Akmeņi krīt • IR.lv

Akmeņi krīt

5
Nellija Ločmele

Nesen skatoties vienu Oskaram nominēto filmu 127 stundas – par ekstrēmu piedzīvojumu baudītāju, – iestrēgu apcerē par liktenīgām sakritībām. Filmas varonis tādu piedzīvoja

Nevienam nepateicis, kurp dodas, viņš iegāzās kanjona plaisā, krītošs akmens piespieda viņa roku pie klints, un puisis vairākas diennaktis palika iesprostots šaurā bezizejā, ko uzlecošā saule sildīja tikai 15 minūtes dienā. Beidzās ūdens. Izmēģinājis visu iespējamo, viņš pēdīgi atzina, ka vienīgā izeja no slazda ir atstāt tajā roku, taču nabagam nebija pat kārtīga naža, ar ko to nogriezt. Un tad viņš saprata, ka liktenīgais akmens ir gaidījis tieši un tikai viņu, kopš paša un visas pasaules dzimšanas brīža.

Ir cilvēki, kuriem ir tādas kā gumijotas rokas, ko nekādi akmeņi nespēj pienaglot. Piemēram, ieņēmumu dienesta darbinieks Vladimirs Vaškevičs – redzēsim, vai nule nokritušais kukulis viņu šoreiz iesprostos.

Sāpīgi ir brīži, kad redzi – liktenīgais akmens ir sadragājis kaut ko skaistu, un nekas vairs nav labojams. Laupītāju lode izrādījās liktenīga Jēkabpils policistam Andrim Znotiņam. Dzīvespriecīgā, godīgā puiša vietā tagad palicis netaisns tukšums viņa draudzenes, krustmātes, tuvāko biedru dzīvē. Sasodīti agri arī Mārtiņa Freimaņa klātienes un neklātienes draugiem ir jāmācās par viņu teikt «bija».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu