Nedrīkstam «aizlaist ellē» savu valodu, bez kuras nekas neesam, latviešu literatūras klasiķis Zigmunds Skujiņš atgādina pirms savas 90. dzimšanas dienas
Zigmunds Skujiņš mēdz atgādināt, ka ir pēdējais Tautas rakstnieks (šo goda nosaukumu viņam piešķīra 1985. gadā), bet no visiem latviešu rakstniekiem lielāki grāmatu metieni ir tikai Vilim Lācim.
«Es jums varētu tādus brīnumus izstāstīt,» rakstnieks bilst mūsu trīs stundas ilgās sarunas laikā nedēļā pirms savas 90 gadu jubilejas. Viņš ir gan iesaukts latviešu leģionā, gan bijis komjaunatnē, saticis pat Leonīdu Brežņevu, kad tas vēl nebija PSKP kompartijas ģenerālsekretārs, un pazinis Raiņa draugus un izcilas latviešu kultūras personības, kam tagad klasiķu statuss. Bet nekad nav bijis kompartijā un lepojas, ka neesot skrējis nevienam līdzi un nav rakstījis konjunktūru kā daudzi citi.
Toties izcilais stila meistars vienmēr ir kopis un bagātinājis latviešu valodu. «Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijas pastāvēšana ir atkarīga no tā, kādā valodā runā mūsu valstī,» Skujiņš ir teicis. «Mūsu pienākums un atbildība nākamo audžu priekšā ir visiem spēkiem aizstāvēt un balstīt pieminekli, ko ar savu mūža darbu tik skaistu izdarinājis Endzelīns, – latviešu valodu.»
Mani izbrīnīja kritiķa rakstītais, ka «Skujiņš nedomā par literatūru, viņš raksta literatūru». Vai tiešām nedomājat par literatūru?
Par literatūru neko nevar izdomāt. Visa šī runāšana par to, kas ir māksla – to neviens nevar pateikt. Vai nu tā ir, vai nu tās nav. To jau ir Čehovs teicis – ja tev nebūs iekšā, tad nevienā aptiekā to nenopirksi.
Kam ir jābūt iekšā, lai spētu rakstīt?
Daktei jābūt iekšā. Būtībā – kāda dakte, tāda svece. Tā gaisma, kas nāk ārā, – tā ir tā māksla.
Jūs esat teicis: «Rakstniekam izšķiroši svarīgs ir viņa rakstiski fiksētās balss tembrs.» Vai ir jābūt absolūtajai valodas dzirdei, līdzīgi kā mūzikā, lai to dzirdētu?
Mana fiziskā balss ir riebīga. Man pat ir meklējuši, vai nav kāda slimība. Bet ir tādi cilvēki, kuru balsi jūs nevarat paciest.
Vispār mūsu runātāji ir ārkārtīgi zemā līmenī. Ir aizgājuši tik tālu no solīdā priekšstata par valodu! Kāpēc, piemēram, vācisku «lustīgu dzīvošanu» vajag? Latviešiem sen ir vārds «priecīga», «jautra», un vēl var atrast dažādus radavārdus, kā Skujiņš būtu teicis.
Un kāpēc visu laiku nepareizi lietojam «likumdošanu»? «To neatļauj likumdošana.» Likumdošana neko nevar pieļaut vai nepieļaut, tā ir likumu izstrādāšana, un viss. Un pēc tam ir «likums». Neviens vairs nesaka «citur», tāds vārds ir pazudis. Tikai «citviet».
Arī ar to «jebšu», kas nav tas pats, kas «jeb», tas ir taisni pretēji tam – «kaut gan». Bet tas vēl ir maz! Latvijā pašreiz visvairāk lietotais vārds ir «forši». Tas nav atrodams nevienā solīdā vārdnīcā. Tas ir viszemākais slengs, kaut kādu padibeņu runāšana.
Esat teicis, ka «latviešu valodā visu var». Kāpēc latvieši negrib runāt latviešu valodā?
