikas rietumu štatā, bet tagad ir izpleties, cīnās ar vietējo Huaresas karteli par to, kas kontrolēs ienesīgo ieroču un narkotiku kontrabandas dzīslu uz ASV. Oficiāli tiek skaitīti upuri: 2008.gadā narkotiku karos Huaresas pilsētā bija 1587 upuri, 2009.gadā – 2643, bet pagājušajā gadā ir jauns rekords – nogalināti 3111 cilvēku. Vairāk nekā Bagdādē vai Kabulā. Arī kopējā Meksikas statistika ir šausminoša: kopš prezidenta Felipes Kalderona stāšanās amatā 2006.gadā un kara pieteikšanas narkotiku kontrabandistiem visā valstī šajā cīņā dzīvību zaudējuši vairāk nekā 30 000 cilvēku.
Nezinu, nezinu, nezinu
Vardarbībai pieņemoties spēkā, sākās izceļošana. Dažas apdzīvotās vietas ielejā gandrīz pārvērtušās par spoku pilsētām. Dzīvi apliecinoša ir tikai daba: ap mašīnu vrakiem zeļ kuplas nezāles.
Pamesta izskatās arī Gvadalupes pilsētiņas kapsēta, kas atrodas uz dienvidiem no Huaresas. Taču acīs krīt svaigi kapu pieminekļi. «Pagājušajā nedēļā bija četri, visi jauni cilvēki,» saka kapracis Ignasio Montess (66). Viņš pamāj uz ģimenes kapu vietu: mērs Omars Amaja nogalināts 2006.gadā 33 gadu vecumā; viņa tēvs Apolonio, arī mērs, nogalināts 2007.gadā 59 gadu vecumā; Omara māsa Aglae, 29 gadus veca, un māte Marija, 57 gadus veca, nogalinātas 2008.gadā.
«Redzi, viņi vajā arī tuviniekus,» saka Montess. Kādas izvadīšanas laikā 2008.gadā banda sāka apšaudīt pat bēriniekus, nogalinot nelaiķa meitu un ievainojot mazmeitu. «Tam nav gala.» Nesen viņš atradis nupat izraktā kapā iemestu 16 gadus veca jaunekļa sakropļoto līķi.
Tagad Gvadalupes mērs ir Viktors Luke (53). Viņa priekšgājējs tika nošauts pirms pieciem mēnešiem. Jau ceturtais kritušais mazpilsētas mērs. Luke piekrīt intervijai.
Kas notiek ielejā? «Es tiešām nezinu.» Kas organizē slepkavības? «Es nezinu.» Kas ir atbildīgs par drošību? «Es nezinu.» Cik daudz cilvēku ir devušies prom? «Es tiešām nezinu.» Šī mantra kļūst par anekdoti. Mērs rausta plecus un smaida. Viņš zina, ka saruna ir muļķīga. Tad izvēlas metaforu. Šī «situācija» ir kā «perfekta vētra» jeb reta apstākļu sakritība. Vietējiem esot teiciens: Hasta el viento tiene miedo – pat vējš ir nobijies.
Tad viņš pārtrauc šo šarādi ar paziņojumu, ka viņam nav miesassarga. «Kāda jēga? Ja viņi izdomās mani nogalināt, būs tikai viens līķis, nevis divi.» Kas ir tie «viņi»? Mērs atkal pasmaida. «Es tiešām nezinu.»
Tomēr kāds ielejā notiekošo pārzina itin labi. Kamēr es pats braukāju no vienas vietas uz nākamo, reti kad sastapu pretī braucošu auto. Taču jau nākamajā rītā mana pavadoņa ģimene saņēma anonīmu zvanu, kurā tika atreferētas visas mūsu pieturvietas – ar ko tikāmies, par ko runājām. Anonīmais runātājs pat zināja, kur mēs samazinājām ātrumu, bet neapstājāmies.
Labāk prom
Šī Meksikas agonizēšana parasti tiek skaidrota kā karš starp narkotiku karteļiem. Grupa A karo pret grupu B, tā pret grupu C un tā tālāk. Nežēlīgs konflikts, kas, pēc valdības teiktā, liecinot par to, ka karteļi ir nonākuši izmisumā. Varas iestādes, paļaujoties uz drosmīgiem policistiem un armiju, lēnām, taču pārliecinoši gūstot virsroku. «Mana valdība ir apņēmības pilna turpināt cīņu pret noziedzību un nepadoties, kamēr šis kopējais ienaidnieks tiks savaldīts, kamēr mēs izveidosim tādu Meksiku, kādā vēlamies dzīvot,» – tā nesen iespiestos reklāmas paziņojumos avīzēs apgalvoja prezidents Felipe Kalderons.
Huaresas ielejā notiekošais liecina ko citu. Totāla neveiksme, komentē vietējā štata cilvēktiesību komisārs Gustavo de la Rosa. «Pamesta vieta, kurā vairs nav likumu.»
Centrālo valdību te pārstāv armija – tās novērošanas kameras un ar smilšu maisiem nostiprinātie kontrolposteņi atrodas uz galvenā ceļa ielejā, kas savieno ar pārējām Meksikas daļām. Kareivju klātbūtne gan mudina uzdot jautājumu: kāpēc viņi ir šeit, bet, neko nedarot, noskatās, kā līdzšinējo dzīvesvietu pamet tūkstošiem cilvēku – pa ceļu plūst ar mēbelēm pārkrautas automašīnu karavānas? «Kāda no viņiem jēga?» par armijniekiem saka Hosē Sereseress (84), zem platas kovboju cepures vientuļi sēžot Kasetas ciema galvenajā ielā.
Tajā pašā laikā izskatās, ka lielais Sinaloa kartelis apzināti iznīcina Huaresas ielejas mazākā karteļa locekļus un viņu radiniekus (ja vispār var runāt par narkodarboņu stratēģiju). Vietējās avīzes El Diario redaktors Rosio Galjegass uzskata, ka drošības spēki noteikti ir informēti par notiekošo. «Nav iespējams, ka viņi neko nezina.» Varas iestādēm ir izdevies notvert Huaresas karteļa smagsvaru Hosē Rudolfo Eskahedu, taču Sinaloas komandieris ar iesauku Quitapuercos – cūku kāvējs – aizvien ir brīvībā. Tas mudinot domāt, ka armija taktiski atbalsta Sinalou.
Nabaga Meksika
Mazāk uzkrītoši nekā ielejā, taču arī Huaresas pilsētu pārņem panīkums. Ārēji viss izskatās puslīdz normāli. Veikali un skolas strādā, pusdienlaikā ātro uzkodu restorāni ir laužu pilni, un ielās veidojas sastrēgumi. Tajā pašā laikā izkapts strādā naski. Trīs gados nogalināti vairāk nekā 7000 cilvēku – pilsētai ar 1,3 miljoniem iedzīvotāju tas ir šokējošs skaitlis.
Pie daudziem birojiem un mājām karājas uzraksts «Pārdod». Trīs gados likvidēti 40% uzņēmumu. Vietējās universitātes pētījums liecina, ka pamesti 116 tūkstoši māju un prom devušies 230 tūkstoši cilvēku.
Huaresa ir galvenie vārti starp Meksiku un ASV. Te krustojas ceļi un sliedes, te saplūst arī kontrabandisti. «Nabaga Meksika – tik tālu no Dieva, tik tuvu Savienotajām Valstīm,» jau XIX gadsimtā secināja diktators Porfirio Diass. Šis apgalvojums aizvien ir spēkā, jo ASV ir lielākais narkotiku tirgus.
Arī lielpilsētā drošības spēki izraisa divējādas sajūtas. To trūkums vairo nedrošību, taču arī to klātbūtne neļauj justies drošāk. Saskaņā ar cilvēktiesību komisijā iesniegtām sūdzībām paši drošībnieki sāk sadarboties ar bandām un piedalās cilvēku nolaupīšanās un naudas izspiešanās. Kādā nesenā aptaujā 39% iedzīvotāju atzina, ka galvenais noziedzības dzinulis ir amatpersonu korumpētība. Savukārt narkotiku kontrabandu par galveno problēmu uzskata 15% vietējo.
«Mūsu drošības spēkos ir iefiltrējušies blēži, un pastāv sakari starp noziedzīgajām grupām un politiķiem,» komentē cilvēktiesību komisārs de la Rosa. «Viņi cits citu piesedz, un situācija kļūst arvien ļaunāka. Ir pat daži politiķi, kas lielās ar saviem sakariem.»
Komisārs, liela auguma vīrs raibā kreklā ar sniegbaltu bārdu un astē saņemtiem matiem, atgādina hipiju Ziemassvētku vecīti. Taču viņa darbs ir krietni skarbāks. Kopā ar nelielu palīgu komandu viņš izmeklē cilvēktiesību pārkāpumus. Savas drošības labad viņš nakšņo robežas otrā pusē – amerikāņu pilsētā Elpaso, bet darbadienās dodas uz Huaresu 12 miesassargu pavadībā. Lielākais izaicinājums ir savākt liecības no izbiedētajām ģimenēm. Viņš nekavējas kritizēt valdības stratēģiju, jo pats bijis liecinieks, kā no soda izvairās blēdīgi politiķi un uzņēmēji. «Viņi ir neaizskarami.»
Kad 2008.gadā pilsētā pēc prezidenta pavēles tika iesūtīti tūkstošiem armijas kareivju, vardarbība pierima. Kāds labi informēts avots pilsētas domē atceras: «Tā bija tīrīšana. Un tā darbojās.» Ar to viņš domā iznīcinātāju vienības, kas bez minstināšanās vajāja narkodarboņus, ieskaitot netīros darījumos iesaistītus policistus. «Taču pēc dažiem mēnešiem tīrīšana tika pārtraukta. Tā bija kļūda.» Varas iestādes acīmredzot pat iedomāties nevarēja, cik ātri bandas atkopsies un atradīs jaunus kontaktus policijā, saka domes amatpersona.
Armija aizgāja, ielās atgriezās policisti. Labākajā gadījumā viņi ir neefektīvi, sliktākajā – naudas kāri un slepkavnieciski. Firmu vadītāji, kas gatavi runāt tikai anonīmi, stāsta, ka policisti pilsētu uzskata par savu laupījumu. «Ja nemaksāsi, ir risks pazust bez pēdām – tādi ir noteikumi,» apgalvo kāda autosalona īpašnieks.
Lai gan regulāri notikušas dažādas pārstrukturēšanas, municipālo un štata policiju aizvien uzskata par lojālu vietējam kartelim. Un šī ir desmitgadēm sena tradīcija. Savukārt iesūtīto federālo policiju vaino par Sinaloas karteļa aizmugurisku atbalstīšanu. Tieši tālab vietējie sāka vajāt melnās formās ģērbtos «federāļus». Pagājušā gada sākumā krita aptuveni 40 no galvaspilsētas atsūtīto drošībnieku: šāvieni no garāmbraucošiem auto, nolaupīšanas, mašīnu spridzināšanas. Tas viss beidzās ar sirreālu lūgumu notiekošo izmeklēt ASV Federālajam izmeklēšanas birojam, jo pašu meksikāņu dažādās policijas daļas cita citai vairs neuzticējās.
