Žurnāla rubrika: Svarīgi

Krievijā valda vājie

Posted on maijs 4, 2011 by - Pasaulē

Krievijas politiķis Boriss Ņemcovs pēdējo vairāk nekā 20 gadu laikā ir bijis gan deputāts, gan gubernators, gan vicepremjerministrs, gan naftas koncerna vadītājs. Intervijā Ir viņš stāsta, ka Vladimira Putina un viņa draugu miljardieru korumpētais režīms ved Krieviju pretī sabrukumam 

Lai uzvarētu Krievijā, jādzīvo ilgi, – tā saka viens no opozīcijas līderiem Boriss Ņemcovs, kas aizvadītajā nedēļā Rīgā piedalījās starptautiskā konferencē Big Business Day. Arī uz kāda studenta jautājumu pēc lekcijas Rīgas Biznesa skolā – vai opozīcijai ir ilgtermiņa plāns, ņemot vērā, ka iegūt varu pārredzamā nākotnē tai diezin vai izdosies, – viņš kā pirmo punktu min: «Jāizdzīvo.» 

Krievijas pašreizējais režīms nav totalitāra diktatūra, kas nepieļauj nekādu opozīciju un kritiku, tāpēc pazīstamajam politiķim nav gluži jāslēpjas pagrīdē. Taču jārēķinās, ka Vladimira Putina ieviestā «suverēnā demokrātija» modri sargā tās ieskatā pieļaujamā robežas. Režīmam bīstamu žurnālistu un aktīvistu slepkavības ir kļuvušas par Krievijas dzīves ikdienu. Ņemcovam nācās pavadīt 15 diennaktis apcietinājumā, kad 31.decembrī Maskavā milicija viņu aizturēja protesta laikā. Viņa jaunā Tautas brīvības partija gatavojas piedalīties Domes vēlēšanās decembrī, taču politiķim nav ilūziju par vēlēšanu godīgumu. Toties viņš ir pārliecināts, ka Putins agrāk vai vēlāk «ņems nelabu galu» kā visi diktatori. Līdz tam palikt kā alternatīvai, informēt sabiedrību par režīma būtību un piedāvāt citādu attīstības modeli, kura pamatā būtu brīvība, demokrātija un tiesiskums, acīmredzot ir tas, ko viņš dēvē par izdzīvošanu. 

Varbūt netiešs apliecinājums tam, cik tālu pašreizējā Krievija ir no viņa ideāla, ir paša runātais, ka Latvija līdz ar iestāšanos NATO un ES esot atrisinājusi savas «globālās problēmas» un demokrātija teju automātiski dara mūsu valsti imūnu pret Krievijas politisko ietekmi. Arī Saskaņas centra attieksme pret Putinu mainītos, ja šīs partijas cilvēki izlasītu Ņemcova neseno ziņojumu Putins. Korupcija (skat. Nemtsov.ru). «Atnāciet līdzi uz viesnīcu, jums to uzdāvināšu,» viņš aicina. Un veltījumā ieraksta: «Krievija būs brīva.» 

Sāksim ar vienkāršu jautājumu. Kurš būs prezidents pēc vēlēšanām nākamgad – Putins vai Medvedevs?
Atbildi uz šo jautājumu zina Putins. Viņam ir daudz vairāk iespēju. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš kontrolē valdību, spēka struktūras, gubernatorus, medijus, oligarhus. Otrkārt, tāpēc, ka Domes vēlēšanās Putins būs par zagļu un blēžu partiju dēvētās Vienotās Krievijas priekšgalā, bet Medvedevam partijas nav. Tas nozīmē, ka Putins varēs uzrādīt Med-vedevam rezultātu – re, mani atbalsta. Vēlēšanas, protams, būs falsificētas, visi to zina, tomēr pateikt, ka esmu saņēmis, piemēram, 70%, nozīmē pateikt, ka tauta jau ir izlēmusi, kurš būs nākamais prezidents. Tāpēc Putina izredzes ir 90%, Medvedeva – desmit. Kāpēc tomēr desmit ir? Tāpēc, ka atbilstoši konstitūcijai viņš var atlaist Putinu kaut vai rīt. Turklāt neviens pat neiepīkstēsies. 

Neviens? Ne spēka struktūras, ne oligarhi?
Protams, ne. Visi atskries zvērēt uzticību, teiks – beidzot esam tikuši vaļā no tā uzurpatora, bija jau apnicis ar saviem drauģeļiem oligarhiem – rotenbergeriem, timčenkiem, kovaļčukiem -, tas viss mums jau bija līdz kaklam. Taču Putinam ir daudz labākas izredzes, kas ir slikti Krievijai. Jo tas ir Ēģiptes scenārijs – ka Putins būs pie varas kopumā divdesmit piecus gadus. 

Režīmam ir tik lielas izturības rezerves?
Režīms turas uz diviem vaļiem. Pirmais ir propaganda un cenzūra, otrais – naftas cena. Tā kā naftas cena ir ļoti augsta – 120 dolāru par barelu (kad es valdībā atbildēju par enerģētiku, tie bija 10 dolāri) -, bet propaganda un cenzūra ir tik varena, tad izturības robeža ir liela. Neviens nezina, kāda būs naftas cena, tāpēc neviens nezina, cik ilgi Putins vēl valdīs. Ja cena būs 50, tad ar viņiem visiem pēc diviem gadiem pilnīgi droši būs cauri. Ja būs 150, viņi var vēl ilgi turpināt. 

Atgādina Padomju Savienību, kas arī sabruka, kad naftas cena kritās.
Tādā ziņā – pilnīgi precīzi. Taču nafta ir neparedzama lieta. Tātad arī prognozes par Krieviju ir bezjēdzīgas. 

Pastāvīgi dzirdamas spekulācijas, vai Krievijā var atkārtoties Ēģiptes notikumi. Bet jūs faktiski sakāt otrādi – tas, kas notiek arābu valstīs, nostiprina pašreizējo režīmu.
Tās ir divas dažādas lietas. Nestabilitāte Saūda Arābijā, Kuveitā, Venecuēlā, Irānā nostiprina Putina režīmu. Šīs valstis ir Krievijas ekonomikas konkurentes. Jo sliktāk iet tām, jo labāk Krievijai. Taču mēs neesam Ēģipte. Tautas enerģija Ēģiptē ir citāda. 40% Ēģiptes iedzīvotāju ir jaunāki par trīsdesmit gadiem, bet Krievijā – 12%. Otrkārt, šīs valstis, atskaitot Saūda Arābiju un Lībiju, ir mazāk atkarīgas no naftas nekā Krievija. Tām nebija nekāda potenciāla, lai apdzēstu tautas naida uguni. Toties Kadāfi pretojas, pateicoties galvenoties naftai, un turpina finansēt armiju, algotņus, maksāt slepenajiem dienestiem. Mani izbrīna kas cits – kāpēc Putins uzskata, ka visi diktatori ņem nelabu galu, bet viņam būs labs? Kaut arī viņš nav muļķis, acīmredzot nav tomēr ģēnijs. Bet galvenais – pateicoties čekista audzināšanai, viņš tik ļoti neuzticas cilvēkiem, ka ir profesionāli nederīgs, lai vadītu. Tik lielu valsti kā Krievija nevar vadīt no viena centra. Tāpēc ir bardaks, birokrātijas pieaugšana, mežonīga korupcija. Nekādas komandas līdz «apakšām» neaiziet, nekas netiek izpildīts. Murgs! 

Jūs minējāt cenzūru kā otru iemeslu, tomēr tā nav tāda, kāda bija PSRS. Kāpēc Putina popularitāte arvien ir augsta?
Nav taisnība, pašlaik notiek gan Putina, gan Medvedeva reitinga lavīnveidīgs nobrukums. Gada laikā Putins ir zaudējis 15 procentus – bija 70, pašlaik ir 53. Arī Medvedevs ir zaudējis 15 – viņa reitings tagad ir zem 50. Sapratne, ka Putina vara ir blēžu un zagļu vara, aiziet pat līdz dziļākajai provincei. Sociologi neatbild uz jautājumu, kāpēc brūk Putina reitings, bet es varu atbildēt. Pirmkārt, tas ir nogurums. Ir apnicis. Jūs te savējos skaistuļus, ja viņi jums apnīk, palaikam maināt. Bet mēs viņu redzam jau divpadsmito gadu. Otrkārt, cilvēkiem zūd cerība. Viņš bija tāds cerības līderis – es tūlīt atnākšu, un viss būs labi. Cilvēki ir sapratuši viņa motivāciju – kļūt bagātam. Viņa kleptokrātija ir kļuvusi gandrīz vai par banalitāti Krievijā. Ka tā ir nevis nesavtīga kalpošana dzimtenei, bet gan līdzeklis, kā kļūt par miljardieri. 

Kāpēc tad prognozējat, ka viņa režīma mūžs būs vismaz divdesmit gadu?
Es teicu, ka ir laika rāmis, aiz kura viņa noteikti nebūs. 2024.gadā viņa noteikti vairs nebūs. Protams, mums ir jāizdara viss, lai viņš aiziet ātrāk. Tomēr esmu pieredzējis cilvēks un zinu, kas ir Krievijas ekonomika un kas ir varas iespējas. Zinu, ka viņi ved manu valsti uz degradāciju un sabrukumu. Es arī zinu, ka viņi ir alkatīgi cilvēki. Zinu, ka viņu dzimtbūtnieciskās pārvaldes metodes – «es esmu priekšnieks, tu esi muļķis» – pie mums vairs nedarbojas, mēs dzīvojam jau citādā valstī. Mēs piedāvājam skaidru alternatīvu – brīvība, konkurence, varas regulāra nomaiņa vēlēšanās, neatkarīga tiesa. Viss! Es neredzu citu iespēju Krievijai izdzīvot. 

Jūs apgalvojat, ka korupcija ir nevis Krievijas problēma, bet gan sistēma. Kāpēc tad aicināt Latvijas uzņēmējus sadarboties ar šo sistēmu?
Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Bizness – tas ir par naudu un peļņu. Tas ir gatavs strādāt kaut vai pie paša nelabā. Es nevaru nosodīt viņus par to, ka strādā korumpētās valstīs. Ja cilvēki rada darbavietas, paēdina savas ģimenes un vēl tūkstošiem citu, viņi dara svētīgu darbu. Vainīga ir valsts, kas ar to netiek galā, nevis biznesmeņi, kuri tajā nopelna. Es zinu, cik smagā ekonomiskā situācijā ir Latvija. Tirgus ir ļoti mazs. Braucot pie jums, es paskatījos, kas notiek ar krievu investīcijām šeit un Latvijas investīcijām Krievijā. Tā taču ir katastrofa! Krievija ir piektajā vietā pēc investīciju apjoma – aiz Igaunijas, Zviedrijas, Dānijas, Vācijas. Tā taču ir nejēdzība! 

Varbūt vajadzētu pieskaitīt klāt arī daļu tā dēvēto Luksemburgas, Šveices, Lihtenšteinas investīciju?
Es saprotu, taču arī tās nav starp lielākajiem investoriem. Man šķiet, ar politiskām problēmām, kas bija starp Putina Krieviju un Baltiju, tāpat arī problēmām ar identitāti, kad Latvija kā valsts baidījās zaudēt neatkarību, ir palaista garām svarīga iespēja izmantot ekonomiskās attiecības naudas pelnīšanai. Netaisos jūs mācīt – ko gribat, to dariet. Taču man ir sajūta – ja pragmatiskās ekonomiskās attiecības būtu citādas, tad arī ekonomisko problēmu valstij būtu bijis mazāk. Jūsu lielākā problēma pirms iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā – ja būsim ekonomiski pārāk atkarīgi no Krievijas, zaudēsim neatkarību. Šī problēma ir atrisināta. 

Vai var uzskatīt par ekonomiski pragmatisku Krievijas jauno ārpolitikas doktrīnu, kas pasludina mērķi iegūt šeit politisko ietekmi, uzpērkot stratēģiskus ekonomiskos aktīvus?
Ja jūs nebūtu iestājušies NATO un ES, es pret to izturētos nopietni. Kad esat iestājušies, uzskatu, ka jums par to nav jādomā vispār. Tagad esat daļa no Eiropas, vai jums tas patīk vai nepatīk. (Smejas.) Man patiktu. Eiropa par jums ir atbildīga. Tātad nekādas paverdzināšanas nevar būt. Ne Jūrmalu, ne Rīgu, ne Doma baznīcu nevar no šejienes aizvest. Nu, grib pilsonis Putins šeit kaut ko pirkt, nu, Dievs ar viņu, lai pērk. Domāju, ka viņš to nedarīs, jo šeit viņam nav īpašu biznesa interešu. Viņa biznesa interese ir Gazprom. 

Pērnruden bijušais enerģētikas ministra vietnieks, tagad jūsu politiskais līdzgaitnieks Vladimirs Milovs kādā intervijā teica, ka jūsu minētajiem Genādijam Timčenko un Jurijam Kovaļčukam esot nopietnas intereses Baltijā. Piemēram, ja tiktu pārdots Latvenergo, viņi stātos rindā.
Minēšu piemēru. Timčenko kontrolē visu naftas produktu tranzītu Igaunijā. Un? Nekas. Pat vairāk – kad bija notikumi ar Bronzas kareivi, tika apturēti visi līgumi ar Igauniju, atskaitot vienu – Timčenko. Kravas gāja caur Igaunijas ostu, viss notika. 

Timčenko un Kovaļčuka vārdi Latvijā nav plaši pazīstami. Kas īsti viņi ir?
Tie ir Putina drauģeļi, miljardieri. Timčenko kontrolē vairāk nekā trešdaļu Krievijas naftas un tās eksporta. Pats ir emigrējis no Krievijas, starp citu. Dzīvo Somijā, nodokļus maksā Šveicē. Kovaļčuks ir savulaik sīkas bankas Rossija dibinātājs, kurš pēc tam sagrāba Gazprom likvīdākos aktīvus aptuveni 60 miljardu dolāru vērtībā. Lai arī cik dīvaini, es nedomāju, ka viņi izmantos savu ekonomisko ietekmi par sliktu savam biznesam, mēģinot paverdzināt Latviju. Viņi nav maniaki. Saprotiet, šo ļaužu interese ir bagātība. 

