Žurnāla rubrika: Svarīgi

Tas nav profesionalitātes demonstrējums

Posted on februāris 9, 2011 by - Pusdienās

Profesors Jānis Gardovskis vadīja Latvijā pirmo aknu pārstādīšanas operāciju. Mediķi nav vienisprātis, vai mūsu valstī šīs operācijas būtu jāpraktizē

Kafejnīcā Čarlstons gaidot Jāni Gardovski, esmu pasūtījusi kafiju. «Kafija ir laba veselībai,» ieradies komentē profesors. Tas ir zināms atvieglojums, jo pirms tam esmu satikusi daudzus ārstus, kuri, tieši pretēji, no kafijas dzeršanas rekomendējuši atteikties. Atslēgas vārds, kā vienmēr, ir «mērenās» devās, paskaidro Gardovskis. Un vīns ir veselīgs? «Ir,» atbild profesors. Tomēr vislabāk esot dzert šampanieti – alkohola koncentrācija nav liela un dzēriena dzirkstošais raksturs izraisa patīkamas emocijas, kas ir vēl viens spēcīgs veselības avots.

Par spīti kārdinošajām atziņām, Gardovskis pats pasūta minerālūdeni un atzīstas, ka parasti pusdienas neēd – iztiek ar brokastīm un vakariņām. Šādu ieradumu noteikusi profesija, jo pusdienas padarījušas miegainu, bet miegains ķirurgs nedrīkst būt. Taču, ja reiz atnācis uz kafejnīcu, šoreiz no pusdienām viņš neatsakās. 

Gardovskis ir gandarīts, ka pacients, kuram pirmajam Latvijā janvāra vidū veica aknu pārstādīšanu, nu ir izrakstīts no slimnīcas. Aknu transplantācijas operācijas uzskata par ļoti sarežģītām un dārgām, taču profesors nesteidzas atzīt, ka tas ir pats sarežģītākais, ko viņš operāciju zālē ir darījis. Viena no grūtākajām operācijām – tas gan. Slimo aknu izņemšana un donora aknu iešūšana prasa specifiskas zināšanas un lielas pūles, tāpēc to dara ķirurgu brigāde. Arī anestēziju veic speciāli mācīts speciālists, to nevar darīt «vienkārši labs anesteziologs no malas». «Puse nopelnu ir tiem cilvēkiem, kuri rūpējas par dzīvībai svarīgo funkciju nodrošinājumu operācijas laikā un par slimnieka stabilizāciju pēc operācijas.» Operācijā iesaistīti ap 20 cilvēku, puse no tiem ārsti, pārējie – māsas un palīgpersonāls. 

Gardovskis stāsta, ka ar pārtraukumiem šīm operācijām ir gatavojušies 8-10 gadus. Pieredze apgūta Vācijas klīnikās, pērn vairāki komandas cilvēki stažējušies Zviedrijā. Stradiņu slimnīcā arī mērķtiecīgi koncentrētas parastās aknu operācijas, lai vairotu pieredzi strādāt ar šo orgānu, kas nav vienkāršs, jo «aknas ir mūsu ķīmiskā fabrika, caur kuru iziet visas apēstās vielas». 

Pirmajai pārstādīšanas operācijai izraudzīts pacients ar ne pašu smagāko diagnozi, kaut gan operācijas laikā atklājies, ka izmeklēšanas aparāti precīzu ainu nebija parādījuši un bojātas bijušas ne tikai aknas, bet arī apkārtējie audi. «Faktiski pirmajai reizei tas nebija labs pacients,» secina Gardovskis. Operācija ilgusi 11 stundas, un teju viss personāls strādājis visu šo laiku. «Tas ir diezgan smagi. Mēs sākām pusdivpadsmitos naktī.» Redzot manu izbrīnu, Gardovskis paskaidro, ka tas atkarīgs no donora. Donora aknas izņem, kad viņam konstatē smadzeņu nāvi, pēc tam aknas jāpārstāda 16 stundu laikā. «Ar katru stundu, ko tās stāv ārpus organisma, [aknu] iespējas piedzīt samazinās. Tāpēc, lai veiktu šīs operācijas, jābūt ļoti labai loģistikai, sadarbībai.» Ķirurgi pie darba naktī ir pieraduši. «Mums ir arī tādas dežūras – sāk piecos pēcpusdienā un tikai nākamajā dienā beidz operēt.» 

Vaicāju, vai šis bija vienreizējs ārstu profesionalitātes demonstrējums, vai tomēr būs turpinājums. «Pirmkārt, es domāju, ka tas nav profesionalitātes demonstrējums. Es biju viens no tiem, kas bija pret tādu profesionalitātes demonstrējumu – parādām, ko spējam, un pēc tam viss apstājas. Tāpēc mēs pamatīgi gatavojāmies un izvērtējām visu, lai mēģinātu tiešām sasniegt labu rezultātu,» atbild Gardov-skis. Ārsti šīm operācijām esot gatavi, bet, vai tās veiks arī turpmāk, atkarīgs no Veselības ministrijas un Stradiņu slimnīcas. Pašlaik aknu pārstādīšanu pieaugušajiem valsts neapmaksā, pirmā operācija finansēta no slimnīcas maksas pakalpojumiem. Mūsu sarunas brīdī precīzas operācijas izmaksas vēl nav sarēķinātas, tās lēš ap 30-40 tūkstošiem latu. Rietumeiropā šīs izmaksas var sasniegt 140 tūkstošus latu.

Gardovskis rēķina, ka gadā Latvijā būtu vajadzīgas 20-30 aknu pārstādīšanas operācijas. «Ja mēs šajā gadā izdarām 5 vai 10, tas būtu ļoti labi. Ar katru gadījumu nāk jauna pieredze un varēšana, vēlāk varētu strādāt ar smagākiem gadījumiem.» Bērniem šādas operācijas gan Latvijā neplāno veikt, jo to ir daudz mazāk (2-3 gadā), un ar šādu skaitu ārsti nevar iegūt pietiekamu pieredzi, lai droši operētu. Turklāt bērniem parasti pārstāda daļu pieauguša cilvēka aknu, tādējādi riskam pakļaujot divus cilvēkus.

Šo pašu argumentu mediķu aprindās min tie, kuri uzskata, ka aknu transplantāciju arī pieaugušajiem Latvijā nevajadzētu veikt. Drošāk un racionālāk būtu vairākām valstīm veidot kopējus centrus. Gardovskis tam piekrīt, taču «tas nav ārstu spēkos – varbūt veselības organizatori to var panākt». Visas līdzšinējās sarunas par Baltijas vai Ziemeļvalstu centru beigušās neauglīgi. «Ja to jautājumu nevar atrisināt, man vienmēr ir atbilde – kurš ir izlēmis par tiem cilvēkiem, ka viņiem ir jāmirst. Kāpēc mēs kaut ko darām ar sirdi un nierēm, un tie pacienti dzīvo? Šim cilvēkam ir 46 gadi. Viņš aknu nav ne nodzēris, ne viņam ir nelabas infekcijas, kuras varēja neiegūt. Viņa liktenis ir tāds, ka viņam ir šāda slimība.» 

Gardovskis spriež, ka Baltijas valstu centru visloģiskāk būtu veidot Latvijā, jo transplantācijā ir svarīga ātra pacientu un donora orgānu transportēšana, un Latvijai ģeogrāfiskā novietojuma dēļ ir priekšrocības. Vai Stradiņiem ir šāda ambīcija? «Man liekas, ka tas ir nokavēts, jo kaimiņi jau paši to dara. Varbūt tagad ir laiks viņus uzrunāt, jo neteikšu, ka viņiem šausmīgi labi veicas, rezultāti ir dažādi. Protams, tas ir valsts un medicīnas varēšanas rādītājs, bet mītus un pārdabiskumu arī nevajag pievienot, tā lieta ir izdarāma.»

Gardovskis pēcdiploma izglītību guvis vairākās Vācijas un Skandināvijas valstu klīnikās un uzskata, ka medicīnas izglītība Latvijā ir konkurētspējīga, jo citādi vesela rinda ārstu tagad nestrādātu prestižu un labi algotu darbu Eiropā un Amerikā. Gardovskis pats pašlaik ir Rīgas Stradiņa universitātes rektors, tiesa, šī ir viena no tām Latvijas augstskolām, kuru profesoriem ārzemēs pabijušie studenti pārmet «viduslaiku snobisko akadēmismu» un nespēju pieņemt citus uzskatus. Jautāju, vai tā ir attīstību veicinoša attieksme. Gardovskis piekrīt, ka nav, tomēr augstskolas mainās, tajās ienāk jaunāka pasniedzēju paaudze. 60 gadus vecu profesoru vairs nepāraudzināšot, taču viņa zinātniskais potenciāls jāizmanto. 

Kāds profesors jūs esat? – prasu. «Agrāk, kad sāku strādāt, es varbūt biju ļoti stingrs. Manuprāt, tagad esmu demokrātisks. Esmu daudz ko pārvērtējis savā dzīvē, jo man ir bijuši arī grūti brīži un diezgan smagas slimības. Daudzējādā ziņā esmu kļuvis citāds un uzskatu, ka citu cilvēku pazemošana ir paša cilvēka vājuma izpausme.»

