Daugavas šefs Aigars Vaivars pirms sešiem gadiem piena tirgū pieteica sevi ar mersedesa klasi – dārgiem produktiem stikla traukos. Tagad uzņēmējs, kuru citi dēvē par lecīgu, sācis cīņu pret banku «terorismu». Savukārt Swedbank uzskata, ka viņš sashēmojis bēgšanu no parādiem. Pēdējos gados šī ir pirmā reize, kad uzņēmēja un bankas karš ir tik publisks un atklāj nacionālā biznesa īpatnības
Aigars Vaivars (49) piena kombinātu izrāda ar puicisku aizrautību. Noliktavā viņš paķer krējuma burciņu, atvāko un apgāž ar dibenu uz augšu: «Redzat, ar ko mēs atšķiramies no citiem?» Krējums ir biezs kā sviests un apgāztajā burciņā pat nepakustas. Daugavas šefs nebaidās galvot par katru preci, kas no ražotnes nonāk veikalu plauktos. «Produkta kvalitāti garantē uzņēmuma saimnieks A.Vaivars» – vēsta uzraksts un Vaivara paraksts uz katras piena pakas, jogurta pudeles vai siera kārbas.
Piena kombināts Sērenē ir jauns un sterils. To atklāja 2005.gadā, piedaloties augstām valsts amatpersonām, un, kā ziņoja vietējais laikraksts Staburags, atklāšanas ceremoniju vadīja aktrise Agnese Zeltiņa un kulinārijas raidījuma vadītājs Egils Zariņš. Vecā piena pārstrādes ceha vietā būvēt jaunu kombinātu Vaivars izlēma, gatavojoties Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā, kas nāca ar augstākiem pārtikas ražošanas standartiem un asāku tirgus konkurenci. Tieši šai rekonstrukcijai ņemts lielākais kredīts, kas tagad kļuvis par kompānijas Daugava un Swedbank strīdus ābolu.
Acis mirdz, dūres sažņaugtas
Daugavas saimnieka biznesa sākumi gan meklējami krietni agrāk. «Es jau padomju laikā nodarbojos ar dažādiem biznesiem. Man ir bijusi loģistikas firmiņa, autoserviss, esam izbraukājuši Eiropas valstis – pirkuši un pārdevuši,» stāsta Vaivars. Šim biznesam tomēr nākotni nav saskatījis, sapelnīto naudu ielicis bankā un gribējis kādu laiku atpūsties. «Bet es neesmu tāds cilvēks, kas var nosēdēt mierā. Smadzenes man domātas, lai es visu laiku varētu domāt, risināt kaut kādas lietas, meklēt izejas. Manām smadzenēm ēdiens ir domāšana,» saka Vaivars.
Mēnesi noturējis naudu bankā, viņš to izņēmis, uzpircis kolhoznieku pajas un izsolē nopircis maizes ceptuvi Sērenes kukulītis. «Ēst cilvēkam vienmēr vajadzēs.» Nākamais solis bijusi dzirnavu iegāde, kad atklājies, ka nevar nopirkt pietiekami labas kvalitātes miltus, lai ceptu maizi pēc senām latviešu tradīcijām.
Kad kolhozs nodeva privatizācijai fermu, Vaivars nopirka arī to. Tie vēl bija pārtikas deficīta laiki, un apsviedīgajam uzņēmējam ienāca prātā nākamā biznesa niša – pašu saražotā piena pārstrāde. Sākotnēji Sērenē ražojuši nefasētu produkciju. Pienu, krējumu un biezpienu uz veikaliem veduši un tirgojuši no kannām. Ar laiku uzstādītas fasēšanas iekārtas un izveidots savs tirdzniecības tīkls. Līdz tam brīdim uzņēmums attīstījies, lielākoties ieguldot savus līdzekļus, banku kredīti bijuši nelieli.
«Pāris gadu labi nostrādājām, un tad nāca ES ar savām prasībām un lielveikalu ķēdes. Bija dilemma, ko darīt – vai nu likvidēt visu, kas mums bija, vai ņemt kredītus un būvēt rūpnīcu atbilstoši ES standartiem un strādāt tālāk. Otrs jautājums – vai mēs ražosim tādu pašu produktu, ar ko lielveikalu tīkli pārpildīti?» pagrieziena punktu raksturo Vaivars.
