Žurnāla rubrika: Svarīgi

Par Andri nav jāsarkst

Posted on februāris 2, 2011 by - Tēma

Viņam nebija jādzenas pakaļ Jēkabpils laupītājiem, bet, uzzinot par uzbrukumu, inspektors Andris Znotiņš nekavējoties devās palīgā kolēģiem, kā bija darījis vienmēr 

Šodien viņš Latvijai ir varonis, bet rīt par viņu varbūt atcerēsies retais, taču mūsu sirdīs viņš paliks vienmēr, jo bija īsts draugs, – tā par policistu Andri Znotiņu (33), kurš gāja bojā spēļu zāles aplaupītāju aizturēšanā Jēkabpilī, saka viņa draugi. Ir grūti skatīties šo stalto un brašo puišu sejās, jo, stāstot par Andri, viņi steidzīgi novērš skatienu – acīs sariesušās asaras. Noticēt tam, ka Andra vairs nav, nespēj arī viņa krustmāte, kas mazotnē mācījusi puiku staigāt un vēlāk bijusi mātes un tēva vietā, kad pusaudzis zaudējis vecākus.

Draudzene Dace saka – Andris bijis prieka un siltuma iemiesojums, pat kurinot krāsniņu katru oglīti pratis apčubināt tā, ka siltums radies pārsteidzošā ātrumā, bet tagad šķiet, ka pat uguns jūt, ka saimnieka vairs nav mājās.

«Kad izdzirdēju, ka notikusi laupīšana, pakaļdzīšanās un apšaude, man pirmā doma bija: vai tikai tur nav Andris. Viņš vienmēr pirmais metās notiekošajā. Varbūt arī pārgalvīgi un riskanti, reizēm viens pats sekodams likumpārkāpējiem,» atceras bojāgājušā policista draugs Roberts Grinšpons. 

Roberta nojauta bija pareiza. Andris tiešām bija notikumu degpunktā arī torīt, 25.janvārī, kad Jēkabpilī drošības sargi dzinās pakaļ saviem amata brāļiem, kas bija sarīkojuši bruņotu laupīšanu vietējā spēļu zālē. Patiesībā viņam nevajadzēja atrasties apšaudes vietā, jo Andris bija iecirkņa inspektors Salas novadā. Taču pa ceļam uz darbu viņš bija uzzinājis par bēgošo laupītāju vajāšanu un nekavējoties devās palīgā kolēģiem. 

Varēja uzticēties kā sev 

Mazi puikas mēdz sapņot par policista darbu, taču Andrim Znotiņam šī nebija kopš bērnu dienām izlolota nodarbe. «Neatceros, ka Andris skolas laikā būtu sapņojis par policista profesiju. Taču mūsu draugu bariņā viņš vienmēr bija pirmais, kas metās aizstāvēt tos, kuriem darīja pāri, kuri bija vājāki,» stāsta bērnības draugs un vēlāk kolēģis policijā Rolands Bērziņš. Abu ceļi pēc pamatskolas pašķīrušies, jo Andris aizgājis mācīties uz dzelzceļnieku skolu, tomēr vēlāk nolēmis kļūt par policistu. 

Gribēja sasniegt ko vairāk, un piesaistījusi arī drošība un stabilitāte, ko tolaik solīja darbs valsts dienestā.

Sācis dienestu kā jaunākais inspektors, tad gadu pastrādājis ceļu policijā un atkal par iecirkņa inspektoru Jēkabpilī. Vienu brīdi Andris un Rolands bija pārinieki. «Andrim varēju uzticēties kā sev, ar viņu droši varētu iet kopā izlūkos un kaujā, viņš nenodotu.» Tāpēc, kad Rolands Bērziņš stājās amatā par Viesītes iecirkņa priekšnieku, viņš aicināja Andri strādāt kopā, bet pēc paaugstinājuma ieteica viņu savā vietā par iecirkņa priekšnieku. Pēc administratīvās reformas kapteiņa Andra Znotiņa apkalpes zona bija jaunizveidotais Salas novads. 

Nelegālā alkohola tirgotāji, nemiera cēlāji un maluzvejnieki mierīgi gulēt nevarēja. Katrā ziņā viņa darba laikā apkārtnē bija kārtība. Andris pats izdomājis un sarīkojis dažādus reidus un pārbaudes arī ārpus darba laika. Zinot, ka Znotiņš ir tuvumā, huligāni pierāvās. Īpaši viņš necieta dzērājus un mieru tiem nedeva. Līdz ar to arī grādīgā cienītāji iecirkņa inspektoru neieredzēja. Viesītē kādā gaterī veči sadzērušies pat esot muldējuši, ka laikam būšot tam Znotiņam vienreiz zārks jāuztaisa, tagad ar asarām acīs atceras policista krustmāte Mirdza Znotiņa. 

Ģimenes māja nepabeigta 

Pareizais, viņš neņēma kukuļus – par Andri saka uzrunātie jēkabpilieši. Bija viens no sakarīgākajiem policistiem, raksta interneta komentētāji. «Ja kāds nedarbos pieķertais nezināja, kas Jēkabpils policijā ir Znotiņš, varbūt arī mēģināja ar viņu kaut ko sarunāt vai kaut ko piedāvāt, bet tie, kuri to zināja, pat neuzdrošinājās muti vērt vaļā. Andris bija policists ar lielo burtu, darbam atdeva visu, neskaitīja stundas un nebeidza būt par policistu, novelkot formastērpu,» savu bijušo pārinieku raksturo Rolands Bērziņš. Katrā ziņā reiz krustmātei doto solījumu darbā neapkaunot sevi viņš pildījis godam. «Kad viņš sāka strādāt policijā, es viņam lūdzu tikai vienu – lai viņš nesmērējas ar tiem piecīšiem, lai neielaižas nekādos apšaubāmos darījumos,» atceras krustmāte Mirdza. 

Viesītes un Salas novadu pašvaldību vadītāji par savu inspektoru saka tikai atzinīgus vārdus, un Andra kabinetā un mājās rindojās daudzās pateicības un apbalvojumi, kas saņemti par uzcītīgu darbu un priekšzīmīgu pienākumu pildīšanu. Pēc Andra nāves šiem apbalvojumiem pievienojies arī Viestura ordenis – militārais apbalvojums, kura devīzi «Esiet stipri un cīnaties!» viņš tika pildījis visā dienesta laikā un arī bojāejas brīdī. 

Kad Andri slavēja un teica paldies, viņš vienmēr mulsis, jo uzskatījis, ka vienkārši pilda savu pienākumu. «Ja viņam būtu tikai jāsēž kabinetā un jāknakstās ar papīriem, Andris iznīktu. Viņam vajadzēja būt klāt notiekošajā, viņš vienmēr pirmais metās palīgā, ja vajadzēja,» saka Rolands. «Reizēm, raugoties, kā viņš raujas, baidījos, vai viņš darbā neizdegs. Kad satikāmies, lai izkratītu viens otram sirdi, viņam arī par to ieminējos, bet tas bija velti, jo Andris visu darīja pamatīgi, ja ko iesāka, nekad neatstāja pusratā.» 

Raugos simpātiskajā puisī fotogrāfijās un domāju – meitenēm tādi patīk. Bet viņam patika tikai viena. Ļoti patika. Andris gribēja ģimeni, bet uz draugu jautājumiem par kāzu rīkošanu allaž atteicis, ka sievu apņemšot tad, kad būs uzcēlis māju. Nepaspēja! «Paspēja vien iedzīvoties kredītā un nopirkt mazu būdiņu Jēkabpilī, nu, tiešām tik lielu kā mans kabinets. Gribēja pārbūvēt to par kārtīgu ģimenes māju. Paspēja uzsliet jaunās mājas karkasu,» atceras kolēģis Rolands. 

Krustmāte piebilst, ka Andris par savu māju runājis, vēl mazs būdams: «Kad kaut kur gājām, viņš skatījās uz citām mājām un vienmēr teica, ka arī viņam kādreiz būs savs nams. Kad sāka strādāt, paņēma kredītu, nopirka mājiņu, sāka pārbūvēt, bet ko tad ar policista algu daudz paveiksi? Knapi varēja galus savilkt. Reizēm viņš teica, ka jūtas kā baltais zvirbulis, jo meiteni nevar ne uz restorānu aizvest, ne kādas izklaides piedāvāt. Nezinu, vai viņai to vajadzēja, bet Andris gribēja draudzeni palutināt.» 

Draudzene Dace atceras, ka Andris bijis gādīgs un rūpīgs, vienmēr uztraucies, lai nav basas kājas un lutinājis katru mīļu brīdi visu divu gadu garumā, kopš viņi bijuši kopā. Viņai šķiet, ka Andris nemaz nemācējis dusmoties, ja nav bijis ar kaut ko mierā, sabozies un sakniebis lūpas, bet turpinājis runāties, līdz pēc brīža viss jau aizmirsies. Pratis sasmīdināt līdz asarām, pārvērst ikdienu svētkos. Daces ģimenē jokojuši, ka uzvārds «Znotiņš» ir ieguvis pavisam citu skanējumu. «Ļoti labi sapratās ar bērniem, bērni viņu mīlēja – būtu lielisks tētis. Vēl viens sapnis palika nepiepildīts,» saka Dace.

Andra krustmāte Mirdza ļoti gaidīja, kad krustdēls izveidos ģimeni, gaidīja mazbērnus, bet tagad asarām acīs nosaka, ka šis Znotiņu dzimtas zars nu ir nocirsts.

