Akadēmisko mācībspēku ar doktora grādu Latvijā pietiek tikai divām lielām universitātēm, taču valsts uztur veselas 17. Studentiem ir iespēja par velti izvēlēties kādu no 960 izglītības programmām, lai gan to kvalitāte mēdz būt vāja. Tad kāpēc mums visiem ik gadu no valsts budžeta jāmaksā 41 miljons latu par augstākās izglītības sistēmu, kuru tikai retais atzīst par adekvātu?
Pirms divām vasarām jūnijā kā viens no labākajiem Reinholds Pīrāgs (22) nokārtoja pirmā kursa gala eksāmenus un ieskaites Latvijas Universitātes Vadības un ekonomikas fakultātē, paspieda roku pasniedzējiem un… devās uz dekanātu izņemt dokumentus. Valsts budžeta finansētās studijas Reinholdu nepārliecināja – virspusējas un teorētiskas. Turklāt prasības Rīgas 1.ģimnāzijas absolventam šķita pārāk zemas. Izņēmis dokumentus, viņš iestājās citā – Rīgas Ekonomikas augstskolā jeb tā sauktajos zviedros.
Atkal bija jāsāk ar pirmo kursu, turklāt par studijām «zviedros» bija jāmaksā 2200 eiro gadā. Studiju maksu jaunietis sedz «uz pusēm» ar vecākiem, tāpēc arī šovasar pēc sekmīgi nokārtotiem eksāmeniem nekāda vaļošanās Reinholdam nesanāks – viņš visu vasaru strādā starptautiskā menedžmenta konsultāciju kompānijā. «Jā, es zaudēju gadu, un, jā, man ir jāmaksā, bet es nenožēloju,» saka Reinholds, kurš ir pārliecināts – Ekonomikas augstskolā studētu arī tad, ja būtu jāaizņemas bankā, nevis no vecākiem.
Arī Lelde Veidemane (22) pirms trim vasarām cerību pilna sāka valsts finansētās studijas. Izlaiduma klasē paralēli eksāmeniem un ieskaitēm Lelde pētīja dažādos komunikāciju zinātņu studiju piedāvājumus un apmeklēja atvērto durvju dienas vairākās augstskolās. Izvēle krita par labu Valmierai, kas siguldietei piedāvāja bezmaksas kopmītnes un studijas budžeta grupā. Pagāja gads, un, tieši tāpat kā Reinholds, Liene nolēma kravāt mantas un kārtot dokumentus studiju sākšanai citā augstskolā. Šoreiz Latvijas Universitātē, kur par studijām jāmaksā 1600 latu gadā. Tik daudz «brīvas» naudas ģimenei nav, tāpēc Lelde uzņēmās kredītsaistības par Ls 4800.
Kredītu būs jāsāk atmaksāt divus gadus pēc studiju beigām, un līdztekus valstij kā galvotājam arī Leldes mammai nācās parak-stīt dokumentus, kas bankai garantē aizdotās naudas atgūšanu. Rīgā atšķirībā no Valmieras bezmaksas kopmītnes nepienākas, tāpēc ģimenei jārēķinās ar vēl teju 40 latiem mēnesī par dzīvokļa īri. Arī iztikai Rīgā jātērē vairāk nekā Valmierā.
Taču gan naudu, gan «zaudēto gadu» atsverot jaunās praktiskās zināšanas un kontakti. «Ir atšķirība, vai tikai lasām zviedru grāmatu par masu komunikāciju, vai pasniedzējs var izstāstīt, kā tas patiesībā Latvijā notiek,» studijas abās augstskolās salīdzina Lelde, kura šogad sekmīgi pabeidza 2.kursu.
Gan Leldes, gan Reinholda gadījumā valsts ir bezmērķīgi iztērējusi Ls 906 jeb summu, kuru no valsts budžeta abas augstskolas saņem par viena studenta izglītošanu gadā, jo abi studenti atzīst – ar retiem izņēmumiem pirmajā, par krietni vājāko atzītajā studiju gadā, uzzinātais īsti pielietojams neesot. Cik daudz ir šādu studentu, kuri pēc gada vai diviem nomaina augstskolas un atsakās no budžeta vietas, neviens nav skaitījis.