Tas bija brīdis, kad nelielajam Sērenes uzņēmumam dzima pārdroša ideja radīt premium jeb dārgu produktu līniju, kas atšķirtos ar iepakojumu un kvalitāti un kas ļautu tikt iekšā lielajos tirdzniecības centros. Tam arī tika būvēts jaunais piena pārstrādes kombināts un ņemts kredīts. Kad kombinātu vēra vaļā, Daugava vienīgā Latvijā savus produktus sāka fasēt stikla iepakojumā. 750 mililitru pudele piena atkarībā no treknuma veikalā maksāja no 1,30 līdz 1,50 latiem, bet blakus piena litru varēja nopirkt zem lata.
Kad jautāju, vai tā bija paša vai mārketinga padomnieku ideja, Vaivars atbild: «Visu, kas šajā uzņēmumā noticis, ir domājis pats saimnieks. Tikai un vienīgi.» Intervijas laikā viņš stāsta, ka, attīstoties Daugavai, ir ne tikai vadījis biznesu, bet pats arī izkodis pārtikas ražošanas tehnoloģijas. «Pašmācības ceļā izgāju cauri tam, kāds ir grauds, kādi milti, kas veido kvalitāti, kas ir krišanas skaitlis.»
Ekonomists Aigars Plotkāns, kurš savulaik konsultēja Vaivaru, atzīst, ka padomi viņam faktiski nebija vajadzīgi. «Viņš lieliski zināja, ko vēlas un kā to sasniegt,» saka Plotkāns. Aiz perfektās ražotnes sienām un parauggovju ganāmpulka vienīgi slēpies mazliet šaubu. (Daugava tobrīd jau lepojās arī ar vienu no modernākajām fermām, kurā bija uzstādītas karuseļtipa slaukšanas iekārtas ar datorizētu piena un govju veselības uzraudzību.) «Nekad neaizmirsīšu, kā viņš stāstīja par savām idejām un plāniem: acis mirdz, dūres sažņaugtas un fanātiska ticība ik vārdā,» apraksta Plotkāns.
Vaivars apgalvo, ka dārgā produkcija treknajos gados tomēr pirkta labi. «Līdz brīdim, kad iestājās krīze.» Pirmā atbilde uz to bija lētāku, plastmasas pudelēs pildītu produktu līnija Aiviekste. Sekoja tetrapakas un savs tirdzniecības tīkls, kurā pašlaik esot 20 veikalu. Veikalus izlēmis veidot, lai izvairītos no lielveikalu ķēžu augstajiem uzcenojumiem (Vaivars apgalvo – līdz 60%) un varētu tirgot daudz plašāku produktu klāstu. Šo soli par pareizu uzskatīja arī Daugavas finansētājs Swedbank, tirdzniecības tīkla izveidei palielinot kredītu.
Vaivars sava zīmola evolūciju uzskata par pareizu. Sērenietis velk paralēles ar tādiem zīmoliem kā Armani, D&G un Mercedes, kuri vispirms radījuši «ekskluzīvas lietas, bet pēc tam jau piemērojās citām auditorijām ar citām pirktspējām, un zem sava brenda veidoja dažādas produktu kategorijas». «Es vienkārši paanalizēju pasaules brendu attīstību un sapratu, ka eju pareizu ceļu,» viņš saka.
Komunikāciju aģentūras DDB Latvija vadītājs Andris Rubīns stāsta, ka 2010.gadā zīmolu pētījumā Daugava bija piena nozares līderis kvalitātes rādītājā. «Acīmredzot cilvēku priekšstats par Daugavu ir saglabājies kā par premium produktu ražotāju,» viņš saka.
Pa šo laiku Vaivars ir izcīnījis publiskas kaujas ne tikai ar lielveikaliem (jeb to tirdzniecības noteikumiem), bet arī ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD), kurš iebilda pret Daugavas pretenzijām uz «dzīvu produktu» apzīmējumu. Pašlaik vārdu savienojumu «Daugava – dzīvi produkti» uzņēmums var lietot savā preču zīmē, taču ne kā parastu uzrakstu uz etiķetes. Uzņēmuma šefs savu ideju joprojām aizstāv: «Mēs iepērkam maksimāli kvalitatīvu piena izejvielu, kuru varam pārstrādāt tādā temperatūrā, kurā tas saglabā savu dabiskumu. Piemēram, pieniņu karsējam līdz 79 grādiem. Tas nozīmē, ka tam tiek nobeigtas tikai sliktās baktērijas, bet saglabātas visas pozitīvās. To jau neesmu izdomājis es, tas rakstīts tehnoloģijas grāmatās.»