Dzīve agri norūdīja 

Draugi apbrīno Andri par to, cik daudz viņš paspējis paveikt savos 33 gados. Jo īpaši tāpēc, ka visu sasniedzis viens. Tēvu Andris zaudēja jau bērnībā, bet mamma nomira, kad puisis pēc pamatskolas beigšanas bija devies mācīties uz Rīgu. Negāja viegli, bija jāmācās un vienlaikus jārūpējas par mammu, kas, smagas slimības pieveikta, kļuva par invalīdi. Tas skan skarbi, bet mammas nāve nākusi kā atpestīšana, atceras draugi, kas tolaik bija kopā ar viņu. 

Vienīgais Andrim tuvais cilvēks palika krustmāte Mirdza, ar kuru viņš ļoti daudz laika kopā pavadīja arī bērnībā un skolas laikā. Patiesībā krustmāte Andrim reizēm bija gan mātes, gan brīžiem arī tēva vietā. «Viņš bija kopā ar mums jau no bērnības. Es viņu pat maziņu staigāt mācīju. Vēlāk kopā braucām makšķerēt, ogās, sēnēs, sekoju līdzi viņa skolas gaitām. Viņam jau īsti pat nebija, ar ko parunāties, kam padomu pajautāt, tāpēc reizēm viņš iesāka ar mani runāt arī par puišu lietām, bet ko gan es viņam varēju pastāstīt?» Krustmāte stāsta, ka rocība nebija liela, bet palīdzējusi Andrim, cik varējusi. Arī aizejot savā dzīvē, Andris pie viņas nereti iegriezies gan aprunāties, gan notiesāt kādu pusdienu zupas šķīvi. «Sarkt Andra dēļ man nekad nav vajadzējis,» saka Mirdzas kundze. «Reiz viņš pamanīja, ka redzu viņu ar cigareti rokā. Domāju, ka no kauna caur zemi izkritīs, kaut neko nepārmetu viņam. Vispār Andris nepīpēja, un to viņa izmisušo skatienu es atceros vēl šodien,» krustmāte joprojām nespēj noticēt, ka Andri nekad vairs neredzēs. 

«Cits līdzīgos apstākļos būtu ātri neceļos aizgājis, bet Andris bija ļoti patstāvīgs un mērķtiecīgs. Nekad arī nesūdzējās par to, ka viņam ir grūti. Ja tomēr redzējām, ka ir smagi, gājām palīgā. Palīdzējām mammu apglabāt, jo ar naudu bija pavisam švaki, sagādājām veļas mazgājamo mašīnu, vēl ko jau vajadzēja,» saka Rolands Nekozs, kurš ar viņu kopā mācījās dzelzceļnieku skolā. Abi kopā arī nodibinājuši motociklistu klubu Brīvības gari. 

Brīvības gars 

Motocikli bija Andra kaislība. «Viņam bija java, bet ļoti gribēja hondas motociklu. Mēģinājām viņa moci pārtaisīt, lai tas kaut cik līdzinātos izlolotajai hondai, bet Andris tik un tā par to nerimās domāt. Aizņēmās naudu un to nopirka. Nezinu, kā viņš to gadu dzīvoja, ko ēda, kamēr naudu atdeva,» stāsta motokluba biedrs Rolands Nekozs. Andra krustmātes garāžā reizēm pulcējies vairāk nekā desmit puišu, kas garas stundas ķimerējušies ap braucamajiem, jaukuši dzelžus ārā un atkal likuši kopā. 

Kluba biedri Andri atceras kā ļoti dzīvespriecīgu puisi, kas ar savējiem bijis atklāts, uzticējās cilvēkiem un pratis glabāt citu noslēpumus, bet svešiniekus nelaidis sev pārāk tuvu klāt. Ar motocikliem pa Latviju nobraukts simtiem kilometru. Kluba pirmsākumos vien, četriem puišiem saliekot galvas kopā, Jēkabpilī rīkoti tādi motociklistu saieti, ka pat Latvijas galvenais «vējabrālis» Frīdis ar skaudību esot lūkojies. 

«Atkāpšanās ceļus viņš nezināja, un reizēm pat likās, ka viņa sapņi ir pārāk nereāli. Taču viņš visu paveica. Bija brīdis, kad Andris strādāja trijos darbos, kļuva par donoru un nodeva asinis, lai savilktu galus kopā,» atceras Rolands Nekozs. Mācoties dzelzceļnieku skolā, viņam nav paticis, ka visi uzrunā uzvārdā – par Znotiņu. «Reiz man pasūdzējās, ka vajag kaut ko izdomāt. Iedomājos, ka viņš skolas laikā kopmītnēs vienmēr vārīja kaut kādas zupiņas, un teicu, ka saukšu viņu par Koku. Tā arī tas aizgāja, vēlāk arī citi draugi motoklubā to pārķēra.» 

Pēdējos gados par Andra aizraušanos kļuva arī zemūdens niršana, ko viņš apguva pie instruktora Andra Vanaga. «Andrim ļoti patika daba un viss, kas saistīts ar ūdeņiem – braukšana ar laivu, makšķerēšana. Taču arī te izpaudās Andra policista daba, jo mēs kopā ne tikai baudījām dabu, bet cēlām ārā nelikumīgos maluzvejnieku tīklus. Andris bija ļoti atsaucīgs, un uz viņu varēja paļauties, kas nirējiem nav mazsvarīgi. Viņš sapņoja par to, ka kādreiz dosies baudīt arī citu zemju dabu un ūdeņus, taču pagaidām viņam nebija tādu iespēju.» 

Niršanas instruktors Andris Vanags domā, ka Andra slepkavas citu policistu acīs tagad ir kļuvuši ne tikai par noziedzniekiem, bet arī par nodevējiem. «Treknajos gados ar pieņemamām algām un viegli pieejamiem kredītiem ātri pierada pie labas dzīves un vēlāk vairs nespēja no tā atteikties. Lūk, arī rezultāts – policisti iet laupīt un paceļ ieroci pret kolēģiem,» spriež Andris Vanags. 

«Par policistu nepiedzimst, par policistu ir jāizaug – morāli un garīgi, pierādot to ar saviem darbiem. Tas, ka tev ir forma un uzpleči, vēl nenozīmē, ka tu esi policists,» saka Rolands Bērziņš, šokēts par to, ka starp dienesta kolēģiem ir atrodami tādi cilvēki kā tie, no kuru raidītām lodēm miris Andris Znotiņš.

Alfā neaudzina bandītus

Posted on februāris 2, 2011 by - Tēma

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Ints Ķuzis neplāno izformēt specvienību Alfa, taču atzīst – nezina, vai uzbrukums Jēkabpilī ir atsevišķs gadījums

Pirmās darbdienas vakarā kopš atjaunošanas amatā Ķuzis mani sagaida neierastā skatā – uzvalkā. Formu neesot uzvilcis, jo pirms agrās rīta sarunas ar iekšlietu ministri Lindu Mūrnieci nav bijis pārliecināts, ka 28 gadu darba gaitas policijā nav beigušās. Ministre atstādināja Ķuzi no amata tūlīt pēc uzbrukuma Jēkabpilī, kurā divi Alfas darbinieki un vēl divi citi policisti aplaupīja spēļu zāli un bezkaislīgi nošāva kolēģi. Ķuzis atzīst, ka joprojām nav pienācis brīdis, kad viņš par notikušo spētu runāt bez emocijām. 

Vai jums kā policistam viss ir skaidrs par Jēkabpils noziegumu? 

Noteikti ne. Man ir skaidra notikumu secība, bet ir svarīgi, kas bija tam par pamatu. Lai es uzlabotu darba organizāciju, man ir jāzina, kāpēc tas notika, kurā brīdī cilvēki salūza. 

Ja neviens neatzīsies un ir deviņi ieroči, būšot grūti pierādīt, kurš nošāva policistu Andri Znotiņu. 

Es labāk atturēšos no konkrētās lietas apspriešanas, jo tā ir izmeklētāja kompetence. 

Labi. Pastāstiet, kas ir specbataljons Alfa! 

Šai vienībai nesen apritēja pieci gadi. Pirmais solis, kad sākām domāt par veidošanu, bija NATO sammits un Eirovīzija. Visur Eiropā ir vienības, kas nodarbojas ar masu nekārtību novēršanu. Tā kā pēc tam nekas liels nenotika, viņu uzdevums ir veikt ikdienišķu patrulēšanu Rīgas reģionā. Viņus arī izmantoja noziedznieku aizturēšanā. 

Vai Alfu var salīdzināt ar armijas speciālo uzdevumu vienību? 

Nē. Armijas fokuss ir iznīcināšana, te vairāk ir aizturēšana, savaldīšana. Viņi nav trenēti iznīcināšanai, tas nav mērķis. 

Pastāstiet par aizturētajiem Alfas darbiniekiem Arvo Žagaru un Leonīdu Koņuhovu, kas viņi ir par cilvēkiem. 

To es jums nepateikšu. Es no viņiem esmu ļoti tālu – tagad zinu, ka tādi ir, ilgi dienējuši, bet, ko viņi ikdienā darījuši, zina viņu tiešie komandieri, kas ir atstādināti. 

Vai zināt par viņu iepriekšējiem disciplinārpārkāpumiem? 

Jā, disciplinārlietas ir bijušas, bet viņi nav saukti pie kriminālatbildības. Patruļpolicistiem disciplinārpārkāpumi parasti ir divi – vai nu kāda mantu pazušana, vai fiziska spēka pielietošana. Katru gadījumu izskatām, ja nepieciešams, iekšējās drošības birojs ierosina un izmeklē krimināllietas. Tie 40 [pārkāpumu] gadījumi, kas minēti saistībā ar Alfu, ir iesniegumi, ko mēs esam izskatījuši disciplinārlietu ietvaros. 

Tas ir daudz vai maz? 