Taču abi šie gadījumi diezgan labi raksturo sāpīgākās augstākās izglītības problēmas, kuras man dažadās sarunās nosauc virkne aptaujāto ekspertu. Visupirms – dublētās augstākās izglītības programmas dažādās mācību iestādēs, ko var uzskatīt par jau tā trūcīgā augstākās izglītības budžeta izšķērdēšanu. Izglītības ministrs Rolands Broks (ZZS) šo dublēšanos gan sauc par «būtisku līdzsvarotas valsts reģionālās attīstības instrumentu». Viņš uzskata, ka Latvijā nav nedz par daudz augstskolu, nedz valsts finansēto studiju programmu. Un tas nozīmē, ka pašlaik par budžeta līdzekļiem var studēt 17 dažādās augstskolās, kuras vidusskolas absolventiem piedāvā 960 «dažādas» mācību programmas. Kopumā tas valstij izmaksā vairāk 41 miljonu latu gadā.
Kur meklēt labu IT speciālistu
To, cik «lietderīga» ir budžeta vietu izkaisīšana, spilgti var redzēt IT jomā, kas atzīta par prioritāru nozari Latvijas darba tirgū. Pašlaik datorzinātni, programmēšanu un IT par valsts budžeta līdzekļiem var apgūt deviņās augstskolās, bet lielākie IT jomas darba devēji 98% gadījumu priekšroku dod tikai LU un RTU absolventiem. «Negribu nevienu aizvainot, jo talantīgi jaunieši gadās katrā skolā, taču, ja ir iespēja izvēlēties, es labāk darbā pieņemšu RTU absolventu,» saka kāda liela IT uzņēmuma vadītājs, kurš vēlas palikt anonīms, jo sadarbības programmas iesāktas ar vairākām augstākās un profesionālās izglītības iestādēm.
«Labākie programmētāji nāk no LU, bet dzelžu speci – no RTU,» savus darbiniekus raksturo kāds cits IT jomā strādājošs uzņēmējs, kurš, līdzīgi kā kolēģis, nevēlas publiski kritizēt pārējās augstskolas par reālajam darba tirgum neatbilstošu speciālistu sagatavošanu, jo, «iespējams, citiem uzņēmumiem ir citas vajadzības».
Turklāt IT joma nav izņēmums. Jauniešu tik iecienīto uzņēmējdarbību un ekonomiku par valsts budžeta līdzekļiem var apgūt veselās sešās augstskolās, bet tā sauktajā mākslas jomā situācija izveidojusies pavisam absurda – tie mūzikas skolu absolventi, kuri neiztur konkursu Mūzikas akadēmijā, mūzikas pedagoģiju studē RPIVA, jaunieši, kuri nespēj iestāties Mākslas akadēmijas dizaina nodaļā, piesakās LU. Redzot jauniešu vēlmi studēt «mākslu», to kā specialitāti par valsts budžeta līdzekļiem var apgūt vēl arī Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā un Ventspilī. Visās minētajās augstskolās valsts finansē 100 un vairāk budžeta vietu.
Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, kuras ministrijas pārraudzībā atrodas gan Māk-slas, gan Mūzikas, gan Kultūras akadēmija, šo budžeta «izkaisīšanu» sauc par neracionālu, uzskatot, ka pirms budžeta vietu sadales jāizvērtē «absolventu kvalitāte». «73% mūsu kultūras augstskolu absolventu strādā specialitātē, bet gandrīz 90% ir nodarbināti,» 2007.gada pētījumu citē ministre, norādot, ka citas «mākslas» speciālistus sagatavojošas alma mater ar šādiem rezultātiem nevar lepoties.
Vai tā tiešām ir, nevar pārbaudīt, jo informācija par to, kur un par ko strādā citu augstskolu absolventi, nav nedz IZM, nedz pašām augstskolām. Taču tieši šīs ziņas varētu būt izšķirošas, jaunietim pieņemot lēmumu, kurā augstskolā studēt, it īpaši ja par studijām būtu jāmaksā pašam, – tā uzskata ekonomikas doktors, Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) loceklis Vjačeslavs Dombrovskis, kurš bija viens no SAK izstrādāto augstākās izglītības reformas priekšlikumu līdzautoriem. Tie pirms mēneša satricināja gan politisko, gan arī akadēmisko vidi.
