Ikviens cilvēks atstāj pēdas pasaules telpā un citos cilvēkos, kurus ir sastapis savā ceļā. Dažiem izdodas pārvarēt arī sava laika slieksni un turpināt skanēt kā stīgai vēl ilgi pēc pieskāriena. Kāds ir neaizvietojams saviem vistuvākajiem, cits spēj uz labu vai ļaunu ietekmēt simtu, miljonu vai miljardu svešinieku dzīves – kāda nu kuram izaudzēta tā pēda.
Šajā žurnālā atradīsit ļoti kontrastējošus šo pēdojumu piemērus. No vāka portreta tieši acīs mums raugās talantīgais režisors Vladislavs Nastavševs, kurš dzīvē un mākslā (tas viņa pasaules redzējumā nav nošķirami) izvēlas provocēt. Sevi un citus. Manuprāt, Latvijas teātra pasaulē nav otra tāda režisora, kurš uzdrošinās nostāties savu skatītāju priekšā tik absolūti kails, patiess un gatavs sarunai, kas vienlaikus ir gan personīga, gan universāli cilvēcīga. Novembrī sumināts kā gada režisors, Nastavševs gatavs atklātai sarunai par to, kāpēc joprojām uzdod sev jautājumu, vai teātris ir īstais medijs viņam.
Ja Nastavševa pašķidājošajai metodei sekotu politiķi, atrast deputātus un ministrus nebūtu viegli. Taču politiķi ir apveltīti ar daudz biezāku ādu un pat lielas kļūdas gatavi aizķepēt ar pagaidu risinājumiem kā ceļu bedres ar ātro asfaltu, solot pamatīgumu… kaut kad citreiz. Pēc pāris nedēļām jāskan Jaungada salūtam un šampanieša paukšķiem, bet valdības koalīcijā un Saeimā jau iet vaļā sava ballīte – sākuši ar deputātu kvotu plostu, turpina ar pēdējā brīža izmaiņām nodokļu sistēmā. Haoss varens. Diez vai premjera Jaungada runā sagaidīsim kaut vai retorisku jautājumu, vai politiskais cirks ir īstais medijs viņam?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.