Pēdējā Sīrijas nemiernieku bastiona – valsts lielākās pilsētas Alepo – iedzīvotāji nonākuši smacējošā valdības spēku aplenkumā un spiesti izdarīt mokošu izvēli
Ilgu laiku viņš bija viens no optimistiskākajiem cilvēkiem dumpinieku kontrolētajā Alepo daļā. Centās uzmundrināt pārējos, lai gan bija acīmredzams, ka valdošā režīma spēku aplenkuma cilpa ap viņiem savelkas arvien ciešāk. Taču pagājušajā nedēļā, kad Sīrijas armija un tās sabiedrotās kaujinieku vienības uzbrukumā atguva arvien vairāk teritorijas, izmisums pārņēma arī Jasiru Hmeiši, kas strādā par grāmatvedi vietējā mediķu padomē.
Kamēr Hmeiši bija darbā, Sīrijas armija pagājušajā trešdienā savā kontrolē pārņēma rajonu, kur atrodas viņa mājoklis. Slimnīcā sāka ievest smagi ievainotus kaimiņus, kuru dzīvība izdzisa, pirms Hmeiši paspēja noskaidrot, kas noticis ar viņa paša ģimeni. «Es nezinu neko, pilnīgi neko,» vīrietis stāstīja audioierakstā žurnālistiem. «Mēs vai nu mirsim, vai arī tiksim arestēti.»
Pēc mēnešiem ilga aplenkuma un nemitīgas bombardēšanas dumpinieki līdz pagājušās nedēļas beigām zaudēja trīs ceturtdaļas savā kontrolē turētas teritorijas Alepo austrumu daļā. Žurnālisti tam varēja sekot no kaimiņvalsts Libānas galvaspilsētas Beirūtas, ar WhatsApp, Skype un tālruņu starpniecību sazinoties ar saviem regulārajiem informācijas avotiem: ārstiem, ugunsdzēsējiem, palīdzības dienestu darbiniekiem, pretvaldības aktīvistiem un pat parastām mājsaimniecēm. Gandrīz visi atzina, ka nonākuši lielas dilemmas priekšā: vai nu bēgt no Alepo, meklējot jaunu patvērumu valdības kontrolētajās teritorijās, vai arī palikt līdzšinējā dzīvesvietā līdz beigām. Ko darīt? Šī izmisīgā jautājuma dēļ esot sastrīdējušās un pašķīrušas pat ģimenes. Apjukums un šķelšanās sākusies arī bruņoto dumpinieku rindās – padoties režīmam vai turpināt cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam?
Drīz vien sāka pienākt ziņas, ka vīrieši un jauni zēni, kuri bija nolēmuši pamest ielenkto rajonu, tika atšķirti no citiem bēgļiem un aizturēti. Sīrija ir bēdīgi slavena ar to, ka drošības iestādes spīdzina ieslodzītos. Iespējams, daļa nošķirto vīriešu un jauniešu piespiesti pievienoties valsts armijas rindām.
Pienāca arī izmisīgas ziņas no tiem, kas nolēma palikt aplenkumā. «Šis ir mūsu pēdējais SOS,» īsziņā rakstīja radioloģijas palīgmediķis Muhameds el Ahmads, kura slimnīcu ieņēma armija. Ārsti no turienes pārvācās uz pagaidu hospitāli, kurā iespējams sniegt tikai pirmo palīdzību, bet nopietni ievainojumi nozīmē nāvi. «Es redzēju, ka ārsti stāv pie ievainotajiem un raud.»
Tas, ka Alepo krišana tuvojas, bija jau nojaušams. ASV un rietumvalstis, kuras sen uzstāj uz prezidenta Bašara al Asada atkāpšanos, diplomātiski strīdējās ar viņa sabiedroto Krieviju – visas puses piekrita, ka jāatrod ceļš civiliedzīvotāju aizsargāšanai vai evakuēšanai. Taču nekas no tā nav īstenojies.
Pagājušajā mēnesī tika panākta vienošanās, ka tiks izveidots koridors cilvēku evakuācijai. Kad tas beidzot tika atvērts, Sīrijas armija negaidīti atsāka sauszemes un gaisa uzbrukumus. Tiek lēsts, ka uz valdības kontrolē esošajām teritorijām izdevās pārcelties aptuveni 40 000 cilvēku, tajā pašā laikā citi nolēma ievākties vēl dziļāk dumpinieku kontrolētajā pilsētas daļā, baidoties no arestiem. Tagad Krievija ir deklarējusi, ka ikviens, kas nedosies prom brīvprātīgi, tiks uzskatīts par teroristu un «iznīcināts».