Kāpēc jāpaverdzina, ja var nopirkt?
Ko nopirkt – Doma baznīcu? 

Nē, piemēram, Latvenergo.
Nu, un ko tālāk? Tas taču ir monopols, ko regulē Latvijas valsts! 

Vai regulatoru viņi nevar nopirkt?
Grūti. Demokrātiskā valstī to ir grūti izdarīt. Monopolu viņi var nopirkt, taču tarifus tik un tā nosaka jūsu valsts regulators.

Esat teicis, ka atbalstīt Putina režīmu, kurš ved Krieviju uz sabrukumu, nozīmē būt rusofobam. Mūsu parlamenta otrā lielākā – Saskaņas centra – frakcija ir atklāti draudzīga pret pašreizējo Krievijas režīmu. Vai viņi ir rusofobi?
Nē, viņi vienkārši nezina, ko tas nozīmē. Es varu pateikt, ka kleptokrātija, mafioza valsts – tas ir ceļš uz sabrukumu. Es domāju, ka tā jūsu partija – tai laikam ir arī Rīgas mērs, vai ne? – mainīs attieksmi, ja jūs pārtulkosit latviešu valodā un publicēsit informatīvo ziņojumu Putins. Korupcija. 

Varbūt viņi to pat ir lasījuši krievu valodā.
Zināt, kā domā politiķi un ne tikai tie no Saskaņas? Viņi domā reālpolitikas terminos – mums nav ar viņiem jālamājas, tas ir milzīgs tirgus, mums jāpelna nauda. Tas nav nepareizi. Jums kaut kā jāpanāk reāls lūzums ekonomikā. Tas nav par politiku un neatkarību, tas ir par ekonomiku. 

Vai ekonomika nav arī par politiku un neatkarību?
Jūs varbūt brīnīsities, taču es tā nedomāju. Nē, nu, ja jūs nebūtu pārstāvēti Briselē, Eiroparlamentā… Starp citu, esmu tur ticies ar jūsu deputātiem. Tur jums tā Ždanoka… Tās ir šausmas, protams. Vienkārši dinozaurs. Taču jūs esat integrēti Eiropas sistēmā – drošības un citādā ziņā. Neizmantot Krievijas iespējas, manuprāt, ir muļķība. 

Stāstījāt, ka iepriekšējā reizē Rīgā 2008.gadā jums sekojuši krievu spiegi. Šoreiz arī seko?
Domāju, ka jā. Konferences organizētāji teica, ka pirmo reizi tās vēsturē tur būs Krievijas vēstniecības pārstāvji. (Smejas.) Es sen pazīstu vēstnieku Vešņakovu, mēs abi 1990.gadā bijām Augstākās Padomes deputāti. Viņš bija normāls vecis, un, starp citu, normāls Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, viņa laikos tādu falsifikāciju kā tagad nebija. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņu «izsūtīja trimdā». Tāpēc mani izbrīna, ka viņi kaut kā neadekvāti izturas pret manu Latvijas apmeklējumu. Taču vēl sliktākā situācijā ir mūsu vēstnieks Baltkrievijā. Viņam laikam arī ir norādījums ar mani nesazināties, bet viņš sazinās, turklāt par politieslodzīto problēmu. Tur tas deģenerāts daudzus krievus arestējis un iesēdinājis. 

Kā, jūsuprāt, atrisināsies šī Putina dīvainā spēle ar Lukašenko?
Kā Hitleram ar Musolīni. Diktatori neieredz cits citu, tā ir aksioma. Divi lāči nevar sadzīvot vienā migā. Viņi viens otram visu laiku visu mēģina atņemt. Viņus vieno tikai šķiriska un mentāla tuvība – katrs grib valdīt mūžīgi. Lukašenko situācija ir sliktāka, jo viņš ir valdījis ilgāk. Viņš visiem ir tā apnicis! Slikti beigs, simt procentu. Viņi visi slikti beigs, vienkārši Lukašenko agrāk. 

Bet kas notiks ar Medvedevu, ja Putins atkal kļūs par prezidentu?
Nu, viņš ir teicis, ka iešot par pasniedzēju Skolkovo [Piemaskavas ciems, kur plānots izveidot ultramodernu augsto tehnoloģiju rūpniecības zonu – red.]. Tiesa, pirms tam to vēl vajag uzbūvēt, bet vēl pirms tam – nopirkt zemi no Romāna Abramoviča. Skolkovo ir unikāla vieta. Tā nav pat Potjomkina sādža, tā ir Abramoviča sādža. Tur ir visdārgākā zeme, 15-25 tūkstoši dolāru par kvadrātmetru. Vai esat redzējuši tādu «silīcija ieleju»? Vēl tur zeme pieder vicepremjeram Šuvalovam, tā ka tas nav nejauši, ka viņi izvēlējās visdārgāko zemi Piemaskavā, lai būvētu inovāciju pilsētu. Vai esat redzējuši zinātniekus, kuri ir gatavi maksāt 25 tūkstošus par kvadrātmetru, lai nodarbotos ar «haiteku»? Nu, bet tā taču ir Krievija. Komēdija! Kad mēs viņiem sakām – puiši, mēs arī saprotam, ka vajadzīga modernizācija, taču jūs nevarat uzbūvēt mūsdienīgu Krieviju ar arhaisku, zaglīgu politisko sistēmu, tāpēc sāksim ar politisko modernizāciju -, viņi uzreiz atbild – nē! Kāpēc? Tāpēc, ka viņi paspēlēs, jo tas nozīmētu konkurenci. Diemžēl valda vājie. Ja būtu stipri, nebaidītos no konkurences.

Boriss Ņemcovs (51)
1959 Dzimis Sočos. Studējis fiziku.
1990 Ievēlēts KPFSR Augstākajā padomē
1991 Prezidents Boriss Jeļcins iecēla par Ņižņijnovgorodas gubernatoru
1993 Ievēlēts Krievijas Federācijas padomē
1995 Ievēlēts par Ņižņijnovgorodas gubernatoru
1997 Krievijas premjera vietnieks
1999 Labējo spēku savienības bloka līdzdibinātājs, pēc tam partijas līdzpriekšsēdētājs, ievēlēts Valsts domē
2003 Vēlēšanās Labējo spēku savienība neiekļuva parlamentā, Ņemcovs atkāpās no amatiem vadībā
2004 Koncerna Ņeftjanoj direktoru padomes priekšsēdētājs un bankas Ņeftjanoj Bank direktors
2008 Ar Gariju Kasparovu dibināja kustību Solidaritāte, lai vienotu opozīciju
2010 Dibinājis Tautas brīvības partiju, plāno piedalīties Domes vēlēšanās šā-gada decembrī. Partija vēl nav reģistrēta

Kas palicis aiz šīm mugurām?

Posted on maijs 4, 2011 by - Tēma

Miljons eiro par zemes apbūves nosacījumu maiņu. Vai šis un citi kukuļi Rīgas ierēdņiem – tagad notiesātajiem Vilnim Štramam un Pēterim Strancim – tiešām nebija jādala ar politiķiem? Arī izmeklētāji tam neticēja. Telefonsarunās lielākajā līdz šim atklātajā Rīgas domes korupcijas prāvā izskanēja gan Edmunda Krastiņa, gan Jāņa Dineviča vārdi. Līdz šim nepubliskotos kriminālprocesa materiālos parādās arī citi – politiķis Andris Šķēle un bijušā mēra Gundara Bojāra sens draugs un padomnieks Armands Zeihmanis

Dienā, kad bijušais Rīgas domnieks Edmunds Krastiņš (toreiz TP) sniedza liecības tiesā, viņš droši vien jutās kā veiksminieks. Liecināt nav patīkamākā nodarbe pasaulē, toties viņš nesēdēja uz apsūdzēto sola. 

Krastiņa vārds bija izskanējis vairākās izmeklētāju noklausītajās kukuļņēmēju sarunās, kurās tieši viņš iezīmējās kā politiskais «kurators» un kukuļu naudas daļas saņēmējs. KNAB izkratīja viņa kabinetu un auto, kura cimdu nodalījumā aploksnē atrada četrarpus tūkstošus eiro. Krastiņš paskaidroja, ka tā esot viņa amatpersonas deklarācijā norādītā skaidrā nauda, kas nolikta kāda sadzīves priekšmeta pirkšanai. No melu detektora pārbaudes Krastiņš atteicās. Tāpat kā cits kukuļņēmēju sarunās minētais bijušais domnieks Jānis Dinevičs (LSDSP). 

Rīgas pilsētas attīstības departamenta vadītājs Štrams, kurš, pēc apsūdzības domām, bija augstākā ranga starpnieks un nogādāja naudu politiķiem, nevienu nenodeva. Dažādu politiķu biežā piesaukšana viņa paša un padotā – kukuļu kurjera Raimonda Janitas – sarunās esot bijusi blefošana, tiesā stāstīja Štrams. Naudu viņš vācis pats sev, sapinies personiskās dzīves un nekustamo īpašumu projektos. 

No tiesai nosūtītā kriminālprocesa, kas noslēdzās ar trīs Rīgas bijušo amatpersonu un trīs kukuļdevēju notiesāšanu, tika izdalīti divi citi kriminālprocesi, kas saistīti ar politiķiem vai viņu līdzgaitniekiem. Pērnā gada nogalē tie izbeigti pierādījumu trūkuma dēļ. Žurnālam Ir izdevās iegūt lēmumus par šo kriminālporcesu izbeigšanu, un dokumentos parādās iepriekš šajā prāvā neizskanējuši vārdi – Andris Šķēle (TP), Gundara Bojāra kādreizējais padomnieks un liels LSDSP ziedotājs Armands Zeihmanis, bet iespējamo kukuļdevēju pēdas meklētas arī starp Rietumu bankas akcionāriem un Latvijas miljonāriem. 

4 miljoni cilvēkam ar bārdu
Kad Andris Šķēle vadīja valdību, Edmunds Krastiņš bija viens no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem. Pēc atkārtotas ievēlēšanas Rīgas domē Krastiņš pārstāvēja TP vienā no pašvaldības svarīgākajiem amatiem – trekno gadu celtniecības buma laikā viņš vadīja pilsētas attīstības komiteju. Kādā mērā Krastiņš domē ir rūpējies ne vien par pilsētnieku, bet arī savām personīgajām un partijas interesēm, izsmeļoši atbildēt izmeklētājiem liedza divu vārdu savienojums: «pierādījumu trūkums». 

Andra Šķēles vārds izbeigtajā kriminālprocesā parādās divās epizodēs, kurās kukuļņemšanu nebija iespējams pierādīt. Pirmā – plānots četru miljonu eiro kukulis saistībā ar Z torņiem, kas slejas pie Vanšu tilta. Otrā – samaksāts miljonu eiro kukulis vērienīgā projektā Podraga ielā. 

No izmeklēšanas materiāliem redzams, ka 2007.gada rudenī jau pēc aiziešanas no darba Rīgas pašvaldībā Štrams sācis interesēties par viesnīcu un biroju centru Z Towers. Būvatļauja torņiem bija, tapa ēkas pamati, bet tad sākās problēmas – plaisas parādījās blakus esošai nelielai 19.gadsimta ēkai, kas piederēja agrākajam Rīgas būvvaldes vadītājam Intam Pujātam. 

Uz šā incidenta rēķina Štrams vēlējās panākt, lai notiktu neatkarīga būvekspertīze, kas būvniecību neapturētu, taču aizkavētu. Tāpēc viņš zvanījis Janitam, un no abu sarunām izriet, ka Štrams no Z Towers īpašniekiem prasījis 440 000 eiro kukuli, un viņi arī bijuši gatavi maksāt, bet ne visu uzreiz. 

Šis nav vienīgais kukulis, kas minēts Janitas un Štrama sarunās par Z Towers. Projekta investors ir SPI Group, kam Šķēles Ave Lat Grupa savulaik pārdeva uzņēmumu Latvijas balzams. Saskaņā ar Janitas liecībām Štrams viņam ir stāstījis, ka «Latvijas balzama cilvēki nav izpildījuši savas saistības pret cilvēku ar bārdu (vārdu nenosauca, bet ar žestu parādīja bārdu. No žesta Janita secināja, ka tas ir Andris Šķēle) četru miljonu eiro apmērā, kas bija jāmaksā, ja gada laikā tiks atrisināti visi jautājumi, kas saistīti ar būvniecības atļaujas saņemšanu un uzsākšanu», teikts lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu. 

Izmeklētājs epizodē nevienu nav apsūdzējis un lietu izbeidzis, jo tā balstīta tikai uz vienas personas liecībām. Štrams visu noliedzis, un nav bijis citu pierādījumu, ka kāds būtu naudu saņēmis. Šķēlem pat nebija jāliecina. 

Sūdi, cūka un hren
Līdzīgs scenārijs aprakstīts otrajā epizodē ar Podraga īpašumiem – projektu, kas agrāk bija saistīts ar Rietumu banku un vairākiem Latvijas miljonāriem, bet nu SIA reorganizēta vairākās un pieder ārzonas firmai Kiprā. Kriminālprocesā aplūkoto notikumu laikā uzņēmums piederēja SIA Nat Grupa, starp kuras akcionāriem bija viens no bagātākajiem Latvijas cilvēkiem Rietumu bankas līdzīpašnieks Leonīds Esterkins un bankas meitasuzņēmums RB Investments, kā arī virkne citu personu no miljonāru sarakstiem – Jevgeņijs Nimets, Andrejs Bobrovs, Oļegs Demjanovs, Genādijs Bondariks. Pilnvara rīkoties bija izsniegta Oļega Demjanova radiniekam Vladam Demjanovam. 