Uzsvars uz savu produktu unikalitāti ir viens no iemesliem, kāpēc piensaimnieku sabiedrībā Daugavu ne sevišķi mīl. «Daugava izsenis izceļas ar savu nekorekto reklāmu, kas balansē uz biznesa ētikas robežas, nepamatoti izceļot un nosaucot savus produktus par dabīgiem. Arī citu Latvijas piena pārstrādātāju produkti ir kvalitatīvi,» izteicies Latvijas Piensaimnieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks. Daugavu gan aizstāv Plotkāns: «Vaivara jogurts arī piecas dienas pēc realizācijas termiņa beigām ir svaigs. Tā ir mana pieredze, un, ticiet, tā nav viena diena ar piena ražotājiem un pārstrādātājiem. (..) Jūtu, ka viņš ciena pircēju, vismaz ar kvalitāti – noteikti.»
Es esmu savādāks
Piesnigušā ziemas dienā braucot cauri mazajam lauku ciematam Sērenei, acīs krīt divas lietas. Ar žogu apjozta moderna daudzdzīvokļu māja centrā un rūpniecisku ēku puduris nomalē. Abi ir Daugavas un Aigara Vaivara īpašums. «Redzēji atšķirību starp Jaunjelgavu un Sēreni?» jautā kāda novadniece. «Sērene ir sakopta, un tie ir viņa nodokļi.»
Tas daļēji izskaidro, kāpēc no sēreniešiem Vaivara raksturojums ar stangām jāizvelk. «Neteikšu neko. Labāk rakstiet par Ķirsonu,» rekomendē Sērenes pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Strazdiņš.
Skopie komentāri liecina, ka pagastā Vaivaru ciena par paveikto un darba došanu vietējiem, tomēr Daugava neesot sapņu darba vieta. Ir atsevišķi uzticīgi darbinieki, kas tur strādā ilgus gadus, tomēr kopumā personāla mainību raksturo kā lielu. «Viņš var kliegt uz saviem darbiniekiem un būt prasts līdz bezsamaņai,» sacīja kāda bijusī darbiniece, kas nevēlējās atklāt savu vārdu. «Ar algām visādi ir bijis. Darba likums nav rakstīts viņam,» minēja cita. Staburags 2004.gadā rakstīja, ka darbinieki sūdzējušies par algu nemaksāšanu, tā vietā bijuši spiesti Daugavas veikalā ņemt produktus. Vaivars taisnojies, ka produkti darbiniekiem tiek izsniegti kā balva un to vērtību no algas neatvelk.
«Spilgta personība. Devīgs, atraktīvs un spītīgs. Man liekas, viņu var mīlēt vai nīst – vidusceļa nav,» raksturo Plotkāns. «Visnotaļ prasīgs, harismātisks un idejām bagāts cilvēks,» raksturo bijušais Daugavas piena kombināta vadītājs Guntars Niparts. Ja Vaivars ko ieņēmis galvā un ir pārliecināts par idejas pareizību, no mērķa viņu nekas nenovirzīs. Niparts atceras, kā Vaivars savulaik cīnījies pret ierēdņu gatavību pārcentīgi pārņemt ES ražošanas prasības – kamēr citi uzņēmēji bijuši gatavi pildīt PVD prasības, Vaivaram izdevies pārliecināt, ka dienests pārspīlē ar ES normu interpretāciju.
«Lecīgs gailēns. Visu zina labāk nekā citi,» Daugavas saimnieku apraksta viņa paziņa. «Jutīgs pret kritiku.»
«Es teiktu tā – esmu pārāk taisnīgs un tiešs,» nevalodas atgaiņā Vaivars. «Es varu cilvēkam pateikt acīs, ko par viņu domāju, es nekad viņu aiz stūra neapriešu – vau, vau! Ja man kaut kas nepatīk, es to pasaku. Ja patīk – arī pasaku. (..) Esmu normāls cilvēks, nu, varbūt savādāks nekā citi. Bet, tā kā esmu savādāks, esmu radījis tādu savu impēriju.»
Aizkraukles pusē Daugava ir lielākais pārtikas ražotājs, taču kopējā Latvijas tirgū nav milzīgs spēlētājs. Pēc Piensaimnieku savienības datiem, dienā valstī pārstrādā 1300 tonnu piena, Daugava – mazāk nekā 20 tonnu.
Vaivars savu «impēriju» izveidojis, nemācījies augstās skolās. Kad lūdzu pastāstīt par savu izglītību, Vaivars iesaucas: «Ziniet, cik man daudz izglītības! Šoferis, traktorists, kombainieris, tehnologs, pārtikas tehnologs, mārketinga speciālists, uzņēmuma vadītājs. Es varu nosaukt n-padsmit specialitātes, kuras es zinu. Varu derēt, neviens speciālists, kuram ir nezin kādas augstākās izglītības, nezina tik daudz, cik zinu es!»
Vaivars spriež, ka biznesu nevar iemācīties, tas ir asinīs – tāpat kā viens piedzimst par muzikantu, cits par uzņēmēju. Viņš gan esot dažādos kursos gājis un papildinājis zināšanas gan jurisprudencē un pārtikas tehnoloģijās, gan mārketingā un vadībā. «Visu esmu sasniedzis ar savām smadzenēm, domāšanu, iztēli, megalielo enerģiju. (..) Viss, ko redzat, ir ar manu pirkstu darīts!» iekaist Vaivars.
Arī vietējie stāsta, ka Vaivars «visu laiku ir sities viens pats». Agri zaudējis vecākus un kā vecākais bērns ģimenē rūpējies par brāļiem un māsām. «Biju viņus paņēmis zem sava spārna, iedevis visiem darbu, palīdzējis ar dzīves apstākļiem. Pretī esmu saņēmis, var teikt, tikai naidu un neslavas celšanu,» izmet Vaivars. Pašam ir divi bērni, 25 gadus veca meita un 19 gadus vecs dēls, no sievas ir šķīries.
Paziņas stāsta, ka viņam nav raksturīgas mantiskas pārmērības. Sērenē Vaivars mitinās savā daudzdzīvokļu namā (tur ir arī Daugavas birojs), viņam ir dzīvoklis Rīgā («kuru ieķīlāju bankā un naudu ieliku Daugavas attīstībā», viņš stāsta). Lielākā greznība, ko cilvēki atceras, ir Daugavas uzņemšanās būt par pasaules hokeja čempionāta Rīgā sponsoru 2006.gadā, lai gan šis bravūrīgais solis uzņēmumam īsti nebija pa spēkam. Vaivars redzēts braucam ar apvidus auto, kura numura zīme ir «zemnieks». Pats stāsta, ka materiālās vērtības viņu neinteresē un lielākā ekstravagance ir «paēst to, ko man gribas».
Uzmetējs un pārpircēji?
Vaivara un Swedbank konflikts ir pirmais gadījums, kad parasti diskrētās bankas tik atklāti publiski stāsta par attiecībām ar klientu. «Mēs maināmies,» paskaidro Swedbank komunikāciju direktors Ivars Svilāns. Banka neatklājot jutīgu informāciju, turklāt varētu pastāstīt vēl daudz vairāk.
Abu pušu stāstītais liek domāt, ka bez sausiem skaitļiem un juridiskiem faktiem konfliktam palīdzēja nobriest arī raksturu sadursme. Vaivars min, ka agrāk, strādājot ar Latvijas krājbanku, bijusi laba saprašanās, bet saziņā ar Swedbank nekad nav juties kā līdzvērtīgs partneris. «Es esmu tāds pats uzņēmējs kā viņi, bet tur jūtos tā, ka atrastos daudzus pakāpienus zemāk,» sajūtas apraksta Vaivars. 2009.gadā Daugavas grāmatvedis esot strādājis teju tikai bankas labā, gatavojot tās prasītos pārskatus. Kredītlīniju nav izdevies dabūt uz gadu, tā pagarināta ik pa trīs mēnešiem. «Visu laiku tevi velk aiz ūsām, kaitina. Jūties stresā un nesaproti, kas būs – pagarinās vai prasīs atmaksāt.»
Svilāns savukārt stāsta, ka bankas praksē nav bijis gadījuma, kad ar klientu tik ilgi nav iespējama lietišķa komunikācija par problēmu. Viņš spriež, ka šeit saduras divas pretējas biznesa izpratnes – banka cenšas godīgi risināt problēmu, kamēr pretī sēž «uzmetējs». Vērojot pēdējā gada notikumus Daugavā, banka ir pārliecināta, ka Vaivars bija sācis īstenot Latvijā jau piekoptu shēmu, kad kredītņēmējs, lai atbrīvotos no parāda nastas, uzņēmuma aktīvus pārliek uz citu juridisku personu un turpina biznesu. Līdzīgas shēmas mēģināts īstenot mēbeļu ražošanas uzņēmumos Sāga un Laiko, kā arī Hotel Elefant.
Kā pierādījumu banka min veselu notikumu virkni. 2010.gada laikā Daugava lielu daļu savas komercdarbības nodevusi citam uzņēmumam – Piena un maizes namam Daugava (PMN Daugava), kura īpašniece ir Vaivara draudzene Baiba Batraga. (Mūsu pirmajā sarunā Vaivars sacīja, ka Batraga ir «pilnīgi svešs cilvēks», tomēr vēlāk atzina, ka «esam labi draugi».)
Pēc Swedbank informācijas, PMN Daugava īpašumā pašlaik ir Daugavas veikalu tīkls, transportlīdzekļi, ganāmpulks un būtiskas ražošanas iekārtas. Pati Daugava faktiski nodarbojas vairs tikai ar ražošanu un acīmredzot arī ne ar savām iekārtām, jo Vaivars bankai rakstījis, ka tās pieder PMN Daugava. Banka apgalvo, ka Daugava visu savu produkciju pārdod PMN Daugava zem pašizmaksas, kā rezultātā ražotāja zaudējumi pieaug tādā pašā progresijā, kādā PMN Daugava peļņa. Banka esot piedāvājusi Vaivaram kredītlīgumus attiecināt uz abiem uzņēmumiem, tātad arī PMN Daugava, taču viņš nav piekritis.
No jauniņā uzņēmuma Daugava arī aizņēmusies 900 000 latu ar nesamērīgi augstu 365% līgumsodu gadā. Swedbank ir aizdomas, ka tās ir fiktīvas parādsaistības, kuras varētu izmantot, lai Daugavas līdzekļus novirzītu nevis bankas kredīta atmaksai, bet it kā citam kreditoram. Vienlaikus uz Vaivara dēla Silvestra Vaivara un Batragas vārda reģistrētas 28 Daugavas preču zīmes.
Redzot šos notikumus un kredītlīgumā saskaitījusi 11 pārkāpumus, šāgada 6.janvārī Swedbank iesniedza tiesā prasību Daugavai atmaksāt visus kredītus. Kopējā kredītu summa ir 1,6 miljoni latu, no kuriem naudā banka prasa piedzīt 1,2 miljonus, bet pārējo cer iekasēt, pārdodot ieķīlātos nekustamos īpašumus. Parādu piedziņu Swedbank vērsusi gan pret Daugavu, gan pret tās biznesa pārņēmēju PMN Daugava, kā arī lūgusi apķīlāt parādnieka mantu, lai izvairītos no turpmākas aktīvu nodošanas. Pēc Swedbank informācijas, Daugavas kredītu galvojis Lauku atbalsta fonds, tāpēc kredīta neatmaksāšanas gadījumā to var nākties segt valstij.
Vaivars bankas rīcību sauc par finanšu patvaļu, jo uzņēmums jau sācis atmaksāt investīciju kredīta pamatsummu, nav atmaksāta vienīgi kredītlīnija, ko Daugava vēlējusies pagarināt (to apstiprina arī banka).
Vaivars noraida pārmetumus par aktīvu ļaunprātīgu pārcelšanu uz citu uzņēmumu. Viņš apgalvo, ka veikalu tīkls PMN Daugava ir nevis atdots, bet pārdots par nepilniem 200 tūkstošiem latu (bankai šādas informācijas nav) un to viņš darījis, jo vēlējies nošķirt ražošanu no tirdzniecības. Tas gan neizskaidro, kāpēc tirdzniecības uzņēmumam nodoti, piemēram, traktori un ganāmpulks. Vaivars vienīgi norāda – Daugava nav atdevusi trešajām personām neko, kas ieķīlāts bankā. Tiesa, abām pusēm ir domstarpības par to, kas tieši ir ieķīlāts. Vaivars rāda pagājušajā nedēļā pieņemtu tiesas lēmumu, ar kuru pēc Daugavas prasības Swedbank ir aizliegts pārņemt ķīlas savā valdījumā un tās pārdot.
Kā patiesībai neatbilstošus Vaivars dēvē apgalvojumus gan par produktu pārdošanu PNM Daugava zem pašizmaksas, gan par fiktīvo kredītu. Tas gan rada jautājumu, kur Baiba Batraga ņēmusi tik lielu naudu, jo saskaņā ar Lursoft datiem cita biznesa bez PMN Daugava viņai nav.
Vienlaikus Vaivars banku vaino centienos uzņēmumu pārņemt par lētu naudu. Pēc Vaivara stāstītā, pērn rudenī pie viņa ieradies Aizkraukles uzņēmējs Ansis Saulītis, kurš sacījis, ka viņam ir pircējs Daugavai. «Tajā brīdī ar banku kontaktus riktīgi nevarēju atrast, domāju – vells ar viņu! – neiešu strīdēties, pārdošu. Ansis atveda divus cilvēkus, it kā pircējus. Es zinu, ko cilvēks skatās, ko izvērtē, ja viņš grib pirkt mantu. Te vienkārši kā tūristi pastaigājās un pazuda. Bet 12.novembrī mēs noslēdzām ar Saulīša firmu līgumu, ka divu mēnešu laikā es nevienam nedrīkstu pārdot kapitāldaļas. Tajā laikā mēs viņam piestādījām veselu kaudzi dokumentu, es tur pats sazīmēju, domāju, lai pircējam skaistāk izskatās, bilances aizsūtīju. Beigās tās bilances parādījās Swedbank. Tad sapratu, no kurienes pūš vējš – Swedbank ir iesūtījusi cilvēku!»
Vaivars apgalvo, ka dienā, kad beidzies minētais līgums, no Swedbank viņam atnākusi vēstule par attiecību pārtraukšanu un vēl pēc pāris dienām arestēta manta. «Vai tas nav saistīts ar to, ka zem bankas atrodas kaut kādi grupējumi, kas pa lēto nopērk uzņēmumu un pārdod savējiem vai starpniekfirmām?» vaicā Vaivars un atsaucas uz bankas stāstīto, ka Daugava esot novērtēta par 300 000 latu, lai gan viņš 20 gados kopumā savā biznesā esot ieguldījis ap 14 miljoniem latu. Tas esot iemesls, kādēļ janvārī viņš Daugavas kapitāldaļas vispirms pārrakstīja uz Batragas, bet pēc tam uz meitas Sindijas Vaivares vārda (meita bijusi ārzemēs, tāpēc uzreiz nav varējis noformēt viņai).
Swedbank pārstāvja komentārs par to, vai banka ir iesaistīta Daugavas biznesa pārņemšanā, bija lakonisks: «Vaivara kungs nav oriģināls. Par šādām shēmām jau Griģis ir stāstījis.» (Liepājas uzņēmējs Andris Griģis, kura vairāki uzņēmumi kļuvuši maksātnespējīgi.) Pēc bankas domām, tas piederas pie leģendas par ļaunajām zviedru bankām un skandināvu uzņēmumiem, kas pārņem nacionālo biznesu. Arī 300 000 latu vērtējuma uzņēmumam nav bijis, un banka apgalvo, ka tai pašlaik vispār nav pilnas ainas par Daugavas finanšu stāvokli.
Aizkraukles uzņēmējs Ansis Saulītis negribīgā telefonsarunā teica, ka «man nav pircēju» un nevar komentēt Vaivara teikto.