Pagājušajā gadā Rīgas reģionā, kur ir ap 3000 policistu, ir iesniegtas 570 sūdzības. Viņu 40 ir normāli, ņemot vērā, ka viņi strādā uz ielas. 

Vai kāds no Alfas ir aizturēts par bandītismu? 

Nē. 

Vai jūs varat apgalvot, ka šis bija viens atsevišķs gadījums šo cilvēku izpildījumā? 

To es nevaru pateikt. 

Jautājums – vai no Alfas nāk banda. 

Ceru, ka ne. Bet daudz ko nezinu šajā lietā. Tukumnieku vārdus gan dzirdu 3-4 gadus. 

Kā tas var būt – dzirdat gadiem, bet viņi joprojām strādā policijā? 

Redziet, tam ir saistība ar cilvēktiesībām. Gan krāvējam, kas veikalā sasit desmit pudeles šņabja, gan policistam, kas izdara pārkāpumus, pēc likuma ir viena un tā pati atbrīvošanas procedūra. Lai gan, manuprāt, tas ir nepareizi. Gradācijai būtu jābūt, citādi Temīda sliecas nosvērties atlaižamo pusē. 

Cik daudzi no Alfas darbiniekiem paralēli piestrādā un kur? 

Kādi 40%. Pārsvarā vietās, kas saistītas ar drošību, piemēram, apsardzes firmās, kas nodrošina pasākumus. Līdzvērtīgas funkcijas, kā viņi pilda ikdienā. Policistiem, kas nav amatpersonas un nepieņem lēmumus, jau pasen ir tiesības apvienot darbus. Kritēriji, protams, ir – jāiesniedz iesniegums, līgums, tiešajam priekšniekam jāapliecina, ka tas netraucēs darba pienākumu veikšanai. Darbinieks apņemas, ka nebūs interešu konflikts un izsniegtie speclīdzekļi – forma un ierocis – netiks izmantoti otrajā darbā. 

Vai, jūsuprāt, policistam jāstrādā spēļu zālēs? 

Tas ir ļoti būtisks jautājums. Kad izdodu atļaujas, man ir trīs īpašas uzmanības vietas: spēļu zāles, klubi un vieta, kas saistīta ar atkarībām. Lai gan likumdevējs neaizliedz. 

Vai vajag aizliegt? 

Viens no maniem ierosinājumiem ir izveidot vietu vai profesiju sarakstu, kur piestrādāt nebūtu ieteicams. Tā pati inkasācija, kas ir bīstama. Kamēr viņš pārvadā naudu kā priekšmetu, viss ir kārtībā. Līdzko priekšmets viņa prātā pārvēršas par maksāšanas līdzekli, tas rada riskus. 

Jūs ierosināt arī sākt kontrolēt riskus saistībā ar parādiem. Amatpersonu deklarācijas ir gadiem pieejamas. Kāpēc jūs līdz šim to neesat darījuši? 

Jautājums par deklarāciju vienmēr ir bijis prātā, bet mēs esam fokusējušies, ka tas ir KNAB darbs. Pagājušajā gadā beidzot ir nostabilizējies skaits, kas prasa [darbu savienošanas] atļaujas – ap 10%, jo pirms tam vispār neprasīja, deklarācijās varēja konstatēt, ka ir ienākumi, kas pārsniedz algu. (40% piestrādā, bet atļaujas prasa 10% – red.) 

Nu, labi – šie abi saņēma atļauju, devās laupīt un aukstasinīgi nošāva kolēģi. 

Pirms cilvēks kaut ko šādu izdara, viņam vienmēr ir izvēle – neiet, nelaupīt, nešaut. Tas viņam ir galvā. Kādā brīdī tas, iespējams, bija pamanāms. Runājot ar komandieriem, viņi atzīst, ka nav pamanījuši šādu situāciju. Aizliegt strādāt būtu zināmā mērā tā, kā ir ar pašnāvniekiem: ja nolēmuši darīt, izdarīs jebkuros apstākļos. 

Kā mēs esam nonākuši situācijā, kurā policisti dodas laupīt? 

Tas ir tikai galvā. Advokāts saka, ka mantkārības rezultātā, ka viņiem nav ko ēst un nav no kā dzīvot, bet tās ir runas. Es nezinu. 

Vai Alfas darbiniekiem nav ko ēst? 

Domāju, ka ir. Lai nu cik būtu tā alga, vēl ir papildu darbs, galus var savilkt. 

Vai mēs riskējam atgriezties 90.gadu sākumā, kurā policija regulāri piedalījās noziegumos? 

Domāju, ka ne. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka situācija toreiz un tagad ir diametrāli pretēja. Sociāli ekonomiskie apstākļi tajā laikā nestāv klāt tam, kas ir tagad. Tagad ir valsts, ir sistēma, ir kārtība. Tolaik nebija zināms, kas būt rīt. Man daudzreiz ir jautāts par 90.gadiem, bet vienīgais kopējais ir izpildes forma. 

Runājot par izpildes formu, vai Alfas darbiniekus psiholoģiski testē pirms pieņemšanas darbā? 

Visus policistus testē. Bet šie bija nolēmuši iet laupīt un zināja, ko dara. Es ļoti šaubos, ka viņi gāja kādu šaut nost. Šajā situācijā parādījās paaugstinātā bīstamība. Policists ir pieradis, ka viņam ir tiesības pielietot spēku. Situācija izveidojās tāda, kāda ir, un tad viņiem «aizgāja ciet», kā mēs sakām. Bet to nevajag uztver tā, ka es, Dieva dēļ, viņus attaisnoju. Tas ir pavisam cits stāsts. 

Viņu komandieri arvien ir atstādināti. Kur jūs saredzat viņu vainu? 

Viņi ikdienā bija kopā. Ja kādam bija jāpamana pārmaiņas, tad viņiem. Šī policijas struktūra Latvijai un Rīgai ir vitāli svarīga, un absolūtais vairākums tās darbinieku zina, kur viņi atrodas. Tam, ka Alfā izaudzina bandītus, es absolūti nepiekrītu. 

Ko jūs darīsit ar Alfu? 

Pirmais, ko jau sākām, ir ārpuskārtas atestācija un psiholoģiskā testēšana. Otrā būs Alfas funkciju izvērtēšana. Trešais ir atrast komandieri, kas to būtu gatavs uzņemties, kam mēs ticētu un kurš varētu atrast kopēju valodu ar šiem cilvēkiem. Viņi tagad ir riktīgā neizpratnē. Pēdējais jautājums ir par struktūras nosaukumu. Viņi vairs negrib būt Alfa. Uzskata, ka nosaukums ir tā sasmērēts, ka atmazgāt to vairs nav iespējams. 

Līdzšinējais Alfas komandieris neatgriezīsies? 

Nē. Katrs gadījums ir jāvērtē pēc sekām, un šoreiz sekas ir drausmīgas. 

Vai jutāties pelnījis savu atstādināšanu? 

Iekšlietu ministrei vajadzēja rīcību, un rīcība bija. Šie cilvēki nāca no Rīgas, no Alfas. Domāju, ka tā bija adekvāta rīcība. 

Ja jūs atstādināja, vai arī ministrei vajadzēja atkāpties? 

Tas ir jautājums, ko es galīgi negribētu komentēt.

Asins pēdas

Posted on februāris 2, 2011 by - Tēma

Jēkabpils spēļu zāles aplaupītāju senās savstarpējās saites liek minēt – vai šis bija viņu pirmais, vai jau kārtējais reids? Savukārt no skopajiem komentāriem var secināt, ka aukstasinīgie uzbrucēji un policista slepkava atzīties negrasās

Kurš no pieciem spēļu zāles Fenikss aplaupītājiem nogalināja Jēkabpils policistu Andri Znotiņu, vēl nav noskaidrots. Neviens no uzbrucējiem nevēlas uzņemties vainu par šo nežēlīgo noziegumu, un tas ir saprotams, jo Andris Znotiņš negāja bojā apšaudē. Ievainoto un tobrīd neapbruņoto policistu nogalināja apzināti: pienāca klāt un tiešā mērķējumā iešāva kaklā, kad viņš bija iztērējis visu sava ieroča aptveri, mēģinot aizturēt bēgošos bandītus. Neoficiāli izskan vairākas versijas par to, kurš no likumu pārkāpušajiem policistiem ir slepkava – varbūt tā bija aukstasinīga vēlme bēgot neatstāt liecinieku, kurš varēja būt atpazinis laupītāju? Varbūt izmisīga atriebība? Tas būs jānoskaidro izmeklēšanā. 

Sadursmei bija liecinieki – pēc drošām, taču neoficiālām ziņām, Znotiņš, kurš no rīta bija iegriezies Jēkabpils policijā tieši brīdī, kad tika izsludināta trauksme, devies uz notikuma vietu vienā mašīnā ar policijas praktikantu un vietējo iecirkņa inspektoru, kuri abi bijuši bez ieročiem, tāpēc uzbrucēji pēc pārmeklēšanas viņus nav aiztikuši. Tomēr patiesības noskaidrošanu var apgrūtināt fakts, ka uzbrucēji bijuši maskās un izmantojuši kopumā deviņus dažādus ieročus, tātad nāksies šķetināt, kurš noziedznieks ar kuru ieroci šāvis. 

Barvedis nepiesakās 

Apcietināti un aizdomās turēti ir pieci nozieguma līdzdalībnieki – specvienības Alfa kaujinieki Arvo Žagars un
Leonīds Koņuhovs, policisti brāļi Deniss un Pāvels Hristoforidi un vienīgais civilists šajā kompānijā, kas uzbrukuma rītā bija laupītāju šoferis, Staņislavs Babelis. Kurš no viņiem ir noziedzīgā plāna autors? Arī šo «godu» neviens nevēlas uzņemties. 

