Skaidra lieta – neesmu Endzelīns, tomēr ik pa laikam kāda valodas kļūda parauj aiz mēles
Viņnedēļ laukos pat sanāca tāds kā mazs seminārs pieciem klausītājiem par to, kā atšķiras nolūka apstākļvārds «kādēļ» un cēloņa apstāklis «kāpēc». Aizrunājāmies līdz tam, ka «nepareizi» uzdots jautājums varētu beigties ar divkauju, ja kādu karstasinīgāku brīvās izvēles piekritēju aizvainotu viņa sapņu aizstāšana ar striktu cēlonību. Saule uzspīd, tāpēc sniegs izkūst, bet cilvēks padomā un izgudro ledusskapi, lai arī trakākajā svelmē tiktu pie saldējuma vai vēsa alus.
Āķīgie apstākļvārdu dvīņi neatkāpjas ne soli. Sagaidot 4.maija divdesmit pirmo gadskārtu, uzdevām dažus interesantus jautājumus jauniem, talantīgiem un citās pasaules malās pieredzi iekrājušiem cilvēkiem. Arī to, vai Latvijai jāpastāv vēl pēc 100 gadiem. Un kā tad pareizi jājautā šoreiz?
Vai kāda strikta cēlonība noteiks, kāpēc Latvijas valsts būs neatkarīga un stipra arī 2111.gadā? Vai mūsu nācijas spēja sevi turpināt būs atkarīga no tā, cik gudri un tālejoši izrādīsies mūsu nolūki? Kādi ir mūsu «tādēļ»? «Lai arī pēc simt gadiem kāds lasītu Raini oriģinālā un turpinātu uzlabot mūsu 1937.gada Civillikumu,» saka Kembridžā skolotā juriste Ieva Bērziņa-Andersone. Valsts pastāv, ja iedzīvotāji to grib, Hārvardā sabiedrības vadību studējušais Daniels Pavļuts atgādina šo un vēl citu patiesību: maza valsts ir dārgāk uzturama nekā liela, tad nu jāsaprot, kādu cenu vēlamies par to maksāt. Maksāt tādēļ, lai…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.