Galva un zīmīte
Kādā īpaši karstā pagājušā gada rudens rītā uz viena no Huaresas bulvāriem varēja iepazīties ar jaunu vietējā karteļa taktiku. Ielas vidū bija nolikta asiņaina pēda, nedaudz tālāk kājas daļa, tad rumpis, rokas, plaukstas, un visbeidzot 200 metru attālumā uz melna Nissan pārsega stāvēja galva. Tās bija federālā policista Hektora Mendosas Gevaras (25) ķermeņa daļas. Atstāta arī zīmīte: «Tā notiek ar tiem, kas palīdz Elčapo.» Hoakins Gusmans ar iesauku Elčapo (Īsais) ir Sinaloas karteļa boss.
Šķebinošs skats pat pieredzējušiem policistiem, taču nav šaubu, ka galvenais mērķis bija jauno policistu iebiedēšana. Viņi bija acīmredzami nervozi. «Vācieties prom! Tinieties!» viņi kliedza uz ikvienu ziņkārīgu garāmgājēju.
Katra diena nāk ar jaunām šausmām. Divi vīrieši sadurti un atstāti nomirt ceļmalas grāvī. Seši cilvēki sadeguši mašīnā. Uz ielas nošauti divi riteņbraucēji. Uz savas mājas lieveņa sašauta meitenīte. Tas viss vienas dienas laikā. Līdz pusdienlaikam.
«Mani patiesi pārsteidz, kā dažādi eksperti ASV un Meksikā vai mediji cenšas izskaidrot, kas te īsti notiek,» saka Čārlzs Boudens, robežproblēmu aprakstnieks veterāns un grāmatas Slepkavību galvaspilsēta autors. «Huaresā pat vairs nevar saskatīt kaut kādas vardarbības sakarības. Slepkavo visur. Visos sociālajos slāņos. Bezjēdzīgi.»
Tiek lēsts, ka pilsētā darbojas aptuveni 500 bandu. Lielākā daļa ir jaunieši no graustu rajoniem, kuru vecāki strādā fabrikās, pelnot 40 dolāru (Ls 20) nedēļā. Dažas bandas darbojas neatkarīgi, citas pakļaujas karteļiem, vēl citas uztur kontaktus ar negodīgiem policistiem. Esot arī tādas bandas, kas pašas nezina, kā vārdā slepkavo. Viņi saņem pasūtījumus no anonīmiem bosiem pa tālruni.
Tikai neliela daļa slepkavību tiek izmeklētas, kur nu vēl atklātas. Pat tajos gadījumos, kad izdodas aizturēt aizdomās turētos un pompozi atrādīt TV kameru priekšā, pēc dažām dienām viņi atkal esot uz brīvām kājām, apgalvo vairāki neatkarīgi žurnālisti.
Priecīgs, ka dzīvs
Nespējot apturēt asiņu plūdus, prezidents Kalderons ir centies tos pārdefinēt – viņš norāda, ka 90% nogalināto ir iesaistīti narkotiku kontrabandā. Kāds ģenerālis pat presei ieteicis rakstīt, ka katra nākamā nāve ir nevis slepkavības upuris, bet gan «par vienu blēdi mazāk». Ņemot vērā atklāto slepkavību niecīgo skaitu, grūti saprast, ar kādiem argumentiem darbojas prezidents, ģenerālis un citi līdzīgi domājošie.
Nav šaubu, ka noziedznieku kategorijā būtu arī Migels Moraless. 24 gadus vecais vīrietis, kas izvēlējies šādu pseidonīmu, bija sīks zaglis un narkomāns, kas parasti nīka ielu stūros, kur tiek tirgotas apreibinošās vielas. Pats sāka ar tabletēm, tad pārgāja uz kokaīnu, pēc tam – uz heroīnu. Ziņa par viņa nāvi, piemēram, bandas un policijas apšaudes laikā, nevienam pat neliktu pamirkšķināt aci. Galu galā tiek lēsts, ka Huaresā ir 80 000 narkomānu. Viņš pats to stāsta kā pašsaprotamu lietu, kad esam satikušies rehabilitācijas centrā.
Tad viņa acīs parādās dzirksts. «Kopā ar mani tiktu apglabāts arī mans stāsts.» Viņu mazāk sanikno fakts, ka varētu mirt jauns, vairāk tas, ka jauno vīrieti neviens neatcerētos, tas vienkārši būtu kārtējais anonīmais upuris. «Bet katram taču ir savs stāsts!» Arī viņam. Nācis no vidēji pārtikušas ģimenes. Pusaudža gados bijis kautrīgs, un viņam skaudusi vecākā brāļa iznesība un veiksme. 14 gadu vecumā sācis smēķēt marihuānu nedēļas nogalēs. Pārgājis uz spēcīgākām narkotikām. Pārtraucis studēt biznesa skolā. Sācis ubagot un zagt. Pašam neizskaidrojamu sakritību rezultātā kādā brīdī aptvēris, ka tam jāpieliek punkts. Tagad esot «tīrs» un dzīvo rehabilitācijas centrā. Mazgā grīdas un iedrošina jaunpienācējus. «Nekāds garais stāsts jau nav, ne?» viņš pasmaida. «Bet esmu priecīgs, ka esmu dzīvs, lai pastāstītu kaut vai šo.»
«Iešāvu mugurā, viņš pakrita… Jutos fantastiski»
Hosē bija 15 gadu, kad viņš nogalināja pirmo reizi. «Iešāvu mugurā, viņš pakrita. Pienācu klāt un ielaidu vēl vienu lodi sejā. Tobrīd jutos fantastiski.»
Arī upurim bija 15, un viņš piederēja bandai, kas izpostīja dzimšanas dienas ballīti Navaretes bandā – ar mašīnu izgāza pagalma vārtus. Hosē paķēra 9 mm kalibra pistoli, kuru ikdienā nēsā aiz jostas un izmanto pārdevēju iebiedēšanai.
«Visi mani draugi mani apsveica. Teica, ka beidzot esmu pierādījis, ka patiešām piederu viņu bandai.» Pat pēc vairākiem gadiem to atstāstot, viņam no saviļņojuma uzmetas zosāda. Tas bija sākums garam un tumšam ceļojumam ar cilvēku nolaupīšanām, kropļošanām un slepkavībām. Visi cietušie bija līdzcilvēki no dzimtās Huaresas pilsētas.
Tagad Hosē ir 31 gads. Sarunājamies Huaresas cietuma pagalmā. Saule karsē viņa tetovētās rokas un skūto galvu. Tēvs bija mehāniķis, mamma – mājsaimniece. Pāris bieži ķildojās, tāpēc dēlam nepatika uzturēties mājās. Nepatika iet arī uz skolu, tāpēc 12 gadu vecumā to pameta, sākot slaistīties ielās ar citiem puikām. Tirgoja un paši smēķēja marihuānu. «Tas bija manas noziedzīgās karjeras sākums. Vieglāk, jautrāk un ienesīgāk par darbu kādā no rūpnīcām.» Navarete pievienojās Kalifornijā ieslodzīto meksikāņu dibinātās bandas Sureños vietējam atzaram. Sāka nēsāt līdzi nazi, tad mačeti, lai izspiestu naudu no veikalniekiem.
Pēc dzimšanas dienā notikušās šaušanas nelegāli šķērsoja ASV robežu un trīs gadus strādāja par apkopēju, dārznieku. Šad tad «piepelnījās», aplaupot garāmgājējus. «Reiz bija puisis, kas negribēja atdot savas tenisa kurpes, tāpēc es viņam iedūru.» Ar ko? «Ar mačeti. Plaušās.» Viņa zināšanas par anatomiju kļuva vēl labākas, kad Hosē atgriezās Huaresā un sāka vajāt veikalu īpašniekus, draudot ar sasistu pudeļu lauskām.
Kāpa augšup pa bandas rangiem, iesaistījās biznesmeņu nolaupīšanā un naudas izspiešanā no tuviniekiem. «Policijas virsnieki mums pārdeva informāciju. Tad mēs zvanījām upuru ģimenēm, sitām nolaupīto, lai dzird kliegšanu. Nogriezām pirkstus.» Izspiestās naudas summas svārstījās no 10 000 līdz 75 000 latu. «Man patika nauda. Kokaīns, heroīns, sievietes, mašīnas.» Viņam ir septiņi bērni ar trim sievietēm. Vienu no viņām nogalināja konkurējošā banda, divas pārējās tagad vairs nevēlas neko dzirdēt par Hosē.
Viņš nogalināja aptuveni pusi no 20 nolaupītajiem, jo netika samaksāts izpirkums. Vai nav grūti nošaut kādu, ar ko kopā pavadītas dažas dienas? «Ne pārāk,» viņš vēsi atbild. «Man nebija nekādas līdzjūtības. Vajadzēja naudu. Tas bija darbs.»
Citi upuri bija sāncenšu bandu locekļi un kiosku pārdevēji, kas atteicās maksāt cuota jeb reketa naudu. Dažos gadījumos tika nogrieztas galvas. Izskatās, ka šis ir vienīgais tabu bijušā gangstera morālajā pasaulē – viņš nolaiž acis un skatās uz kurpju purngaliem. «Es pats nekad negriezu,» Hosē klusi nosaka.
Huaresa ir galvenā ASV un Meksikas robežšķērsošanas vieta. Pirms gadiem divdesmit to iedomājās kā paraugu jaunai ekonomikai, kas balstās uz brīvu tirdzniecību, ražošanu un lētu darbaspēku. Tad izrādījās, ka visienesīgāk ir nopelnīt ar narkotiku kontrabandu. Bijušais pilsētas policijas priekšnieks Saulo Gamboa tagad cietumā Teksasā izcieš astoņu gadu cietumsodu par mēģinājumu ievest ASV veselu tonnu marihuānas. Nav brīnums, ka šāda morālā pagrimuma apstākļos viens no kriminālo bandu ētikas kodeksiem ir rūpēties par ieslodzītajiem biedriem: regulāri sarūpēt naudu un narkotikas.
Hosē teic, ka viņu šāda izpalīdzēšana vairs neinteresē. Tagad pievienojies ticīgo cietumnieku grupai, esot atradis Jēzu. Sarunas laikā viņš rokās iespiedis Bībeli. Acīs ir pazemība, taču grūti pateikt, vai tā ir patiesa, vai arī tikai izlikšanās. «Kad tikšu laukā, es nodarbošos ar sludināšanu. Stāstīšu jauniem cilvēkiem, lai nepieļauj tādas pašas kļūdas, kādas pieļāvu es.» Nav drošas pārliecības, ka šis mērķis būs tikpat noturīgs kā tetovējumi uz viņa rokām.
Pārtikas šoks
Sliktie laikapstākļi, augošā apetīte Āzijā un spekulācijas uzdzinušas pasaules pārtikas cenas jaunos rekordaugstumos. Sitiens sāpīgi trāpa arī krīzē padilušajiem latviešu makiem, taču rada ne vien kurnēšanu par tirgotāju alkatību, bet arī cerību, ka beidzot vietējie ražotāji kooperēsies, lai spētu piedāvāt zemākas cenas pašmāju produktiem
Labais čehu kareivis Šveiks savulaik prātuļoja, ka slikts gals gaidāms tai valdībai, kura paaugstina saldā alutiņa cenas. Ja Šveiks dzīvotu Indijā, viņa brīdinājumi būtu stipri sīvāki – par sīpoliem, kuru sadārdzināšanās jau divas reizes valsts vēsturē gāzusi valdību. Tāpēc pēdējās nedēļās, sekojot straujam sīpolu cenu kāpumam, Indijas valdība sasauca ārkārtas sēdi, visā valstī uzsūtīja tirgotājiem policiju (it kā lai novērstu slepenu sīpolu krājumu veidošanu) un pat pazemojās tik tālu, ka lūdza seno ienaidnieci Pakistānu atcelt sīpolu eksporta ierobežojumus.