Tad es gribētu prasīt, kāpēc žīdi – un es to lietoju nevis nicināmā nozīmē, bet tā, kā viņi, mani labākie draugi, paši sevi sauc, piemēram [Franks] Gordons, jo nevar tādu vārdu pārmainīt, kas tautai ir kopš rašanās brīža, – tolaik perfekti runāja latviešu valodā? Lai tiktu studēt Latvijas Universitātē, bija jāzina latviešu valoda. Bija jānoliek eksāmens pie Jāņa Endzelīna. Kurš no mūsu Saeimas locekļiem to varētu?
Kad sāku strādāt Padomju Jaunatnē pie [galvenā redaktora] Rafkas Blūma, grēcīgā žīda, kuram esmu pateicīgs visu mūžu, ka viņš piebīdīja mani tuvāk literatūrai, viņš man laboja stilu. Mums bija arī Lielā auss – nepareizības valodā, ko avīze regulāri publicēja. Toreiz valodai pievērsa uzmanību, šoreiz vairs neviens. Piemēram, aizvakar Vējonis teica – «bardaks», kas te notiek! (Smejas.) Viņam vienmēr izsprūk, viņš tāds savs zēns.
Katrs rakstnieks ir unikāls, bet ne katrs rakstītājs spēj tekstā likt skanēt unikālai balsij. Kā tas notiek?
To nevar analīzē parādīt. Tāpat kā ir cilvēki, kurus tu jūti – tie ir cilvēki. Esmu ārkārtīgi laimīgs, ka man ir ar tādiem bijusi no vienas vietas darīšana. Lai kāds bija tas pats Blūms, no viņa nāca tāda kultūra, ka redzēji – viņam ir pildījums. Un, būdams amatā, viņš man nesējās klāt par to, ko varēja pārmest. Toreiz jau vajadzēja tikai kādam pateikt kaut kur, ka tu esi [pēc kara] no Vācijas atbraucis… Jūs to nevarat saprast, neesat piedzīvojis.
Jūs esot lepns par savu pagātni, jo neesat skrējis nevienam līdzi, neesat bijis kompartijā, neesat rakstījis konjunktūru. Kā jums tas izdevās?
To es nezinu. Pēc būtības. Jo es cits nevaru būt kā latvietis.
Kāpēc vieni rakstnieki rakstīja konjunktūru, bet citi tomēr ne?
Piemēram, Kolumba mazdēli bija populāra grāmata Padomju Savienībā, jo pēc kara viss bija tik cieši savilkts, kā, kad zirgu vada, pierauj viņam to ģīmi klāt pie krūtīm – risināt varēja būtībā tikai politiskas tēmas, nevis cilvēcīgas. Man tajā laikā bija nelaimīga mīlestība, pirmās jūtas. Bet iedomājieties, kas mūsu paaudzei vispār bija. Man septiņpadsmit gadu vecumā bija jāsamierinās ar domu, ka mani var nošaut. Kara laikā jau varēja jebkurā brīdī – klikš, klakš – un nošaut.
Kā jums tagad izskatās – vai būs atkal karš ar krieviem?
Domāju, ka nebūs. Tāpēc ka to var izdarīt tikai traks cilvēks. Jo automātiski ieslēgsies jau notēmēta sistēma, un, piemēram, Kremlis pazudīs kā lupatās. Neko nenoturēs.
Bet mazu kariņu par Latviju?
Neizslēdzu iespēju. Bet atkal – tagad dzird, kas tā bija par kļūdu likvidēt Padomju Savienību. Bet to jau nevarēja nelikvidēt, jo tā bija novesta līdz pēdējam kliņķim. Un kas likvidēja? To iztaisīja čeka, tāpēc ka viņi bija gudri cilvēki, zināja situāciju.
Čeka sagrāva Padomju Savienību?
Protams! Viņi bija kompakts spēks, kas to varēja darīt, un izdarīja, neiejaucot armiju. Bet viņi nerēķinājās ar vienu lietu – ka Latvijā un Baltijā tas ieguva pavisam citu spēku.
Vienīgais, kas īsti zina, kas notika, ir [Anatolijs] Gorbunovs. Bet viņš neko neteiks. Bet viņš zina. Jo viņš izskatīja cauri visus papīrus, ko mēs norunājām [Radošo savienību] plēnumā [1988. gadā]. Es runāju par to, ka nevar būt Latvijā divpadsmit pagastu gar robežu, kuros nav nevienas latviešu skolas. Bet ar [Mavriku] Vulfsonu bija citādi. Es viņu labi zinu – es biju Jaunatnē, viņš Cīņā. Man patika viņa referāti, viņš bija ļoti informēts.