Gardovskis ir viena no Latvijā vislabāk algotajām valsts amatpersonām – 2009.gadā viņa ienākumi sasniedza vidēji 9400 latu mēnesī. Kad, viņam ieminoties par izglītības nelielo finansējumu Latvijā, uz to norādu, profesors rāmi atteic: «Es jūtos to godīgi nopelnījis. Un tie visi ir oficiāli ienākumi.» Prāvo summu nodrošina virkne administratīvo amatu (Gardovskis universitātē ir arī katedras vadītājs, bet Stradiņu slimnīcā Ķirurģijas klīnikas vadītājs) un zinātnisko pētījumu vadīšana. Vaicāju, kā viens cilvēks var tik daudz darbu izdarīt. «Augstākais ir rektora amats, tas ir vēlēts un nav uz mūžu. Tāpēc es mēģinu nodarboties ar pamatspecialitāti,» atbild Gardovskis. Universitātē un slimnīcā esot laba komanda, kas spēj strādāt patstāvīgi, bet viņš pats no pirmdienas līdz piektdienai un reizēm nedēļas nogalē dzīvo «pēc tā, kas ierakstīts piezīmju grāmatā, un nevis, kā vēlos». «Reti varu teikt – to es nedarīšu,» paskaidro profesors.

ĒDIENKARTE

Līdakas plācenīši ar dārzeņiem, krējuma un baltvīna mērci

Minerālūdens, kafija

Zaļie staipekļi

Posted on februāris 9, 2011 by - Komentārs

Brigmanis un Lembergs gaida samaksu par atbildību pret valsti

Valdībai 11.februārī aprit slavenās simt dienas, un Dombrovska spožā uzvara vēlēšanās šajā laikā pārvērtusies par gramstīšanos ēnainās pažobelēs, mēģinot kaut kā sakasīt 50 miljonus – tikai nedaudz vairāk par 1% no plānotajiem gada kopējiem valsts izdevumiem -, lai beidzot varētu noslēgt sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju par 2011.gada budžetu.

Tā kā politiķi par to faktiski vairs nerunā, nākas atgādināt, kāpēc ir nepieciešams turpināt budžeta apcirpšanu. Latvijai šogad plānots budžeta deficīts ap 5,4% no IKP, un, lai gan salīdzinājumā ar 2009.gada 10,2% tas ir uzskatāms par nozīmīgu sasniegumu, rūgti maldās tie, kuri domā, ka nu jau krīze beigusies, viss lielais darbs ir padarīts un varam atkal sākt mierīgi dreifēt. Kā atzīmējis Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Latvija turpina katru dienu tērēt par 2,5 miljoniem latu vairāk, nekā tā ieņem.

Tas tā nevar turpināties. Ja vēlamies atjaunot valstī īstu finanšu stabilitāti, tad ir jāpanāk, lai 2012.gadā budžeta deficīts būtu zem 3% no IKP, un tas prasīs nevis kādus 50 miljonus, bet vairākus simtus miljonu papildu konsolidācijas. Par konkrēto summu vēl nav skaidrības. Vēl pagājušā gada beigās Eiropas Komisijas pārstāvji lēsa, ka tie varētu būt ap 500 miljoniem latu, Finanšu ministrija – ka 310 miljoni.

Varam būt vairāk vai mazāk optimistiski, bet jebkurā gadījumā summa būs ievērojama. Taču, ja Latvija nespēs nodzīt deficītu līdz 3%, tiksim atmesti atpakaļ tajā draudīgajā nestabilitātē, kura te valdīja 2009.gada vasarā un rudenī. Būs sagrauta visa pēdējā gada laikā uzkrātā uzticība, bez kuras mums nav cerību ne piesaistīt tik ļoti nepieciešamos ārzemju investorus, ne aizņemties naudu atlikušā deficīta segšanai, un atkal spēji uzvirmos runas gan par devalvāciju, gan par valsts bankrotu. Tāda perspektīva var likties pievilcīga tikai tiem, kuriem nerūp Latvijas kopējā labklājība, bet kuri saredz šādā haosā lielas iespējas gan piepildīt kabatas, gan nostiprināt savu varu.

Tā, gandrīz vai nemanot, nonākam pie politekonomiskā veidojuma ar nosaukumu ZZS, kura piekoptā politika neatlaidīgi dzen Latviju uz jaunu krīzes saasinājumu. Nedēļām ZZS pārstāvji nespēja nonākt pie kopsaucēja ar saviem koalīcijas «par-tneriem» Vienotībā pat par visizplūdušākajiem principiem, kur un kā samazināt deficītu šogad par vēl 50 miljoniem. Pirmdien, 7.februārī, kā liels panākums tika pasludināta abu pušu vienošanās par deficīta samazināšanu 27 miljonu apmērā, tomēr pat šī ar milzīgām grūtībām izspiestā summa ir lielā mērā šķitums, jo gandrīz puse – 12,8 miljoni – pierēķināta klāt no neizsmeļamās «ēnu ekonomikas apkarošanas», kuru tagad «zaļzemnieki» grib izmantot kā visu Latvijas finanšu problēmu risinājumu. Nesen intervijā Neatkarīgajā ZZS frakcijas vadītājs Brigmanis arī izklāstīja šo panaceju: «Mēs piedāvājam – ja jau ēnu ekonomikā apgrozās teju miljards latu, tad kāpēc gan ar ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumiem mēs nevarētu iegūt tādu pašu summu?»

Tātad partija, kuras premjerministra kandidāts tiek tiesāts par noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju, tagad uzskata ēnu ekonomikas apkarošanu par galveno deficīta samazināšanas veidu. Bet tas vēl nav viss. Jau gadiem bijušais augstais VID ierēdnis Vladimirs Vaškevičs tika turēts aizdomās par kontrabandas piesegšanu, taču visu šo laiku ZZS un Aivara Lemberga viena no galvenajām rūpēm ir bijusi apkarot tieši to tiesībsargājošo iestādi, KNAB, kura beidzot Vaškeviču aizturēja. Pēc šiem notikumiem būtu tikai godīgi un loģiski, ja ZZS iestātos par Jutas Strīķes iecelšanu par KNAB priekšnieci, lai veicinātu budžeta deficīta samazināšanu. Par nelaimi, godīgai loģikai ar ZZS nostāju šajos jautājumos ir maz sakara.

ZZS nav neviena konkrēta piedāvājuma Latvijas budžeta problēmu risināšanai. Tā nav mūsu atbildība, saka Brigmanis, un tik tiešām, ZZS ir padarījusi atbildības neuzņemšanos par valsts kopējo likteni par savu galveno, kā smejies, «principu». Tā ir vienīgā politiskā organizācija, kura ir pamanījusies būt pilnīgi visās valdības kopš 2002.gada, taču ZZS redzējums un varēšana nekad nav bijusi ne par mata tiesu platāka par tās šaurajām, resoriski merkantilajām interesēm.

Šīs politikas iemiesojums, protams, ir Lembergs. Kā labi redzams nesenā intervijā Neatkarīgajā, viņam gan patīk spriedelēt par dažādiem globāliem jautājumiem, piemēram, gausties par «ciešanām», kuras Latvijai nesusi «izstāšanās no Varšavas pakta, iestāšanās NATO», tomēr tajā pašā laikā viņa īstā politika sastāv no neatlaidīgiem centieniem izraut no valsts un saviem koalīcijas «partneriem» vienu labumu pēc otra. Intervijā uzskaitītie pārmetumi ekonomikas ministram Kamparam ir vāji slēpta pašreizējā rīcības programma: amatu Mārtiņam Rozem, vēja enerģijas obligātās iepirkuma kvotas vienai viņam pietuvinātai biznesmeņu grupai, kādiem citiem – valsts galvojumu rūpnīcas būvei, un vēl – Eiropas fondus (domājams, Ventspilij, kurai to jau līdz šim ir bijis gana daudz).

No šī politiskā redzespunkta problēmas ar budžeta deficītu ir nevis izaicinājums strādāt, lai izvestu Latviju no krīzes, bet gan lieliska iespēja izmantot valsts grūtības, lai izspiestu sev kādu amatu, garantiju vai iepirkumu. Turklāt Vienotība neizprotamā kārtā šai šantāžas politikai nevis aktīvi pretojas, kaut vai publiski darot zināmas ZZS prasības, bet džentlmeniski spēlē līdzi, tikai pa brīdim nopūzdamās, ka tāda esot cena par «stabilitāti».

Un tā Brigmanis mierīgi prātuļo, ka nav nekur jāsteidzas ar budžeta konsolidāciju, bet «nākamais solis droši vien būs tāds, ka SVF misija brauks uz Latviju pierunāt…». Un tad, noveduši valsti līdz kārtējam saspīlējumam, kad situāciju var glābt tikai kārtējie pēdējā mirklī pieņemtie lēmumi, ZZS par gatavību īsi pirms pusnakts piekāpties atkal varēs izspiest sev kādu labumu. Uz mūsu visu pārējo rēķina.