Projekts tapa bijušās cementa rūpnīcas vietā, un īpašnieki vēlējās mainīt zemes gabala zonējumu, par ko no departamenta aizgājušais Štrams atkal ziņoja Janitam. Kad Janita prasījis, kas viņam atlēks no šā darījuma, «Štrams ar žestu atbildēja, ka viens miljons ir samaksāts Bārdam (domājams, Andrim Šķēlem) par pilsētas attīstības plāna izstrādi. Štrams paskaidroja, ka viņš par Podraga ielu Janitam jau esot iedevis 5000 eiro, tāpēc šobrīd Janitam neko nemaksās», lasāms KNAB izmeklētāju lēmumā. 

Taču gadījās neraža – daļu no kukuļa pievāca starpnieks, liecina izmeklētāju ierakstīta Štrama un Janitas telefonsaruna 2008.gada februārī. 

«Es tev pateikšu, kādi tur sūdi, izrādās – draugs Vlads (domāts Demjanovs – red.) savulaik ir izvilcis no viņiem divsimtnieku,» Štrams atklāj Janitam. «Cūka!» reaģē Janita. «Mums, atceries, bija 73, ja?» viņš turpina, un Štrams apliecina, ka atceras. «Varu krustu pārmest, ka es tev nekad neesmu melojis līdz šim,» dievojas Janita. Atkal Štrams viņam piekrīt un saka: «Tos pašus galvenos džekus satiku šodien no rīta, jo viņi man palūdza – klausies, ar Vladu mēs tiksim paši galā, bet tu uzzini, cik daudz naudas ir atnācis uz jūsu pusi.» Janita atkārto, ka tie bijuši 79 vai 73 tūkstoši, bet Štrams pieliek punktu sarunai: «Nu, es teikšu, ka 80. Hren s ņim, nu, es pateikšu 80.» 

Kā personu, ar kuru Janitam tālāk sazināties par šo lietu, Štrams nosaucis SIA līdzīpašnieku Andreju Bobrovu. Viņš un pārējie projekta dalībnieki vēlāk liecināja, ka par nodotu kukuli neko nezina. Izmeklētājs lēmumā norāda, ka Janitas liecībām ir «augsta ticamības pakāpe», bet, tā kā nav izdevies iegūt citus pierādījumus, kriminālprocesu izbeidzis. Rietumu bankas vadība ar preses sekretāres starpniecību paziņoja, ka tai nekas nav piebilstams par šo izbeigto procesu. 

Atturīgs ir arī Andris Šķēle, kad piedāvāju iepazīties ar prokuratūras atzinumu – viņš atsakās, jo neesot nepieciešamības lasīt par to, ko nav darījis. Štramu, protams, pazīstot, jo Šķēlem pieder jahtu osta Andrejsalā, un tās attīstīšana kā jau Vecrīgas teritorijā esot sarežģīta. Par to arī runājuši. «Kāds man sakars ar Rīgas domi? Tā ir visnesakārtotākā iestāde, no darījumiem ar kuru es iesaku visiem turēties pēc iespējas tālāk,» viņš norāda uz motīva trūkumu. Minu, ka sakars var būt domnieks Edmunds Krastiņš. Uz to Šķēle atbild: «Mūsu valstī lielākā korupcija ir nevis politikā, bet ierēdniecībā, un šie ierēdņi savu darbību attaisnošanai piesauc augstāk stāvošus cilvēkus, kas ar to nav saistīti. Es zinu, kāda ir Edmunda rocība, kā viņš dzīvo, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā nav taisnība. Tāpat kā par mani.» 

Bojārs zvērēs pie Bībeles
Kriminālprocesa materiāli liecina, ka Janita domes kukuļošanas lietā nebija vienīgais kurjers. Kā otrs iezīmējas kādreizējā Rīgas mēra Gundara Bojāra padomnieks «attīstības jautājumos» Armands Zeihmanis. Izmeklētāji Zeihmani vērtēja kā starpnieku epizodē, kurā pašvaldības amatpersonas 2004.-2005.gadā pieprasīja miljonu eiro kukuli no Ināras Vilkastes, uzņēmējas un bēdīgi slavenā kontrabandas apkarotāja Vladimira Vaškeviča šķirtās sievas. Viņa vēlējās mainīt apbūves nosacījumus zemesgabalam Mežaparkā, lai palielinātu tā vērtību, un divas dienas pēc pozitīvā Rīgas domes lēmuma 2005.gada decembrī tiešām pārdeva īpašumu par cenu, kas bija vairāk nekā simtkāršojusies. 

Informāciju izmeklētāji ieguvuši no Vilkastes kādreizējā kompanjona Raimonda Štālberga (tagad viņš pats tiek tiesāts, jo Vilkaste apsūdzēja viņu izspiešanā). Štālbergs liecinājis: kad Vilkaste piekritusi maksāt pieprasīto kukuli, Štrama vietnieks Pēteris Strancis uz lapiņas uzrakstījis Zeihmaņa vārdu un tālruni, norādot, ka šis cilvēks tālāk izskaidros naudas nodošanu. Tieši Zeihmanis esot savedis Vilkasti ar Janitu, kurš no uzņēmējas saņemto kurpju kasti ar naudu tālāk nogādājis pašvaldības amatpersonām. Vilkaste esot teikusi Štālbergam, ka Zeihmanim par starpniecību pienākas 270 000 eiro, un vienā no tikšanās reizēm nodevusi viņam garu aploksni. Zeihmaņa dienasgrāmatā 2006.gada februārī parādījās ieraksts «R 250». Viņš nespēja izskaidrot, ko tas nozīmē, bet, pratināts vēlreiz pēc pusotra gada, noliedza, ka būtu saņēmis naudu un to nodevis tālāk. 

«Izmeklētājs pieļauj varbūtību, ka Zeihmanis veicis kukuļošanas starpnieka funkcijas starp domes amatpersonām un Vilkasti kā zemesgabala īpašnieci par nekustamā īpašuma Rusova ielā attīstību,» teikts lēmumā par lietas izbeigšanu. 

Zeihmanis ir Bojāra draugs, viņi iepazinušies armijā un joprojām uztur labas attiecības. Tieši viņš ieteica Bojāram pieņemt darbā Štramu. Bojāra pārstāvētais uzņēmums, kas saistīts ar Krievijas miljardieri Viktoru Vekselbergu, no Vilkastes nopirka šo Mežaparka zemesgabalu. Lietas materiālos minēts, ka Bojāra interesēs Zeihmanis ar Vilkasti kontaktējies arī par citiem nekustamajiem īpašumiem. 

Zeihmanis sarunā ar mani ir nelaipns un lakonisks. Jā, viņš esot interesējies par zemes īpašumiem un nav liedzis Bojāram padomu, bet par kukuļdošanas starpniecību neko nevarot paskaidrot: «Varu pateikt tikai to, kas ir teikts protokolā, – Štālbergs neko nav ne redzējis, ne dzirdējis. Es neesmu rīkojies Gundara Bojāra uzdevumā, un kādu naudu es viņam varu nodot, ja neko neesmu ņēmis?» Lēmumā par procesa izbeigšanu tiešām ir minēts, ka par Zeihmaņa prasīto summu un aploksnes nodošanu Štālbergs uzzinājis no Vilkastes, bet nav varējis liecināt par nodoto summu un valūtu, jo to nav pats redzējis. 

Arī Bojārs kategoriski noliedz, ka Zeihmanis būtu starpnieks. «Štālbergs un Janita man neizsauc absolūti nekādas pozitīvas emocijas – tie ir liela mēroga blēži,» saka bijušais mērs. «Es neesmu bijis iesaistīts – varu apzvērēt gan pie Bībeles, gan pie Korāna, gan citur, kur vajag. Pret Zeihmani procesu izbeidza, un tas, manuprāt, visu izsaka.» 

Īstie uzvarētāji un zaudētāji
Pāris gadus, kamēr skandalozo korupcijas lietu izskatīs nākamā tiesu instance, sabiedrība par to varētu aizmirst, jo viss beidzies kā pēc mācību grāmatas – amatpersonas sēž aiz restēm, sodīti arī kukuļdevēji. Ja vien nebūtu divu «bet». Runa ir par īstenajiem uzvarētājiem un zaudētājiem. 

Pārņemti ar kukuļņēmēju bargajiem sodiem un tiesas zālē uzliktajiem roku dzelžiem, mediji nepievērsa daudz uzmanības tam, cik viegli cauri tika uzņēmēja Vilkaste. Dizaineru apģērbu iecienījusī trauslā blondīne procesā neliecināja un vainu neatzina. Visās apsūdzībās tiesa atzina viņas vainu, taču prokuratūras prasīto trīs gadu cietumsoda vietā piesprieda «tikai» maksimālo naudas sodu – 40 000 latu. 

Nepārprotams zaudētājs ir Raimonds Janita. Un ne tikai viņš. Iztapīgais, lišķīgais domes birokrāts nav nekāda dimanta oliņa. Kamēr KNAB viņu neaizturēja ar apjomīgu kukuli kabatā, kurjers nebija vērsies tiesībsargājošajās iestādēs un pieņēma naudu, ko Štrams viņam maksāja par pakalpojumiem. Taču, ja viņš nebūtu izlēmis liecināt pret saviem kompanjoniem, šāda apjoma un dziļuma lietas vienkārši nebūtu. Janita izdarīja visu, ko viņam lūdza. Izgāja melu detektora pārbaudi, kas apstiprināja viņa liecību patiesumu, piedalījās konfrontācijās. Arī tiesa spriedumā atzinusi, ka Janitas liecības uzskata par patiesām, bet Stranča un Štrama – ne. 

Viņa atklātais noziegums bija smagāks par paša izdarīto. Ņemot vērā Janitas sadarbību, prokuratūra lūdza viņu sodīt ar gadu cietumā. Tiesa piesprieda trīs un pamatoja: ņemot vērā kukuļdošanas postošo iedarbību, mazāks sods Janitam nekalpotu par biedinājumu citiem. (Par biedinājumu laikam var kalpot fakts, ka Janita pašlaik sēž divnieku kamerā ar bankas aplaupītāju.)

Gan apsūdzība, gan Janitas advokāts Egons Rusanovs nešaubās, ka šāds iznākums citus nemudinās sadarboties ar izmeklēšanu. «Nevaru pārmest prokuratūrai vai KNAB, ka viņi nebūtu darījuši visu iespējamo, lai Janitam nebūtu mieles pret šīm iestādēm, un tiesai ir jābūt neatkarīgai. Taču, ja likumdevējs ir paredzējis procesuālas iespējas informācijas sniedzējiem sadarboties un tiesa šos principus ignorē, tad tam zūd jēga,» saka Rusanovs. «Ja ir skaidrs, ka uz šā cilvēka liecībām balstās apsūdzība, tiesai tas būtu jārespektē vismaz tajā daļā, kas attiecas uz nosakāmo sodu.» 

Apsūdzības uzturētājs Māris Leja teic, ka nosacītu sodu, kā vēlējās aizstāvība, Janitam piemērot nebūtu pareizi, jo sadarbošanās nedzēš viņa paša nodarījumu. Taču, visticamāk, prokurors Janitas sodu pārsūdzēšot tieši tā iemesla dēļ, ka jau tā nav pārāk daudz cilvēku, kuri izvēlas palīdzēt izmeklēšanai. 

Pavisam citu iemeslu dēļ, bet Leja, visticamāk, pārsūdzēšot arī Vilkastes sodu. Ne tikai tāpēc, ka tas ir neproporcionāls, salīdzinot ar abiem pārējiem kukuļdevējiem Andreju Inkuli un Prītu Tomingu, kuri savu vainu atzina un turklāt kukulī deva daudz mazākas summas. Arī tāpēc, ka tiesas motivācijai, kas 125 lappušu garumā pilnā apjomā kļuva zināma tikai pagājušajā piektdienā, ir potenciāli tālejoša ietekme. 

Piemēram, tā var spēlēt būtisku lomu apjomīgajā prāvā pret Aivaru Lembergu. 

Proti, piemērojot tikai šogad spēkā stājušos Kriminālprocesa likuma pantu, tiesa uzskatīja, ka, lai arī process ir apjomīgs un sarežģīts, Vilkastes kriminālprocesā pārkāptas tiesības uz  kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Darījumi notika 2005.gadā, process ierosināts 2008.gadā (Lemberga prāvā daži notikumi risinājušies vēl daudz senāk). Tiesnese Iveta Vīgante no intervijas atteicās. 

Bez Vilkastes uzvarētāji šajā prāvā ir visi tie, kurus no tiesāšanas izglāba Štrama klusēšana (arī viņš, kas laiku nu vada Centrālcietuma vieninieka kamerā, ar advokāta starpniecību no intervijas atteicās). 

Jautāts, vai uz apsūdzēto sola sēdēja visi, kam tur pienāktos atrasties, prokurors Leja iesaka atšķirt spriedumā to vietu, kur tiesa analizē deputātu liecības. «Es negribēju riskēt, jo neviens naudas nodošanu [Krastiņam] neatzina. Ne Janita zināja, kur Štrams liek naudu – viņš tikai atstāstīja, nedz vēl jo vairāk Štrams kaut ko liecināja. Kratīšanās nekādus būtiskus pierādījumus, kas Krastiņu kaut vai netieši piesaistītu kukuļošanas epizodēm, neatrada. Bija tikai telefonsarunas,» lēmumu nevirzīt apsūdzību pamato prokurors. «Zeihmanim bija tikai viena liecinieka liecības un viena lapiņa, un ar tik maz riskēt arī nav jēgas. Šķēlem vēl mazāk. Mierīgi pateiktu, ka Janita pārprata, vai pavaicātu – kāpēc jūs domājat, ka Bārda ir viņš?» 