Visi pieci ar savu advokātu starpniecību norobežojas no aplaupīšanas organizēšanas. Pēdējais, kas bija klusējis visilgāk, ir patruļpolicijas vienības Alfa darbinieks Arvo Žagars, bet otrdien arī viņa advokāts Eidis Saulītis izpaudis – Žagars atzīst vienīgi to, ka piedalījies incidentā, bet lomu sadalījums un motivācija būs jānoskaidro izmeklētājiem. 

Vai Žagars varētu būt laupīšanas iniciators un barvedis? Iespējams. Viņam ir lielākā pieredze un autoritāte līdzšinējā karjerā, jo viņš savā pašreizējā darbā Alfā bija vada komandiera vietnieks, bet agrāk, strādājot Jūrmalas policijā, bijis nodaļas komandieris. Žagars joprojām dzīvo Jūrmalā, Kauguros. Zinātāji teic, ka policijā viņa teiktais reti kad ticis apšaubīts, nekāda spriedelēšana vai iebildumi neesot pieļauti. 

Vienlaikus izskan arī neoficiāli minējumi, ka atbildīgs par nozieguma izplānošanu varētu būt cits grupas dalībnieks – Staņislavs Babelis. 

Tāpat neoficiāla informācija liecina, ka Žagars līdztekus darbam Alfā ir strādājis arī aplaupītajā Jēkabpils spēļu zālē par apsargu. Tieši laupīšanas dienā, 25.janvārī, viņam bijusi paredzēta dežūra, taču iepriekšējā vakarā Žagars paziņojis, ka slimības dēļ neieradīsies darbā, vēstīja raidījums Nekā personīga. Rīgas apsardzes sabiedrība, kuras Jēkabpils filiāle nodrošināja apsardzi Feniksā, ziņas par to nesniedz tāpat kā izmeklētāji. 

Kas viņus vieno? 

Nežēlība un aukstasinība, ar kādu uzbrucēji burtiski izsituši naudu no spēļu zāles apsardzes, vedina domāt, ka viņi līdzīgā situācijā jau ir bijuši. Iespējams, kā labi trenēti likumsargi, kam jāaizstāvas vai jāuzbrūk pārkāpējiem, bet iespējams – kā noziedznieki, kuriem līdz šim laimējies palikt nepieķertiem. Otrdien izplatījās neoficiāla informācija, ka viens no apcietinātajiem sācis sadarboties ar izmeklēšanu, kas tādā gadījumā varētu drīzāk noskaidrot atbildi uz jautājumu, vai piecnieks Jēkabpilī devies savā pirmajā nesekmīgajā uzlidojumā, vai arī bijuši iepriekš neatklāti līdzīgi uzbrukumi. 

To, ka laupītāji rīkojušies visai pārdroši un pašpārliecināti, apliecina arī tas, ka viņi nav rēķinājušies ar operācijas neveiksmi un zibenīgu policijas pretdarbību. Formās un maskās tērptie laupītāji uzdevās par narkotiku apkarošanas reida kaujiniekiem un bija parūpējušies par zagtām divām dažādām numurzīmēm savam Chrysler Voyager. Tomēr bēgšanas maršruti un rīcības plāns pakaļdzīšanās gadījumā acīmredzot nebija rūpīgi izplānoti, jo likumsargu vajātais auto ātri nonāca strupceļā. 

Jādomā, ka šādā laupīšanā nedodas cilvēki, kas nepazīst viens otru un neuzticas. Komentējot uzbrukuma dalībnieku saistību, Koņuhova advokāts Artūrs Zvejsalnieks norādījis: grūti pateikt, kurš ar kuru sadraudzējies agrāk vai vēlāk, taču tas nu gan esot skaidrs, ka nekāda stabila grupa nav pastāvējusi. 

Tomēr to, ka policisti bijuši savstarpēji labi pazīstami, var secināt gan no viņu saitēm portālā Draugiem.lv  (tagad gan profili vairākiem ir dzēsti vai bloķēti un vairs nav izlasāms arī zīmīgais Arvo Žagara teksts par viņa interesēm: «Lati, dolāri, eiro»), gan no oficiāli pieejamās informācijas. Žagars atkal iezīmējas kā savienojošais posms. Viņš un Koņuhovs ir dienesta biedri Alfā, bet brāļu Hristoforidi un Žagara ceļi krustojušies 2000.gadu pirmajā pusē, kad Pāvels un Arvo bija Valsts policijas koledžas algoti darbinieki, bet Deniss bija tās kursants. Babelis savukārt ir tukumnieks, tāpat kā abi brāļi policisti, un līdzīgi kā Deniss trenējies pauerliftingā. 

Aizvien atšķiras versijas par to, vai vairākos baltos maisos sakravātie aptuveni simt tūkstoši latu bija tikai tas, ko laupītāji spēja aiznest, vai arī tā bija visa Feniksa seifā tobrīd atrodamā nauda? Drīz pēc aplaupīšanas mediji izplatīja ziņas, ka uzbrucēju ķēriens ir bijuši vairāki simti tūkstoši latu, taču spēļu zāles īpašnieka Alfor finansiste Dace Konrāde vēlāk oficiāli paziņoja, ka nolaupīti 104 500 latu, līdz ar to atstājot iespēju dažādiem minējumiem. Tajā skaitā arī par melnās kases pastāvēšanu spēļu zālē. To kā vienu no uzbrukuma motīviem Neatkarīgajai Rīta Avīzei pieļāvis iekšlietu darbinieku arodbiedrības pārstāvis Andrejs Melnalksnis. Viņš iepriekš pazinis brāļus Hristoforidi, kuri savukārt agrāk esot bijuši saistīti ar Fenikss spēļu zāļu apsardzi Jūrmalā: «Pilnīgi iespējams, ka viņi redzēja, ka tur ir arī nelikumīga nauda, par kuras nolaupīšanu neviens neziņotu.» 

Alfor kategoriski noliedz gan melnās kases pastāvēšanu, gan to, ka Hristoforidi bijuši viņu darbinieki, taču nekomentē, vai kāds no viņiem strādājis apsardzes firmā, kuras pakalpojumi izmantoti Jūrmalā. 

Parādu važās 

Lieli kredīti, sarukušas algas – tāds ir šī asiņainā nozieguma skarbais vadmotīvs. Nauda bija viņu mērķis, ar advokātu starpniecību apstiprinājuši uzbrucēji. Kā liecina amatpersonu deklarācijas, parādsaistības vai galvojumi par tām bijuši trijiem no laupīšanā iesaistītajiem četriem policistiem. Algas tā sauktajos treknajos gados ir kāpušas diezgan strauji, Alfas vīriem 2008.gadā pārsniedzot 8000 latu gadā, bet Tukuma policistiem Hristoforidi tās bija virs 6000. Tad nāca «baigais» 2009.gads, un ienākumu līmenis atšļuka par pāris gadiem atpakaļ. Saistības palika. 

Iespējams, visizmisīgākajā situācijā nonācis Deniss Hristoforidi, kurš 2008.gadā ņēmis 45 tūkstošu eiro kredītu dzīvokļa iegādei, nopircis automašīnu Audi 100 un nākamajā gadā arī BMW, taču oficiālie ienākumi 2009.gadā ir apsīkuši gandrīz pilnībā (iemesls ir kukuļošanas skandāls, par ko tālāk rakstā). Viņa brālis Pāvels Hristoforidi pats nav ņēmis kredītus, taču bijis galvotājs gan brāļa kredītam, gan vēl kādam dzīvokļa iegādes aizņēmumam 35 tūkstošu eiro vērtībā. 

Savukārt Alfas darbinieks Koņuhovs dzīvokli bija iegādājies 2004.gadā, aizņemoties vairāk nekā 4000 latu. 2006.gadā viņš aizņēmies vēl 12 tūkstošus eiro un nākamajā gadā nopircis Audi A4 un, spriežot pēc jaunākās pieejamās deklarācijas, nākamajos gados tā arī nav spējis parādu būtiski samazināt. 

Arvo Žagars ir vienīgais, kuram deklarācijā neuzrādās nekādas parādsaistības, nav reģistrēti arī nekādi uzkrājumi vai īpašumi, pēdējais lielais pirkums ir auto Opel Omega 2008.gadā. 

«Sākotnējais mērķis nekādā ziņā nav bijis kādu nošaut un lai kāds ciestu. Mērķis bijusi tikai nauda, materiālo problēmu risinājums. Taču tas, protams, nekādā veidā nevar attaisnot notikušo,» Koņuhova advokāta Artūra Zvejsalnieka teiktais rezumē drūmo bilanci. 

Tik tiešām, parādi nav iemesls laupīšanai un slepkavošanai. Algas saruka un kredīti palika arī tiem policistiem, uz kuriem uzbrucēji bēgot šāva. Arī nogalinātais policists Andris Znotiņš treknajā 2008.gadā paņēma vairāk nekā 10 tūkstošu eiro kredītu, un gadu vēlāk budžeta krīze apcirpa viņa algu. Par dzīvības cenu viņu no šīm saistībām tagad atbrīvojuši laupītāji, kuru vienīgais mērķis bija pašiem izsprukt no parādu važām. 

Skandālisti un klusie ūdeņi 

«Mēs esam lielākā šokā nekā sabiedrība,» drīz pēc laupīšanas komentējot Alfas vīru pastrādāto noziegumu, Latvijas radio atzina viņu atstādinātais komandieris Andris Zaušs. Nekas neesot liecinājis, ka «abiem būtu galvā kaut kas grīstē sagājis». Disciplinārlietas Žagaram un Koņuhovam bijušas, bet ne kriminālprocesi. Tagad skaidrs, ka amatā vairs neatgriezīsies arī viņu tiešais komandas vadītājs Zaušs. 