ANO lēš, ka aplenkumā joprojām mitinās aptuveni 250 000 cilvēku. Tur izveidotas pazemes skolas, slimnīcas, bērnu rotaļu istabas, pārtikas sadales punkti. Kārtību uzrauga vietējā nemiernieku padome un civiliedzīvotāju pārstāvji. Taču pat šī pagaidu kārtība sāka jukt pagājušajā nedēļā, kad sākās kārtējais lielais valdības spēku uzbrukums. Izrādās, ka savas pozīcijas pametuši arī vairāki simti bruņotu dumpinieku. Vismaz trīs vietējās pagaidu padomes pārstāvji pārgājuši valdības kontrolētajā daļā, savus bijušos kolēģus publiski nosauca par nodevējiem. Tas gan viņus pašus nepasargāja no aresta, un Sīrijas valsts mediji ziņo, ka izdevies sagūstīt vairākus «teroristu padomes» locekļus.
«Es nespēju melot»
Savas mājas cieši ielenktajā Qaterji rajonā nolēma atstāt kāda sieviete un 30 viņas tuvinieki. Viens no dēliem gan palicis turpināt cīnīties kopā ar dumpiniekiem. Šī sieviete gatava runāt tikai tad, ja izmantojam iesauku Um Faizala. Viņa stāsta, ka nemiernieki centušies palīdzēt bēgļu grupai izkļūt no aplenkuma, mēģinot izvairīties no snaiperiem. Taču uz frontes līnijas sākusies bombardēšana.
«Mēs sākām skriet,» viņa atceras. «Cilvēki pameta savas somas, cieši apskāva bērnus un skrēja. Vieni gāja bojā, citus ievainoja.» Pēc īsa brīža viņi sastapa valdības armijas karavīrus, kuri vairākiem simtiem cilvēku palīdzēja nokļūt drošībā, lienot cauri māju mūros izsistiem caurumiem, rāpjoties pāri drupām.
Pa ceļam Um Faizala redzēja, ka kareivji siro pa nesen pamestajām mājām, laupot tur palikušās vērtības. Ieraugot bēgļus, viņi esot pasmaidījuši: «Pateicieties Dievam par savu drošību!»
Bēgļu pagaidu izmitināšanas centrā sievietei un viņas ģimenei izsniegtas segas, maize un medikamenti. Valdības pārstāvji reģistrējuši viņu personas datus. Apkārt esošie vīrieši – iespējams, brīvprātīgi, iespējams, piespiedu kārtā – skandējuši slavas saukļus Asadam un armijai. Tas gan šos vīrus nav paglābis no aresta.
Arī sešiem Um Faizalas tuviniekiem – divdesmit, trīsdemit un četrdesmit gadus veciem vīriešiem – paziņots, ka būs jāsāk dienēt Sīrijas armijā.
Vēlāk sieviete ar vīru un diviem bērniem taksometrā aizbrauca līdz Turcijas robežai. Šī teritorija aizvien atrodas nemiernieku kontrolē. Pa ceļam maksāja kukuļus drošības posteņiem. Pirms izvākšanās no bēgļu centra viņu uzrunājusi valsts televīzija. Um Faizala atteicās atbildēt uz viņu jautājumiem. «Es nespēju melot kameras priekšā.»
Taču sieviete pamanījusi, ka citi cilvēki, kas piekrita filmēties un slavināja Asadu, saņēma paciņas ar norādi «Palīdzība no Krievijas». Viņi sūdzējās, ka dumpinieki centušies aizkavēt civiliedzīvotāju bēgšanu.
Kāds palīdzības darbinieks, kas piekrīt runāt tikai anonīmi, stāsta: grūti pateikt, cik vaļsirdīgi un patiesi ir no aplenkuma iznākušie. Viens bēglis gan ļoti detalizēti aprakstījis, ka nemiernieki tik tiešām lieguši doties prom viņam un meitai, kura ir novājējusi no ielaistas vēdera kaites.
Līdzīgs stāsts ir kādai medmāsai no Alepo austrumiem. Dumpinieki aizlieguši doties prom viņas vecākiem, brīdinot, ka valdības armija, ieraugot bēgļus, sāks uz viņiem šaut. Draudot tincinājuši: «Kāpēc jūs vēlaties nonākt pie tiem, kas jūs visu laiku bombardējuši?»