Radikālākais no priekšlikumiem – ir jāatsakās no budžeta vietām, tās aizstājot ar valsts garantētu kredītu. «Pašreizējā sistēmā augstskolām ir vienalga, kas notiks ar studentu pēc mācību beigām, jo uzmanības centrā ir ministrija, kura plāno budžeta vietas un kurai augstskolas cenšas izdabāt, nevis jaunais cilvēks, kurš vēlas iegūt kvalitatīvu izglītību,» uzskata Dombrovskis. Viņš pats ir pasniedzējs Rīgas Ekonomikas augstskolā – tajā ir augsta studiju maksa, taču konkurss uz vienu vietu jau gadiem vidēji ir vairāki desmiti pretendentu.
Migrējošie pasniedzēji
Ņemot vērā lielo dublēto un valsts dotēto studiju programmu skaitu, varētu šķist, ka Latvijai būtu jābūt vienā no pirmajām vietām Eiropā kvalificēta mācībspēka jomā. Ak, vai! Izrādās, situācija ir gluži pretēja, un tas izskaidro, kāpēc tik bieži gan studenti, gan darba devēji sūdzas par augstākās izglītības zemo kvalitāti.
Mācībspēka kvalitāti var mērīt dažādi, piemēram, cik daudziem augstskolas pasniedzējiem ir doktora grāds. Latvijā kopumā tādu ir aptuveni 4000. Ja salīdzina ar Rietumeiropas augstskolām – šāds pasniedzēju skaits nepieciešams vidēji 30 tūkstošiem studentu. «Valsts līmenī skatoties, pasniedzēju mums «pietiek» tikai pāris universitātēm,» atzīst LU rektors Mārcis Auziņš, kura vadītajā alma mater mācās 16 tūkstoši studentu.
Citu metodi, kā izmērīt Latvijas augstākās izglītības mācībspēku kvalitāti, man rāda Vjačeslavs Dombrovskis. Viņš salīdzina Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas un Zviedrijas pasniedzēju starptautiski atzītu zinātnisko publikāciju indeksu. Piemēram, sociālajās zinātnēs, kur Latvija ik gadu «saražo» trešo proporcionāli lielāko absolventu skaitu Eiropā, no 1990. līdz 2008.gadam zinātnieki pasniedzēji ir publicējuši 112 rakstus, bet Zviedrijā, kur ir proporcionāli trešais mazākais sociālo zinātņu absolventu skaits, šādu publikāciju skaits pārsniedz 20 tūkstošus. Arī salīdzinājumā ar kaimiņiem esam krietni atpalikuši – lietuvieši publicējuši četras, bet igauņi – astoņas reizes vairāk starptautiski atzītu pētījumu sociālajās zinātnēs.
«Cilvēks, kas nav pētnieks, atražo to, ko pats izlasījis savā studiju laikā, kad bija jauns. Un tagad paskatīsimies uz mācībspēku vidējo vecumu un redzēsim, par kāda laika perioda zināšanām mēs runājam,» kritisks ir Vjačeslavs Dombrovskis.
Pēc pēdējiem IZM datiem, 54% augstākās izglītības iestāžu zinātnieku ir vairāk par 55 gadiem, tikai 7% zinātnieku ir jaunāki par 36 gadiem. Turklāt arī jaunie zinātnieki, it īpaši sociālajās zinātnēs, nereti pasniedz vairākās augstskolās un pagūst strādāt pilna laika darbu kaut kur citur. Vietā ir jautājums – cik kvalitatīvas ir studentu saņemtās zināšanas, un kāpēc ar tik nelielu pasniedzēju skaitu valsts spītīgi turpina dotēt dublētās studiju programmas, kuras nereti dažādās augstskolās pasniedz vieni un tie paši cilvēki?
