Viņam nebija jādzenas pakaļ Jēkabpils laupītājiem, bet, uzzinot par uzbrukumu, inspektors Andris Znotiņš nekavējoties devās palīgā kolēģiem, kā bija darījis vienmēr
Šodien viņš Latvijai ir varonis, bet rīt par viņu varbūt atcerēsies retais, taču mūsu sirdīs viņš paliks vienmēr, jo bija īsts draugs, – tā par policistu Andri Znotiņu (33), kurš gāja bojā spēļu zāles aplaupītāju aizturēšanā Jēkabpilī, saka viņa draugi. Ir grūti skatīties šo stalto un brašo puišu sejās, jo, stāstot par Andri, viņi steidzīgi novērš skatienu – acīs sariesušās asaras. Noticēt tam, ka Andra vairs nav, nespēj arī viņa krustmāte, kas mazotnē mācījusi puiku staigāt un vēlāk bijusi mātes un tēva vietā, kad pusaudzis zaudējis vecākus.
Draudzene Dace saka – Andris bijis prieka un siltuma iemiesojums, pat kurinot krāsniņu katru oglīti pratis apčubināt tā, ka siltums radies pārsteidzošā ātrumā, bet tagad šķiet, ka pat uguns jūt, ka saimnieka vairs nav mājās.
«Kad izdzirdēju, ka notikusi laupīšana, pakaļdzīšanās un apšaude, man pirmā doma bija: vai tikai tur nav Andris. Viņš vienmēr pirmais metās notiekošajā. Varbūt arī pārgalvīgi un riskanti, reizēm viens pats sekodams likumpārkāpējiem,» atceras bojāgājušā policista draugs Roberts Grinšpons.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.