Pēdējo sešu mēnešu laikā visā pasaulē atkal dramatiski cēlušās pārtikas cenas. Janvāra sākumā Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO) paziņoja, ka tās veidotais pārtikas cenu indekss ir sasniedzis rekorda līmeni, pārsniedzot iepriekšējo 2008.gada rekordu.
Korejā dramatiski pieaugušas cenas kāpostiem, no kuriem gatavo nacionālo ēdienu kimči, savukārt Indonēzijā ļoti populāro čili piparu cena ir pieckāršojusies, un valsts prezidents aicinājis iedzīvotājus sākt pašiem audzēt piparus piemājas dārziņos vai uz palodzēm. Taču, kamēr daudzām valstīm ir sava ar nacionālo virtuvi saistīta specifiskā sāpe, visu pasauli skar straujais kviešu, sojas un kukurūzas cenu pieaugums, kurš būtiski ietekmē ne tikai šo produktu tiešos izstrādājumus, piemēram, maizi, bet lopbarības cenu kāpuma dēļ sadārdzina arī gaļu. 2010.gadā tikai otro reizi vēsturē (pirmā bija 2008.gadā) pārtikas importa kopējā vērtība visās pasaules valstīs pārsniedza vienu triljonu dolāru.
Lauki žūst, tirgi uzkarst
Nozīmīgi pārtikas cenu straujā kāpuma dzinēji pēdējā pusgadā ir bijuši nelabvēlīgie laika apstākļi pasaules galvenajās graudaugu ražotājvalstīs. Krieviju, Ukrainu un Kazahstānu vasarā piemeklēja sen neredzēts sausums, savukārt Eiropā un Kanādā raža izmirka lietū un ASV nokalta karstumā. Vēl 2010.gada vidū PLO prognozēja, ka visā pasaulē kopumā gaidāms produkcijas pieaugums par 2% pret iepriekšējo gadu, bet tagad lēš, ka faktiski ir piedzīvots samazinājums par 2%.
Neražu ietekmi uz cenām ievērojami pastiprināja Krievijas kviešu eksporta aizliegums un Ukrainas uzliktie ierobežojumi. Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīs, kuras lielu daļu graudu importē no Krievijas, šie ierobežojumi izraisīja gandrīz vai paniku, un centieni rudenī un ziemā nodrošināties ar nepieciešamajiem graudu krājumiem dzina cenas aizvien augstāk. Turklāt šādi eksporta ierobežojumi var radīt negatīvu ietekmi uz cenām arī ilgākā laika posmā. Valstīs, kuras ierobežo iespējas eksportēt kādu kultūru, zemnieki sāk audzēt citas, eksportējamas kultūras, tādējādi vēl vairāk samazinot kontrolēto preču ražošanu. Tieši tā noticis Argentīnā, kura jau gandrīz četrus gadus ierobežojusi kviešu eksportu, tādējādi veicinot zemnieku pāreju uz sojas audzēšanu.
Laika apstākļiem būs liela nozīme, nosakot pārtikas cenas šajā gadā, jo produkcijas kritums un ražotājvalstu uzliktie eksporta ierobežojumi nozīmē, ka graudu krājumi pasaulē ir ļoti zemā līmenī. Gada pirmajā nedēļā PLO paziņoja, ka pasaule ir tuvu «pārtikas šokam», un ASV Lauksaimniecības ministrija gada otrajā nedēļā laida klajā aplēses, ka pārtikas krājumi ir zemākajā līmenī (salīdzinot ar pieprasījumu) pēdējo 50 gadu laikā. «Nevaram vairs atļauties ne mazākās novirzes. Ja būs jebkādas problēmas ar laika apstākļiem gaidāmajā ražas laikā, mēs pieredzēsim jaunas visu laiku augstākās cenas kukurūzas, sojas un zināmā mērā arī kviešu nākotnes piegādes līgumiem,» Financial Times teica Čikāgas lauksaimniecības tirgus pētniecības firmas AgResource prezidents Dens Bass.
Taču neraža Krievijā neizskaidro ne sīpolu cenas Indijā, ne kāpostu dārdzību Korejā. Pagājušajā gadā arī daudzi citi produkti ir pieredzējuši straujus cenu kāpumus. Kafijas cenas pēdējā pusgadā pieaugušas par 60%, un šo rūgto malku ir grūti padarīt saldāku, jo cukura cenas ir tuvu augstākajam līmenim pēdējos 30 gados. Turklāt šogad tās lielā mērā noteiks Indijas lēmums, vai ļaut eksportēt cukuru, vai ne. Financial Times prognozē, ka Indijas eksporta aizlieguma gadījumā cukura cenas varētu celties par 50-100%. Turklāt lauksaimniecības produktu cenu pieaugums ietekmē ne tikai pārtiku. Pēdējā gada laikā ir gandrīz dubultojušās kokvilnas cenas, sasniedzot augstāko līmeni 140 gados, kopš šīm cenām regulāri seko. Tas noteikti ietekmēs apģērbu cenas.
Āzija beidzot grib paēst
Kopējam cenu līmeņa kāpumam varētu būt divi izskaidrojumi. Pirmais: lēto lauksaimniecības produktu ēra ir beigusies. Kā norāda Financial Times komentētājs Deivids Pilings, no 1965. līdz 1998.gadam pasaules iedzīvotāju skaits pieauga no 3,3 līdz 5,9 miljardiem, taču pārtikas cenas šajā laikposmā pastāvīgi pazeminājās, pateicoties «zaļajai revolucijai», kas strauji kāpināja lauksaimniecības ražīgumu, izplatoties jaunām kultūrām un efektīvākai saimniekošanai. Tomēr svarīgs ir ne tikai cilvēku skaits, svarīga ir viņu pirktspēja, un tieši pēdējos desmit gados ir strauji pieaugusi lielo jaunattīstības valstu bagātība un līdz ar to arī apetīte. Ceļoties turībai, simtiem miljonu ķīniešu un indiešu vēlas ēst vairāk. Un ne tikai graudaugus, bet arī gaļu, pastiprinot pieprasījumu pēc lopbarības, kas savukārt vēl vairāk sadārdzina graudaugu cenu.
Šo pieprasījumu vēl vairāk palielina pieaugošā graudaugu izmantošana biodegvielā, kas jau nozīmīgu daļu kukurūzas piesaista etanola ražošanai. No pasaules kopējās labklājības viedokļa tā, protams, ir laba ziņa, ka daudzi agrāk nabadzībā slīgstoši cilvēki var atļauties kaut cik normāli paēst un ka mēs izmantojam videi draudzīgu degvielu, taču, ja augošajam pieprasījumam neturēsies līdzi lauksaimniecības ražošanas apjomi, rezultāts neizbēgami būs pārtikas cenu pieaugums. Ne jau velti PLO pagājušā gada beigās aicināja valstis vairāk ieguldīt lauksaimniecībā, lai to padarītu efektīvāku un ražīgāku.
Taču ir arī cits skaidrojums lauksaimniecības produktu cenu straujajam kāpumam: attīstīto valstu centrālo banku ekonomikas stimulēšanas nolūkos sadrukātās naudas izmantošana spekulatīvos darījumos. Lauksaimniecības cenas sāka celties pagājušajā vasarā ap to pašu laiku, kad kļuva skaidrs, ka ASV Federālo rezervju sistēma ir gatava iepumpēt vēl simtiem miljardu dolāru tautsaimniecībā, cerot tādējādi atdzīvināt nīkuļojošo ekonomiku. Eiropas Centrālā banka ir bijusi spiesta saglabāt ļoti zemas procentu likmes ilgāk, nekā būtu to gribējusi, lai palīdzētu glābt eiro. Nav šaubu, ka daļa naudas, kura tāpēc mētājas pa pasaules finanšu sistēmu, tiek izmantota spekulatīviem darījumiem ar izejvielām.
Protams, abi minētie iemesli viens otru neizslēdz. Spekulanti ir gatavi tik daudz maksāt par kviešiem arī tāpēc, ka viņi prognozē aizvien lielāku pieprasījumu no strauji augošajām jaunattīstības valstīm, kas attaisnotu šīs augstās cenas. Dažādu tirgu sarežģīto savstarpējo ietekmi labi ilustrē pārtikas cenām līdzi kāpjošā naftas cena, kuru arī dzen uz augšu sarežģīts pieprasījuma un spekulācijas sajaukums un kura turklāt palielina izmaksas arī vismodernākajiem un līdz ar to efektīvākajiem lauksaimniecības produktu ražotājiem, jo aug degvielas un mēslojuma cena.
Neviens nevarēs pilnīgi skaidri atšķetināt dažādās ietekmes uz pārtikas cenām pasaulē un precīzi pateikt, cik procentus no cenu pieaugumu nosaka laika apstākļi, cik augošais pieprasījums un cik spekulācija. Tomēr pēdējo gadu pieredze liek domāt, ka arī nākotnē visu šo faktoru dēļ cenas var būt ļoti svārstīgas un ar tendenci pieaugt.
Bizness uz mūžu. Cik ilgu?
Lielveikali Latvijā ziņo, ka šomēnes piegādātāji paaugstinājuši cenas piena produktiem, kafijai, cukuram, alum, kakao, šokolādes izstrādājumiem un konfektēm. Par nodomu celt cenas brīdinājuši tējas un zivju produkcijas piegādātāji. Pērnruden sācies, pārtikas cenu pieaugums šogad turpina savu ceļu.
Statistikas pārvaldes dati liecina, ka pārtikas cenas 2010.gadā pieauga par 8%, ievērojami apsteidzot kopējo inflāciju, kas bija 2,5% līmenī. Intrigu cenu attīstībā pašlaik rada tikai agresīvie atlaižu piedāvājumi. Tie pircējiem nodrošina gan samērā plašu produktu izvēli, gan procentuāli iespaidīgu ietaupījumu. Taču šīs akcijas savā ziņā ir bumba ar laika degli – ilgtermiņā daudzi ražotāji un pārstrādātāji konkurences cīņu var neizturēt, un mēs kā pircēji tādā gadījumā paliksim aci pret aci ar augstu cenu diktātu un mazākām izvēles iespējām. Tāpēc vienīgais glābiņš – pircēju prasīgums, kas spiedīs uz leju tirgotāju ambīcijas un mudinās ražotājus uzlabot konkurētspēju.
Aizvadītā gada pēdējā ceturksnī pārtikas cenas Latvijas veikalos vidēji pieauga par 5-30%. Šomēnes tiek prognozēts vēl vismaz 10% kāpums. Galvenie iemesli – augošais pārtikas pieprasījums pasaulē, energoresursu un izejvielu sadārdzināšanās. Papildus tam arī PVN un akcīzes nodokļa paaugstināšana.
«Pārtikas cenas Latvijā vienmēr spēcīgi ietekmēs norises pārējā pasaulē. Pārtikas cenu kāpumu pašlaik galvenokārt izskaidro tieši pasaules pārtikas cenu izmaiņas,» saka DNB Nord bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. Spilgts piemērs ir graudi, kuru cena pašlaik pusotras reizes pārsniedz līdzsvara cenu, ko noteiktu esošā pieprasījuma un piedāvājuma attiecības.