Piemēram, Kārlis (vārds mainīts, jo jaunais vīrietis atzīst, ka šādu «amatu savienošanu» tā īsti neatbalsta neviens no darba devējiem – red.) ir 26 gadus vecs doktorantūras students, kurš strādā pilna laika darbu valsts iestādē un četras stundas nedēļā ir pasniedzējs – vienas un tās pašas lekcijas lasa divās Rīgas universitātēs. Abās augstskolās viņa kursu klausās gan budžeta, gan maksas grupas studenti. Vienā augstskolā viņa atalgojums nepārsniedz 50 latu, bet otrā tuvojas diviem simtiem. «Protams, saturs nemainās, vienīgi Latvijas Universitātē studentiem manā priekšmetā jāraksta nevis viens kursa darbs, bet trīs referāti,» saka Kārlis. Viņš atzīst – kad doktora darbs būs uzrakstīts un diplomam nepieciešamais stundu skaits studentiem nolasīts, viņš, visticamāk, liks punktu akadēmiskajai karjerai. Kārlim doktora grāds vajadzīgs, jo, viņaprāt, tas palīdzēs konkursos uz darba vietām kādā no Eiropas Savienības institūcijām Briselē.
Tipisks jaunā pasniedzēja piemērs ir arī 34 gadus vecā Kristīne, kura uz pilnu slodzi strādā privātuzņēmumā. Darba laiks nav normēts, un esot pat nedēļas, kad birojā pietiek parādīties vienu reizi. Tāpēc viņa ar prieku pieņēmusi LU piedāvājumu pēc aizstāvētā doktora darba sociālajās zinātnēs turpināt pasniedzējas darbu savā alma mater. Pēc pirmā studiju gada LU Kristīnei pēc vecākās kolēģes «rekomendācijas» piedāvāts lasīt tādu pašu lekciju kursu vienā no Rīgas privātajām augstskolām, tikai par divas reizes augstāku samaksu nekā LU. Latvijas Universitātē Kristīnes lekcijas klausās arī budžetnieki, bet privātajā – tikai maksas studenti, saturs abās augstskolās esot identisks, lai gan «varbūt universitātē akadēmiskā daļa ir nedaudz plašāka».
Kad jautāju, kā pietiek laika gan strādāt pilna laika darbu, gan sagatavot lekcijas un vēl sekot līdzi jaunākajiem pētījumiem viņu mācību priekšmeta jomā, abi jaunie pasniedzēji kļūst diezgan nerunīgi. «Ideālajā variantā es gribētu būt pasniedzēja tikai LU, taču mūsu ģimene nav tik turīga, lai varētu to atļauties,» taisnojas Kristīne, turklāt arī studentu attieksme pret mācībām nemotivējot pasniedzēju sagatavot «kvalitatīvākas» lekcijas. «Labi ja puse studentu ir ieinteresēti priekšmetā, kuru apgūst, pārējiem tas ir tikai ķeksītis kredītpunktu lapā,» saka Kristīne, atzīstot, ka LU situācija esot nedaudz labāka.
«Daudzi studenti netic izglītībai. Viņi domā, ka visu [nepieciešamo] iemācīsies strādājot. Ja esi pietiekami gudrs, ja ir pareizie paziņas, arī darbu varēs atrast, bet diploms ir kaut kas tāds, ko var iegūt par brīvu, bez lielas piepūles,» paša dzirdēto studentu attieksmi skaidro students Reinholds Pīrāgs. Viņš lēš, ka labākajā gadījumā tikai 10% no viņa LU kursa biedriem patiešām bija ieinteresēti kvalitatīvas augstākās izglītības iegūšanā, savukārt Rīgas Ekonomikas augstskolā, kur par studijām jāmaksā, proporcija starp lekciju «atsēdētājiem» un studijās ieinteresētajiem esot pretēja.
Iespējams, ne tikai tāpēc, ka par studijām jāmaksā, bet arī tāpēc, ka lekcijas bijušas daudz progresīvākas un sasaiste ar reālām, ekonomikai un uzņēmumiem aktuālām problēmām ir krietni lielāka.
Savukārt gan LU, gan RTU rektors par pasniedzēju darba kvalitātes problēmām runā nelabprāt. «Mēs reti atļaujam saviem pasniedzējiem lasīt lekcijas citās augstskolās,» saka universitātes rektors Mārcis Auziņš, norādot – «tas nav racionāli, ja kurss, kura izveidē esam ieguldījuši savus līdzekļus, tiek lasīts citur». Taču vienlaikus atzīst: studenta pētnieciskais darbs pasniedzēja uzraudzībā ir nepietiekams, jo tā vietā, lai dienas otro daļu veltītu individuālam darbam ar studentiem, pasniedzējs nereti strādā algotu darbu vai lasa lekcijas citās augstskolās. Vienīgā nozare, kurā situāciju kā tuvu ideālajai raksturo LU rektors, ir dabaszinātnes, kuru pasniedzēji saņēmuši virkni zinātnisko stipendiju un pētniecisko darbu laboratorijās veic, iesaistot studentus.