Bet bija čekas paspārnē?
Viņš bija tulks, kad tiesāja latviešus, kuri organizēja pārcelšanas uz Zviedriju. Viņš bija patiesībā armijas poļitruks, tātad zināmā mērā padots čekai. Kad 1984. gadā rakstīju Gultu ar zelta kāju, gāju pie Mavrika un prasīju, kas tur īsti ir ar to Trocki, ja trockisms ir, bet Trocka paša [padomju vēsturē] nav. Viņš izvairījās, aizvirzīja sarunas citur.
Pēc tam bija Čatokvas konference, un tai atļāva notikt [1986. gadā] Jūrmalā. Atsūtīja diplomātu no amerikāņu vēstniecības Maskavā. Un viņš taču, maita, runāja latviski! (ASV prezidenta padomnieks PSRS jautājumos Džeks Metloks latviešu valodā nolasīja paziņojumu, ka ASV joprojām neatzīst Latvijas inkorporāciju PSRS – red.) Pēc tam runas jāizdod grāmatā. Un kas to rediģēja? Mavriks. Ar priekšvārdu. Un tur Mavriks pavisam citādi dzied, ka amerikāņi mums te mēģina ieborēt un ka tas viss nav pareizi. Un tas Mavriks, kas runāja [plēnumā nolasīja Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus], atklājās pēc tam, kad bija sagatavota visa tā saeima.
Kāpēc pārstāja rakstīt Alberts Bels, ko čeka bija vajājusi un kas Augstākajā Padomē balsoja par valsts atjaunošanu?
Bels bija jauns zeperis, kas neko no staļinisma nebija jutis. Viņam likās, ka mēs, Staļina laiku cilvēki, esam muļķi. Ka esam sev uztaisījuši kaut kādus ēnu biedēkļus, bet vajag runāt riktīgi. Un viņš uzrakstīja grāmatu, tiešām labu romānu. (Bezmiegs, uzrakstīts 1967. gadā, cenzētā variantā pirmo reizi publicēts 1987. gadā – red.) Tanī laikā mēs ar viņu bijām sirsnīgi draugi. Un viņu sagrāba ciet. Cietumā nelika, bet katru rītu bija jāierodas pie pratinātāja. Viņu bišķi paspīdzināja, viņš bija nobijies.
Pēkšņi Bels iestājās partijā. Un tad arī sašķēlās tā partija. Un kad Bels tūliņ vilka to karogu… Nu, viņš pats to juta, un es arī uzrakstīju par viņu tā, kā es domāju.
Bet viņam ir labi apstākļi. Kā visi tie balsotāji, viņš saņem 70 procentus no mūsu Saeimas deputātu algas. Ar literatūru vairs nenodarbojas, uz mani ir tā kā dusmīgs.
Bet jūs gan turpināt gādāt materiālus doktora disertācijām literatūras zinātniekiem – kā man teica, nemitīgi slīpējat jau publicētos tekstus.
Ja tas tā būtu! Par mani nav nevienas disertācijas. No manis visiem ir bailes. Piemēram, kāpēc mani neviens nav saucis Tautas frontē? Ko tik visu tur nesauca!
Bet jūs bijāt Tautas frontē.
Es biju kā vienkāršs biedrs. Bet mani nekur nekad nav virzījuši. Es taču bezpartejisks cilvēks, taisni tā, kā vajadzēja. Nē, Skujiņu ne.
Kāpēc Skujiņu ne?
Redziet, viņi jūt kaut kādu atgrūšanos. Ka es neesmu kalps. Piemēram, mani atsauc uz čeku, noliek priekšā kafiju. Jūs tāds populārs rakstnieks, mēs jums dosim visādus materiālus – ņemiet, uzrakstiet, teiksim, kā te atklāja visādas pagrīdes. Es teicu – man tā ir pilnīgi sveša tēma. Solīdi atsaku. Un tanī brīdī man aiz muguras parādās Grigulis Arvīds un uzraksta savu slaveno romānu par to, kā lietus un vēji sitās logā, un to vēl tagad [filmā] rāda!