Šādos apstākļos kardināli atšķiras to Latvijas uzņēmumu situācija, kuri spēj savu produkciju eksportēt, un to, kas darbojas tikai vietējā tirgū. Piemēram, maizes cepšana visā pasaulē ir lokāls bizness, kur eksports sagādā tikai līdz 2% no apgrozījuma. Grūtības ir arī nelielajiem piena pārstrādes uzņēmumiem, jo vairākums piena produktu īso uzglabāšanas termiņu dēļ nav piemērota eksporta prece. Līdz ar to pašizmaksas pieaugums uzņēmumiem jākompensē uz savas peļņas rēķina vai pat jācieš zaudējumi, cenšoties saglabāt tirgus daļu. «Šodien, kad jēdziens «krīze» ir ietekmējis cilvēku iepirkšanās paradumus, nepietiek ar labu produktu, jābūt arī zemai cenai. Savukārt, lai varētu uzturēt zemu cenu, nepieciešams palielināt apjomus; lai palielinātu apjomus, atkal jāsamazina cena, un tā, kamēr aplis kādā brīdī noslēdzas,» komentē maizes ražotāja Fazer Bakeries&Confectionary tirdzniecības direktors Dinārs Ozols.
Tie, kuri ir konkurētspējīgi citvalstu tirgos, var izvēlēties – samazināt vietējā tirgus apgrozījumu vai subsidēt to uz eksporta ieņēmumu rēķina, gaidot vietējo pircēju ienākumu pieaugumu. Trikātas piensaimnieku kooperatīvam lielākos ienākumus pašlaik nodrošina eksports, tomēr uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Uldis Krievārs stāsta, ka tirdzniecību obligāti turpinās arī Latvijas veikalos. «Mēs esam zemnieki, un mūsu filozofija ir tāda, ka tas ir bizness uz mūžu. Protams, ka vissvarīgākais ir vietējais tirgus. Mēs negribam zaudēt savu tirgus daļu un saglabājam optimismu, ka cilvēku ienākumi atkal augs.»
Līdzīgi domā arī spēcīgā graudaudzētāju kooperatīva Latraps vadītājs Edgars Ruža: «Mums pašlaik būtu izdevīgi pilnīgi visus graudus eksportēt, jo cenas ir augstākas, norēķini – ievērojami ātrāki. Tomēr zināmus apjomus mēs saglabājam vietējiem klientiem un pārdodam tos par cenu, kas ir zemāka nekā pasaules biržās.»
Akcijas glābj apgrozījumu
Ražotāji un tirgotāji gan teic, ka rēķinās ar joprojām Latvijas iedzīvotāju zemo pirktspēju, tāpēc meklē ceļus, kā produktu pašizmaksas pieaugumu neatspoguļot cenu zīmēs veikalu plauktos. Tomēr, kad diktofons izslēgts, tradicionāli izsaka pārmetumus par tirdzniecības partneru alkatību.
Veikalnieku taktika plāno maciņu laikā ir divējāda – atlaižu akcijas un savu «privāto» zīmolu preces.
Lielajās veikalu ķēdēs gandrīz ikvienā preču kategorijā ir produkti, kuru cena reizēm ir uz pusi vai pat divas reizes zemāka nekā nominālā. Tiesa, no piegādātāju un tirgotāju puses var dzirdēt pilnīgi pretējus viedokļus par tā iemesliem. «Bieži vien mēs nevaram apmierināt visus piegādātāju pieprasījumus izveidot akcijas viņu produktiem. Akciju laikā pircēju pieprasījums pēc šiem produktiem pieaug vairākas reizes, tādēļ ražotāji ir ieinteresēti organizēt akcijas savām precēm,» apgalvo RIMI Baltic pārstāve Zane Eniņa.
Savukārt Trikātas piensaimnieku vadītājam ir pilnīgi cits redzējums: «Tirgotāji spiež to darīt. Tagad jāizvēlas – vai nu dot atlaidi, vai nevest savu preci uz veikalu vispār.» Tomēr arī ražotāji piekrīt, ka pērn apgrozījumu nereti izdevies saglabāt, tikai pateicoties atlaižu akcijām. Taču vienlaikus viņi liek noprast, ka tirgotāji necenšas mazināt cenas uz sava uzcenojuma rēķina. Konkrētus piemērus gan neviens nav gatavs nosaukt, tāpēc tirgotājiem viegli šos pārmetumus par alkatību noraidīt: «Veikalu plauktos tiek tirgots piens ar piecenojumu, kas ir pat mazāks par 5%. Tas pat nenosedz uzņēmuma pamatizdevumus par telpu nomu, elektrību, algām,» saka Zane Eniņa no RIMI.
Arvien izplatītāki kļūst arī tā sauktie «zemo cenu» produkti, pie kuriem ierindojams vairākums veikalu ķēžu «privāto zīmolu» preču – piens, sulas, kafija, miltu izstrādājumi utt. Tie top gan ārvalstīs, gan pēc pasūtījuma vietējās ražotnēs, un to ekspansiju faktiski nodrošina cenu dempings. Piemēram, šāda piena paka var maksāt stipri lētāk nekā piens turpat blakus plauktā, ko īstenībā saražojis tas pats uzņēmums, kā tas ir gadījumā kaut vai ar Limbažu pienu un RIMI pienu, kurus abus ražo Rīgas piena kombināts.
Vai neesam tālu no brīža, kad katrā produktu kategorijā no veikala plaukta uz mums raudzīsies tikai viens – «privātā zīmola» produkts? Tirgus eksperti gan mierina, ka tik absurdu ainu nesagaidīsim, jo veikalniekiem jārēķinās ar pircēju vēlmi pēc dažādības. Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra direktore Ingūna Gulbe atgādina vairākus piemērus, kad veikalniekiem ir nācies piekāpties: «Savulaik Rimi nesaskaņu dēļ ar Coca-Cola izplatītājiem to pārtrauca tirgot. Veikalam bija personīgais zīmols Rimi Cola, taču pircēji šādu aizvietotāju neakceptēja, un veikalniekam nācās plauktos atjaunot «īsto» dzērienu. Pēc līdzīga pircēju lojalitātes spiediena nācās piekāpties tirgotājiem, kas atteicās izplatīt Laimas produkciju.» Protams, ražotāji var piedāvāt izvēles iespējas arī savos specializētajos veikalos, kuru darbību tagad ievērojami atvieglo lielie tirdzniecības centri, nodrošinot pircēju plūsmas.
Igauņi uz cukura āķa
Pūļa psiholoģija ir viens no cenu kāpuma iemesliem līdzās objektīviem sadārdzinājuma faktoriem. Lai atceramies sāls bumu, ko piedzīvojām pirms Latvijas iestāšanās ES, kad baumas par tradicionālā sāls aizstāšanu ar jodizēto krietni patukšoja veikalu plauktus. Līdzīgi bumi pieredzēti ik pa laikam, un paziņojumi par cenu kāpumu it kā augošā pieprasījuma vai izejvielu cenu dēļ tiek palaisti kā zondes, kuru eksistenci pamato tikai autoru peļņas kāre. Pērn teju piecas reizes pieauga griķu cena, turpretī uztura ziņā līdzvērtīgajiem rīsiem, miežu putraimiem un grūbām cenas nemainījās.
Pašlaik uz «āķa» jau uzķērušies igauņi, kas masveidā izpērk cukuru. Tallinā pat ieviesta padomju laiku cienīga norma – 5 kg vienam cilvēkam. Drīz līdzīgu psihozi varam sagaidīt arī mēs. Formālais pamats – pasaules biržās kāpj cukura cena. Principā nav melots, taču aizmirsta būtiska lieta – līgumus par cukura piegādēm Igaunijai vai Latvijai neslēdz Čikāgas biržā. Eiropas Savienībā cukuram ir noteiktas importa kvotas, un šogad iepērkamais apjoms no teritorijām ārpus ES tiks palielināts tikai par 5-10%. Līdz ar to sadārdzinājums ES teritorijā nevar būt tieši proporcionāls tam, kāds vērojams biržā.
«Pat ja cena aug, tas nav iemesls, lai pirktu cukuru maisiem. Tā faktiski būs naudas dāvināšana tirgotājam,» brīdina I.Gulbe.
Preču biržas, protams, darīs visu, lai panāktu cenu svārstības, jo tas ir viņu eksistences pamats. Ikviens ziņojums par dabas kataklizmām, politiskiem konfliktiem un citām likstām kādā nozīmīgā pārtikas preču eksportētājvalstī ir iemesls likt tirgus dalībniekiem uztraukties – pirkt vai pārdot, lai arī vēlāk iedziļinoties izrādās, ka panika bijusi velta. Kā svaigu piemēru Gulbe min saldumu ražotāju stāstus par gaidāmo šokolādes cenu celšanos, ko izraisīs pilsoņu karš lielākajā kakao pupiņu audzētājvalstī Kotdivuārā, kaut kakao eksportē arī citas valstis, kurās pērn bijusi laba raža. Un pavisam netiek pieminēts tas, ka šokolādes ražotāji arvien biežāk dārgo kakao sviestu aizstāj ar lētākajiem augu taukiem. Mazākā apmērā šo pašu biržas taktiku piemēro arī mazumtirgotāji. «Viņi zondē sabiedrības viedokli – vai tā akceptēs cenu palielinājumu,» saka Gulbe.
Pircējiem šādos gadījumos atliek balsot ar makiem. Radikālākais no lēmumiem – sēsties autobusā vai mašīnā un doties pēc lētākām precēm ārpus Latvijas, kā to jau pāris gadu dara divu bērnu māmiņa Agnese Leiburga no Dobeles novada, kuras ģimenei ikmēneša iepirkšanās braucieni uz Poliju ļauj pārtikas iegādē ietaupīt aptuveni 150 latu.
Neizmantotās rezerves
Pārtikas ražotāji uzsver, ka savu izmaksu pieaugumu uz patērētāju pleciem šogad celšot saudzīgi un pakāpeniski. «Mēs savas cenas koriģējām jau pagājušajā rudenī atbilstoši izejvielu cenu pieaugumam. Pagaidām nav plānots tās celt, ja vien nebūs nopietni iemesli,» sola Rīgas miesnieks valdes priekšsēdētājs Juhans Matss. Arī Fazer maiznīcas pārstāvis Dinārs Ozols teic, ka maizes cenas kopš rudens jau kāpušas par 10-15%, taču vienlaikus audzis akcijās pārdoto lētāko preču apjoms, līdz ar to cenu pieagums tiek amortizēts, un šī taktika saglabāsies.
Viens no veidiem, kā uzlabot tirgus situāciju nākotnē, būtu mūsu uzņēmumu konkurētspējas celšana. Latvijā pašlaik importētās un eksportētās pārtikas un lauksaimniecības produkcijas apjoms ir līdzsvarā, taču mums ir visas iespējas kļūt par spēcīgu eksportētāju. Būtisks solis būtu sadrumstalotības samazināšana – kooperācija. «Latvijā ir reģistrēti ap 100 tūkstoši lauksaimniecības uzņēmumu, bet vairāk nekā pusi no kopējās produkcijas apjoma nodrošina tikai 2500 no tiem,» problēmu raksturo ekonomists Pēteris Strautiņš. Apvienošanās procesu kavē gan pašu ražotāju izpratnes trūkums un negatīva attieksme pret kooperāciju, gan arī pašlaik tirgū ietekmīgie spēlētāji, kas pelna uz šīs sadrumstalotības rēķina.