Cik tad maksā students?
Šis ir jautājums, kuru nolēmām noskaidrot, dzirdot augstskolu un arī ministra norādes par nepietiekamo finansējumu kā vienu no galvenajiem kvalitatīvas augstākās izglītības šķēršļiem. Izrādās, students pēc valsts aprēķina «izmaksā» no 906 latiem (par vienu ekonomikas vai komunikācijas studentu) līdz 4220 latiem (par vienu zobārstniecību studējošu bakalauru Rīgas Stradiņa universitātē). Maģistrantūras studentiem šī summa svārstās no 1302 latiem jau minētajiem topošajiem uzņēmējiem un žurnālistiem līdz 4619 latiem par vienu budžeta vietu Mūzikas akadēmijā mūzikas, horeogrāfijas, kā arī audiovizuālās mākslas un dizaina specialitātē Mākslas akadēmijā. Viena maģistra sagatavošanai medicīnā valsts atvēl 4138 latus.
Šīs summas veido Ministru kabineta noteikumos fiksēta formula, kurā teorētiski tiek ņemts vērā gan pasniedzēju skaits uz vienu studējošo, gan augstskolas infrastruktūra, gan materiāli, kas nepieciešami mācību procesā. Praksē gan notiek citādi – summa, kuru valsts maksā par vienu studentu, tiek «pievilkta» valsts budžeta iespējām. «Aprēķināšana notiek, ja tā var teikt, atpakaļgaitā, un valdības piešķirtie budžeta līdzekļi nesedz reālās vienas studiju vietas izmaksas, piemēram, inženierzinātnēs,» stāsta RTU mācību prorektors Uldis Sakovskis. Viņu papildinot, RTU rektors Leonīds Ribickis rāda salīdzinošo viena studējošā izmaksu tabulu. Saskaņā ar Eurostat datiem par 2008.gadu Latvijā vidēji viena budžeta vieta izmaksā 3,5 tūkstošus eiro, Somijā – 12,2 tūkstošus, Zviedrijā – 15,8 tūkstošus eiro, Lietuvā tie ir pieci tūkstoši, bet Igaunijā – seši tūkstoši eiro. «Vai nu mēs strādājam daudz efektīvāk, vai arī tas ir mūsu hobijs, par kuru neprasām pienācīgu atalgojumu,» uzskata Ribickis.
Ir arī cita zīmīga statistika. Latvijas valsts budžeta vietas piešķīrusi 17 universitātēs, turpretī kaimiņvalstī Igaunijā ir tikai divas lielās valsts universitātes un 10 specializētās augstskolas. Arī Lietuvā un Zviedrijā, kur iedzīvotāju skaits ir lielāks nekā Latvijā, ir tikai 14 valsts universitātes. Somijā ir 10 tā sauktās daudzdisciplīnu un septiņas šauri specializētās universitātes.
Jāpiebilst, ka atšķirībā no Latvijas, kur lielākajā daļā universitāšu apgūst visas iespējamās disciplīnas, gan kaimiņos, gan Skandināvijā specializēta universitāte tiešām nozīmē šauru specializāciju vienā jomā.
Turklāt, pētot piešķirto finansējumu, atklājas vēl kāds zīmīgs ačgārnuma fakts. Izrādās – pat tad, ja apgūstamās programmas ir līdzīgas, bet augstskolas atrodas dažādu ministriju pārraudzībā, viena studenta «izmaksas» ir atšķirīgas. Piemēram, Veselības ministrijas pārraudzībā esošajā Rīgas Stradiņa universitātē medicīnas bakalaura budžeta vieta izmaksā 3358 latus, bet IZM pārraudzītajā LU – 2883. Apgriezta situācija izveidojusies audiovizuālās mediju mākslas un dizaina studentiem. Mākslas akadēmijā viena bakalaura studiju vieta no valsts budžeta saņem 3107 latus, bet LU – 3199 latus.