Vaškeviča valsts

Posted on februāris 9, 2011 by - Komentārs

Oranžais jumts ir aizbraucis, taču korumpētā sistēma nekur nav pazudusi

Latvijas televīzija par Finanšu ministrijas Nodokļu un muitas administrēšanas politikas departamenta direktora vietnieka Vladimira Vaškeviča aizturēšanu vēstīja, ka tā varētu būt nozīmīga ēnu ekonomikas apkarošanai. Drosmīgi teikts, jo publiski minēt varenā muitnieka iespējamo saistību ar kriminālām aprindām, neriskējot izpelnīties viņa apvainojumus sadarbībā ar kriminālām aprindām, līdz šim bija uzdrīkstējušies tikai kriminālo aprindu ļaudis – liecinādami tiesā, ka Valsts ieņēmumu dienestā viņiem esot «jumts» ar palamu Sports un Futbols.

Sportiskais futbolists vienmēr bija varējis rēķināties ar visaugstāko valdības vīru un citu ietekmīgu politiķu atbalstu.

Vaškeviča spridzināšanas mēģinājumu 2007.gadā iekšlietu ministrs Ivars Godmanis (LPP/LC) uzreiz nodēvēja par «uzbrukumu Latvijas valstij», kaut gan līdz šim nav noskaidrots, vai uzbrukums tolaik Valsts ieņēmumu dienesta Muitas kriminālpārvaldes priekšniekam nebija «džentlmeniska» lietu kārtošana, kā tas pieņemts tajās aprindās. Jau tolaik «Sporta ziņas» bija kā no gangsterfilmas – apšaubāmi darījumi ar īpašumiem, aizdomas par nenomaksātiem nodokļiem, liecības par kukuļiem, mašīnas dedzināšana, sprādziens pie mājas, kurā viņš dzīvoja. Bandīta, nevis ierēdņa ikdiena.

Vaškeviča apgalvojumi, ka viņa slepkavības mēģinājumu bija pasūtījuši ar «atsevišķiem politiskiem spēkiem» un preses izdevumiem, prokuratūru, bet it īpaši ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju «saauguši» noziedznieki («KNAB strādā kopā ar bandītiem»), rada atsaucību visaugstākajās valsts varas aprindās. Premjerministrs Aigars Kalvītis (TP) paziņoja, ka prokuratūrai šī «informācija» jāpārbauda. Pēc tam – ka ar Vaškeviča spridzināšanas mēģinājumu esot saistīta kāda bīstama noziedznieku grupa, kurā apvienojušies bijušie VDK virsnieki, padomju armijas desantnieki, kā arī Latvijas specdienestu darbinieki, tāpēc «neviena valsts amatpersona šai valstī vairs nevar būt droša».

Vienīgais turpinājums šim «drošības garanta» paziņojumam bija izrēķināšanās ar KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu. Acīmredzot ar to tad briesmas Vaškevičam un citām apdraudētajām amatpersonām šķita esam novērstas.

Jo pārsteidzošāk, ka KNAB Vaškeviču tagad tomēr aizturēja un laikam ar nopietniem pierādījumiem par kukuļdošanu, ja tiesa izlēma paturēt viņu apcietinājumā. Izrādās, pat ar «lielāko kretīnu» konkursā piemeklētu priekšnieku priekšgalā vai, pareizāk, par spīti viņam birojs spēj pieķert nelikumībās un ņemt ciet gan tādus respektablus kungus kā Latvenergo šefs Kārlis Miķelsons, gan skandalozo, par neaizskaramo uzskatīto Vaškeviču. Normunds Vilnītis nav spējis neit-ra-lizēt KNAB, un korumpētas valsts amatpersonas arvien nevar justies droši.

Ironiski, ka Vilnīša sāktās KNAB «reformēšanas» mērķis ir biroja spēku izkliedēšana ārpus Rīgas it kā kontrabandas apkarošanai. Mēnesi pirms Vaškeviča aizturēšanas viņš pat publiski apvainoja kontrabandas piesegšanā premjerministru, kad tas šīs «reformas» nobremzēja. Turklāt paziņoja, ka Valdis Dombrovskis vēloties ielikt viņa vietā kādu, kas «sniegtu informāciju». Tāpēc divkārt ironiski, ka Vaškevičam kāds laikam bija sniedzis informāciju par KNAB plāniem, ja jau viņš dienu pirms aizturēšanas uzcepa iesniegumus Vilnītim, ģenerālprokuroram un finanšu ministram, ka pret viņu tiekot gatavota «provokācija».

Un pat paguva nointervēties Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Šajā intervijā Vaškeviča nosaukto ienaidnieku saraksts ir īsāks nekā pirmīt minētais. No tā, protams, pazudis laikraksts Diena. Toties klāt nācis Satver-smes aizsardzības birojs – patiesībā jau kopš 2007.gada rudens, kad SAB pazemināja Vaškevičam pielaides līmeni slepenai informācijai un VID priekšnieks Dzintars Jakāns mainīja iestādes reglamentu, lai viņš varētu palikt amatā. (Kad SAB vispār atņēma Vaškevičam pielaidi, Jakāns paaugstināja viņu par savu vietnieku.) Savukārt KNAB nu ir ieguvis pārdabiska ļaunuma veidolu – «tie ir vilkači ar uzplečiem», kas viņu «terorizē», un tikai priekšnieks Vilnītis esot pret sava biroja «patvaļu».

Kāpēc tieši pret Vaškeviču tāds terors? Viņa paša skaidrojums ir vienkāršs. Pirmkārt, to esot apmaksājis kāds Štālbergs, kam sen domstarpības par mantu un naudu ar Vaškeviča šķirto sievu. Otrkārt, «vilkačiem» nepatīkot viņa «profesionālā darbība».

Tas tagad izklausās truli un smieklīgi diemžēl tikai tāpēc, ka Vaškevičam aizbraucis oranžais politiskais «jumts», kas ar valsts varas spēku atbalstīja viņu cīņā ar visiem, kuriem kriminālo un valsts struktūru saaugšana nebija pieņemama, –  likumsargiem, presi, politiķiem. Taču nekur pazudusi viņa «valsts» nav. Tā liek sevi just gan kontrabandas milzīgo apjomu statistikā, gan Saeimas balsojumos par tiesu varas pārstāvjiem, gan Lemberga un viņa pakalpiņu brēkšanā, ka KNAB esot «privatizēts», gan nupat arī vairākuma amatpersonu un politiķu klusēšanā par Vaškeviča aizturēšanu un tai sekojušajiem slepkavības draudiem KNAB priekšnieka vietniecei Jutai Strīķei.

Vai šie draudi ir vai nav saistīti ar Vaškeviča aizturēšanu, Strīķe iemieso bīstamāko apdraudējumu viņa pārstāvētajai «valstij». Skaļi pateikt, ka bandītu likumi Latvijā nevaldīs, nozīmē riskēt aizskart ļoti daudzus un automātiski ierakstīt sevi Vaškeviča melnajā sarakstā. Tāpēc milzīgais kontrasts starp Kalvīša valdības cilvēku nekautrēšanos bazūnēt ciniskas muļķības par apdraudējumiem valstij, kad bija apdraudēts Vaškevičs, un Dombrovska izvairīšanos komentēt «problemātisko situāciju» – iespējamo Strīķes slepkavības pasūtījumu.

Šķiet, ka premjerministrs un citi Vienotības cilvēki bažījas, ka stingra nostāja arī šajā gadījumā tūdaļ tiks pasniegta kā «politisks spiediens» un pierādījums KNAB «izmantošanai vienas partijas interesēm». Bažām diemžēl ir pamats, Vaškeviča kroplīgā «valsts» daudziem arvien ir ierasta, ērta norma, bet tās nepieņemšana – apkarojama anomālija.

Ir un Ir

Posted on februāris 9, 2011 by - Redaktores sleja

Kas šonedēļ žurnālam Ir uz vāka? Populārais Rīgas mērs Nils Ušakovs nevar viens plūkt laurus, jo… Apskatiet, lūdzu, rūpīgāk abus vākus

Nav kā vienmēr, vai ne? Žurnāls viens, bet vāka bildes divas! Vienu, kā parasti, veidojām mēs paši redakcijā, bet pie otras tikām līdz šim nepieredzētā ceļā – palūdzām to jums. Asprātīgi fotomirkļi, dullas kolāžas, sirsnīgas bildes ar četrkājiem bira kā no pārpilnības raga konkursā, ko sarīkojām kopā ar Draugiem.lv. Jāsaka paldies vairāk nekā seštūkstoš Ir vāka ideju autoriem. Peldētājs ar slidu rokā, ko autors Alvis Rozenbergs pieteica kā lēnīgo igauņu hokejistu, kurš aizkavējies laukumā vēl maijā, patika gan balsotājiem, gan redakcijai. Turklāt āķīgais foto kalpo kā intriģējošs pieteikums žurnāla Ir aiznākamajam numuram, ko veltīsim ziemeļu kaimiņiem, meklējot atbildi uz jautājumu, kas urda vai katru kārtīgu latvieti – kāpēc igauņi ir veiksmīgi?