Piemēram, Trikātas piensaimnieku kooperatīva pārstāvis Krievārs ar kolēģiem virza jaunas piena pārstrādes rūpnīcas projektu, taču to pašlaik kavējot lielo pārstrādātāju lobijs. Par to liecinot tas, ka projekta vērtēšanā izmanto papildu metodes, kas līdz šim ES fondu projektiem nav piemērotas. Savukārt I.Gulbe norāda, ka arī sabiedrības aizspriedumi ir spēcīga attīstības bremze: «Mēs varētu būt lieli cūkgaļas eksportētāji, bet pret jaunu lielfermu celtniecību ir spēcīgs protests. Baida ar smakām un piesārņojumu, nevis pieprasa investoram izvēlēties tehnoloģijas, kas novērš šādas negācijas.»
Ja globālais pārtikas cenu kāpums turpināsies, arī mēs no tā neizbēgsim, tāpēc agri vai vēlu būs jāliek lietā visas neizmantotās rezerves, lai pašmāju lauksaimnieki ne tikai spētu efektīvāk saražot vietējos produktus mūsu veikalu plauktiem, bet iemācītos arī labi nopelnīt no tā, ka pasaulē apetīte aug.
Pieredze. Polijā atvērās acis
Agneses Leiburgas ģimeni no Dobeles novada braukt iepirkties uz Poliju pamudināja otrā bērna piedzimšana pirms diviem gadiem.
«Jau pirmais izmēģinājuma brauciens pēc pamperiem atvēra acis arī uz cenām citās preču grupās. Polijas lielais pluss ir arī plašais piedāvājums – vienmēr var iegādāties gan dārgākus produktus, gan pašu poļu lētākos ražojumus. Tā nu jau vairākus gadus reizi mēnesī vai divos braucam iepirkties uz Belostoku.
Akcijas parasti ir jūtamākas un piemērotas lielākam produktu sortimentam. Iepriecina arī PVN likme – nozīmīgām pārtikas precēm, piemēram, dārzeņiem, augļiem, piena produktiem u.c. piemērots 5% PVN.
Pārtikas iegāde šajos braucienos ļauj mūsu ģimenei mēnesī ietaupīt aptuveni 150 latu – tas ir tīrais ieguvums pēc ceļa izdevumu atskaitīšanas. Ja nepieciešams iegādāties apģērbu vai apavus, tad brauciens atmaksāsies ar lielu uzviju, jo Polijā ir veikalu tīkli ar labām cenām, kādu pie mums nav, piemēram, H&M, C&A, Kappahl u.c. Bet tajos veikalos, kas pārstāvēti arī Latvijā, poļu cenas ir zemākas.»
Salīdzinām cenas lielveikalos: Polija pret Latviju
Cukurs – Ls 0,41 – Ls 0,52*
Saldais krējums 200 ml – Ls 0,31 – Ls 0,69*
Cepamais margarīns 250 gr. – Ls 0,17 – Ls 0,45**
Extra virgine olīveļļa 750 ml – Ls 1,80 – Ls 3,50**
Maltā kafija Jacobs Kronung 250 gr. – Ls 1,20 – 1,80**
Pepsi Regular skārdene – Ls 0,18 – Ls 0,34**
Kukurūzas brokastu pārslas 500 gr. – Ls 0,41 – Ls 1,09**
Cenas Latvijā: * Maxima, ** IKI
Laiks ir, žults nav
Aktīvākā Ir.lv komentētāja Betija Ceļmale savulaik iecienījusi brīvdomīgo kafejnīcu Kaza, bet tagad diskutē internetā
Mūsu lasītāji ir cienīgi būt uz žurnāla vāka, tāpēc gada nogalē aicinājām cilvēkus pievienoties Ir kopbildei. Taču tajā nokļuva vienīgi tie lasītāji, kas izmanto tviteri – sociālo tīklu, kurā vēstījuma garums nevar pārsniegt 140 zīmju. No lielās cilvēku atsaucības dzima ideja aicināt pusdienās aktīvāko komentētāju mūsu pašu Ir.lv, kur var izteikties arī garāk.
Tā izrādījās Betija Ceļmale, kura kopš Ir.lv dzimšanas pagājušā gada aprīlī ierakstījusi teju 3500 komentāru. Sāku viņu meklēt un vispirms atradu Nenocenzētajos: krājumā par Rīgas hipijiem 60.-70.gados. Sāņus, uz skatītājam neredzamu punktu, no Māras Brašmanes fotogrāfijas lūkojas skaistule tumšiem, viļņainiem matiem, atlaidusies brīvdomātāju iecienītās vasaras kafejnīcas Putnu dārzs krēslā. Betija (īstajā vārdā Berta) Ceļmale izrādās arī viena no kazistiem, leģendām apvītās kafejnīcas Kaza regulārajiem apmeklētājiem. Vēlāk atrodu, ka viņai piešķirta arī barikāžu dalībnieku goda zīme.
Cēlusies no «Latvijas žīdiem» (Berta saka, ka viņu šis vārds neaizvaino, aizvainot varot vienīgi intonācija, kādā tas pateikts), tēvs pārdzīvojis holokaustu. Nekad tā arī nav spējis atkopties no tā, tāpat kā no vēlāk padomju izsūtīto nometnē pieredzētā. Tā arī nav izņēmis pirms kara iegūto augstskolas diplomu un strādājis par parastu strādnieku. Berta sūtīta skolā ar krievu mācību valodu. Atmodas laikā aktīvi darbojusies Tautas frontē un Latvijas sieviešu līgā, kas cīnījās par alternatīvo dienestu un aizstāvēja no padomju armijas dezertējušos puišus. Ilgus gadus viņa bija vācu TV un radio žurnālistes palīdze un tulks Latvijā.
Betija izvēlas tikties indiešu kafejnīcā pie Pēterbaznīcas, no kuras logiem paveras brīnišķīgs skats uz piesnigušo, piparkūku pilsētiņai līdzīgo Vecrīgu. Durvīs parādās neliela auguma, trausla tumšmate ar tauriņu spārnu formas brillēm, plikādas kažociņu, karakula cepurīti galvā un sprigani sasveicinās: «Tieši pie durvīm nolikos uz pakaļas.»
Ar internetu viņa pirmo reizi esot iepazinusies 90.gadu sākumā, kad uz sieviešu līgu atbraukusi Polijas Zinātņu akadēmijas pārstāve un parādījusi, kā tas darbojas. Aktīvai komentēšanai Betija pievērsusies pirms diviem gadiem, kad palikusi bez darba. «Kad man sāka nepatikt tas, kas notiek valstī, un sāka likties, ka mēs nepavisam neejam uz pareizo pusi, reizēm pakomentēju Dienā, Delfos, Citadiena. Kad paliku bez darba, tā bija drusku kā psihoterapija: viedokļa izteikšana, nevis turēšana sevī».
Jautāju, kad Betija sāka justies tik nekomfortabli, lai par to publiski izteiktos. Viņa ilgi domā, mēģinot saprast, vai tas bijis saistīts ar ģimenes labklājību vai situāciju ārpus mājas. «Tie ir tādi atsevišķi momenti. Ar vācu žurnālisti 16.martā devāmies uz Lesteni. Žurnāliste vienmēr uzdeva neērtus jautājumus. Piemēram – protams, daļa leģiona domāja, ka cīnās par Latviju, bet uz viņu sirdsapziņas ir arī smagi darbi, Latvijā ir iznīcināts tik daudz ebreju. Tajā brīdī intervējamajam blakus stāvēja deputāts [Oskars] Grīgs, kurš teica – par maz iznīcinājām. Citi brīži ir bijuši tad, kad man jātulko, lai gan skaidri zinu, ka amatpersona melo,» stāsta Betija. «Nevar teikt, ka man Latvijā nepatīk viss un es visu nepieņemu. Ir konkrētas lietas. Mūsu zeme ir tik skaista. Atguvām lauku īpašumu, un tur es no rītiem mostos mierīga un laimīga. Rīgā tā nav.»
Uz pāris lielajām demonstrācijām, kas notikušas pēdējos gados, viņa neesot bijusi – «lietussargu mītiņa» laikā ģimene bijusi ārpus Rīgas, bet uz 13.janvāra pasākumu pirms diviem gadiem nav gājusi, jo uzskatījusi, ka tā organizētājs Sabiedrība citai politikai līdzpriekšsēdētājs Aigars Štokenbergs tikai gribējis izmantot pensionārus savās interesēs.
Saku, ka izteikties internetā vienmēr ir vieglāk nekā iet un darīt. Betija piekrīt. Viņai allaž esot šķitis – tā kā viņai nav augstākās izglītības, ir citi gudrāki un varošāki, kas zina, kā valsti vadīt un virzīt. «Man vienmēr likās, ka ir gudrāki cilvēki ar tādu pašu pārliecību kā man, godīgi cilvēki ar tādu pašu attieksmi pret valsti. Izrādījās, ka tādi cilvēki ir, tikai ar citādu attieksmi.» Betija piemin An-dri Grūtupu – viņš bijis viens no advokātiem, kas padomju laika tribunālos centās aizstāvēt no armijas dezertējušos latviešus, bet pēc tam 90.gadu sākumā kļuva par denacionalizācijas likumu tēvu, kurus daudzi atzītu par rakstītiem ne gluži visu pilsoņu interesēs. «Robeža starp veiklību un nelietību tomēr ir ļoti šaura,» viņa nosaka.
Betija atzīst, ka internetā ir skarbāka nekā dzīvē. «Man ir ļoti grūti kādu nosaukt par cūku. I par viņu kauns, i par sevi neērti. Saku tikai tad, kad vairs galīgi nevaru.» Visbiežāk viņa izsakoties par morāli, jo tā neesot lieta, kuras saprašanai nepieciešamas augstas skolas.
Pēdējā laikā Betija komentārus rakstot gandrīz vienīgi Ir.lv, jo nevēloties malties rupjību līmenī, bet gan diskutēt ar domubiedriem, kurus pati pievienojusi savam profilam, vai pretiniekiem, bet pieklājīgi. Saku viņai, ka klasiskais priekšstats par interneta komentētāju ir kā par cilvēku, kam ir daudz brīva laika un žults. Betija sāk smieties: brīvā laika viņai esot daudz, jo bērni izauguši, bet žults gan neesot. «Manī nav nekāda rūgtuma par Latviju. Nē, man žēl. Bija bēdīgi, izlasot, kur mēs esam The Economist [veidotajā demokrātijas attīstības] reitingā un kur ir igauņi. Esat pamanījusi, ka anekdotes par ziemeļu kaimiņiem pie mums jau sen neskan?» viņa saka. «Varbūt viņi tiešām ir nedaudz citādi. Bet varbūt kāds neatkarības sākumā mums veikli izveidoja priekšstatu, kādam ir jābūt veiksmīgam cilvēkam. Es nenoliedzu, sākumā bija interesanti paskatīties, kas ir Silvijas Dreimanes vai Kikī (politiķes Kristiānas Lībanes-Šķēles neformālā iesauka – red.) skapī. Bet tā taču mēs veidojam cilvēkiem ideālus.»