Izglītības ministrs, jautāts par atšķirībām, saka: «Ar normālu finansējumu šādai situācijai nevajadzētu būt.» Viņš nepieļauj, ka atšķirīgais finansējums skaidrojams ne tikai ar budžeta konsolidācijas pasākumiem, bet arī ar paša vadītās ministrijas sagatavoto pieprasījumu kvalitāti un prasmi aizstāvēt budžeta skaitļus valdības sēdē.
Kamēr gatavoju šo rakstu, man radās šaubas par to, vai Izglītības un zinātnes ministrija vispār spēj argumentēti un pārskatāmi sagatavot budžeta pieprasījumu augstākajai izglītībai, jo teju divi mēneši bija nepieciešami, lai IZM speciālisti aplēstu, cik tieši budžeta vietu ir katrā no Latvijas augstskolām un kāda ir precīzā valsts atvēlētā summa vienai budžeta vietai konkrētā specialitātē.
Šaubas par valsts finansējuma caurskatāmību apstiprina arī finanšu ministrs Andris Vilks: «IZM sagatavotais budžeta pieprasījums šogad bija diezgan nesaprotams. Radās nepieciešamība pēc skaidrojumiem gan par pamatvajadzībām, gan summām – faktiski visiem pamatjautājumiem. Ja budžeta pieprasījums nav saprotams pat Finanšu ministrijas speciālistiem, kas ar šiem skaitļiem strādā ikdienā, tad, protams, tas ir grūti izprotams arī kolēģiem valdībā un plašākai sabiedrībai kopumā.»
Reformēt – ko, kad un kā?
«Ir jāatsakās no budžeta vietu prakses. Ir jāpārskata zinātnes finansējuma modelis, panākot, lai stipendijas paši sev par vienām un tām pašām tēmām gadu no gada nepiešķir vieni un tie paši «zinātnieki». Un ir valsts līmenī jānosaka skaidri augstākās izglītības un zinātnes kvalitātes kritēriji, kas palīdzēs studentiem izvēlēties objektīvi labāko no universitātēm,» vispirms darāmo uzskaita Vjačeslavs Dombrovskis. Kad bilstu – tas, ka augstākajā izglītībā nepieciešamas reformas, nav jaunums, taču neviena no valdībām tālāk par runāšanu nav tikusi -, ekonomists ir skarbs: «Līdz šim mums ir bijis maz drosmīgu ministru, nedz no zemniekiem, nedz Jaunā laika. Mūsu politiķu drosme sākas un beidzas ar sabiedriskās domas aptauju, kas parāda pretestību jebkurām jēgpilnām, uz mērķi orientētām reformām.»
Arī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis atzīst, ka pašreizējais augstākās izglītības finansējuma modelis «nav tas efektīvākais veids» un ir jādomā par mācību programmu konsolidāciju. Lai reformas nestu vēlamo rezultātu, valdība esot sākusi visaptverošu augstskolu programmu izvērtēšanu. To uzrauga Izglītības un zinātnes ministrija, un tajā gan Latvijas, gan arī ārvalstu ekspertiem (viņu vārdus amatpersonas neatklāj) ir jāsalīdzina visas valsts akreditētās augstākās izglītības programmas un jānosaka, kuras programmas dublējas, kur klibo studiju kvalitāte. Turklāt, kā uzsver Dombrovskis, ekspertiem jāveic arī praktiskais programmu salīdzinājums – jāapmeklē universitātes, jāklausās lekcijas un semināri. «Balstoties uz šo vērtējumu, lemsim par līdzekļu sadali nākamā gada budžetā. Tās programmas, kuras ir kvalitatīvākas, saņems papildu finansējumu,» man skaidro Dombrovskis.
Kā pirmā tiks vērtēta sociālo zinātņu joma, un par to atzinums jāsaņem jau septembra vidū.
Ministru prezidenta entuziasmu gan slāpē rektoru izteiktās šaubas un arī izglītības ministra Rolanda Broka pārliecība: programmu izvērtēšana ir svarīga, taču nākamā gada budžetā tās rezultāti nebūs redzami. «Svarīgākais būs saglabāt budžeta vietu skaitu un to naudas summu, kas paredzēta skolotāju algām.» Te nu atkal uzvējo atgādinājums par drīzajām vēlēšanām un vēlme izvairīties no lēmumiem, kuri īstermiņā var ietekmēt vēlētāja noskaņojumu.