«Mēs esam pagalam… jebkurā gadījumā,» atbildējis kāds bēglis.
Tiem, kas nolēmuši palikt aplenkumā, jāsamierinās ar regulāriem uzlidojumiem un artilērijas bombardēšanu. Medmāsa Modara Šekho stāsta, ka šāviņi sākuši krist pavisam tuvu viņas mājām. Ģimene bēgusi uz tuvāko patversmi, taču artilērijas sprādziens nogalinājis viņas brāli. Kamēr meklējuši vietu, kur apglabāt mirušo, cits šāviņš nogalinājis viņas tēvu, kurš bija skolotājs un, par spīti aplenkumam, gatavoja valsts eksāmenu saviem skolēniem.
Šī bija jau otrā reize, kad Šekho vienas dienas laikā zaudē divus ģimenes locekļus – 2013. gadā slimnīcas bombardēšanā bojā gāja viņas māsa un otrs brālis.
Redzot, ka cilvēku ciešanas kļūst arvien lielākas, nemiernieku grupējumi sākuši strīdēties savā starpā. Piemēram, striktais mazākums, ieskaitot ar al-Qaeda saistīto Leventes iekarošanas fronti, vēlas turpināt cīņu. Pārējie, ieskaitot ASV atbalstītos dumpiniekus, rosina sākt sarunas ar valdības spēkiem, lai vienotos par drošu civiliedzīvotāju evakuāciju. Daži gan šaubās, vai nav gaidījuši pārāk ilgi.
Sens režīma kritiķis Zohairs el Šimali, kas piedalījies pret valdību vērstos protestos un vēlāk atbalstījis nemierniekus, tagad secina: mēs esam pievīluši savus sekotājus. «Mūsu dēļ daudzi cilvēki tagad ienīst savu dzīvi,» viņš raksta īsziņā no Alepo. «Mēs neko neesam sasnieguši, esam zaudējuši pilnīgi visu.»
Lai gan atsevišķi dumpinieki mudina vēl mazliet «paciesties», pats el Šimali esot gatavs jebkādam risinājumam – vai nu nemiernieki piekrīt atkāpties no pilsētas un valdība apsola pārtraukt bombardēšanu, vai arī cilviliedzīvotāji vienkārši tiek izvesti ar autobusiem.
«Cilvēkiem ir tiesības nogādāt savus bērnus tur, kur viņi vēlas. Mēs nedrīkstam viņus pārvērst par ķīlniekiem. Jebkurā gadījumā mēs vairs nespējam piepildīt solījumus, ko bijām devuši šiem cilvēkiem.»
Ginekoloģe Farida, kas ļauj izmantot tikai savu uzvārdu, īsziņā atraksta: «Mans vienīgais kaimiņš, mana vienīgā tante un onkulis, mana sekretāre, mana mājkalpotāja, pat mans asistents darbā nolēmuši doties uz valdības kontrolē esošo teritoriju. Viņi ir neitrāli savos uzskatos. Vienīgais, ko viņi vēlas, – paēst, padzerties un dzīvot. Viņiem vairs nerūp ne revolūcija, ne reliģija.»
Un beigās piebilst: «Man ir sajūta, ka esmu zaudējusi daļu no sevis pašas. Es nespēju remdēt asaras.»
Alepo pretošanās sakāve
Sīrijas pilsoņu kara hronoloģija
Marts, 2011. Arābu pavasara iedvesmoti, arī Sīrijā sākas pret valdošo režīmu vērsti protesti
Jūlijs, 2011. Tiek izveidotas pirmās bruņotās pretošanās vienības
Jūlijs, 2012. Sarkanais Krusts paziņo, ka Sīrijā notiekošais konflikts ir pārvērties par pilsoņu karu
Marts, 2013. Sīriešu bēgļu skaits sasniedz miljonu
Aprīlis, 2013. Tiek deklarēta radikālās Islāma valsts jeb Daesh izveide, kas sagrābj plašas teritorijas valsts austrumu un ziemeļu daļā
Augusts, 2013. Damaskas piepilsētas bombardēšanā valdība izmanto ķīmiskos ieročus, nogalinot vismaz 1000 cilvēku
Janvāris, 2014. Ženēvā izgāžas ANO organizētās pamiera sarunas
Septembris, 2015. Krievija oficiāli paziņo, ka sāk gaisa uzlidojumus Sīrijā valdošā režīma pozīciju nostiprināšanai
470 000 zaudējuši dzīvību
4 800 000 devušies bēgļu gaitās