Atšķirībā no Alfas klusajiem ūdeņiem, brāļi Hristoforidi no Tukuma skaļā konfliktā ar likumu nav nonākuši pirmoreiz. «Es gaidīju, kad viņi izdarīs pārkāpumu, kura dēļ būs spiesti aiziet no jebkuras iestādes, kas saistīta ar drošības garantēšanu,» noskalda bijušais Tukuma policijas pārvaldes priekšnieks Rihards Zariņš. «Jau Tukuma policijā viņi bija nosacītā riska grupā – neraugoties uz to, ka ar tiesas spriedumu vairākkārt tika atjaunoti darbā, tik un tā ar laiku «nodegtu», pārspīlējot ar spēka pielietošanu.» 

Decembrī, kad Valsts policija svin savu jubileju, seržanti Deniss un Pāvels viens pēc otra ar gada starpību – 2007. un 2008.gadā – svinīgi saņēma krūšu nozīmes Par piecu gadu izdienu, bet drīz vien izrādījās iesaistīti neglītā kukuļošanas skandālā, kas viņiem maksāja ne tikai reputāciju, bet sākotnēji arī amatu. 2009.gada augustā brāļi tika aizturēti saistībā ar iespējamu 100 eiro kukuļa izspiešanu no kādas autovadītājas (nauda gan netika atrasta). 

Pēc notikušā ar Pāvelu pēc strukturālās reformas policijā līgums ar 1.septembri vairs netika slēgts, savukārt Deniss izmeklēšanas un tiesvedības laikā tika atstādināts no amata. 

Hristoforidi izmantoja visas iespējas, arī tiesu, lai cīnītos par palikšanu policijā, un viņiem tas izdevās. Deniss jau 2009.gadā kļuva par kārtībnieku Jelgavā, savukārt Pāvela atlaišanu tiesa atzina par nelikumīgu pērnā gada nogalē, un tikai nepilnus divus mēnešus pirms laupīšanas viņš tika atjaunots darbā Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes patruļdienestā. 

Hristoforidi aizstāvībā skaļi iesaistījās jau minētais Armands Melnalksnis un viņa pārstāvētā arodbiedrība. Tā drīz pēc aizturēšanas izplatīja videonovērošanas kameras ierakstu, kurā redzams, ka pret Denisu aizturēšanas laikā lietota vardarbība – policijas virsnieks viņam ar kāju iespēris pa muguru. 

Par brāļu darbu policijā dienesta pārbaudes tikušas ierosinātas vairākkārt. Kad administratīvā rajona tiesa skatīja Pāvela lietu par atjaunošanu darbā, Valsts policija bija sniegusi par viņu ļoti neglaimojošu raksturojumu. Viņš aprakstīts kā cilvēks, kas provocē un padziļina konfliktus, tendēts tos risināt ar spēka pielietošanu un kritiskās situācijās nespēj saglabāt mieru. Savukārt Deniss ir bijis iepriekš nosacīti tiesāts, jo viņš 2002.gada martā Tukumā ar savu žiguli notrieca iereibušu gājēju, kurš pēc negadījuma kļuva par invalīdu. Šīs lietas dēļ 2003.gada jūnijā pat tika nolemts izslēgt Hristoforidi no Kauguru policijas skolas, kurā viņš mācījās, taču Deniss sekmīgi apstrīdēja lēmumu tiesā. 

Kāda Tukuma policijas darbiniece, kas vēlējās palikt anonīma, pēc laupīšanas Jēkabpilī atzina, ka brāļi viņai jau savulaik kopā strādājot nav patikuši – jutusi slēptu agresivitāti, un, viņasprāt, darbu policijā izvēlējušies tikai tālab, lai varētu īstenot savas vardarbīgās tieksmes. 

Pavisam citās domās gan ir brāļu apmeklētās Tukuma 3.vidusskolas skolotāja Larisa Nikolajeva, kas mācījusi Pāvelu no 5. līdz 12.klasei. «Bija ļoti labs puika, mierīgs un vienmēr izpalīdzīgs. Uzvedība ne vienkārši laba, bet ļoti laba! Pēdējā tikšanās reizē – pirms divarpus gadiem, kad skolā bija absolventu salidojums, – bija tikpat mīļš un patīkams kā agrāk,» atceras pedagoģe. «Tas, ka viņš varēja izdarīt tādu noziegumu, manā galvā kopā neiet! Ko varu teikt – ar gadiem cilvēki mainās tāpat kā mūsu valsts sociāli ekonomiskā situācija. Otra dvēselē neielīdīsi.» 

No paziņu teiktā noprotams, ka Deniss bijis apsviedīgāks un talantīgāks, vienmēr paraugs un autoritāte jaunākajam Pāvelam. Savā profilā draugu portālā 25 gadus vecais Pāvels ierakstījis moto «Vēl jauns, neko nezinu…». Diemžēl kopš pagājušās nedēļas tā vairs nav taisnība.

 

Pieci aizturētie laupītāji 

Arvo Žagars (36)

Strādā vienībā Alfa, vada komandiera vietnieks. 

Policijas sistēmā strādā 17 gadus. 

Viens audzina meitu. 

Deklarētie ienākumi 2009.gadā: 6851 lats no darba policijā. 

Parādsaistības: nav deklarētas. 

Apšaudē Jēkabpilī ievainots, ārstējas slimnīcā.

Leonīds Koņuhovs (37) 

Strādā vienībā Alfa, jaunākais inspektors. 

Policijas sistēmā strādā 18 gadus. 

Precējies, ir dēls. 

Deklarētie ienākumi 2009.gadā: 5988 lati no darba policijā. 

Parādsaistības: 9524 eiro. 

Apšaudē Jēkabpilī ievainots plecā, ārstējas slimnīcā.

Pāvels Hristoforidi (25) 

Ar tiesas lēmumu pērn decembrī atjaunots darbā Valsts policijā, bija atbrīvots saistībā ar kukuļņemšanas lietu. 

Policijā strādā 8 gadus. 

Deklarētie ienākumi 2009.gadā: Ls 3789 no darba policijā. 

Parādsaistības: nav, bet galvojis divus dzīvokļa kredītus par 80 000 eiro. 

Apšaudē nav cietis.

Deniss Hristoforidi (28) 

Kārtībnieks Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldē Jelgavā. 

Policijā strādā kopš 2002.gada. 

Precējies, ir dēls. 

Ienākumi 2009.gadā: 253 lati no darba policijā. 

Parādsaistības: 44 906 eiro. 

Apšaudē Jēkabpilī ievainots žoklī, ārstējas slimnīcā.

Staņislavs Babelis (32) 

Vienīgā civilpersona uzbrucēju piecniekā. 

Nav bijis valsts amatpersona, ziņas par ienākumiem un saistībām nav pieejamas. 

Apšaudē nav cietis.

Raksta veidošanā piedalījās Ivo Kiršblats un Vents Dubrovskis, Neatkarīgās Tukuma ziņas

 

Pēdējais cietoksnis

Posted on februāris 2, 2011 by - Analīze

Uz kā rēķina maksāsim pensijas un pabalstus, ja sociālais budžets vēl ilgi būs ar deficītu?

Pēdējā laikā Dombrovska valdības koalīcijai krietni labāk veicas ar neaizskaramo budžeta posteņa nosaukšanu nekā ar deficīta samazināšanu. Pēc Vienotības un zaļo zemnieku frakciju kopsēdes nesen izskanēja pats jaunākais programmatiskais uzstādījums – sociālajā jomā nav ko meklēt.

Tā kā Latviju no līdzsvarotiem ieņēmumiem un izdevumiem šķir vēl simtiem miljonu latu deficīts, ir vērts dziļāk analizēt, kādu vietu sociālais budžets ieņem valsts kopējā budžetā. Tāpēc piedāvājam īsu pārskatu par sociālā budžeta veidošanos pēdējos gados.

Krīzē uzblīst

Galvenais secinājums ir tāds, ka taupības programmas sociālo budžetu praktiski nav skārušas. No 2006. līdz 2010.gadam tas ir gandrīz dubultojies, un, kamēr pamatbudžets no 2008. līdz 2010.gadam samazinājās par 18% un līdz ar to tika krasi ierobežoti izdevumi par izglītību un veselības aizsardzību, sociālais budžets tieši otrādi – pieauga par 25%. Tiesa, šī speciālā budžeta izdevumi nedaudz samazināsies no 2010. uz 2011.gadu. Taču gan kopējā sociālā budžeta izdevumi, gan izdevumi par pensijām, gan vidējais pensiju lielums 2011.gadā vēl aizvien būs lielāks nekā 2008.gadā, kopš kura citas nozares ir piedzīvojušas nozīmīgus samazinājumus. Rezultātā sociālais budžets, kurš 2007.gadā veidoja tikai 21,3% no kopējiem valsts budžeta izdevumiem, šogad jau aizņems vairāk nekā 30%. Taču, kamēr izdevumi pieaug, ienākumi kopš 2008.gada ir nozīmīgi sarukuši. Kopš 2009.gada sociālais budžets ir deficītā, un jau šogad varētu tikt iztērēts agrāk veidotais uzkrājums. Par nelaimi, ekonomiskās krīzes pārvarēšana šo problēmu neatrisinās, jo cilvēku skaits darbspējīgā vecumā Latvijā nākotnē samazināsies, un, pat ieviešot Labklājības ministrijas ieteiktās reformas, sociālajā budžetā stabilitāte varētu atgriezties tikai 2027.gadā.