Tā nu lielajai Rīgas amatpersonu kukuļošanas lietai vismaz šajā formātā ir pielikts punkts. Taču patiesībā tā ir aisbergs, kas ik pa brīdim izgaismo jaunu šķautni un pazūd atpakaļ dzelmē. 

Portālā Pietiek.com parādījās lasītāju uzrādīta māja Mežaparkā, Ķīšezera krastā, kurai formāli nav sakara ar Štramu ģimeni, bet, visticamāk, tā pieder viņiem. Līdz šim tā nav bijusi konfiscējamās mantas sarakstā. Kas zina, vai tā ir vienīgā? Janita liecināja, ka Štramam slēpti pieder daļas Balticovo. Tādas aizdomas citos procesos izteiktas arī par Vladimiru Vaškeviču. 

Savukārt Zeihmaņa vārds uzpeld kopā ar Leonardu Teni un Raimondu Krastiņu, kuri tiek turēti aizdomās lietā par kukuļošanu Rīgas pašvaldības autobusu iepirkumā no kompānijas Daimler. Zeihmani ar viņiem sasaista gan no Vilkastes nopirkta un galarezultātā Teņa īpašumā nonākusi firma Royal Graphics, gan Zeihmaņa sievai daļēji piederošā slēpotāju viesnīca Simader Austrijas kalnu kūrortā. Tās iegādi pirms pāris gadiem Latvijas prese ar pompu izreklamēja, nepieminot, ka tā pieder ar Rīgas mēra Gundara Bojāra valdīšanas laiku saistītām amatpersonām. 

Rīga, protams, ir maza pilsēta. Taču saites šajā stāstā par korupciju Rīgas domē ir ļoti biezā slānī. Nejaušai sakritībai to vienkārši ir par daudz.

 

Notiesāti
Vilnis Štrams, bijušais Rīgas pilsētas attīstības departamenta vadītājs
Vainu daļēji atzīst. Prokurora prasīto deviņu gadu vietā tiesa piesprieda astoņus gadus brīvības atņemšanas.
Saņēmis vismaz 326 000 eiro no viena miljona kukuļa, ko viņa vietnieks Pēteris Strancis 2004.gada beigās, 2005.gada sākumā pieprasīja uzņēmējai Inārai Vilkastei par apbūves noteikumu maiņu zemes īpašumam Rusova ielā. No Vilkastes kurpju kastē saņemtā nauda tika ielikta viņa kabineta seifā.
Prasīja departamenta administrācijas vadītājam Raimondam Janitam noorganizēt 30 000 eiro kukuļa saņemšanu par to, lai 2007.gadā nekavētu daudzdzīvokļu nama būvniecības ieceri Dzelzavas ielā. Ieinteresētā persona beigās atteicās maksāt. Štrams pieprasīja, lai Janita viņam samaksā 5000 eiro no savas naudas, kā šīs summas adresātu norādot Edmundu Krastiņu.
Kopā ar Stranci 2007.gadā prasīja 120 000 eiro kukuli no divu daudzdzīvokļu māju attīstītājiem Kuldīgas ielā 45b un 60 000 – Dzirciema ielā. Saņēma attiecīgi
80 000 un 45 000.
Piezīmju grāmatiņa un noklausītas sarunas liecināja, ka šīs nav vienīgās reizes, kad Štrams pieņēmis naudu. 

Pēteris Strancis, Štrama vietnieks, vēlāk ieņēma viņa vietu Vainu pilnībā noliedz. Prokurora prasīto astoņu gadu vietā tiesa piesprieda sešus.
Kontaktējās ar ieinteresētajiem uzņēmējiem Vilkasti, Raimondu Štālbergu, Andreju Inkuli, Prītu Tomingu – vairākās epizodēs bija persona, kas nosauca kukuļa summas un saņemšanas starpnieku. 

Raimonds Janita, departamenta administrācijas vadītājs Vainu atzīst, vienīgais sadarbojās ar izmeklētājiem. Prokurora prasītā viena gada vietā tiesa piesprieda trīs. Kalpoja kā kukuļu saņemšanas kurjers visās epizodēs. 

Ināra Vilkaste, nekustamo īpašumu uzņēmēja
Vainu noliedz. Prokurora prasīto trīs gadu vietā tiesa piesprieda 200 minimālās mēnešalgas jeb 40 000 latu. Piederēja zemesgabals Mežaparkā, kura pārdošanas cena bija atkarīga no atļautās apbūves noteikumiem. Štrams ar Stranci nokārtoja, ka tam nebija vajadzīgs detālais plānojums un sabiedriskā apspriešana, bet stāvu skaits var pārsniegt 25. Plānojuma maiņas rezultātā Vilkaste par 175 tūkstošiem latu pirkto gabalu pārdeva par 42 miljoniem eiro. Pēc pieprasījuma samaksāja vienu miljonu eiro kukuli kopā ar biznesa partneri Štālbergu. 

Uzņēmēji Andrejs Inkulis un Prīts Tomings
Vainu atzina. Tiesa piesprieda apsūdzības prasītās 120 minimālās mēnešalgas jeb
24 000 latu.
Maksāja kukuļus par divu būvniecības projektu izdzīšanu cauri domei bez šķēršļiem.

No sarunu ierakstiem 

2008.gada 5.februāris. Janita un Štrams spriež, ka ar vienas balss pārsvaru apstiprinātais Kuldīgas ielas projekts tiek apstrīdēts un gaidāma tā pārskatīšana domē. 

Janita: [Domnieks Dainis] Īvāns prasa anulēt. Pēteris [Strancis] nav, es parunāju ar [Būvvaldes vadītāju Andi] Cini, viņš saka, vot, velns, kā gadījās, bet es jau īsti negribēju nemaz, ka iekļauj, bet, ja jau prezidijā ir bijis, tad tagad jāiet uz turieni. 

Štrams: Es ar [domnieku Edmundu] Krastiņu runāšu, viņš man zvanīs par šito jautājumu. Jā, viņš teica, ka es domāju, ka viņu noņems šodien no domes sēdes. 

11.februāris. Štrams un Janita spriež, ko darīt ar jau saņemto 60 000 kukuli, ja dome par Kuldīgas ielas projektu atkārtotā balsojumā lemj nelabvēlīgi, un kā rīkoties ar politiķiem doto naudu. 

Štrams: Vakar satikos ar [domnieku] Ameriku Andri, Andris teica, ka tur ir pārāk lielas kustības [pret projektu]. Tu saproties, es jau arī, teikšu godīgi, es jau katru deputātiņu neapstaigāju un katram naudiņu rokās neiedevu. 

Janita: Nav vajadzības, priekš tam ir viņi. 

Štrams: Tieši tā. Ir kaut kādi puiši, kuriem es iedevu un tālāk viņi tur nolaiž lejā. Ko viņi nolaiž, es nezinu. (..) Es Edmundam vienkārši pateikšu, ka mēs [kukuļos samaksāto naudu] no politiķiem atpakaļ neņemsim. (..) Jo es saprotu, ka tas Īvāns pilnīgi nav vadāms [doti mājieni, ka Īvāns lieto kokaīnu – red.] Es ar Dinēviču runāju, es saku – Janka, piķi tad paņēmām. 

Janita: Varbūt man ar to Andreju [projekta pārstāvi Inkuli] vajag tikties, lai viņš, kā saka, nomierinās. 

Štrams: Točna, varbūt, ka tu ar viņu satiecies un godīgi pasaki, ka mēs tos jautājumus risinām. (..) Pasaki, ka tu zini, ka viņš ir runājis ar Ameriku, ja? (..) Godīgi pasaki, ka visi tie jautājumi iet caur Krastiņu tāpēc, ka Krastiņš ir komitejas vadītājs, ja, un mūsu kurators. Jo principā, nu, šitie tā kā nav Amerika jautājumi patiesībā, ja? Edmunds ir tas, kas kūrē visu.

Kas vēl ar mani varētu notikt?

Posted on maijs 4, 2011 by - Pusdienās

Bijušā Saeimas priekšsēdētāja Jāņa Straumes dvēseli salauzusi politikas liekulība. Viņš pats nejūtas darījis ļaunu: «Es personīgi – ne. Drīzāk esmu cietis, ja godīgi»

Jānis Straume restorānā Neiburgs parādās pusstundu pēc norunātā laika, kad jau esmu paguvusi nodomāt, ka viņš savu emocionāli atkailināto uzrunu pēc aresta izciešanas ir nožēlojis un uz tikšanos neieradīsies. Tomēr tā nav – kavēšanās iemesls ir 1.policijas bataljona godināšanas pasākums Kara muzejā, un bijušais Saeimas spīkers nebūt nejūtas neērti par īso interviju LTV ziņām, kurā viņš taisnojās par braukšanu dzērumā un stāstīja par izolatorā izstaigāto «dvēseles ceļojumu».

Uzvalks un baltais krekls maskē pārciesto pazemojumu, tomēr sejas vaibstiem noslēpt ievainojumus neizdodas. «Ziniet, man ir tāda sajūta – nu, kas vēl ar mani var notikt?» saka Straume, ātri izskrējis cauri savai biogrāfijai un atminoties gan čekas nopratināšanas pusaudža vecumā, gan varas reibumu un kritumu, gan izolatora kameras «komfortu». «Nu, kas vēl ar mani var notikt», šķiet, ir Straumes šābrīža lielā sajūta.

Straume stāsta, ka dvēseles sakārtošanu sācis jau krietni agrāk, būdams politikā, jo kā cilvēks nav juties «brīvs un atraisīts». Lai labāk saprastu sevi, izgājis trīs gadu psihoanalīzes mācību kursu, tomēr uz daudziem jautājumiem atbildes nav saņēmis. «Tad sāku pievērsties dažādu veidu literatūrai, un esmu atradis metodi, kura, es jūtu, mani padara brīvāku un stiprāku un aicina teikt, ko domāju. Man vēl ceļš ejams, bet domāju, ka es to iziešu, būšu stiprs un varēšu palīdzēt daudziem cilvēkiem.» Kas ir šī metode, pašlaik Straume nav gatavs atklāt, tikai norāda, ka garīgie meklējumi notiek skolotāja vadībā.

Straume nešaubās, ka dvēseli traumējusi politika, kurā viņš darbojies kopš kustības Helsinki-86 laikiem, būdams četru Saeimas sasaukumu deputāts un vairākus gadus – partijas TB/LNNK priekšsēdētājs. 2006.gadā viņš Saeimā vairs netika ievēlēts un pērnruden pēc valdību maiņas zaudēja arī pēdējo valsts amatu Rīgas brīvostas valdē. («Mani izmeta uz ielas,» viņš saka.) Lai pavisam pārrautu saites ar politiku, šopavasar Straume izstājās no TB/LNNK un pašlaik strādā nelielā privātfirmā Explain, kura piedāvā transportlīdzekļu ekspertīzes un tūrisma pakalpojumus.

Straume stāsta, ka cilvēku viņā salauzis periods, kurā viņš faktiski bija varas zenītā – Saeimas priekšsēdētāja amatā (1998.-2002.g.). «Es būtībā nebiju brīvs. Tas bija cietums. Man taču 24 stundas diennaktī bija apsardze.» Kaut pats piederējis varas elitei, tās liekulības dēļ politika sākusi «dergties». Daudziem tas var likties pārsteigums, bet, pēc Straumes domām, liekulība «visvairāk sāka manifestēt, kad parādījās Jaunais laiks un pēc tam izveidojās Vienotība». «Es varu saprast, ka cilvēks stāv un krīt par ideāliem, bet, ja viņš pats, atvainojiet, dara blēdības, bet runā – ķeriet korumpantus un ķeriet zagļus, es to vienkārši fiziski un garīgi vairs negribu panest.» Jaunā laika vai Vienotības liekuļus saukt vārdā Straume atsakās, jo tie tāpat esot zināmi.

Jautāju, vai pats politiskās karjeras laikā jūtas Latvijas sabiedrībai ļaunumu nodarījis. «Es personīgi – ne,» noskalda Straume. «Jebkurā amatā esmu centies būt godprātīgs. Bet likumi, kas tur valda, bieži liek paklusēt par lietām, par kurām tu gribētu paust savu viedokli. Un sāc pierast – par to nerunāsim, darīsim tā, bet citiem teiksim tā. Tas aiziet tādā rutīnā, intrigās… Politiķiem ir kaut kāds «širmis». Arī tagad, satiekot bijušos kolēģus, es jūtu, ka viņiem ir kaut kāds «širmis», jo viņi ir aizņemti ar sīka ikdienas ugunsgrēciņa nodzēšanu, bet par globālām vīzijām un konkrētām lietām viņiem nav laika domāt. Viņi nespēj vienkārši būt brīvi.» Ja neesi liela autoritāte, ietekmēt šos procesus neesot iespējams.

Straume atceras, ka pirmajos gados pēc Satversmes atjaunošanas politika bijusi cilvēciskāka. «Man ir tāda sajūta, ka demoralizācija ir traucējusi. Viens no šiem momentiem bija Šķēles un Lemberga publiskie kari.» Oligarhiem vienmēr bijusi ietekme Latvijas politikā, tomēr «globālajā situācijā mūsu oligarhi, salīdzinot ar to, kas mums kaimiņos, ir mazi puisīši». Straume uzskata, ka daudz vairāk Latvijas politiku nosaka trīs lielvaras – ES, ASV un Krievija.

«Drīzāk esmu cietis, ja godīgi,» nespējot saskatīt kļūdas, secina Straume. Viņam smeldz politiskās karjeras punkts – Batjka, kurš Jūrmalgeitas sarunās, citējot tās vedējus, neizgāja «uz sakariem». Straume apgalvo, ka viņam nav bijis ne mazākās nojautas, ka viņu sauc par Batjku. Sarunās ar Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļotājiem viņš neesot piedalījies un par balsu pirkšanu neesot zinājis, taču šīs trulās iesaukas dēļ vēlētāji Straumi nākamajā Saeimā vairs neievēlēja. «Tā ir uz visu mūžu pielipusi, kaut es pat nebiju klāt,» Straume atzīstas, ka to pārdzīvojis.