Vai Betija tiešām tic, ka, rakstot savas domas tādā melnā caurumā, kāds ir internets, viņa kaut ko ietekmē? «Varbūt te izpaužas mans apdauzītais naivums – tā ir vienīgā forma, kā es varu sevi vismaz nomierināt, ka cenšos iespaidot to, kas notiek. Izsakot savu viedokli.» Viņasprāt, interneta komentāri pilda tādu pašu lomu kā presē publicētie – cilvēks aizdomājas, ierauga vēl kādu problēmas vai notikuma šķautni, varbūt drusku maina savu viedokli.
Mūsu sarunas beigās Betija atklāj ko tādu, ko par Ir.lv es vēl nezināju. Pie kādas vecas portālā publicētas ziņas par kuģīti, kas kapteiņa dzēruma dēļ ietriecies Akmens tilta balstā, komentāros atrodams vesels mūzikas krājums. Regulārie komentētāji pie šīs ziņas triec par visu ko. Izrādās, neliela daļa portāla komentētāju satikušies arī reālajā dzīvē. Esot dažādu vecumu cilvēki ar dažādu dzīves gājumu, bet lieliska kompānija. Atvadoties Betija ierosina redakcijai padomāt par regulāriem pasākumiem interneta kopienas dalībniekiem. Apsolos to izdarīt.
ĒDIENKARTE
Jogurta zupa ar vistu
Pakoras ar vistu
Mango lassi
Nav tikai balts un melns
Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers atbild uz jautājumiem par KNAB konfliktu, Ventspils stipendiātu lietu un prokuratūras neuzpērkamību
Par konfliktu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) nupat ir izteikušies visi, kam nav slinkums. Izņēmums ir ģenerālprokurors, kura rokās ir atbilde, vai KNAB vadītāja Normunda Vilnīša rīcībā saskatāmi tik nopietni pārkāpumi, lai veidotu speciālu komisiju viņa atbrīvošanas vērtēšanai. Tuvākajā laikā tas kļūs zināms.
Premjers ir paziņojis, ka KNAB priekšniekam Normundam Vilnītim vajadzētu pašam aiziet no biroja. Vilnītis – ka ar tādiem paziņojumiem premjers izdara spiedienu uz Ģenerālprokuratūru. Jūtaties spiests?
Viennozīmīgi, ka neatkarīgi no tā, kāda persona ir komentējusi ar KNAB saistītos notikumus un kādā virzienā šie komentāri ir bijuši, es to neuztveru un nevērtēju kā spiediena izdarīšanu. Tas nekādā veidā neietekmē pārbaudes likumības norisi un tās rezultātus.
Ja saprotu pareizi, Ģenerālprokuratūra pārbauda vismaz 19 no KNAB darbinieku vēstulē minētajiem vairāk nekā 70 pārmetumiem par Vilnīša darbību. Vai varat konkretizēt, par kādiem nodarījumiem ir runa?
Moderni būtu jāsaka, ka ne apstiprinu, ne noliedzu, bet skaitlis ir pareizs. (Smejas.) «Nodarījumi» pārāk skaļi skan – runa ir par KNAB darbinieku izvirzītiem pārmetumiem. Vienosimies uzreiz, ka ir noteikta kārtība – pārbaudes laikā informācija netiek sniegta. Bet, vispārīgi runājot, tie ir jautājumi, kas izriet no operatīvās darbības uzraudzības, no kriminālprocesu izmeklēšanas un arī no personu un valsts tiesību aizsardzības jomas.
Cik ilgu laiku prasīs šī pārbaude?
Ir daži punkti, ko var pārbaudīt relatīvi ātri. Ir tādi, par kuriem ir pieprasīti papildu materiāli no dažādām iestādēm un vēl nav saņemta informācija. Turklāt bez pārbaudāmo personu paskaidrojumiem pārbaudes nevar pabeigt. Vilnīša kungs ilgstoši nebija pieejams. Neprognozēju pabeigšanu janvārī.
Atcerieties, ka iesniegums tika nosūtīts ne tikai prokuratūrai, bet vēl diviem adresātiem – Ministru prezidentam un Saeimas komisijai -, un mēs ar viņiem darbības nekoordinējam.
Ierosināt speciālās komisijas veidošanu par KNAB priekšnieka atbildības izvērtēšanu pēc likuma varat jūs vai premjers. Vai jūsu pārbaude var kalpot par tādas izveidošanas iemeslu?
Viennozīmīgi. To nosaka likums, un sūdzībā arī ir lūgts izvētīt šos gadījumus un izvērtēt, vai ir pamats valdībai izveidot [KNAB priekšnieka] atstādināšanas komisiju.
Vilnītis paziņojis, ka premjers ar KNAB reformas apturēšanu «norauj» kontrabandas lietas izmeklēšanu. Prokuratūra ir tā, kas uzrauga KNAB operatīvo darbību. Vai jūs saprotat, par ko Vilnītis runā?
Es teiktu, ka tas ir emocionāli sakāpināts apgalvojums. Ja ir sākta kāda izstrāde un darbinieki, kas atrodas vienā struktūrā, tiek pārcelti uz citu, tas nenozīmē, ka viņi tiek atbrīvoti no darba. Šādam apgalvojumam es nevaru piekrist.
Jūs savā ziņā esat padarīts par pēdējo instanci šajā strīdā par to, vai Vilnītis ir kaut ko pārkāpis. Kā šo konfliktu, jūsuprāt, var atrisināt?
Sagaidot pārbaudes rezultātu, jo no tā izrietēs tālākie secinājumi. Gala rezultāts ir jāizvērtē. Pat pieņemot, ka ir darbības, kuras nav pareizas – un es pievēršu uzmanību šim formulējumam, es neteicu «likumpārkāpums» -, jāizvērtē, vai tas ir pamats atstādināšanai. Likumā nav noteikti pamati KNAB priekšnieka disciplinārsodīšanai. Varam vilkt paralēles ar cilvēku, kas šķērso ielu pie sarkanās gaismas. Tas neapšaubāmi ir administratīvs pārkāpums. Bet, ja kādas iestādes vadītājs to izdara, vai tāpēc viņš jāatlaiž? Pārkāpuma esamība pati par sevi nenozīmē, ka cilvēks jāatlaiž no darba. Ir jāizvērtē pārkāpuma būtība, raksturs, sekas un vainas forma – apzināta vai neapzināta. Nevar tā viennozīmīgi novilkt – tikai balts vai tikai melns, ņemot vērā, ka aiz tā stāv dzīvi cilvēki.
Lai atbrīvotu, nevajag vienmēr likumpārkāpumu. Pietiek ar to, ka cilvēks, piemēram, ir slikts vadītājs.
Tas jau ir premjera darba uzdevums. Bijušais ģenerālprokurors Maizītis pirms aiziešanas ir devis KNAB darba izvērtējumu par 3-4 gadiem, un bija secinājums, ka darba efektivitāte samazinās. Cik viņiem ir kriminālprocesu, tā nav mūsu darīšana. KNAB ir neatkarīga iestāde, kas atrodas tiešā premjera pārraudzībā. Es saprotu, ka daudzi cilvēki šīs nianses neizprot un viņiem liekas, ka prokuratūra ir visvarena un visus uzrauga. Ir noteikta kompetence, ko mēs varam vai nevaram.
Šo to jau jūs uzraugāt. Daudz putu sacelts par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieku Aigaru Boru, kuru saista ar noziedzīgu nodarījumu veicējiem (Bora dzīvesbiedre ir līdzīpašniece kompānijā, kas saistīta ar naudas atmazgāšanā aizdomās turēto Liepājas uzņēmēju Arti Hartmani). Vai varat konkretizēt, par ko bija prokuratūras pārbaude, kādi ir secinājumi?
Jūs jautājat par pārbaudi, par ko man informāciju aizliedz izpaust likums. Bija pārbaudes materiāli, un tika pārbaudīts, ir vai nav pārkāpts likums. Šāds pamats netika konstatēts.
Vai jūs varat likt roku uz sirds un teikt, ka SAB darbinieks Aigars Bors nav saistīts ar nelikumīgiem darījumiem?
Pabeidzot pārbaudi, prokuratūra nekādus kriminālprocesus nav sākusi.
Var nesākt, jo nekā nav, un var nesākt, jo viņa sakari ir vērtīgāki par nodarījumiem.
Es nezinu, par kādām saitēm jūs runājat.
Par Bora saitēm ar cilvēku, ko kādu brīdi VID sauca par rekordlielu naudas atmazgātāju, – Arti Hartmani.
Es respektēju profesionalitāti un veidu, kā jūs cenšaties man izvilināt kaut jelkādu atbilžu sniegšanu, bet tā ir klasificēta informācija. Pārbaude bija, kriminālprocesa ierosināšanai nebija pamata, darbiniekam ir piemērots disciplinārsods. Pērnā gada nogalē pēc Nacionālās drošības komisijas pieprasījuma veicām vēl vienu pārbaudi, un tajā nekas jauns netika konstatēts.
Rudenī likāt veikt inventarizāciju tā sauktajā Ventspils lietā, ko mēdz dēvēt par stipendiātu lietu, un izlemt, ko turpināt un ko ne. Kādi ir rezultāti?
Viss tiek turpināts, lieta virzās. Ir piesaistīti papildu spēki. Tas jau bija galvenais uzdevums: tikt skaidrībā ar darba apjomu un piesaistāmajiem resursiem.
Cik prokuroru tagad stādā pie šīs lietas?
Pietiekami, lai varētu nodrošināt izmeklēšanas darbību. Pagājušajā gadā iedevām divus cilvēkus papildus.
Vai šie prokurori nav pārslogoti?
No pārslodzes vēl neviens nav nomiris. (Smejas.) Nē, man tādu ziņu nav. Redziet, var jau piesaistīt vēl, bet, ja es atrastu galdu, krēslu un datoru, mums nav kur viņu nolikt. Šajā ēkā [Ģenerālprokuratūras māja Raiņa bulvārī] vairs nav vietas, jo mums nāk klāt jaunas funkcijas, piemēram, Eiropas aresta ordera izsniegšana. Mums ir aktuāli vismaz vienu no šajā ēkā esošajām prokuratūras iestādēm pārvietot.
Vai esat noteicis kādu saprātīgu termiņu, kurā būtu jātiek skaidrībā ar Lemberga stipendiātiem?
Nē, neesmu noteicis, jo es lietas izmeklēšanā neiejaucos. Saskaņā ar likumu manas tiesības un pienākums ir organizatoriski nodrošināt šo darbu, bet es neveicu prokurora pienākumus šajā kriminālprocesā.
Bet ir jābūt pamatam, kas jums ļāva noticēt, ka ir vērts turpināt, ņemot vērā, ka tie uzvārdi diez vai mainīsies un liecinieki arī tie paši.
Prokurora ziņojums. Atvainojiet, es nevaru pats šo lietu izlasīt, tad manā vietā uz gadu ir jāieceļ pienākumu izpildītājs, un tad es varu lasīt, lasīt, lasīt. Tāpēc es uzticos prokuroriem.
Vai prokuratūras sistēma pašlaik ir pietiekami neatkarīga un neuzpērkama, lai izmeklētu noziegumus, kuros iesaistītas ietekmīgas personas?
Divi jautājumi vienā. Prokuratūras sistēma ir neatkarīga, bet es nevaru uzņemties atbildību un apgalvot, ka visi šie 500 prokurori ir kristāltīri. Tiešām nevaru.
Pūķa lidojums
Nebūt nav skaidrs, vai divdesmit pirmais tiešām būs «Ķīnas gadsimts»
Ķīnas valdības vadītājs prezidents Hu Dzjiņtao 18.janvārī ieradās četru dienu valsts vizītē Amerikas Savienotajās Valstīs – pirmajā šāda līmeņa Ķīnas prezidenta vizītē Vašingtonā kopš 1997.gada. Lielā uzmanība, kas tiek pievērsta šai vizītei, nepārprotami liecina, ka Ķīnas ietekme pasaulē ir tiktāl pieaugusi, ka tā tiek uzskatīta par gandrīz līdzvērtīgu ASV. Būtu pārspīlēti teikt, ka tieši šai vizītei būs izšķiroša ietekme uz pasaules attīstību nākamajos gados, tomēr šo divu valstu politiskās un it sevišķi ekonomiskās attiecības paredzamā nākotnē veidos asi, ap kuru pārējā pasaule griezīsies.
Savukārt divas nedēļas pirms Hu ierašanās Vašingtonā lielās Āzijas valsts premjerministra vietnieks Li Kecjans, kurš tuvākajos gados varētu kļūt par vienu no diviem valsts galvenajiem vadītājiem, veica triumfālu turneju pa Eiropu, iegriežoties Portugālē un Spānijā un Berlīnē tiekoties ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Tieši Li paziņojumi, ka Ķīna uzticas eiro un plāno pirkt Portugāles un Spānijas valsts vērtspapīrus, spēlēja nozīmīgu lomu finanšu tirgu nomierināšanā par šo divu eirozonas valstu spēju par pieņemamu cenu aizņemties naudu. Eiro krīzes saasināšanās gada sākumā, no kuras daudzi baidījās, tomēr nenotika. Nedaudz vēlāk Ķīnas centrālās bankas vadītāja vietnieks Ji Gaņs atkārtoja, ka «mēs uzticamies Eiropas finanšu tirgiem un eiro», un vēl piebilda – «mēs te būsim ļoti ilgu laiku». Vārdu sakot, Ķīna ir pieteikusies uz eirozonas «stabilitātes garanta» lomu.
Protams, Ķīnas ieinteresētība eiro stabilitātē nav altruistiska. Eiropa ir viens no Ķīnas lielākajiem eksporta tirgiem, un Peki-na rūpīgi skatās līdzi, lai tās valūtas – juaņa – vērtība saglabātos mākslīgi zema, salīdzinot ar galveno tirdzniecības partneru valūtām. Lai nodrošinātu šādas priekšrocības, Ķīnas centrālā banka stingri kontrolē juaņas kursu pret dolāru. Taču Eiropas Savienības kopējās valūtas nesenās nedienas ir stipri samazinājušas eiro vērtību pret dolāru un līdz ar to arī pret juaņu. Tāpēc, stiprinot eiro, Ķīna faktiski atbalsta pati savu eksportu. Turklāt tā bez problēmām var atļauties šādā projektā ieguldīt desmitiem vai pat simtiem miljardu, jo tās valūtas rezerves pagājušā gada beigās sasniedza rekordaugstu līmeni – 2,85 triljonus (tātad 2 850 miljardus) dolāru. Un ja vēl Eiropas Savienība piekristu atcelt ieroču tirdzniecības ierobežojumus un piešķirtu Ķīnai tirgus ekonomikas statusu, tādējādi pasargājot to no antidempinga sūdzībām, tad jau tie miljardi būtu ļoti lietderīgi ieguldīti.
Šī Ķīnas rīcība pilnībā atbilst tās starptautisko attiecību ideoloģijai, kuru akadēmiskās aprindās mēdz saukt par merkantilismu. To raksturo neuzticība tirgus mehānismiem un centieni ar valsts palīdzību panākt maksimālu eksportu, tajā pašā laikā ierobežojot importu, uzkrājot naudas rezerves un tieši kontrolējot pašmāju ražotājiem nepieciešamos izejvielu avotus. Šāda centrāli plānota ārējās tirdzniecības politika droši vien šķiet dabiska tādai puskomunistiskai, puskapitālistiskai zemei, kāda patlaban ir Ķīna, kur valstij vēl aizvien ir dominējošā loma ekonomikā un tās attīstības virzienu noteikšanā.
Šis merkantilistiskais pasaules skats izskaidro lielu daļu Ķīnas uzvedības starptautisko attiecību jomā – gan tās lielo interesi par Āfrikas valstīm (kur atrodami dažādi derīgie izrakteņi), gan pretestību pret sankciju uzlikšanu Irānai par kodolprogrammas attīstīšanu vai Sudānai par genocīdu Dārfūrā (no abām valstīm Ķīna pērk naftu), gan nesenos attiecību saasinājumus ar kaimiņvalstīm par robežām Dienvidķīnas jūrā (tur varētu būt lielas naftas un dabasgāzes atradnes).
Protams, arī citas valstis aizstāv savas ekonomiskās intereses, tomēr attīstītajām rietumvalstīm tās ir tikai daļa no politikas veidošanas elementiem, nevis vienīgais politikas noteicējs. Turklāt Rietumu demokrātijās, kurās valsts spēlē salīdzinoši mazu tiešo lomu uzņēmumu vadīšanā, valdības cenšas nodrošināt ekonomiskās spēles noteikumus, kuru ietvaros šo valstu uzņēmumi var autonomi rīkoties. Ķīnā šīs jomas pārklājas un saplūst, un doma, ka valsts ir jāvada kā uzņēmums, ir nevis viena politiķa strīdīga tēze, bet gan dzīves īstenība.
Daudzi satraucas par Ķīnas augošo ietekmi uz viņu valstīm vai reģionu, taču tās izvēlētais attīstības ceļš nav bez draudiem arī pašai Ķīnai. Tās merkantilā izaugsme pēc būtības parazitē uz brīvās tirdzniecības režīma, kas nostiprinājies pasaulē pēdējos 30 gados. Ja visas valstis piekoptu Ķīnas politiku, tad merkantilais izaugsmes modelis vairs nefunkcionētu, jo neviens neielaistu tās lētās preces savos tirgos. Tagad, kad ASV mokās ar ekonomisko krīzi (kuru, taisnību sakot, izsaukusi arī pašu amerikāņu negausīgā aizņemšanās, tajā skaitā no Ķīnas), aizvien biežāk paceļas balsis, kuras aicina Amerikas valdību stingrāk rīkoties, lai pasargātu savu iekšējo tirgu no lētajām Āzijas importa precēm. Ja Ķīna nespēs pielāgot savu politiku tirdzniecības partneru interesēm un turpinās akli dzīties pēc peļņas no mākslīgi palētināta eksporta, tā var izraisīt pretreakciju, kura nāks par sliktu visai pasaulei, bet visvairāk var kaitēt Ķīnai pašai.
Merkantilā izaugsme var radīt problēmas, pat ja nenotiks kādi ārējie šoki, jo lētā eksporta ražošana līdz šim bijusi cieši saistīta ar algu ierobežošanu un patēriņa slāpēšanu. Ņemot vērā milzīgo naudas masu, kas ieplūdusi Ķīnā šīs izaugsmes laikā, kā arī valdības dāsnos un nereti izšķērdīgos centienus stimulēt ekonomiku pēc pasaules finanšu krīzes sākuma, inflācija un nekustamo īpašumu burbuļa plīšana kļūst par aizvien lielāku draudu. Šādi postoši pavērsieni apdraudētu ne tikai izaug-smi, bet arī sociālo stabilitāti, kura pēdējos gados balstījusies uz nemitīgu labklājības pieaugumu. Ja vēl ņemam vērā, ka, pateicoties «viena bērna politikai», ar kuru valdība ierobežojusi iedzīvotāju skaita pieaugumu, Ķīnā tuvāko 5-10 gadu laikā pienāks brīdis, ka cilvēku skaits darbspējīgajā vecumā sāks samazināties, doma, ka XXI būs «Ķīnas gadsimts», nemaz vairs nešķiet tik pašsaprotama.
Krāniņš un kvota
ZZS izpratnē politika ir tiesības apsaimniekot ministrijas kā feodālas muižas
Pirmdien Aivars Lembergs piedalījās «zaļo zemnieku» valdes sēdē, jo Rīgas apgabaltiesa atlika viņa lietas izskatīšanu. Pēc sēdes ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis «kategoriski» paziņoja, ka apvienība neatbalstīšot budžeta konsolidācijas pasākumus, kurus tās pašas dienas rītā valdības sēdē ZZS ministri bija atbalstījuši. Pāris stundu vēlāk uzzinājām, ka panākts «kompromiss» – plānotās reformas sociālajā un izglītības jomā tikšot pārdēvētas par vispārinātu «strukturālo reformu īstenošanas turpināšanu».
Decembrī Neatkarīgā Rīta Avīze pavēstīja, ka Borisa Berezovska interešu lobētāji «zaļā» Induļa Emša valdības laikos Ilona un Roberts Līči «izteikuši gatavību ieņemt amatu» kāda (tātad jebkāda) ar satiksmes nozari saistīta uzņēmuma valdē vai padomē. Satiksmes ministra Ulda Auguļa preses sekretāre informēja, ka «Līču ģimenes pārstāvju varbūtēja iecelšana kādos amatos pat netiek izskatīta». Taču pagājušonedēļ Augulis iecēla Ilonu Līci lidostas Rīga valdē.
Tie ir tikai divi piemēri, kas raksturo ZZS politikas principus, ja var dēvēt par «politiku» un «principiem» oportūnistiskas fluktuācijas amplitūdā starp maksimālu izdevīgumu un pašsaglabāšanos. Tādā ziņā Brigmanis nemelo, ka viņa partija esot «prognozējama».
Politiskai partijai vara ir tikai līdzeklis programmas īstenošanai. Taču «zaļajiem zemniekiem» citas programmas nav – vara ir mērķis un galapunkts. Viņu rīcības īstermiņa prognozējamību pēc Jaungada gan mazinājusi dubultu durvju ielikšana ZZS frakcijas telpai Saeimā, jo žurnālisti un jebkurš garāmgājējs nu vairs nevar tik labi dzirdēt, ko Lembergs tur auro. Bet ilgtermiņā nav grūti prognozēt, ka apvienība izmantos savu atrašanos pie varas, lai izsistu labumu savējiem, taču ne veidā, kas varētu apdraudēt pašas palikšanu pie varas.
Šo pamatprincipu labi ilustrējis atkal jau Brigmanis. Novembrī valdības diskusiju laikā par ieņēmumu prognozes apjomu pašvaldībām viņš pauda, ka esot jāatrod kompromiss starp Finanšu ministrijas piedāvājumu un ZZS prasībām, citādi «būs slikti, un var tikt norauts stopkrāniņš». Taču tūlīt pat piebilda – tas neliegšot «vilcienam sasniegt galapunktu», un budžets tikšot pieņemts. Kā zinām, to krāniņu paraustīja gan, taču budžets ir pieņemts.
«Stopkrāniņa» raustīšana tad arī ir ZZS politika šajā valdībā. Nodokļus celt? Nē! Slimnīcas slēgt? Nekad! Pensijas aiztikt vispār nedrīkst, bet pabalstus var tikai paaugstināt! Ko ZZS piedāvā budžeta deficīta samazināšanai vēl par 50 miljoniem? Brigmanis atzīst, ka viņam neesot viedokļa, kur tādu summu būtu iespējams papildus iegūt, un vienīgais, ko viņš varot paredzēt, – «tas būs sarežģīti».