Taču aizraujoši stāsti lasāmi jau šonedēļ. Pētām, ko Armani sociāldemokrāts Ušakovs paveicis Rīgā. Kas īsti mainījies VID sistēmā, ka tā beidzot izspļāvusi mūžam nenotveramo Vladimiru Vaškeviču? Esam liecinieki unikālam koncertam, kurā pianists Vestards Šimkus iziet cauri ellei un paradīzei, liekot klausītājiem raudāt no aizkustinājuma.

Un noslēgumā vēl ir kāda dubulti laba ziņa. Aicinu jūs šomēnes nepalaist garām izdevību iepriecināt sevi un kādu draugu, pamudinot viņu abonēt Ir un tā tiekot pie jaukām balvām – sīkāk par to uzzināsit blakus lapā. Lai ir dubultprieks!

Radars pasaulē

Posted on februāris 2, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

 

Ēģiptes tautas prasības ir leģitīmas, pirmdien apliecināja valsts armijas vadība, kas solīja nevērsties pret valdības pretinieku masu demonstrācijām. Tas nozīmē, ka kontroli Ēģiptē ir pārņēmusi armija, vērtē eksperti. Ēģiptē turpinās bezprecedenta protesti pret prezidenta Hosni Mubaraka varu (Ir redakcijas slēgšanas brīdī). Protestētāji noraida prezidenta piedāvāto jauno valdību. Protestu organizētāji izsludinājuši beztermiņa ģenerālstreiku un otrdien – nedēļu pēc protestu sākuma – sarīkoja demonstrāciju galvaspilsētā, kā arī Aleksandrijā, valsts otrajā lielākajā pilsētā. Pagājušo svētdien protestētājus Kairas galvenajā laukumā pirmo reizi uzrunāja Nobela Miera prēmijas laureāts, bijušais ANO Starptautiskās atomenerģijas aģentūras ģenerāldirektors Mohameds el Baradejs, kas paziņoja par «jaunas ēras sākumu».

Aptuveni 10 000 demonstrantu sestdien izgāja Alžīrijas pilsētas Beidžājas ielās, protestējot pret varas iestādēm. Demonstrā-cijas, kuras iedvesmojusi revolūcija Tunisijā un protesti Ēģiptē, berberu apdzīvotajā reģionā norisinājās mierīgi. Alžīrijas Cilvēktiesību aizsardzības līga paziņojusi, ka plāno jaunus protestus.

Dienvidsudānas iedzīvotāji referendumā ir atbalstījuši savas valsts izveidošanu un atdalīšanos no valsts ziemeļu daļas. Kopumā 98,83% dienvidsudāniešu, kas ir tumšādainie kristieši un animisti, ir atbalstījuši atdalīšanos no valsts ziemeļu daļas, kuru apdzīvo arābu izcelsmes musulmaņi. Sudānas dienvidu un ziemeļu daļas karo jau divas desmitgades, un konfliktā dzīvības zaudējuši divi miljoni iedzīvotāju. Abas kopienas nespēj sadzīvot ne tikai atšķirīgu reliģiju, bet arī naftas rezervju dēļ valsts dienvidos. Plānots, ka oficiāli jauno valsti varētu dibināt jūlijā.

Baltkrievijas varas iestādes paziņojušas, ka tuvākajā laikā atbildēs uz ES lēmumu liegt 157 Baltkrievijas amatpersonām iebraukšanas iespējas. Šādu lēmumu ES pieņēma pirmdien, liedzot iebraukšanu arī Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko. Minska šādu ES soli vērtē kā mēģinājumu iejaukties valsts iekšējās lietās un klaji nedraudzīgu attieksmi pret valsti. ES pasākumi noteikti, reaģējot uz represijām pret opozīciju pēc 19.decembrī notikušajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām.

Interneta vietnes WikiLeaks publiskotie Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa izteikumi ASV diplomātiem var iespaidot viņa palikšanu amatā. Bijušais Ilvesa padomnieks Karels Tarands atzinis, ka pašreizējam prezidentam jau tiek meklēts aizstājējs. To darot Reformu partija, kuras līderis ir Edgars Savisārs. WikiLeaks publiskotā informācija vēsta, ka Ilvess ieņēmis stingru nostāju, lai NATO un ES izveidotu kopēju pozīciju pret Krieviju. Viņš norādījis, ka Krievija, izmantojot enerģētisko atkarību, palielina ietekmi valstī un to sekmējot tādi politiķi kā Savisārs.

Pastāv liels risks, ka Čīles vidieni varētu satricināt ārkārtīgi spēcīga zemestrīce, brīdina zinātnieki. Epicentrs varētu atrasties netālu no vietas, kur pērn februārī notika 8,8 balles spēcīgā zemestrīce, kas laupīja 520 cilvēku dzīvību un nodarīja zaudējumus vismaz 30 miljardu dolāru apmērā.

ASV Teksasas štata Džeksonvilas pilsētā pirmdien mirusi pasaules vecākā sieviete Junisa Senborna, kas bija sasniegusi 115 gadu vecumu. Senborna bija vecākais cilvēks pasaulē nepilnus trīs mēnešus pēc tam, kad 2010.gada 4.novembrī nomira tobrīd vecākais cilvēks pasaulē – mūķene Eiženija Blanšāra no Francijai piederošajām Vestindijas salām.

Ņujorkā 77 gadu vecumā pēc sirdslēkmes miris filmu mūzikas autors Džons Berijs. Viņa komponētā filmu mūzika apbalvota ar piecām ASV Kinoakadēmijas Oskara balvām tādām filmām kā Dzimusi brīvībai, Prom no Āfrikas, Dejas ar vilkiem. Viņš arī sacerējis melodijas 11 filmām no cikla par aģentu 007 jeb Džeimsu Bondu, kā arī aranžējis slaveno Bonda tēmu.

Radars Latvijā

Posted on februāris 2, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

 

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs naktī uz otrdienu kratīšanā Finanšu ministrijas Nodokļu un muitas administrēšanas politikas departamenta direktora vietnieka Vladimira Vaškeviča kabinetā izņēmis dokumentus un datoru, bet pats Vaškevičs aizturēts par kukuļdošanu lielā apmērā. Vairāk nekā 50 000 eiro plānots dot kādai Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonai, lai tā pienācīgi neveiktu amata pienākumus kontrabandas apkarošanā, nodokļu nomaksas kontrolē un nekonstatētu pārkāpumus konkrētu personu darbībās, informē KNAB preses dienests. Bijušais Kontrabandas apkarošanas centra vadītājs un VID augsta ranga darbinieks Vaškevičs tiek uzskatīts par ietekmīgu figūru, no kura valsts nav spējusi atbrīvoties ne pēc tam, kad viņu apsūdzēja un sāka tiesāt par nepatiesu datu uzrādīšanu amatpersonas deklarācijā, slēpjot savu patieso mantisko stāvokli, ne tad, kad tika anulēta viņa pielaide valsts noslēpumam. Einara Repšes finanšu ministra pilnvaru laikā viņu pārcēla amatā FM.

Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (Vienotība) pirmdien atjaunoja amatā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieku Intu Ķuzi un uzdeva mēneša laikā izstrādāt priekšlikumus disciplinārās kārtības un darba kvalitātes uzlabošanai policijā, bet līdz 9.februārim iesniegt priekšlikumus par turpmāko speciālo uzdevumu bataljona Alfa darbību. Ķuzis no amata tika atstādināts pagājušajā otrdienā, kad atklājās, ka spēļu zāles aplaupīšanā Jēkabpilī piedalījās arī divi speciālo uzdevumu bataljona Alfa darbinieki. Apšaudē Jēkabpilī gāja bojā policijas darbinieks, un divi tika ievainoti. Četri no uzbrucējiem bija policisti – divi no Alfas, un divi strādājuši Tukuma policijā.

Valdība otrdien bez jautājumiem un debatēm nolēma atkārtoti apstiprināt Konkurences padomes priekšsēdētājas amatā līdzšinējo vadītāju Ievu Jaunzemi. Lai arī līdz šim ZZS bija bremzējusi Jaunzemes apstiprināšanu amatā, otrdien valdības sēdē nevienam ZZS ministram nebija ne iebildumu, ne jautājumu Jaunzemei. ZZS atbalstu varētu būt sekmējusi Ekonomikas ministrijas nostājas maiņa – ministrija varētu arī neiebilst pret ZZS valdes locekļa, bijušā ministra Mārtiņa Rozes apstiprināšanu Lattelecom padomē.

Ekonomikas ministrija nomainījusi visu Privatizācijas aģentūras valdi, amatā atstājot vienīgi tās priekšsēdētāju Ivetu Zalpēteri. Amatos apstiprināti trīs jauni valdes locekļi, to skaitā arī lidostas Rīga valdes loceklis Verners Lūsis, ko virzījusi ZZS. Viņš savulaik minēts starp Ventspils mēram Aivaram Lembergam pietuvinātajiem cilvēkiem. Valdē apstiprināts arī autobiznesa menedžeris Egils Zariņš, kā arī 71 gadu vecā pēc izglītības fizkultūras skolotāja un partijas Jaunais laiks biedre Gundega Drēska. Amatus zaudējis Tautas partijas dibinātāja Andra Šķēles znota tēvs Andris Dobrājs, Vineta Stolera un Gints Riekstiņš.