Uzņēmuma 2010.gada bilance vēl nav zināma, bet Vaivars uzskata, ka «rezultātam noteikti jābūt labākam nekā 2009.gadā», kad saskaņā ar gada pārskatu Daugavai bija 1,6 miljonu latu apgrozījums un 0,5 miljonu latu zaudējumi. Iepriekšējos gados uzņēmums strādājis ar peļņu, lielākā bijusi 2008.gadā – 240 tūkstoši latu. Banka uz uzņēmuma iesniegtajiem finanšu pārskatiem skatās neticīgi, jo bijis gadījums, kad peļņas un zaudējumu aprēķins mēneša laikā mainīts par pusmiljonu latu. Swedbank analītiķi spriež – ja turpinās pašreizējā tendence, uzņēmumam šāgada rudenī būtu jābankrotē.
Tomēr banka ir piedāvājusi uzņēmumam mierizlīgumu, kurā prasa aktīvus atdot atpakaļ Daugavai, veikt uzņēmumā auditu un piedāvā izstiept kredīta atmaksu ilgākā laika periodā. Vaivars uz to nav atbildējis. «Izskatām,» viņš saka intervijā. «Banka mums ir stipri nodarījusi pāri, apķīlājot mantu. Esam zaudējuši sadarbības partneru uzticību. Visi piegādātāji vienā dienā pateica: prece tagad tikai ar priekšapmaksu. Jūs saprotat, ko nozīmē – ar priekšapmaksu?» vaicā Daugavas šefs.
Zināms, ka uzņēmums iesaistīts tiesvedībā arī ar vienu no piena kooperatīviem, kuram tas nav samaksājis par pienu, aizbildinoties ar piena kvalitāti.
Vienīgā informācija Daugavas mājaslapā internetā pašlaik ir paziņojums: «Mēs pret bankas patvaļu un reketu,» un aicinājums sūtīt vēstuli, «ja esat bankai apzinīgi maksājis kredīta procentus, bet ekonomiskās krīzes rezultātā nevarējāt dzēst pamatkredīta maksājumus, kā rezultātā banka jums ir atņēmusi jebkādu īpašumu». Apkopoto informāciju solīts paziņot likumu lēmējiem, lai tie izvērtētu, «kā rezultātā tauta iekļūst nabadzībā».
Lai arī sūdzību par banku rīcību krīzes gados ir bijis daudz un tās no grūtībās nonākušiem kredītņēmējiem ir pārpirkušas ļoti daudz nekustamo īpašumu (tas tiek vērtēts pretrunīgi, jo līdz ar to neļauj nokrist cenām līdz ekonomiski pamatotam līmenim), Vaivara un Swedbank konflikts nav tipisks. Aptaujātie piena nozares pārstāvji izteicās, ka bankas ir bijušas pretimnākošas problēmu risināšanā un vienīgie pārmetumi skan par atteikšanos izsniegt kredītus.
Mārketinga konsultants Andris Rubīns norāda, ka Daugavai ir izaicinātāja un dumpinieka tēls un cīņa ar lielo zviedru banku, visticamāk, nostiprinās «viņu zīmolu kā vietējo, bet par savu misiju pārliecināto pārtikas zīmolu».
Tagad Vaivaram juridiski nepieder neviens uzņēmums. Sarunā vienā brīdī viņš ieminas, ka vēlas pēc senām Eiropas dinastiju tradīcijām Daugavu pamazām nodot bērnu rokās, citā brīdī – ka Daugavai nemaz nav pielipis. «Ja nebūs Daugavas, man būs kaut kas cits. Šis smadzeņu pods ir uzbūvēts tā, ka tas atradīs dajebkurā vietā dajebkādu izeju davienalga kādā biznesā. Man ir tik daudz zināšanu, spējas un enerģijas, ka, nešaubos, pelnītu varbūt pat vairāk nekā tagad Daugavā,» Vaivars garšīgi smejas. «Godīgi jums pasaku – pārtika nav pateicīgākais bizness šajā valstī.»
Sarunas noslēgumā Vaivars atzīstas, ka viņam pat mazliet patīk konflikts, jo «smadzenēm vajag asumu». Pašlaik gan šķiet, ka vairāk noderētu vēss prāts un, jā, smadzenes. Vaivara bijušie kolēģi teic, ka Daugavas potenciāls ir lielāks nekā saimnieks liek lietā.