Toties viņam ir stingrs viedoklis par tām pašām strukturālajām reformām, par kuru «īstenošanas turpināšanu» ZZS pirmdien panāca «kompromisu» ar Valda Dombrovska – lai nebūtu jāteic, ka savu, – valdību. Decembra beigās viņš deva padomu finanšu ministram, kas tam jādara ar reformām: «Lai viņš aizmirst. Tas ir viņa personiskais viedoklis, to viņš mājās var teikt.»
Taču ZZS droši vien nepiekritīs, ka tai nav nekādas politikas, jo pašas izpratnē politika ir tiesības apsaimniekot ministrijas kā feodālas muižas.
Minētais ministrs Augulis iekārtojis darbā ne tikai Līci. «Savējie» salikti jau deviņu ministrijai pakļautu valsts uzņēmumu valdēs. Tas noticis bez konkursa, vienkārši tāpēc, ka ZZS pienākoties amatu «kvota».
Nav svarīgi, ka ZZS trūkst profesionāļu pat ministru amatiem un tajos jāliek preses sekretāres. Jo galvenā prasība kandidātiem ir izpratne, ka sava «kvota» no Eiropas fondiem un valsts pasūtījumiem pienākas «muižas» saimniekiem. (Bet, lai negadās misēkļi, Auguli un pie reizes jauno izglītības ministru Rolandu Broku pieskatīt uz pusslodzi piekomandēta Ventspils mēra pārstāve, kurai jāpiedalās arī koalīcijas sēdēs, kad jau Lembergam pašam reizēm jāsēž tiesā.)
Šī «kvotu» sistēma ZZS ieskatā nepārprotami attiecas arī uz valsts augstākajiem amatiem. Brigmanis nekautrēdamies paziņojis, ka Vienotība savu «limitu» esot «izsmēlusi», tāpēc lai necerot uz tiesībsarga amatu, kad Romānam Apsītim februārī beigsies pilnvaru termiņš. Pats gan nepārprotami jūtas kā nedabūjis visu, kas partijai pienākas. Ja vien būtu izredzes dabūt Valsts prezidenta amatu, gan jau kandidāts atrastos. (Nu, kaut vai Raimonds Vējonis – Putinam, lai, roku spiedis!) Taču tad būtu jāvienojas ar Saskaņas centru, kas nozīmētu riskēt zaudēt šo tik ērto valdību. Tomēr «kvotu» izniekot arī negribas.
Tad nu ZZS vadoņi pauž milzu vilšanos un pat sašutumu par Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas ierosinājumu veidot sabiedrisku komiteju prezidenta kandidātu vērtēšanai. Tās mērķis būtu saprotams – ar kandidātu atklātu apspriešanu nepieļaut «zoodārza vienošanās» atkārtošanos. Taču NRA pārstāsta «neoficiālu avotu» viedokli, ka tas esot Vienotības mēģinājums «rast spēcīgu kanālu savu kandidātu lobēšanai». Oficiāli Lembergs norāda, ka Vienotība varēja šādu komiteju veidot «savas partijas iekšienē», bet Brigmanis žēlojas, ka koalīcijas partneri neesot atsaukušies uz viņa piedāvājumu «sēsties pie pārrunu galda» un «rast kopēju skatījumu».
Skaidrs, ka ne Vienotība, ne ZZS nevar cerēt panākt Saeimas vairākuma atbalstu kādam «savam» kandidātam, un abu sarunas būtu bijušas par atbalstu prezidentam Valdim Zatleram. Taču «zemnieku» neviltotais sašutums liek minēt, ka bija cerēts sagaidīt Vienotības piedāvājumu par to vienoties, lai tad varētu pasludināt, ka Zatlers, raugi, arī ir tās kandidāts. Iedomājieties, kā tad varētu raustīt krāniņu, prasot par šādu «kvotas» pārsniegšanu vezumu citu labumu! Nu tirgus vairs nesanāk.
Valdības stabilitāti tas neapdraud, taču bezjēdzīgos kompromisos ar ZZS «partneriem» premjerministrs un Vienotība riskē izniekot vēlētāju mandātu citādai politikai. Nedabūjis kārtējo miljonu, BMX trasi vai «Ilonu» amatā, Lembergs prognozējami kliegtu, taču tikpat prognozējami nerautu «zemniekus» ārā no valdības. Dombrovskim nav jāizliekas neredzam robežu starp politiskiem kompromisiem un šantāžu.
Sālsūdens
Ja vārdi var būt žirgta kontrastduša, to jūs saņemsit
Ne jau ūdeni, bet pretstatus, kuri cits citu bagātina un paskaidro. Katram ir sava jēga, bet, salikti blakus, tie veido konteksta lauku, ko nevajag saukt par modernās Latvijas vērtību koordinātu sistēmu, taču vispārinājuma potenciāls šajā trijotnē ir gan.
Izklaides industrijas guru Andris Freidenfelds ir asprātīgs, trāpīgs vērotājs. «20 gadu brīvības. Ir 68 TV kanāli, pults rokā. Ir bijis Nicā, Selīnu Dionu redzējis tuvplānā. Zina, kā jābūt, bet nezina, ko pats grib. Latvietis ir apjucis.» Freidenfelda nīgrums un rupjības vai katra teikuma galā šos vērojumus iekrāso pašironiskus. Pats jau arī latvietis.
Kādreiz spožs ekonomists no Latvijas Bankas vadības, nu budists Helmūts Ancāns patīkamu darbu nomainījis pret vēl patīkamāku garīgumu. Labvēlība un miers staro no viņa. «Mūsdienu cilvēks visu laiku ir skrējis pakaļ materiālai labklājībai cerībā, ka tā dos prāta mieru un laimes sajūtu. Tas līdzinās sālsūdens dzeršanai – jo vairāk dzer, jo vairāk vajag,» Ancāns saka bez neiecietības. Viņš tic, ka iespējams kļūt par ideālu cilvēku. Protams, arī latvietim.
Matemātikas brīnumbērns Andris Ambainis ir viens no nedaudziem pasaules zinātniekiem, kas izgudro kvantu datorus. Viņa valoda ir precīza. Taču viņš uzskata, ka pasaule nav izzināma līdz galam – dzīve nav matemātika, kurā patiesības ir absolūtas. Turklāt pasaule, kurā patiess var būt gan Fredis, gan Ancāns, gan Ambainis, ir skaistāka nekā tā, kurā visiem nebūtu vietas.
Radars pasaulē
Nedēļas notikumi pasaulē
ASV Arizonas štata apgabala prokurors izvirzījis apsūdzības slepkavībā un slepkavības mēģinājumā 22 gadus vecajam Džēridam Lī Lofneram, kurš sestdien Tūsonā nošāva sešus cilvēkus un vēl 13 ievainoja, arī ASV kongresmeni Gabrielu Gifordsu (attēlā). Ja apsūdzības tiks pierādītas tiesā, Lofneram draud nāvessods. 40 gadu vecā Gifordsa atrodas slimnīcā medikamentu izraisītā komā.
ASV samazinās izdevumus aizsardzībai par 78 miljardiem dolāru, paziņojis aizsardzības ministrs Roberts Geitss. To plānots īstenot, palēninot aizsardzības budžeta pieauguma tempu. Paredzēts, ka Pentagona budžets 2012.gadā būs 553 miljardi dolāru jeb aptuveni trīs procenti no IKP. Nākamajos gados izdevumu palielināšanās tempu iecerēts pakāpeniski mazināt, 2016.gadā faktiski saglabājot 2015.gada izdevumu līmeni. Taču šādas izmaiņas vēl būs jāapstiprina Kongresam.
Svētdien Dienvidsudānā sākās referendums par atdalīšanos no Sudānas. Referendums ilgs septiņas dienas. Gaidāms, ka Dienvidsudāna nobalsos par atdalīšanos no pārsvarā musulmaņu apdzīvotajiem ziemeļiem. Referenduma iznākumu noteiks vienkāršs balsu vairākums, bet 2005.gadā noslēgtais miera līgums starp Hartūmas valdību un toreizējiem nemierniekiem paredz, ka nepieciešama vismaz 60% vēlētāju piedalīšanās.
Lai Lietuva varētu īstenot Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lēmumu par savulaik no prezidenta amata atstādinātā Rolanda Paksa tiesību pārkāpumu, tai būtu jāmaina konstitūcija, atzinusi Lietuvas Konstitucionālā tiesa. 6.janvārī ECT pasludināja par nesamērīgu Lietuvas likumdošanā paredzēto aizliegumu impīčmenta ceļā no amata atceltai personai līdz mūža galam ieņemt deputāta amatu un atzina, ka šāds aizliegums ir pretrunā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijā paredzētajām tiesībām uz brīvām vēlēšanām. Seims Paksu atcēla no amata 2004.gadā. Atcelšanas pamatojums bija viņam izvirzītās apsūdzībām korupcijā un Lietuvas konstitūcijas pārkāpšanā.
Ungārija grozīs jauno mediju likumu, ja to pieprasīs ES, apliecinājis Ungārijas premjers Viktors Orbans. Likums stājās spēkā 1.janvārī, kad Ungārija uz sešiem mēnešiem rotācijas kārtībā kļuva par ES prezidējošo valsti. Likums dod tiesības varas iestādēm regulēt mediju saturu un piespiest žurnālistus atklāt savus avotus un ir izpelnījies protesta vētru no mediju un politisko novērotāju puses.
ES valstu vēstnieku sanāksmē nolemts atjaunot iebraukšanas aizliegumu Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko un citām augstām Baltkrievijas amatpersonām, kas tika atcelts 2008.gadā. 19.decembra vakarā, kad Baltkrievijā bija beigušās prezidenta vēlēšanas, galvaspilsētā Minskā notika opozīcijas demonstrācija, kuru vardarbīgi apspieda milicijas specvienības. Tika aizturēti vairāk nekā 600 cilvēku, arī septiņi prezidenta amata kandidāti.
Basku separātistu grupējums ETA pirmdien izsludināja pastāvīgu uguns pārtraukšanu. Organizācija ETA jeb Basku dzimtene un brīvība dibināta 1959.gadā ģenerāļa Franko diktatūras laikā. 1968.gadā ETA veica pirmo plānoto slepkavību un kopš tā laika nogalinājusi 829 cilvēkus. ETA mērķis ir nodibināt neatkarīgu basku valsti Spānijas ziemeļos un Francijas dienvidrietumos.
Lietuvā izveidots jauns nacionālais simbols – īpašas smaržas. Parfīmā Lietuvos kvapas esot jūtamas sandalkoka, ciedra un muskusa notis, kas simbolizējot lietuviešu valodas piederību indoeiropiešu valodu saimei. Smaržām pievienotas arī ugunskuru dūmu, sūnu un savvaļas ziedu notis. Ārlietu ministrija jau izsūtījusi smaržu pudelītes vēstniecībām Viļņā, kā arī Lietuvas karavīriem Afganistānā.
Spānijas sabiedriskā raidsabiedrība paziņojusi, ka vairs netranslēs tiešraidē vēršu cīņas, jo izrādēs ir pārāk daudz vardarbības.