Krievijas pilsonību pērn pieņēmuši 5763 Latvijas nepilsoņi, kas ir divas reizes vairāk nekā 2009.gadā, liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistika. Kā iemesli visbiežāk tiek minētas atšķirīgās pensionēšanās sistēmas un iespēja gūt ekonomiskos labumus – ātrāk pensionēties vai saņemt kādas piemaksas no Krievijas. Arī pērn ir saglabājusies tendence, ka nepilsoņi pieņem citas valsts pilsonību, taču vēlas palikt dzīvot Latvijā.

Pagājušajā gadā, salīdzinot ar 2009.gadu, mazumtirdzniecības apgrozījums salīdzināmajās cenās sarucis par 2,2%, tajā skaitā pārtikas preču tirdzniecības uzņēmumos – par 5,3%, bet nepārtikas – par 0,4%. 

Fotoradaru tiesiskais regulējums neatbilst Satversmes principiem, secināts Sabiedriskās politikas centra Providus pētījumā. Pētnieki secinājuši, ka pie atbildības ne vienmēr tiek saukta persona, kas izdarījusi pārkāpumu, jo fotoradara fotogrāfijā redzams tikai transportlīdzeklis un tā valsts reģistrācijas numura zīme. Protokolu lēmumu nosūta transportlīdzekļa turētājam vai īpašniekam, nevis transportlīdzekļa vadītājam, tātad valsts neizpilda pienākumu noskaidrot likuma pārkāpēju.

Eiropas dīvainais pārītis

Posted on februāris 2, 2011 by - Pasaulē

Angelas Merkeles un Nikolā Sarkozī domstarpības ir ne tikai divu politiķu attiecību drāma – tās daudz ko pasaka par Vācijas un Francijas «laulību», kas var beigties ar šķiršanos 

Privāti viņa zobojas par viņa asajiem žestiem, grimasēm un gaitu. Viņš savukārt ironizē par viņas atturīgumu un mātišķo piesardzību. Viņa salīdzinājusi viņu ar Misteru Bīnu un franču komiķi Luiju de Finesu. Viņš reizēm viņu privāti sauc par La Boche jeb friceni, bet tiekoties vienmēr silti apskauj un franču manierē nobučo uz abiem vaigiem, labi zinot, ka viņa šādu sasveicināšanos nevar ciest. 

Kamēr Eiropas Savienība cīnās ar atsevišķu dalībvalstu maksātnespēju, deficītiem un burbuļiem, tam visam pa vidu ir intīmāka drāma – Angelas Merkeles un Nikolā Sarkozī sarežģītās attiecības. Abi ne reizi vien dažādos pasākumos ir pozējuši kopā, demonstrējot laimīgu partnerību. Abi ir lielākā cerība Eiropas vienotības sapnim. Tajā pašā laikā viņi viens otram nepatīk. It nemaz. 

Ģimenes problēmas 

Kā ikvienam pārim, kam radušies emocionāli sarežģījumi, naudas problēmas visu pastiprina vēl vairāk. Pirms diviem gadiem, kad krīze bija pašā plaukumā, Sarkozī publiski kaunināja: «Francija jau rīkojas, kamēr Vācija par to vēl tikai domā!» Vēlāk, kad ES līderi tikās Briselē, lai vienotos par Grieķijas glābšanas plānu, Francijas prezidents esot bijis nikns pats uz sevi, ka viņam nekādi neizdodas pārliecināt Merkeli darīt kaut ko vairāk problēmās iestigušās valsts labā. Uzkliedzis ES prezidentam Hermanam van Rompujam, viņš paziņoja, ka sāks boikotēt tikšanos un vēl noburkšķēja: «Vācieši joprojām nav mainījušies!» Tā atstāsta franču amatpersonas. Pēc tam viņš uz tikšanos ar Merkeli uzaicināja līdzi televīzijas operatorus, lai parādītu vāciešu nepiekāpību. Vācijas kanclere uzstāja, ka žurnālistiem jāatstāj tikšanās telpa, bet pašam Sarkozī piedraudēja: «Es nepieļaušu, ka tu ar mani tā izrīkojies!» 

Skaidrs, ka šīs nav vieglas attiecības. Taču abi partneri labi apzinās, ka tās jāsaglabā kopējo bērnu vārdā, šajā gadījumā – Eiropas vārdā. 

Abi uzdevuši saviem galvenajiem ārlietu padomniekiem – Žanam Dāvidam Lavitam un Kristofam Hoisgenam – kā prasmīgiem diplomātiem rūpēties par to, lai attiecības «darbojas». No ārpuses varētu likties, ka tās ir tikai simboliskas formalitātes – regulāras tikšanās, ceremonijas pie Triumfa arkas un Berlīnes mūra paliekām. Taču patiesībā tā ir apbrīnojami cieša abu valstu administrāciju darba koordinēšana. Vairs nav noslēpums, ka pirms katra liela ES sammita Vācija un Francija jau iepriekš izstrīdas par kopēju pozīciju un vienojas par stratēģiju, kurā virzīt pārējās 25 dalībvalstis. Tas nav pārāk demokrātiski. Iespējams, nav arī pārāk patīkami citu valstu līderiem. Taču skaidrs ir tas, ka ES normāli funkcionēs tikai tad, ja sastrādāties varēs tieši Sarkozī un Merkele. 

Merkeles «nē» 

Sarkozī un Merkeles attiecības ir svarīgas tālab, ka izaicinājumi gan viņiem pašiem, gan Eiropai kopumā ir patiesi milzīgi un sarežģīti. Vai valstis, kuras vieno kopēja valūta, aizvien drīkst īstenot neatkarīgu fiskālo politiku? Vai, pagriezīsim to otrādi, – vai valūtas ūnija vispār ir dzīvotspējīga bez ciešākas ekonomiskās un politiskās savienības? Ja tas nav iespējams, varbūt valūtu nav vērts saglabāt? Aiz šiem šķietami tehnokrātiskajiem izaicinājumiem, protams, ir būtiski jautājumi par demokrātiju, nacionālo identitāti un pašnoteikšanos. Pie reizes jātiek galā ar Eiropas pagātnes rēgiem. 

Piemēram, Sarkozī un Merkeles tikšanās pagājušā gada oktobrī Francijas kūrortā Dovilā. Izejot pastaigā pa pludmali, viņiem bija jāizdomā, kā stabilizēt Eiropas ekonomiku. Eiropas finanšu stabilitātes fonds tobrīd bija pasargājis Grieķiju un Īriju no sabrukuma, taču ar to vēl bija par maz. 

Sarkozī vēlējās palielināt fonda teikšanu, nemainot ES pamatlīgumu. Merkele iebilda: konstitūcija viņai neļauj Vācijas vārdā uzņemties šādu atbildību. Viņa arī nevēlējās dot mājienu privātiem investoriem, ka viņu investīcijas nacionālajos vērtspapīros būtu garantētas ar glābiņu no malas – privātiem investoriem ir jāapzinās, ka valstu maksātnespējas gadījumā pastāv «matu apgriešanas» risks, kā slengā dēvē zaudējumus. 

Galu galā Sarkozī piekrita jaunajam mehānismam, ka no 2013.gada investoriem būs jāsamierinās ar potenciālajiem zaudējumiem eirozonas valstu finansiālu problēmu gadījumā. Tas tika uztverts kā skaidrs signāls, ka dažas valstis tik tiešām var bankrotēt un investoriem nav droši ieguldīt naudu, piemēram, Grieķijas, Protugāles un Spānijas parādzīmēs. 

Šis lēmums saniknoja Eiropas Centrālas bankas prezidentu Žanu Klodu Trišē (bijušo Francijas Bankas vadītāju) – viņš precīzi pareģoja, ka tas satricinās tirgus un apdraudēs Īriju. Taču ne viņš, ne citi oponenti neko daudz nevarēja darīt lietas labā. Merkele bija apņēmības pilna ieviest finanšu disciplīnu. Viņa piekāpās ierosinājumam atteikties no bargām soda sankcijām pret tām valstīm, kuras turpmāk pārkāptu eirozonas noteikumus, taču kategoriski iebilda pret ideju ieviest kopēju «eiroparādzīmi». Lielākajai daļai Eiropas valstu ideja par eiroparādzīmi patika, jo tas pasargātu no privāto investoru spekulēšanas nacionālajos tirgos. Tomēr tas automātiski nozīmētu, ka šī sistēma lielā mērā balstītos uz Vācijas ekonomisko varenību un tās valdības leģendāro piesardzību (tas arī sadārdzinātu pašas Vācijas aizņēmumus). Šādu pienākumu vācieši nevēlējās uzņemties. Tāpēc Merkele pateica «nē». 

