«Kāpēc Latvijā ir parādījusies jauna valsts – Latvenergo, kurai ir sava Labklājības ministrija?» jautā Valdis Lokenbahs. Viņš pretendē uz SPRK vadītāja amatu
Ar Valdi Lokenbahu brokastojam kafejnīcā Osiris dienā, kad valdība lemj par viņa izvirzīšanu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vadītāja amatam un viņam jāiet uz Ministru kabinetu aizstāvēt sava kandidatūra. (Taisnības labad jāsaka, ka Lokenbahs atnāk pabrokastojis un solidaritātes pēc pie kafijas pasūta biezpienmaizīti.) «Man tas ir jauns eksperiments, nebiju gatavojies cīnīties,» Lokenbahs atzīstas, ka ir pieradis vērtēt citus pirms pieņemšanas darbā un nevis pats būt pakļauts vērtēšanai. Situācija, kad liela uzņēmuma vadītājs un īpašnieks, kurš sapelnījis cienījamu kapitālu, grasās kļūt par valsts iestādes priekšnieku, tik tiešām nav ierasta. Lokenbahs kopš 90.gadu sākuma ir darbojies informāciju tehnoloģiju biznesā, bijis līdzīpašnieks un vadītājs vienam no lielākajiem Latvijas IT uzņēmumiem Dati, vēlāk bijis Lattelekom Technology valdes priekšsēdētājs, iekļauts Kluba un Dienas Biznesa miljonāru sarakstos. Kas viņu motivē pāriet uz valsts sektoru? «Es taču esmu nācis no valsts organizācijas, strādāju Valsts plānošanas zinātniski pētnieciskajā institūtā,» Lokenbahs atsaucas uz savu padomju laiku darba vietu. Ej nu sazin, vai tas domāts kā joks. Lokenbaham patīk humors, un viņa valoda noteikti nelīdzinās tipiskai valsts ierēdņa runai. «Varbūt tas ir dzīves cikls: esmu izārdījies kā uzņēmējs un tagad jāatgriežas valsts darbā. Man tas liekas ļoti interesanti, es dažreiz arī nesaprotu tos valsts lēmumus, man tie liekas dīvaini un savādi.»
Un alga – tagad taču visi sūdzas, ka valsts sektorā nav iespējams piesaistīt konkurētspējīgus cilvēkus, saku. «Es neesmu nenodrošināts cilvēks. Es nevaru teikt, ka man nevajag naudu, man šausmīgi vajag, es zinu, kur es to likšu,» Lokenbahs iesmejas. «Jebkurā gadījumā nav tā, ka es būtu ieķīlāts, es neeju algas dēļ. Un teikšu tā – tā algu sistēma, kas ir valstī, mani vienkārši satriec. Valstī ir tikai pāris speciālistu, viņi strādā [Latvijas] Bankā un fuktukā (Finanšu un kapitāla tirgus komisijas nosaukuma saīsinājums sarunvalodā – red.), un tas ir viss. Pārējiem nav jāmaksā.» Lokenbaham šķiet, ka «šādi nocirst algas ir populisms», jo kurš tad «rakstīs enerģētikas stratēģijas un visu pārējo». «Auni, viduvējības?» viņš prāto. Bet kā tad lai budžetu konsolidē, jautāju. «Nu problēmas ir, tās jārisina,» novelk Lokenbahs, kaut nerodas pārliecība, ka IT biznesa bijusī haizivs saprot, kādās kurpēs iekāpis.
Lokenbahs ir viens no partijas Jaunais laiks dibinātājiem. («Es biju tas, kurš uzaicināja Repši dibināt partiju,» viņš saka.) Vai pašreizējā Vienotības prakse valsts uzņēmumu un iestāžu amatos likt partiju cilvēkus nav pretrunā ar uzstādījumiem, ar ko Jaunais laiks un Vienotība ienāca politikā? «Es jūtos pilnīgi godīgs no tā viedokļa, ka Jaunais laiks nav pierunājis mani stāties šajā amatā. Pats to darīju, bez konsultācijām,» apgalvo Lokenbahs, kurš darbojas Jaunā laika ētikas komisijā. «Tas ir viens no jautājumiem, kas mani interesē – vai ir ētiski savus cilvēkus likt amatos. Un kas ir savs cilvēks?» viņš retoriski jautā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.