Nevienu darbu tā [neesmu labojis] kā, piemēram, Vilis Lācis. Es laboju stilistiski. Tagad lasu, un – nu, nepareizi! Un visur es atrodu – par garu. Mūsdienās ir jāraksta īsāk. Nevar kā Andrejs Upīts, kad 70 lapaspuses brauc no kroga līdz mājai. Un es īsinu, bet tas nemaina būtību.
Teicāt, ka Tautas frontē jūs nekur nevirzīja. Kāpēc 90. gadu sākumā tomēr ievirzīja par Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju?
Visi atteicās – [Jānis] Stradiņš, Māra Zālīte. Un [Jānis] Škapars nezināja, ko darīt. Viņš griezās pie manis. Es domāju – kāpēc ne?
Atcerējos, kā Radio darbojās vecos laikos, kad tur priekšnieks bija [Jānis] Akuraters un bija kaut kāda jēga visai tai lietai.
Un tad sākās cīņa. Nāca kampēji, kam vajadzēja frekvences. Tajā laikā bija tāds stāvoklis, ka svešvalodās raidīja 400:70. Kad es pēc baigām cīņām aizgāju, tad bija jau puse uz pusi. Tagad atkal – paskatieties, kas notiek ēterā.
Interesanti, ka apmēram piecus gadus pirms jums tajā amatā bija Ivars Ķezbers, bet tagad padomē ir viņa sieva.
Ķezbers nebija no sliktākajiem. Es vispār par viņu neko nezinu. Bet pārsteidzošs tipāžs izrādījās komponists Liepiņš. Es tam nespēju noticēt, domāju – viņš uztaisīja Lāčplēsi, kas plīvoja kā karogs. Bet Radio un televīzijas padomē cīnoties par frekvencēm, no karoga bija palikusi tikai kāta runga. Frekvences bija laba prece, ko izdevīgi pārdot. Kad atnāca pie mums, interesējāmies – ko tad viņš raidīs? Saka – tikai ārzemju gabalus! Kā, un latviski nemaz? Nē, tas ir tik sliktā tehnoloģijā ierakstīts, ka mēs ar jaunām iekārtām nevaram latviešu [ierakstus] raidīt. Tagad kādā intervijā viņam prasīja, kāpēc tad viņš [radio] pārdeva? Kā, kāpēc – pusotra miljona! Viņš teica – mēs frekvenci nopirkām par 70 tūkstošiem.
Esat teicis, ka esat ticīgs cilvēks, bet tam neesot sakara ne ar Jēzu, ne ar Jaunavu Mariju. Jums ir stāsts Dieva dēla dēls, kas, var teikt, ir ķecerība. Kā jūs raksturotu to, kam ticat?
Mūslaikos tā vairs nav ķecerība. Mūslaikos vispār nav ķecerību. Bet nevar būt, ka šis ļoti organizētais mehānisms būtu radies bez saprāta klātbūtnes. Viss ir tik precīzi, viss ir sakārtots.
Kāpēc tajā kārtībā neiederas Dieva dēls?
Tāpēc ka – cik tad viņam to dēlu būtu? Nu ar jauniem teleskopiem zinātnieki saka, ka Saules sistēma, ko uzskatām par milzīgu, – ka tādu ir miljardi. Uzskatīt, ka Dievs ir pēc sava ģīmja un līdzības mūs uztaisījis šite kaut kādā nomalē?
Jo vecāks kļūstu, jo saprotu, ka tas, ka par cilvēku runājam no viņa dzimšanas līdz nāvei – ka tas ir cilvēks -, ir nepareizi. Aiz katra no mums ir miljoniem gadu, senči, jo citādi mēs te nebūtu. Daba būtībā kārto savas lietas. Mēs jau arī vispār nezinām, kas ir cilvēks.
Kā esat teicis – pasaule ir mākslas darbs, un rakstnieks ir burvju mākslinieks. Kāpēc kristīgā reliģija nevar būt žanrs, kurā pateikt to, ko tagad sakāt?