Vācu analītiķe Ulrika Gero, kuras bijušais vīrs ir francūzis, to skaidro ar vāciešu slēpto hegemoniju. «Bet tagad mēs atmetam slēpšanos.» Viņa pati pasmejas un piebilst: «Protams, citiem tas diez kā nepatīk.» 

Tomēr kāda ietekmīga Vācijas amatpersona norāda, ka Sarkozī ambīcija būt par vadoni un aizraušanās ar grandiozām idejām (šogad Francijas rīkotajā G20 valstu sammitā viņš ieplānojis pārskatīt dolāra lomu globālajā ekonomikā un apsvērt pārtikas produktu tirgus regulēšanu) nav nemaz tik slikta un darbojas Merkeles interesēs. «Vispirms viņa apcērp viņa idejas no 120 uz 75 procentiem, un pēc tam abi cenšas īstenot vismaz pusi no tā.» 

Starp citu, Sarkozī uzskata, ka viena no viņa svarīgākajām lomām ir aktīvi iesaistīt Vāciju dažādos Eiropas Savienības projektos un neļaut Merkelei piekāpties vāciešu prasībai pārtraukt finansēt citas valstis. Politiskā zinātniece Marī le Gloaneka, kas ir Vācijas speciāliste Politisko studiju institūtā Parīzē, komentē: «Sarkozī mēģina satvert Merkeli un neļaut Vācijai aizpeldēt pārāk tālu no citiem. Bet tas ir vajadzīgs arī viņai pašai.» 

Atšķirīgās personības 

Sarkozī (56) un Merkele (56) ir piedzimuši tikai ar sešu mēnešu starplaiku, taču personības un pasaules uzskatu ziņā abus šķir gluži vai okeāns. Hamburgā dzimusī Merkele uzauga kreisi noskaņotā ģimenē, kas pārcēlās uz bijušās Austrumvācijas ziemeļaustrumu nostūri (viņas tēvs bija protestantu mācītājs, kam uzticēja jaunu draudzi). Viņa iemācījās krievu un čehu valodu. Studēja fiziku. Viņas otrais vīrs ir ķīmiķis – kluss profesors, kam nepatīk izrādīties sabiedrībā. Merkelei nav bērnu. 

Pēc Vācijas atkalapvienošanās viņa kļuva par kanclera Helmūta Kola mācekli un tika dēvēta par nenovērtēto jaunavu no Austrumiem. Viņa pārcēlās uz Berlīni, kura tolaik tika uzskatīta par nevācisku vietu, tādu kā barbarisku stepi, kam maz kopēja ar labi iekopto un ražīgo vācu kultūras lauku. 

Tieši no Kola viņa esot iemācījusies, cik svarīgi ir lenkt bieži vien uzpūtīgos frančus, lai kopā īstenotu Eiropas ideālus. Kad Kols aizgāja, Merkele kļuva par pirmo Vācijas kancleri sievieti. Tieši tad viņai nācās personīgi iepazīt arī Sarkozī. 

«Viņa ir zinātniece un gluži vai vāciska klišeja – visu saplānot, iet soli pa solim, apvaldīt emocijas un neizrādīties kā izstādes zirgam,» saka Štefans Kornēlijuss, avīzes Süddeutsche Zeitung vecākais redaktors. «Bet Sarkozī ir īsts mačo, un tas viņai nepavisam nepatīk. Gan viņu, gan kancelejas darbiniekus kaitina Sarkozī lēkāšana no viena jautājuma pie nākamā, viņa nespēja koncentrēt uzmanību, nespēja strādāt sistemātiski, kā to dara vācieši. Viņa ir tehnokrāte ar necilu vīru, bet viņš ir ugunīgs tips ar skaistuli» – dziedātāju un bijušo modeli Karlu Bruni – «pie sāniem.» 

Sarkozī ne vienreiz vien kritizēts par pārspīlētu mantkārību un tieksmi izrādīties. Turīgs advokāts ar turīgiem draugiem, kas tagad bauda apzeltīto Francijas prezidenta dzīvi. Viņam ik uz soļa seko administrācijas darbinieki, kas jebkurā brīdī ir gatavi, piemēram, pasniegt svaigi spiestu apelsīnu sulu. Merkele turpretī joprojām mitinās dzīvoklī Berlīnes centrā, kurā dzīvoja pirms savas ievēlēšanas. Pati reizēm dodas iepirkties un ar vīru ik pa laikam iegriežas uz ātru maltīti iecienītajā franču restorānā Borchardt. 

Merkeles komandā ir sievietes ar spēcīgu raksturu un tehnokrātiski vīrieši, kuru izrīkošana kanclerei padodas itin labi. Kāda vācu amatpersona man skaidro: «Viņa izmanto vīriešu lielāko vājību – ego. Sākumā glauda pa spalvai, bet tad aukstasinīgi kā aikido cīkstonis iegroza šo spēcīgo enerģiju sev vēlamajā virzienā. Viņa nepieņem vīrišķo darba stilu – ego izrādīšanu, muskuļu demonstrēšanu un balss pacelšanu. Viņa pati to laiž pāri galvai, taču prot izmantot, kad nepieciešams. Tiem, kuri piekrīt pievienoties viņas komandai, kanclere ļauj līdzbaudīt laurus.» Izklausās līdzīgi tam, kā Vācijas kanclere tiek galā ar Francijas prezidentu. 

Atšķirībā no Sarkozī, kas ir slavens ar spēju uztvert sarežģītu ziņojumu tieši pa ceļam uz svarīgu apspriedi, Merkele ir centīgs darba rūķis un parasti viszinošākā persona sanāksmju zālē, jo visam sagatavojusies laikus. 

Sarkozī var uzvesties kā Francijas karalis, turpretī Merkele ir koalīcijas politiķe, kura cenšas apmierināt arī savus politiskos partnerus. Vāciešiem patīk stāstīt anekdoti par Sarkozī, kas, sēžot pie lidmašīnas stūres, informē pasažierus, ka viņam ir laba un slikta ziņa. «Labā ziņa ir tā, ka mēs esam apsteiguši lidojuma grafiku, sliktā – esam apmaldījušies.» 

Ko tie vācieši tur dara? 

Vācija un Francija ar savstarpējo asiņaino pagātni nav tipiski sabiedrotie, un abām valstīm aizvien ir radikāli atšķirīgi uzskati par to, kā Eiropai jāfunkcionē. Franči vēlas centralizētu un birokrātisku Eiropu pēc savas līdzības. Parīze arī turpina Fransuā Miterāna iedibināto attieksmi pret valsts budžeta deficītu – pēdējoreiz viņu izdevumi bija sabalansēti ar ienākumiem pirms 35 gadiem. 

Vācija turpretī ir federāla valsts ar spēcīgām pavalstīm, koalīcijas valdībām un ietekmīgu konstitucionālo tiesu – tā vēlas Eiropu, kura stingri ievēro likumus un ir finansiāli disciplinēta: kopējai valūtai jābūt spēcīgai, un nesamērīgie tērētāji ir jāsoda. 

Ilgu laiku bijusi galvenais ES finansētājs, Vācija tagad ir skaidri pateikusi, ka vairs nevēlas maksāt par citu kļūdām un krāpšanos. Principā Vācija vienmēr ir rīkojusies savās interesēs. Atšķirība ir tā, ka Helmūta Kola paaudze savulaik šīs intereses saistīja ar tādām institūcijām kā NATO un ES, kas vienlaikus pasargāja jauno demokrātisko Vāciju un ielika rāmjos tās ambīcijas. 

Tagad, pēc Vācijas apvienošanās, NATO loma ir kļuvusi mazāk svarīga. Arī Eiropas Savienība tai it kā nebūtu nepieciešama. Jūtams, ka tagad Vāciju vairāk interesē Austrumi – bijušais padomju bloks un Krievija kā jauns tirgus un energoresursu avots. 

Francija tradicionāli ir atbalstījusi Eiropas Savienības institūcijas un pašlaik aktīvi aizstāv centralizētu «Eiropas ekonomiskās pārvaldīšanas» ideju, turpretī federālā Vācija arvien mazāk vēlas pakļaut savas nacionālās intereses vienotās Eiropas vārdā un aktīvi aizstāv nacionālo suverenitāti, it īpaši jautājumā par budžetu. 

Kamēr turpinās eiro krīze un Vācijas ekonomika ir vienīgā, kura pārliecinoši atkopjas pēc globālās recesijas, Sarkozī vairāk uzmanības velta Vācijas modelim un biežāk piekāpjas vāciešu prasībām. Taču palīgi stāsta, ka viņš ir ārkārtīgi nobažījies, vai Francija nezaudēs savu prominenci jaunajā Eiropā, paliekot vāciešu ēnā. 

Francijas valdības sēdēs Vācijas ekonomiskā modeļa jautājumi – darba tirgus un tehnisko inovāciju jauda – ir aktuāls diskusiju temats. Baidoties no iespējas zaudēt savu AAA reitingu vērtspapīru tirgos, franči ir sākuši reformas un budžeta iegrožošanu, par paraugu ņemot Vācijas standartus. 