Pensiju lēciens

Vairāk nekā divas trešdaļas no sociālā budžeta veido vecuma pensijas, kuras ir bijušas galvenais sociālo izdevumu pieauguma cēlonis. To straujo augšupeju veicinājuši trekno gadu lēmumi attiecināt uz visām pensijām piemaksas, kuras sākotnēji bija domātas tikai mazajām pensijām, kā arī padarīt pensiju indeksāciju ievērojami dāsnāku, piesaistot to ne tikai inflācijai, bet arī algu pieaugumam. Turklāt pensiju aprēķināšanas metodika nozīmēja to, ka trekno gadu nogalē pensijā aizejošie saņēma daudz lielākas pensijas nekā tie, kas devās pensijā iepriekš. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem, tiem, kas aizgāja pensijā 2009.gadā, aprēķināto pensiju pirktspēja bija par 69% lielāka nekā tiem, kas aizgāja pensijā tikai četrus gadus agrāk. Šajā pašā četrgadē algu reālā pirktspēja pieauga par ievērojami mazāku skaitli – 28%.

Pļaukas atbalss

Posted on februāris 2, 2011 by - Komentārs

Autoritāri režīmi šķiet visvareni tikai līdz brīdim, kad tie sabrūk

Mohameds Buazizi bija 26 gadus vecs augļu tirgotājs, kas dzīvoja mazā, putekļainā Tunisijas pilsētiņā Sidi Bu Zidā kādus 200 kilometrus uz dienvidiem no galvaspilsētas Tunisas. Kopš 10 gadu vecuma viņš bija strādājis, lai pelnītu naudu ģimenei vietā, kur bezdarbs jauniešu vidū pārsniedz 30%, kur tuvākais kinoteātris ir vairāk nekā 100 kilometru attālumā un kur strādnieki rotaļlietu fabrikā, vienā no divām lielākajām ražotnēm pilsētā, algā saņem ap 50 dolāru mēnesī.

Kā daudzviet pasaulē, arī Sidi Bu Zidā sīkos tirgotājus bieži vien piemeklē dažādu inspektoru un kārtības sargu vēlme iekasēt nedaudz liekas naudiņas. Kā šo gadījumu apraksta The New York Times, pagājušā gada 17.decembrī 46 gadus vecā pilsētas inspektore un policista meita Faīda Hamdī ar kolēģiem pienāca pie Mohameda augļu stenda, nosprieda, ka kaut kas tur nav kārtībā, un nolēma, ka būtu jākonfiscē viņa augļi. Kad Mohameds centās savus ābolus izraut no viņas rokām, Faīda viņam iesita pļauku, un, kad viņš neatlaidās, pavadoņi viņu iekaustīja un vēl paņēma viņa svarus. 

Mohameds aizgāja uz pilsētas namu, lai sūdzētos, bet tur viņu atkal iekaustīja.  Viņš aizgāja uz gubernatora rezidenci, bet viņam atteica iespēju tikties ar provinces augstāko amatpersonu. Tā 17.decembrī ap pusdienlaiku Mohameds Buazizi nostājās ceļa vidū gubernatora pils priekšā, aplēja sevi ar krāsas šķīdinātāju un aizdedzinājās. 

Jau tajā pašā pēcpusdienā Mohameda draugi un radi sāka pulcēties pie gubernatora pils un apmētāt to ar sīknaudu, kliedzot: «Še tev kukulis!» Nākamo dienu gaitā protesti pieauga, un tika izsaukta policija, kura izmantoja asaru gāzi un stekus, lai izgaiņātu protestētājus. Taču vietējie ar Facebook palīdzību izplatīja informāciju par protestiem, par tiem sāka ziņot arābu televīzijas raidītājs Al Jazeera, un drīz vien protesti bija izplatījušies pa visu Tunisiju.

Mohameds no gūtajiem apdegumiem nomira 4.janvārī, bet 10 dienas vēlāk Tunisijas ilggadējais diktators Ben Ali bija spiests aizbēgt no valsts.

Taču Mohameda saņemtās pļaukas atskaņas turpina skanēt pa visu arābu pasauli. Sekojot Tunisijas piemēram, ir notikušas demonstrācijas Jemenā, Alžīrijā un Jordānijā. Atdarinot Mohamedu Buazizi, daudzās arābu valstīs jauni vīrieši ir sevi aizdedzinājuši, lai protestētu pret valdošo varu. Pēdējo nedēļu laikā sākusies masu demonstrāciju kustība pašā arābu pasaules centrā, tās lielākajā un svarīgākajā valstī Ēģiptē. 

Kopš Ēģiptes sacelšanās sākuma simtiem tūkstošu ir piedalījušies protestos. Tahrira (Atbrīvošanas) laukums Kairā pārvērties par revolūcijas epicentru, kuru vērotāji salīdzina ar Tjaņaņmeņa laukumu Pekinā 1989.gadā, un Rietumu mediji ir pilni ar ēģiptiešu citātiem, kuros viņi prasa demokrātiju un brīvību. Pēc nemieriem, kuru rezultātā tika nodedzināts autokrāta Hosni Mubaraka partijas štābs un ienīstā policija ir lielā mērā pazudusi no ielām, Ēģiptes armija, kas līdz šim ir saglabājusi disciplīnu un var izrādīties vienīgais spēks, kas spēj nosargāt valsti no haosa, ir pasludinājusi, ka tā «neizmantos spēku pret mūsu dižo tautu», ka tā atzīst protestētāju prasību leģitimitāti un ka «miermīlīga izteikšanās brīvība ir garantēta visiem». Rezultātā Mubaraks ir bijis spiests paziņot, ka ir gatavs sākt sarunas ar opozīciju par reformām. Šā komentāra rakstīšanas brīdī jau liekas ļoti ticami, ka Mubarakam, tāpāt kā Tunisijas Ben Ali, drīz būs jāatsakās no varas, pie kuras viņš 29 gadus aizvien krampjaināk turējies. 

Taču – kas varētu nākt viņa vietā? Mubaraks ir tik mērķtiecīgi apspiedis jebkuru opozīciju, ka vienīgā kaut cik organizētā politiskā kustība valstī ir pagrīdes radikālā islāmistu Musulmaņu brālība, kura jau sākusi aktīvi piedalīties protestos. Nobela prēmijas laureāts, bijušais Starptautiskās atomenerģijas aģentūras vadītājs Mohameds el Baradejs, kurš ir gatavs uzņemties opozīcijas vadītāja lomu, šķiet, nav ne plaši pazīstams, ne atbalstīts. Turklāt vienalga, kas turpmāk valdīs Ēģiptē un citur arābu pasaulē, smagos sociālos jautājumus nebūs viegli atrisināt. 

Kā nesen ziņoja Starptautiskā Darba organizācija, Tuvajos Austrumos ir augstākais bezdarba līmenis pasaulē, 10,4%, salīdzinot ar pasaules vidējo līmeni 6,2%. Tur ir milzīgs skaits jaunu cilvēku, kuru vidū bezdarbs ir vēl augstāks, bieži vien vairāk nekā 30%. Ēģiptē, kur puse iedzīvotāju ir jaunāki par 24 gadiem, šīs problēmas izpaužas tikpat lielā mērā kā citās arābu valstīs. Turklāt tās ekonomika ir sevišķi atkarīga no tūrisma, kas padara tuvākajā nākotnē gaidāmo nestabilitāti par īpašu apgrūtinājumu ekonomiskajai izaugsmei, kas varētu risināt bezdarba problēmu. 

Daudzi pasaules līderi ir ļoti nepatīkamā situācijā, kurā jācenšas saprast, vai izmaiņu atbalstīšana Ēģiptē nenovedīs pie vēl sliktāka rezultāta gan pašai valstij, gan pasaulei kopumā. 1979.gada revolūcija Irānā arī sākās ar lielām cerībām, bet noveda pie islāmistu valdības, kura apspiež savu tautu un sēj nestabilitāti visā reģionā. 

Taču būtu nepareizi no šīs šaurās bezizejas, kurā ASV un citi Mubaraka režīma atbalstītāji sevi iestūrējuši, secināt, ka pareizi ir piekopt vēl aukstasinīgāku reālpolitiku, lai tikai būtu stabilitāte. Autoritārie režīmi pēc būtības ir trausli, dažkārt pietiek ar vienu pliķi, lai tos sagāztu, tāpēc nav pārsteigums, ka Ķīnas valdība internetā bloķē lapas, kurās parādās vārds «Ēģipte». 

Izvēle starp diktatoru un haosu nerastos, ja būtu kaut cik pazīstama, leģitīma opozīcija, kura varētu pārņemt varu brīdī, kad režīms ļodzās. Rietumi ir pārāk maz darījuši Ēģiptē, lai šādu alternatīvu atbal-stītu, un līdz ar to tagad ir spiesti tikai gaidīt un cerēt, ka viss beigsies labi. Neviens autoritārs režīms nav mūžīgs, un kaut kad arī mūsu kaimiņvalstīs Krievijā un Baltkrievijā pienāks būtisku izmaiņu laiks. Ir ne tikai ētiski pareizi, ir arī mūsu interesēs kopā ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem strādāt, lai tajā brīdī ir pieejama demokrātiska alternatīva.

Nepolitiskā ministre

Posted on februāris 2, 2011 by - Komentārs

Mūrniece izmanto katru iespēju izrādīt, ka ir «emocionāla būtne», nevis politiķe

Linda Mūrniece apvainosies, taču viņai nevajadzēja kļūt par ministri. Ministrs ir politisks amats, bet Mūrniece ar savu rīcību pastāvīgi atgādina, ka nesaprot, ko tas nozīmē. Iekšlietu sistēmas vadīšana kā privāta darīšana un pašas emocionālais paštaisnums kā rīcības kritērijs nesola neko labu ne sistēmai, ne sabiedriskajai drošībai.