Es nenoliedzu reliģijas. Ticība cilvēkam ir vajadzīga. Bet man nav vajadzīgs mācītājs. Nav vajadzīgas visas viņu kvēpināšanas. Tas būtībā ir teātris. Bet es teātri arī atzīstu. Teātris – tā ir skaidra nerealitāte, kuru uztveram reāli. Un tāpēc es domāju, ka šī Dieva būšana – tās ir nerealitātes.
Anšlavs Eglītis ir teicis, ka dabas pasaule vienmēr jāupurē mākslas pasaulei. Vai mākslas pasaule nevar būt bez dabas modeļa?
Ko saka Anšlavs Eglītis, to es labi zinu. (Meklē grāmatu plauktā, neatrod.) 1980. gadā, kad Imants Lešinskis (bijušais čekas virsnieks, kas 1978. gadā aizbēga uz ASV – red.) mani Amerikā bija atklājis kā Kultūrkoma [LPSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs] darboni, Anšlavs man no Amerikas atsūtīja sirsnīgus sveicienus savas grāmatas Mana banka formā. Tās darbošanās bija dažādas. Man ir viens «aģents», ko esmu «savervējis», – [trimdas rakstnieks] Gunārs Janovskis. Viņš man pēc nāves atstāja savu mēteli. Bet tur bija tā mistiski. Kāpēc mēs ar meitu tikām [uz Angliju] pie Janovska aizlaisti? Jo viņi zināja, ka es nebēgšu un par politiku nerunāsim.
Bet kaut kādu atskaiti jums vajadzēja čekistiem uzrakstīt. Ko tad jūs rakstījāt?
Es pat nezinu. Katrā ziņā ne par politiku. Janovskis arī atrakstīja – tikko tu aizbrauci, man bija klāt mani «čekisti», prasīja, ko šitais te darīja.
Tomēr jums bija nopietns konflikts ar varu – kad 1973. gadā romānu Kailums izdeva Amerikā un šeit iekļāva nevēlamo grāmatu sarakstā.
Nujā, bet tas bija tā, ziniet. Es jums pateikšu – pie mums bija liela valdības pagrīde. Pagrīde, kurā bija [LPSR valdības vadītāja 1. vietnieks Pēteris] Strautmanis, bija Valsts plāna [komitejas priekšsēdētājs] Miervaldis Ramāns, bija mežu ministrs Vītols, bija Ziedonis, Skujiņš. Mēs bijām pirtošanas komanda. Tajā laikā bija modē somu pirtis. Strautmanis zināja, kuros kolhozos vajag braukt pirtēties. Un tā mēs pliki uz lāviņas izrunājām visas lietas. Ne par politiku, bet – ko vajadzētu labu izdarīt.
Strautmanis lika priekšā un iztaisīja Gaujas Nacionālo parku. Tanī laikā – nacionālo parku! Ramāns uztaisīja Dārziņa skolu. Pētera baznīcas torni. Baznīcas torni – vai jūs esat ārprātīgi? Bet piezvanīja, draudzīgi parunāja ar biedriem, un tā lietiņa izgāja cauri. Ja toreiz tas nebūtu uztaisīts, vai šodien kāds to uztaisītu?
Būs arī šodien kaut kas – drīz gar jūsu mājām ies tramvajs, ar kuru varēsiet rullēt pāri Lielajiem kapiem. Ko jūs domājat par šādu politiku?
Tas jau nav tikai uz Lielajiem kapiem, tas ir arī uz Mārtiņa kapiem, kur katrs piektais tramvajs brauc garām. Tur mans tēvs aprakts. Bet es domāju, ka tas tomēr nav tik briesmīgi. Tāds zemes pleķis pilsētā nekur nevar palikt tukšs, turklāt nesakopts, es atvainojos, suņu dirsināšanai. Bet tur ir pieminekļi, kas ir jāgodā.
Mani skar citas lietas. Tas, ka literatūrai ir maza vērtība. Nu, iedomājieties – kas no tā, ka tās ledus kamanas nobraukušas par vienu desmito daļu sekundes ātrāk par otrām? Bet, ja mēs aizlaidīsim ellē savu valodu, tad nekas neesam.