Kādreiz tā bija stabila klišeja – Eiropas Savienībā nekas nenotiek bez Francijas un Vācijas kopējā akcepta. Tagad tas ir nepieciešams, bet ne pietiekams nosacījums. Tālab Sarkozī ir daļēji pamatoti nobijies, ka paplašinātajā ES ar 27 valstīm un eirozonā ar 17 valstīm Francijas viedoklim drīz vairs nebūs lielas nozīmes. Jaunās ES dalībvalstis austrumos tiecas būt vairāk «vāciskas», nevis «franciskas». Čehi, slovāki un baltieši ir fiskāli konservatīvi. Pat poļi, kam vienmēr bijušas ciešas emocionālas saites ar Franciju, savu ekonomisko nākotni saista ar Vāciju. 

Berlīne – Eiropas centrs? 

Fundamentālākā problēma ir tā, ka vācieši ir patiesi nobažījušies – viņi nevēlas Eiropas nabadzīgāko un izšķērdīgāko zemju vārdā zaudēt savu nacionālo pārticību, kuras sasniegšanai nesti smagi upuri. «Vācieši ir sapratuši, ka viņi ir vienīgā globāli ietekmīgā ekonomika Eiropā, kas spēj konkurēt ar ASV un Ķīnu,» saka bijušais ASV vēstnieks Vācijā Džons Kornblūms. «Taču vācieši ir nobijušies, ka pasaule ap viņiem burtiski irst pa vīlēm un Eiropas Savienība, kam vajadzēja kļūt par atspaidu, patiesībā ir kļuvusi par nastu. Viņi ir sapratuši, ka stabilitātes pakts nedarbojas. Ka grieķi melo un, iespējams, nav vienīgie. Ka viņu pašu un franču bankas ir dziļā purvā. Viņi apzinās, ka tas viss dārgi maksās. Tieši tālab vāciešu uzvedība kļūst arvien uzstājīgāka un dažiem no malas sāk ost pēc nacionālisma. Taču patiesībā tās ir bailes.» 

Kad Merkele publiski apgalvo, ka ir dziļi uzticīga Eiropas Savienībai un eiro, viņa kā profesionāla politiķe noteikti apvalda iekšējas dusmas. Viņa labi dzird pašas mājās arvien skaļākos pārmetumus, ka kanclere jau tāpat pārāk daudz piekāpusies, finansiāli glābjot tā dēvēto Vidusjūras klubu. 

Savu iekšējo problēmu netrūkst arī Sarkozī, un galvassāpju būs vēl vairāk, kad iedzīvotāji sāks tieši izjust nesen ieviesto taupības pro-grammu. Lai uzvarētu nākamajā gadā gaidāmajās Francijas prezidenta vēlēšanās, Sarkozī ir jādabū savā ierakumu pusē visi labējie spēki, ieskaitot ekstrēmo Nacionālo fronti un neapmierināto frakcijas viņa paša centriski labējā partijā. Sarkozī par prieku, viņa lielākais konkurents – Sociālistu partija – pašlaik vēl nav spējusi izvēlēties savu kandidātu no vairākiem pretendentiem. Starp citu, arī vācieši uzmanīgi seko, vai sociālisti galu galā cīņai pieteiks Dominiku Štrausu-Kānu, kas pašlaik vada Starptautisko Valūtas fondu. 

Tieši Sarkozī bija tas, kas izvirzīja Štrausu-Kānu amatam SVF, tā atbrīvojoties no spēcīga sāncenša pašmāju politikā. Taču eiro krīze ir vairojusi Štrausa-Kāna (61) reputāciju gan starptautiski, gan arī Francijā. SVF bosam ir labas izredzes pārspēt Sarkozī prezidenta vēlēšanās, liecina aptaujas. 

Kamēr Sarkozī centās turēt SVF un Štrausu-Kānu drošā attālumā (SVF galvenā mītne ir Vašingtonā), Merkele uzstāja uz to, ka tikai Valūtas fondam ir vajadzīgās prasmes, lai kontrolētu Grieķijas glābšanas plānu. Pēc tam Štrausam-Kānam bija izšķirīga teikšana Īrijas maksātnespējas novēršanā, un nenoliedzami, ka viņš arī turpmāk būtiski ietekmēs jebkuru svarīgu lēmumu par eiro stabilitāti. 

Parīzes piepilsētā dzimušais Štrauss-Kāns runā vāciski un regulāri apspriežas ar Merkeli. Gandrīz pilnīgi droši, ka Eiropas Centrālās bankas vadībā šāgada novembrī nonāks Vācijas pārstāvis. Vēl viens vācietis sāks vadīt ES Ministru Padomes sekretariātu. Skaidrs, ka šādā situācijā Merkeles vīzija iegūs vēl stabilāku atbalstu. Vācijai nostiprinoties, Lielbritānijai paliekot ārpus eirozonas un Francijai zaudējot ietekmi, jautājums par Vācijas dominanci vairs nav atvairāms. 

Līdz šim Vācija tradicionāli izvairījusies uzkrītoši uzvesties kā Eiropas līderis. Otrā pasaules kara atmiņas, lai arī krietni pabalējušas, nevienam šajā kontinentā vēl nav pilnībā aizmirsušās. Turklāt ir parādījies antivācisks noskaņojums, jo grieķi, portugāļi un spāņi pēkšņi jūtas pamesti un sūdzas, ka Berlīne viņus ir nodevusi. 

Tomēr Merkelei nav citas izvēles kā uzņemties līderes lomu, lai eiro glābšanas plāns būtu sekmīgs, kaut arī viņa reizēm taktiski cenšas slēpties aiz Francijas muguras. Vācijas ietekmes palielināšanās nozīmēs arī grūtus politiskus kompromisus – nav šaubu, ka kopējais Eiropas katls prasīs lielāku vāciešu ieguldījumu, lai gan pašu mājās par to pukojas arvien vairāk vēlētāju. 

Bijušais ASV vēstnieks Kornblūms, kas aizvien dzīvo Berlīnē, uzskata, ka Vācijai tagad jāuzņemas loma, ko savulaik Eiropā īstenoja ASV, palīdzot pēc Otrā pasaules kara noslēgt kompromisus un saturēt kopā izpostīto kontinentu. «Paši vācieši to vēl nesaprot, taču viņiem būs jāuzņemas ASV loma Eiropā un jānodrošina stabilitāte, ko tik ilgi bijām garantējuši mēs.» Kad tas notiks, Francijas un Vācijas divpusējā «laulība» savu īpašo nozīmi būs zaudējusi.

VĀCIJA PRET FRANCIJU

Iedzīvotāju skaits (visā Eiropas savienībā – 501 miljons)

65 milj. — Francijā

82 milj. — Vācijā

Vidējais darba dienas ilgums

Vācijā — 8 h 36′

Francijā — 8 h 20′

Ja ņem vērā atvaļinājumu, valsts svētkus un slimības lapas, vācieši darbā pavada  90% no augstāk minētā laika, franči – 74%

Vidējā alga (pirms nodokļiem firmā ar vismaz 10 darbiniekiem) 

Vācijā – 3350 eiro 

Francijā – 2700 eiro

Vīna patēriņš gadā uz vienu iedzīvotāju

Francijā – 53 litri 

Vācijā – 24 litri

Alus patēriņš gadā uz vienu iedzīvotāju 

Vācijā – 110 litri 

Francijā – 36 litri

Sekss vismaz reizi nedēļā 

Francijā – 70% 

Vācijā – 68%

Tajā pašā laikā ar seksuālo dzīvi ir apmierināti 25% franču un 38% vāciešu

Sanāk tikai pienam un maizei

Posted on februāris 2, 2011 by - Pusdienās

Spēļu zāļu Fenikss līdzīpašnieks Jānis Zuzāns uzskata, ka azartspēles ir normāls bizness. «Es to uztveru kā izklaides veidu, un pie tā arī stāvu»

Latvijas azartspēļu nozares lielākais spēlētājs Jānis Zuzāns pie jautājumiem par viņa biznesa morālajiem aspektiem, šķiet, ir pieradis. Tie viņā neizraisa ne dusmas, ne sapīkumu, drīzāk atstāj vienaldzīgu un brīžiem liek iesmieties. «Tas ir normāls bizness,» viņš saka mierīgā, laipnā balsī. Uz aizmuguri sasukāti mazliet iesirmi mati, pelēka ziemas žakete, sarkani svītrota klasiska kaklasaite – nekas neliecina, ka pie pusdienu galda pretī sēž Latvijas miljonāru sarakstos pabijusi biznesa haizivs. Ja nu vienīgi sudraba gredzenu ar koši zilu aci varētu uzskatīt par viņa ekstravaganci.

Firmai Alfor piederošās Fenikss spēļu zāles aplaupīšanu Jēkabpilī, kas beidzās ar nežēlīgu slaktiņu, Zuzāns dēvē par ļoti traģisku negadījumu, taču tajā varēja ieraut jebkuru vietu, kurā ir liela naudas koncentrācija. Tikpat labi tā varējusi būt banka vai benzīntanks. «Man šķiet, tā ir stereotipiska cilvēku uztvere, ka spēļu zāle ir kā kārdinājums. Tas jau neuzliek tev pienākumu laupīt.»