Kad pārvaicāju, vai tiešām viņš neredz neko, kas politiskā mūža laikā noticis nepareizi, Straume taustās negaidītos virzienos. Viņš izmet, ka drošības dienestos ir lielas problēmas, no ģeopolitiskā viedokļa būtu bijis pareizāk stāties NATO, bet ne Eiropas Savienībā. Kritiski viņš skatās uz tēvzemiešu saukli «krievi nāk» – pareizāk būtu bijis krievu partijas neizslēgt no spēles jau 5.Saeimas laikā.

Kaut arī politika nav Straumes pašreizējais aicinājums, valstī notiekošais «sāp vienalga», tāpēc viņš par savu uzdevumu uzskata palīdzēt sabiedrībai, paužot viedokli. Visas lietas līdz galam skaidras vēl nav pašam, tomēr dažas domas viņš ir gatavs publiskot. Piemēram, ka «ir pienācis pēdējais brīdis mainīt konstitucionālo iekārtu – mums ir jābūt tautas vēlētam prezidentam». Tāpat Straume aicina Latviju noteikt kā vienu vēlēšanu apgabalu un ļaut cilvēkiem ne tikai vilkt plusus un mīnusus pie vienas partijas kandidātiem, bet arī ļaut brīvi ierakstīt cilvēkus no citiem sarakstiem, jo tas palielinātu Saeimas kvalitāti.

Lai arī salauzts, Straume negrib prātot, kā viņa dzīve veidotos, ja viņš nebūtu kļuvis par politiķi, bet paliktu ārsta profesijā. «Mani vairāk interesē, kā būs.» Sakopis dvēseli, Straume vēlas sākt privātu biznesu. Pašlaik viņš iztiek gluži labi, jo iepriekšējos gados izveidoti pieklājīgi uzkrājumi. (Ap 155 tūkstošiem latu bezskaidrā naudā un ap 80 tūkstošiem latu skaidrā naudā.) Šajā jautājumā Straumem pasprūk vaļsirdīga atzīšanās un pateicība Aigaram Kalvītim par treknajiem gadiem: «Es personīgi kā cilvēks treknos laikus izjutu ļoti labi. Biju divās [valsts uzņēmumu] valdēs un kādās trijās padomēs, īpašas darba noslodzes nebija, bet algas bija astronomiskas. Tajā laikā es saviem vīriem teicu – es nejūtos komfortabli, tik daudz nestrādāju, lai tik daudz saņemtu.»

Straumi pieķēra braucam reibumā pie jaunā lieljaudas luksusa auto Infinity QX56 stūres. Tagad ekspolitiķis to atdevis pārdošanai, jo kādu laiku auto nevajadzēs – tiesības atņemtas uz četriem gadiem. Straume godīgi atzīstas, ka tā nebija pirmā reize, kad braucis pēc alkohola lietošanas, taču «tā bija pēdējā, to nu es skaidri zinu». Draugos ar alkoholu viņš neesot: «Es varu sevi nosaukt par sociālo dzērāju – pietiek ar glāzi konjaka, varu iet un mierīgi darīt tālāk. Man nevajag pēc pirmās otro utt. Mani uztrauc kas cits – es ļoti daudz smēķēju.»

Straumi līdz asarām sāpina doma, ka viņš ar savu uzvedību ir nodarījis pāri tuvākajiem cilvēkiem. Kā solījis LTV intervijā, pēc iznākšanas no izolatora viņš pasniedzis sievai aresta laikā tapušo dzejoļu krājumu Cietumnieka intīmās piezīmes. Šī nebūt nav pirmā reize, kad Straume ķeras pie dzejošanas. Debija gan bijusi neveiksmīga – pusaudža gados uzrakstītajai un žurnāla Karogs konkursam iesūtītajai «intīmajai lirikai» Māras Zālītes vadītā žūrija devusi iznīcinošu slēdzienu, un tas dzejas rakstīšanu pārtraucis uz ilgu laiku. Straume atsācis rakstīt, kad viņa otrajā ģimenē piedzimusi meita. «Pirms 15 gadiem es uzdāvināju sievai pirmo dzejoļu krājumu rokrakstā. Šis ir otrais.»

Bijušais Saeimas spīkers sola arī memuārus.

Ēdienkarte
Minerālūdens, kapučīno

Biezie un plānie

Posted on maijs 4, 2011 by - Analīze

Diskusijās par sociālā budžeta izlietojumu reti piesaukts būtisks fakts – Latvijā ir viskrasākā ienākumu nevienlīdzība ES

Starptautiski plaši pielietota nevienlīdzības mēraukla jau daudzus gadus ir Džini indekss. Tas var būt skaitlis starp 0 (visu iedzīvotāju ienākumi valstī ir vienādi) līdz 100 (viens iedzīvotājs saņem visus ienākumus). Augstākais Džini indekss pasaulē esot Namībijā – 70,7. Pēc CIA World Factbook informācijas, tas ir stipri vairāk nekā daudzās pasaules lielajās valstīs: ASV – 45, Krievijā – 42,2, Brazīlijā – 56,7, Ķīnā – 41,5.

Gan Latvijā, gan Lietuvā indekss pēdējos desmit gados ir audzis – 2000.gadā Latvijā tas bija 34, bet Lietuvā – 31. Varētu secināt, ka nevienlīdzība ir vai nu izaugsmes vai nabadzības neizbēgama blakne, tomēr Igaunijas pieredze liecina par ko citu. Tā «treknajos gados» piedzīvoja tikpat strauju izaugsmi kā Latvija, tomēr kopš 2000.gada (kad tās Džini indekss 36 pārsniedza Latvijas rādītāju) ir būtiski samazinājusi nevienlīdzības rādītāju.

Šādas izmaiņas, kā arī vērojums, ka Džini indeksa tabulā bijušās sociālisma valstis atrodas gan starp ES nevienlīdzīgākajām (Latvija, Lietuva, Rumānija, Bulgārija), gan vienlīdzīgākajām valstīm (Slovēnija, Ungārija, Slovākija, Čehija), liek domāt, ka šī parādība nav neizbēgamas sekas pārejai no sociālisma uz kapitālismu. 

Diskusijai par nevienlīdzību un tās ietekmi jaunu asumu piešķīrusi 2009.gadā Lielbritānijā izdotā grāmata The Spirit Level, kas nesen iznāca latviski ar nosaukumu Līmeņrādis. Grāmata ir piesaistījusi lielu uzmanību daudzviet pasaulē. Grāmatas autori konstatē, ka, sasniedzot noteiktu līmeni, nacionālā kopprodukta lielumam vairs nav būtiskas ietekmes uz sabiedrības kopējiem labklājības rādītājiem. Pēc viņu datiem, gaidāmais mūža ilgums, garīgo slimību izplatība un slepkavību skaits pasaules turīgākajās valstīs ir daudz lielākā mērā saistīts tieši ar ienākumu vienlīdzību, nevis to absolūto lielumu. Turklāt, lai gan lielāka vienlīdzība sevišķi nāk par labu mazturīgajiem, arī turīgajiem klājas labāk vienlīdzīgākās sabiedrībās.

Šie secinājumi, protams, ir strīdīgi, un kritiķi ir apšaubījuši metodoloģiju un apgalvojuši, ka atšķirības drīzāk nosaka nevis ienākumu vienlīdzība, bet gan kultūras atšķirības. Taču mūsu valsts piemērs, kurā ES augstākais nevienlīdzības līmenis iet roku rokā ar sliktiem veselības rādītājiem, rosina vismaz uzdot jautājumu – cik lielā mērā Latvijā nevienlīdzība ir nevis sekas, bet gan cēlonis daudzām problēmām.

Nevienlīdzība Latvijā faktiski nav pētīta. Centrālās statistikas pārvaldē pēc Džini ikdeksa aprēķināšanā lietotajiem datiem nav tikpat kā nekāda pieprasījuma. Aptaujājot virkni zinošu ekonomistu un sociologu, neviens nevarēja nosaukt kādu nesenu pētījumu par nevienlīdzības cēloņiem Latvijā. Tādus būtu svarīgi veikt kaut vai tāpēc, lai novērtētu, cik precīzs ir aprēķinātais indekss, kas balstās uz mājsaimniecību aptaujām. No vienas puses, varētu domāt, ka ienākumu slēpšana izkropļo rezultātus. No otras puses, Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Vjačeslava Dombrovska pētījuma provizoriskie rezultāti par Latvijas iedzīvotājiem piederošo automašīnu cenu atšķirībām liek domāt, ka faktiskais ekonomiskās nevienlīdzības rādītājs varētu būt vēl krietni augstāks nekā oficiālais.

Jāšaubās, vai kāds būs gatavs teikt, ka liela nevienlīdzība pati par sevi ir laba, taču, ja gribam to mazināt, ir jāsaprot cēloņi. Cik dažādas var būt atbildes uz šo jautājumu, redzams no trīs aptaujāto ekspertu izvirzītajām hipotēzēm.

Pēteris Strautiņš, DnB NORD bankas ekonomikas eksperts
Krasās Džini indeksa atšķirības divās postsociālisma valstu grupās – Baltijas un Balkānu valstīs, no vienas puses, un Centrāleiropas valstīs, no otras, – varētu būt ekonomiskās struktūras sekas. Slovēnijas, Čehijas un Slovākijas tautsaimniecībā lielāku lomu spēlē preču ražošana, un šajā sektorā algu atšķirības mēdz būt mazākas nekā pakalpojumu sektorā. Latvijā arī vērojama ļoti liela ģeogrāfiska nevienlīdzība.

Jānis Ošlejs, uzņēmējs
Atjaunojot neatkarību, Latvijas politiķi un mediji, sekojot tobrīd modīgajām Tečeres idejām, vienkāršoti pieņēma, ka labākais brīvas sabiedrības attīstības ceļš ir neiejaukties ekonomikā: mazāki nodokļi, mazāki valsts pabalsti liks katram sasparoties, izdzēšot sociālismā iesakņojušos tieksmi paļauties uz citiem. Šīs politikas otra puse ir daļas sabiedrības izslēgšana no aprites. Tas ir slikti visiem, arī bagātajiem, jo atstumtā sabiedrības daļa ieslīgst depresijā un alkoholismā, neradot attīstību un labu vidi.

Viesturs Celmiņs, sociālantropologs
Zināšanu un prasmju trūkums izstumj cilvēkus no darba tirgus, savukārt «nepacietīga» kapitāla apstākļos ar lētu un kvalificētu darbaspēku vairs nepietiek, lai piesaistītu investīcijas. Tāpēc arī tik daudz Latvijas iedzīvotāju strādā citās valstīs. Taču mēs nedrīksam aizmirst, ka līdzās ienākumu nevienlīdzībai mums ir salīdzinoši normāla iespēju vienlīdzība. Prasme un iespējas mācīties ir Latvijas lielākā vajadzība.

Avots:  Eurostat , The Spirit Level, Wilkinson & Pickett, Penguin 2009

Kā viņu nomedīja

Posted on maijs 4, 2011 by - Pasaulē

Pēc vairākkārtējas nonākšanas strupceļā un pēdu pazaudēšanas cerība atrast Osamu bin Ladenu atkal parādījās pagājušā gada augustā

Amerikāņu spiegu redzeslokā nonāca jau sen meklēts vīrietis, kuru uzskata par uzticamu Osamas ziņnesi. Viņš regulāri iegriezās kādā mājā Abotābādas pilsētā, nepilnus 60 km uz ziemeļiem no Pakistānas galvaspilsētas Islāmābādas. Īpašums bija tik liels un tik labi apsargāts, ka radās aizdomas – tur slēpjas kaut kas vairāk. 

Paša ziņneša vārdu izmeklētāji uzzināja jau pirms četriem gadiem, nopratinot kādu ieslodzīto amerikāņu militārajā cietumā Gvantanamo bāzē. Patiesībā viņi uzzināja šīs personas pseidonīmu teroristu aprindās. Pērn augustā šis vīrietis pēkšņi «uzradās» Abotābādā, pilsētā ar 130 tūkstošiem iedzīvotāju, kuru uzskata par vienu no skaistākajām Pakistānā. Interesanti, ka pilsētā atrodas prestiža militārā akadēmija. 

Centrālās izlūkošanas pārvaldes analītiķi vairākas nākamās nedēļas pētīja uzņēmumus no spiegošanas satelītiem, lai iegūtu pārliecinošākus faktus par to, kas varētu dzīvot mājā. Izskatījās, ka tur dzīvo pats ziņnesis, viņa brālis un vēl trešā ģimene. Septembrī CIP secināja: ir diezgan «liela varbūtība», ka mājā slēpjas arī bin Ladens. 

Tā nebūt nav spartiska ala kaut kur nomaļos kalnos, lai gan tieši tādu bieži vien iedomājās teroristu vadoņa slēpni. Tas bija lepns nams uzkalnā netālu no pilsētas centra. To apjož 5,5 metrus augsts mūris ar dzeloņstieplēm. Tiek lēsts, ka īpašuma vērtība ir aptuveni miljons ASV dolāru. Taču dīvainā kārtā mājai nav ne telefona, ne interneta pieslēguma. Nama iemītnieki bija tik ļoti noraizējušies par savu drošību, ka visus atkritumus paši sadedzināja pagalmā, nevis kā kaimiņi atstāja tos uz ielas atkritumu savākšanas mašīnām. Amerikāņi tagad uzskata, ka māja, kas celta 2005.gadā, tika būvēta tieši kā slēpnis bin Ladenam. 

14.martā ASV prezidenta Baraka Obamas vadībā notika pirmā no kopumā piecām Nacionālās drošības padomes sēdēm, kurās tika plānota iespējamā operācija. Pēdējā sapulce notika pagājušās piektdienas rītā, kamēr pasaule vēroja prinča Viljama un Katrīnas Midltones laulības. 