Vai Mūrniecei bija vai nebija jāatkāpjas no amata pēc traģēdijas Jēkabpilī, ir svarīgs, taču, kopš ir skaidrs, ka viņa neatkāpsies, tikai teorētisks jautājums par to, kā politiķim jārīkojas krīzes situācijās. Nevar apgalvot, ka vienmēr, kad policisti šauj cits uz citu, iekšlietu ministram ir jāatkāpjas vai tieši otrādi – nav jāatkāpjas no amata. Politiķim ikreiz jārīkojas sabiedrībai vislabākajā veidā, apzinoties, ka no tās vērtējuma un politiskās atbildības nevarēs izvairīties jebkurā gadījumā.

Mūrniece kārtējo reizi nerīkojās kā politiķe. Nevis tāpēc, ka neatkāpās no amata, bet gan tāpēc, ka uzreiz paziņoja, ka netaisās to darīt, pat neapspriedusies ar premjerministru un pirms Valdis Dombrovskis bija paudis savu viedokli, vai viņai tas būtu jādara. Varbūt tāpēc vien Dombrovskim bija jāprasa viņas atkāpšanās, lai arī kādu ministres reakciju uz Jēkabpils notikumiem viņš būtu uzskatījis par pareizu.

Tad Mūrniece droši vien justos ļoti, ļoti aizvainota un, kad jau vairs nevarētu būt iekšlietu ministre, varbūt aizietu arī no Vienotības. Taču īstermiņa krīze partijā ilgtermiņā būtu nākusi par labu gan premjerministra un šīs valdības, gan Vienotības autoritātei un, vēl svarīgāk, Latvijas politiskās kultūras kvalitātei.

Diemžēl Dombrovskis izvēlējās neaizvainot partijas biedreni un atkārtoja Mūrnieces sacīto, ka viņa uzņemšoties savu atbildību tādējādi, ka mēģināšot «visiem spēkiem risināt radušos situāciju». Līdz ar to visa atbildība par viņas «mēģināšanu» piekrīt premjerministram un Vienotībai, kas kļuvusi par ķīlnieci Mūrnieces vēlmei būt iekšlietu ministrei.

Tas patiesībā notika jau dienu pēc Saeimas vēlēšanām. Jau bija skaidrs, ka Vienotība ir ieguvusi visvairāk vietu un acīmredzot veidos valdību, taču vēl nebija zināms, vai Mūrniece daudzo svītrojumu dēļ maz ir ievēlēta, kad viņa paziņoja, ka palikšot amatā, pat ja nebūs ievēlēta: «Es negrasos savā dzīvē neko mainīt.» Mūrniece netika ievēlēta, taču Vienotība neuzdrošinājās viņas dzīvē kaut ko mainīt.

«Ar vīru esam runājuši – vienmēr esmu ne tikai gribējusi, bet pat zinājusi, ka būšu iekšlietu ministre,» viņa stāstīja intervijā Citadiena.lv 2009.gada oktobrī. Un – «tā kā neesmu un nekad nebūšu labklājības ministre, kurai ar visiem vajag pa labam, neredzu vajadzību mainīt savu raksturu un izpausmi».

Ironiski, ka savu pirmo amatu valdībā – kā aizsardzības ministre uz trim mēnešiem 2006.gadā – viņa dabūja, kad no tā atkāpās Einars Repše (jo KNAB bija sācis pārbaudi par viņa finanšu darījumiem), paziņodams, ka viņam rūpot valsts prestižs un paša labais vārds. Taču, kad 2009.gada aprīļa beigās Afganistānā krita divi Latvijas karavīri, bijusī aizsardzības, tobrīd jau iekšlietu ministre paziņoja, ka rosinās izvest Latvijas karavīrus no Afganistānas. «Tā bija mana dabiska, cilvēciska reakcija uz zaudējumu,» viņa vēlāk skaidroja (kaut arī izteikt līdzjūtību kritušo ģimenēm gan nebija iedomājusies). Bet pēc dažiem mēnešiem uzstāja, ka valsts aizsardzībai atvēlētie līdzekļi esot vēl jāsamazina.

Šķiet, Mūrniece nav laidusi garām nevienu iespēju izrādīt, ka ir «emocionāla būtne», nevis politiķe.

Pēc policijas vienības Alfa nosūtīšanas protestētāju savaldīšanai Bauskā 2009.gada rudenī ministre tracināja sabiedrību ar solījumiem likuma vārdā arī turpmāk rīkoties «skarbi», līdz atzina, ka «es nostājos savējo – policijas pusē». Pirms gada, pieķerta dienesta automašīnas izmantošanā privātām vajadzībām, paziņoja, ka «tas nav nekāds pārkāpums», un skaidroja, ka varot pildīt savus pienākumus «augstā kvalitātē» tikai tad, ja ir pārliecināta, ka ar viņas bērniem viss ir kārtībā. Pēc skandalozās kratīšanas žurnālistes Ilzes Naglas mājās pērn maijā te skaidrojās, ka žurnāliste kratīta kā «persona, nevis žurnāliste», te miglaini māja, ka viņai esot zināms kas vairāk nekā citiem, te solīja, ka par preses brīvību rūpēšoties «personīgi». Maskavas mēra Lužkova iekļaušanu «melnajā sarakstā» pirms divām nedēļām pamatoja ar to, ka «viņš nemīl šo valsti». Bet pēc bruņotā uzbrukuma spēļu namam Jēkabpilī pagājušonedēļ paziņoja, ka «par noziedznieku neizaug policijā, par noziedznieku acīmredzot piedzimst».

Par politiķi gan neviens nepiedzimst, un Mūrnieces divi gadi amatā ir bijis gana ilgs laiks, lai par to pārliecinātos.

Sekas ir ne tikai nerēķināšanās ar sabiedrības viedokli. Mūrniece noraida pastāvīgās runas politiķu un policistu aprindās, ka vērienīgās pārbīdes iekšlietu sistēmā (pati lēš, ka viņas laikā nomainījušās vismaz 200 augstākās amatpersonas) notikušas pēc «pazīšanās» principiem. Taču arī atzīst – «loģiski, ka viņus var saukt par savējiem, jo kopā kādreiz esam strādājuši».

Ja motivācija būšanai politikā ir tikai un vienīgi iekšlietu ministres amats un ja pati ir sava darba kvalitātes galvenais kritērijs un vērtētāja, tad «savējo sistēmas» tapšana ir neizbēgama. Emocionālās ministrēšanas sekas var būt lēmumu pieņemšana, vadoties pēc sistēmas, nevis sabiedrības labuma interesēm. Tāpēc nevaram būt droši, ka arī citu iekšlietu sistēmas cilvēku lēmumi vienmēr ir stingri profesionāli un sabiedrības, nevis pašu sistēmas drošības interešu motivēti.

Šoreiz Dombrovskis pateicis, ka Mūrniecei jāturpina strādāt. Pateicoties policijas darbinieku varonībai un gatavībai atdot dzīvību, lai apturētu savus kolēģus – bandītus, varbūt nav jāsteidz runāt par visas sistēmas krīzi. Taču ministres Mūrnieces emocionālais nepolitiskums diemžēl ļauj prognozēt, ka uz kārtējo misēkli sistēmā nebūs jāgaida ilgi (un var tikai cerēt, ka tas nebūs traģisks). Tad premjerministram būtu jāprotas pieņemt politisku lēmumu, pat ja nepolitiskā ministre ļoti apvainotos.

Akmeņi krīt

Posted on februāris 2, 2011 by - Redaktores sleja

Nesen skatoties vienu Oskaram nominēto filmu 127 stundas – par ekstrēmu piedzīvojumu baudītāju, – iestrēgu apcerē par liktenīgām sakritībām. Filmas varonis tādu piedzīvoja

Nevienam nepateicis, kurp dodas, viņš iegāzās kanjona plaisā, krītošs akmens piespieda viņa roku pie klints, un puisis vairākas diennaktis palika iesprostots šaurā bezizejā, ko uzlecošā saule sildīja tikai 15 minūtes dienā. Beidzās ūdens. Izmēģinājis visu iespējamo, viņš pēdīgi atzina, ka vienīgā izeja no slazda ir atstāt tajā roku, taču nabagam nebija pat kārtīga naža, ar ko to nogriezt. Un tad viņš saprata, ka liktenīgais akmens ir gaidījis tieši un tikai viņu, kopš paša un visas pasaules dzimšanas brīža.

Ir cilvēki, kuriem ir tādas kā gumijotas rokas, ko nekādi akmeņi nespēj pienaglot. Piemēram, ieņēmumu dienesta darbinieks Vladimirs Vaškevičs – redzēsim, vai nule nokritušais kukulis viņu šoreiz iesprostos.

Sāpīgi ir brīži, kad redzi – liktenīgais akmens ir sadragājis kaut ko skaistu, un nekas vairs nav labojams. Laupītāju lode izrādījās liktenīga Jēkabpils policistam Andrim Znotiņam. Dzīvespriecīgā, godīgā puiša vietā tagad palicis netaisns tukšums viņa draudzenes, krustmātes, tuvāko biedru dzīvē. Sasodīti agri arī Mārtiņa Freimaņa klātienes un neklātienes draugiem ir jāmācās par viņu teikt «bija».

Puisis filmā izdzīvoja. Reizēm akmens ir «gandrīz» liktenīgs. Tāds kā domuzīme. Tāds kā pa īstam liktenīgie akmeņi, kas trāpa citiem cilvēkiem tieši mums blakus.