Par notikumiem Jēkabpilī sarunas brīdī Zuzānam pašam vēl ir neatbildēti jautājumi. Taču ir noskaidrojies, ka viens no uzbrucējiem ir apsargājis Alfor inkasentus, kas savākuši naudu no spēļu zālēm. Policistu gan algojis nevis Alfor, bet apsardzes firma, kuras pakalpojumus tā izmanto. Tas arī izskaidro, kāpēc laupītāji pārzināja Feniksa naudas iekasēšanas sistēmu un uzbrukumam bija labi sagatavojušies. Viņi ieradās brīdī, kad no apkārtējām spēļu zālēm bija savākta nauda, un līdzi bija paņēmuši instrumentus, lai uzlauztu durvis uz kasi.

Zuzāns noliedz pieļāvumus par melno kasi un izskanējušo informāciju, ka Feniksā konstatēts krietni vairāk naudas nekā nolaupītie 104 tūkstoši latu. «Es pilnīgi atspēkoju baumas, ka tur ir kaut kāda automātu regulācija vai tamlīdzīgi. Tas nav iespējams, jo valstij ir programmu sertifikācija un profesionāla inspekcija, kas šīs programmas pārbauda. Tam jābūt kamikadzem, lai viņš tādā veidā riskētu.» Savukārt nolaupītie 104 tūkstoši latu esot regulāra naudas summa, ko reizi divās nedēļās savācot no reģiona 8-10 laimētavām.

Daudzi bija izbrīnīti, uzzinot, ka tik salīdzinoši nelielā Latvijas pilsētā kā Jēkabpilī ir astoņas spēļu zāles, taču Zuzānam ir savs racionāls skaidrojums. «Liela konkurence,» viņš saka. Latvijā azartspēļu biznesu organizē 16 firmas, un to gan esot par daudz. «Man šķita, ka krīze to sakārtos, paliks mazāk [firmu]. Faktiski divu gadu laikā ir aizvērušās tikai trīs kompānijas, no kurām divas mēs nopirkām un aiztaisījām, un viena bankrotēja.» Vairums firmu pašlaik tik tikko velkot dzīvību, taču, tā kā uzņēmēji spēļu zālēs ir ieguldījuši naudu, tad turas līdz pēdējam un tās neslēdz. «Varbūt viņiem sanāk maizei un pienam, bet vai no tā paliek turīgāks? Domāju, ka ne.»

Azartspēļu bizness savu uzrāvienu piedzīvoja 2007.gadā, bet kopš tā laika apgrozījums samazinājies teju uz pusi un simtiem spēļu zāles ir aizvērtas. Nozares procesus uz savas ādas tieši izjutis arī tirgus līderis Alfor, kura apgrozījums sarucis no 60 miljoniem latu 2007.gadā līdz 29 miljoniem 2009.gadā, kuru tas noslēdzis ar 4,5 miljonu latu zaudējumiem. (2010.gada rezultāti vēl nav apkopoti, bet Zuzāns prognozē, ka uzņēmumam būs peļņa.) Alfor šefs spriež, ka tik daudz spēļu zāļu kā treknajos gados vairs nebūs, jo ekonomikā tik liela vieglā nauda neapgrozīsies. Taču viņš arī netaisās kaisīt sev pelnus uz galvas un piekrist uzskatam, ka azartspēļu vietu blīvums Latvijā bija nenormāls. Kad jautāju, vai viņam pašam bija patīkami iet, piemēram, pa Čaka ielu, kur jauku bodīšu un kafejnīcu vietā uz katra stūra tumši stiklotas laimētas, viņš atbild: «Bet tas taču netraucē. Nu, kāda starpība, kas uzrakstīts? Cilvēki to neievēro.» Tam nu piekrist nevaru, bet Zuzāns atkal emocijas nostumj malā un saka: «Tas ir kā jebkurā biznesā – ja redz iespēju pelnīt, tad strādā. Neredz, nestrādā.»

Admirāļu kluba bijušais īpašnieks Jānis Dāvis gan nupat par Jēkabpils notikumiem medijos izteicies, ka spēļu biznesam ir liels politiskais lobijs, kura dēļ citam biznesam pēdējos gados nodokļus palielina un algas valsts sektorā strādājošiem samazina, bet azartspēles «kā baltais balodis lido zilās debesīs». Zuzāns par bijušā biznesa partnera izteikumiem ir nesaudzīgs: «Mazizglītoti cilvēki nevar izteikt pārliecinošus argumentus, vienmēr [runā] pieņēmuma formā.» Alfor vadītājs norāda, ka valsts jau tagad nevar no spēļu biznesa iekasēt plānoto, jo uzņēmumi, nespējot samaksāt nodokļus, ir samazinājuši iekārtu skaitu. «Var jau pacelt [nodokļus], cik gribat – nu, iznīcināsiet visu. Vai tas ir tā vērts? Kāds te lobijs?» Latvijā šim biznesam esot optimāla nodokļu sistēma, kas to ir pasargājusi no daudzu valstu problēmas – nelegālām spēļu zālēm.

Zuzāns stāsta, ka jebkurā sabiedrībā azartspēles interesē 5-7% iedzīvotāju, un tā ir arī Latvijā. Aptaujās noskaidrots, ka vidējais spēlmanis ir vīrietis, 30-40 gadus vecs uzņēmējs, ar vidējo vai augstāko izglītību, nelatvietis. Pēdējā laikā daudz esot iebraucēju no Krievijas. «Pats spēlējat?» jautāju. «Jā, bet ne pie sevis,» Zuzāns norāda, ka negrib padotajiem sliktu piemēru rādīt. «Redziet, tam, kas nav spēlējis, ir grūti saprast. Spēlējot ir savi fascinējošie momenti, cilvēks izdzīvo plašu emociju gammu. Tur tu vari iegūt gan uzvaras prieku, gan zaudējuma sāpes – to, kā ikdienā trūkst. Jo sevišķi, ja cilvēkam ir rutīnas darbs, viņam tas patīk.»

Azartspēles nebija Zuzāna sapņu bizness, līdz tām viņu aizveda nejaušs gadījums. 90.gadu pašā sākumā viņš strādāja jaunatnes centrā Forums, kad Rīgā ieradās austriešu uzņēmēju grupa, kura vēlējās šeit atvērt kazino. Izvēle kritusi uz Foruma apsaimniekoto kinoteātri Komjaunietis Kaļķu ielā, un tā Zuzāns no Latvijas puses kļuvis par atbildīgo personu un vēlāk par Kazino Latvija direktoru. Sapratuši, kā šis bizness funkcionē, abi ar Jāni Dāvi pēc laika dibinājuši savu uzņēmumu. (Zuzāna un Dāvja ceļi vēl vēlāk šķīrās, bet krīzes priekšvakarā Admirāļa klubu nopirka Alfor, kura kontrolpaketes īpašnieks ir Austrijas azartspēļu uzņēmums Austrian Gaming Industries.) «Es to uztveru kā izklaides veidu, un pie tā arī stāvu,» atbild Zuzāns, kad jautāju, vai viņš nav aizdomājies par šī biznesa nesto postu. «Tā ir katra cilvēka paša atbildība, ko viņš var un ko nevar. Nevajag pret cilvēku izturēties kā pret nevarīgu bērnu. Valstij noteikti jāaizstāv mazu bērnu un slimu cilvēku intereses, bet rīcībspējīgi pieauguši cilvēki paši var pieņemt lēmumu, ko darīt. Nevajag viņus ne žēlot, ne mēģināt izspiest kādu morāles asaru.»

Un naudu spēļu zālēs neatmazgā?  «Noteikti ne.» Tā tikai filmās notiek? «Naudu mazgāja 50.gadu amerikāņu filmās. Latvijā – ko te var atmazgāt? Te jau tās naudas nav.»

Ar Zuzānu tiekamies Mūkusalas ielas kafejnīcā Ladig’s cafe, netālu no vietas, kur viņš janvāra vidū atvēris savu mākslas salonu. Tajā izstādīta Zuzāna privātā kolekcija, kuru uzņēmējs veido jau sen. «Izlases veidā krāju latviešu vecmeistarus, arī pēckara paaudzi, kas bija maz redzama – Pauļuks, Boriss Bērziņš. Bet tas ir atsevišķs stāsts,» Zuzāns par skaisto – mākslas kolekciju – ir nerunīgāks nekā par azartspēlēm. «Pārāk ar to neiespringstu,» viņš atgaiņājas. Azartspēļu nozares karalis ir arī vizuālās mākslas nozīmīgākās godalgas – Purvīša balvas – sponsors, un lai arī krīzes laikā atbalsta summas sarukušas, Zuzāns sola to turpināt. «Kaut kādas labas lietas jau jācenšas darīt,» viņš novelk tikpat atturīgi kā jebkuru teikumu šajā sarunā.

ĒDIENKARTE

Šmorēta cūkgaļa Lecho mērcē ar kartupeļu biezeni

Dārzeņu zupa Ragout ar teļa gaļu

Biezpienkūka ar ķiršu mērci

Minerālūdens, zaļā tēja