Prezidentam todien bija jādodas uz Alabamu, lai klātienē iepazītos ar situāciju šajā dienvidu štatā pēc vairākiem traģiskiem orkāniem. Taču pirms izbraukšanas viņš deva atļauju sākt īpašo operāciju – piemērotā brīdī nosūtīt jūras kājnieku specvienību mājas ieņemšanai. Kāda amatpersona aģentūrai Reuters apgalvo, ka rīkojums atļāva bin Ladenu nogalināt, nevis censties saņemt gūstā dzīvu. 

«Savu izlūkdienesta informāciju nolēmām neizpaust citām valstīm, to vidū arī Pakistānai,» stāsta amatpersona. Tas nav pārsteigums. Amerikāņi nekad nav ticējuši pakistāniešu izlūkdienesta apgalvojumam, ka bin Ladens neatrodas viņu valstī, bet drīzāk Afganistānā vai kur citur. Varbūt dzimtajā Saūda Arābijā, varbūt Jemenā. 

Naktī no svētdienas uz pirmdienu aptuveni stundu pēc pusnakts 79 īpašo uzdevumu kareivji četros helikopteros sāka savu operāciju. Tā ilgusi aptuveni 40 minūtes. Daļa kājnieku ielenkusi namu, bet mazāka triecienvienība virvēs nolaidusies uz jumta. Kareivji bin Ladenu atraduši vienā no guļamistabām. Terorists esot izrādījis pretošanos un nogalināts ar diviem šāvieniem galvā. Nogalināto vidū ir vēl trīs vīrieši, no kuriem viens ir bin Ladena dēls, un kāda sieviete, kuru kāds no mājiniekiem parāvis sev priekšā kā aizsegu. Neviens no amerikāņiem nav cietis. 

Specvienība paņēmusi bin Ladena līķi, iecēlusi helikopterā un devusies prom. Pirms tam viens no kājniekiem nofotografēja ložu sakropļoto seju un ielādēja bildes datorā, lai analītiķi, izmantojot sejas atpazīšanas datorprogrammu, veiktu sākotnējo identificēšanu. Pirms aizlidošanas vienam no helikopteriem radās tehniskas problēmas – tas nespēja pacelties gaisā. Amerikāņi saspridzināja lidaparātu un savā bāzē Afganistānā atgriezās pārējos trijos. Pēdējā brīdī pirms robežas šķērsošanas viņiem sāka dzīties pakaļ pakistāniešu iznīcinātāji, jo šīs valsts gaisa spēki nebija informēti par operāciju un savos radaros pirms tam nebija pamanījuši zemu lidojošos helikopterus. 

Šķiet, pirmais pakistānietis, kas tonakt piefiksēja kaut ko īpašu, bija kāds bin Ladena slēpņa kaimiņš. Nokaitināts par troksni naktī, viņš tviterī ierakstīja: «Virs Abotābādas 1 naktī karājas helikopters (rets notikums). Lido prom, pirms es paņemu savu lielo mušu pletni! :-/». 

Operācijai tiešraidē sekoja arī Obamas komanda Baltajā namā. Armijas videosignālu komentēja CIP priekšnieks Leons Paneta.

«Viņi ir sasnieguši mērķi.» 

«Ir vizuāls kontakts ar Džeronimo.» 

Vēl pēc dažām minūtēm: «Džeronimo INKL.» 

INKL ir «ienaidnieks nogalināts kaujas laikā», bet sena apaču indiāņa Džeronimo vārds, izrādās, bija amerikāņu izlūkdienestu segvārds bin Ladenam. 

Baltā nama telpā iestājies klusums. Pirmais ierunājies prezidents, kas visu šo laiku vērojis operāciju ar aukstasinīgu seju: «Mēs viņu dabūjām.» 

Pēc desmit stundām, kad Vašingtonā jau bija 15.50 pēcpusdienā, Obama saņēma apstiprinājumu, ka nogalinātais tik tiešām ir bin Ladens. To apliecināja DNS analīzes. Līķis tika ietīts baltā palagā un pēc musulmaņu lūgšanas nolasīšanas no amerikāņu karakuģa klāja to ieslidināja Arābu jūrā.

Punkts

Posted on maijs 4, 2011 by - Pasaulē

Pēc visiem šiem terora aktiem, par kuriem atbildību uzņēmās al-Qaeda, un 10 gadus ilgušās intensīvās Osamas bin Ladena (54) medīšanas amerikāņi beidzot ir iznīcinājuši pasaulē bēdīgi slavenāko teroristu. Taču diez vai viņa nāve nozīmē arī globāla «svētā kara» beigas 

Runā, ka brokastīs bin Ladenam pieticis ar nelielu riecienu maizes, olīveļļas, šķipsniņu kaltēta timiāna un dažām olīvām. Pat pirms 2001.gada 11.septembra teroristu uzbrukuma, tam sekojošajām bin Ladena intensīvajām medībām un došanās pagrīdē teroristu organizācijas al-Qaeda dibinātājs un vadītājs dzīvojis pieticīgu dzīvi. 

Žurnālists Ahmeds Zaidans, kas intervējis bin Ladenu vairākas reizes (pēdējoreiz 2000.gadā), atceras gluži vai anekdotisku gadījumu par kādu lūgšanu reizi – kad Osamas sekotāji centušies izbrīvēt savam guru vietu pirmajā rindā, viņš tos nokauninājis, paskaidrojot, ka pats taču ir atnācis par vēlu, tāpēc pelnījis palikt kaut kur aizmugurē. Nekāda īpaša iztapšana viņam neesot vajadzīga. Zaidanam esot atstāstīti daudzi līdzīgi stāsti par Saūda Arābijā dzimušo vīrieti, kas ar savu 195 cm garo augumu uzreiz bija pamanāms citu arābu modžahedu vidū. 

Iespējams, tieši šāda pieticības izrādīšana palīdzējusi Osamam bin Ladenam iegūt daudzus uzticīgus sekotājus, jo neesot tādu, kas apstrīdētu stāstus par Osamas pacietību un draudzīgumu. 

Tomēr miljardiera dēls no Džedas pilsētas, kuru savējie ierakumos dēvēja par Abū Abdulu, vēsturē tiks ierakstīts kā viens no bīstamākajiem globālajiem teroristiem. Ne ASV vēstniecību spridzināšana Tanzānijā un Kenijā 1998.gadā, ne gandrīz 3000 cilvēku nogalināšana ASV 2001.gada 11.septembrī, ne arī bumbu sprādzieni Bali, Madridē un Londonā nebūtu notikuši bez viņa idejām, viņa naudas, viņa neatlaidības un viņa globālā sekotāju tīkla. 

Osamas biogrāfija sākas kā jauna eks-centriķa stāsts. Viņš ir atvase ļoti turīgā uzņēmēju ģimenē, kurai ir labas attiecības ar Saūda Arābijas karaļnamu. Ja viņš izvēlētos tādu pašu dzīvi kā viņa brāļi, māsas, plašais brālēnu un māsīcu pulks, Osama būtu tikai viens no daudziem bagātniekiem, kas var atļauties lepnu dzīvi pašu mājās un arī ceļošanu pa pasauli. Taču Osama jau agrāk jaunībā pievērsies reliģijai. Citiem ģimenes locekļiem tas šķita nedaudz dīvaini, taču tajā pašā laikā viņi esot lepojušies ar brāli, jo vismaz viņš uzvedies «pareizi» dziļi reliģiozajā Saūda Arābijas sabiedrībā. Jau pusaudža gados atteicies pasniegt roku sievietēm, neizrādījis nekādu interesi par mūziku un foto. Ieslēdzis televizoru, viņš skatījies tikai ziņas. Taču raidījumu sākumā vienmēr nogriezis skaņu, kamēr skan ziņu programmas ievadmūzika. 

Ārpus ģimenes Osama kļuva par plašākas masu kustības daļu – islāma pasaule tolaik piedzīvoja reliģisku atdzimšanu. Kad 1979.gadā padomju armija iebruka Afganistānā, viņš nekavējoties devās uz Pakistānu, lai iesaistītos pretošanās kustībā. Viņš vēlējās palīdzēt modžahediem (svētajiem karotājiem), taču nevis kā partizāns, vismaz ne sākumā. Tā vietā viņš ķērās pie naudas vākšanas un citu karotāju rekrutēšanas. Kopā ar vēl vienu svētā kara teorētiķi Abdulu Azamu viņš 1984.gadā izveidoja Maktab al-Khadamat (Modžahedu servisa biroju). Vēl divus gadus vēlāk viņam pievienojās ģimene. Osama bija apprecējies 17 gadu vecumā ar attālu radinieci no Sīrijas. Pāris ar bērniem pārcēlās uz Džadži ciemu Afganistānas austrumos. 

Taču pamazām Osamas un viņa skolotāja viedokļi sāka atšķirties. Palestīnieša Azama vienīgā vēlēšanās bija atbalstīt cīņu pret padomju armiju, viņš pats atteicās karot, savukārt citiem iebraukušajiem cīnītajiem no arābu zemēm ieteica iesaistīties jau eksistējošās afgāņu pretošanās vienībās. Turpretī Osamam bija cits viedoklis: viņš izveidoja savu kaujinieku grupu un devās uz fronti. Pastāvīgais komandpunkts tika nosaukts par al-Masada jeb Lauvas midzeni. 

Osamas vienības rezultāti kaujas laukā neesot bijuši diez cik manāmi, taču viņš spēja izpelnīties cieņu, jo laiku pa laikam pats piedalījās militārajās operācijās. Kad 80.gadu beigās PSRS paziņoja par savu spēku izvākšanu no Afganistānas, Osama bija kļuvis par vienu no ietekmīgākajiem svētā kara līderiem. 

Tieši ap to laiku viņš nodibināja al-Qaeda tīklu, kura mērķis bija turpināt mācīt jaunus kaujiniekus, jo, pēc Osamas domām, cīņa nebeidzās arī pēc padomju armijas aiziešanas. Ir jākaro! Ja ne šeit, tad noteikti kaut kur citur. Šī ideja viņa sekotāju vidū esot uztverta diezgan rezervēti, jo Afganistānā viņi bija ieradušies, lai cīnītos pret padomju armiju, bet citus uzdevumus uzskatīja par nepamatotiem. Azams viņu esot pat īpaši brīdinājis neizvazāt karu pa citām islāma pasaules daļām – Azams nevēlējās piedzīvot to, ka musulmaņi sāk apkarot citus musulmaņus. 

1989.gadā tika nogalināts pats Azams, un līdz pat šodienai klīst baumas, ka viņa nāvē roku pielicis arī al-Qaeda dibinātājs. Katrā ziņā, Osamam radās iespēja kļūt par vienīgo ideologu. Viņam pievienojās radikāls ēģiptietis Aimans el Zavahiri, un abi nāca pie pārliecības, ka jaunais ienaidnieks ir Amerika. Pamatojums: amerikāņi atbalsta ikvienu korumpētu un antiislāmisku režīmu šajā reģionā. 

Osama atgriezās dzimtenē, jo saites ar ģimeni un Saūda Arābijas karaļnamu bija saspringtas, taču ne pilnīgi sarautas. Daži pat sāka viņu dēvēt par kara varoni un aicināja uzstāties publiskos pasākumos. Tomēr pavisam drīz tas viss beidzās, jo Osama nepārprotami kļuva par globālā džihāda virzītājspēku. 

1990.gadā viņš iesniedza karalim 60 lapas garu plānu, kā Saūda Arābijai iebrukt Irākā un atjaunot tur islāma režīmu. Karalis to noraidīja. Vēl vairāk – Saūda Arābija atļāva amerikāņiem izmantot savu teritoriju kā bāzes vietu pirmajā Persijas līča karā, kas sākās pēc Sadama Huseina iebrukuma Kuveitā. 

Osama bin Ladens bija nikns. 1992.gadā viņš pārcēlās uz Sudānu un izveidoja firmas ziedojumu vākšanai. Paralēli tam viņš vadīja dažādas svētā kara operācijas. Gan Jemenas dienvidos, gan Somālijā, gan Bosnijā. Al-Qaeda iziešana starptautiskajā arēnā bija sākusies. 

11.septembris
Pakļaujoties Saūda Arābijas, Ēģiptes un ASV spiedienam, Sudānas islāmistu līderis Hasans el Turabi 1996.gadā pieprasīja Osamam pamest valsti. Izraidītais nolēma atgriezties Afganistānā, kur tobrīd pie varas bija nākuši talibi. Šīs islāmistu militārās grupas līderis Mulla Omārs pirms tam apliecināja, ka bin Ladens Afganistānā tiek laipni gaidīts un viņi nekad neizdos Osamu amerikāņiem. Mulla Omārs šo solījumu tik tiešām izpildīja, lai gan viņa paša režīms pēc pieciem gadiem krita. 

Otrreiz ieradies Afganistānā, Osama ķērās pie jaunu operāciju plānošanas – tādu, kas viņam dotu globālu atpazīstamību. Tam jābūt kaut kam iespaidīgam. Lūzuma punkts notika 1998.gada februārī, kad bin Ladens un el Zavahiri paziņoja: katra musulmaņa pienākums ir «nogalināt ikvienu amerikāni, lai kur tas atrastos», un nav svarīgi – civilpersonu vai kareivi. Paziņojumu parakstīja Starptautiskā islāma fronte svētajam karam pret ebrejiem un krustnešiem, lai gan bija skaidrs, ka patiesībā tā autors ir al-Qaeda. 