Radars pasaulē

Posted on janvāris 26, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

 

Maskavas Domodedovas lidostas starptautisko reisu termināļa bagāžas izsniegšanas zālē pirmdien pēcpusdienā notikušajā sprādzienā gājuši bojā 35 cilvēki un 180 guvuši ievainojumus. Pēc liecībām, kas ir Krievijas izmeklētāju rīcībā, sprādzienu sarīkojusi teroriste pašnāvniece, kas spridzekli ienesusi somā. Bojāgājušo vidū ir seši ārzemnieki – divi Lielbritānijas, viens Kirgizstānas, viens Tadžikistānas, viens Uzbekistānas un viens Vācijas pilsonis. Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs izsludinājis īpašu drošības režīmu valsts transporta mezglos. Viņaprāt, notikušais apliecinot, ka spēkā esošie drošības noteikumi netiekot pilnībā ievēroti.

Francijas pilsētā Sennazērā otrdien parakstīta Krievijas un Francijas vienošanās par desantkuģu Mistral iegādi. Par Krievijas apbruņošanos ar modernākajām Rietumu kara tehnoloģijām bažas paudušas vairākas alianses dalībvalstis, to skaitā Baltijas valstis. NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens pirmdien paziņoja – NATO rēķinās ar to, ka Krievija neizmantos kuģus pret Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstīm vai saviem kaimiņiem. Uz 199 metrus garā kuģa iespējams izvietot jūras kājnieku bataljonu, 16 helikopterus un 40 Leclerc tipa tankus, divus vai trīs nelielus desanta kuģus un līdz pat 70 transportlīdzekļu. Viena Mistral cena ir 500 miljoni eiro.

Ķīnas iekšzemes kopprodukts pērn pieaudzis par 10,3%, tādējādi valsts ekonomika piedzīvojusi straujāko izaugsmi kopš globālās finanšu krīzes sākuma. Ekonomiskās izaugsmes tempa paātrināšanās salīdzinājumā ar 2009.gadu, kad valsts IKP palielinājās par 9,2%, norāda uz Ķīnas straujo augšupeju, pērn apsteidzot Japānu un kļūstot par pasaules otro lielāko ekonomiku, teikts valdības paziņojumā.

Beļģijas galvaspilsētā Briselē svētdien notika masu demonstrācija pret ieilgušo politisko krīzi valstī un pilnvērtīgas valdības neesamību. Svētdien bija jau 224.diena, kopš Beļģijā ir pagaidu valdība. Ir pārspēts Eiropas rekords, kuru 1977.gadā uzstādīja Nīderlande, kur valdību nespēja izveidot 208 dienas, un ir iespējas pārspēt arī Irākas 2009.gadā uzstādīto pasaules rekordu – 289 dienas. Galvenais beļģu klupšanas akmens ir flāmu (60% valsts iedzīvotāju) prasība palielināt Flandrijas reģiona autonomiju. Savukārt franciski runājošie valoņi vēlas nepieļaut vēl lielāku valsts decentralizāciju.

Eiropas Komisija ir pieprasījusi Ungārijai divu nedēļu laikā sniegt paskaidrojumus par tās jauno mediju likumu, draudot pretējā gadījumā sākt pārkāpuma procedūru. ES digitālo jautājumu komisāre Nēli Krūsa vēstulē Ungārijas valdībai pauž bažas, ka likums pārkāpj vārda brīvību. 

Svētdien Portugāles prezidenta vēlēšanās uzvarējis līdzšinējais valsts galva Anibals Kavaku Silva ar 53 % balsu. Tuvākais sāncensis sociālists Manuels Alegre ieguva 20%, bet kopumā vēlēšanās piedalījušies 47% balsstiesīgo. Silva atbalsta sociālistu valdības taupības plānu, kura mērķis ir deficīta samazināšana. Prezidenta amats Portugālē pamatā ir ceremoniāls, tomēr valsts galvas rīcībā ir svarīga varas svira – viņš var atlaist parlamentu, lēmumu īpaši nemotivējot.

Bijušais Haiti diktators Žans Klods Divaljē, kurš pēc 25 gadiem trimdā negaidīti atgriezies dzimtenē, atvainojies sava 15 gadus ilgušā režīma upuriem un pavēstījis, ka turpmāk strādās izlīguma labā. Divaljē Haiti valdīja no 1971. līdz 1986.gadam, kad viņu gāza ar sacelšanos. Cilvēktiesību organizācijas viņu apsūdz simtiem miljonu dolāru izšķērdēšanā un brutālos cilvēktiesību pārkāpumos, arī nogalināšanā bez tiesas un spīdzināšanā.

Aizvadītais gads bijis siltākais meteoroloģisko novērojumu vēsturē, paziņojusi ANO Pasaules Meteoroloģijas organizācija. 2010.gads bijis siltākais līdzās 2005. un 1998.gadam, un tas apstiprinot ilgtermiņa tendenci, ka Zeme sasilst. Turklāt desmit novērojumu vēsturē siltākie gadi reģistrēti kopš 1998.gada.

Radars Latvijā

Posted on janvāris 26, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Četri no pieciem otrdien bruņotajā uzbrukumā Jēkabpilī aizturētajiem uzbrucējiem bija policisti. Divi bijuši specvienības Alfa darbinieki, vēl divi – Valsts policijas Tukuma iecirkņa darbinieki. Pakaļdzīšanās laikā starp policijas darbiniekiem un uzbrucējiem sākās apšaude, kuras laikā nāvējošas traumas guva un nomira viens policists. Vēl vairāki cilvēki ievainoti, to skaitā divi policisti. Policistiem tomēr izdevās aizturēt piecas personas. No aizturētajiem trīs ir ievainoti.

Pilsoniskās savienības nova-du dome sestdien pieņēma rezolūciju, kurā atbalsta vienas partijas Vienotība izveidi, ja tiek pieņemta PS piedāvātā vērtību rezolūcija un nosacījums, ka jaunā partija valdības koalīcijās sadarbosies tikai ar tiem politiskajiem spēkiem, kuri atzīst Latvijas okupācijas faktu. Rezolūcija definē Vienotību kā partiju, kurai jābūt nacionālai, ilgtspējīgai un sabiedrību vienojošai, un nenoraida arī citu politisko partiju vai apvienību pievienošanos, ja tās atbalsta rezolūcijā minētos pamatprincipus. 

Turpmāk Saskaņas centrs sastāvēs tikai no diviem spēkiem – Sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa un Latvijas Sociālistiskās partijas -, jo Daugavpils pilsētas partija pārstās eksistēt un pievienosies SDP Saskaņa. To paredz reorganizācijas līgums, kas apstiprināts sestdien Daugavpilī notikušajā SDP Saskaņa ārkārtas kongresā.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) aicina iekļaut valdības rīcības plānā priekšlikumu par jauna sabiedriskā elektroniskā medija izveidi, kurā apvienotu Latvijas televīziju un Latvijas radio, un kas darbotos arī interneta formātā. Ja šāds «medijs netiks ieviests, tad Latvijas informatīvo telpu izkonkurēs citu valstu mediji», uzskata NEPLP priekšsēdis Ābrams Kleckins. Jauna medija izveidei iecerēta jaunas ēkas celtniecība vai arī līdzšinējo pielāgošana tehnoloģiskajām vajadzībām.

Bijušais iekšlietu un tieslietu ministrs Mareks Segliņš (TP) iecelts par pašvaldības SIA Rīgas nami valdes locekli. Rīgas vicemēra Andra Amerika (LPP/LC) birojs skaidro: uzņēmuma valdes locekļu skaits ir paplašināts līdz trim cilvēkiem, jo pašvaldības uzņēmumam nodotas jaunas funkcijas un uzdevumi. Konkurss uz vakanto amatu netika rīkots. Segliņš kandidēja vēlēšanās, taču 10.Saeimā neiekļuva.

2010.gadā kopējais valsts un pašvaldību parāds palielinājies par 786 miljoniem latu jeb 18,3% un gada beigās bija 5,08 miljardi latu. Latvijas iekšējais parāds decembra beigās bija 796 miljoni latu, un kopš gada sākuma tas samazinājies par 112 miljoniem latu. Savukārt ārējais parāds bija 4,1 miljardi latu, un tas pieaudzis par 885 miljoniem latu.

Ebreju kopienai ir jāatdod holokausta laikā atņemtie īpašumi, nevis jāatmaksā nauda, pēc Saeimas Ārlietu komisijas sēdes otrdien žurnālistiem teica ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons, kas no 24. līdz 26.janvārim bija vizītē Latvijā. Viņš uzsvēra, ka tā ir atšķirība no pirms vairākiem gadiem Latvijas parlamentā skatītā likumprojekta. «Es esmu vienkāršs amerikānis, kura valstī ir princips – ja tev atņem īpašumu, tev ir tiesības to atgūt. Informējiet mani, ja Latvijā ir citāda juridiskā sistēma,» sacīja ASV sūtnis.

Pēdējo trīspadsmit mācību gadu laikā Latvijā slēgtas 244 vispārizglītojošās skolas, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas dati. Šajā mācību gadā darbojas 830 vispārizglītojošās dienas skolas, tajā skaitā 35 sākumskolas, 365 pamatskolas, 367 vidusskolas un 63 speciālās izglītības iestādes. Kopējais skolēnu skaits vispārizglītojošajās dienas skolās 13 gadu laikā ir samazinājies par 131 898 skolēniem, un šogad tajās mācās 216 307 skolēni.

Pērn iztikas minimums mēnesī bija par 1,74 latiem mazāks nekā 2009.gadā, kad vidējais iztikas minimuma patēriņa grozs bija 168,17 lati. Taču tas joprojām bija par 6,11 latiem lielāks nekā 2008.gadā. Kopš 1998.gada, kad tas bija 82,15 lati, iztikas minimums ir divkāršojies. Pēdējais gads, kad tas bija mazāks par 100 latiem mēnesī, bija 2004.gads – 98,78 lati. Augstāko punktu iztikas minimums sasniedza 2009.gada janvārī – 174,41 lats.