Sešus mēnešus vēlāk bin Ladens pierādīja, ka viņa draudi ir nopietni: gandrīz vienlaikus tika saspridzinātas ASV vēstniecības Kenijas galvaspilsētā Nairobi un Tanzānijas galvaspilsētā Dāresalāmā. Bojā gāja vairāk nekā 200 cilvēku. Vēl divus gadus vēlāk al-Qaeda uzbruka amerikāņu karakuģim USS Cole pie Jemenas krastiem. Bin Ladena tīkls tik tiešām bija kļuvis par nopietnu draudu amerikāņu drošībai. 

Talibi joprojām nodrošināja piesegu al-Qaeda līderim, un vairojās bin Ladena pašpārliecinātība. Ne reizi vien saviem sekotājiem viņš paziņoja, ka cīnīties pret amerikāņiem ir vieglāk nekā pret padomju armiju. Jo amerikāņi ir materiālisti un nav gatavi ziedot savu dzīvību idejas vārdā. 

Osamas teiktajam bija daudzas dzirdīgas ausis, jo pieauga to cilvēku skaits, kas bija gatavi doties uz Afganistānu, lai tiktu mācīti svētā kara īstenošanai. Šo skolnieku vidū bija Mohameds Atta – šis ēģiptietis 2001.gada 11.septembra rītā vadīja vienas pasažieru lidmašīnas nolaupīšanu, kas pirmā ietriecās Dvīņu torņos Ņujorkā. 

Amerikāņu mēģinājumi neitralizēt bin Ladenu tobrīd bija neveiksmīgi. Nacionālās drošības aģentūras galvenajā mītnē pie Vašingtonas tika noklausītas, piemēram, visas Osamas bin Ladena telefonsarunas ar māti, tajā pašā laikā amerikāņi nepamanīja nopietnus pierādījumus tam, ka tiek gatavots iespaidīgs uzbrukums viņu lielpilsētām. 

Pats bin Ladens uzbrukumus Ņujorkas debesskrāpjiem esot skatījies televīzijas tiešraidē. Vienā no pirmajām videouzrunām pēc terora aktiem viņš norādīja, ka vairākkārt esot brīdinājis ASV. 

Drīz pēc tam sākās karš Afganistānā. Bin Ladens tieši to esot gaidījis. «Mēs pasludināsim jaunu svēto karu un sakausim viņus tāpat kā krievus,» teicis teroristu līderis. Tomēr 2001.gada novembrī, mēnesi pēc sabiedroto iebrukuma, bin Ladens tika iespiests stūrī – viņam nācās slēpties Tora Bora jeb Melnajā alā kalnos uz Afganistānas un Pakistānas robežas. Vecos militāros bunkurus amerikāņi bombardēja bez žēlastības. Bin Ladens pat esot uzrakstījis testamentu, un pirmo reizi viņa līdzgaitnieki novēroja, ka līderim iestājusies depresija. «Mūsu nācijas ciešanu galvenais iemesls ir bailes mirt Allāha vārdā. Šodien nācija mūs ir pievīlusi,» atzina Osama. Saviem bērniem viņš uzrakstīja: «Piedodiet, ka esmu jums veltījis tik maz laika.» 

Ziņas no pazemes
Tomēr Osamam izdevās izdzīvot un allaž aizbēgt no bunkuriem, pirms tur ieradās amerikāņu specvienības. Kopš tā laika viņš dzīvojis jeb, precīzāk sakot, slēpies kaut kur Afganistānā, Pakistānā vai robežjoslā starp abām valstīm. Aptuveni 30 reižu viņš izplatīja publiskus paziņojumus audio vai videoformātā, taču neviens nezināja precīzu viņa atrašanās vietu. 

Osamu bin Ladenu var uzskatīt par fenomenu. Viņš fundamentāli atšķīrās no citiem autokrātiskiem līderiem arābu pasaulē. Viņš bija pieticīgs ikdienā, taču uzbāzīgs savā pārliecībā. Viņš vienmēr savās runās uzsvēra, ka vēlas mieru, taču tā vietā izvēlējās teroru. 

Nav šaubu, ka bin Ladena nāve ir nopietni iedragājusi al-Qaeda pamatus. Vēl lielāku triecienu terorista sekotāju pārliecībai dotu tikai viņa arests. Vismaz tā apgalvojis Osamas bijušais miesassargs Abū Džandals – redzēt vadoni aiz restēm būtu «psiholoģiski nepanesami.» 

Taču tagad bin Ladens ir iznīcināts, un nav šaubu, ka viņa pielūdzēji Osamu dievinās kā mocekli, kas miris svētas idejas vārdā. Tieši tāda bija džihādistu reakcija, uzzinot par otra al-Qaeda līdera Abū Musaba el Zarkāvi un pirmā Osamas skolotāja Abdullas Azama nāvi. Globālais terorisms ir saņēmis smagu triecienu, taču tas nebūt nenozīmē, ka ar to viss beidzies. Pats bin Ladens reiz teicis: «Es esmu tikai dieva vergs. Vai es dzīvoju, vai mirstu, cīņa tik un tā turpināsies.»

Bin Ladena sagrāve

Posted on maijs 4, 2011 by - Komentārs

Pirms desmit gadiem uzsāktais karš tagad iet uz beigām

Osamas bin Ladena džihāda gals bija redzams jau labu laiku pirms liktenīgā brīža, kad amerikāņu specvienību helikopteri parādījās virs viņa slēptuves mūriem Pakistānā. Vēl rūgtāki par apziņu, ka viņu beidzot atraduši nīstie amerikāņu bezdievji, varēja būt dažus mēnešus agrāk televīzijā redzamie kadri no Kairas Tahrira laukuma, kurā simtiem tūkstošu «paša cilvēki» – arābu musulmaņu – pulcējās, lai prasītu to, ko bin Ladens kategoriski noliedza: tiesības un brīvības, kuras raksturīgas laicīgām Rietumu valstīm. 

Pēc viņa nāves par bin Ladenu sēro tikai citi teroristi. Talibans un palestīniešu Hamas izplatīja paziņojumus, nosodot viņa nogalināšanu, taču slavenā arābu «iela» klusē. Nevienā arābu valstī pirmajās dienās pēc viņa nāves nav bijuši nekādi dusmu izvirdumi vai vērā ņemami publiski protesti pret amerikāņu veikto akciju, un pat Ēģiptes Musulmaņu brālība, islāmistu organizācija ar daudz senāku vēsturi nekā bin Ladena dibinātajai al-Qaeda, izplatīja paziņojumu, norobežojoties no viņa organizācijas. Musulmaņu brālība «nekad nav piekritusi al-Qaeda ideoloģijai, vardarbības ideoloģijai», Bloomberg ziņu aģentūrai teica tās pārstāvis Mohameds al-Beltagijs. 

Nav šaubu, ka vienu brīdi bin Ladens daudziem apspiestajiem, neapmierinātajiem arābu musulmaņiem bija svarīgs pretestības simbols, taču tas laiks jau sen ir pagājis. Neskatoties uz tās neapšaubāmajām spējām efektīvi izmantot modernās tehnoloģijas, al-Qaeda ideoloģija balstās uz vardarbīgu atavismu. Tās pašpasludinātais mērķis ir apvienot visus pasaules musulmaņus vienā reliģiskā valstī, kurā būtu spēkā šariata likumi to skarbākajā, viduslaiku izpausmē. Lai sasniegtu šo mērķi, bin Ladens un viņa sekotāji bija gatavi nogalināt jebkuru, un no 2004. līdz 2008.gadam uzbrukumos, par kuriem al-Qaeda uzņēmās atbildību, tikai astotā daļa upuru bija rietumnieki. Lielākā daļa bija musulmaņi, un tāpēc nav pārsteigums, ka arābu vairākumam jau sen vairs nebija simpātiju pret cilvēku un viņa organizāciju, kas bija gatava bez žēlastības šķiest viņu asinis savu fantasmagorisko plānu sasniegšanai. 

Sacelšanās Tunisijā un Ēģiptē un spēcīgās nemiera pazīmes Irānā ir skaidri signāli, ka musulmaņiem, tāpat kā cilvēkiem pārējā pasaulē, nav svešas alkas pēc tām tiesībām un brīvībām, kuras diktatori un tumsoņas savas varas nostiprināšanai allaž cenšas devēt par «svešām», «Rietumu» vērtībām. Kā labi zināms gan no Eiropas, gan Amerikas vēstures, cīņa par šīm vērtībām nav viegla, tās aizstāvji mēdz piedzīvot arī īslaicīgus zaudējumus, un tā nekad īsti nebeidzas. Tomēr, kā Bloomberg ar gandarījumu teicis viens no Jemenas opozīcijas vadītājiem Hasans Zaīds, «mierīgas revolūcijas nozīmē bin Ladena plāna sakāvi». Lai arī kā nākotnē attīstīsies «Arābu pavasaris», bin Ladena ideoloģija šajā vēsturiskajā kustībā spēlēs minimālu lomu, un tas posts, ko viņš nesis pasaulei, paliks bez attaisnojuma. 

Taču bin Ladena ietekmes sabrukums arābu pasaulē nenozīmē, ka viņa nāvei nebūs seku, tikai jāšaubās, vai tās būs saistītas ar pašu al-Qaedu. Atlikušie organizācijas fanātiķi mēģinās atriebties, tomēr pēdējos gados viņu spējas veikt liela mēroga uzbrukumus mērķiem Rietumos, šķiet, gājušas mazumā. Bin Ladena nāve nenozīmē islāmistu teroristu draudu likvidāciju, bet tā arī neradīs to pieaugumu. 

Taču bin Ladena sekmīgā atrašana un nogalināšana varētu spēlēt svarīgu lomu Amerikas turpmākajā rīcībā Afganistānā un, plašāk ņemot, tās stratēģijā un taktikā, cīnoties pret vēl aktīvajām starptautiskā terora organizācijām. 

Jau kopš prezidenta Obamas stāšanās amatā viņa valdībā ir notikušas karstas debates par pareizo stratēģiju Afganistānā. Vienā pusē atradās aizsardzības ministrs Geitss un Irākā panākumus guvušais ģenerālis Petreuss, kuri aizstāvēja nozīmīgu bruņoto spēku skaita pieaugumu Afganistānā, lai iztīrītu valsti no Talibana. Otrā puse, kuras redzamākais pārstāvis ir viceprezidents Baidens, uzskatīja, ka nav lielu cerību ieviest šajā nabadzīgajā, cilšu un tautību konfliktu plosītajā valstī noturīgu kārtību, tāpēc ASV būtu jāsamazina kopējais karaspēka skaits Afganistānā, atstājot pārsvarā elitāras speciālo uzdevumu vienības ar uzdevumu medīt un likvidēt teroristus, kuri potenciāli varētu apdraudēt Ameriku. 

2009.gada beigās Obama izvēlējās par labu Geitsa plānam palielināt karavīru skaitu, taču vienlaikus noteica, ka plāno sākt izvest ASV karaspēku no Afganistānas 2011.gada jūlijā. Jau no paša sākuma šis datums ir izraisījis kritiku kā signāls talibiem par ASV gribas trūkumu novest karu līdz uzvarai. Bija minējumi, ka tas noteikts tikai iekšpolitisku iemeslu dēļ, lai atvairītu pretkara protestētāju kritiku pirms 2012.gada prezidenta vēlēšanām. 

Taču aprīļa beigās uzzinājām, ka divi galvenie militāro spēku papildināšanas stratēģijas aizstāvji gatavojas atstāt darbu aizsardzības resorā. Ministrs Geitss paziņoja, ka plāno šogad iet pensijā, un Obama nolēma atsaukt Petreusu no Afganistānas un iecelt viņu par CIP vadītāju. 

Savukārt 1.maijā gan ASV draugiem, gan ienaidniekiem tika demonstrētas valsts izlūkdienestu un specvienību spējas dabūt rokā tos, kuri Amerikai pieteikuši karu. Līdzīgu taktiku ASV jau vairākus gadus pielieto Jemenā, kuras tuksnešos un kalnos slēpjas viens no galvenajiem al-Qaeda atzariem. Savukārt Pakistānā amerikāņi jau ilgāku laiku plaši izmanto bezpilota lidaparātus, lai uzbruktu talibu vadītājiem. Pēc veiksmīgās operācijas pret bin Ladenu ir stipri ticams, ka šādi uzbrukumi kļūs par Amerikas galveno ieroci cīņā pret dažādām partizānu, teroristiskām un pirātiskām organizācijām, kuras patlaban ir galvenais aktīvais drauds ASV. 

Rezultātā liela mēroga NATO valstu operācijas Afganistānā tiks pakāpeniski pārtrauktas. Latvijas karavīri, izpildījuši valsts pienākumu pret aliansi, kas stāv sardzē par mūsu drošību, varēs braukt mājās. Karš Afganistānā, kuru pirms desmit gadiem izraisīja Osamas bin Ladena organizētie uzbrukumi Ņujorkai un Vašingtonai, būs beidzies.

Operācija Prezidents

Posted on maijs 4, 2011 by - Komentārs

Meli ir kļuvuši par valsts augstākās amatpersonas ievēlēšanas pamatu

Prezidenta vēlēšanas īpaši labi parāda, ka Latvijā valdošās politiskās kultūras saturs ir meli. Pašreizējo taktiku var raksturot īsi – kurš pārliecinošāk samelos, ka nemelo. Līdztekus tiek mērķtiecīgi stāstīts sabiedrībai, ka tai nav jāzina, ko melotāji patiesībā gatavo mūsu valstij, un ka tā tad arī esot «politika». 

Prezidenta vēlēšanas būšot par to, «kurš kuru apspēlēs», pašsaprotami skaidro «zaļo zemnieku» Augusts Brigmanis, kā runādams par blēžu grupiņas nozagtu parpalu dalīšanu «duraku» spēlē. Viņš neticot, ka Vienotība ir godīga, solīdama balsot par Valdi Zatleru, un ka Par labu Latviju!, kas nolēmusi izvirzīt viņa kandidatūru, par viņu arī balsos. Tāpēc Zatleram neesot 51 Saeimas deputāta atbalsta. Bet viņš pats gan esot godīgs, jo jau tagad pasakot, ka no viņa frakcijas 22 deputātiem «pieci līdz septiņi» Zatleru neatbalstot. 

Šie teju jau leģendārie «pieci līdz septiņi» ZZS deputāti ir tāds pats blefs kā kukuļņēmēja priekšdienām deklarēti skaidras naudas uzkrājumi. Ne Brigmanis, ne kāds cits nav pateicis, kuri tie ir un kāpēc ir pret. Paši arī nav pieteikušies. Žurnāls Ir aprīļa vidū katram no Saeimas deputātiem personiski pavaicāja, vai viņš balsos par Zatleru, taču it neviens no ZZS neteica, ka balsos pret. Tātad melo vai nu «godīgais» Brigmanis, vai nu šie «pieci līdz septiņi» deputāti.

Šajā aptaujā tikai viens (!) no Saeimas simta – Jānis Dombrava (VL–TB/LNNK) – atbildēja, ka, «visdrīzāk, balsošu pret». Tomēr arī Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa laikam pašsaprotami uzskata, ka vairāk nekā puse viņas vadītā parlamenta deputātu melo, jo arī apgalvo, ka Zatleram neesot Saeimas vairākuma atbalsta. Vai tas nu būtu atklātības solītāju jaunais piedāvājums sabiedrībai – piedalīties kā apspēlējamajai šajā «duraku» spēlē, kurā «jā» nozīmē «nē»?  

Vislabāk šajā spēlē jūtas, kā parasti, Saskaņas centrs. Neviens no aptaujātajiem frakcijas deputātiem neteica, ka ir pret Zatlera atkārtotu ievēlēšanu, taču, kamēr virkne citu partiju pārstāvju piebilda – «ja nebūs citu kandidātu» -, vairāki SC ļaudis atzina, ka balsošot, «kā partija izlems». Bet partijas vertikāles spices ļaudis ir pateikuši, ka atbalstīšot jebkuru, kurš nodrošināšot viņiem vietu valdībā. 

Uz SC bizantiskā cinisma fona Visu Latvijai! jaunpienācēji izskatās pēc naiviem tūdaliņiem. Te meklēšot kādu «inteliģences pārstāvi» (kurš patiešām inteliģents piekritīs, zinādams, ka viņu «uzrunā» tikai tādēļ, lai «uzmestu» pašreizējo prezidentu?), te viņus Zatlera runa Universitātē neesot «pārliecinājusi», kā nu stāsta Imants Parādnieks. It kā prezidents nebūtu bijis amatā četrus gadus un Parādnieks tikai nupat pamanījis Zatleru runu teicēju konkursā. Laikam šīs partijas ieskatā «īstenam latvietim» jābūt pamuļķim.

Cits rūdījums abiem Š. Šķēle ar Šleseru tikmēr stāstīja, ka PLL atbalstīšot Zatleru ar nosacījumu, ka koalīcija par viņu vienosies (tik neloģisks kritērijs tāpēc, ka sader ar Brigmaņa «piecu līdz septiņu» blefu), līdz kamēr nolēma izvirzīt paši, kad jau koalīcija nevar vienoties. Tā ir cinisma augstākā pilotāža – izvirzīsim, jo neatbalstīsim.

Par to, ka PLL varētu izvirzīt Zatleru, dzirdēts jau pirms apmēram pusotra mēneša. Ar piebildi – tas būšot drošs rādītājs, ka ir panākta oligarhu vienošanās viņu izgāzt. Notikumu atbilstība prognozētajam liek domāt par laikus izplānotu un labi koordinētu operāciju, kurā tautas priekšstāvju publiski runātais ir tikai «informatīvs piesegs», kā teiktu KGB speciālisti.

Portāls TVNET pagājušonedēļ publicēja fragmentus no WikiLeaks iegūtajiem ASV vēstniecības Rīgā ziņojumiem, kuros jau 2006.gada septembrī – tātad vēl pirms 9.Saeimas vēlēšanām – brīdināts par visiem iepriekšējās Saeimas laika lielākajiem skandāliem. Ziņojumos prognozētais dēvēts par «ceļa karti», kā «Latvijas oligarhi varētu izmantot savu politisko ietekmi, lai iedragātu likuma varu un grautu tiesiskumu Latvijā». 

«Nākamā valdība, ja tajā dominēs ZZS, LPP un TP, ļoti ticams, var censties veikt labojumus valsts drošības institūcijas regulējošos likumos, kas apgrūtinās un pat traucēs tiesībsargājošo iestāžu izmeklēšanas darbības,» vēstniecība zināja jau vairākus mēnešus pirms Kalvīša valdības sāktās drošības likumu grozīšanas epopejas. «Papildus tam var tikt apdraudēti amati tām amatpersonām, kuras stingri iestājušās par tiesiskuma nostiprināšanu, to skaitā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša un KNAB vadītāja Loskutova amati. Pavisam ārkārtēja un mazticama scenārija gadījumā var sekot mēģinājumi Sa-tversmes tiesā iecelt apšaubāmas reputācijas politiski ietekmējamus tiesnešus.» 

Šāds «mazticams scenārijs» turpmākajos četros gados, kā zinām, tika pildīts punkts punktā, nerēķinoties pat ar nopietno apdraudējumu, ko tas radīja valsts drošībai. (ASV vēstniecība bažījās, ka «tas dotu iespēju Latvijas naudīgajiem apsūdzētajiem, ieskaitot Lembergu, piekļūt operatīvai informācijai», kas «var būtiski apdraudēt ASV un NATO slepenās informācijas drošību».) 

Šie vēstniecības ziņojumi nozīmē, ka oligarhi jau pirms iepriekšējās Saeimas vēlēšanām bija vienojušies par saviem nākamo četru gadu plāniem. Tās nav vienkārši «shēmas», tā ir sazvērestība. Atbilstoši valdošajai melošanas kultūrai, publiskajā telpā šīs sazvērestības īstenošanu pavadīja Kalvīša un pārējo koalīcijas politiķu uzbrēcieni «kvaukšķiem», ka «sazvērestības teorijām nav vietas». Un pilnīgā saskaņā ar šo praksi Kalvītis tagad sakās neko neatceramies – «kādēļ rakņāties tik senā pagātnē?».

«Specoperācija Prezidents» stila ziņā ir tieši tāda pati, kādu tie paši sazvērnieki īstenoja ar Maizīti, Loskutovu un Satversmes tiesu un mēģināja īstenot ar drošības dienestiem. Nav šaubu, ka arī ir labi sen un rūpīgi plānota, ieskaitot sabiedrības apmuļķošanas kampaņu.

Bēdīgi slavenā plaisa starp varu un sabiedrību ir plaisa starp «politiskās elites» meliem un darbiem. Labākais līdzeklis pret šiem meliem ir atklātība. Iepriekšējie prezidenti Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga, pauzdami atbalstu Zatlera palikšanai amatā, aicina viņa nomainītgribētājus – «ja nepatīk, pasakiet, kāpēc». Tieši tas neietilpst sazvērnieku plānā, tāpēc tieši tas no viņiem ir jāprasa.

Āķīgie dvīņi

Posted on maijs 4, 2011 by - Redaktores sleja

Skaidra lieta – neesmu Endzelīns, tomēr ik pa laikam kāda valodas kļūda parauj aiz mēles

Viņnedēļ laukos pat sanāca tāds kā mazs seminārs pieciem klausītājiem par to, kā atšķiras nolūka apstākļvārds «kādēļ» un cēloņa apstāklis «kāpēc». Aizrunājāmies līdz tam, ka «nepareizi» uzdots jautājums varētu beigties ar divkauju, ja kādu karstasinīgāku brīvās izvēles piekritēju aizvainotu viņa sapņu aizstāšana ar striktu cēlonību. Saule uzspīd, tāpēc sniegs izkūst, bet cilvēks padomā un izgudro ledusskapi, lai arī trakākajā svelmē tiktu pie saldējuma vai vēsa alus.

Āķīgie apstākļvārdu dvīņi neatkāpjas ne soli. Sagaidot 4.maija divdesmit pirmo gadskārtu, uzdevām dažus interesantus jautājumus jauniem, talantīgiem un citās pasaules malās pieredzi iekrājušiem cilvēkiem. Arī to, vai Latvijai jāpastāv vēl pēc 100 gadiem. Un kā tad pareizi jājautā šoreiz?

 Vai kāda strikta cēlonība noteiks, kāpēc Latvijas valsts būs neatkarīga un stipra arī 2111.gadā? Vai mūsu nācijas spēja sevi turpināt būs atkarīga no tā, cik gudri un tālejoši izrādīsies mūsu nolūki? Kādi ir mūsu «tādēļ»? «Lai arī pēc simt gadiem kāds lasītu Raini oriģinālā un turpinātu uzlabot mūsu 1937.gada Civillikumu,» saka Kembridžā skolotā juriste Ieva Bērziņa-Andersone. Valsts pastāv, ja iedzīvotāji to grib, Hārvardā sabiedrības vadību studējušais Daniels Pavļuts atgādina šo un vēl citu patiesību: maza valsts ir dārgāk uzturama nekā liela, tad nu jāsaprot, kādu cenu vēlamies par to maksāt. Maksāt tādēļ, lai…

Radars pasaulē

Posted on aprīlis 27, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

 

NATO militārā operācija pret ģenerāli Kadāfi pirmdien nesusi būtiskus postījumus viņa pozīcijām galvaspilsētā Tripolē – pirmdien agri no rīta divas raķetes trāpījušas mītnē, kuru ģenerālis izmanto publiskajai darbībai. Trieciens Kadāfi lojālo spēku vadības pozīcijām sekojis pēc svētdien notikušā uzbrukuma nemierniekiem rietumu pilsētā Misratā – Lībijas diktatora atbalstītāji to atkal bombardēja, neraugoties uz oficiāli pasludināto uzbrukumu apturēšanu. Šajā pilsētā nogalināti jau vismaz 1000 cilvēku. Sacelšanās Lībijā turpinās kopš februāra.

Jemenas prezidents Ali Abdulla Salehs piekritis atkāpties no amata. Saskaņā ar sešu Persijas līča arābu valstu apvienības piedāvāto risinājumu Jemenā paredzēts izveidot vienotības valdību. Pēc tās izveidošanas Salehs, kas pie varas Jemenā atrodas kopš 1978.gada, 30 dienu laikā nodos varu viceprezidentam apmaiņā pret imunitāti no tiesvedības. Ja tā notiks, Jemena kļūs par trešo Ziemeļāfrikas valsti, kas gāzusi savu ilggadīgo valsts vadītāju. Janvārī bija spiests atkāpties Tunisijas prezidents Zine el Abidins ben Ali un Ēģiptes prezidents Hosni Mubaraks.

Sīrijas armija pirmdien iebrukusi dienvidu pilsētā Darā, kur nogalinājusi vismaz 25 cilvēkus, vēsta cilvēktiesību aktīvisti. Piektdien Sīrijas drošības spēki atklāja uguni uz protestētājiem, kas izgāja ielās vairākās pilsētās. Plaša apspiešanas operācija notiek no Damaskas 15 kilometrus attālajā Dūmas pilsētā un netālajā Muadamijā. Kopš protestu sākuma 15.martā Sīrijā nogalināti vismaz 360 cilvēku, no kuriem 140 tikai kopš piektdienas vien.

Francija nedomā izstāties no Šengenas līguma, kas ļauj brīvi šķērsot ES robežas, paziņojis Francijas Eiropas lietu ministrs Lorāns Vokjēzs. Plašu rezonansi bija izraisījusi ziņa, ka bēgļu dēļ Francija apsver iespēju apturēt Šengenas līgumu un slēgt robežas, jo esot noraizējusies par bēgļu pieplūdumu no nemieru pārņemtās Tunisijas un Lībijas.

Beļģija kļuvusi par vienīgo valsti pasaulē, kas pavadījusi gadu bez valdības. Beļģijas iepriekšējā premjera Iva Letrēma valdība demisionēja pērn 24.aprīlī, un kopš tā laika lielākās partijas nespēj rast kompromisu valsts kopienu domstarpībās un iz-vei-dot valdību. Politiskās krīzes pamatā ir asas domstarpības starp plaukstošo flāmu apdzīvoto Flandriju, kas cenšas panākt maksimālu Beļģijas decentralizāciju, un mazāk veiksmīgo franču valodā runājošo Valoniju.

Nigērijā pēc sestdien notikušajām prezidenta vēlēšanām ir izcēlušies nemieri, kuros nogalināti vairāk nekā 200 cilvēku valsts ziemeļos. Sarkanais Krusts paziņoja, ka vardarbība sākusies valsts ziemeļos, kur iedzīvotāju vairākums ir musulmaņi, un izplatījusies uz 14 no 36 Nigērijas štatiem. Tajā ievainoti aptuveni 410 cilvēku.

Martā ievērojami samazinājies Japānas autoražotāju produkcijas apjoms, kas saistīts ar valsti skārušo postošo zemestrīci un cunami. Nissan ražošanas apjoms martā gada griezumā samazinājies par 52,4%, Toyota – par 62,7%, Honda – par 62,9%, Mazda – par 53,6%, bet Mitsu-bishi – par 25,7%. 11.martā Japānu satricinājusī zemestrīce un tai sekojošais cunami nodarīja postījumus daudzās Japānas ražotnēs un atomelektrostacijās.

Pirmdien Francijā un Vācijā desmiti tūkstošu cilvēku bija pulcējušies uz protestiem pret kodolenerģiju. Demonstrācijās abās valstīs piedalījās gandrīz 145 000 cilvēku. Protestētāju mērķis esot pārliecināt Vācijas un Francijas varas iestādes slēgt novecojušās spēkstacijas. Iebildumus pret šo enerģijas veidu pastiprina gan kodolkrīze Fukušimas atomelektrostacijā Japānā, gan Černobiļas katastrofas 25.gadskārta.